Vecākais

ATVADAS

Kad Rorans iegāja "Septiņos klaipos", Morna krodziņā, viņu apņēma biezu garaiņu dūmaka. Viņš apstājās zem urgļa ragiem, kas bija piesisti virs durvījņ, un nogaidīja, līdz acis liļirod ar puskrēslu plašajā telpā. Vai te kāds ir? jauneklis uzsauca.

Durvis uz virtuvi atsprāga vaļā, pa tām izbrāzās Tara un aiz viņas arī Morns. Abi drūmi paglūnēja uz Roranu. Tara iesprauda |(ii|.īgās dūres gurnu apaļumos un prasīja: Ko tu te meklē?

Rorans mirkli pētīja sievieti, cenzdamies izprast pēkšņā nai­dīguma iemeslu. Vai esat izlēmuši doties kopā ar mani pāri Korei?

- Tā nav tava darīšana! Tara atcirta.

Ir gan, ir gan. Taču jauneklis savaldījās un tā vietā atbildēja: Lai kādi būtu jūsu nodomi, ja jūs nolemtu nākt kopā ar mums, l'llēna vēlējās uzzināt, vai jūsu saiņos atrastos vieta dažām viņas mantām vai varbūt jums pašiem ir vajadzīga papildu vieta. Viņa…

- Papildu vieta, kā tad! Morns izgrūda. Viņš pamāja uz sienu aiz bāra letes, kur rindojās ozolkoka mucas. Man tur, ievīstītas salmos, ir divpadsmit mucas visdzidrākā ziemas eila, kuras pēdē­jos piecus mēnešus esmu turējis tam mats matā nepieciešamajā vēsumā. Tas ir Kvimbija beidzamais brūvējums! Ko man ar tām iesākt? Un ko darīt ar miestiņa un tumšalus vātīm? Ja es tās atstāšu krogū, kareivji nedēļas laikā visu iztemps vai varbūt viņi mucas sadragās un alu izlies zemē, kur vienīgās radības, kas to nobaudīs, būs tārpi. Ko nu tur! Morns apsēdās un, purinādams galvu, sāka lauzīt rokas. Divpadsmit pūliņu gadi! Kopš tēva nāves es diendienā strādāju krogū, kā viņš to man ierādīja. Un tad jūs ar Eragonu savārāt šitās ziepes. Tas… Viņš, saraustīti elpodams, apklusa un tad ar piedurkni noslaucīja tuklo seju.

- Būs jau labi, Tara noteica. Viņa aplika roku Mornam ap pleciem un ar varenu pirkstu pabakstīja Rorana virzienā. Kas tev ir devis tiesības ar savām savādajām runām sabuntot Kārv hallu? Ja mēs dosimies ceļā, kā mans nabaga vīrs nopelnīs iztiku Viņš nevar paņemt savu amatu līdzi kā Horsts vai Gedriks. Viņ nevar mitināties plikā laukā un audzēt tur labību kā tu! Tas na iespējams! Visi pametīs ciemu, un mums būs jācieš bads. Pat ta ja mēs dosimies tev līdzi, mums tik un tā būs jācieš bads. Tu e izpostījis mūsu dzīvi!

Rorans no sievietes piesarkušās, piktās sejas pārlaida skatien uz Morna satrauktajiem vaibstiem, tad pagriezās un atvēra dur vis. Uz sliekšņa viņš apstājās un klusā balsī teica: Es vienmēr uzskatīju jūs par saviem draugiem. Es nevēlos, lai Impērija jū nokautu. Izgājis pa durvīm, viņš savilka vesti ciešāk un devā projām no kroga, pa ceļam prātodams par tikko dzirdēto.

Kad viņš apstājās pie Fiska akas, lai padzertos, pienāca Bir gita. Viņa noskatījās, kā jauneklis nopūlas, ar vienu roku mēģino uzvilkt spaini. Ar dažām ierastām rokas kustībām sieviete izcēl spaini no akas un, pati nepadzērusies, pasniedza to Roranam. Viņ iedzēra pāris malku vēsā šķidruma, tad sacīja: Es priecājos, k izlēmi pamest Kārvahallu. Jauneklis pasniedza spaini atpak

Birgita nopētīja Roranu. Es pazīstu to dziņu, kas dod tev spēku, jo tā urda arī mani; mēs abi gribam dabūt rokā razakus. Tomēr, kad tas būs paveikts, es prasīšu no tevis atlīdzību pa Kvimbija nāvi. To gan nekad neaizmirsti. Viņa atlaida pilno spaini, un, vinčas rokturim zibot gaisā, tas aizlidoja lejup akā. Pēc mirkļa akas dziļumos atbalsojās skaļš plunkšķis.

