Vecākais

TAGADNES BRŪCES

Nākamās dienas rītausmā Rorans pamodās un mirkli gulēja atvērtām acīm, skatīdamies nobalsinātajos griestos un klausīdamies pats savā lēnajā eļpā. Pēc kāda brīža viņš novēlās no gultas, apģērbās un devās uz virtuvi, kur sameklēja maizes ņuku, apsmērēja to ar mīkstu sieru un izgāja uz lieveņa, lai notiesātu brokastis, priecājoties par saullēktu.

Rīta apcerīgumu drīz vien iztraucēja resgaļu bariņš, kas, sajūsmā spiegdami, izspurdza no tuvējās mājas dārza bērni spēlēja "Ķeram kaķi". Atvasēm pa pēdām steidza vairāki pieaugušie, cenz­damies notvert savus mantiniekus. Rorans noskatījās, kā trokš­ņainā parāde nozūd aiz stūra, iebāza mutē atlikušo maizes kancīti un atgriezās virtuvē, kurā tagad pulcējās pārējie ģimenes locekļi.

- Labrīt, Roran, sveicināja Elēna. Viņa atgrūda loga slēģus un pavērās augšup uz debesīm. Izskatās, ka atkal varētu līt.

- Jo vairāk līs, jo labāk, Horsts nopriecājās. Tas nozīmē, ka mūs būs grūtāk pamanīt, kamēr kāpsim Narnmora kalnā.

- Mūs? Rorans pārvaicāja. Viņš apsēdās līdzās Albriham kalēja dēls vēl berzēja miegu no acīm.

Horsts pamāja. Slounam bija taisnība par ēdienu un pārē­jām dzīvei vajadzīgajām mantām mums jāpalīdz uznest tās līdz ūdenskritumam, citādi viņiem drīz pietrūks ēdamā.

- Vai te, lejā, paliks gana vīru, lai aizstāvētu Kārvahallu?

- Protams, protams.

Kad visi bija ieturējuši brokastis, Rorans palīdzēja Baldoram un Albriham sasaiņot pārtiku, segas un vēl šādas tādas sadzīvē noderīgas mantas trijos pamatīgos saiņos. Uzmetuši tos plecos, viņi devās uz ciemata ziemeļu galu. Kājas liels vēl arvien sāpēja, bet paciešami. Pa ceļam viņi satika trīs brāļus Darmenu, Larni un Hamundu ar līdzīgiem saiņiem uz muguras.

Pāris soļu no grāvja, kas meta loku ap ēkām, Rorans un viņa biedri nonāca palielā bērnu, vecāku un vecvecāku pūlī visi gatavojās pārgājienam. Vairākas ģimenes bija nodevušas bēgļu rīcībā savus ēzeļus, kam vajadzēja palīdzēt uznest kalnā saiņus un mazākos bērnus. Nastu nesēji veidoja nepacietīgu, brēcošu rindu, kas jucekli tikai vairoja.

Rorans nolika savu saini zemē un, pārlaidis skatienu bēgļu pulkam, pamanīja Ivora tēvoci Svārtu viņš savos gandrīz seš­desmit gados bija vecākais vīrs visā Kārvahallā. Svārts sēdēja uz drānu ķīpas, ļaudams kādam mazulim spēlēties ar sirmās, garās bārdas galu. Nolfavrelu pieskatīja Birgita, norūpējies vaigs bija Feldai, Nollai, Kalitai un citām mātēm. Vairums cilvēku gan vīri, gan sievas nelikās pārāk priecīgi par notiekošo. Ļaužu pulkā Rorans pamanīja arī Katrīnu. Viņa pameta skatienu uz mīļotā pusi, pasmaidīja un tad atkal noliecās, lai pabeigtu sasiet mezglu uz vienas no paunām.

Roranam radās iespaids, ka gatavošanos ceļam neviens īsti nevada, tāpēc viņš, cik nu spēja, centās palīdzēt ar kravu saiņo­šanu un rīkojumiem. Jauneklis secināja, ka trūkst ūdensmaisu, bet, kad viņš par to ieminējās, tos sanesa tik daudz, ka vairāki izrādījās lieki. Šādi sīkumi aizkavēja procesu un aizņēma ne vienu vien agrā rīta stundu.

Runādamies ar Loringu par iespējamo nepieciešamību sagādāt papildu apavus, Rorans pēkšņi apklusa viņš pamanīja, ka vienā no ejām starp mājām stāv Slouns.

