Vecākais

NĀRS GARŽVOGS

Eragons iegāja paviljonā, bet Safira kā iepriekš iebāza tur tikai galvu un kaklu. Jātnieku sagaidīja tērauda švīkstoņa Jormundurs un pusducis Nasuadas komandieru izrāva no makstīm zobenus, lai stātos pretī ienācējiem. Ieraudzījuši Eragonu, viņi nolaida ieročus, bet Nasuada sacīja: Nāc tuvāk, Eragon.

- Kas noticis? jauneklis apvaicājās.

- Mūsu izlūki ziņo, ka no ziemeļaustrumiem tuvojas aptuveni simt vīru liela kuiļu vienība.

Eragons sarauca pieri. Viņš bija iedomājies, ka šajā kaujā ar urgļiem nenāksies sastapties, jo, pirmkārt, vairs nebija Durzas, kas tos komandētu, un, otrkārt, tik daudzi krita pie Farthendu­ras. Taču, ja urgļi atradās šeit, tad tie atradās šeit. Eragons juta, kā dzīslās atmostas alkas nogalināt, un viņš atļāvās asinskārā priekā pasmaidīt, iedomādamies, kā liks lietā jauniegūto spēku, lai iznīcinātu briesmoņus. Uzsitis pa Zaroka spalu, viņš sacīja:

- Es ar prieku iznīcināšu tos. Ja vēlies, mēs tiksim ar kuiļiem galā divatā ar Safiru.

Nasuada vērīgi nopētīja Eragonu, piebilzdama: Mēs nedrīks­tam tā rīkoties, Eragon. Viņi nāk ar baltu karogu kuiļi ir lūguši tikšanos ar mani.

Eragons neticīgi paskatījās uz vārdenu pavēlnieci. Tu taču netaisies tos pieņemt?

- Es pret viņiem izturēšos tieši tāpat kā pret jebkuru ienaid­nieku, kurš ierodas ar pamiera karogu.

- Tie taču ir mežoņi! Briesmoņi! Ielaist tos nometnē būtu liela kļūda… Nasuada, es esmu redzējis urgļu pastrādātos šausmu darbus. Tie izbauda citu sāpes un ciešanas, tāpēc nav pelnījuši vairāk žēlastības kā traks suns. Kāpēc tev tērēt laiku, lai iekristu viņu slazdos? Tikai pavēli, un gan es, gan ikviens karavīrs šajā nometnē tavā vārdā ar lielu prieku nonāvēs šos baisos radījumus.

- Šajā ziņā, Jormundurs ierunājās, es piekritu Eragonam. Ja tu, Nasuada, neuzklausi mūs, vismaz uzklausi viņu.

Vispirms Nasuada čukstus vērsās pie Eragona, lai neviens cits viņus nedzirdētu: Ja tu esi tik akls, tad tava apmācība tiešām ir palikusi nepabeigta. Tad viņa ierunājās skaļāk, un Nasuadas balsī jauneklis sadzirdēja to pašu dzelžaino pārliecību, kāda bija piemitusi viņas tēvam: Jūs aizmirstat, ka arī es cīnījos pie Fart­henduras līdzās jums visiem un redzēju urgļu mežonīgumu… Un tomēr es redzēju, ka arī mūsu vīri var pastrādāt briesmu darbus. Es netaisos noniecināt ciešanas, ko mums sagādājuši urgļi, taču es arī neatraidīšu iespējamus sabiedrotos brīdī, kad Impērijas armijai ir tik milzīgs skaitlisks pārsvars.

- Nasuada, tikšanās ar kuiļiem var izrādīties pārāk bīstama.

- Pārāk bīstama? Nasuada izbrīnīti sarauca uzacis. Tagad, kad mani sargā Eragons, Safira, Elva un visa mana armija?! Es tā neuzskatu.

Eragons jutās tik bezspēcīgs, ka sāka griezt zobus. Safira, pasaki kaut ko. Tu spētu viņu pārliecināt aizmirst šo neprātīgo ieceri.