Rorans pasmaidīja, noskatoties pakaļ aizejošajai Birgitai. Viņas paziņojums jaunekli drīzāk iepriecināja, nevis apbēdināja; viņš zināja, ka pat tad, ja visi kārvahallieši pamestu viņu vai mirtu, Birgita palīdzētu nomedīt razakus. Bet pēc tam ja vien šāds "pēc tam" vispār būs iespējams viņam nāktos samaksāt sievietes prasīto cenu vai arī nogalināt viņu. Tādās lietās cits risi­nājums nebija iespējams.

Pret vakaru mājā atgriezās Horsts un abi dēli, nesdami divus nelielus, vaskadrānā ievīstītus saiņus. Vai tas ir viss? vaicāja

Klēna. Horsts tikko jaušami pamāja, tad nolika saiņus uz galda un atritināja tos, atklādams apkārtējiem četrus veserus, trīs knaib­les, skrūvspīles, vidēja izmēra plēšas un nelielu laktu.

Kad viņi visi piecatā sēdās pie vakariņu galda, Albrihs un Bal­dors sāka stāstīt, ka manījuši daudzus ciematniekus neuzkrītoši gatavojamies ceļam. Rorans uzmanīgi klausījās, cenzdamies izse­kot, kurš kuram aizdevis ēzeļus, kurās saimniecībās nav manīta nekāda rosība un kuriem varētu būt vajadzīga palīdzība, lai sasai­ņotu ceļam vajadzīgo.

- Lielākā liksta, zināja teikt Baldors, ir ēdamais. Mēs varam paņemt līdzi tikai zināmu daudzumu pārtikas, bet Korē samedīt zvērus un putnus diviem vai trijiem simtiem cilvēku būs ļoti grūti.

- Mmm. Horsts pakratīja pirkstu, jo mute bija pilna ar pupiņām, tad viņš tās norija. Nē, medības nederēs. Jāņem līdzi ganāmpulki. Mums pa visiem kopā būs gana aitu un kazu, lai pārtikas pietiktu mēnesim vai pat ilgākam laikam.

Rorans pacēla nazi. Vilki.

- Mani vairāk uztrauc tas, ka dzīvnieki noklīdīs mežā, Horsts atbildēja. Ar ganīšanu mēs krietni pamocīsimies.

Nākamo dienu Rorans aizvadīja, palīdzēdams visiem, kam vien spēja. Viņš runāja maz, ļaujot cilvēkiem pašiem redzēt, kā viņš nopūlas ciema labā. Vēlu vakarā jauneklis pārguris, bet cerību pilns ievēlās gultā.

Pirmie saules stari pārdūra Rorana sapņus, un viņš pamodās, liktenīgu gaidu pārņemts. Jauneklis piecēlās un uz pirkstgaliem nogāja lejā pa kāpnēm, tad devās ārā no mājas un, rīta klusuma apņemts, paskatījās uz dūmakā tītajiem kalniem. Elpa uzmeta gaisā baltu mutuli, tomēr Roranam nesala, jo sirds sitās baiļu un cerību rakstā.

Pēc brokastīm, kuru laikā neviens neko daudz nerunāja, Horsts izveda zirgus mājas priekšā, kur Rorans palīdzēja Albri­ham un Baldoram piesprādzēt seglu somas un pārējos mantu saiņus. Tad Rorans pacēla savu nešļavu, sašutumā nošņākdamies, kad ādas siksna iegriezās ievainotajā plecā.

Horsts aizvēra mājas durvis. Kalējs mirkli pakavējās, ar pirk­stiem noglāstīdams tēraudā kalto durvju rokturi, tad paņēma Elēnas roku un noteica: Iesim.

Kamēr viņi gāja cauri Kārvahallai, Rorans redzēja, kā norū­pējušās ģimenes pulcējas pie saviem namiem starp iedzīves sai­ņiem un trokšņojošiem mājdzīvniekiem. Viņš manīja aitas un suņus ar mugurā uzsietām somām, noraudājušos bērnus ēzelīšu seglos un steigā sameistarotas ragavas, kurās bija iejūgti zirgi, kam pie sāniem karājās būri ar apjukušām, klukstošām vistām. Viņš redzēja savu vārdu triumfu un nezināja, priecāties vai raudāt.