Kad miesnieks brīdi bija vērojis kustīgo ņudzekli, viņa lejup pavērstajos lūpu kaktiņos iezagās nicinājuma izteiksme. Viņš pamanīja Katrīnu un, ieraudzījis, ka meitene uzcēlusi plecos savu saini, saprata, ka viņa nav vienkārši atnākusi palīgā. Slouna smīns pārtapa satracināta dzīvnieka dusmās. Uz miesnieka pieres izspiedās un sāka pulsēt asinsvads.

Rorans steigšus devās pie Katrīnas, taču Slouns nonāca pie meitas pirmais. Miesnieks sagrāba meitenes saini un sāka to no visa spēka raustīt. Kurš tevi piespieda tā rīkoties? Katrīna bilda kaut ko par bērniem un mēģināja izrauties no tēva tvēriena, liet Slouns vēl stiprāk parāva saini, ar plecu siksnām atlauzdams Katrīnas rokas atpakaļ, nometa saini zemē tā, ka saturs izbira zālē. Vēl arvien kliegdams, Slouns sagrāba meitas roku un sāka vilkt viņu projām. Meitene iecirta papēžus zemē un sāka pretoties, kaparkrāsas matu kodaļa virpuļoja ap viņas galvu kā smilšu vētra.

Rorans pārskaities metās virsū Slounam un atrāva miesnieku no meitas, pagrūzdams vecāko vīru tik gtipri, ka tas aizsteberēja vairākus soļus atpakaļ. Liecies mierā! Es gribēju, lai viņa dotos kalnos.

Slouns nikni paskatījās uz Roranu un noņurdēja: Tev nav ne mazāko tiesību!

- Man ir visas tiesības. Rorans pamanīja, ka ap viņiem ir sastājies skatītāju loks, tāpēc nākamo teikumu pateica skaļi, lai to dzirdētu ikviens klātesošais: Mēs ar Katrīnu esam saderi­nājušies, un es nepieļaušu, lai kāds tā izturas pret manu topošo sievu! Pirmo reizi tajā dienā ciematnieki apklusa visi kā viens; pat ēzeļi neizdvesa ne skaņas.

Slouna izmocītajā sejā uzplaiksnīja pārsteigums un dziļa, neremdināma sāpe, bet acīs saskrēja asaras. Pirmajā mirklī Rora­nam kļuva vīra žēl, bet tad Slouna seju cita pēc citas saverkšķīja arvien briesmīgākas grimases, līdz viņš piesarka kā biete. Katrī­nas tēvs nolamājās un sacīja: Ak tu, divkosīgo gļēvuli! Kā gan tu uzdrīkstējies skatīties man acīs un runāt ar mani kā godīgs vīrs, ja vienlaikus bez atļaujas lakstojies ar manu meitu? Es pret tevi izturējos kā godavīrs pret godavīru, bet tu man aiz muguras izpostīji mūsu ģimenes pavardu.

- Biju cerējis visu izdarīt, kā pienākas, Rorans paskaid­roja, taču notikumi pavērsās pret mani. Ne brīdi neesmu vēlējies nodarīt tev pāri. Un, kaut gan viss ir risinājies tā, kā to nevēlējās neviens no mums, es tomēr būtu pateicīgs par tavu svētību, ja tu mums to dotu.

- Tad lai drīzāk par manu dēlu kļūst tārpu sagrauzts kuilis, ne tu! Tev nav saimniecības. Tev nav radu. Un tev nav ko darīt manas meitas tuvumā! Miesnieks vēlreiz nolamājās. Un viņai nav ko darīt Kores tuvumā!

Slouns sniedzās pēc Katrīnas, taču Rorans aizšķērsoja viņam ceļu. Jaunekļa seja šķita tikpat akmens cieta kā savilktās dūres. Abi vīrieši blenza viens uz otru, teju sadūrušies ar pierēm, drebē­dami no plosošā kaislību spēka. Slouna piesārtušajās acīs jautās apsēstības pilna spriedze.

- Nāc šurpu, Katrīn, miesnieks pavēlēja.

Rorans pakāpās soli nostāk tagad visi trīs veidoja trijstūri un paskatījās uz Katrīnu. Pāri meitenes vaigiem plūda asaras, un viņas skatiens šaudījās starp mīļoto un tēvu. Viņa paspēra soli uz priekšu, tad saminstinājās, līdz beidzot atskanēja stiepts, izmisuma pilns kliedziens un viņa, nespējot izšķirties, sāka plēst sev matus.

