Vecākais

NEGAIDĪTS SABIEDROTAIS

Rorans jau bija izrāvis aiz jostas aizbāzto veseri un lēca kājās, kad atskanēja viņa tēva vārds. Tikai tas atturēja viņu mesties pāri istabai un triekt ieroci Džeodam pret galvu. Kā gan viņš zina, kas ir Garovs? Blakus kājās pielēca arī Lorings un Birgita, izraudami dunčus no piedurknēm. Pat Nolfavrels sagatavojās cīņai, satvēris rokā nazi.

- Tu taču esi Rorans, vai ne? Džeods klusi pārvaicāja. Neli­kās, ka kārvahalliešu ieroči viņu īpaši uztrauktu.

- Kā tu to nojauti?

- Jo Broms pirms kāda laika bija atvedis uz šejieni Eragonu un tu esi mazliet līdzīgs savam brālēnam. Kad es ieraudzīju tavu plakātu līdzās Eragona plakātam, es sapratu, ka Impērijas ļaudis ir mēģinājuši sagūstīt tevi, bet tev ir izdevies izmukt no viņu nagiem. Tiesa, Džeods pievērsās pārējiem trijiem, pat vispār­galvīgākajās fantāzijās es nespēju iedomāties, ka būsi devies bēgļu gaitās kopā ar visu Kārvahallu.

Rorans apstulbis atkrita krēslā un nolika veseri uz ceļgaliem, gatavs jebkurā brīdī likt to lietā. Eragons bija šeit?

- Bija gan. Kopā ar Safiru.

- Ar Safiru?

Tagad pārsteigums pavīdēja Džeoda sejā. Tad jūs neko nezi­nāt?

- Ko īsti?

Džeods krietnu brīdi pētīja jaunekli. Manuprāt, Roran Garova dēls, ir pienācis laiks nomest maskas un izrunāties atklāti, bez meliem. Es varu atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas nodar­bina tevi, piemēram, kāpēc Impērija dzen tev pēdas, taču tev būs jāizstāsta man iemesls, kāpēc ieradāties Teirmā… īstais iemesls.

- Kāpēc mums uzticēties tev, Garkāji? Lorings vaicāja. Iespējams, tu darbojies Galbatoriksa labā, ļoti iespējams.

- Es sadraudzējos ar Bromu divdesmit gadu pirms tam, kad viņš kļuva par stāstnieku Kārvahallā, Džeods sacīja, un es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai palīdzētu viņam un Era­gonam, kamēr abi mitinājās zem mana jumta. Bet, ņemot vērā, ka neviena no viņiem šeit nav, lai apliecinātu manus vārdus, es labprāt nodošu savu dzīvību jūsu rokās dariet, kā vēlaties. Es varētu saukt palīgā, bet to nedarīšu. Un nepretošos jums. Es lūdzu tikai vienu izklāstiet savu stāstiTun uzklausiet manējo. Tad varēsiet paši izlemt, kāda rīcība būtu visatbilstošākā. Tūlī­tējas briesmas jums nedraud; ko gan ļaunu varētu nodarīt īsa saruna?

Rorans pamanīja, ka Birgita nepārliecināti saviebās. Iespē­jams, viņš mēģina glābt savu ādu.

- Iespējams, Rorans piekrita, taču mums ir jānoskaidro viss, ko viņš zina. Rorans pārvilka pāri telpai klubkrēslu un atbals­tīja atzveltni pret durvīm, pēc tam apsēdās krēslā, lai neviens nevarētu iebrukt kabinetā un pārsteigt viņus nesagatavotus. Tad Rorans ar veseri pamāja Džeodam. Labi. Tu gribēji aprunāties? Tad aprunāsimies.

- Būs labāk, ja tu sāksi pirmais.

- Ja mēs rīkosimies šādi, bet pēcāk mūs neapmierinās tavas atbildes, mums nāksies tevi nogalināt, Rorans brīdināja.

Džeods sakrustoja rokas uz krūtīm. Lai tā būtu.

