Vecākais

SAPLĒSTĀ OLA UN IZPOSTĪTĀ LIGZDA

Saņemies, Eragon, Oromiss mudināja, tomēr balsī varēja saklausīt arī līdzjūtību. Eragons samiedza un izberzēja acis, cenzdamies sakopot uzmanību uz priekšā izklātās, ar zīmēm izraibināto papīra loksni. Atvainojiet, skolo­tāj! Nogurums gausināja katru viņa kustību kā locekļiem pie­sieti svina smagumi. Piemiedzis acis, viņš vēlreiz nopētīja zīmju liekumus un spices, tad pacēla zoss spalvu un atsāka pārrakstīt tekstu.

Cauri logam, kas atradās Oromisam aiz muguras, zaļo joslu virs Telnēras kraujas izraibināja rietošās saules mestās ēnas. Tālumā debesis sašvīkoja viegli, gaisīgi mākoņi.

Pēkšņi Eragonam kājā iecirtās sāpju adata. Nodrebot rokai, viņš nolauza spalvas galu un izlēja tinti uz papīra, sabojādams to. Satrūkās arī galda otrā pusē sēdošais Oromiss un satvēra savu labo roku.

Safira! Eragons iesaucās. Viņš ar prātu mēģināja sasniegt pūķi un, sev par lielu pārsteigumu, atdūrās pret nepārvaramu aizsardzību, ko Safira bija izveidojusi ap sevi. Jauneklis tik tikko spēja sajust viņu. Eragonam likās, ka viņš mēģina satvert spoži nopulēta granīta lodi, kas pārklāta ar eļļu. Safira atkal un atkal izslīdēja no viņa apziņas.

Viņš paskatījās uz Oromisu. Ar viņiem kaut kas ir noticis, vai ne?

Es nezinu. Glēdrs atgriežas, tomēr atsakās runāt ar mani. Paņēmis no sienas savu zobenu Nēglingu, Oromiss izgāja no namiņa un apstājās kraujas malā, ar paceltu galvu gaidīdams zeltītā pūķa parādīšanos.

Eragons nostājās viņam līdzās, prātā pārcilādams visas iespēja­mās un neiespējamās likstas, kas varētu būt piemeklējušas Safiru. Abi pūķi aizlidoja uz ziemeļu pusi pusdienlaikā, lai apmeklētu vietu, ko dēvēja par Sašķaidīto Olu Akmeni, sensenos laikos tur bija ligzdojuši savvaļas pūķi. Lidojums bija licies vienkāršs un drošs. Tie nevarēja būt urgļi elfi viņus neielaiž Duveldenvār­denā, Jātnieks sevi mierināja.

Beidzot augstu starp tumstošajiem mākoņiem parādījās punk­tiņš tas bija Glēdrs. Kad viņš nolaidās, Eragons pūķa labās priekšķetnas aizmugurē pamanīja brūci šņāpiens zvīņu klājumā bija jaunekļa rokas platumā. Zvīņu starpās varēja manīt asinis.

Tikko Glēdrs pieskārās zemei, Oromiss metās tam klāt, bet sastinga, pūķim draudīgi ieņurdoties. Lēkdams uz ievainotās kājas, Glēdrs aizvilkās līdz mežmalai, tad, uzgriezis Eragonam muguru, saritinājās zaru pavēnī un ņēmās laizīt ievainojumu.

Oromiss pagājās uz viņa pusi un notupās āboliņā netālu no Glēdra, tomēr ievērodams pieklājīgu attālumu. Bija skaidrs, ka elfs gaidīs tik ilgi, cik būs nepieciešams. Minūtes ritēja, un Era­gons kļuva arvien nemierīgāks. Beidzot kāda nepateikta zīme ļāva Oromisam pienākt tuvāk Glēdram un apskatīt ievainojumu. Kad elfs uzlika roku uz cirtiena pūķa zvīņās, no viņa gedwēy ignasia uzmirdzēja maģiska gaisma.

- Kā ievainojums? vaicāja Eragons, kad Oromiss atkal atgrie­zās pie viņa.

- Izskatās briesmīgi, tomēr tik lielai būtnei kā Glēdrs tā ir vien sīka skramba.

- Kas noticis ar Safiru? Es vēl arvien nespēju ar viņu sazinā­ties.

