Vecākais

VESERIS UN KNAIBLES

Trīs dienas pēc razaku parādīšanās Rorans attapās, ka soļo šurpu turpu pa savu mazo Kores apmetnīti, pats to nemaz neapzinādamies. Kopš Albriha iepriekšējā apmeklējuma nekādu jaunu ziņu no Kārvahallas nebija, un arī miesta vērošana neļāva saprast, kas īsti ielejā notiek. Viņš uzmeta skatienu tāla­jām teltīm, kurās mitinājās kareivji, tad turpināja soļot.

Ap dienas vidu Rorans notiesāja mazas, sausas pusdienas. Ar plaukstas augšpusi noslaucījis muti, viņš sāka prātot: "Nez cik ilgi razaki taisās gaidīt?" Ja tā bija mērošanās ar pacietību, tad Rorans bija apņēmies uzvarēt.

Lai īsinātu laiku, viņš vingrinājās loka šaušanā, par mērķi izmantodams trūdošu baļķēnu. Bet, kad bulta sašķīda pret līdzās stumbram gulošu akmeni, Rorans meta šai nodarbei mieru. Atlika tikai viens turpināt soļot pa taciņu, kas stiepās no klintsbluķa līdz viņa guļvietai.

Viņš vēl arvien staigāja turp un atpakaļ, kad zemāk biezoknī atskanēja soļi. Satvēris loku, Rorans paslēpās un sāka gaidīt. Kad no biežņas iznira Baldora seja, bēgli no galvas līdz kājām pāršalca atvieglojuma izjūta. Rorans pamāja nācējam.

Kad abi bija apsēdušies, Rorans ievaicājās: Kāpēc neviens te nav rādījies?

- Nevarējām, Baldors atteica, norausdams no pieres svied­rus. Karavīri pārāk cieši visus uzmana. Šī bija pirmā iespēja, kad kādam no mums izdevās izlavīties no ciema. Un man drīz vien ir jāpošas atpakaļ. Baldors pavērsa seju pret smaili, kas slējās pār viņiem, un nodrebinājās. Tev ir vairāk dūšas nekā man, ja spēj te mierīgi nakšņot. Vai tev ir nācies saķerties ar vilkiem, lāčiem vai klinšu kaķiem?

- Nē, nē, viss kārtībā. Vai karavīri runā ko jaunu?

- Viens vakar Mornam lielījās, ka viņu vienība esot īpaši atla­sīta šim uzdevumam. Rorans saviebās. Un viņi neizturas pārāk

klusi… Katru vakaru vismaz divi trīs piedzeras līdz nemaņai. Jau pirmajā dienā kareivju bariņš izdemolēja Morna lielo zāli.

- Vai viņi samaksāja par nodarīto skādi?

- Protams, ne.

Rorans pagriezās, lai uzmestu skatienu ciemam. Es vēl arvien nespēju aptvert, ka Impērija tā pūlas, lai notvertu mani. Ko es viņiem varētu dot? Ko, viņuprāt, es tiem varētu dot?

Baldors pavērās turp, kur skatījās Rorans. Šodien razaki tincināja Katrīnu. Kāds bija minējis, ka jums ir tuvas attiecības, un razaki gribēja zināt, vai meitene zinot, kur tu varētu būt.

Rorans ieskatījās Baldora atklātajā sejā. Vai ar viņu viss kārtībā?

- Nu, lai viņu nobiedētu, ar diviem tādiem mērgļiem nepie­tiek, Baldors viņu mierināja. Bet kalēja dēla nākamais teikums izskanēja piesardzīgi, jautājoši. Varbūt tev ir jāapsver iespēja padoties?

- Es drīzāk vispirms pakāršu viņus un pēc tam pakāršos pats! Rorans atkal pielēca kājās un turpināja mīt iestaigāto taciņu, pa brīdim piecirzdams kāju. Kā tu vari kaut ko tādu piedāvāt? Tu taču zini, kā viņi mocīja manu tēvu!

Satvēris drauga roku, Baldors turpināja: Kas notiks, ja turpi­nāsi slēpties, bet kareivji nepadosies un paliks ciemā? Viņi uzska­tīs, ka esam samelojuši, lai palīdzētu tev aizbēgt. Bet Impērija nodevējiem nepiedod.

