Vecākais

MANTOJUMS

Murtags pasmaidīja. Tad viņš izrunāja divus vārdus: Thrysta vindr. Starp viņiem savilkās blīva gaisa lode un ietriecās Eragonam krūtīs, aizsviezdama jaunekli div­desmit pēdu tālāk.

Triekdamies ar muguru pret zemi, Eragons dzirdēja Safiras rūcienu. Acu priekšā nozibēja sarkanas un baltas dzirksteles, un viņš mirkli palika guļam, gaidīdams, kad sāpes pāries. Prieku par atkalredzēšanos ar Murtagu aptumšoja šīs tikšanās drūmie apstākļi. Jauneklī mutuļoja pārsteiguma, apjukuma un dusmu sprādzienbīstams sajaukums.

Nolaidis zobenu, Murtags savilka visus pirkstus, izņemot rādī­tājpirkstu, dzelkšņainā dūrē un pacēla roku pret Eragonu. Tu nekad nepadodies.

Eragonam pār muguru pārskrēja ledainas trīsas, jo viņš atce­rējās vīziju, ko bija redzējis, plostojot lejup pa Azragni uz Hedartu: Sadangātajos dubļos saļimis vīrs ar salocītu ķiveri un asinīm notašķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza augšup pamesta roka. Eragona acu priekšā parādījās bruņu klāta roka un norādīja uz pakritušo vīru ar liktenīgu nenovēršamību.

Pierausies kājās, jauneklis noklepojās un teica: Murtag… kā gan tu izdzīvoji? Es pats savām acīm redzēju, kā urgļi aizvelk tevi pazemē. Es mēģināju pieredzēt tevi, taču spēju saskatīt vien tumsu.

No Murtaga mutes atskanēja bezkaislīgi smiekli. Tu nespēji neko saskatīt, tāpat kā es nespēju neko saskatīt, kad mēģināju pieredzēt tevi no Urubaenas.

Bet tu taču nomiri! Eragons apjucis iesaucās. Tu aizgāji bojā zem Farthenduras. Arja pazemes ejā atrada tavas asiņainās drānas.

Murtaga sejai pārslīdēja ēna. Nē, es neaizgāju bojā. Tas bija Dvīņu roku darbs, Eragon. Viņi pārņēma savā varā urgļu

vienību un sarīkoja pēkšņu uzbrukumu, lai nogalinātu Ažihadu un saņemtu gūstā mani. Tad Dvīņi nobūra mani, lai nevaru aiz­bēgt, un aizgādāja uz Urubaenu.

Eragons papurināja galvu, nespēdams saprast, kas īsti toreiz notika. Bet kāpēc tu piekriti kalpot Galbatoriksam? Tu taču teici, ka ienīsti karali. Tu man teici…

- Piekritu?! Murtags atkal iesmējās, un tagad viņa balsī varēja saklausīt neprātu. Es nepiekritu. Vispirms Galbatorikss sodīja mani par to, ka pēc visiem viņa aizbildnībā nodzīvotajiem gadiem Urubaenā es atteicos paklausīt viņa gribai un aizbēgu. Tad viņš izvilka no manis visu, ko es zināju par tevi, Safiru un vārdeniem.

- Tu mūs nodevi! Es sēroju par tavu bojāeju, bet tu mūs nodevi!

- Man nebija izvēles.

-Ažihads rīkojās pareizi, ieslogot tevi. Tev vajadzēja sapūt pazemē, tad nekas ļauns nebūtu…

- Man nebija izvēles! Murtags noskaldīja. Un tad, kad man izšķīlās Torns, Galbatorikss piespieda mūs abus senvalodā zvērēt viņam uzticību. Tagad mums ir jāpakļaujas viņam.

Eragonu pārņēma nožēlas un pretīguma sajūta. Tu esi kļuvis par savu tēvu.

Murtaga acīs iegailējās savāda uguns. Nē, ne par savu tēvu. Es esmu spēcīgāks par Morzanu. Galbatorikss man iemācīja tādus maģijas paņēmienus, par kuriem tu pat sapņojis neesi… Tik vare­nus buramvārdus, ka elfi, nožēlojamie gļēvuļi, pat neuzdrošinās tos izrunāt. Senvalodas vārdus, kas likās zuduši līdz brīdim, kad Galbatorikss tos atklāja no jauna. Veidi, kā iegūt enerģiju… Noslē­pumi, baisi noslēpumi, kas spēj iznīcināt tavus ienaidniekus un piepildīt tavas vēlmes.