Viņi apstājās Kārvahallas ziemeļu galā un gaidīja ļaudis, kas viņiem pievienotos. Pagāja neilgs brīdis, tad no sāniem parādī­jās Birgita kopā ar Nolfavrelu un mazākajiem bērniem. Birgita sasveicinājās ar Horstu un Elēnu un nostājās netālu no kalēja.

Vēl pēc brīža Ridlijs kopā ar savu ģimeni gar baļķu žoga ārpusi atdzina teju simt aitu no Palankāra ielejas austrumu puses. Nolēmu, ka labāk tās netriekt cauri Kārvahallai, Ridlijs uzsauca, cenzdamies pārkliegt aitu sacelto troksni.

- Prātīga doma! atbildēja Horsts.

Tad parādījās Delvins, Lenna un viņu pieci bērni, Orvals ar savējiem, Lorings ar dēliem, Kalita un Teins viņš veltīja Rora­nam platu smaidu, pēc tam arī Kiselta saime. Sievietes, kuras nesen bija palikušas atraitnēs, pulcējās ap Birgitu. Pirms saule pakāpās pāri kalnu virsotnēm, ciematnieku lielākā daļa bija izvie­tojusies gar baļķu žogu. Tomēr daudzu vēl trūka.

Vajadzēja sagaidīt Mornu, Taru un vēl vairākus citus. Parādī­jās Ivors, taču bez mantām. Tu laikam paliec, Rorans secināja. Jauneklis pakāpās nostāk no spītīgu kazu pulciņa, ko mēģināja noganīt Ģertrūde.

- Tā gan, Ivors noguris novilka. Viņš nodrebēja un, sakrus­tojis kaulainās rokas, it kā mēģinātu noturēt kādu nieku siltuma, pagriezās pret lēcošo sauli un pacēla galvu, lai caurspīdīgie stari apspīdētu seju. Svārts atteicās pamest mājas. Eh! Jau pierunā­šana paslēpties Korē bija iršanās pret straumi. Kādam ir jārūpējas par viņu, un man nav bērnu, tāpēc… Viņš paraustīja plecus. Tiesa, šaubos, vai es spētu pamest sētu.

- Un ko tu darīsi, kad ieradīsies kareivji?

- Pacīnīšos, lai viņiem ir ko atcerēties.

Rorans izgrūda aizsmakušu smējienu un uzsita Ivoram uz pleca, cenzdamies neizrādīt, ka viņi abi saprot, kas sagaida visus palicējus.

Tievs, vidēju gadu vīrs, vārdā Etlberts, pienāca pie ceļam sapo­sušos kārvahalliešu pulka un iekliedzās: Jūs visi esat muļķi! Pūlis draudīgi sakustējās, lai palūkotos uz apsūdzētāju. Visa šī neprāta laikā es centos saglabāt skaidru galvu un prātu, taču es nesekošu pļāpīgam apmātajam! Ja viņa vārdi nebūtu padarījuši jūs aklus, jūs saprastu, ka viņš ved jūs drošā nāvē! Lai nu kā, es nekur neiešu! Mēģināšu aizlavīties garām kareivjiem un meklēšu glābiņu Terinsfordā. Viņi vismaz ir mūsējie, ne kaut kādi tur Surdas barbari. Viņš nospļāvās un, apgriezies uz papēža, aizsoļoja atpakaļ.

Baidīdamies, ka Etlberta rīcība varētu likt pārdomāt vēl kādam, Rorans pārlaida skatienu tiem, kas bija sanākuši, lai dotos projām, un ar atvieglojumu manīja vien nemierīgu sačukstēšanos. Tomēr viņš negribēja vilcināties un ļaut ļaudīm mainīt savu lēmumu. Jauneklis klusu pavaicāja Horstam: Cik ilgi mēs gaidīsim?

- Albrih un Baldor, cik ātri spējat, apskrieniet visas mājas un pārliecinieties, vai vēl kāds nāks mums līdzi. Un tad dodamies ceļā. Brāļi aizsteidzās uz pretējām pusēm.