Rorans izrāva roku no Baldora tvēriena. Viņš apmetās apkārt, vēlreiz piecirta kāju un strauji apsēdās. "Ja es neparādīšos pats, razaki vainos tos, kuri viņiem būs tuvāk pa rokai. Ja es mēģinātu aizvilināt razakus projām no ciema…" Bet tad Rorans saprata, ka nav tik izveicīgs meža pazinējs, lai aizbēgtu no trīsdesmit vīriem un vēl pāris razakiem. "Eragons to spētu, bet es nespēšu." Tomēr, ja vien kaut kas nemainītos, tā viņam būtu vienīgā iespējamā izvēle.

Viņš paskatījās uz Baldoru. Es negribu, lai kāds ciestu manis dēļ. Pagaidām vēl nogaidīšu, taču, ja razaki kļūs nepacietīgi un kādam piedraudēs… Tad man nāksies domāt, ko darīt tālāk.

- Stāvoklis ir diezgan draņķīgs, Baldors ieminējās.

Bet es tomēr mēģināšu tikt cauri ar veselu ādu.

Drīz pēc tam Baldors devās atpakaļceļā, pametot Roranu uz iemītās taciņas vienatnē ar viņa domām. Tā bēglis nosoļoja jūdzi pēc jūdzes, līdz pārdomu smagums bija iestaigājis nogāzes zālē un sūnās skaidri saskatāmu celiņu. Kad līdz ar krēslu uzdvesa dzes­trums, Rorans novilka zābakus, baidīdamies tos nomīt caurus, un turpināja savu gaitu basām kājām.

Tajā mirklī, kad virs apvāršņa parādījās augošs mēness un izšķīdināja nakts ēnas marmorvēsas gaismas svēdrās, Rorans pamanīja, ka Kārvahalla sakustas kā iztramdīts skudru pūznis. Tumšajā ciematā zibēja vairāki desmiti lukturu acu, te parādīda­mies, te nozuzdami aiz mājām. Dzeltenie plankumiņi saplūda Kār­vahallas galvenajā laukumā un tad juceklīgi spietoja uz pilsētas nomali, kur tos sagaidīja kareivju nometnes lāpu nelokāmā rinda.

Veselas divas stundas Rorans vēroja, kā satraukto lukturu mutulis bezspēcīgi sitas pret lāpu taisno sienu. Beigu beigās pre­tinieku rindas pašķīda un gaismiņu bariņi saira un nozuda vieni teltīs, citi mājās.

Kad viss bija norimis, Rorans atraisīja guļvietas tīstokli un ieslīdēja zem segas.

Visu nākamo dienu Kārvahallā valdīja nepieredzēta trauksme. Starp mājām zibēja cilvēku stāvi, turklāt, pašam par lielu pār­steigumu, Rorans pamanīja, ka jātnieki dodas uz tuvējām Palan­kāras ielejas viensētām. Pusdienlaikā divi vīri devās uz kareivju nometni un uz veselu stundu nozuda razaku teltī.

Viņš bija tā aizrāvies ar notiekošā vērošanu, ka teju visu dienu nekustīgi pavadīja vietā, no kuras vislabāk varēja saskatīt ciemu.

Kad Rorans bija sācis ēst vakariņas, kā jau bēglis bija cerējis, parādījās Baldors. Esi izsalcis? Rorans vaicāja, pamādams uz ēdiena pusi.

Baldors papurināja galvu un, manāmi piekusis, piesēda. Zem acīm viņam bija iezīmējušās tumšas līnijas, kas lika ādai izskatī­ties plānai un viegli ievainojamai. Kvimbijs ir pagalam.

Atsitoties pret zemi, nograbēja Rorana bļodiņa. Lādēdamies viņš norausa auksto sautējumu no kājas, tad vaicāja: Kā tas gadījās?

- Vakar vakarā divi trīs kareivji nelika mieru Tarai. Tara bija Morna sieva. Viņa neko īpaši neiebilda, bet tad vīru strīds par to, kurš viņai jāapkalpo pirmais, pārauga kautiņā. Krogu bija ienācis arī Kvimbijs, lai pārbaudītu alus mucu, kas, pēc Morna vārdiem, bija ierūdzis, un brūveris mēģināja kaušļus izšķirt. Rorans pamāja. Tas izskatījās pēc Kvimbija iejaukties, lai gādātu, ka apkārtējie uzvedas piedienīgi. Tikai nelaime tā, ka viens no kareivjiem svieda viņam ar kausu un trāpīja tieši pa deniņiem. Nabags bija uz vietas pagalam.