Eragons atcerējās vairākas Oromisa nodarbības un atbildēja:

- Ir noslēpumi, kam jāpaliek noslēpumiem.

- Ja tu tos zinātu, tu tā nerunātu. Broms bija puskoka lēcējs, nekas vairāk. Un vēl tie elfi! Viņi spēj vien slēpties savā mežā un gaidīt, kad šos sakaus! Murtaga acis pārslīdēja Eragonam.

Tagad tu izskaties pēc elfa. Vai to ar tevi izdarīja Islanzadi? Kad Eragons neatbildēja, Murtags pasmaidīja un paraustīja ple­cus. Labi, lai nu paliek. Drīz vien es tik un tā visu uzzināšu. Viņš apstājās, sarauca pieri, tad palūkojās uz austrumiem.

Arī Eragons pagriezās un ieraudzīja Dvīņus, kas stāvēja Impē­rijas armijas priekšējās rindās un raidīja enerģijas lodes vārdenu un rūķu virzienā. Dūmu mutuļi traucēja skaidri saskatīt notie­košo, taču Eragons bija pārliecināts, ka plikpaurainie magi ņirdz un priecājas, slepkavodami vīrus, kuriem savulaik zvērēja mūžīgu draudzību. Vienu gan Dvīņi nepamanīja toties Eragons un Mur­tags no augstā skatpunkta to lieliski redzēja uz viņu pusi no sāniem lavījās Rorans.

Eragonam sirds nodrebēja, kad viņš saprata, ka tas ir viņa brā­lēns. "Muļķis tāds! Turies no viņiem pa gabalu! Tevi nogalinās!"

Bet, kad viņš pavēra muti, lai izteiktu buramvārdus un nogā­dātu Roranu drošībā pat nedomādams par iespējamām sekām -, ierunājās Murtags: Pagaidi. Es gribu redzēt, ko viņš darīs.

- Kāpēc?

Murtaga sejā iezagās ledains smīns. Dvīņi ar baudu spīdzi­nāja mani, kad nokļuvu viņu gūstā.

Eragons ar aizdomām palūkojās uz bijušo draugu. Tu neno­darīsi viņam neko ļaunu? Tu nebrīdināsi Dvīņus?

- Vel einradhin iet ai Shur'tugal. Zvēru pie Jātnieka vārda.

Abi vēroja, kā Rorans paslēpās aiz kritušo kalna. Eragons

saspringa, kad Dvīņi paskatījās Rorana virzienā. Uz mirkli likās, ka viņi pamanījuši brālēnu, taču tad burvji atkal aizgriezās. Rorans izlēca no slēptuves, atvēza savu veseri un blieza vienam no Dvīņiem pa galvu, sašķaidīdams to. Otrs dvīnis, raustīdamies krampjos, nokrita zemē un izgrūda bezvārdu kliedzienu, kuru pēc mirkļa apklusināja Rorana veseris. Tad Eragona brālēns uzlika kāju uz ienaidnieku līķiem, pacēla veseri virs galvas un ieaurojās uzvaras priekā.

- Ko tu darīsi? novērsis skatienu no kaujas lauka, Eragons uzstājīgi jautāja. Vai esi šeit, lai nogalinātu mani?

- Protams, ne. Galbatorikss vēlas sagūstīt tevi dzīvu.

- Kāpēc gan?

Murtaga lūpas pārsteigumā savilkās. Vai tad tu nezināji? Ha. Tad nu gan joks. Lai gan runa nav par tevi; runa ir par viņu. Viņš ar pirkstu norādīja uz Safiru. Pūķis Galbatoriksa pēdējā olā pats pēdējais šīs pasaules pūķis, ir vīriešu dzimuma. Safira ir vienīgā dzīvā pūķu mātīte. Ja viņa sāktu dēt olas, viņa varētu kļūt par visas pūķu rases pirmmāti. Vai tagad saproti? Galbatorikss nevēlas iznīdēt pūķus. Viņš vēlas izmantot Safiru, lai atjaunotu Jātniekus. Un, lai viņa iecere īstenotos, viņš nedrīkst nogalināt jūs ne vienu, ne otru… Un, Eragon, ja tu zinātu, cik grandioza ir viņa iecere! Ja tu dzirdētu, kā viņš to izklāsta, varbūt tavas domas par karali mainītos. Vai tad ir kas ļauns vēlēties apvienot visu Alagēziju zem viena karoga, novērst vajadzību karot un atjaunot Jātniekus?

