Vecākais

VLEDUMA PIRMSĀKUMI

Dienas, ko Eragons pavadīja Elesmērā, saplūda vienā virknē bez kādām atšķirībām; šķita, ka laikam šajā priežu pil­sētā nav varas. Nekas nevēstīja par iespējamu gadalaiku maiņu, kaut gan pēcpusdienas un vakari stiepās garāki, piepil­dīdami mežu ar dziļām ēnām. Elfu maģijas mudinātas, pilsētā ziedēja visu gadskārtu puķes, ko baroja ar burvestībām pilnais gaiss.

Eragons iemīlēja Elesmēras skaistumu un klusumu, graciozās ēkas, kas likās izplūstam no kokiem, valdzinošās dziesmas, kas atbalsojās puskrēslā, noslēpumainajos mitekļos paslēptos mākslas darbus un pašu elfu dziļo ieskatīšanos sevī, kas mijās ar jautrības uzplaiksnījumiem.

Duveldenvārdenas meža zvēri nebaidījās no medniekiem. Era­gons no savas ligzdas bieži vēroja, kā elfs noglāsta staltbriedi vai pelēko lapsu vai murmina kaut ko kautrīgam lācim, kas kaut kur lavās gar klajuma malu, nevēlēdamies parādīties atklātā vietā. Dažiem dzīvniekiem pat nebija sava veidola. Tie mēdza parādīties naktīs, lai rūkdami klīstu pa krūmājiem un izgaistu, kad Eragons uzdrīkstējās pienākt tuvāk. Reiz viņš pamanīja kādu radījumu, kas līdzinājās čūskai ar biezu kažoku, bet citā vakarā baltā tērpu­šās sievietes stāvs nozvārojās un izgaisa viņa acu priekšā, tā vietā atklājot savādi smīnošu vilcēni.

Eragons un Safira turpināja pētīt Elesmēru, kad vien radās tāda iespēja. Viņi devās pastaigās vai nu vieni, vai kopā ar Oriku, jo Arja viņiem vairs nepievienojās. Kopš tās reizes, kad elfa sašķai­dīja Eragona uzburto dailni, jauneklis ar viņu nebija runājis. Reižu reizēm viņš Arju manīja pazibam starp kokiem, bet vien­mēr, kad viņš mēģināja tuvoties, cerot atvainoties, viņa pagaisa, pamezdama Eragonu vienu starp senajām priedēm. Beidzot jau­neklis aptvēra, ka nāksies uzņemties iniciatīvu, lai paliktu kaut mazākā cerība izlīgt ar elfu. Tāpēc kādu vakaru Eragons saplūca

puķes turpat netālu no taciņas, kas veda uz viņa koku, un tad ar lielu piespiešanos aizvilkās uz Tialdari namu, kur kādam koptelpā satiktam elfam palūdza izstāstīt ceļu līdz Arjas miteklim.

Kad Eragons nonāca līdz elfas kambariem, vieglās durvis bija pavērtas. Viņš pieklauvēja, taču neviens neatbildēja. Jauneklis iegāja plašā viesistabā ar vīnstīgām noaugušām sienām un pavē­rās apkārt, ieklausīdamies, vai nedzirdēs tuvojamies soļus. No lielās telpas pavērās skats uz mazu guļamistabu vienā un kabinetu otrā pusē. Uz sienas bija redzami divi daiļņi: viens portrets attē­loja bargu, lepnu elfu ar sudrabotiem matiem Eragons nojauta, ka tas varētu būt karalis Evandars, bet otrā bija redzams jaunāks elfs, kuru jauneklis nepazina.

Eragons klīda pa apartamentiem, pētīdams iedzīvi, bet neko neaiztikdams, baudīdams iespēju ieskatīties Arjas dzīvē, vēro­dams, vai neuzzinās ko jaunu par to, ar ko viņa aizrāvās, par to, kā viņa pavadīja savu brīvo laiku. Līdzās elfas gultai viņš pamanīja stikla lodi ar tajā iekausētu melnā dižvīteņa ziedu; uz galda ievē­roja kārtīgi saliktus vīstokļus ar tādiem nosaukumiem kā "Osilons: ziņojums par ražu" un "Armijas pārvietošanās pie Gileadas sargtorņa"; uz erkerā ierīkotā atvērtā loga palodzes stāvēja trīs mazmazītiņi koki, kas bija izaudzēti kā senvalodas rakstu zīmes un nozīmēja "miers", "spēks" un "viedums"; līdzās kociņiem gulēja papīra strēmele, uz kuras varēja izlasīt nepabeigtu dzejoli, ko izraibināja izsvītroti vārdi un steigā uzšņāptas piezīmes. Dze­jolis skanēja šādi:

Zem mēness, baltā mēness Rāms sudrabezers plešas Starp biezokņiem un brikšņiem, Un tumšām priedēm.