- Tev būtu jādodas pie viņas, Oromiss sacīja. Viņa ir ievai­nota turklāt ne vienā vien veidā. Glēdrs par notikušo neko daudz nepastāstīja, tomēr, ja nojautas mani neviļ, tev vajadzētu pasteigties.

Eragons palūkojās apkārt, mēģinādams iedomāties kādu par kājām ātrāku pārvietošanās līdzekli, un tad ievaidējās, šausmās saprazdams, ka tāda nav. Kā gan es nokļūšu līdz viņai? Tas ir pārāk tālu, lai vienkārši aizskrietu turp, nekādi ceļi turp neved, un es nespēšu…

- Nomierinies, Eragon. Kā sauca zirgu, uz kura tu atjāji šurp no Siltrimas?

Eragonam bija vajadzīgs mirklis, lai to atcerētos. Folkvirs.

- Tad sasauc to, izmantojot gramarye zināšanas. Nosauc zirga vārdu un savu vajadzību visvarenākajā no valodām, un tas steig­sies tev palīgā.

Ļaudams maģijai pārņemt balsi, Eragons pasauca Folkviru, sūtot steidzamo lūgumu pāri mežotajiem pakalniem uz Elesmēru.

Oromiss apmierināts pamāja. Lieliski.

Pēc divpadsmit minūtēm no tumšajām ēnām starp kokiem kā sudrabots spoks izšāvās Folkvirs, mētādams kuplās krēpes un satraukumā sprauslādams. Ērzeļa sāni pēc straujā skrējiena cilājās.

Uzlēcis nelielā elfu zirdziņa mugurā, Eragons atvadījās: Es atgriezīšos, tikko spēšu.

- Dari, kas tev jādara, Oromiss novēlēja.

Tad Eragons ar papēžiem pieskārās Folkvira sāniem un uzsauca: Traucies, Folkvir! Traucies! Zirgs metās uz priekšu un ieskrēja Duveldenvārdenā, ar neticamu izmanību mezdams līkločus starp mezglainajām priedēm. Eragons vadīja rikšotāju uz Safiras pusi, izmantodams prāta ainas.

Ņemot vērā to, ka ceļa cauri pamežam nebija, nokļūšana līdz Sašķaidīto Olu Akmenim tādam zirgam kā Ledusliesma būtu prasījusi trīs četras stundas. Folkvirs turp nokļuva pēc mazliet vairāk nekā stundas.

Bazalta klints pakājē, kas pacēlās no zemes kā zaļi plankumots pīlārs un slējās krietnas simt pēdas virs koku galotnēm, Era­gons nomurmināja: Stāt! un noslīdēja zemē. Viņš paskatījās uz tālumā vīdošo Sašķaidīto Olu Akmens virsotni. Safira atradās tur, augšā.

Jauneklis apgāja apkārt klintij, meklēdams augšupceļu, taču velti laikazoba noslīpētais akmens izskatījās nepieejams. Nekur zemes tuvumā nemanīja plaisas, izciļņus vai citus negludumus, ko viņš varētu izmantot, lai uzrāptos pa stāvo sienu.

"Tas var izrādīties pagrūti," viņš nodomāja.

- Gaidi tepat, Eragons pavēlēja Folkviram. Zirgs paskatījās uz viņu saprātīgām acīm. Paganies, ja gribi, bet gaidi tepat, sarunājuši? Folkvirs klusi iezviedzās un ar samtaino purnu pabakstīja Eragona roku. Jā, labs puika. Tu man krietni izlīdzēji.

Piekalis skatienu klints virsotnei, jauneklis sakopoja visus savus spēkus un tad iesaucās senvalodā: Augšup!

Tikai pēc tam viņš aptvēra ja nebūtu pieradis atrasties gaisā Safiras mugurā, pieredzētais varēja izrādīties tik satraucošs, ka viņš būtu zaudējis burvestībai nepieciešamo uzmanību un nosi­ties. Zeme zem kājām strauji attālinājās, bet koku stumbri kļuva arvien tievāki. Viņš ielidoja zaru biežņā un turpināja traukties augšup, pretī tumstošajām vakara debesīm. Zari šaustīja seju un plecus, bet Eragons tikai lauzās augšup. Tomēr atšķirībā no Safiras pikējumiem šoreiz svara sajūta nezuda likās, it kā zem kājām viņam vēl arvien būtu stingrs pamats.

