Vecākais

IENAIDNIEKA VAIGS

Pārējo dienas daļu Rorans aizvadīja, veikdams dažādus aiz­sardzībai vajadzīgus darbus, taču Kārvahallas tukšums atbalsojās dziļi viņa sirdī. It kā daļa viņa paša būtu atrauta un paslēpta Korē. Tagad, kad bērni bija projām, ciemats pēkšņi atgādināja armijas apmetni. Un likās, ka tas visus padara nopiet­nus un drūmus.

Kad saule beidzot pazuda aiz Kores plēsonīgajiem zobiem, Rorans uzkāpa pakalnā pie Horsta mājas. Viņš apstājās pie ārdurvīm un uzlika roku uz durvju roktura, bet tad sastinga, nespēdams ieiet namā. Kāpēc tas mani biedē tikpat loti kā karo­šana?

Galu galā viņš aizgriezās no galvenās ieejas un caur mājas sānu durvīm ieslīdēja virtuvē. Tomēr jauneklim nepaveicās pie galda sēdēja un adīja Elēna, vienlaikus sarunādamās ar Katrīnu galda otrā pusē. Abas sievietes pagriezās pret viņu, un Rorans spēja vien dabūt pār lūpām: Vai… vai ar tevi viss kārtībā?

Katrīna pienāca pie mīļotā. Būs jau labi. Viņa maigi pasmai­dīja. Tas tomēr bija briesmīgs trieciens, kad tēvs… kad… Viņa uz mirkli nolaida acis. Elēna bija ļoti mīļa pret mani. Pa nakti viņa piekrita izguldināt mani Baldora istabā.

Priecājos, ka jūties labāk, Rorans noteica. Viņš apskāva meiteni, cenzdamies ar šo vienkāršo pieskārienu izteikt visu savu mīlestību un pielūgsmi.

Elēna salocīja savu adīkli. Iesim nu. Saule jau ir norietējusi, un tev, Katrīn, ir laiks doties pie miera.

Rorans negribīgi atlaida Katrīnu meitene noskūpstīja viņu uz vaiga un atvadījās: Tiksimies no rīta!

Jauneklis grasījās viņai sekot, bet sastinga, kad Elēna asā tonī noskaldīja: Roran! Viņas skaistā seja bija nopietna un nepielūdzama. -Jā?

Elēna nogaidīja, līdz atskanēja kāpņu čīksti, tas nozīmēja, ka Katrīna viņus vairs nedzird. Es ceru, ka visi tie solījumi, kurus tu šodien viņai izteici, nāk tev no sirds, jo, ja tā nebija, es sasaukšu ciema sapulci un panākšu, lai tevi nedēļas laikā izsūta no ciemata.

Rorans apstulba. Protams, no sirds. Es mīlu Katrīnu.

-Viņa šodien tevis dēļ atteicās no visa, kas viņai piederēja, no visa, kas viņai bija dārgs. Elēna cieši ieskatījās viņam acīs. Esmu redzējusi puišus, kas pasviež mīļus vārdus jaunām meite­nēm, kā daždien pasviež graudus vistām. Tad meitas pūš un aiz laimes raud, un iedomājas, ka ir īpašas, bet pēc tam izrādās, ka puisim tas ir bijis vien nevērīgs uzjautrinājums. Tu, Roran, gan vienmēr esi bijis godīgs, taču vīriešu mantība mēdz pārvērst pat visprātīgākos vīrus dīžājošos ērzeļos vai viltīgās, glumās lapsās. Kā ir ar tevi? Jo Katrīnai nevajag nedz muļķi, nedz krāpnieku, pat mīlestību ne; viņai vairāk par visu ir vajadzīgs vīrs, kurš gādās par viņu. Ja tu viņu pametīsi, viņa kļūs par trūcīgāko cilvēku Kārva­hallā, kam nāksies dzīvot no draugu žēlastības vai ubagot. Zvēru pie asinīm, kas plūst manās dzīslās, es to nepieļaušu.