Krīt akmens, dzīvais akmens. Lūst spožie mēness stari Starp biezokņiem un brikšņiem, Un tumšām priedēm.

Lūk, gaismas strēles ņirbot

Pār ūdens virsmu plešas,

Un klusais kalnu ezers

Kā snaudā nodreb.

Un naktī, tumšā naktī

Klīst apmulsušas ēnas,

Kas kādreiz…

Uz mazā galdiņa pie ieejas Eragons nolika savu ziedu pušķi un pagriezās, lai dotos projām. Jauneklis sastinga durvīs stāvēja Arja. Šķiet, elfu viņa klātbūtne pārsteidza, taču vēl pēc mirkļa karalienes meita paslēpa savas jūtas zem bezkaislīgas maskas.

Viņi klusēdami vērās viens otrā.

Eragons pacēla ziedus un nedroši pastiepa uz Arjas pusi. Es neprotu radīt īpašu, tev veltītu puķi, kā to izdarīja Faolins, taču šīs ir skaistākās, ko spēju atrast, un es tās atnesu no tīras sirds.

- Es, Eragon, nevaru tās pieņemt.

- Nu, tā nav… tā nav tāda dāvana, nepārproti. Jauneklis apklusa. Es nemēģinu taisnoties, taču pirms daiļņa uzburšanas neaptvēru, ka tas nostādīs tevi tik nelāgā stāvoklī. Es to dziļi nožēloju un gribēju tev atvainoties… Es tikai gribēju izgatavot dailni, nevis radīt sarežģījumus. Un es lieliski saprotu manu nodarbību svarīgumu tu vari būt droša, ka nepametīšu tās novārtā, lai sapņotu par tevi. Eragons sašūpojās un atspiedās ar plecu pret sienu, jo viņam pēkšņi noreiba galva un bija vajadzīgs vēl kāds atbalsts, lai noturētos kājās. Tas arī viss.

Elfa krietnu brīdi vēroja jaunekli, tad lēnām pastiepa roku, paņēma ziedus un pacēla tos, lai pasmaržotu. Arjas skatiens ne uz mirkli nenovērsās no Eragona acīm. Ziedi, nesti no tīras sirds, viņa beidzot piekāpās. Elfas skatiens pārskrēja jaunekļa augumam, tad viņa atkal ieskatījās Eragonam acīs. Slimoji?

- Nē. Mugura.

- Biju par to dzirdējusi, taču neiedomājos…

Jauneklis atgrūdās no sienas. Man būtu jāiet.

- Pagaidi. Arja mirkli vilcinājās, tad aizveda viņu pie atvērtā loga un apsēdināja uz mīksti tapsēta sola, kura liektā virsma likās izaugam no sienas. Izņēmusi no skapīša divus kausus, Arja saberza tajos izkaltētas nātru lapas, tad piepildīja traukus ar ūdeni un, pateikusi "Vārīties!", sasildīja tēju.

Vienu no kausiem elfa pasniedza Eragonam, kurš saņēma to abās rokās, lai ķermenis uzsūktu izstrāvoto siltumu. Viņš paska­tījās ārā pa logu pāris desmitu pēdu z&māk pa karalisko dārzu pastaigājās Arjas ciltsbrāļi. Viņi sarunājās un dziedāja, bet tum­stošajā vakara gaisā sāka lidināties jāņtārpiņi.

- Es vēlētos… Eragons ierunājās, es vēlētos, kaut šādi būtu vienmēr. Tik klusi, tik mierīgi.

Arja apmaisīja tēju. Kā klājas Safirai?

- Kā jau vienmēr. Un tev?

- Es pošos atpakaļ pie vārdeniem.

Eragona ķermeni kā zibens šautra pārskrēja satraukums. -Kad?

- Pēc Asinszvēresta svētkiem. Esmu iestrēgusi te krietni par ilgu, tomēr gribēju vēl pakavēties; arī Islanzadi vēlas, lai pagai­dām palieku Elesmērā. Turklāt… es nekad neesmu piedalījusies Asinszvēresta svinībās un tie ir svarīgākie no mūsu svētkiem. Pāri kausa malai elfa nopētīja Eragonu. Vai Oromiss nekā nespēj tev palīdzēt?

Jauneklis gurdi paraustīja plecus. Viņš izmēģināja visu, ko zināja.

Abi turpināja malkot tēju un vēroja pārus, kas klīda pa dārza celiņiem. Kā veicas mācībās? elfa vaicāja.

- Labi. Klusuma brīdī, kas iestājās pēc tam, Eragons pacēla papīra loksni, kas gulēja starp kociņiem un pārskrēja ar acīm Arjas rakstītajām vārsmām, it kā lasītu tās pirmoreiz. Vai tu bieži raksti dzeju?