Pēc pusstundas Baldors atgriezās ar Fisku, Izoldi un zirgu, ko viņiem bija izdevies aizņemties. Pametusi vīru velkamies aiz­mugurē, Izolde piesteidzās pie Horsta, ar rokām kā vējdzirnavām atgaiņādama ikvienu, kas trāpījās ceļā, laikam nemaz nemanī­dama, ka puse matu ir izspraukušies no pavirši sapītā mezgla un tagad kūļājas dīvainās šķipsnās ap galvu. Sieviete apstājās un aizgūdamās mēģināja tikt pie elpas. Atvainojiet, ka tā aizkavē­jāmies, taču Fiskam bija grūti pamest darbnīcu. Nespēja izlemt, kuras ēveles un kaltus ņemt līdzi. Viņa spalgi, gandrīz histēriski iesmējās. Nabags izskatījās kā runcis, ko ielenkušas peles, tāpēc nevar izšķirties, kurai klupt virsū. Fisks cilāja te vienu instru mentu, te otru.

Horsta lūpas savilka līdzjūtīgs smaids. Es viņu lieliski sa protu. It

Rorans mēģināja saskatīt Albrihu, tomēr velti. Viņš sakoda zobus. Kur viņš ir?

Horsts uzsita jauneklim uz pleca. Izskatās, ka tur.

Starp mājām parādījās Albrihs ar uzmestu lūpu un mugurā uzsietām trim alus mučelēm. Skats bija gana komisks, lai Baldors un vēl vairāki cieminieki sāktu smieties. Vienā pusē Albriham, salīkuši zem milzīgiem saiņiem, nāca Morns ar Taru. Arī ēzelis un divas kazas, ko viņi vilka līdzi, teju ļima zem savām nastām Rorans ar pārsteigumu secināja, ka arī dzīvniekiem mugurā ir uzsietas mucas.

- Viņi nespēs noiet ne jūdzi, Rorans norūca, dusmodamies par laulātā pāra muļķīgo izrīkošanos. Un ēdamā viņiem pie­trūks. Vai viņi domā, ka pārējiem šie jābaro?…

Horsta apslāpētais smējiens pārtrauca jaunekļa pukošanos.

- Par pārtiku es neko daudz neuztrauktos. Morna alus node­rēs omas uzturēšanai un tā mums būs vajadzīga vairāk par vienu otru maltīti. Gan redzēsi.

Tikko Albrihs bija ticis vaļā no mucām, Rorans pārvaicāja abiem kalēja dēliem: Vai nu ir visi? Kad brāļi atbildēja apstipri­noši, Rorans nošķendējās pie sevis un trieca dūri pret gurnu. Bez Ivora Palankāra ielejā bija nolēmušas palikt vēl trīs Etlberta, Parra un Knuta ģimenes. "Es nevaru viņus piespiest doties pro­jām." Rorans nopūtās. Labi. Nav nozīmes gaidīt ilgāk.

Cieminieku pūlis satraukumā noviļņojās; beidzot bija pienācis atvadu brīdis. Horsts un vēl pieci vīri pavilka sāņus žoga baļķus un tad pārmeta izraktajam grāvim dēļus, lai cilvēki un dzīvnieki vieglāk tiktu tam pāri.

Horsts pamāja. Es domāju, ka tev, Roran, būtu jāiet priekš­galā.

- Pagaidiet! Fisks pieskrēja un ar acīmredzamu lepnumu pasniedza Roranam melninātu, sešas pēdas garu vilkābeles nūju ar nopulētu sakņu mezglu vienā un strupu zilgana tērauda uzgali otrā galā. Es to pagatavoju pagājušajā naktī, namdaris paskaid­roja. Man likās, ka tev tas varētu noderēt.

Rorans pārslidināja kreiso roku pār nūju, apbrīnodams koka gludumu. Tā ir lieliska dāvana. Tava amata prasme ir tik izcila… Paldies. Fisks greizi pasmaidīja un pakāpās atpakaļ.

Apzinādamies, ka viņu vēro viss cieminieku pūlis, Rorans pagriezās pret kalniem un Igualdas ūdenskritumu. Plecs zem ādas siksnas pulsēja. Viņam aiz muguras palika tēva pīšļi un viss, ko viņš bija pieredzējis šajā dzīvē. Priekšā bālajās debesīs slējās robainas kalnu virsotnes, aizšķērsodamas ceļu uz nosprausto mērķi un pārbaudīdamas viņa apņēmību. Taču viņš izrādīsies stiprāks. Un viņš neatskatīsies.

Katrīna.

Ar paceltu zodu Rorans devās uz priekšu. Nūjas uzgalis noklaudzēja pret pārmestajām laipām, un jauneklis izgāja no Kārvahallas, vezdams cieminiekus kalnu pirmatnībā.

♦ ♦ ♦