- Katrīn! Slouna balss nodrebēja bailēs.

- Katrīn, nomurmināja Rorans.

Kad atskanēja jaunekļa balss, asaru straumītes uz meitenes vaigiem apsīka un viņa nomierinājusies izslējās visā augumā. Tad Katrīna teica: Piedod, tēt, bet es esmu izlēmusi precēties ar Roranu, un nostājās līdzās mīļotajam.

Slouns kļuva balts kā krīts. Viņš tik stipri iekoda lūpā, ka uz tās izspiedās rubīnsarkana asiņu lāse. Tu nevari aiziet no manis! Tu esi mana meita! Tēvs metās uz meitenes pusi, saliecis pirk­stus kā maitasputns. Tajā brīdī Rorans ierēcās un no visa spēka sita Slounam, notriekdams to putekļos visa ciema acu priekšā.

Slouns lēnām pieslējās kājās apkaunojumā piesarkušu seju un kaklu. Kad miesnieks atkal ieraudzīja Katrīnu, likās, viņš iekšēji sabruka, saraudamies pat augumā, līdz Roranam šķita, ka viņa priekšā stāv tik pazīstamā vīra rēgs. Klusā balsī Slouns nošņāca: Tā jau tas ir lielākās sāpes nodara tie, kurus mīli visvairāk. Tu, čūska, pūrā no manis nesaņemsi neko, un arī mātes mantojumu tev neredzēt kā savas ausis. Rūgti raudādams, Slouns pagriezās un straujiem soļiem devās uz sava veikaliņa pusi.

Katrīna atbalstījās pret Roranu, un jauneklis aplika roku mīļotajai ap pleciem. Jaunieši turējās kopā, bet tikmēr ap viņiem spietoja cilvēki, gan izteikdami līdzjūtību un dodami padomus, gan apsveikdami, gan nosodīdami. Neraugoties uz apkārt valdošo niidzekli, Rorans juta tikai vienu jauno sievieti, kuru turēja savā apskāvienā un kura turēja savā apskāvienā viņu.

Tad piesteidzās Elēna, cik nu ātri viņai ļāva grūtniecība. Ak tu, manu nabadzīti Horsta sieva iesaucās, apņemdama Katrīnu, kas atraisījās no Rorana apskāviena. Vai tiesa, ka esat saderinā­jušies? Katrīna pamāja un pasmaidīja, bet tad, piespiedusi seju Elēnas plecam, sāka aizgūtnēm raudāt. Rimsties, rimsties. Hiēna maigi apskāva meiteni, glaudīja viņai matus un mēģināja nomierināt, taču velti katru reizi, kad Roranam jau šķita, ka jūtu vētra ir norimusi, Katrīna atsāka raudāt ar jaunu sparu. Galu galā Elēna pāri Katrīnas drebošajam plecam palūkojās uz jaunekli un noteica: Es viņu aizvedīšu mājās.

- Es iešu kopā ar jums.

- Nevajag, Elēna viņam neļāva. Viņai ir jānomierinās, un arī tev ir ko darīt. Vai vēlies padomu? Rorans apjucis pamāja. Pacieties līdz vakaram. Varu apsolīt, ka līdz tam laikam viņa jau būs atguvusies un būs spirgta kā bērzu birztala pavasarī. Un rīt viņa varēs piebiedroties pārējiem. Nesagaidījusi Rorana atbildi, Elēna vadīja šņukstošo Katrīnu dziļāk ciematā, projām no nocie­tinājuma sienas.

Rorans brīdi stāvēja apstulbis un bezpalīdzīgs, rokas ļengani nolaidis gar sāniem. Ko mēs esam izdarījuši ? Tagad viņš nožē­loja, ka par saderināšanos nebija pateicis Slounam jau iepriekš. Viņš nožēloja, ka viņi ar Slounu nespēja vienoties, lai kopīgiem spēkiem pasargātu Katrīnu no Impērijas. Un viņš nožēloja, ka mīļotajai viņa dēļ nācās atteikties no ģimenes. Tagad jauneklis jutās divtik atbildīgs par meitenes labklājību. Viņiem atlika viena vienīga iespēja apprecēties. Es visu esmu salaidis grīstē. Rorans nopūtās un sažņaudza dūri, saviebdamies, kad nobrāztie pirkstu kauliņi iesmeldzās.

- Kā jūties? apstājies līdzās, jautāja Baldors.

Rorans izmocīja smaidu. Viss pavērsās citādi, nekā biju iedo­mājies. Slouns zaudē jēgu, tikko ir runa par Kori.