Elfa pastiepa roku pēc papīra un, kad jauneklis viņai to pasnie­dza, saritināja lapu, lai vārdi vairs nebūtu redzami. Ieraža nosaka katram, kas piedalās Asinszvēresta svinībās, jāsacer dze­jolis, dziesma vai kāds cits paša radīts mākslas darbs, ko svētku laikā celt priekšā pārējiem. Esmu tikai sākusi pie tā strādāt.

- Manuprāt, tas būs labs dzejolis.

- Ja tu būtu lasījis vairāk dzejas…

- Es esmu lasījis vairāk dzejas…

Arja aprāvās un, pieliekusi galvu, sacīja: Piedod. Tu vairs neesi tas cilvēks, ko es satiku Gileadā.

- Neesmu gan. Es… Viņš apklusa un, meklēdams īstos vār­dus, pavirpināja kausu starp plaukstām. Arja… tu drīz dosies projām. Būtu žēl, ja šī kļūtu par mūsu pēdējo tikšanos pirms tavas aizbraukšanas. Varbūt mēs varētu palaikam satikties kā iepriekš un tu mums ar Safiru parādītu citas Elesmēras ievērojamākās vietas?

- Tā nebūtu prātīga rīcība, elfa atbildēja klusā, bet izlēmīgā balsī.

Eragons paskatījās uz Arju. Vai tad man par neapdomību būs jāsamaksā ar mūsu draudzību? Es nespēju neko mainīt tajā, ko jūtu pret tevi. Taču es drīzāk ļautu, lai mani vēlreiz pāršķeļ Durzas zobens, nevis piedzīvotu brīdi, kad biedriskumu, kas val­dīja mūsu starpā, iznīcina paša muļķība. Man tas nozīmē pārāk daudz.

Pacēlusi kausu, Arja izdzēra pēdējo tējas malku. Mūsu drau­dzība, Eragon, nekur nepazudīs. Kas attiecas uz kopīgu laika pavadīšanu… Elfu meitenes lūpās iezagās smaida atblāzma.

- Iespējams. Tiesa, mums ir jānogaida, lai zinātu, kā attīstīsies noti­kumi, šobrīd es esmu pārāk aizņemta un nevaru tev neko apsolīt.

Eragons saprata, ka elfas vārdi bija tuvākais izlīgumam, ko viņš varēja sagaidīt, tāpēc jauneklis jutās pateicīgs par tiem.

- Protams, Arya Svit-kona, viņš sacīja un nolieca galvu.

Viņi vēl apmainījās ar dažām pieklājības frāzēm, taču bija skaidrs, ka Arja šajā dienā vēl uz kādām citām laipnībām nav gatava, tāpēc Eragons ar atjaunotām cerībām sirdī atgriezās pie Safiras. Tagad lai visu izšķir liktenis, viņš nodomāja, ķerdamies pie pēdējā Oromisa dotā vīstokļa.

Iebāzis roku pie jostas piesietajā maisiņā, Eragons izvilka ziepjakmens trauciņu ar nalgasku bišu vaska un lazdu riekstu eļļas maisījumu un uzsmērēja ziedi uz lūpām, lai pasargātu tās no aukstā vēja, kas šaustīja seju. Aizsējis maisiņu, viņš apskāva ar rokām Safiras kaklu un apslēpa seju elkoņa ielokā, lai piesegtu acis, kuras žilbināja saules stari, kas dzirkstīja cauri zemāk pel­došo, sakulto mākoņu spraugām. Visskaļāk jaunekļa ausīs dunēja Safiras spārnu plīkšķi augstāki un biežāki nekā viņiem pa priekšu lidojošā Glēdra spārnu vēzienu duna.

No rītausmas līdz agrai pēcpusdienai viņi lidoja uz dienvid­rietumiem, bieži uz brīdi aizkavēdamies, lai Safira un Glēdrs varētu izcīnīt aizrautīgas gaisa divcīņas. Šo cīniņu laikā Erago­nam nācās piesprādzēt rokas pie segliem, lai galvu reibinošo piru­ešu laikā nenoveltos no pūķa muguras. Pēc gaisa kaujām jauneklis ar zobiem raisīja vaļā savilkušos mezglus.

Ceļojums noslēdzās pie četriem kalniem, kas slējās pāri koku galotnēm. Tās bija pirmās augstienes, ko Eragons bija redzējis Duveldenvārdenā. Vēju šaustītās, sniegiem klātās smailes dūrās cauri mākoņu segai un atklāja robotās kraujas spožajai saulei, kas tik lielā augstumā īsti nesildīja.

Salīdzinājumā ar Beoriem tie izskatās tik sīki, Safira sacīja.