Nē, es to nedarīšu. Sajā jautājumā tavs prāts ir aptumšojies.

Tu taču nevari būt vienisprātis ar Nasuadu! Eragons pār­steigts iesaucās. Tu biji Jazuakā kopā ar mani; tu zini, ko urgļi izdarīja ar ciemata iedzīvotājiem. Un kas notika pēc tam, kad mēs pametām Teirmu; kas notika, kad mani sagūstīja pie Gileadas; kas notika Farthendurā? Ik reizes, kad esam tikušies ar urgļiem, viņi ir mēģinājuši mūs nogalināt vai nodarīt mums ko vēl bries­mīgāku. Viņi nav ne ar ko labāki par nežēlīgiem plēsoņām.

Du Fyrn Skulblaka laikā elfi domāja tieši to pašu par pūķiem.

Pēc Nasuadas rīkojuma sargi atsaitēja paviljona priekšējo daļu un sānus, tā padarot telts iekšpusi redzamu visiem klātesošajiem un ļaujot Safirai piesēst līdzās Eragonam. Tad vārdenu pavēlniece apsēdās savā krēslā ar augsto atzveltni, bet Jormundurs un pārējie komandieri izkārtojās divās paralēlās rindās tā, lai ikviens, kurš ierastos uz tikšanos ar Nasuadu, būtu spiests iziet viņiem pa vidu. Eragons nostājās viņai pie labās, bet Elva pie kreisās rokas.

Pēc nepilnām piecām minūtēm nometnes austrumu pusei pār­vēlās varens dusmu rēciens. Ņirgāšanās un apvainojumi kļuva arvien skaļāki, līdz starp teltīm parādījās viens vienīgs kuilis, kurš nāca uz Nasuadas pusi, kamēr vārdenu pūlis raidīja viņa vir­zienā lamu šaltis. Urglis Eragons atcerējās, ka tos mēdza dēvēt arī par teķiem, soļoja, augstu pacēlis galvu, un pa brīdim atieza dzeltenos ilkņus, bet citādi nelikās manām pret sevi vērstos lās­tus. Viņš bija izcils milzenis astoņarpus pēdas garš, ar spēcīgiem, lepniem kaut raupji cirstiem vaibstiem, vareniem ragiem, kas apvija galvu, un vareniem muskuļiem, kas vedināja domāt, ka viņš spētu ar vienu sitienu nogalināt lāci. Kuiļa vienīgais apģērba gabals bija mezglots gurnauts, dažas rupja kaluma dzelzs plāk­snes, ko kopā saturēja metāla gredzenu ķēdītes. Starp ragiem bija nostiprināts izliekts metāla disks, kam vajadzēja pasargāt galvvidu. Pakausī kuilim kūļājās zirgastē saņemtie garie, melnie mati.

Eragons juta, kā lūpas savelkas naida izteiksmē; viņam nācās savaldīties, lai neizrautu Zaroku un nemestos pretī nācējam. Taču, par spīti šīm sajūtām, viņš nespēja neapbrīnot urgļa bez­bailību, tam vienatnē, bez kādiem ieročiem ienākot ienaidnieka armijas nometnē. Turklāt jauneklis pārsteigts atklāja, ka kuiļa prāts ir pamatīgi aizsargāts.

Kad urglis apstājās netālu no paviljona, neuzdrošinādamies pienākt vēl tuvāk, Nasuada pavēlēja saviem sargiem apsaukt pūli, lai tas apklustu. Visi vērās uz milzeni, prātodami, ko gan viņš tagad darīs.

Urglis pacēla mezglotās rokas pret debesīm, dziļi ieelpoja, un tad, pavēris muti, ieaurojās, it kā vērstos pie Nasuadas. Nākamajā acumirklī pret viņu pacēlās zobenu mežs, taču kuilis nelikās par tiem ne zinis un turpināja rēkt, līdz viss gaiss no plaušām bija izkliegts. Tad viņš paskatījās uz Nasuadu, pat nemanīdams cil­vēku simtus, kas neapšaubāmi alka sakapāt viņu sīkos gabaliņos, un tad dobjā balsī norūca: Kāpēc tāda nodevība, Nakts Mednieces kundze? Man tika solīta drošība. Vai cilvēki tik viegli lauž doto vārdu?

