Vecākais

TĀLI UN TUVI PIEREDZĒJUMI

Pienāca diena, kad Eragons meža klajumiņā aiz Oromisa mājas, apsēdies uz spoži nopulētā celma sūnu klātās iepla­kas vidū un tad atverot prātu, lai vērotu apkārt ņudzošās dzīvās radībiņas, spēja sajust ne tikai putnus, dzīvniekus un kukaiņus, bet arī augus.

Augu apziņa atšķīrās no dzīvnieku apziņas tā bija lēna, mērķtiecīga un izkliedēta, taču tā uztvēra apkārtni tikpat skaidri kā Eragons pats. Augu apziņas nesteidzīgais pulss likās ik pa brī­dim ar maigu, visu aptverošu gaismas vilni sašūpojam jaunekļa acu priekšā ņirbošo zvaigžņu galaktikas, kurās katra mirdzošā dzirkstelīte iezīmēja dzīvību. Pat šķietami neauglīgākā oļu mēle upītes krastā bija dzīvu radību pilna; pati zeme likās elpojoša un saprātīga.

Viņš atklāja, ka ar apziņu apveltīta dzīvība caurauž it visu.

Iegrimstot apkārtējo būtņu domās un jūtās, Eragons spēja sasniegt tik dziļu iekšējā miera sajūtu, ka meditācijas laikā viņš pārstāja izjust sevi kā atsevišķu indivīdu. Viņš ļāva sev pārtapt par tukšumu, par neko, par ausi, kas saklausa pasaules balsis. Nekas nepaslīdēja garām viņa vērīgajam prātam, jo, nepievēršot uzmanību nekam, viņš bija pievērsis to visam.

Viņš pats kļuva par mežu un tā iemītniekiem.

"Vai šādi jūtas dievs?" atgriezies sevī, nodomāja Eragons.

Pārnācis no klajuma, viņš sameklēja Oromisu, nometās elfa priekšā uz ceļa un sacīja: Skolotāj, esmu paveicis to, ko tu man uzdevi. Es klausījos, līdz vairs nespēju neko sadzirdēt.

Oromiss pārstāja rakstīt un domīgi palūkojās uz mācekli. Pastāsti man par to! Pusotru stundu Eragons aizgūtnēm klās­tīja par klajumā apjausto augu un dzīvnieku apziņas sīkumiem, līdz Oromiss pacēla roku un pārtrauca viņu: Tu mani pārlieci­nāji; tu tiešām esi dzirdējis visu, ko varēja dzirdēt. Bet vai tu to visu arī saprati?

- Nē, skolotāj!

- Tā tam arī jābūt. Izpratne nāks ar gadiem… Ļoti labi, Eragon-finiarel. Ļoti labi. Ja tu būtu mans māceklis Ilirejā, pirms tur varu sagrāba Galbatorikss, tu būtu beidzis apmācību un kļuvis par pilntiesīgu mūsu brālības locekli, saņemot tādas pašas tiesī­bas un privilēģijas kā cienījamākie un vecākie Jātnieki. Oromiss piecēlās no krēsla un sašūpojies apstājās. Man būs vajadzīgs tava pleca atbalsts palīdzi man iziet ārā. Locekļi vairs neklausa.

Piesteidzies pie skolotāja, Eragons apņēma elfā trauslos plecus un palīdzēja Oromisam aizklibot līdz strautam, kas kūleņoja uz Telnēras kraujas pusi. Tagad, kad tavas apmācības pirmais posms ir beidzies, varu tev atklāt vienu no maģijas dižākajiem noslēpu­miem noslēpumu, kuru, iespējams, nezina pat Galbatorikss. Tas ļautu mums ar lielākām cerībām stāties pretī viņa spēkam. Elfa skatiens likās kļūstam asāks. Eragon, ko maģija prasa?

- Enerģiju. Burvestība patērē tikpat daudz enerģijas, cik nāk­tos iztērēt, lai nepieciešamo darbību paveiktu parastā veidā.