Kā ierasts nedēļām ilgo meditācijas vingrinājumu laikā, Era­gons izpleta prātu uz visām pusēm, pieskardamies apkārtējām apzinām un mēģinādams sajust, vai kāda no tām varētu vēlēt viņam ļaunu. Jauneklis sajuta alā silti saritinājušos murkšķi, kraukļus, dzilnīšus un vanagus, neskaitāmas vāveres, kas skrai­dīja augšup lejup pa koku stumbriem, un lejāk pa kalna nogāzi arī vairākas klinšu čūskas, kas slīdēja pa krūmājiem, meklēda­mas kādu peli. Protams, apkārt mudžēja arī visuresošo kukaiņu mākoni.

Kad Glēdrs nolaidās uz pirmā kalna kailās kores, Safirai nācās pagaidīt, līdz viņš salocīja varenos spārnus, lai atbrīvotos gana daudz vietas arī viņai. Klintsbluķiem nokaisīto nogāzi, virs kuras piezemējās pūķi, spilgti dzeltenu padarīja asu, smalku ķērpju paklājs. Pāri viņiem slējās melna, kaila klints. Tā kalpoja reizē kā balsts un aizsprosts zila ledus apmalei, kas vējā te ievaidējās, te sašķēlās, nosēdama granīta nogāzi ar robainiem ledus blāķiem.

Šo virsotni sauc par Fionulu, Glēdrs paskaidroja. Tās brāļi ir Etrundrs, Merogovens un Griminsmals. Par katru no tiem ir cita leģenda es tās pārstāstīšu atpakaļceļā. Bet tagad vēlos izstāstīt šī ceļojuma mērķi, proti, par saikni, kas tika izveidota vispirms starp pūķiem un elfiem, bet pēcāk arī starp pūķiem un cilvēkiem, par šīs saiknes būtību. Jūs abi kaut ko par to zināt un es esmu Safirai devis mājienus par tās visaptverošo nozīmi, bet tagad ir pienācis laiks izprast savienības dziļāko jēgu, lai jūs spētu to saglabāt, kad Oromisa un m,anis vairs nebūs.

- Skolotāj? Eragons ievaicājās, ciešāk ietīdamies apmetnī, lai tik ļoti nesaltu.

Jā, Eragon.

- Kāpēc Oromiss nelidoja kopā ar mums?

Tāpēc, nodimdināja Glēdrs, ka šis ir mans pienākums tāpat kā iepriekšējos gadsimtos tas vienmēr ir bijis vecākā pūka pienā­kums gādāt, lai Jātnieku jaunākā paaudze izprastu savu pienā­kumu patieso svarīgumu. Turklāt Oromiss nebūt nav tik vesels, kā izskatās.

Kad Glēdrs saritinājās uz nogāzes akmeņiem un nolika majestātisko galvu uz zemes šķērsām Eragonam un Safirai, klintsbluķi zem viņa svara vaidēdami saplaisāja. Vecais pūķis nopētīja abus ar vienu no milzīgajām zelta acīm vairoga lielumā, kas bija rūpīgi nopulēta vismaz divreiz spožāka par metālu. No viņa nāsīm cēlās pelēku dūmu strūkliņas, ko drīz vien izgaiņāja vēja brāzmas. Daudz kas no tā, ko es atklāšu, ir labi zināms gan elfiem, gan Jātniekiem, gan mācītiem cilvēkiem, taču daļu no tā zināja tikai Jātnieku vadonis, saujiņa elfu, tābrīža cilvēku vald­nieks un, protams, paši pūķi.

Tagad klausieties, mani jaunuļi, Glēdrs iesāka. Kad mūsu kara beigās tika noslēgts miers starp pūķiem un elfiem, mūsu senči nolēma radīt Jātniekus, lai šāda sadursme starp mūsu rasēm vairs nekad nebūtu iespējama. Elfu karaliene Tarmunora un pūķis, kuram bija uzticēts pārstāvēt mūs visus un kura vārdu… tad viņš apstājās un noraidīja Eragonam ainu virkni: garš zobs, balts zobs, nodrupis zobs; uzvarētas cīņas, zaudētas cīņas; neskaitāmi apēsti šrrgi un nagras; septiņas un divdesmit radītas olas un deviņpa­dsmit līdz briedumam izaudzināti pēcnācēji, …nav iespējams izteikt nevienā valodā, nolēma, ka ar parastu līgumu nebūs gana. Parakstīts papīrs pūķim neko nenozīmē. Mūsu asinis ir pārāk karstas un biezas, tāpēc bija skaidrs, ka pēc zināma laika notiks jauna sadursme ar elfiem tāpat kā mēs tūkstošiem gadu esam atkal un atkal karojuši ar rūķiem. Tomēr atšķirībā no kariem ar rūķiem nedz mēs, nedz elfi nevarēja atļauties vēl vienu sadursmi. Abas rases bija pārāk varenas, tāpēc varēja iznīcināt viena otru. Viens no veidiem, kā to novērst un izveidot ilgstošu saskaņu, bija vienot mūsu rases, izmantojot maģiju.