Rorans blenza zemē, salicis rokas uz gurniem un pūlēdamies apvaldīt saraustītos gārdzienus. Viņš jutās tā, it kā Baldors būtu viņam iezvēlis pa krūtīm un aiz sitis elpu. "Tas likās neiespējami… Kvimbijs un pagalam?" Fermeris un alus darītājs viņš bija tikpat nemainīga Kārvahallas ainavas sastāvdaļa kā apkārtējie kalni, vienmēr pamanāms cieminieku dienas gaitās. Vai kareiv­jus sodīs?

Baldors pacēla roku. Tūlīt pēc Kvimbija nāves razaki izzaga viņa ķermeni no tavernas un aizstiepa uz savām teltīm. Vakar naktī mēģinājām to atgūt, bet ar mums neviens nerunāja.

- To es redzēju.

Baldors norūcās un ar plaukstām saberzēja seju. Tētis un Lorings šodien tikās ar razakiem un pārliecināja, lai atdod Kvim­bija mirstīgās atliekas. Tiesa, kareivji netiks sodīti. Tad viņš uz mirkli apklusa. Es taisījos ceļā pie tevis, kad atdeva Kvimbija pīšļus. Vai zini, ko dabūja viņa sieva? Kaulus.

- Kaulus?!

- Un tie visi bija tīri noskrubināti. Uz kauliem varēja redzēt zobu pēdas, turklāt vairums bija pārkosti, lai tiktu pie kaulu smadzenēm.

Roranam sametās nelabi ap dūšu, un vienlaikus viņu pārņēma dziļas šausmas par Kvimbija likteni. Visi taču zināja, ka cilvēka gars negūst mieru, kamēr viņa pīšļi nav pienācīgi apglabāti. Šāda apgānīšana Roranam likās pretīga, tāpēc viņš vaicāja: Kurš tad viņu apēda?

- Kareivji bija tādās pašās šausmās kā mēs. Laikam jau pie vainas bija razaki.

- Kāpēc tā? Kāda tam jēga?

- Nedomāju, atzina Baldors, ka razaki ir cilvēciskas būtnes. Neviens viņus nav skaidri redzējis tuvumā, turklāt viņi nelāgi ož un vienmēr tin seju melnā šallē. Muguras šiem ir uzkumpušas un sariezušās, bet savā starpā viņi sazinās ar klikšķiem. Pat karavīri, šķiet, baidās no razakiem.

- Ja viņi nav cilvēciskas būtnes, kas tad viņi var būt? Rorans gribēja zināt. Urgļi taču viņi nav.

- Kas gan to zina?

Tagad pretīguma sajūtai Rorana sirdī pievienojās bailes bailes no pārdabiskā. Viņš redzēja, kā Baldors sažņaudz rokas kalēja dēls izjuta ko līdzīgu. Lai kādi stāsti būtu dzirdēti par Galbatoriksa negantībām apziņa, ka imperatora ļaunie spēki plosās starp pašu mājām, tomēr satrieca. Roranu pārņēma pēk­šņa apjausma, ka viņiem ir darīšana ar radījumiem, par kuriem iepriekš dzirdēts vien dziesmās un stāstos. Mums ir jārīkojas, viņš nomurmināja.

Naktī kļuva arvien siltāk, un nākamajā pēcpusdienā visā Palankāras ielejā gaiss likās vai trīsam negaidītā pavasara kar­stuma vilnī. Zem skaidrajām, zilajām debesīm Kārvahalla šķita miera pilna, tomēr Rorans teju varēja izgaršot rūgto nožēlu, kas savos negantajos nagos bija sagrābusi ciema iedzīvotājus. Miers līdzinājās vējā cieši nostieptam plānam palagam.

Par spīti gaidām, kas virmoja gaisā, diena izrādījās neciešamas garlaicības pilna. Vairumu laika Rorans pavadīja, sukājot Horsta ķēvi. Visbeidzot viņš devās pie miera, raudzīdamies augšup uz zvaigžņu plīvuru, kas klājās starp priežu augstajiem torņiem, greznodams naksnīgo debesjumu. Zvaigznes likās tik tuvu, ka jauneklim šķita viņš krīt starp tām arvien dziļāk vismelnākajā tukšumā.

Kad Rorans pamodās, mēness jau rietēja un kaklu likās izko­duši dūmi. Viņš sāka klepot un apvēlās, lai pielēktu kājās. Acis svila un asaroja, tāpēc viņš vairākas reizes tās samirkšķināja. Dzēlīgie dūmi traucēja elpot.