- Un Katrīnu.

- Arī. Es… Rorans apklusa, jo pie abiem jaunekļiem pienāca Lorings.

- Tā nu gan bija muļķīga rīcība! norūca kurpniekmeis tars, raukdams degunu. Viņš paslēja augšup zodu, nosmīnēj un atieza bojātos zobus. Bet es novēlu tev un tai meičai visādu izdošanos. Lorings papurināja galvu. Tā tev, Dižveseri, bū vajadzīga!

- Mums visiem tā būs vajadzīga, nosprēgāja Teins, iedam viņiem garām.

Lorings pamāja ar roku. Bā, rūgumpods. Klau, Roran, esmu nodzīvojis Kārvahallā garus jo garus gadus, un, cik nu varu spriest pēc savas pieredzes, varbūt pat labāk, ka tas notika tieši tagad, nevis citā reizē, kad visi jūtas omulīgi un laiski.

Baldors pamāja, bet Rorans vaicāja: Kāpēc tad tā?

- Vai tad tu nesaproti? Labākos laikos par tevi un Katrīnu mēles trītu astoņus mēnešus. Lorings pielika pirkstu pie deguna. Bet tagad visu šo notikumu juceklī par jums drīz vien aizmirsīs un, visticamāk, liks mierā.

Rorans saviebās. Nu, es labāk izvēlētos aprunāšanu, ne tos zaimotājus gabaliņu tālāk uz mūsu ceļa.

- Tāpat kā mēs, visi pārējie. Tomēr tā ir laime nelaimē un mums ir jābūt pateicīgiem par katru mazumiņu laimes. Jūs to sapratīsiet, kad apprecēsieties! Lorings žagaini iesmējās un pabakstīja ar pirkstu Rorana virzienā. Tu, puis, nupat piesarki gluži sarkans!

Rorans norūca un nometās kņūpus, lai savāktu pa zemi izsvai­dītās Katrīnas mantas. Kamēr Rorans to darīja, viņam nācās uzklausīt ne vienu vien piezīmi teju no katra garāmgājēja un tas nepalīdzēja jauneklim atgūt mieru. Sūdu būšana, viņš pie sevis nomurmināja pēc kāda īpaši indīga komentāra.

Lai gan došanos uz Kori aizkavēja cieminieku tikko pieredzē­tais neparastais atgadījums, cilvēku un ēzeļu karavāna augšup uz Igualdas ūdenskritumu pa Narnmora kalna nogāzē ieskrā­pēto, vientulīgo taku devās jau krietnu brīdi pirms pusdienlaika. Kāpiens bija visai stāvs, tāpēc virzīties nācās lēnām, jo gājēju vidū bija daudz bērnu, bet pieaugušie nesa smagus saiņus.

Rorans ceļa lielāko daļu gāja aiz Teina sievas Kalitas un viņu pleciem bērniem. Viņam tas tīri labi patika, jo ļāva pasaudzēt ievai­noto kāju un mierīgi pārcilāt prātā nesenos notikumus. Sadursme tu Slounu viņu uztrauca. Vismaz, viņš sevi mierināja, Katrīna i'nirs ilgi neaizkavēsies Kārvahallā. Sirds dziļumos Rorans bija pārliecināts, ka ciemu visai drīz ieņems. Tas bija skarbs, tomēr nenovēršams fakts.

Kad bija noiets trīs ceturtdaļas ceļa, viņš apstājās atpūsties un utspiedās pret koku, lai izbaudītu skatu pāri Palankāras ielejai. Jauneklis mēģināja saskatīt razaku nometni viņš zināja, ka tā atrodas ceļa dienvidu pusē nedaudz pa kreisi no Anoras upes, taču nespēja saskatīt pat ne dūmu stīdziņas.

Igualdas ūdenskrituma dārdoņu varēja saklausīt krietnu brīdi pirms tam, kad gājēji ieraudzīja pašu ūdenskritumu. Straume atgādināja sniegaini sirmas pinkas, kas no Narnmora punainās galvas vēlās un gāzās lejup ielejā savu pusjūdzi zemāk. Pa ceļam straume izlocījās vairākos virzienos, jo dažādos augstumos vējš pūta uz dažādām pusēm.

