Vecākais

TEIRMA

Piekrasti pa ceļam uz Teirmu veidoja zemi, lēzeni pakalni, ko klāja sulīga zāle un dažs labs mežrozīšu krūms, vītols un papele. Mīkstā, miklā zeme grima zem kājām un apgrū­tināja iešanu. Pa labi no viņiem pletās ņirbošā jūra. Tālumā pa kreisi bija manāms Kores purpura siluets. Sniegiem klātās virsot­nes tinās mākoņos un dūmakā. >

Kad Rorana pulciņš sasniedza īpašumus, kas bija izvietojušies Teirmas pievārtē te bija gan mazākas saimniecības, gan pama­tīgas muižas -, viņi darīja visu iespējamo, lai paliktu nepamanīti. Nonākuši līdz ceļam, kas veda uz Teirmu no Nardas, viņi aši pārskrēja tam pāri un nogāja vairākas jūdzes uz austrumu pusi, uz kalniem, un tikai tad atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārlieci­nājušies, ka apmetuši pilsētai līkumu, viņi atkal devās okeāna vir­zienā, līdz sasniedza ceļu, kas veda uz Teirmu no dienvidu puses.

Kamēr viņi burāja uz "Sarkanā vepra", Rorans apsvēra, ka Nardas priekšnieki, iespējams, nosprieduši, ka sargu slepkavas varēja atrasties starp vīriem, kuri aizburāja uz Klovisa baržām. Ja tā, ziņneši brīdinātu Teirmas garnizonu, lai tie pievērš uzma­nību ikvienam, kurš varētu atbilst ciematnieku aprakstiem. Un, ja Nardu tomēr apciemojuši razaki, tad kareivji varēja zināt arī to, ka jāmeklē ne vien saujiņa slepkavnieku, bet Rorans Dižveseris un Kārvahallas bēgļi. Tādējādi Teirma varēja kļūt par milzīgām lamatām. Tomēr apiet pilsētu nebija iespējams, jo viņiem vaja­dzēja pārtiku un citu pārvietošanās līdzekli.

Rorans nolēma, ka labākā piesardzība pret iespējamo sagūs­tīšanu būtu gājienam uz Teirmu neizvēlēties tos, kurus redzēja Nardā. Izņēmums būtu Ģertrūde un viņš pats Ģertrūde tāpēc, ka viņa vienīgā zināja zālēm vajadzīgās sastāvdaļas, bet Rorans tāpēc, ka, par spīti vislielākajai atpazīšanas iespējai, viņš neuz­drīkstējās uzticēt nevienam citam to, kas bija jāpaveic Teirmā. Jauneklis apzinājās, ka viņam piemita spēja rīkoties tad, kad citi vilcinājās, piemēram, kā reizē, kad nācās nogalināt sargus. Pārējos gājējus izvēlējās, lai raisītu pēc iespējas mazāk aizdomu. Lorings bija pavecs, tomēr sīksts cīnītājs un lielisks melis. Bir­gita bija pierādījusi, ka spēj būt gan viltīga, gan stipra, bet viņas dēls, par spīti nedaudzajiem gadiem, jau bija nogalinājis karavīru kaujas laukā. Rorans cerēja, ka kopā viņi atgādinās vien ceļojošu radinieku pulciņu. "Proti, tad, ja Mandels kaut ko nesalaidīs dēlī," nodomāja Rorans.

Arī to, ka ienākt Teirmā vajadzētu no dienvidu puses, bija izdomājis Rorans. Tādējādi aizdomas, ka viņi nāk no Nardas, būtu krietni mazākas.

Tuvojās vakars, kad viņi ieraudzīja Teirmu, baltu un spokainu rietošās saules staros. Rorans apstājās, lai nopētītu pilsētu. Mūru ieskauta, tā slējās liela līča malā, neatkarīga un labi pasargāta pret jebkādu uzbrukumu. Starp mūra "zobiem" dega lāpas tur lokiem bruņoti kareivji devās bezgalīgās apgaitās. Augstu virs sienām pacēlās cietoksnis, bet virs tā daudzšķautņaina bāka, kuras dūmakainais stars taustīja tumšos ūdeņus.