- Starp citu, viņš ir tas, kurš iznīcināja Jātniekus.

- Tam bija pamatots iemesls, Murtags uzstāja. Jātnieki bija kļuvuši veci, apvēlušies un samaitāti. Viņu rīcību noteica elfi un izmantoja Jātniekus, lai pakļautu cilvēkus. Bija nepieciešams tos iznīcināt, lai mēs varētu visu sākt no jauna.

Eragona seja pauda pamatīgu niknumu. Viņš brīdi, smagi elpodams, soļoja šurpu turpu pa klinti, tad, norādīdams uz kaujas lauku, jautāja: Vai gan iespējams attaisnot tādu ciešanu jūru, klausoties viena neprāša buldurēšanā? Galbatorikss nav izdarījis neko citu kā vien slepkavojis, dedzinājis un pakļāvis sev visus, ko spējis pakļaut. Viņš melo. Viņš nogalina. Viņš manipulē. Un tu to zini\ Tieši šo iemeslu dēļ tu reiz atteicies sadarboties ar viņu. Eragons uz mirkli apklusa, tad jau mierīgākā balsī turpināja: Es spētu saprast, ka tevi piespieda rīkoties pret paša gribu un ka tu neesi atbildīgs par Hrotgara nonāvēšanu. Bet tu taču vari bēgt. Esmu pārliecināts, ka mēs ar Arju spētu izdomāt veidu, kā saraut Galbatoriksa maģiskās važas… Pievienojies man, Murtag! Tu varētu paveikt tik daudz vārdenu labā. Kopā ar mums tevi daudzinātu un apbrīnotu, ne bailēs lādētu un ienīstu.

Kad Murtags paskatījās uz sava zobena roboto asmeni, Era­gons mirkli cerēja, ka viņš pieņems šo piedāvājumu. Tad Murtags klusā balsī atbildēja: Tu, Eragon, nespēj man palīdzēt. No zvē­resta mani var atbrīvot vienīgi Galbatorikss, un viņš to nekad nedarīs… Viņš zina īstos vārdus… Mēs esam viņa vergi uz laiku laikiem.

Eragons nespēja apslāpēt līdzjūtību, ko izjuta pret Murtaga nežēlīgo likteni, kaut mēģināja to darīt. Jauneklis drūmi sacīja:

- Tad ļaujiet mums nogalināt jūs abus.

- Nogalināt mūs?! Kāpēc lai mēs pieļautu ko tādu?

Eragons, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, paskaidroja: Tas atbrī­votu jūs no Galbatoriksa varas. Un izglābtu dzīvību simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku. Vai tad tas nav gana cēls iemesls, lai upurētu sevi?

Murtags papurināja galvu. Iespējams, tu to spētu, bet es pārāk mīlu dzīvi, lai tik viegli no tās šķirtos. Kāpēc lai kāda svešinieka dzīvība man būtu dārgāka par sevis paša vai Torņa dzīvību?

Lai kā viņam tas nepatiktu patiesību sakot, viņam riebās visa šī situācija kopumā -, Eragons zināja, kas viņam jādara. Atkal mezdamies uzbrukumā Murtaga prātam, viņš vienlaikus atspērās ar abām kājām un triecās virsū pretiniekam, gribēdams ietriekt tam kaklā dunci.

- Letta! norējās Murtags.

Eragons nokrita atmuguriski uz zemes, un ap viņa rokām un kājām apvijās neredzamas saites, neļaudamas pakustināt ne pirk­stiņu. Safira izgrūda mutuļojošu liesmu straumi un metās virsū Murtagam kā kaķis, kas uzbrūk pelei.

- Risa! Murtags pavēlēja, pastiepdams pretī zilajam pūķim plaukstu ar saliektiem pirkstiem, it kā taisītos to noķert.