- Un arī es to nepieļaušu, uzstāja Rorans. Ja es tā rīkotos, es būtu bezsirdis vai vēl kas ļaunāks.

Elēna pašūpoja galvu. Tieši tā. Neaizmirsti, ka tu esi solījis precēt meiteni, kura zaudējusi gan savu pūru, gan mātes man­tojumu. Vai tu saproti, ko Katrīnai nozīmē zaudēt visu? Viņai nebūs ne sudraba galda piederumu, ne linu palagu, ne mežģīņu, ne citu kārtīgā saimniecībā vajadzīgu lietu. Tās bieži ir vienīgās lietas, kas mums pieder, tās mātes nodod meitām kopš laikiem, kad cilvēki pirmo reizi ienāca Alagēzijā. Tās nosaka mūsu vērtību. Sieviete bez mantojuma ir kā… ir kā…

- Ir kā vīrietis bez saimniecības vai amata, Rorans pabeidza viņas vietā.

- Tieši tā. Liegt mantojumu tas bija nežēlīgi no Slouna puses, bet tagad tur neko nevar mainīt. Nevienam no jums abiem nav naudas vai kādu citu iztikas līdzekļu. Dzīve ir gana grūta arī bez šādām papildu klapatām. Jūs sāksiet tukšā vietā un ar tukšām kabatām. Vai šāda nākotne tevi nebiedē? Es jautāju tev vēlreiz un nemelo, jo citādi tu to nožēlosi līdz mūža galam: vai tu gādāsi par viņu bez aizvainojuma?

- Gādāšu.

Elēna nopūtās un, nocēlusi no āķa krūku, kas karājās pie sijām, pielēja divas māla krūzes ar sidru. Viņa pastūma vienu krūzi uz Rorana pusi un apsēdās pretī jauneklim pie galda. Tad es ieteiktu tev uzcelt Katrīnai māju un parūpēties par pārticību, lai viņa un jūsu meitas varētu nekaunoties stāvēt starp pārējām Kārvahallas sievām.

Rorans iemalkoja vēso sidru. Ja mēs to piedzīvosim.

- Tas gan. Viņa atmeta no pieres gaišo matu cirtu un papu­rināja galvu. Tu, Roran, esi izvēlējies grūtu ceļu.

- Man vajadzēja panākt, lai Katrīna tiktu projām no Kārva­hallas.

Elēnas uzacs pavilkās uz augšu. Tad tāpēc. Par to strīdēties es negrasos. Vienu gan es nesaprotu: kāpēc tu nepateici Slounam par jūsu saderināšanos pirms šīrīta saķeršanās? Kad Horsts uzru­nāja manu tēvu, viņš uzdāvināja manējiem divpadsmit aitu, suķi un astoņus pārus kaltas dzelzs svečturu, nemaz nezinot, vai mani vecāki piekritīs viņa bildinājumam. Arī tev vajadzēja rīkoties šādi. Varēji taču izdomāt labāku pieeju nekā topošā sievastēva iekaustīšana.

Rorans sāpīgi iesmējās. Vajadzēt jau vajadzēja, bet, ņemot vērā nemitīgos uzbrukumus, visu laiku šķita vēl nav īstais laiks.

- Razaki ir likuši mūs mierā teju sešas dienas.

Viņš saviebās. Tiesa, bet… tas bija… Ah, es pats nesaprotu! Rorans sarūgtinājumā trieca dūri pret galdu.

Elēna nolika savu krūzi uz galda un saņēma jaunekļa pama­tīgo dūri savās smalkajās rokās. Ja tev izdotos atrisināt dom­starpības ar Slounu tagad, pirms sakrājas garu aizvainojuma gadu smagums, tu padarītu savu un Katrīnas dzīvi daudz, daudz vieglāku. Rīt no rīta tev vajadzētu aiziet līdz miesniekam un palūgt viņam piedošanu.