Oromiss pamāja. Un no kurienes tiek ņemta enerģija?

- No burvja ķermeņa.

- Vai tā vienmēr ir jābūt?

Eragons drudžaini apsvēra Oromisa jautājumā ietverto neti­camo mājienu. Tu gribi teikt, ka tā varētu nākt arī no citiem avotiem?

- Tas taču notiek katru reizi, kad Safira palīdz tev ar kādu burvestību.

- Jā, bet mūs saista īpaša saikne, Eragons iebilda. Un šī saikne dod man iespēju lietot arī viņas spēku. Lai izmantotu kāda cita spēku, man nāktos ieiet… Jauneklis apklusa, saprazdams, kurp viņu vedina Oromiss.

- Tev nāktos ieiet būtnes vai vairāku būtņu apziņā, lai iegūtu enerģiju, Oromiss pabeidza Eragona domu. Šodien tu pierā­dīji, ka spēj ieiet pat vissīkāko dzīvo būtņu apziņā. Tagad… Elfs apklusa un, piespiedis roku pie krūtīm, ieklepojās, tad turpināja: … Es vēlos, lai tu pacel no strautiņa ūdens lodi, izmantojot tikai no apkārtējā meža iegūtu enerģiju.

- Labi, skolotāj.

Kad Eragons sāka apzināties tuvumā esošos augus un dzīvnie­kus, jauneklis juta, kā viņa prātam pieskaras Oromisa apziņa. Elfs vēroja un vērtēja Eragona darbošanos. Piepūlē saraucis pieri, Era­gons mēģināja izvilināt spēku no apkārtējās vides un saglabāt sevī līdz mirklim, kad būs gatavs raidīt burvestību strauta virzienā.

- Eragon! Neņem spēku no manis! Es jau tā esmu gana vājš.

Jauneklis apmulsis saprata, ka meklējamo enerģijas avotu

vidū trāpījies arī elfs. Piedod, skolotāj, viņš nokaunējies sacīja. Eragons atsāka procesu, pielūkodams, lai neatņemtu enerģiju Oromisam. Kad jauneklis bija gatavs, viņš pavēlēja: Augšup!

Klusa kā nakts, no upītes virsmas pacēlās apmēram pēdu plata ūdens lode un apstājās Eragona acu augstumā. Eragons izjuta ierasto spriedzi, taču burvestība pati neizraisīja ne mazāko nogurumu.

Taču pāris mirkļu pēc lodes pacelšanās gaisā pļaviņai pār­skrēja nāves vilnis: aizgāja bojā neskaitāmas sīkās būtnes, ar kurām Eragons bija saistījies. Skudru rinda novēlās uz sāniem un palika nekustīgi guļam. Mazam pelēnam aizrāvās elpa, un tas aizgāja nebūtībā, jo sirdij pietrūka spēka pukstēt. Neskaitāmi augi nokalta un sabirza putekļos.

Eragons sarāvās, paša izraisītās iznīcības vētras satriekts. Ņemot vērā jauniegūto cieņu pret dzīvības svētumu, tikko noti­kušais jauneklim likās kā briesmīgs noziegums. Vēl ļaunāku to padarīja apstāklis, ka viņa apziņa bija cieši saistīta ar katras bojā­gājušās radības apziņu, tāpēc šķita, it kā viņš pats atkal un atkal mirtu. Jauneklis pārtrauca maģijas plūsmu un ļāva ūdens lodei sašķīst pret zemi. Tu zināji, ka tie mirs! Eragons bija sašutis.

Vecā Jātnieka seja ieguva dziļu skumju izteiksmi. Tas bija nepieciešams, viņš atbildēja.

- Bija nepieciešams, lai tik daudzas būtnes mirtu?

- Bija nepieciešams, lai tu saprastu, cik baisa cena ir jāmaksā par šāda veida maģiju. Vārdi vien nespēj atklāt sajūtu, ko izraisa ar tevi saistīto apziņu nāve. Tev tas bija jāpiedzīvo pašam.