Safira pārsteigumā iesmilkstējās Murtaga burvestība aptu­rēja viņu lēcienā, un pūķis palika karājamies gaisā vairākas pēdas virs klints. Lai kā Safira censtos, viņa nespēja nedz aizsniegt zemi, nedz pacelties augstāk gaisā.

"Kā gan cilvēkam var piemist tāds spēks," Eragons brīnījās. "Pat ar jauniegūtajām spējām kaut kas tāds būtu atstājis mani bez elpas un bez spēka pavilkt kājas." Balstīdamies uz iemaņām, kuras viņš bija guvis, darbojoties pret Oromisa burvestībām, Era­gons noskaitīja: Brakka du vanyali sem huildar Saphira un eka!

Murtags pat nemēģināja aizkavēt Eragonu, tikai bezkaislīgi paskatījās uz viņu, it kā Eragona mēģinājumi pretoties būtu vien bezjēdzīga neērtība. Atņirdzis zobus, Eragons mēģināja vēlreiz ar divkāršu piepūli. Maģijai izsūcot enerģiju no viņa ķermeņa, rokas kļuva aukstas, kauli iesmeldzās un pat sirdspuksti kļuva lēnāki. Safira bez prasīšanas pieslēdza savus spēkus, ļaujot Eragonam pasmelties no viņas ķermeņa milzīgajiem krājumiem.

Pagāja piecas sekundes…

Divdesmit… Murtaga kaklā pulsēja liels asinsvads.

Minūte…

Pusotra… Pār Eragona augumu pārskrēja nevaldāmas trīsas. Roku un kāju muskuļi sāka raustīties. Pat ja spētu piecelties kājās, pēc mirkļa viņš bezspēcīgi sabruktu.

Pagāja divas minūtes.

Beidzot Eragons bija spiests pārtraukt maģijas plūsmu, jo viņš riskēja zaudēt samaņu un pagaist nebūtībā. Gluži bez spēka viņš ļengani gulēja uz klints.

Šī nebija pirmā reize mūžā, kad viņu pārņēma bailes, taču iepriekš viņš baidījās, ka varētu pievilt apkārtējo cerības. Šoreiz viņš baidījās, jo nezināja, uz ko vēl Murtags ir spējīgs.

- Tu nespēj stāties man pretī, Murtags noteica. Neviens nespēj, tikai pats Galbatorikss. Piegājis pie Eragona, viņš pielika zobena smaili gulošajam pie kakla, viegli ieskrambādams ādu. Eragons apvaldīja vēlmi paraut galvu sāņus. Cik gan viegli būtu aizgādāt tevi uz Urubaenu.

Eragons dziļi ieskatījās bijušā drauga acīs. Nedari to! Atlaid mani.

- Tu tikko mēģināji mani nogalināt.

- Tu manā vietā būtu rīkojies tāpat. Kad Murtags neko neat­bildēja un arī viņa sejā neparādījās nekādas emocijas, Eragons turpināja: Mēs reiz bijām draugi. Mēs cīnījāmies plecu pie pleca. Galbatorikss nevarēja tevi pārvērst tik ļoti, lai tu visu aizmirstu… Ja tu, Murtag, to izdarīsi, tu pazudināsi sevi uz visiem laikiem.

Iestājās ilgs klusums, kurā varēja dzirdēt vien dunu kaujas laukā. Tur, kur zobena smaile bija pāršķēlusi ādu, pa kaklu tecēja asinis. Safira bezspēcīgās dusmās plivināja spārnus.

Beidzot Murtags sacīja: Man tika pavēlēts mēģināt sagūstīt tevi un Safiru. Viņš apklusa. Es to arī mēģināju izdarīt… Tikai pielūko, lai mūsu ceļi nekad vairs nekrustotos. Galbatorikss pie­spiedīs mani teikt jaunus zvērestus senvalodā, lai neļautu šādu žēlastību izrādīt arī nākamajā reizē. Murtags nolaida zobenu.

- Tu rīkojies pareizi, Eragons sacīja. Viņš mēģināja pavirzī­ties atpakaļ, taču vēl arvien nespēja pakustēties.