Pieliecies tuvāk Nasuadai, viens no viņas virsniekiem sacīja:

- Pavēlniec, ļaujiet viņu sodīt par tādu nekaunību. Kad būsim viņam iemācījuši, ko nozīmē cieņa, tad jūs varēsiet uzklausīt, kas šim sakāms, lai kas tas būtu.

Eragons labprāt būtu paklusējis, taču zināja, ka viņam ir pie­nākums dalīties zināšanās ar Nasuadu un vārdeniem, tāpēc jau­neklis noliecās viņai pie pašas auss un čukstus sacīja: Neuztver to kā apvainojumu. Tā urgļi sveicina savus karavadoņus. Parasti šādās reizēs viņi triecas viens pret otru ar pierēm, taču pieļauju, ka tu to negribēsi izmēģināt.

- Vai to tev iemācīja elfi? viņa nomurmināja, neatraudama skatienu no gaidošā kuiļa.

- Jā, elfi.

- Ko vēl tu no viņiem uzzināji par urgļiem?

- Daudz ko, viņš negribīgi atzina.

Tad Nasuada uzrunāja kuili un arī savus vīrus, kas mīņājās milzenim aiz muguras: Vārdeni nav tādi meļi kā Galbatorikss un Impērija. Saki, kas tev sakāms. Kamēr starp mums valda pamiers un mēs vedam sarunas, tev nav no kā baidīties.

Urglis nokrekšķējās un paslēja kaulaino zodu augstāk, atklā­dams kaklu; Eragons atcerējās, ka šis bija īpaši draudzīgs žests. Urgļu rasē galvas noliekšanu uzskatīja par lielākajiem draudiem, jo tas nozīmēja, ka urglis taisās uzbrukt ar ragiem. Es esmu Nārs Garžvogs no bolveku cilts. Es runāju savas tautas vārdā.

- Likās, ka viņš apzelē katru vārdu, pirms izgrūst to pāri lūpām.

- Urgļus neieredz vairāk par visām citām rasēm. Elfi, rūķi, cil­vēki visi mūs medī, dedzina, padzen no mūsu mājām.

- Tam ir savs iemesls, Nasuada ieminējās.

Garžvogs pamāja. Tam ir iemesls. Mūsu ļaudīm patīk karot. Taču cik gan bieži mums uzbrūk tikai tāpēc, ka uzskata mūs par neglītiem? Arī jūs mūsu acīs neesat nekādi skaistuļi. Kopš Jātnieku krišanas mūsu skaits ir krietni vairojies. Urgļu ciltis tagad ir tik lielas, ka liesā zeme, uz kuras mītam, vairs nespēj mūs pabarot.

- Vai tāpēc jūs noslēdzāt darījumu ar Galbatoriksu?

-Jā, Nakts Mednieces kundze. Viņš solīja mums dāsnāku zemi, ja mēs nogalināsim viņa ienaidniekus. Taču karalis mūs pie­krāpa. Viņa ugunsmatu šamanis Durza samaitāja mūsu virsaišu prātus un piespieda ciltis darboties kopīgi, kaut starp urgļiem tā nav pieņemts. Kad rūķu caurajā kalnā mēs to beidzot aptvērām, mūsu valdniece, ko dēvē par herndālu, aizsūtīja manu bērnu māti pie Galbatoriksa, lai pieprasītu paskaidrojumus par tādu izrīkošanos ar mums. Garžvogs papurināja tik loti dīvaino galvu. Viņa nepārnāca. Mūsu dižākie teķi krita Galbatoriksa labad, bet tad viņš mūs pameta kā salauztu zobenu. Viņš ir drajl, viņš ir bezragu nodevējs ar čūskas mēli. Nakts Mednieces kundze, tagad mūsu rindas ir kļuvušas retākas, bet, ja tu to ļausi, mēs kausimies tavā pusē.