- Es to vairs nedarīšu, Eragons nozvērējās.

- Es vairs nelikšu tev to darīt. Ja būsi mazliet uzmanīgāks, tu izvēlēsies uzņemt enerģiju tikai no tiem augiem un dzīvniekiem, kuriem zaudējums nav bīstams. Kaujā tas nav pārlieku noderīgi, taču nodarbībās to var izmantot. Oromiss pamāja, un Eragons, vēl arvien iekšēji mutuļodams, ļāva elfam atbalstīties uz pleca un palīdzēja atgriezties mājā. Tagad tu saproti, kāpēc šo paņē­mienu nemāca jaunajiem Jātniekiem. Turklāt, ja to uzzinātu burvis ar ļauniem nodomiem, viņš varētu izpostīt pusi pasaules, jo būtu grūti apturēt ikvienu, kam būtu pieeja tādam milzumam enerģijas. Kad abi bija laimīgi nokļuvuši mājās, elfs nopūtās un, atlaidies krēslā, sakļāva plaukstas.

Arī Eragons apsēdās. Ja reiz ir iespējams uzņemt enerģiju no… viņš pamāja ar roku, … no dzīvā, vai ir iespējams to uzņemt no gaismas, uguns vai pārējām enerģijas formām?

- Ak, Eragon, ja tas būtu iespējams, mēs spētu iznīcināt Gal­batoriksu vienā acumirklī. Mēs varam saņemt enerģiju no citām dzīvām būtnēm un arī tām nodot, mēs varam izmantot šo enerģiju, lai kustētos vai uzturētu buramvārdus, mēs pat spējam saglabāt šo enerģiju noteiktos priekšmetos, lai izmantotu vēlāk, taču mēs nespējam izmantot dabas pamatstihijas. Prāts liek domāt, ka tas būtu iespējams, taču nevienam nav izdevies radīt buramvārdus, kas ļautu to paveikt.

Deviņas dienas vēlāk, atkal satiekoties ar Oromisu, Eragons vaicāja: Skolotāj, vakar vakarā es pēkšņi aptvēru, ka nedz tu, nedz daudzie simti rakstu vīstokļu, ko esmu izlasījis, nepiemin jūsu reliģiju. Kam elfi tic?

Oromisa pirmā atbilde bija gara jo gara nopūta. Tad viņš turpināja: Mēs ticam, ka pasaule darbojas atbilstoši noteik­tiem, nemainīgiem likumiem un ka nemitīgi pūliņi ļauj atklāt šos likumus un izmantot tos, lai paredzētu zināmus notikumus, kad apstākļi atkārtojas.

Eragons piemiedza acis. Tas nebija gluži tas, ko viņš vēlējās uzzināt. Bet ko jūs pielūdzat?

- Neko.

- Vai jūs pielūdzat priekšstatu par neko?

- Nē, Eragon! Mēs vispār neko nepielūdzam.

Šī doma likās tik savāda, ka Eragonam bija vajadzīgs krietns brīdis, lai aptvertu Oromisa teikto. Arī Kārvahallas ciematniekiem nebija vienotas, visaptverošas doktrīnas, tomēr viņi visi vairāk vai mazāk ticēja dažādiem māņiem un rituāliem, kuru galvenais uzdevums bija neveiksmes atvairīšana. Apmācību laikā Eragons bija aptvēris, ka daudzas parādības, ko ciematnieki pie­dēvēja pārdabiskiem spēkiem, īstenībā bija dabas parādības. Pie­mēram, viņš uzzināja, ka tārpi izšķiļas no mušu oliņām, nevis rodas no mēsliem, kā viņš bija uzskatījis iepriekš. Tāpat jauneklis tagad zināja, ka nav vērts atstāt ēdienu kā upuri mājas laumiņām, lai tās nesaskābētu pienu, jo piena saskābšanu izraisīja sīku organismu savairošanās tajā. Tomēr Eragons vēl arvien bija pār­liecināts, ka pārpasaulīgi spēki spēj ietekmēt pasaulē notiekošo, un iepazīšanās ar rūķu reliģiju šo uzskatu bija tikai stiprinājusi. Jauneklis vaicāja: No kurienes tad, tavuprāt, radās pasaule, ja to neizveidoja dievi?