Rorans paķēra segas un apsegloja pārbiedēto ķēvi, tad, skubi­nādams nabaga dzīvnieku, uzjāja augstāk pa kalna nogāzi, cerē­dams atkal nonākt svaigā gaisā. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka dūmi vijas augšup kopā ar viņu, tāpēc Rorans nogriezās un devās šķērsām cauri mežam. Pēc vairāku minūšu ilgas līkumošanas tumsā viņi beidzot izlauzās no biežņas un izjāja uz dzegas, kur dūmus bija izklīdinājušas vēja brāzmas. Cenzdamies ar dziļiem elpas vilcieniem iztīrīt plaušas, Rorans pārlaida ašu skatienu iele­jai, meklēdams ugunsgrēku. Viņš acumirklī to pamanīja.

Pār Kārvahallas siena šķūni dejoja baltu liesmu viesulis, pārvērzdams tik vērtīgo saturu dzintarainu jāņtārpiņu lietū. Rorans drebēja, vērodams, kā dūmos izkūp pilsētas lopiņu pār­tika. Viņam gribējās kliegt un mesties cauri mežam, lai palīdzētu cieminiekiem ar ūdens spaiņiem, neliekoties ne zinis par paša drošību.

Tad nomaldījusies dzirkstele nolaidās uz Delvina mājas jumta. Pēc pāris sekundēm lubiņu jumtu bija pāršalcis liesmu vilnis.

Tieši šī iemesla dēļ nevērība pret uguni Kārvahallā bija pār­kāpums, par kuru draudēja pakāršana. Rorans spēja vien lādēties un plēst matus, asarām plūstot pār seju. Vai tā bija nejaušība? Vai varbūt pie vainas bija kareivji ? Vai razaki soda ciema iedzīvotājus par to, ka viņi nenodod mani'?… Vai esmu kaut nedaudz atbildīgs par notiekošo ?

Nākamā aizdegās Fiska māja. Satriektais Rorans spēja vien novērst seju, ienīzdams pats sevi par mazdūšību.

Līdz saules lēktam visi ugunsgrēki bija nodzēsti vai arī izde­guši paši. No iznīcības liesmu jūrā pārējo Kārvahallu bija paglā­busi neticama veiksme un bezvēja nakts.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka uguns norimusi, tad atgriezās nometnē un devās pie miera. No pirmās līdz pēdējai gaismai viņu ar apkārtējo pasauli saistīja vien drudžaini, saraus­tīti sapņi.

Pamodies Rorans vienkārši gaidīja vēstnesi, kam viņš l>ija pārliecināts vajadzēja kuru katru mirkli būt klāt. Šoreiz nācējs bija Albrihs. Viņš parādījās puskrēslā ar drūmu, nogurušu izteiksmi sejā. Tev jānāk man līdzi, viņš sacīja.

Rorans saspringa. Kāpēc? "Vai viņi ir izlēmuši nodot mani kareivjiem?" Ja viņš bija ugunsgrēka cēlonis, Rorans lieliski saprastu cieminieku vēlmi tikt no viņa vaļā. Viņš pat bija gatavs piekrist, ka tas būtu nepieciešams. Būtu muļķīgi pieņemt, ka visai Kārvahallai ir jāupurē sevi viņa dēļ. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja, ka Rorans grasījās ļaut, lai viņu tā vienkārši atdod razaku nagos. Pēc tā, ko abi briesmoņi izdarīja ar Kvimbiju, Rorans bija gatavs cīnīties līdz nāvei, lai nekļūtu par viņu gūstekni.

- Tāpēc, ka šķūni aizdedzināja kareivji, saspringstot žokļu muskuļiem, atbildēja Albrihs. Morns aizliedza viņiem parādīties "Septiņos klaipos", bet šie tomēr sadzērās paši savu alu, un viens no viņiem pa ceļam uz teltīm iemeta lāpu sienā.

- Vai kāds ir cietis? Rorans vaicāja.

- Daži apdedzinājās. Bet Ģertrūde visus ir apkopusi. Mēs mēģi­nājām uzsākt sarunas ar razakiem. Viņi uzspļāva mūsu prasībai, lai Impērija sedz visus zaudējumus un nodod vainīgos taisnai tiesai. Viņi pat atteicās liegt kareivjiem atstāt telšu apmetni.

- Un kāpēc man ir jāatgriežas?

Albrihs iesmējās, kaut arī prieka šajos smieklos bija maz. Pēc vesera un knaiblēm. Mums ir vajadzīga tava palīdzība… lai tiktu galā ar razakiem.