- Es neko nelūgšu. Viņam ne.

- Roran, paklausies, ko tev teikšu. Ir vērts lūgties veselu mēnesi no vietas, lai ģimenē valdītu miers. Es to zinu no savas pieredzes tādas domstarpības var izpostīt saskaņu.

- Slouns ienīst Kori. Viņš manī neklausīsies.

- Tomēr tev vajadzētu mēģināt, Elēna nopietni teica. Pat ja viņš noraidīs tavu atvainošanos, vismazjtev nevarēs pārmest, ka neesi mēģinājis izlīgt mieru. Ja tu mīli Katrīnu, aizmirsti par savu pašlepnumu un izdari to, kas vajadzīgs viņai. Neļauj meitenei ciest par tavām kļūdām. Kalēja sieva izdzēra savu sidru, ar alvas kausiņu nodzēsa sveces un atstāja Roranu vienu sēžam tumsā.

Pagāja vairākas minūtes, pirms Rorans sadūšojās piecelties. Viņš pastiepa roku, noslidināja to gar leti, līdz sataustīja durvis, un devās augšup pa kāpnēm, vēl arvien skardams ar pirkstiem sienu raupjo apmetumu, lai nepakluptu. Nonācis istabā, viņš noģērbās un iemetās gultā.

Apskāvis ar vilnu pildīto spilvenu, viņš ieklausījās naksnīgās mājas klusajās skaņās: bēniņos čabinājās un brīdi pa brīdim iepīk­stējās pele, šad un tad nočīkstēja nakts dzestrumā atdziestošās sijas, istabas loga pārsedzi laiku pa laikam čukstus noglāstīja viegla vēja pūsma un… un tad gaitenī aiz viņa durvīm atskanēja klusu soļu švīksti.

Viņš noskatījās, kā mēlīte virs durvju roktura paceļas, tad ar vieglu čīkstu durvīs parādās sprauga. Istabā ieslīdēja tumšs stāvs, durvis aizvērās, un Rorans juta, kā viņa seju noglāsta matu aizkars, bet lūpām pieskaras rožu ziedlapiņām līdzīgas lūpas. Jauneklis nopūtās.

Katrīna.

Roranu no miega izrāva pērkona dārdi.

Zibens uzliesmojums iecirta acīs, un pagāja pāris mirkļu, pirms viņš aptvēra, kas notiek, gluži kā nirējs, kurš pēc izmi­sīgas traukšanās augšup beidzot sasniedz ūdens virsmu. Atvēris acis, viņš ieraudzīja savās durvīs izspridzinātu caurumu. Pa to istabā iebrāzās seši kareivji un viņiem nopakaļ arī abi razaki, piepildot telpu ar spokainu vibrāciju. Viens no kareivjiem bija piespiedis Roranam pie kakla zobena smaili. Katrīna, kas gulēja līdzās, iespiedzās un savilka ap sevi segu.

- Celiesss! pavēlēja razaks. Rorans piesardzīgi uztrausās kājās. Likās, sirds krūtīs tūlīt uzsprāgs. Sssasssieniet viņam rokasss un vediet līdzi.

Kad uz Rorana pusi panācās kareivis ar virvi rokās, Katrīna vēlreiz iekliedzās un metās virsū kareivjiem, nikni kozdama un skrāpēdama. Meitenes asie nagi atstāja tumšas svītras pārsteigto vīru sejās, un drīz vien vairāki no viņiem apjukuši slaucīja asinis.

Rorans nometās uz viena ceļa un paķēra no grīdas savu veseri, tad, rēkdams kā lācis, sāka griezt to ap galvu. Razaki metās uz viņa pusi, cerēdami ar skaitlisko pārsvaru pievārēt jaunekli, bet velti: ja Katrīnai draudēja briesmas, viņš bija neapturams. Vesera triecieni sadragāja pāris vairogu, uzplēsa brigandīnas un bruņukreklus, sašķaidīja razaku ķiveres. Drīz vien divi vīri bija ievainoti, trīs saļimuši, lai vairs nekad neceltos.