- Kuri dievi, Eragon?

- Jūsu dievi, rūķu dievi, mūsu dievi… kādam taču vajadzēja to radīt?

Oromisa uzacs izbrīnā parāvās uz augšu. Atļaušos tev nepie­krist. Tomēr, jāatzīst, es nespēju pierādīt, ka dievu nav. Tāpat es nespēju pierādīt, ka pasaule un viss tajā rodamais nav tālā pagātnē kādas būtnes vai būtņu radīts. Tomēr vienu gan es varu droši apgalvot daudzajos gadu tūkstošos, kopš elfi pēta dabu, mēs ne reizes neesam saskārušies ar apstākļiem, kuros pārstātu darboties likumi, kas nosaka pasaulē notiekošo. Proti, mēs nekad neesam saskārušies ar brīnumu. Ir bijušas daudzas parādības, kuras sākotnēji neesam spējuši izskaidrot, taču mēs esam pār­liecināti, ka mums tas nav izdevies tikai tāpēc, ka vēl daudz ko nezinām par Visumu, nevis tāpēc, ka kāda dievība būtu mainījusi dabas kārtību.

- Dievam nemaz nevajadzētu mainīt dabas kārtību, lai piepil­dītos viņa griba, Eragons uzstāja. Viņš varētu īstenot savus mērķus jau esošajā pasaules uzbūvē… Viņš varētu izmantot maģiju, lai ietekmētu notikumus.

Oromiss pasmaidīja. Tiesa gan. Bet, Eragon, uzdod sev šādu jautājumu: ja dievi pastāv, vai viņi ir bijuši labi Alagēzijas aiz­bildņi? Nāve, slimības, trūkums, tirānija un neskaitāmas citas nelaimes apdraud šo zemi. Ja tās ir dievišķu būtņu rīcības sekas, tad pret tām ir jāsaceļas un jāgāž, nevis tās jāpielūdz, jāgodā un tām jāpakļaujas.

- Rūķi tic…

- Tieši tā! Rūķi tic. Zināmos jautājumos viņi paļaujas nevis uz saprātu, bet ticību. Ir zināms, ka viņi izliekas nemanām pierādī­tus faktus, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem.

- Piemēram? Eragons jautāja.

- Rūķu priesteri izmanto koraļļus kā pierādījumu tam, ka akmens ir dzīvs un spēj augt: tas it kā apstiprina viņu leģendu, ka Helcvogs esot radījis rūķu rasi no granīta. Taču mēs, elfi, esam atklājuši, ka koraļļus īstenībā veido mazmazītiņu rifos dzīvojošu radībiņu ārējais skelets. Šīs dzīvās radības spēj sajust ikviens bur­vis, tikko viņš atver savu prātu. Mēs esam skaidrojuši to rūķiem neskaitāmas reizes, taču viņi atsakās to uzklausīt, apgalvojot, ka dzīvība, ko spējam sajust, mājo ikvienā akmenī. Tiesa, vienīgie, kuri it kā spējot sajust dzīvību uz sauszemes atrodamajos akme­ņos, esot viņu priesteri.

Krietnu brīdi Eragons vērās ārā pa logu, pārdomādams Oro­misa vārdus. Tad jau tu netici pēcnāves dzīvei.

- Spriežot pēc Glēdra teiktā, tu to jau zināji.

- Un tu netici dieviem.