Par spīti aizdomām, Roranu pārsteidza tirgotāja bezbailība; likās, ka Džeodu neuztrauc paša liktenis, ja nu vienīgi viņu nodeva drūmi savilktā mute. Lai tā būtu, Rorans piekrita.

Jauneklis gana bieži bija pārcilājis galvā visu, kas notika pēc razaku parādīšanās Kārvahallā, taču nekad iepriekš viņam nebija nācies notikušo visos sīkumos izklāstīt svešiniekam. Stāstīdams viņš pēkšņi aptvēra, cik gan daudz un cik īsā laikā bija pie­dzīvojis gan viņš pats, gan pārējie ciematnieki. Vēl viņu satrieca vieglums, ar kādu Impērija bija iznīcinājusi viņu dzīvi Palankāra ielejā. Piedzīvoto šausmu atsaukšana atmiņā sāpināja Roranu, taču gandarījumu sagādāja Džeoda neviltotais apbrīns, kad tir­gotājs dzirdēja, kā ciematnieki patrieca karavīrus un razakus no šo nometnes, par sekojušo Kārvahallas aplenkumu, Slouna nodevību, Katrīnas nolaupīšanu, kā arī par to, kā Roranam bija izdevies pārliecināt ciematniekus doties bēgļu gaitās un kādas grūtības viņi bija piedzīvojuši, līdz sasniedza Teirmu.

- Pie Zudušajiem Karaļiem! Džeods izsaucās. Viens no nepa­rastākajiem stāstiem, kādu man jebkad nācies dzirdēt. Satriecoši! Iedomājies tik, jūs uzdrīkstējāties nepakļauties Galbatoriksam un šobrīd visa Kārvahalla slēpjas rokas stiepiena attālumā no Teir­mas vienas no Impērijas lielākajām pilsētām, bet karalis to pat nenojauš… Tirgotājs apbrīnā papurināja galvu.

- Jā, te nu mēs esam, Lorings norūca, un mūsu stāvoklis nav diez cik drošs, tāpēc labāk izstāsti labi rūpīgi, kāpēc mums riskēt un atstāt tevi dzīvu.

- Tas mani nostāda…

Džeods apklusa, jo kāds nospieda durvju rokturi aiz Rorana krēsla un mēģināja atvērt durvis. Kad tas neizdevās, atskanēja nepacietīgi klauvējieni pa ozolkoka dēļiem. Priekšnamā atskanēja skaļa sievietes balss: Džeod! Laid mani iekšā, Džeod! Tu nevari mūžīgi slēpties savā alā!

- Atļausiet? Džeods nomurmināja.

Rorans uzsita knipi un pamāja Nolfavrelam, lai puika pamet viņam nazi, tad, noķēris to, Rorans aizslīdēja aiz galda un pie­spieda asmeni Džeodam pie kakla. Saki, lai viņa aiziet.

Paceldams balsi, Džeods uzsauca: Es tagad nevaru ar tevi runāt. Man ir tikšanās.

- Meli! Kāda gan tikšanās?! Tu esi mūs izputinājis! Iznāc ārā un paskaties man acīs, gļēvuli! Vai tu esi vīrietis vai neesi, ja nespēj pat atzīt savu muļķību paša sievai? Viņa apklusa uz mirkli, it kā gaidītu atbildi, bet tad spiedzieni kļuva vēl skaļāki: Gļēvulis! Tu, bezmugurkaula žurka, smirdīgais, dzeltenvēderainais aitu kosli, kuram trūkst apķērības, lai saimniekotu miesnieka bodītē, kur nu vēl vadītu kuģniecības uzņēmumu! Ja ne tu, mans tēvs nebūtu zaudējis tādu lērumu naudas!

Apvainojumu straumei turpinoties, Rorans saviebās. "Es nevarēšu savaldīt Džeodu, ja viņa drīzumā neapklusīs."

- Apklusti, sieviete! pavēlēja Džeods, un iestājās klusums. Iespējams, viss vēl varētu vērsties uz labu, ja tev pietiktu prāta pievaldīt mēli un nelamāties kā zivju tirgus ķideniecei.