Pasoļojis garām slānekļa kraujai, pāri kurai krita Anoras upe, Rorans izgāja cauri ielejai, kas no viens vietas bija noaugusi ar kazenēm, un nonāca lielā izcirtumā, kuru no vienas puses sargāja pamatīga klintsbluķu grēda. Tur viņš ieraudzīja, ka procesijas sākumā gājušie jau sāk iekārtot nometni. Mežā atbalsojās bērnu saucieni un čalas.

Nocēlis saini no pleciem, Rorans atraisīja tam piesieto cirvi un kopā ar vēl vairākiem vīriem ķērās pie krūmu izciršanas. To paveikuši, viņi sāka cirst kokus, lai nometni iežogotu. Drīz gaisu pildīja priežu sveķu smarža. Rorans strādāja raiti, un skaidas šķīda gaisā vienā ritmā ar cirvja vēzieniem.

Kad nožogojums bija pabeigts, pārējie nometnē bija uzslējuši septiņpadsmit teltis no vilnas auduma, iekārtojuši četrus nelie­lus pavardus. Tiesa, cilvēku un pat ēzelīšu noskaņojums likās padrūms. Neviens nevēlējās doties projām un neviens nevēlējās palikt.

Rorans pārlaida skatienu ar šķēpiem bruņoto zēnu un sirmo vīru pulciņam un nodomāja: "Vieniem pieredzes ir pārāk daudz, otriem pārāk maz. Vectēvi zina, kā stāties pretī lāčiem un citiem zvēriem, bet vai viņu mazdēliem pietiks spēka ar tiem tikt galā?" Tad viņš ievēroja skarbo mirdzu sieviešu acīs un saprata, ka pat tad, kad viņu rokas turēja zīdaini vai apkopa nobrāztu celi, vai­rogi un šķēpi bija nolikti turpat pa tvērienam. Rorans pasmaidīja. "Varbūt… varbūt mums tomēr ir cerība."

Tad viņš pamanīja Nolfavrelu sēžam vienu uz baļķa un vera­mies uz Palankāras ieleju. Viņš apsēdās līdzās zēnam, un puika nopietni paskatījās uz Roranu. Vai tu drīz dosies atpakaļ? viņš vaicāja. Rorans pamāja, Nolfavrela savaldības un apņēmības pār­steigts. Tu taču darīsi visu iespējamo, lai nogalinātu razakus un atriebtu manu tēti? Es izdarītu to pats, tikai mamma saka, ka man jāsargā brāļi un māsas.

- Ja spēšu, atnesīšu tev viņu galvas, Rorans apsolīja.

Zēna zods nodrebēja. Tas ir labi!

- Nolfavrel… Rorans saminstinājās, meklēdams īstos vārdus. Tu šeit, izņemot mani, esi vienīgais, kuram nācies nogalināt cil­vēku. Tas nenozīmē, ka esam labāki vai sliktāki par pārējiem, bet tas nozīmē, ka varu uzticēties tev, ja jums uzbruks, tu cīnīsies kā īsts vīrs. Kad rīt ieradīsies Katrīna, lūdzu, parūpējies, lai viņa ir droši pasargāta!

Nolfavrels lepnumā izslējās. Es sargāšu Katrīnu, lai kurp viņa ietu. Tad zēns pēkšņi noskuma. Nu… vismaz tad, kad man nevajadzēs pieskatīt…

Rorans visu saprata. O, protams, brāļi un māsas ir pirmajā vietā. Bet varbūt Katrīna var apmesties jūsu teltī?

- Var gan, lēni atbildēja Nolfavrels. Jā, manuprāt, tā būtu vislabāk. Tu vari paļauties uz mani.

- Paldies tev. Rorans uzsita puikam uz pleca. Jauneklis būtu varējis lūgt palīdzību vecākam un spēcīgākam vīram, taču pieau­gušie bija pārāk aizņemti ar saviem tiešajiem pienākumiem, lai aizstāvētu Katrīnu, ja tāda vajadzība rastos. Nolfavrelam savukārt būs gan iespēja, gan vēlēšanās gādāt, lai Katrīna būtu drošībā.

Kamēr būsim šķirti, viņš stāsies manā vietā. Tuvojās Birgita, un Itorans piecēlās.

Uzmetusi Roranam bezkaislīgu skatienu, viņa noteica: Iesim, ir laiks. Tad viņa apskāva jaunekli un kopā ar pārējiem ciematniekiem, kam bija jāatgriežas Kārvahallā, devās uz ūdenskrituma pusi. Visi mazās nometnes iemītnieki sapulcējās pie nogāztajiem kokiem un cauri spraugām starp stumbriem drūmi noskatījās pakaļ saviem mīļajiem.