Eragons nodrebinājās, un Glēdrs mazliet izbrīnīts noteica: Safira, tu rīkotos prātīgi, ja ar savu uguni uzkarsētu vienu no šiem klintsblukiem, lai tavs Jātnieks nesasaltu ragā.

Safira izlieca kaklu, un starp viņas varenajiem, milzu zāģim līdzīgajiem zobiem izšāvās zila liesma un triecās pret akmeņiem, nosvilinādama ķērpjus un piepildīdama gaisu ar rūgtu deguma smārdu. Gaiss tā sakarsa, ka Eragons bija spiests novērsties. Viņš juta, kā kukaiņi zem akmeņiem izcepas šajā ellē. Pēc minūtes Safira aizcirta žokļus un nogāzē vīdēja piecas pēdas plats, ķiršu sarkanumā nokaitētu akmeņu loks.

Paldies, pateicās Eragons. Jauneklis notupās sakarsētā gra­nīta apļa malā un sasildīja virs tā rokas.

Safira, neaizmirsti izmantot mēli, lai virzītu liesmu, atgā­dināja Glēdrs. Un tā… elfu viedākajiem magiem bija vajadzīgi deviņi gadi, lai radītu iecerētos buramvārdus. Kad tie bija gatavi, efli un pūķi sapulcējās Ilirejā. Elfi deva burvestības būtību, pūķi piešķīra tai spēku, un tā viņi kopīgām pūlēm sakausēja elfu un pūku dvēseles.

Šis savienojums mainīja mūs visus. Mēs, pūķi, kopš tā laika spējam izmantot valodu un citas civilizācijas iezīmes, savukārt elfi, kuru dzīves līdz tam bija tikpat īsas kā cilvēkiem, ieguva pūķiem raksturīgo ilgmūžību. Galu galā elfi pārvērtās vairāk. Mūsu maģija, pūķu maģija kas caurstrāvo katru mūsu dzīslu tika nodota elfiem un ar laiku piešķīra tiem daudzināto spēku un izveicību. Cilvēkus pūku maģija nekad nav ietekmējusi tik spēcīgi, jo jūs pievienoja burvestībai vēlāk, tādējādi tai ir bijis krietni mazāk laika iedarboties uz jums. Tomēr… Glēdra acis iezaigojās, …mūsu maģija rupjos mežoņus, kas reiz ieradās Alagēzijā, spēja padarīt laipnākus un gudrākus, tiesa, pēc Krišanas jūs atkal pamazām pārvēršaties uz slikto pusi.

Vai rūķi jelkad ir bijuši piederīgi šai burvestībai? Eragons vaicāja.

Nē, un tāpēc neviens rūķis nekad nav kļuvis par Jātnieku. Viņiem pūki ir vienaldzīgi tāpat kā viņi mums un rūķiem doma par savienību ar mums likās pretīga. Iespējams, ka rūku atteik­šanās pievienoties burvestībai izrādīsies veiksme, jo viņi ir izvai­rījušies no pagrimuma, kas skāris cilvēkus un elfus.

No pagrimuma, skolotāj? ievaicājās Safira, turklāt Eragons varēja zvērēt, ka saklausīja viņas balsī kaitēšanos.

Jā, no pagrimuma. Ja kādu no mūsu trijām rasēm piemeklē posts, tas skar arī pārējās divas. Nogalinādams pūķus, Galbato­rikss nodarīja pāri arī savai rasei un elfiem. Jūs to, visticamāk, nejūtat, jo esat Elesmērā pirmo reizi, taču elfi kļūst vājāki; viņu spēks ir krietni sarucis. Arī cilvēki ir zaudējuši krietnu daļu kultū­ras, viņu sabiedrību ir pārņēmis haoss un pagrimums. Tikai tad, ja izdosies atjaunot līdzsvaru starp mūsu trijām rasēm, pasaulē atgriezīsies kārtība.

Vecais pūķis ar nagiem sadrupināja oļos pāris klintsbluķu, lai varētu ērtāk iekārtoties nogāzē. Burvestībā, kas bija radīta karalienes Tarmunoras aizgādībā, bija iestrādāts veids, kā saistīt pūka mazuli ar viņa vai viņas Jātnieku. Kad pūķis izlemj nodot olu Jātniekiem, ola tiek apvārdota ar noteiktu burvestību, kuru es jums vēlāk iemācīšu. Tā neļauj pūkītim olā izšķilties, pirms viņš nenonāk saskarsmē ar personu, ar kuru izlemj savienoties. Ņemot vērā to, ka pūķis spēj palikt olā bezgalīgi ilgi, laikam nav īpašas nozīmes, jo mazulim nekādi netiek kaitēts. Tu, Safira, pati tam esi lielisks piemērs.