- Tā gan ir liela, Nolfavrels sacīja.

Neatraudams skatienu no Teirmas, Lorings nošūpoja galvu. Tas gan tiesa.

Rorana uzmanību pievērsa kuģis, kurš bija pietauvots pie vie­nas no akmens piestātnēm, kas stiepās ārpus pilsētas. Trīsmastu burinieks izskatījās lielāks par visiem Nardā redzētajiem. Tam bija augsts priekšgals, divas airu rindas un divpadsmit pamatīgu, šķēpu šaušanai piemērotu ballistu katrā klāja pusē. Lieliskais kuģis izskatījās vienlīdz piemērots kā tirdzniecībai, tā karošanai. Vēl svarīgāk Roranam likās, ka tas varētu varētu uzņemt visus ciematniekus.

- Tas ir tas, kas mums vajadzīgs, viņš noteica, norādīdams uz kuģi.

Birgita rūgti nogremzās. Mums nāksies pārdoties verdzībā, lai atļautos braucienu ar to briesmoni.

Kloviss bija brīdinājis, ka Teirmas vārtus saulrietā aizslēdz, tāpēc viņi pielika soli, lai nakti nenāktos pavadīt klajā laukā. Jo tuvāk gaišajām sienām viņi nāca, jo blīvāka kļuva divkāršā ļaužu straume: vieni steidzās pamest Teirmu, otri tur nokļūt.

Rorans nebija iedomājies, ka satiksme uz ceļa izrādīsies tik dzīva, taču drīz vien aptvēra, ka tas palīdzēs viņu pulciņam izvai­rīties no nevēlamas uzmanības. Pasaucis Mandeļu, Rorans sacīja:

- Atpaliec pārdesmit soļus un cauri vārtiem nāc kopā ar citiem ļaudīm, lai sargi nedomātu, ka esi kopā ar mums. Mēs tevi pagai­dīsim mazu strēķīti aiz vārtiem. Ja tev ko jautā, atbildi, ka vēlies salīgt darbu uz kāda kuģa.

- Skaidrs.

Kad Mandels bija drošā attālumā, Rorans nošļaupa vienu plecu, ļāva gaitā iezagties klibumam un ņēmās galvā atkārtot stāstu, ko Lorings bija izdomājis, lai izskaidrotu viņu klātbūtni Teirmā. Kad garām aizzvārojās rati ar tajos iejūgtiem vēršiem, Rorans nolēca ceļmalā un nolieca galvu, pateicīgs par ēnām, kas paslēpa viņa vaibstus.

Gājēju priekšā parādījās vārti, kurus izgaismoja raustīgi oranžos lāpturos iestiprināto pagaļu uguns abpus ieejai. Zem lāpām stāvēja pāris kareivju, uz kuru sarkanajiem kamzoļiem bija izšūta Galbatoriksa līkloču liesma. Apbruņotie vīri nepie­vērsa ne mazāko uzmanību nedz Roranam, nedz viņa ceļabied­riem, kas gausi izsoļoja zem vārtu pīķiem un tālāk cauri īsajam tunelim aiz tiem.

Rorans atlieca plecus un juta, ka daļa spriedzes pagaist. Kārva­hallieši sanāca pulciņā pie kāda mājas stūra, kur Lorings nomur­mināja: Pagaidām viss kārtībā.

Kad pārējiem pievienojās arī Mandels, viņi devās sameklēt lētu iebrauktuvi, kurā varētu noīrēt istabu. Ejot Rorans izpētīja pilsētas izkārtojumu aizsardzībai piemērotās mājas, jo tuvāk cietoksnim atradās, jo augstāk slējās. Ielas bija izplānotas ļoti precīzi. Ziemeļu-dienvidu virzienā ejošās apjoza citadeli, kā stari apjož debesu spīdekli, savukārt austrumu-rietumu virzienā izvie­totās bija nedaudz izliektas, visas kopā veidodamas zirnekļa tīk­lam līdzīgu rakstu un nodrošinādamas neskaitāmas vietas, kur varēja uzbūvēt barikādes un izvietot karavīrus.