Cīņas troksnis pamodināja pārējos mājiniekus; kā caur vati Rorans saklausīja Horsta un viņa dēlu balsis gaiteņa otrā galā. Razaki kaut ko nošņāca cits citam, tad ar necilvēcīgu sparu metās uz priekšu, sagrāba Katrīnu un, pacēluši meiteni uz pleca, metās ārā no istabas.

- Roran! gaisu pāršķēla mīļotās izmisīgais kliedziens.

Saņēmis visus spēkus, Rorans notrieca zemē divus atlikušos

kareivjus. Viņš iestreipuļoja gaitenī un ieraudzīja, ka razaki kāpj laukā pa logu. Jauneklis metās uz viņu pusi un iesita vienam, kas teju teju grasījās noslīdēt no palodzes. Pavilcies augšup, razaks satvēra Rorana plaukstas locītavu un, pretīgi puveklainai elpai cērtoties jaunekļa sejā, apmierināti nočirkstēja: Jā, jā! Mumsss esssi vajadzīgsss tu!

Rorans mēģināja izraut roku, taču razaks neatlaida tvērienu. Ar brīvo roku jauneklis dauzīja radījuma galvu un plecus tie likās cieti, gluži kā no dzelzs izkalti. Izmisis un niknuma pār­ņemts, viņš sagrāba razaka kapuces malu un norāva to no bries­moņa galvas, atklādams uzbrucēja vaibstus.

Roranu pārsteidza šausmīga, kroplīga seja. Āda mirdzēja spoži melna, gluži kā vaboles spārni. Uz galvas nebija matu. Bezplaknl iņu acis pletās dūres lielumā un zaigoja kā nopulēta hematīta lode; acīs nevarēja saskatīt nedz varavīksneni, nedz zīlīti. Deguna, mutes un zoda vietā rēgojās pamatīgs knābis ar smailu galu, un I ujā zibēja dzelkšņaina purpurkrāsas mēle.

Rorans ierēcās un iecirta papēžus loga rāmī, cenzdamies atbrī­voties no briesmoņa, bet galu galā razakam izdevās izvilkt jau­nekli no mājas. Viņš redzēja Katrīnu pakritusi zemē, viņa vēl arvien kliedza un cīnījās.

Kad Rorans jau draudēja saļimt, līdzās parādījās Horsts un apmeta mezgloto roku jauneklim ap krūtīm, noturēdams viņu uz vietas. Atnesiet šķēpu! kalējs iekliedzās. Viņš atņirdza zobus, asinsvadi uz varenā kakla pietūka Rorana noturēšana prasīja visus Horsta spēkus. Jūs, dēmoni, mūs nepieveiksiet!

Razaks parāva jaunekli vēl pēdējo reizi, tad, sapratis, ka neiz­dosies izraut viņu no kalēja tvēriena, briesmonis pielieca galvu un nošņācās: Mēsss tevi dabūsssim ciet! Tad tas zibens ātrumā metās uz priekšu un Rorans iekaucās, juzdams, kā razaka knābis iecērtas labajā plecā, pāršķeļot muskuli. Tajā pašā brīdī nokrak­šķēja arī jaunekļa plauksta. Ar ļaunu ķērcienu razaks atlaida viņu un nozuda tumsā.

Horsts un Rorans elsdami gulēja zemē. Viņi aizveda Kat­rīnu, jauneklis novaidējās. Kad viņš mēģināja atbalstīties uz kreisās rokas, labā bezspēcīgi nokarājās. Rorana acīs kaut kas uzzibēja, un tad skatiens sāka tumst. No Rorana istabas, notašķī­jušies asinīm, iznāca Albrihs un Baldors. Aiz viņiem gulēja tikai līķi. Tagad es esmu nogalinājis astoņus. Rorans sameklēja savu veseri un devās projām pa gaiteni, bet tad viņam ceļu aizšķērsoja Elēna, tērpusies baltā naktskreklā.

