Vecākais

ZEME

Rorans stāvēja uz klāja "Sarkanā Vepra" pakaļgalā, sakrus­tojis rokas uz krūtīm un kājas papletis plecu platumā, lai saglabātu līdzsvaru, baržai šūpojoties viļņos. Sāļais vējš jauca matu cirtas, pluinīja biezo bārdu un kutinoši šķirstīja spal­viņas uz kailajiem apakšdelmiem.

Līdzās pie stūres vadaira stāvēja Kloviss. Rūdītais jūrnieks norā­dīja uz krastu virs lēzena kalna, kas iestiepās visai tālu okeānā, slējās kaijām noklāta klints. Teirma atrodas tūlīt aiz tās virsotnes.

Rorans piemiedza acis pēcpusdienas saulē, kas žilbinoši atspī­dēja no ūdens virsmas. Tad pagaidām piestāsim tepat.

- Vai tu vēl nevēlies doties uz pilsētu?

- Visiem kopā tas būtu pārāk riskanti. Sazinies ar Torsonu un Flintu un pavēli piestāt krastā. Liekas, šī būs piemērota vieta nometnei.

Kloviss saviebās. Eh. Biju cerējis šovakar tikt pie silta ēdiena. Rorans viņu labi saprata: Nardā sapirktā svaigā pārtika sen jau bija apēsta, tāpēc viņi iztika ar sālītu cūkgaļu un siļķēm, mari­nētiem dārzeņiem, skābētiem kāpostiem un sausiņiem, ko kārvahallieši bija pagatavojuši no iegādātajiem miltiem; svaiga gaļa bija liels retums ja nu kāds no ciematniekiem nokāva vienu no nedaudzajiem atlikušajiem lopiņiem vai viņiem, piestājot krastā, izdevās kaut ko nomedīt.

Klovisa raupjā balss pārvēlās pāri viļņiem, sasaucot abu pārējo liellaivu stūrmaņus. Kad tie piebrauca tuvāk, kapteinis pavēlēja doties uz krastu, izraisot abu vīru kaismīgus iebildumus. Gan stūrmaņi, gan pārējie jūrnieki bija cerējuši todien tikt līdz Teirmai un patērēt nopelnīto algu par pilsētas piedāvātajiem labumiem.

Kad baržas bija izstumtas krastā, Rorans apstaigāja ciematniekus, šur tur palīdzēdams uzsliet kādu telti, izkraut vajadzīgās mantas, atnest ūdeni no tuvējās upītes, līdz visi bija iekārtojušies pludmalē. Viņš pakavējās mirkli, lai uzmundrinātu Mornu un

Taru, jo abi izskatījās pagalam sadrūvējušies, bet viņu atbilde likās ļoti piesardzīga. Kopš Palankāra ielejas pamešanas krodzi­nieks un viņa sieva izturējās pret Roranu ne visai laipni. Kopumā kārvahallieši jutās labāk nekā pirms ierašanās Nardā, jo brau­ciens baržās bija ļāvis vairumam atgūt spēkus, tomēr stāvoklis nebija tik labs, kā Rorans bija cerējis, nemitīgie uztraukumi un dabas stihiju plosīšanās prasīja savu.

- Dižveseri, vai tu šovakar pavakariņosi kopā ar mums? pie­nācis pie Rorana, apvaicājās Teins.

Rorans atteica viņam, cik nu laipni spēja, tad pagriezās, lai ieraudzītu savā priekšā stāvam Feldu, kuras vīru Bīrdu bija noga­linājis Slouns. Viņa žigli pakniksēja un tad vaicāja: Vai es varu aprunāties ar tevi, Roran Garova dēls?

Viņš uzsmaidīja sievietei. Protams, Felda. Tu taču to lieliski zini.

- Paldies. Ar tramīgu izteiksmi sejā knibinādama lakata bārkstis, viņa atskatījās uz savu telti. Es gribēju lūgt tavu palī­dzību. Runa ir par Mandeļu… Rorans pamāja. Feldas vecākais dēls bija kopā ar viņu tajā liktenīgajā gājienā uz Nardu, kad viņam nācās nogalināt abus sargus. Toreiz Mandels turējās dūšīgi, arī pēcāk viņš palīdzēja jūrniekiem uz "Edelīnas" klāja un apguva, ko nu spēja, par kuģošanu ar baržām. Viņš ir diezgan cieši sadrau­dzējies ar mūsu liellaivas jūrniekiem un pasācis spēlēt kauliņus ar tiem bezgožiem. Ne jau uz naudu tās mums gluži vienkārši nav -, bet uz visādiem sīkumiem. Vajadzīgiem sīkumiem.