"Ja Kārvahalla būtu bijusi uzcelta šādi, viņš nodomāja, mūs nespētu uzveikt neviens, izņemot pašu karali."

Līdz krēslas laikam viņi bija salīguši naktsmājas "Zaļajā kas­tanī" visai draņķīgā krogū ar neciešamu alu un blusu apsēstām gultām. Vienīgā priekšrocība bija neticami zemā maksa par istabu. Lai ietaupītu mazumiņu naudas, viņi devās pie miera nevakariņojuši, saspiežoties pēc iespējas ciešāk, lai kāds no pārējiem krogus viesiem nenočieptu viņu makus.

Nākamajā rītā vēl pirms rītausmas Rorans kopā ar saviem biedriem pameta "Zaļo kastani", lai salūkotu pārtiku un jaunu pārvietošanās līdzekli.

Ģertrūde ieminējās: Esmu dzirdējusi stāstām par kādu izcilu zālīšu pazinēju, vārdā Andžela, kura dzīvojot Teirmā un pro­tot vārīt brīnumainas ziedes un mikstūras. Iespējams, viņa pat pieprotot kādu nieku maģijas. Es labprāt viņu sameklētu, jo, ja kādam ir tas, ko es meklēju, tad tā būs viņa.

Tev nevajadzētu doties turp vienai, Rorans bilda. Tad viņš paskatījās uz Mandeļu. Pavadi Ģertrūdi, palīdzi ar iepir­kumiem un dari visu iespējamo, lai pasargātu viņu, ja nu gadī­jumā jums uzbrūk. Iespējams, reizēm spriedze būs liela, tomēr pacenties, lai nesaceltu trauksmi, citādi tu nodosi savus draugus un ģimeni.

Mandels piešāva roku pie pieres un pamāja, ka visu sapratis. Tad viņš un Ģertrūde aizgāja taisnā leņķī pa tuvāko šķērsielu, bet Rorans un pārējie turpināja savas gaitas.

Roranam piemita upurim uzglūnošas plēsoņas pacietība, taču pat viņš sāka nepacietīgi dungot, kad rīts bija pārvērties pēcpus­dienā, bet viņiem tā arī nebija izdevies atrast kuģi, kas varētu aiz­vest kārvahalliešus uz Surdu. Jauneklis bija uzzinājis, ka noska­tītais trīsmastnieks, kuru sauca par "Pūķa spārnu", esot tik tikko uzbūvēts un tiekot posts pirmajam jūrasbraucienam; un ka viņiem neesot ne mazāko cerību salīgt to ar Blekmūra kuģošanas kompāniju, ja vien viņi negrasoties piebērt kapteiņa kajīti ar rūķu sarkano zeltu; turklāt Rorans lieliski apzinājās, ka ciematniekiem nebija naudas, lai noīrētu pat visdraņķīgāko tupeli. Problēmu neati'isinātu pat Klovisa baržu piesavināšanās, jo paliktu neatbil­dēts jautājums: ko viņi ēstu ceļojuma laikā?

Tas būs ļoti grūti, novilka Birgita, būs ļoti grūti nozagt kaut ko nepieciešamu šeit, kur čum un mudž no kareivjiem, kur mājas ir sabūvētas cieši jo cieši līdzās, bet vārtus vienmēr pieskata sargi. Ja mēs mēģināsim izvest no Teirmas ar pārtiku piekrautus ratus, viņi gribēs zināt, kur esam to dabūjuši.

Rorans pamāja. Ari tas.

Rorans bija ieminējies Horstam: ja ciematniekiem nākšoties bēgt no Teirmas tikai ar tiem pārtikas atlikumiem, kas bija pali­kuši no Nardas, viņi varētu aplaupīt dažu labu saimniecību, lai nebūtu jāmirst badā. Tiesa, Rorans lieliski saprata, ka tad viņi nebūtu ne ar ko labāki par nīstajiem ienaidniekiem. Un tas nu viņam galīgi negāja pie sirds. Viena lieta bija cīnīties pret Galba­toriksa pakalpiņiem un nogalināt tos vai pat atņemt Klovisam baržas, jo viņam galu galā bija citas iespējas sagādāt sev iztiku; bet gluži kas cits bija atņemt krājumus nevainīgiem zemniekiem, kuri cīnījās par izdzīvošanu tikpat izmisīgi, kā bija cīnījušies kār­vahallieši Palankāra ielejā. Tā līdzinātos slepkavošanai.