Viņa nopētīja jaunekli, tad saņēma viņa roku un lika apsēsties uz koka lādes, kas stāvēja pie sienas. Tev vajadzētu atrādīties Ģertrūdei.

-Bet…

Ja viņa neapturēs asiņošanu, tu drīz zaudēsi samaņu.

Viņš paskatījās uz labo sānu tas tiešām mirka asinīs. Mums vispirms jāizglābj Katrīna… sāpju lēkme lika Roranam sakost zobus, …pirms tie nodara viņai ko ļaunu.

- Puisim taisnība, mēs nedrīkstam vilcināties, piekrita Horsts. Pārsien viņu, cik nu labi spēj, un mēs dosimies viņiem pakaļ. Elēna saknieba lūpas un aizsteidzās pie drēbju skapja. Kalēja sieva atgriezās ar vairākām lupatām, cieši nosēja Rorana saplosīto plecu un lauzto plaukstas locītavu. Tikmēr Albrihs un Baldors bija noņēmuši kritušajiem kareivjiem bruņas un zobenus. Horsts paņēma vien šķēpu.

Elēna uzlika plaukstu vīram uz krūtīm: Esi piesardzīgs. Viņa paskatījās uz dēliem. Tas attiecas arī uz jums.

- Mēs būsim uzmanīgi, Albrihs apsolīja. Sieviete saņēmās, lai pasmaidītu, un noskūpstīja savējos uz vaiga.

Vīri izsteidzās no mājas un skriešus metās uz Kārvahallas nomali. Tur viņi atklāja, ka sardzē atstātais Bērds ir nogalināts, bet koku aizsprostojums izjaukts. Baldors notupās un izpētīja ķermeni, tad aizlauztā balsī noteica: Nodurts no mugurpuses. Dunoņa Rorana ausīs bija tik skaļa, ka viņš tikko spēja saklausīt kalēja dēla vārdus. Roranam noreiba galva, tāpēc viņš atspiedās pret tuvējās ēkas stūri un mēģināja atgūt elpu.

- Hei! Kas tur notiek?

Sargkareivji no pārējiem posteņiem pamazām pulcējās ap nogalināto biedru, līdz notikuma vietā šūpojās daudzu pievērtu lukturu spiets. Horsts pusbalsī izstāstīja par uzbrukumu un Katrīnas nolaupīšanu. Kurš nāks mums palīgā? viņš jau­tāja. Pēc īsām pārrunām pieci vīri piekrita pievienoties kalējam; citi palika apsargāt pārrāvumu aizsargvalnī un modināt pārējos cieminiekus.

Rorans atgrūdās no sienas un sīkā riksī ieņēma vietu pul­ciņa priekšgalā, lai cauri laukiem dotos dziļāk ielejā uz razaku nometnes pusi. Katrs solis sagādāja neciešamas sāpes, tomēr tam nebija nekādas nozīmes; nekam nebija nekādas nozīmes, izņemot Katrīnu. Kad viņš paklupa, Horsts, nebilzdams ne vārda, noturēja jaunekli kājās.

Pusjūdzi no Kārvahallas Ivors uz kāda paugura pamanīja sar-gkareivi tas pārliecināja kārvahalliešus apmest krietnu likumu. Vēl pēc dažiem simtiem jardu viņi pamanīja lāpu sar­kano atblāzmu. Rorans pacēla veselo roku, likdams pagausināt Moli. Tad viņš cauri biezajai zālei, iztrūcinot trusi, sāka zagties tuvāk nometnei. Vīri sekoja Roranam. Jauneklis virzījās uz paliela vilkvāļu pudura pusi. Sasniedzis to, viņš apstājās un pašķīra stub­lāju aizkaru, lai nopētītu atlikušos trīspadsmit kareivjus.