- Mēs uzticamies tikai tam, kā pastāvēšanu spējam pierādīt. Ņemot vērā, ka mēs neesam spējuši atrast dievu, brīnumu un citu pārdabisku parādību esamības pierādījumus, mēs par to vienkārši neliekamies ne zinis. Ja šajā ziņā kaut kas mainītos, piemēram, ja mūsu priekšā pēkšņi nostātos Helcvogs, tad mēs pieņemtu šo jauno informāciju un atbilstoši tai pārskatītu savu pasaules redzējumu.

- Pasaule liekas auksta… ja tajā nav kaut kas lielāks.

Gluži pretēji, Oromiss iebilda, šāda pasaule ir labāka. Jo tā ir vieta, kurā mēs paši esam atbildīgi par savu rīcību, kurā varam laipni izturēties cits pret citu tāpēc, ka to vēlamies, un tāpēc, ka tā ir labāk, nevis tāpēc, ka baidāmies no dievišķa soda draudiem. Es tev, Eragon, nepavēlēšu, kam ticēt. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi iemācīt ikvienam domāt kritiski un tad atļaut pašam izdarīt secinājumus, nevis uzspiest svešus priekšstatus. Tu jau­tāji, kāda ir mūsu reliģija, un es tev atbildēju pēc labākās sirdsap­ziņas. Tagad tu pats vari izlemt, kā rīkoties.

Šī saruna kopā ar bažām, kas bija mākušas Eragonu iepriekš, tā satrauca jaunekli, ka viņam vairākas dienas bija grūti pievērst nepieciešamo uzmanību mācībām, pat tad ne, kad Oromiss sāka ierādīt, kā dziedāt augiem, ko Eragons vienmēr bija sapņojis iemācīties.

Eragons saprata, ka arī paša piedzīvotais ir licis viņam pie­ņemt skeptiskāku skatījumu uz pasauli; viņš piekrita daudz kam no tā, ko Oromiss bija teicis. Taču kāda būtiska problēma nedeva jauneklim miera ja elfiem bija taisnība, tad maldījās teju visi cilvēki un rūķi, un to Eragonam bija grūti pieņemt. "Tik daudzi nevar kļūdīties," viņš mēģināja pārliecināt pats sevi.

Kad Jātnieks par savām pārdomām pastāstīja Safirai, viņa atbildēja: Mani, Eragon, tas neskar. Pūki nekad nav ticējuši aug­stākām varām. Kāpēc mums to darīt, ja brieži un pārējais medī­jums par augstākām radībām uzskata mūs? Eragons iesmējās. Vienīgais nezaudē saikni ar īstenību, lai padarītu dzīvi sev ērtāku, jo, ja tu to izdarīsi, citiem būs krietni vieglāk maldināt tevi.

Tonakt šaubas pārņēma savā varā Eragona nomoda sapņus, kas kā ievainots lācis svaidījās jaunekļa prātā, izplēsdams jucek­līgus tēlus no atmiņām un savirknēdams tādā murskulī, ka viņš jutās, it kā būtu nonācis atpakaļ Farthenduras kaujas haosā. Viņš redzēja Garovu guļam mirušu Horsta mājā, tad vientuļajā smilšakmens alā izdzisušo Bromu, un, visbeidzot, zālīšu pazinē­jas Andželas seja nočukstēja: Uzmanies, Argetlam, gaisā virmo nodevība. Un tā nāks no tevis paša dzimtas. Sargies, Ēnkāvi!

Tad sarkanās debesis pārsprāga un Eragona acu priekšā atkal parādījās vīzija ar divām armijām, kuras pirmoreiz viņš redzēja Beoru kalnos. Kareivju viļņi triecās viens pret otru oranži dzeltenā laukā, pār kuru skanēja melno vārnu alkatīgie ķērcieni un melnu bultu svilpšana. Pati zeme likās degam: zaļas liesmas kā zemes atraugas pa brīdim uzvirda no apsvilušām iedobēm, kas klāja lauku, pārogļodamas sakropļotos līķus, kurus armijas atstāja pēc sevis. Viņš izdzirdēja virs galvas milzīga nezvēra rēcienu tas strauji tuv…