Sekoja ledaina atbilde: Es uzgaidīšu ēdamistabā, mīļo lauleni, līdz tev labpatiksies man pievienoties, bet, ja tu pie vakariņu galda man nepaskaidrosi savu rīcību, es pametīšu šo nolādēto māju un nekad te vairs neatgriezīšos. Tad aiz durvīm atskanēja soļi un pagaisa nama dziļumā.

Pārliecinājies, ka nemiera cēlēja ir projām, Rorans noņēma dunci no Džeoda kakla, tad atdeva ieroci Nolfavrelam un atkal apsēdās pie durvīm piestumtajā krēslā.

Džeods paberzēja kaklu un tad ironiski piebilda: Ja mums neizdosies vienoties, labāk nogaliniet mani; tā būs vienkāršāk, nevis skaidrot Helēnai, kāpēc es uz viņu sakliedzu par niekiem.

- Izsaku tev līdzjūtību, Garkāji, Lorings novilka.

- Tā nav viņas vaina… nepavisam. Viņa vienkārši nesaprot, kāpēc mūs piemeklējušas tādas likstas. Džeods nopūtās. Iespē­jams, pats esmu pelnījis pārmetumus, jo neuzdrošinājos viņai visu izstāstīt.

- Ko visu? Nolfavrels iepīkstējās.

- To, ka esmu vārdenu aģents. Džeods uz mirkli apklusa, vērodams kārvahalliešu apstulbušās sejas. Varbūt man būtu jāsāk no paša sākuma. Roran, iespējams, beidzamo mēnešu laikā tavas ausis ir sasniegušas baumas par jaunu Jātnieku, kas gatavs stāties pretī Galbatoriksam?

-Jā, šādas tādas pļāpas ir dzirdētas, bet es tām īsti neticu.

Džeods vilcinājās. Es nezinu, kā citādi to pateikt, Roran… taču Alagēzijā i?- jauns Jātnieks un tas ir tavs brālēns Eragons. Korē atrastais akmens īstenībā bija pūķa ola, kuru vārdeni pirms daudziem gadiem ar manu palīdzību nozaga Galbatoriksam. Pūķis pieņēma Eragonu un izšķīlās viņa aizgādībā, brālēns nosauca pūķi par Safiru. Šī iemesla dēļ razaki parādījās Palankāra ielejā pirmo reizi. Viņi atgriezās, jo Eragons bija kļuvis par bīstamu Impērijas ienaidnieku un Galbatorikss cerēja, ka, sagūstot tevi, viņiem izdosies savaldīt arī tavu brālēnu.

Rorans atgāza galvu un sāka neprātīgi, kaucoši smieties, līdz acīs sariesās asaras un vēders sāka sāpēt no krampjiem. Lorings, Birgita un Nolfavrels uzlūkoja smējēju ar izteiksmi, kas likās radniecīga bailēm, taču Roranam viņu viedoklis tobrīd bija vien­aldzīgs. Viņš smējās par Džeoda apgalvojuma absurdumu. Viņš smējās par baiso iespējamību, ka tirgotāja stāstītais ir patiesība.

Dziļi, gārdzoši rīdams gaisu, Rorans pamazām atguvās, kaut gan brīdi pa brīdim viņu tomēr pārņēma ne visai līksmu spurdzienu lēkmes. Noslaucījis seju piedurknē, viņš ar skarbu smaidu lūpās paskatījās uz Džeodu. Faktiem tevis stāstītais atbilst; tas man ir jāatzīst. Bet tiem atbilst vēl savs pusducis skaidrojumu, par kuriem esmu domājis savā prātā.

Tad ierunājās Birgita: Ja Eragona akmens bija pūķa ola, no kurienes tā radās?