Šie acīmredzamie fakti nospieda Rorana sirdi kā smagi akmens bluķi. Viņa iecere jau no sākta gala bija bijusi ļoti riskanta; tā vienlīdz balstījās uz bailēm, izmisumu, optimismu un pēdējā mir­kļa improvizāciju. Viņš baidījās, ka ir ievedis ciematniekus ienaid­nieku midzenī, kur viņus pieķēdēs pašu nabadzība. Es varētu glābties vienatnē un turpināt Katrīnas meklējumus, bet kas gan tā būtu par uzvaru, ja es pamestu pārējos ciematniekus vergot Impērijas labā? Lai kā mums veiktos Teirmā, es palikšu kopā ar tiem, kas man uzticējās tik ļoti, ka manu vārdu dēļ bija gatavi pamest senču mājas.

Lai remdētu izsalkumu, viņi iegāja kādā maizes ceptuvē un nopirka svaigi ceptas rudzu maizes klaipiņu, kā arī mazu podiņu medus, lai nebūtu jāēd gluži sausa maize. Maksājot par pirkumu, Lorings ieminējās maiznieka palīgam, ka viņi meklējot kuģi, aprī­kojumu un pārtiku.

Sajutis uzsitienu uz pleca, Rorans pagriezās. Vīrs ar pinkai­niem melniem matiem un pamatīgi izspīlētu vēderu sacīja: Pie­dodiet, ka noklausījos jūsu sarunu ar jaunskungu, bet, ja jūs interesē kuģi un tamlīdzīgas lietas par labu cenu, tad es jums ieteiktu doties uz izsoli.

- Kas tā par izsoli? Rorans apvaicājās.

- Ak, skumjš stāsts, lai gan tagadiņās tādu nav retums. Vienu no mūsu tirgotājiem, vārdā Džeods Džeods Garkājis, kā mēs viņu mēdzam dēvēt šim aiz muguras, beidzamā laikā piemek­lējusi gara nelaimju virkne. Nepilna gada laikā viņš zaudēja čet­rus kuģus un, kad mēģināja pārvest savas preces pa sauszemi, viņa karavānai uzbruka laupītāji un iznīcināja visu, ko nenozaga. Tie, kas šim bija aizdevuši naudu, piespieda Džeodu pasludināt bankrotu, un tagad aizdevēji grasās izpārdot viņa īpašumus, lai atgūtu zaudēto zeltu. Nezinu, kā izsolē būs ar pārtiku, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz visu citu jūs tur atradīsiet.

Rorana krūtīs iegailējās vārga cerības dzirkstele. Kad izsole notiks?

- Nu, diena ir atrodama uz visiem pilsētas ziņojumu dēļiem. Tas būs parīt, tā gan.

Nu Rorans saprata, kāpēc viņi par izsoli nebija uzzinājuši agrāk; kārvahallieši turējās no ziņojumu dēļiem pa gabalu, lai kāds neatpazītu Roranu no plakāta ar izziņoto atlīdzību.

- Lielum lielais paldies, viņš pateicās vīram. Iespējams, jūs aiztaupījāt mums lielas klapatas.

- Bija prieks izpalīdzēt.

Iznākuši no maiznīcas, Rorans un pārējie kārvahallieši sanāca ciešā lokā ielas malā. Rorans vaicāja: Kā jūs domājat, vai mums vajadzētu apsvērt šo iespēju?

- Tā ir vienīgā iespēja, ko mēs varam apsvērt, norūca Lorings.

- Birgita?

- Man vari nevaicāt tas taču ir acīm redzams. Tiesa, mēs nevaram gaidīt līdz parītdienai.