- Iespējams. Taču pirms mēs šķiramies… Pastiepies uz pre­tinieka pusi, Murtags atlauza Eragona pirkstus un izrāva no viņa tvēriena Zaroku, tad atsprādzēja no Belota Viedā jostas zobena sarkano maksti. Ja reiz es esmu pārvērties par savu tēvu, tad vismaz es apjozīšu viņa asmeni. Mana pūķa vārds ir Torns, un viņš būs dzelksnis, kas apdraudēs visus mūsu ienaidniekus. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja es nēsāšu zobenu, kam dots "Posta" vārds. Posts un dzelksnis cik jauka savienība! Turklāt Zaroku mantojumā vajadzēja saņemt Morzana vecākajam dēlam, ne jaunākajam. Tas vienmēr ir pienācies man.

Eragona pakrūti it kā sažņaudza auksta dūre. "Tas nav iespē­jams."

Murtaga sejā parādījās nežēlīgs smaids. Šķiet, es ne reizes neesmu minējis tev savas mātes vārdu? Tāpat kā tu neesi pateicis, kā sauca tavējo. Nu es to atklāšu: viņa bija Selēna. Gan mana, gan tava māte. Un mūsu tēvs bija Morzans. To, pētīdami tavu prātu, saprata Dvīņi. Galbatoriksam šis jaunums likās visai inte­resants.

- Tu melo! Eragons iesaucās. Viņš nespēja izturēt domu, ka varētu būt Morzana pēctecis. "Vai Broms to zināja? Un vai to zina Oromiss?… Kāpēc neviens nav man to teicis?" Tad viņš atcerējās Andželas pareģojumu, ka viņu nodošot kāds no paša tuvākajiem radiem. "Viņai bija taisnība."

Murtags papurināja galvu un atkārtoja teikto, tikai šoreiz senvalodā, tad pieliecās pie Eragona auss un pačukstēja: Tu un es, mēs esam vienādi. Gluži kā attēls spogulī. Un to tu nevari noliegt.

Tev nav taisnība, Eragons noņurdēja, mēģinādams izrau­ties no burvestības skavām. Mūsos nav itin nekā līdzīga. Man uz muguras vairs nav rētas.

Murtags sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, tad seja kļuva stinga un auksta. Viņš pacēla Zaroku acu augstumā un to nopētīja. Lai nu tā būtu. Es, brāl, tikai paņemšu savu manto­jumu. Paliec sveiks.

Tad Murtags pacēla no zemes ķiveri un iekāpa Torņa seglos. Viņš pat neatskatījās uz Eragonu. Pūķis pietupās, savicināja spār­nus, pacēlās no klints un aizlidoja ziemeļu virzienā. Maģijas tīkls atbrīvoja Eragonu un Safiru tikai tad, kad Torns bija nozudis aiz apvāršņa.

Nagiem noklakstot pret akmeni, Safira nolaidās uz klints. Viņa piečāpoja pie Eragona un ar degunu pieskārās jaunekļa rokai. Vai ar tevi viss kārtībā, mazais?

Būs jau labi. Taču viņš jutās nelāgi, un pūķis to zināja.

Aizgājis līdz klints malai, Eragons pārlaida skatienu Liesmo­jošajam līdzenumam un kaujas sekām jo kauja bija beigusies. Pēc Dvīņu nāves vārdeni un rūķi bija atguvušies un spējuši sakaut apmulsušos ienaidnieka kareivjus, iedzīdami dzīvi palikušos upē vai aiztriekdami atpakaļ turp, no kurienes tie bija ieradušies.

Lai gan Impērijas armijā vīru netrūka, bija atskanējušas atkāpšanās taures. Acīmredzot bija nolemts pārkārtot spēkus un sagatavot otru iebrukumu Surdā. Kaujas laukā palika juku jukām sakritušu līķu kaudzes gana vīru un rūķu, lai piepildītu veselu pilsētu. No ķermeņiem, kas bija ievēlušies gruzdošajā kūdrā, debesīs vēlās melni dūmi.

Tagad, kad cīņa bija rimusi, vanagi un ērgļi, vārnas un kraukļi kā līķauts nolaidās pāri laukam.

Eragons aizvēra acis, un zem plakstiņiem sariesās asaras.

Viņi bija izcīnījuši uzvaru, taču viņš pats bija piedzīvojis zau­dējumu.