Eragons uzsprāga gultā sēdus un sataustīja rūķu kaklarotu, kas dedzināja kaklu. Izmantodams kamzoļa malu, lai pasargātu roku, jauneklis pacēla sudraba veserīti virs ādas, tad palika sēžam un gaidām tumsā. Sirds no pārsteiguma sitās kā negudra. Era­gons juta, kā spēki viņu atstāj, Ganela burvestība centās aizka­vēt kādu, kurš mēģināja pieredzēt Jātnieku un viņa pūķi. Viņam iešāvās prātā, ka tā ir paša Galbatoriksa maģija vai varbūt vainīgs bija kāds no karalim padotajiem burvjiem.

Eragons sarauca pieri. Kad veserīša metāls bija atdzisis, viņš izlaida to no plaukstas. Kaut kas nav labi. Tik daudz es saprotu, turklāt saprotu jau kādu laiku un to zina arī Safira. Būdams pārāk satraukts, lai atgrieztos transam līdzīgajā stāvoklī, kas tagad viņam aizstāja miegu, Eragons uzmanīgi, lai nepamodinātu Safiru, izslīdēja no guļamistabas un uzkāpa pa vītņu kāpnēm kabinetā. Tur viņš pavēra baltā luktura durtiņas un, lai nomie­rinātos, laiku līdz saullēktam pavadīja, lasot vienu no Analīzijas epiem.

Tikko jauneklis bija nolicis vīstokli, cauri atvērumam aus­trumu sienā ielidoja Blagdens un, savicinājis spārnus, nolaidās uz kokgriezumiem rotātā rakstāmgalda stūra. Baltais krauklis cieši ieskatījās Eragonā ar savām spožajām acīm un noķērcās: Wyrda!

Eragons piešķieba galvu. Un lai zvaigznes sargā tevi, skolo­tāj Blagden!

Krauklis pielēca tuvāk. Putns nolieca galvu uz sāniem, rejoši ieklepojās, gluži kā nokremšļotos, tad savā raupjajā balsī noskaitīja:

Pret kaulu kauls, No praula prauls; Ir naidnieks kauts, Un as'nīs strauts.

- Ko tas nozīmē? Eragons vaicāja.

Blagdens noskurinājās un atkārtoja pantiņu. Kad Eragons otrreiz lūdza to izskaidrot, putns saboza spalvas, it kā būtu vīlies, un noķērcās: Dēls pēc tēva, abi akli kurmji.

- Pagaidi! iesaucās Eragons, izsliedamies kā dzelts. Vai tu zini, kas bija mans tēvs? Vai tu zini?

Blagdens atkal noķērcās tikai tagad izklausījās, ka putns smejas.

Kaut divi vienmēr divi Un viens ir tikai viens, Var viens būt divi.

- Nosauc man vārdu, Blagden! Tikai vārdu! Kad krauklis turpināja klusēt, Eragons pastiepās uz putna pusi ar savu prātu, grasīdamies izraut vārdu no putna atmiņām.

Taču krauklis izrādījās gana manīgs. Blagdens atvairīja Era­gona mēģinājumu ar savu domu zibsni. Iebrēcies "Wyrda!", putns metās uz priekšu, paķēra no tintnīcas spožo stikla aizbāzni un, sagrābis guvumu knābī, aizlaidās. Blagdens pagaisa no skatiena, pirms Eragons paguva raidīt tam pakaļ burvestību un notvert blēdi.

Eragons tā nomocījās, mēģinādams atminēt abas kraukļa mīklas, ka jaunekļa pavēdere no piepūles savilkās mezglā. Lai nu ko, bet viņš nebija gaidījis, ka izdzirdēs kādu pieminam viņa tēvu Elesmērā. Beidzot viņš nomurmināja: Tā nu tas ir. Es pēcāk atradīšu Blagdenu un izspiedīšu no viņa patiesību. Bet pagaidām… Es būtu muļķis, ja neliktos ne zinis par šiem brī­dinājumiem. Viņš pielēca kājās un, skrienot lejā pa kāpnēm, ar prātu pamodināja Safiru un izstāstīja, ko bija piedzīvojis naktī.