Pacēlies virs Sašķaidīto Olu Akmens virsotnes, Eragons pali­doja gabaliņu uz priekšu, atlaidās no burvestības un piezemē­jās sūnām klātā laukumiņā. Piepūles nogurdināts, viņš nometās tupus un mirkli nogaidīja, lai pārliecinātos, vai sasprindzinājums neliks iesāpēties mugurai. Tomēr nekas nenotika, un jauneklis atviegloti nopūtās.

Klints virsotni veidoja vairāki roboti torņi, ko norobežoja dziļas un platas vagas, kurās auga vien reta savvaļas puķe. Smai­les bija sacaurumojušas neskaitāmas alas. Dažas bija dabiski veidojušās, bet citas milzīgu nagu izkasītas bazaltā. Alu grīdu klāja biezs ķērpju izraibinātu kaulu slānis tās bija seno pūķu medījumu atliekas. Tur, kur reiz bija ligzdojuši pūķi, tagad mājoja putni vanagi, piekūni un ērgļi, kas no ligzdām vēroja svešinieku, gatavi uzbrukt, ja tas apdraudētu viņu perējumu.

Eragons devās uz priekšu pa nemīlīgo kori, uzmanīdamies, lai uz ļodzīgajiem akmeņiem neizmežģītu potīti vai lai nepieietu pārāk tuvu aizām, kas ik pa brīdim šķērsoja kolonnu. Ja viņš tādā ieveltos, kritiens nozīmētu drošu nāvi. Vairākas reizes viņam nācās rāpties pāri paaugstām akmeņu sienām, bet vēl divas rei­zes pacelties gaisā ar maģijas palīdzību.

Pūķu pazīmes varēja manīt visur te vīdēja dziļi skrāpējumi bazaltā, te skatam pavērās izkausēta akmens apļi, te plaisās starp akmeņiem līdz ar citiem gružiem varēja manīt krāsu zaudējušas zvīņas. Viņš pat uzmina uz kādas asas šķembas, kas, apskatot tuvāk, izrādījās zaļas pūķa olas lauska.

Klints austrumu pusē slējās visaugstākais tornis, kura vidū kā uz sāniem sagāzta ogļraktuve vīdēja vislielākā ala. Tajā Eragons beidzot uzgāja Safiru. Pūķis gulēja, saritinājies pie tālākās sienas un uzgriezis muguru alas mutei. Safiras ķermeni raustīja trīsas. Uz alas sienām varēja manīt svaigas liesmu pēdas, un trauslo kaulu kaudzes bija izvandītas pa grīdu, it kā te būtu notikusi nežēlīga cīņa.

Safira, Eragons ierunājās balsī, jo viņas prāts vēl arvien bija slēgts.

Pūķa galva uzšāvās gaisā, un Safira paskatījās uz savu Jāt­nieku tā, it kā viņš būtu kāds svešinieks. Pielāgojoties saulei, kas spīdēja jauneklim aiz muguras, pūķa acu zīlītes sarāvās šaurās, melnās spraudziņās. Safira ierūcās atņirgtiem zobiem, gluži kā noklīdis suns, un tad atkal novērsās. Tajā mirklī viņa pacēla kreiso spārnu, atklādama garu, nelīdzenu brūci gurna augšpusē. Eragonam likās, ka sirds apstāsies krūtīs.

Jātnieks saprata, ka pūķis neļaus tuvoties, tāpēc rīkojās tāpat, kā bija darījis Oromiss, nogaidot Glēdra vēlību: jauneklis notupās starp izmētātajiem un sašķaidītajiem kauliem un gaidīja. Gaidīja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, līdz kājas notirpa un rokas sasala ragā. Taču viņš nežēlojās par neērtībām. Tā bija cena, ko Eragons bija gatavs maksāt, lai palīdzētu Safirai.

Pēc krietna brīža viņa ierunājās: Es izturējos kā muļke.

Ikviens no mums reizēm izturas kā muļķis.

Tas nepadara vieglāku brīdi, kad saproti, ka šī ir tava kārta.

Laikam jau ne.