Ak jā, Džeods atbildēja, par šiem notikumiem es visu zinu sīki un smalki…

Iekārtojies krēslā ērtāk, Rorans, nespēdams noticēt pats savām ausīm, klausījās, kā Džeods risina fantastisku stāstu par to, ka Broms vecais īgņa Broms! reiz esot bijis Jātnieks un pat palīdzējis izveidot vārdenus, tad Džeods atklājis slepenu pazemes eju uz Urubēnu. Pēc tam vārdeni izdomājuši, kā nozagt Galbato­riksam trīs atlikušās pūķa olas, tomēr kad Broms stājies pretī Atkritēju Morzanam un nogalinājis viņu izdevies izglābt tikai vienu olu. It kā viss iepriekš stāstītais neizklausītos pilnīgi neie­spējami, Džeods sāka klāstīt par vienošanos starp vārdeniem, rūķiem un elfiem, ka ola tikšot ik pa laikam nogādāta no Duveldenvārdenas uz Beoru kalniem un atpakaļ tāpēc ola un tās pavadoņi atradušies netālu no milzīgā meža, kad tiem no slēpņa uzbrucis Ēna.

Ēna gan ha! nodomāja Rorans.

Kaut arī Rorans vēl arvien nespēja noticēt tam, ko dzirdēja, viņš pievērsās Džeoda stāstam ar divkāršu uzmanību, kad sākās runa par to, kā Eragons atrada olu un uzaudzēja Safiru mežā netālu no Garova saimniecības. Tolaik arī Rorans pats bija ļoti aizņemts viņš gatavojās pārcelties uz Demptona dzirnavām

Terinsfordā taču jauneklis ļoti labi atcerējās, cik izklaidīgs bija Eragons, kā viņš katru brīvu mirkli pavadīja ārpus mājas, darot sazin ko…

Kad Džeods izskaidroja, kā un kāda iemesla dēļ gāja bojā Garovs, Rorans pārskaitās uz brālēnu kā gan viņš uzdrīkstējās turēt pūķa parādīšanos noslēpumā, ja tā nepārprotami apdrau­dēja visus apkārtējos?! Viņš ir vainīgs rņana tēva nāvē!

- Ko gan viņš domāja? Rorans izgrūda.

Džeods paskatījās uz jaunekli ar mierīgu izpratni un Roranu tas satracināja vēl vairāk. Tirgotājs teica: Es šaubos, vai Eragons visu saprata. Jātnieki un viņu pūķi ir saistīti tik cieši, ka parasti ir grūti nodalīt vienu no otra. Eragons vienkārši nespētu nodarīt pāri Safirai ne vairāk kā spētu no brīva prāta nozāģēt sev kāju.

- Labāk būtu to izdarījis, Rorans nomurmināja. Viņa dēļ es esmu piedzīvojis ne mazāk sāpīgus notikumus.

- Tev ir tiesības justies tā, kā jūties, Džeods piekrita, taču neaizmirsti, ka Eragons devās projām no Palankāra ielejas tādēļ, lai pasargātu tevi un pārējos kārvahalliešus. Uzskatu, ka viņam tā bija ļoti grūta izšķiršanās. No Eragona viedokļa raugoties, viņš upurēja sevi, lai parūpētos par tavu drošību un mēģinātu atriebt tava tēva nāvi. Un, kaut gan viņa bēgšana tomēr nedeva iecerēto iznākumu, domāju, sekas būtu daudz briesmīgākas, ja Eragons būtu palicis Kārvahallā.

Rorans nebilda ne vārda līdz brīdim, kad Džeods minēja iemeslu, kāpēc Broms un Eragons ieradušies Teirmā, proti, lai izpētītu pilsētas kuģu grāmatas un mēģinātu noskaidrot razaku midzeņa atrašanās vietu. Un vai viņiem tas izdevās? izsliedamies pilnā augumā, iesaucās Rorans.

- Izdevās gan.

- Nu, kur tad viņi slēpjas? Žēlīgā debess, Džeod, saki ātrāk! Tu taču saproti, cik tas man ir svarīgi!

- No ierakstiem bija acīmredzams un vēlāk es saņēmu ziņu no vārdeniem, ka Eragons apstiprinājis mūsu pieņēmumu, razaku midzenis atrodas vietā, ko sauc par Helgrindu, netālu no Drasleonas.