- Kāda ir cena? Nasuada vaicāja. Jūsu Herndāla droši vien gribēs kādu atlīdzību?

- Mēs gribam asinis. Galbatoriksa asinis. Un, ja Impērija kristu, mēs gribētu, lai tu ierādi mums zemi, kur dzīvot un vairo­ties, lai nākotnē vairs nebūtu jākaro.

Nasuadas sejas izteiksme ļāva Eragonam paredzēt viņas lēmumu, vēl pirms pār vārdenu pavēlnieces lūpām bija izskanējis pirmais vārds. Laikam to pašu nojauta arī Jormundurs, jo viņš pieliecās pie pavēlnieces un pusbalsī sacīja: Nasuada, tu nedrīk­sti tā rīkoties. Tas ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību.

- Daba nepalīdzēs mums pieveikt Impēriju. Mums ir vajadzīgi sabiedrotie.

- Karavīri dezertēs, ja viņus spiedīs karot kopā ar urgļiem.

- Ar to mēs tiksim galā. Eragon, vai viņi turēs doto vārdu?

- Tikai tik ilgi, kamēr mums būs kopīgs ienaidnieks.

Spēji pamājusi, Nasuada atkal ierunājās pilnā balsī: Lieliski, Nār Garžvog. Tu ar saviem karotājiem vari apmesties mūsu armi­jas labajā spārnā, mazliet nostāk no mūsu galvenajiem spēkiem, un tad mēs varam apspriest vienošanās nosacījumus.

-Ahgrat ukmar, kuilis noņurdēja, uzsizdams ar dūrēm sev pa pieri. Tu, Nakts Medniec, esi vieda herndāla.

- Kāpēc tu mani tā dēvē?

- Par herndālu?

- Nē, par Nakts Mednieci.

Garžvoga rīklē atskanēja kas līdzīgs rukšķienam Erago­nam likās, ka tie varētu būt smiekli. Par Nakts Mednieku mēs sākumā nosaucām tavu tēvu, jo viņš medīja mūs tumšajos gai­teņos zem rūķu kalna, un arī viņa tumšās ādas dēļ. Tu esi viņa cienīga pēctece un cienīga viņa vārda mantiniece. Tad kuilis pagriezās un devās ārā no nometnes.

Piecēlusies kājās, Nasuada pasludināja: Ikviens, kurš uzbruks urgļiem, tiks sodīts tā, it kā būtu uzbrucis savējiem. Raugiet, lai šī ziņa tiek nodota visām vienībām.

Tiklīdz viņa bija nodevusi šo pavēli, Eragons ieraudzīja, ka, apmetnim plīvojot vējā, straujiem soļiem tuvojas karalis Orins. Piesteidzies mazliet tuvāk, viņš iesaucās: Nasuada! Vai tiesa, ka tu tikies ar urgli? Kāpēc tu tā rīkojies, un kāpēc man par to nepaziņoja ātrāk? Es nesaprotu…

Taču karali pārtrauca kāds sargkareivis, kurš izskrēja no telšu mudžekļa un iesaucās: Tuvojas jātnieks no Impērijas nometnes!

Jau nākamajā mirklī karalis Orins bija aizmirsis visus pārme­tumus un aizsteidzās pakaļ Nasuadai, kas straujiem soļiem devās uz armijas priekšējo līniju pusi. Viņiem sekoja savs simts cilvēku. Nevēlēdamies spaidīties pūlī, Eragons uzrausās mugurā Safirai un ļāva viņai nogādāt savu Jātnieku līdz mērķim.

Kad pūķis apstājās pie uzbērumiem, ierakumiem un zemē sadzītajiem noasinātajiem mietiem, kas sargāja vārdenu pozīci­jas, Eragons ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas mežonīgos auļos triecās pāri neitrālajai joslai. Viņam virs galvas zemu riņķoja maitasputni, lai noskaidrotu, vai gadījumā gaidāmo dzīru galdā nav parādījušās uzkodas.