- Vai lūdzi, lai viņš to pārstāj darīt?

Bārkstis savijās ap Feldas pirkstu. Kopš tēva nāves viņš man vairs neklausa tā kā agrāk. Kļuvis nešpetnāks un spītīgāks.

Mēs visi esam kļuvuši nešpetnāki, Rorans nodomāja. Un kā, tavuprāt, es te varētu līdzēt? viņš iejūtīgi apvaicājās.

- Tu vienmēr esi pratis atrast ar viņu kopīgu valodu. Mandels tevi ļoti ciena. Ja tu aprunātos ar viņu, puika paklausītu.

Rorans brīdi domāja, tad atbildēja: Labi, es darīšu, ko spēšu. Feldas saspringtais augums atvieglojumā atslāba. Tikai ko īsti viņš ir nospēlējis kauliņos?

- Galvenokārt ēdienu. Felda mirkli vilcinājās, tad piebilda: Taču es zinu, ka reiz viņš riskēja ar manas vecmāmiņas rokas­sprādzi, lai tiktu pie truša, ko vīri bija noķēruši cilpā.

Rorans sarauca pieri. Nomierinies, Felda. Es visu nokārtošu, tiklīdz spēšu.

- Paldies tev. Felda atkal pakniksēja, tad aizslīdēja starp teltīm, pamezdama Roranu pārdomājam tikko dzirdēto.

Dodamies tālāk, viņš izklaidīgi pakasīja bārdu. Turklāt Mandela un jūrnieku attiecības nebija vienīgā problēma; Rorans bija pamanījis, ka ceļojuma laikā no Nardas viens no Torsona vīriem, vārdā Frevins, ir sācis pievērst uzmanību Katrīnas draudzenei Odelei. Kad mēs šķirsimies no Klovisa, tur var rasties pamatīgs saspīlējums.

Cenzdamies nepievērst lieku uzmanību, Rorans izgāja cauri nometnei un sapulcināja ciematniekus, kuriem uzticējās visvai­rāk, un lūdza tiem visiem sanākt Horsta teltī. Kad visi bija klāt, Rorans sacīja: Kā vienojāmies, pieci izvēlētie cilvēki dosies ceļā tūlīt, lai mūs nepārsteigtu tumsa. Horsts paliks par galveno manas prombūtnes laikā. Atcerieties vissvarīgākais ir gādāt, lai Kloviss neaizmūk ar baržām vai kā citādi tās nesabojā. Var izrādīties, ka liellaivas ir vienīgais veids, kā nokļūt līdz Surdai.

- Un vēl sargieties, lai jūs nepamana, Orvals piebilda.

- Tieši tā. Ja neviens no mums neatgriežas līdz aizparītdienas vakaram, uzskatiet, ka esam sagūstīti. Ņemiet baržas un burājiet uz Surdu, tikai nepiestājiet Kuastā, lai iepirktu pārtiku. Iespē­jams, tur jums var uzglūnēt Impērijas armija. Ēdienu nāksies meklēt kaut kur citur.

Kamēr ceļabiedri posās, Rorans aizgāja līdz Klovisa kajītei uz "Sarkanā vepra". Jūs iesiet tikai piecatā? Kloviss pārjautāja, kad Rorans bija izklāstījis savu ieceri.

- Tieši tā. Viņš paskatījās uz Klovisu ar savu dzelžaino ska­tienu un ļāva tam ui'bties jūrnieka acīs tik ilgi, līdz vīrs nemierīgi saknosījās. Un, kad atgriezīšos, es ceru, ka gan tu, gan šīs bar­žas, gan visi tavi vīri vēl arvien būsiet tepat.

- Kā tu uzdrošinies apšaubīt manu godaprātu pēc tam, kad es esmu pildījis visu, ko salīgām?

- Es neko neapšaubu, tikai paskaidroju, ko sagaidu. Pārāk daudz ir likts uz spēles. Ja tu mūs tagad nodotu, viss ciemats tiktu nolemts nāvei.

- To es saprotu, Kloviss nomurmināja un novērsās.

- Mani vīri aizstāvēsies, kamēr būšu projām. Kamēr vien viņi elpos, nevienam neizdosies viņus sagūstīt, piekrāpt vai pamest. Un, ja ar viņiem gadīsies kāda liksta, es atriebšu ikvienu kārvahallieti, kaut man nāktos kājām noiet tūkstoš līgu un sakaut pašu Galbatoriksu. Piemini manus vārdus, kapteini Klovis, jo es runāju patiesību.