Rorans satraukumā sažņaudza dūrē vesera kātu. Līdz Drasleonai ir tāls ceļš, taču pie Teirmas atrodas vienīgā izmantojamā pāreja starp šejieni un Kores dienvidu galu. Ja man izdotos visus droši aizvadīt ceļā, tad es varētu doties uz šo Helgrindu, izglābt Katrīnu, ja viņa tur atrastos, un tad gar Džietas upi doties lejup uz Surdu.

Laikam Rorana domas bija atspoguļojušās viņa sejā, jo Džeods papurināja galvu: Tas nav iespējams, Roran.

-Kas?

Nav vēl piedzimis vīrs, kurš spētu vienatnē nokļūt Helgrindā. Tā ir melna, kaila klints, kurā nav iespējams uzrāpties. Turklāt neaizmirsti par razaku negantajiem lidoņiem; visticamāk, viņu ligzda atrodas tuvu Helgrindas virsotnei, nevis tās pakājē, kur tiem varētu visvieglāk uzglūnēt. Ja tā, kā tu tiksi viņiem klāt? Un, ja tomēr spētu, vai tu tiešām tici, ka varēsi pieveikt abus razakus un abus lidoņus ja vien tur to nav vairāk? Es nešaubos, ka esi varens karotājs galu galā tavās un Eragona dzīslās rit vienas asinis -, taču šie briesmoņi ir pārāk baisi, lai tos spētu pieveikt parasts mirstīgais.

Rorans papurināja galvu. Es nespēju aizmirst Katrīnu. Tas var izrādīties veltīgi, taču man jāmēģina viņu atbrīvot, pat ja tas maksātu man dzīvību.

-Ja tu aiziesi bojā, Katrīnai tas nekādi nenāks par labu, Džeods atgādināja. Ja drīkstu dot padomu: mēģini tikt līdz Surdai, kā biji iecerējis. Kad nonāksi tur, esmu pārliecināts, varēsi saukt talkā Eragonu. Pat razaki nespētu pieveikt Jātnieku un pūķi atklātā cīņā.

Rorans acu priekšā ieraudzīja milzīgos, pelēkos nezvērus, uz kuriem jāja razaki. Lai kā tas viņu sāpinātu, jauneklim nācās atzīt, ka viņš nespētu nogalināt šādus monstrus, lai cik spēcīgs vai apņēmīgs viņš būtu. Tajā mirklī, kad Rorans pieņēma šo patiesību, jauneklis beidzot noticēja Džeoda stāstam jo, ja viņš tā nerīkotos, Katrīna viņam būtu zudusi uz visiem laikiem.

Eragons, viņš nodomāja. Eragons! Pie asinīm, ko esmu izlē­jis, pie posta, ko esmu nesis, un pie sava tēva kapa es zvēru, ka piespiedīšu tevi izlīdzināt visu, ko esi nodarījis, kopā ar mani dodoties uzbrukumā Helgrindai. Ja tu visu šo putru savārīji, tad man nāksies to izstrēbt.

Rorans pamāja Džeodam. Turpini vien. Mēs labprāt uzklau­sītu šīs skumjās lugas nākamo cēlienu, pirms vēl nav pienācis vakars.

Tad Džeods pavēstīja par Broma nāvi; par Murtagu Morzana dēlu; par gūstu un glābšanos Gileadā; par izmisīgo lidojumu, lai izglābtu kādu elfu; par urgļiem, rūķiem un milzu kauju vietā, ko sauca par Farthenduru; par kauju, kurā Eragons pieveica Ēnu. Un tad Džeods darīja viņiem zināmu, ka vārdeni esot pametuši Beoru kalnus, lai dotos uz Surdu, un ka arī šobrīd Eragons atradās dziļi Duveldenvārdenas biezokņos, kur viņš apguva elfu maģijas un karamākslas lielākos noslēpumus, bet ka drīz varēja gaidīt viņa atgriešanos pie vārdeniem.

Kad tirgotājs apklusa, Rorans sapulcināja Loringu, Birgitu un Nolfavrelu kabineta tālajā galā un vaicāja viņu domas. Pieklusi­nājis balsi, Lorings atzina: Es tā arī netiku gudrs, vai viņš melo vai stāsta patiesību, taču vīrs, kurš spēj savērpt tādu stāstu brīdī, kad viņam pie rīkles pielikts nazis, ir pelnījis palikt dzīvs. Jauns Jātnieks! Un Eragons piedevām! Viņš papurināja galvu.