Sameklējis mazgāšanās kambara skapītī spoguli, pie kura mēdza skūties, Eragons apsēdās starp Safiras priekšķetnām, lai viņa varētu skatīties pāri plecam un redzēt to, ko redzēja viņš.

Arjai nepatiks, ka tu viņu vēro, Safira brīdināja.

Man ir jāpārliecinās, ka viņai nekas nedraud.

Safira pieņēma šo paskaidrojumu bez iebildumiem. Kā tu atra­dīsi viņu ? Tu pats stāstīji, ka pēc ieslodzījuma viņa esot izlikusi ap sevi nobūrumus, kas līdzīgi tavai kaklarotai pasargā viņu no pieredzējumiem.

Ja man izdotos pieredzēt tos, kas ir kopā ar viņu, es, vistica­māk, varētu saprast, vai ar Arju viss ir kārtībā. Sakopojis domas, Eragons pievērsās Nasuadas tēlam, pārlaida roku pār spoguli un nomurmināja ierasto vārdu: Sapņacs.

Spogulis iezaigojās, un viss kļuva balts, izņemot deviņus cilvē­kus, kas bija sapulcējušies ap neredzamu galdu. Eragons pazina Nasuadu un Vecajo padomes locekļus. Taču viņš nespēja iedomā­ties, kas ir savādā meitenīte apmetnī ar melno kapuci, kas ne soli neatkāpās no Nasuadas. Tas mulsināja jaunekli, jo mags spēja pieredzēt tikai tos cilvēkus, radījumus un lietas, ko reiz jau bija redzējis, taču Eragons bija pārliecināts, ka šo bērnu nekad nav skatījis vaigā. Taču drīz vien viņš aizmirsa par meitenīti, jo ierau­dzīja, ka gan vīri, gan Nasuada bija apbruņojušies kaujai.

Paklausīsimies, ko viņi runā, Safira ierosināja.

Tikko Eragons mazliet pamainīja burvestību, no spoguļa atskanēja Nasuadas balss: … un apjukums mūs iznīcinās. Mūsu armijai šī kara laikā var būt tikai viens komandieris. Orin, nolem, kurš tas būs, tikai dari to ātri.

No tukšuma atskanēja balss, kuras īpašnieka ķermenis nebija redzams. Kā vēlies; tu vari stāties karaspēka priekšgalā.

- Bet, Augstība, viņai nav pieredzes!

- Gana, Irvin, karalis apsauca runātāju. Viņai ir vairāk pie­redzes karalietās nekā visai Surdai kopā. Un vārdeni ir vienīgais karapulks, kam kaut reizi izdevies uzvarēt kādu no Galbatoriksa armijām. Ja Nasuada būtu surdiešu ģenerālis kas gan būtu savādi, tam man jāpiekrīt -, tu nevilcinoties ieceltu viņu armijas virspavēlnieka amatā. Es labprāt risināšu jautājumus par varu šajā valstī, ja tādi radīsies pēc gaidāmās sadursmes, jo tas nozī­mēs, ka es vēl arvien esmu šaisaulē, nevis guļu zem zemes. Šobrīd, bīstos, mēs esam nolemti sakāvei, ja līdz nedēļas beigām Hrotgara armija nesasniegs Aberonu, jo pretinieka skaitliskais pārsvars ir pārāk liels. Tā kur palika tas nolādētais vīstoklis par sagādes vezumiem?… Ak, paldies, Arja. Vēl trīs dienas bez…

Pēc tam saruna aizvirzījās par loku stiegru trūkumu un, nesa­skatot tajā neko sev noderīgu, Eragons pārtrauca burvestību. Spogulis noskaidrojās, un pēc mirkļa viņš vērās pats savā sejā.

Viņa ir dzīva, jauneklis nomurmināja. Taču pār atvieglojuma sajūtu gūlās tikko dzirdētā baisā ēna.