- Nevaram gan. Mēs varētu mēģināt tikties ar šo Džeodu un noslēgt darījumu pirms izsoles. Vai visi tam piekrīt?

Tā kā iebildumu nebija, viņi, apbruņojušies ar kāda pretim­nācēja norādēm, devās meklēt Džeoda namu. Māja vai drīzāk neliela pils atradās Teirmas rietumu pusē, netālu no cietokšņa, starp citām tikpat greznām mājām, ko rotāja arabeskas, kaltas dzelzs vārti, statujas un jautri čalojošas strūklakas. Rorans nemaz īsti nespēja aptvert tādu pārticību; viņu pārsteidza, cik ļoti šo ļaužu dzīve atšķīrās no viņējās.

Rorans pieklauvēja pie Džeoda nama parādes durvīm, kas atradās līdzās slēgtam veikalam. Pēc mirkļa tās atdarīja tukls virssulainis, kura muti rotāja neticami spoži zobi. Viņš nopētīja četrus uz sliekšņa stāvošos svešiniekus ar nicīgu skatu, tad žilbinoši uzsmaidīja un pavaicāja: Kā varu jums palīdzēt, kungi un dāma?

- Mēs labprāt tiktos ar Džeodu, ja viņam būtu brīvs brīdis.

- Vai jums ir norunāta tikšanās?

Rorans nosprieda, ka virssulainis lieliski apzinās nekādas norunas nav bijis. Mūsu uzturēšanās Teirmā ir pārāk īsa, tāpēc nepaguvām pieteikt viesošanos iepriekš.

- Ak, tad man ar nožēlu jāsaka, ka velti esat tērējuši savu laiku. Manam kungam ir jārisina neskaitāmas problēmas. Viņš nevar veltīt uzmanību kuram katram skrandainu klaidoņu bari­ņam, kas iedomājas klauvēt pie viņa durvīm, lai lūgtu žēlastības dāvanas, virssulainis paziņoja. Viņš vēlreiz nozibināja izcilos zobus un sāka vērt ciet durvis.

- Pagaidiet! Rorans iesaucās. Mums nav vajadzīgas dāva­nas; mēs esam atnākuši pie Džeoda ar lietišķu piedāvājumu.

Viena no sulaiņa uzacīm parāvās uz augšu. Vai tiešām?

- Tiešām. Palūdziet, lai viņš mūs uzklausa. Mēs esam pārva­rējuši ceļu neiedomājami daudzu līgu garumā, un mums būtu ļoti svarīgi tikties ar Džeodu tieši šodien.

- Vai drīkstu apvaicāties par jūsu piedāvājuma dabu?

- To es jums diemžēl nevaru atklāt.

- Lieliski, kungs, virssulainis sacīja. Es nodošu jūsu lūgumu, taču man jūs jābrīdina, ka šobrīd Džeods ir aizņemts, un es šaubos, vai viņš vēlēsies atrauties no pašreizējās nodarbes. Kā man jūs pieteikt?

- Piesakiet mani kā Dižveseri. Virssulaiņa mute noraustījās, it kā vārds būtu viņu uzjautrinājis, tad tuklais vīrs nozuda durvīs un aizvēra tās.

- Ja viņa vaigi būtu vēl mazliet apaļāki, viņš ne mazmājiņā netilptu iekšā, caur mutes kaktiņu nomurmināja Lorings. Nol­favrels nokrekšķēja īsu smiekliņu.

Birgita ieteicās: Cerēsim, ka kalps neatdarina sava kunga manieres.

Pēc kāda brīža durvis atkal pavērās un virssulainis visai strupi paziņoja: Džeods ir piekritis pieņemt jūs savā kabinetā. Viņš pagāja sāņus un ar roku pamāja, lai kārvahallieši nāk dziļāk. Iesim turp! Kad visi bija sapulcējušies lepnajā priekšnamā, virssulainis paslīdēja viņiem garām un devās pāri zālei ar pulēta koka apdari, līdz apstājās pie vienas no daudzajām durvīm, atvēra tās un vedināja ciematniekus ienākt.