Saikne, kas izveidojas starp Jātnieku un pūki, ir vien senās, starp mūsu rasēm pastāvošās saiknes pilnīgāks veids. Cilvēks vai elfs kļūst spēcīgāks un glītāks, savukārt pūka negantākās iezīmes izlīdzina Jātnieka saprātīgais skatījums… Eragon, es redzu, ka tev uz mēles ir kāds jautājums. Kāds tas būtu ?

- Redzi… Viņš vilcinājās. Man ir grūti iedomāties, ka tu vai Safira varētu būt vēl negantāki. Nu, nav jau tā, viņš uztraucies piebilda, ka tas būtu kas slikts…

Zeme nolīgojās, it kā būtu sākusies lavīna, Glēdrs iesmējās, paslēpdams milzīgo aci zem ragainā plakstiņa un tad atkal atvēr­dams to. Tad, ja tev kādreiz izdosies sastapt nesaistītu pūki, tu vairs tā neteiksi. Pūķis viens nejūtas atbildīgs neviena priekšā, tas ņem, ko vēlas, un pat neiedomājas par žēlastību pret kādu, kas nav tā tuvākais rads. Mežonīgie pūki bija nešpetni un lepni, pat iedomīgi… To mātītes izturējās tik draudīgi, ka starp Jātnieku pūķiem pārošanās ar tām skaitījās milzīgs panākums.

Tieši tādēļ, ka trūkst šīs saiknes, Galbatoriksa saikne ar savu otro pūki, Sruikanu, ir tik samaitāta. Sruikans neizvēlējās Gal­batoriksu par savu biedru; kalpot viltvārža neprātam pūki ir pie­spiedusi melnā maģija. Galbatorikss ir radījis starp tevi, Eragon, un tevi, Safira, valdošo attiecību samaitātu atdarinājumu kādu viņš pats zaudēja, kad urgļi nonāvēja viņa pirmo pūki.

Glēdrs apklusa un paskatījās vispirms uz Eragonu, tad uz Safiru. Kustējās tikai viņa acs. Tas, kas jūs saista, ir kas pārāks par jebkādu iespējamu prātu savienību. Jo pirmelementu līmenī ir sakausētas jūsu dvēseles, jūsu būtības. Zelta acs pievērsās Era­gonam. Vai tu tici, ka cilvēka dvēsele ir kaut kas no viņa ķermeņa atsevišķi pastāvošs?

- Es nezinu, Eragons atzinās. Reiz Safira palīdzēja man iziet no mana ķermeņa un ieraudzīt pasauli caur viņas acīm… Man likās, ka es vairs neesmu saistīts ar savu miesu. Un, ja spēj pastāvēt riebēja izsaukti gari, tad, iespējams, arī mūsu apziņa nav atkarīga no ķermeņa.

Pastiepis priekšķetnas nagu, kas likās ass kā adata, Glēdrs apvēla akmeni, zem kura savā midzenī slēpās klinšu žurka. Pūķis pazibināja sarkano mēli, un žurka nozuda starp viņa žokļiem; Eragons juta, kā izdzisa zvēriņa dzīvība, un saviebās.

Kad tiek iznīcināta miesa, tiek iznīcināta arī dzīvība, Glēdrs sacīja.

- Bet dzīvnieks taču nav cilvēciska radība, Eragons iebilda.

Vai tad pēc garajām meditāciju stundām tu vēl arvien uzskati,

ka mēs atšķiramies no klinšu žurkas ? Ka mēs esam apveltīti ar kādām brīnumainām īpašībām, kādas nepiemīt citām dzīvām būtnēm un kaut kā saglabā mūsu būtību arī pēc nāves ?

- Nē, nomurmināja Eragons.

Tā jau es domāju. Mēs esam tik cieši saistīti, ka tad, ja ievaino vai nu pūki, vai Jātnieku, otram ir jānocietina sirds un jāsarauj saikne starp abiem, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām ciešanām, pat neprāta. Un, ņemot vērā to, ka dvēseli nav iespējams atraut no miesas, jums ir jāpretojas kārdinājumam ielaist otra dvēseli savā ķermenī, lai sniegtu tai patvērumu, jo šādi jūs aiziesiet bojā abi. Pat ja tas būtu iespējams, vairāku apziņu pastāvēšana vienā ķermenī būtu kaut kas šausmīgs.

- Cik briesmīgi, Eragons iestarpināja, būtu mirt vienatnē, šķirtam no sev tuvākās būtnes pasaulē.