- Mēs nebūt neesam tik lielā sajūsmā par Impēriju, kā tu, šķiet, uzskati, Kloviss iebilda. Es viņu labā nepakustinātu ne mazo pirkstiņu.

Rorans drūmi pasmaidīja. Cilvēki mēdz darīt savādas lietas, lai pasargātu savus tuviniekus un mājas.

Kad Rorans pacēla durvju aizvaru, Kloviss vēl pajautāja: Ko tu darīsi, kad nokļūsi līdz Surdai?

-Mēs…

- Es nejautāju pārjums visiem, bet tieši par tevi. Ko tu darīsi, Roran? Es klausos, ko tur runā. Un tu izskaties lāga vīrs, lai gan man ne visai patika, kā tu izrīkojies ar mani. Taču es nespēju iedomāties, ka tu, nonācis Surdā, noliksi malā veseri un atkal ķersies pie arkla.

Rorans sažņaudza aizvaru rokā tik spēcīgi, ka pirkstu kau­liņi kļuva balti. Kad es būšu nogādājis visus kārvahalliešus Surdā, viņš atbildēja balsī, tukšā kā izdedzis tuksnesis, es došos medīt.

- Ak tā. To savu rudmataino skuķi? Šo to esmu par to dzirdē­jis, taču nepievērsu tam…

Roranam izejot no kajītes, durvis skaļi aizcirtās. Viņš ļāva dus­mām acumirklī uzplaiksnīt līdz baltkvēlei izbaudīdams straujo jūtu uzplūdu, tad ņēmās savaldīt savas vētrainās kaislības. Rorans aizgāja līdz Feldas teltij, pie kuras Mandels mētāja medību dunci pret satrunējušu celmu.

Feldai bija taisnība: kādam jāved šis puisis pie prāta. Tu velti tērē savu laiku, Rorans ierunājās.

Mandels pārsteigumā pagriezās pret runātāju. Kāpēc tu tā saki?

- īstā kaujā tu tā drīzāk izbakstīsi sev acis, nevis ievainosi pretinieku. Ja tu nezini precīzu attālumu starp sevi un mērķi… Rorans paraustīja plecus. Tad labāk svaidi akmeņus.

Viņš ar slēptu ziņkāri vēroja, kā jaunajā puisī uzsprakstī lep­nums. Gunārs man stāstīja par Sitri pusē satiktu vīru, kurš spējis astoņās reizēs no desmit trāpīt lidojošai vārnai.

- Un atlikušajās divās reizēs tevi nogalinās. Parasti kaujas laukā nav prātīgi aizsviest savu ieroci. Rorans pamāja ar roku, apklusinādams Mandela iebildi. Savāc savas mantas un pēc stundas ceturkšņa gaidi mani tajā pakalnā otrpus upītei. Esmu nolēmis, ka tu nāksi mums līdzi uz Teirmu.

- Klausos! Ar aizrautīgu smaidu sejā Mandels iemetās teltī un sāka gatavoties ceļam.

Iedams projām, Rorans sastapa Feldu. Uz viena gurna viņa nesa jaunāko meitiņu. Sieviete palūkojās vispirms uz Roranu, tad uz Mandela rosīšanos teltī, un viņas vaibsti saspringa. Gādā, lai viņš būtu drošībā, Dižveseri! Nolikusi mazulīti zemē, viņa devās palīgā Mandelam sakārtot visu nepieciešamo.

Norunātajā vietā pirmais ieradās Rorans. Viņš notupās uz balta akmens un, vērodams jūru, izplānoja gaidāmo gājienu. Kad ieradās Lorings, Ģertrūde, Birgita un viņas dēls Nolfavrels, Rorans nolēca no bluķa un sacīja: Mums vēl ir jāsagaida Man­dels; viņš nāks kopā ar mums.

- Kāpēc tā? Lorings gribēja zināt.

Arī Birgita sarauca pieri. Manuprāt, mēs vienojāmies, ka neviens cits mums nepiebiedrosies. Jo īpaši Mandels, jo viņu redzēja Nardā. Jau tava un Ģertrūdes klātbūtne ir bīstama, bet Mandels tikai vairos risku, ka mūs var sazīmēt.

- Esmu gatavs uzņemties šo risku. Rorans ieskatījās acīs visiem ceļabiedriem pēc kārtas. Viņam ir jābūt kopā ar mums. Galu galā pārējie paklausīja Roranam, un, kad ieradās Mandels, viņi sešatā devās uz dienvidu pusi, uz Teirmu.