Es vienmēr esmu zinājusi, kā jārīkojas. Kad gāja bojā Garovs, es zināju, ka pareizi būtu dzīties razakiem pa pēdām. Kad mira Broms, zināju, ka, mums jādodas vispirms uz Gileadu un tad pie vārdeniem. Un, kad nogalināja Ažihadu, es zināju, ka tev jāzvēr uzticība Nasuadai. Man vienmēr ir bijis skaidrs, kurš ceļš jāizvē­las. Izņemot šo brīdi. Šobrīd es neko nesaprotu.

Safira, kas īsti notika ?

Taču tā vietā, lai atbildētu, pūķis mainīja sarunas tematu un sacīja: Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par Sašķaidīto Olu Akmeni ?

Nezinu gan.

Tāpēc, ka kara laikā starp pūķiem un elfiem elfi mūs izsekoja līdz šai vietai un apkāva visus, kamēr mēs gulējām. Viņi izpostīja mūsu ligzdas, tad, izmantojot maģiju sašķaidīja olas. Todien mežos zem šīs klints lija asiņu lietus. Kopš tās nakts te nav dzīvo­jis neviens pūķis.

Eragons klusēja. Ne jau šī iemesla dēļ viņš bija atsteidzies šurp. Jauneklis bija gatavs gaidīt, līdz Safira spēs saņemties, lai runātu par to, kas bija noticis pirms viņa ierašanās.

Pasaki taču kaut ko! uzstāja pūķis.

Vai ļausi sadziedēt kāju ?

Liec tai mieru.

Tad es klusēšu kā statuja un sēdēšu alas stūrī, līdz pārvērtīšos putekļos, jo tu taču man esi dāvājusi pūka cienīgu pacietību.

Vēl pēc brīža sāka plūst vārdi saraustīti, rūgtuma un paširo­nijas pilni: Man ir kauns to atzīt. Kad mēs ieradāmies Elesmērā un es ieraudzīju Glēdru, mani pārņēma milzīgs prieks, ka ir izdzī­vojis vēl kāds manas rases pārstāvis, izņemot Sruikanu. Iepriekš pūki es biju līdzējusi tikai Broma atmiņās. Un es iedomājos… es iedomājos, ka Glēdrs priecāsies par manu pastāvēšanu tikpat ļoti, kā es priecājos par viņējo.

Bet viņš taču arī priecājās.

Tu nesaproti. Es iedomājos, ka viņš kļūs par manu dzīves­biedru, kaut gan iepriekš biju pārliecināta, ka nāksies visu mūžu aizvadīt vienai. Es iedomājos, ka mēs kopā ļausim atdzimt pūku rasei. Viņa nosprauslojās, un no nāsīm izšāvās liesmu mēles. Taču es kļūdījos. Viņš mani nevēlas.

Eragons rūpīgi izsvēra atbildi, lai neaizvainotu Safiru un vien­laikus nomierinātu viņu. Tas ir tāpēc, ka viņš zina tavs liktenis slēpjas vienā no divām atlikušajām olām. Turklāt nebūtu īsti pareizi, ja viņš pārotos ar tevi, būdams skolotājs.

Vai varbūt viņš neuzskata mani par gana pievilcīgu…

Safira, pūķi nemēdz būt neglīti, un tu esi visskaistākā starp visiem pūķiem.

Es esmu muļke, viņa novilka. Taču tad Safira pacēla kreiso spārnu, aicinādama apkopt viņas ievainojumu.

Eragons piekliboja pie pūķa un nopētīja tumši sarkano brūci, pateicīgs Oromisam par daudzajiem vīstokļiem, kas stāstīja par pūķu anatomiju. Cirtiens viņš šaubījās, kas bija vainīgs, nags vai zobs, bija pāršķēlis četrgalvaino muskuli zem Safiras ādas, tomēr ne tik dziļi, lai atsegtu kaulu. Eragons neskaitāmas reizes bija apārstējis virspusējas skrambas, taču šoreiz ar to vien nebūtu gana bija jāsadziedē arī savainotais muskulis.