Safira paskatījās uz Eragonu. Mēs esam vajadzīgi Surdā.

Tiesa. Kāpēc gan Oromiss mums nepastāstīja par gaidāmo sadursmi ? Viņam vajadzēja par to zināt.

Varbūt viņš negribēja pārtraukt mācības ?

Satrauktais Eragons sāka prātot, kas vēl svarīgs varētu būt noticis Alagēzijā, par ko viņš neko nenojauta. Rorans. Sirdī ieduroties vainas dzelksnim, Eragons aptvēra, ka pēdējo reizi par brālēnu domājis pirms vairākām nedēļām, bet tā reize, kad viņš mēģināja Roranu pieredzēt, bija šķietami mūžību tālā pagātnē vēl pa ceļam uz Elesmēru.

Pēc Eragona pavēles spogulis atklāja divus stāvus uz pilnīgi balta fona. Pagāja krietns brīdis, līdz jauneklis labajā pusē stā­vošajā vīrietī pazina Roranu. Brālēns bija tērpies garā ceļā nonē­sātās drānās, aiz siksnas viņam bija aizbāzts veseris, seju klāja bieza bārda, un apmātība vaibstos liecināja par izmisumu. Pa kreisi no Rorana stāvēja Džeods. Vīri svaidījās augšup un lejup, skanot dārdošām viļņu šalkām, kas brīžam apslāpēja abu teikto. Pēc brīža brālēns pagriezās un devās projām cik nu Eragons varēja spriest, pa kuģa klāju, atklājot spogulim vairākus dučus citu kārvahalliešu.

Kur viņi atrodas un kāpēc tur ir arī Džeods ? nesaprata Eragons.

Novirzījis maģijas plūsmu, viņš uz īsu mirkli pieredzēja Teirmu un nodrebinājās, redzot, ka ostas noliktavas un piestātnes ir nopostījusi uguns, tad Terinsfordu, pēc tam Garova veco saim­niecību un, visbeidzot, Kārvahallu. Tajā mirklī no Eragona lūpām izlauzās ievainota zvēra vaids.

Ciemats bija noslaucīts no zemes virsas.

Itin visas ēkas, pat Horsta varenais nams, bija nodedzinātas līdz zemei. Kārvahallas vietā pie Anoras upes pletās sodrējiem klāts zemes pleķis. Vienīgie miesta iemītnieki bija četri pelēki, izkāmējuši vilki, kas klīda pa krāsmatām.

Spogulis izslīdēja Eragonam no rokas un sašķīda uz grīdas. Viņš atspiedās pret Safiru, bet acis svilināja karstas asaras par nu jau uz visiem laikiem zaudētajām mājām. Safira dobji iedūcās un maigi piebikstīja zvīņām klāto zodu Eragona rokai, ietīdama Jātnieku siltā līdzjūtības segā. Es zinu, tev nav viegli, mazais, bet tavi draugi tomēr ir dzivi.

Jauneklis nodrebinājās un tad juta, kā zem saules pinuma savelkas negrozāma lēmuma kamols. Mēs esam bijuši atrauti no pasaules pārak ilgi. Ir pienācis laiks doties projām no Elesmēras un stāties pretī mūsu liktenim, lai kāds tas būtu. Pagaidām Rora­nam nāksies tikt galā vienam, taču vārdeniem… vārdeniem mēs varam palīdzēt.

Vai ir pienācis laiks kaujai ? Safira vaicāja, balsī ieskanoties savādai nopietnības notij.

Viņš saprata, ko pūķis grib jautāt: vai pienācis laiks izaicināt Impēriju uz atklātu cīņu, laiks nogalināt un postīt, cik jaudas, laiks atbrīvot viņu kopīgo naidu, līdz Galbatorikss gulēs miris viņu priekšā? Vai ir pienācis laiks doties karā, kas ilgs gadu des­mitiem ilgi?

Ir laiks.