- Birgita? Rorans vaicāja.

- Nezinu. Izklausās tik pārpasaulīgi… Viņa saminstinājās. Taču laikam jau būs tiesa. Vēl viens Jātnieks varētu būt vienī­gais iemesls, kāpēc Impērija mūs tik uzstājīgi vajā.

- Tiesa, Lorings piekrita. Vīra acis saviļņojumā spoži mir­dzēja. Mēs esam iejaukti krietni svarīgākos notikumos nekā spējām iedomāties. Jauns Jātnieks. Padomā tik! Ka es jums saku, vecajai kārtībai drīz vien pienāks gals… Tev, Roran, bija taisnība.

- Nolfavrel?

Aicinājums izteikt viedokli padarīja zēnu jo īpaši nopietnu. Viņš iekoda lūpā, tad noteica: Džeods liekas esam godīgs vīrs. Es domāju, mēs varam viņam uzticēties.

- Lai tā būtu, Rorans sacīja. Viņš atgriezās pie Džeoda, atbal­stījās uz sažņaugtām dūrēm pret galda malu un vaicāja: Man,

Garkāji, ir vēl divi jautājumi: kā izskatījās Broms un Eragons un kā tu zināji Ģertrūdes vārdu?

- Ģertrūdi savulaik pieminēja Broms, sakot, ka atstājis pie viņas tev adresētu vēstuli. Bet izskatījās viņi šādi: Broms bija mazliet īsāks par mani, ar biezu bārdu, līku degunu un kokgrie­zumiem rotātu nūju pie rokas. Es teiktu, ka viņš reizēm mēdza būt viegli aizkaitināms. Rorans pamāja: tas bija par Bromu. Eragons bija… jauniņš. Brūniem matiem un acīm, ar rētu uz plaukstas locītavas, un viņam mūžīgi bija kāds jautājums uz mēles. Rorans vēlreiz pamāja: tas bija par viņa brālēnu.

Rorans aizbāza vesera kātu aiz jostas. Birgita, Lorings un Nolfavrels paslēpa makstīs dunčus. Tad Rorans nostūma krēslu no durvīm un visi četri apsēdās, kā labi audzinātiem ļaudīm pieklājās. Kā rīkosimies, Džeod? Rorans jautāja. Vai tu vari mums palīdzēt? Es zinu, ka esi grūtā stāvoklī, bet mēs… mēs esam izmisumā, un mums nav neviena cita, pie kā vērsties. Vai kā vārdenu pārstāvis tu vari mums apsolīt vārdenu aizstāvību? Mēs esam gatavi kalpot viņiem, ja vārdeni pasargās mūs no Gal­batoriksa dusmām.

- Vārdeni, Džeods sacīja, ar prieku uzņemtu jūs. Ar lielu prieku. Domāju, ka to jūs nojautāt paši. Ja runājam par palī­dzību… Viņš pārlaida roku pāri kalsnajai sejai un garām Loringam paskatījās uz grāmatu rindām plauktos. Pēdējā gada laikā es atkal un atkal pārliecinos, ka par manu un man līdzīgu tirgotāju gan šeit, gan citās Impērijas pilsētās darbību vārdenu labā kāds ziņo Impērijai. Šī iemesla dēļ es neuzdrošinājos bēgt uz Surdu. Ja es to mēģinātu, Impērija mani apcietinātu, un, kas zina, kādas šausmas tad mani gaidītu. Tā nu man nācās vērot, kā pakā­peniski tiek iznīcināts mans uzņēmums, nespējot tam pretoties vai izvairīties no tā. Turklāt, vēl ļaunāk, tagad, kad vairs nespēju neko nosūtīt vārdeniem un viņi neuzdrošinās sūtīt ziņnešus pie manis, es baidos, ka lords Risthārts pavēlēs iekalt mani važās un ieslodzīs pazemes cietumā, jo Impēriju es vairs neinteresēju. Jau kopš brīža, kad paziņoju, ka esmu izputināts, es gaidu viņa sargus kuru katru dienu.