Ikviens, Eragon, mirst vienatnē. Lai tu būtu karalis kaujas laukā vai trūcīgs zemnieks, kas guļ gultā ģimenes lokā, neviens nespēj tevi pavadīt tukšumā… Tagad es jum,s iemācīšu atdalīt jūsu apziņas. Sāksim ar…

Eragons paskatījās uz paplāti ar vakariņām, kas bija nolikta viņa koka mājas priekštelpā. Viņš pārlaida acis ēdienam: maize ar lazdu riekstu sviestu, ogas, pupiņas, bļodiņa ar zaļajiem salātiem, divas cieti vārītas olas kuras saskaņā ar elfu ticējumiem nebija apaugļotas -, kā arī krūka, kurā dzirkstīja svaigs avota ūdens. Viņš zināja, ka visi ēdieni ir gatavoti ar īpašu rūpību, ka elfi liek lietā visu savu pavārmākslu, lai viņa maltītes garšotu izcili, un ka pat karalienei Islanzadi netiek pasniegti labāki ēdieni.

Viņš nespēja noskatīties uz pasniegtajiem ēdieniem un novēr­sās.

Es vēlos gaļu, jauneklis ievaidējās un aizsoļoja atpakaļ uz guļamistabu. Safira pacēla galvu no guļvietas. Mani apmierinātu kaut zivs vai putns, jebkas, tikai ne šī nebeidzamā dārzeņu straume. Es nespēju no tiem paēst. Es neesmu zirgs tad kāpēc mani baro kā tādu rikšotāju ?

Safira izlocīja kājas, piegāja pie atvēruma, no kura pavērās skats pāri Elesmērai, un sacīja: Arī man vajadzētu ieturēties. Vai gribi lidot kopā ar mani ? Varēsi izcept tik gaļas, cik kārosies, tur­klāt elfi neko neuzzinās.

Tas būtu lieliski, Eragons atplauka. Vai paņemt seglus?

Mēs nelidosim īpaši tālu.

Eragons savās somās sameklēja sāli, garšvielas un citus gata­vošanai vajadzīgus sīkumus, tad uzmanīgi, lai nepārpūlētos, ierausās spraugā starp diviem dzelkšņiem Safirai uz muguras.

Pūķis palēcās un ļāva augšup ejošai gaisa strāvai pacelt viņu virs pilsētas, tad noslīdēja no siltā gaisa plūsmas un sāka planēt lejup, mezdama līkločus virs upītes, kas, te sadalīdamās vairākās straumēs, te atkal saplūzdama vienā, vijās cauri Duveldenvārdenai. Pēc pāris jūdzēm upe aizveda viņus līdz dīķim. Tā krastā Safira nolaidās un pietupās ciešāk pie zemes, lai Eragonam būtu vieglāk nokāpt.

Pūķis sacīja: Zālēs gar krastu parasti slēpjas truši. Mēģini kādu noķert. Es tikmēr pamedīšu briežus.

Vai tad tu negribi dalīties medījumā ar mani ?

Negribu gan, viņa īdzīgi novilka. Lai gan, protams, arī tev kaut kas tiks, ja tās lielās peles negribēs doties tev rokās.

Eragons pasmaidīja un, kad Safira atkal pacēlās spārnos, pie­vērsās samudžinātajiem zāles un latvāņu ceriem un sāka pētīt, vai nemanīs kaut kur lecam savas vakariņas.

Pēc nepilnas minūtes Eragons izcēla no migas pārīti beigtu trušu. Lai ar prātu tos atrastu un tad nogalinātu ar vienu no div­padsmit nāves vārdiem, bija vajadzējis vien pāris mirkļu. Tas, ko viņam bija iemācījis Oromiss, atņēma medībām jebkādu izaicinā­jumu un spriedzi. Man pat nevajadzēja tiem piezagties, viņš nodo­māja, atcerēdamies garos gadus, ko bija pavadījis, lai pilnveidotu pēdu dzīšanas iemaņas. Viņš saviebās gandarījumā jautās arī rūgtums. Es beidzot varu nonāvēt jebkuru medījumu, kādu vien vēlos, un tas man liekas bezjēdzīgi. Tad, kad kopā ar Bromu es medīju ar oļa palīdzību, bija vajadzīga vismaz kaut kāda izvei­cība, bet tagad… tagad tā ir tīrā slepkavošana.

Tad viņš atcerējās zobenu kalējas Runonas brīdinājumu: Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mēr­ķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam.

Man vajadzēja rūpīgāk ieklausīties viņas vārdos, Eragons aptvēra.

Ar ierastu kustību viņš izvilka veco medību dunci, nodīrāja un izķidāja trušus un tad, atlicis malā sirdis, plaušas, nieres un aknas, apraka pārējās atliekas, lai smaka nepievilinātu maitēdājus. Tad jauneklis izraka bedri, piepildīja to ar malku un, izman­tojot burvestību aizdedzināja nelielu ugunskuru, jo bija piemirsis paķert līdzi kramu un tēraudu uguns uzšķilšanai. Nogriezis kizila stibu, viņš novilka tai mizu un apdedzināja koksni uz oglēm, lai nosvilinātu rūgto sulu, tad uzdūra trušus uz iesma un uzlika to uz divām zemē iedzītām staklēm. Paglabātās iekšas Eragons uzlika uz iepriekš ietaukota akmens, pārvērzdams to savdabīgā pannā, un akmeni novietoja uz oglēm.