Jardus trīsdesmit no brustvēra jātnieks pievilka melnā ērzeļa grožus, saglabādams iespējami lielāko attālumu starp sevi un vārdeniem. Tad viņš nokliedza savu ziņojumu: Atsakoties no karaļa Galbatoriksa piedāvātajiem saprātīgajiem padošanās notei­kumiem, jūs esat nolēmuši sevi nāvei. Pārrunas tiek pārtrauktas. Draudzības roka pārtop kara dūrē! Ja kādā no jums vēl mājo bijāšana pret mūsu likumīgo valdnieku, visgudro un visspēcīgo karali Galbatoriksu, tad bēdziet! Lai neviens nestājas mums ceļā, kad mēs dosimies šķīstīt Alagēziju no visiem likumpārkāpējiem, nodevējiem un musinātājiem. Un, kaut gan tas sāpina mūsu karali jo viņš zina, ka uz visiem šiem dumpjiem vienkāršos ļaudis samusina vīlušies un apmāti vadoņi, mēs šķīstīsim neli­kumīgi pašpasludināto valsteli, ko mēdz dēvēt par Surdu, un pie­vienosim taisnīgā karaļa Galbatoriksa valdījumiem, jo tikai viņš dienu un nakti pūlas savas tautas labā. Tāpēc bēdziet, es saku, vai piedzīvosiet jūsu ziņneša likteni.

Ar šiem vārdiem jātnieks atraisīja auduma maisu un izvilka nocirstu galvu. Viņš pasvieda to gaisā un noskatījās, kā baisais priekšmets nokrīt starp vārdeniem, tad pagrieza savu ērzeli, iecirta tam sānos piešus un aiztraucās uz Galbatoriksa armijas melno rindu pusi.

Vai man viņu nogalināt? Eragons jautāja.

Nasuada papurināja galvu. Drīz mums būs iespēja atriebt viņa nāvi. Es neapgānīšu sūtņu neaizskaramības likumu pat tad, ja Impērija to darīs.

-Kā tu… Pēkšņi Eragons pārsteigumā iekliedzās un pie­ķērās Safiras kaklam, lai nenokristu no pūķa muguras, jo viņa saslējās pakaļkājās un uzlika priekšķetnas uz zaļganās zemes vaļņa. Pavērusi žokļus, Safira izgrūda garu, dobju rēcienu gluži kā Garžvogs, tikai šis rēciens izskanēja kā nepiekāpīgs izaicinājums viņu ienaidniekiem, kā brīdinājums par dusmām, ko Impērija bija sējusi viņu sirdīs, un kā cīņā sauciens ikvienam, kas ienīda Galbatoriksu.

Pastardienas bazūnēm līdzīgā balss tā pārbiedēja ziņneša auļotāju, ka tas parāvās sāņus, paslīdēja uz nokaitētās zemes un nogāzās uz sāniem. Kareivis izlidoja no segliem un iekrita vienā no kvēlošajām iedobēm, no kuras tajā pašā mirklī uzšāvās zaļas liesmas. Nelaimīgais izgrūda tik briesmīgu kliedzienu, ka Era­gona pakausim pārskrēja tirpas, tad kliedziens aprāvās un upuris vairs neizdvesa ne skaņas.

Putni sāka laisties lejup.

Vārdeni uzgavilēja Safiras panākumam. Pat Nasuada atļā­vās tik tikko jaušami pasmaidīt. Tad viņa sasita plaukstas un sacīja: Manuprāt, viņi uzbruks rīt no rīta. Eragon, sapulcini Duvrangragātu, un sagatavojieties cīņai. Nākamās stundas laikā tu saņemsi manas pavēles. Uzlikusi roku uz Orina pleca, viņa vadīja karali atpakaļ nometnes dziļumā. Augstība, mums ir jāpieņem vairāki lēmumi. Man ir izstrādāts plāns, taču tā īsteno­šanai būs nepieciešama…

Lai viņi nāk, ierunājās Safira. Viņas astes galiņš raustījās kā kaķim, kas uzglūn žurkai. Viņi visi sadegs.