- Vai jūs to tiešām esat gatavi darīt manis dēļ?

- Mēs jau neriskējam tevis dēļ vien. Tagad viņi apdraud visu ciematu. Vismaz atnāc, izrunājies ar tēvu un pārējiem, uzklausi viņu domas… Manuprāt, arī tu tīri labprāt kādu nakti pavadītu mājā, ne šajos nolādētajos kalnos.

Rorans krietnu brīdi pārdomāja Albriha piedāvājumu un tad nolēma piebiedroties kalēja dēlam. "Man ir tikai divas izvēles vai nu šī, vai bēgšana. Un bēgt es pagūšu arī vēlāk." Viņš atveda ķēvi, piesēja somas pie segliem un tad kopā ar Albrihu devās lejup ielejā.

Tuvodamies Kārvahallai, viņi palēnināja soli, izmantojot kokus un krūmus kā aizsegu. Paslēpies aiz mucas lietusūdens savākšanai, Albrihs vispirms pārliecinājās, ka ielās nemana neko aizdomīgu, tad pamāja Roranam. Viņi kopā lavījās no ēnas uz ēnu, vērodami, vai kaut kur neparādīsies Impērijas pakalpiņi. Kad abi nonāca līdz Horsta smēdei, Albrihs pavēra dubultdurvīs vien tik platu spraugu, lai Rorans un ķēve varētu nemanāmi ieslīdēt darbnīcā.

Smēdes iekšpusi izgaismoja vientuļa svece, kas meta trīcošu gaismu pāri seju lokam, kas likās kā pakārts apkārtējā tumsā. Smēdē bija Horsts, viņa milzu bārda iesniedzās gaismas aplī kā pūkains plaukts, viņam līdzās manīja Delvina, Gedrika, arī Loringa nopietnos vaibstus. Pārējie bija jaunāki Baldors, Loringa trīs dēli, Parrs un Kvimbija puika Nolfavrels tikko trīspadsmit gadu veci.

Kad smēdē ienāca Rorans, visi klātesošie pagriezās pret viņu. O, tu esi atgriezies. Vai, nakšņojot Korē, tevi nepiemeklēja kas ļauns?

- Man laimējās.

- Tad mēs varam turpināt.

- Ko īsti? Rorans gribēja zināt, piesiedams ķēvi pie vienas no laktām.

Atbildēja Lorings. Kurpnieka pergamentam līdzīgo seju vagoja tūkstošiem dziļāku grumbu un sīkāku grumbiņu. Mēs mēģinā­jām panākt kādu vienošanos ar tiem razakiem… ar tiem iebru­cējiem. Viņš apklusa, kad trauslo augumu salieca nepatīkams, metālisks kāss, kas likās plosāmies dziļi vīra krūtīs. Viņi ir attei­kušies no jebkuras saprātīgas sarunas. Viņi apdraud mūs visus bez mazākā žēluma. Lorings nokremšļojās un tad apņēmīgi noskaldīja: Viņiem… ir… jāpazūd. Šādiem radījumiem…

- Nē, iebilda Rorans, tie nav radījumi, tie ir neradījumi.

Ļaužu sejas saviebās, un viņi sāka piekrītoši māt ar galvu.

Delvins turpināja: Mums jāsaprot, ka ir apdraudētas mūsu visu dzīvības. Ja uguns būtu izplatījusies tālāk, varēja iet bojā desmi­tiem cilvēku, bet tie, kuri paliktu dzīvi, zaudētu visu, kas tiem pie­der. Tāpēc mēs esam vienojušies patriekt razakus no Kārvahallas. Vai tu mums piebiedrosies?

Rorans mirkli vilcinājās. Kas notiks, ja viņi atgriezīsies vai izsauks papildspēkus? Mēs nespēsim uzvarēt visu Impēriju.

Nespēsim, nopietni piekrita Horsts, tomēr mēs nevaram klusējot noskatīties, kā kareivji nogalina mūs, kā viņi iznīcina mūsu mājas. Katra vīra pacietībai reiz pienāk gals, un tad viņam ir jāceļas, lai dotu pretsparu.

Lorings iesmējās, atmetis atpakaļ galvu tā, ka sveces liesma izgaismoja vecā vīra zobu strupuļus. Vispirms mēs nostiprinā­simies, viņš spītīgi nočukstēja, un tad kausimies! Razaki vēl nožēlos dienu, kad viņu pūžņojošās acis ieraudzīja Kārvahallu! Ha, ha!