Kad atgriezās Safira, viņš tupēja pie ugunskura un, lai gaļa izceptos vienmērīgi, lēnām grozīja iesmu. Pūķis nolaidās līdzās savam Jātniekam žokļos tam karājās ļengans brieža ķermenis, bet nagos bija sagrābtas otra brieža atliekas. Atlaidusies smaržī­gajā zālē, viņa turpināja mieloties ar medījumu, apēzdama visu briedi, pat tā ādu. Kauli krakšķēja starp zobena asuma zobiem kā zari, kad mežu plosa vētra.

Kad truši bija gatavi, Eragons pavicināja iesmu gaisā, lai tie ātrāk atdzistu, tad paskatījās uz spīdīgo, zeltaino gaļu un ievilka nāsīs neizturami kārdinošo cepeša smaržu.

Kad jauneklis pavēra muti, lai nokostu pirmo kumosu, domas nelūgtas pievērsās garajām meditāciju stundām. Viņš atcerējās, kā bija iegājis putnu, vāveru un peļu apziņā, cik enerģijas pilni šie radījumi viņam bija šķituši un cik apņēmīgi tie cīnījās par iespēju saglabāt dzīvību pat vislielāko briesmu priekšā. Un, ja šī dzīvība ir viss, kas tiem pieder…

Pretīguma pārņemts, Eragons aizsvieda gaļu, uztraucies par trušu nogalināšanu tik ļoti, it kā būtu nonāvējis divus nevainīgus cilvēkus. Vēderā kaut kas sagriezās, un viņam likās, ka tūlīt būs jāsāk vemt.

Safira pārstāja gremot, lai uzmestu viņam norūpējušos ska­tienu.

Dziļi ievilcis elpu, Eragons atspieda dūres pret ceļgaliem, mēģinādams savaldīties un saprast, kāpēc kaut kas tik ierasts kā medījums bija viņu tā satricinājis. Visu dzīvi viņš bija ēdis gaļu, zivis, arī putnus. Un ēdis ar baudu. Taču tagad pat doma par iespējamo ieturēšanos ar truša gaļu lika justies viņam fiziski slimam. Eragons palūkojās uz Safiru. Es to nespēju, viņš noteica.

Pasaule ir tā iekārtota visi ēd visus. Kāpēc tu pretojies šai dabiskajai kārtībai ?

Viņš pārdomāja pūķa uzdoto jautājumu. Eragons nenosodīja tos, kas uzturā lietoja gaļu, viņš zināja, ka trūcīgam zemniekam tā ir vienīgā iztikšana. Taču pašam ēst gaļu likās nepieņemami, ja nu tikai tad, ja viņš ciestu badu. Tad, kad tu esi bijis truša apziņā un jutis to, ko jūt trusis… ēst šādu dzīvu radību būtu tāpat kā ēst pašam sevi. Jo mēs varam kļūt labāki, Eragons atbildēja Safirai. Vai mums ir jāļaujas vēlmei ievainot vai nogalināt katru, kas mūs sadusmo, atņemt vājākajam visu, ko iekārojam, un nelikties ne zinis par citu jūtām ? Mēs dzimstam nepilnīgi, tāpēc mums jāsargājas no pašu trūkumiem, lai tie mūs neiznīcinātu. Viņš pamāja uz trušiem. Kā Oromiss teica kāpēc gan mums izraisīt nevajadzīgas ciešanas ?

Vai tas nozīmē, ka tu noliegsi visas savas vēlmes ?

Tikai postošās.

Vai esi cieši apņēmies tā rīkoties ?

Jā gan.

Tādā gadījumā, Safira noteica, panākdamās uz viņa pusi, šis būs lielisks saldais. Vienā acumirklī viņa aprija ceptos trušus, tad nolaizīja no akmens iekšas, ar mēles dzelkšņiem saskrāpē­dama plāksni. Es galu galā, nespētu izdzīvot no augiem vien tā ir medījuma, ne pūka barība. Un es atsakos kaunēties par to, kā man ir jāuztur savi dzīvības spēki. Visam pasaulē ir sava vieta. To zina pat trusis.

Es nemēģinu piespiest tevi izjust vainu, Eragons iebilda, uzsiz­dams viņai pa ķetnu. Tas ir mans iekšējs lēmums. Un es negrasos savu izvēli uzspiest kādam citam.

Prātīgi darīts, pūķis sacīja, balsī ieskanoties tik tikko jauša­mam izsmieklam.