Kur ir Katrīna ?

Kareivji krietni atšķīrās no tiem bravūrīgajiem vīriem, kuri t ik nesen bija ieradušies Kārvahallā. Viņi izskatījās pikti un nogu­ruši, ieroči skrambu klāti, bet bruņās manīja ne viena vien cirtiena pēdas. Lielākajai daļai karavīru bija kāds ievainojums uz saitēm varēja manīt sakaltušu asiņu rūsainos plankumus. Kareivji bija sapulcējušies ciešā grupiņā ar seju pret abiem raza­kiem nezvēru galvas sedza kapuces. Starp karavīriem un raza­kiem plēnēja ugunskurs.

Viens no vīriem kliedza: …vairāk nekā pusi no mums ir nogali­nājuši lauķi ar gliemežu smadzenēm, kuri nespēj atšķirt pīķi no āvas, kuri nespēj atrast zobena smaili pat tad, kad tā ietriekta šiem zarnās, jo jums nav pat tik daudz veselā saprāta, cik mūsu pulka desmitgadī­gajam bundziniekam! Lai pats Galbatorikss laiza jums zābakus, bet mēs nepakustināsim ne pirksta, pirms mums nebūs jauna koman­diera. Pārējie vīri māja ar galvu. Komandieris, kurš ir cilvēks.

- Vai tiešām? razaks klusi pārvaicāja.

- Mums ir apnicis uzklausīt jums līdzīgu kumpaiņu pavēles, mums ir noriebusies jūsu klikšķināšana un tējkannas cienīga sasvilpšanās! Un es nezinu, ko jūs izdarījāt ar Sardsonu, bet, ja jūs līdz rītam nebūsiet aizvākušies no šejienes, mēs ļausim jums nobaudīt mūsu zobenu tēraudu un paskatīsimies, kādā krāsā ir jūsu asinis. Tiesa, meiteni varat atstāt tepat, viņa…

Vīrs nepaguva pabeigt teikumu, jo lielākais razaks pārlēca pāri ugunskuram un piezemējās uz nabaga pleciem kā milzīga vārna. Kareivis iekliedzās un saļima zem pamatīgā svara. Viņš mēģināja izraut zobenu, taču razaks divreiz ieknāba upurim kaklā, un kareivis saļima.

Un mums ar tiem būs jācīnās? Roranam aiz mugura nomurmināja Ivors.

Kareivji kā sastinguši vēroja razakus, kuri laka asinis n mirušā kakla. Kad melnie radījumi atkal pieslējās stāvus, ti saberzēja mezglainās rokas, it kā tās mazgātu, un nošņācās Jā. Mēsss dosssimiesss. Palieciet, ja gribat; papildssspēki iera dīsssiesss pēc pārisss dienām. Atgāzuši galvas, razaki sāka ķērkt pret debesīm, ķērcieni kļuva arvien spalgāki, līdz tos vairs nebija iespējams sadzirdēt.

Arī Rorans palūkojās augšup. Sākumā viņš neko neredzēja, bet tad viņu sagrāba vārdos neizsakāmas šausmas augstu virs Kores, aizsegdamas zvaigznes, parādījās divas dzelkšņainas ēnas. Tās strauji tuvojās, kļūdamas arvien lielākas un lielākas, līdz likās aizsedzam pusi debesjuma. Pāri zemei pāršalca nelāgi smakojoša vēja brāzma, kas likās atnesam sēra dvaku tā bija tik spēcīga, ka Roranam teju sametās slikta dūša.

Arī kareivji bija šausmās viņu lāsti atbalsojās klajumā, bet viņi paši spieda piedurknes un šalles pie deguniem.

Ēnas virs klajuma uz mirkli apstājās, tad sāka laisties zemāk, pārsegdamas nometni ar draudīgas tumsas kupolu. Nedaudzās lāpas nodrebēja un, likās, tūlīt izdzisīs, tomēr tās vēl arvien deva gana gaismas, lai Rorans spētu starp teltīm saskatīt abus nezvē­rus, kas tuvojās zemei.