Eragons izmantoja garus un sarežģītus buramvārdus, kaut gan pat nesaprata visas to daļas, jo bija iegaumējis burvestību no kāda sena teksta, kas neko daudz nepaskaidroja, tikai norādīja, ka tad, ja nav lauzti kauli vai skarti iekšējie orgāni, "šie burvju vārdi izārstēs jebkuru varmācīgā ceļā gūtu brūci, izņemot drūmo nāvi". Tikko jauneklis bija beidzis burties, viņš ar apbrīnu vēroja, kā Safi­ras muskulis sakustējās zem plaukstas, vēnas, nervi un muskuļu šķiedras saauga kopā un šķēlums aizvērās. Ievainojums bija tik liels, ka, ņemot vērā paša vājumu, viņš neuzdrīkstējās to dziedēt tikai ar paša enerģiju, tāpēc Eragons izlīdzējās arī ar Safiras spēku.

Tagad tur niez, pūķis noteica, kad dziedēšana bija galā.

Eragons nopūtās un atslīga pret raupjo bazalta sienu, cauri puspievērtajiem plakstiņiem vērodams saulrietu. Rādās, ka tev mani nāksies stiept projām no šejienes uz savas muguras. Esmu pārāk noguris, lai pakustētos.

Pūķim pagriežoties, sausi nočabēja alas grīda, un Safira nolika galvu turpat uz kauliem līdzās Eragonam. Kopš ierašanās Elesmērā esmu izturējusies pret tevi nelāgi. Es neņēmu vērā tavu padomu, kaut gan man vajadzēja klausīt tevi. Tu brīdināji mani par Glēdru, bet es biju pārāk lepna, lai saklausītu tavu vārdu patiesumu… Es izrādījos slikts biedrs, es nodevu pūku dzimuma būtību un aptraipīju Jātnieku godu.

Nē, tā nekad nerunā, Eragons kaismīgi iebilda. Safira, tu pildi savu uzdevumu godam. Iespējams, ir pieļauta kāda kļūda, taču tā ir godīga kļūda, turklāt tāda, ko tavā stāvoklī varēja pieļaut ikviens no mums.

Tas neattaisno manu izturēšanos pret tevi.

Jauneklis mēģināja ieskatīties Safiras acīs, taču viņa izvairījās no Eragona skatiena, līdz viņš pieskārās pūķa kaklam un sacīja: Safira, ģimenes locekļi piedod cits citam pat tad, ja ne vienmēr saprot, kāpēc tuvinieks rīkojas tieši tā, kā rīkojas… Tu esi mana ģimene tikpat, cik Rorans, pat vairāk. Un to nekas nespēs mainīt. Nekas. Kad Safira neatbildēja, Eragons pasniedzās un pakutināja aiz vienas no pūķa ausīm. Vai dzirdi mani? Nekas!

Safira, mēģinot apvaldīt smieklus, noklepojās, tad izlieca kaklu un pacēla galvu, lai izvairītos no Jātnieka dancojošajiem pirk­stiem. Kā gan es spēšu paskatīties acīs Glēdram ?! Viņš bija draus­mīgi nikns… Visa klints notrīcēja, kad viņš dusmās sāka plosīties.

Tu vismaz stājies viņam pretī, kad Glēdrs uzbruka.

Bija otrādi.

Eragons pārsteigumā sarauca uzacis. Lai būtu kā būdams, ir tikai viena iespēja tev jāatvainojas viņam.

Jāatvainojas!?

Tieši tā. Aizlido pie viņa un pasaki, ka jūties vainīga, ka tas nekad vairs neatkārtosies un ka tu vēlies turpināt mācīties pie viņa. Esmu pārliecināts, ka viņš visu piedos, ja tu dosi viņam tādu iespēju.

Lieliski, viņa klusā balsī novilka.

Kad būsi to izdarījusi, jutīsies labāk. Viņš pasmaidīja. To es zinu no paša pieredzes.

Safira norūcās un aizčāpoja līdz alas ieejai. Tur viņa nometās kņūpus un pārlaida skatienu bezgalīgajam mežam. Mums vaja­dzētu doties ceļā. Drīz iestāsies tumsa. Sakodis zobus, Eragons pieslējās stāvus katra kustība likās prasām pēdējos spēkus un, rausdamies pūķa mugurā, patērēja divreiz vairāk laika nekā parasti. Eragon?… Paldies, ka atsteidzies pie manis! Es zinu, cik bīstami tas bija muguras ievainojuma dēļ.

Viņš viegli uzsita pūķim pa plecu. Vai mēs atkal esam viens?

Mēs esam viens.