- Iespējams, ieminējās Birgita, viņi vēlas, lai tu bēgtu, lai varētu sagūstīt tevi kopā ar tiem, kas dosies tev līdzi?

Džeods pasmaidīja. Iespējams. Bet tagad, kad esat ieradušies Teirmā, man ir parādījusies iespēja, kuru viņi nebūs iedomājušies.

- Tātad tev ir plāns? Lorings vaicāja.

Džeoda seja atplauka smaidā. O jā, man ir plāns. Vai jūs redzējāt "Pūķa spārnu", kuģi, kas noenkurots ostā?

Rorans atcerējās vareno burinieku. Redzējām gan.

- "Pūķa spārns" pieder Blekmūra kuģniecības uzņēmumam, kas ir Impērijas armijas aizsegs. Viņi apgādā karaspēku, kas bei­dzamajā laikā tiek mobilizēts ar satraucošu sparu armijā iesauc pat zemniekus, rekvizē zirgus, ēzeļus, vēršus. Džeods sarauca uzacis. Neesmu pārliecināts, ko īsti tas nozīmē, bet, iespējams, Galbatorikss gatavojas uzbrukt Surdai. Lai nu kā, "Pūķa spār­nam" pēc nedēļas ir jādodas uz Feinsteru. Šis ir viens no labāka­jiem kuģiem, kāds jebkad uzbūvēts, tas ir kuģubūves meistara Kinnela jaunākais brīnumdarbs.

- Un tu esi iecerējis to nozagt, Rorans secināja.

- Tieši tā. Ne tikai tāpēc, lai ieriebtu Impērijai, vai tāpēc, ka "Pūķa spārnu" uzskata par ātrāko sava tilpuma buru kuģi, bet arī tāpēc, ka tas ir pilnībā apgādāts ar visu garam jūras braucienam vajadzīgo. Un, ņemot vērā, ka kravā ir pārtika, tās pietiks arī veselam ciematam.

Lorings saspringti iesmējās. Es ceru, ka tu spēj tādu mil­zeni vadīt, Garkāji, jo mēs neprotam apieties ne ar ko lielāku par baržu.

- Daži vīri no manu kuģu komandām vēl arvien ir Teirmā. Viņu stāvoklis ir līdzīgs manējam viņi nevar nedz cīnīties, nedz bēgt. Esmu pārliecināts, ka vīri ļoti priecātos par iespēju nokļūt Surdā. Viņi jums iemācīs, ko darīt uz "Pūķa spārna" klāja. Tas nebūs viegli, taču šajā ziņā, šķiet, mums nav lielu izvēles iespēju.

Rorans pasmaidīja. Plāns viņam tīri labi gāja pie sirds straujš, izlēmīgs un negaidīts.

- Tu minēji, atgādināja Birgita, ka pagājušajā gadā neviens no taviem kuģiem tāpat kā citu vārdeniem draudzīgo tirgotāju kuģiem nesasniedza galamērķi. Tad kāpēc būtu jāizdodas tik pārgalvīgai iecerei, ja daudzas citas piedzīvoja neveiksmi?

Džeodam par atbildi nebija jādomā. Jo šoreiz mūsu pusē ir pārsteigums. Likums pieprasa, lai tirdzniecības kuģi iesniedz savu maršruta pieteikumu apstiprinājumam ostas pārvaldei vismaz divas nedēļas pirms izbraukšanas. Lai sagatavotu kuģi ceļoju­mam, ir vajadzīgs krietns laiks, tāpēc tad, ja mums izdotos izrau­ties no ostas bez brīdinājuma, Galbatoriksam vajadzētu vismaz nedēļu vai pat ilgāk, lai raidītu mums pakaļ vajātājus. Ja mums paveiksies, viss, ko mēs redzēsim, būs Impērijas kuģu mastu gali. Tātad, Džeods turpināja, ja jūs esat gatavi šim pārgalvīgajam pasākumam, tad mums būtu jārīkojas šādi…