Lidoņu ķermeņi bija kaili, bez apmatojuma gluži kā tikko dzimušiem pelēniem. Pāri stiegrainajiem krūškurvjiem un vēde­riem bija cieši nostiepta pelēka āda. Apveidā tie līdzinājās izkā­mējušiem suņiem, vienīgi pakaļkājas ar milzīgajiem muskuļiem likās gana spēcīgas, lai sašķaidītu klintsbluķi. No šauro galvu pakaušiem slējās smailas kaula sekstes, kas līdzsvaroja garu, taisnu, melnkoka krāsas knābi upura caurduršanai. Aukstās, uz āru izspiedušās acis kā divas ūdens lāses līdzinājās razaku redzok­ļiem. No nezvēru pleciem aizmugurē augšup slējās milzīgi spārni, kas lika gaisam ievaidēties, kad radījumi tos savicināja.

Kareivji visi kā viens nometās zemē un aizsedza galvas. No būtnēm staroja šaušalīga, svešāda saprāta vibrācija, kas vēstīja par rasi, kas ir daudz senāka un daudz varenāka par cilvēkiem. Korāns nobijās, ka viņu misija varētu neizdoties. Aiz muguras Horsts čukstus pavēlēja vīriem nekustēties un neatstāt slēptuvi, Ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Razaki paklanījās briesmekļiem, tad ieslīdēja vienā no teltīm ii n atgriezās, nesdami sasieto Katrīnu. Kopā ar razakiem no telts

iznāca Slouns. Miesnieks gāja pats, viņam nekādus valgus nemanīja.

***

Rorans blenza, nespedams saprast, pa kuru laiku Impērijas pakalpiņi varēja sagūstīt Slounu. Viņa māja taču atrodas pama­tīgu gabalu no Horsta nama. Tad jauneklis visu saprata. Mūs nodevis Slouns, Rorans pārsteigts nočukstēja. Viņa dūre lēnām sažņaudzās ap vesera kātu, kad notikušā šausmas kā pulvera muca uzsprāga viņa apziņā. Viņš nogalināja Bērdu un nodeva mūs! Dusmu asaras sāka plūst pār jaunekļa vaigiem.

Roran, nomurmināja Horsts, notupdamies līdzās viņam. Mēs šobrīd nevaram uzbrukt. Mūs vienkārši noslaktēs. Roran… vai tu mani dzirdi?

Jauneklis saklausīja vien tālu čukstu, jo vēroja, kā mazākais razaks uzlec mugurā vienam no neradījumiem, apsēžas tam uz pleciem, tad noķer otra razaka augšup pasviesto Katrīnu. Nu gan Slouns izskatījās satraukts un nobijies. Viņš sāka strīdēties ar razakiem, purinādams galvu un norādīdams uz zemi. Beidzot viens no razakiem iesita miesniekam pa seju, un nabags zaudēja samaņu. Pārsviedis Slounu pār plecu, lielākais razaks uzkāpa mugurā otram spārnotajam briesmonim un noteica: Mēsss atgriezīsssimiesss, kad te būsss drošššāk. Tikai nenogaliniet to puiku apgriezīsssim jumsss kaklusss. Tad razaku rumaki sasprindzināja varenos gurnus un aiztraucās debesīs, atkal pārvērzdamies ēnās augstu starp zvaigznēm.

Rorans jutās iztukšots viņā vairs nebija ne vārdu, ne emo­ciju. Viņš bija iznīcināts. Atlika tikai viens apkaut kareivjus. Jauneklis piecēlās kājās un pacēla veseri, lai dotos uzbrukumā, bet, tikko viņš paspēra soli uz priekšu, zeme sagrīļojās zem kājām, kaut kas spoži uzplaiksnīja, un viņš zaudēja samaņu.