Vecākais

VĒTRA

Pāri zemei pārslīdēja pirmie rītausmas stari, un Eragona galvā atskanēja Triānas vārdi: Ir laiks. Enerģijas uzvilnījums aizskaloja miegainumu. Pielēcis kājās, viņš uzsauca apkārtējiem, lai pošas, tad ierausās Safiras seglos un izvilka no bultu maka jauno bultu. Kuiļi un rūķi sapulcējās ap pūķi, lai visi kopā dotos lejup pa brustvēru, līdz nonāca pie atveres mietu žogā, kas bija izveidota pa nakti.

Vārdeni plūda ārā pa šiem vārtiem, cik klusu vien spēdami. Kareivju pulki cits pēc cita aizsoļoja uz ienaidnieka pusi, notinuši bruņas un ieročus ar lupatām, lai neviena skaņa neliecinātu par viņu tuvošanos Impērijas pozīcijām. Kad starp vīriem Arjas un Triānas pavadībā sava auļotāja mugurā parādījās Nasuada, gājie­nam pievienojās arī Safira. Visi pieci karotāji tikai ātri saskatījās, neko vairāk.

Nakts laikā smirdīgie izgarojumi bija sakrājušies zemu pār klajumu, un nu blāvā rīta gaisma apzeltīja uzblīdušos miglas vālus, padarīdama tos pienaini baltus. Tādējādi vārdeniem izde­vās šķērsot teju trīs ceturtdaļas klajā lauka starp abām armijām, pirms viņus pamanīja Impērijas sargkareivji. Kad ienaidnieka nometnē atskanēja trauksmes taures, Nasuada iesaucās: Tagad, Eragon! Pavēsti Orinam, lai viņš dodas uzbrukumā! Aiz manis, vārdenu vīri! Cīņā, lai atgūtu zaudētās mājas! Cīņā, lai pasargātu savas sievas un bērnus! Cīņā, lai gāztu Galbatoriksu! Uz priekšu iemērciet savus zobenus mūsu ienaidnieku asinīs! Uz priekšu! Viņa iecirta piešus zirgam sānos, un, varenam kaujas saucienam pāršalcot vārdenu rindas, vīri, vicinot virs galvas ieročus, devās kaujā aiz savas vadones.

Eragons noraidīja Nasuadas pavēli Bārdenam burvim, kas pavadīja karali Orinu. Mirkli vēlāk jauneklis izdzirdēja pakavu dārdoņu tur austrumos uzbrukumā devās arī Surdas kavalērija kopā ar pārējiem kuļļiem, kuri spēja paskriet tikpat ātri kā zirgi.

Jātnieki triecās Impērijas flangā, atspiežot ienaidnieku pie Džie­tas upes, novēršot Galbatoriksa vīru uzmanību tik ilgi, lai vārdeni pagūtu šķērsot atlikušo attālumu līdz ienaidnieka pozīcijām bez kādas pretestības.

Abas armijas sadūrās ar apdullinošo rēcienu. Pīķi triecās pret šķēpiem, veseri pret vairogiem, zobeni pret bruņucepurēm, bet pāri laukam griezās izsalkušu, pilnā kaklā ķērcošu vārnu virpulis, kas likās zaudējušas prātu no svaigo asiņu smārda zem sevis.

Sirds Eragona krūtīs sāka sisties kā negudra. "Tagad mani ir jānogalina vai jākrīt pašam." Nākamajā mirklī viņš juta, kā aiz­sardzības nobūrumi sāk izsūkt viņa spēkus, atvairot uzbrukumus Arjai, Orikam, Nasuadai un Safirai.

Safira turējās nostāk no pašām priekšējām līnijām, jo tur Gal­batoriksa magiem viņi būtu pārāk viegli saskatāmi. Dziļi ievilcis elpu, Eragons sāka meklēt ienaidnieka burvjus, vienlaikus šau­dams bultu pēc bultas.

Duvrangragāta atklāja pirmo Impērijas magu. Tikko saņēmis šo ziņu, Eragons pieslēdzās sievietei, kas bija atklājusi pretinieku, un tad tālāk arī burvim, ar kuru viņa cīnījās. Nomērķējis visu savu spēku, Eragons sagrāva maga aizsardzību, pārņēma viņa apziņu cenzdamies nemanīt šausmas, kas sagrāba vīru. Jaunek­lis noskaidroja, kurus kareivjus viņa upuris aizsargā, un nogali­nāja burvi ar vienu no desmit nāves vārdiem. Pēc tam Eragons nevilcinoties iegāja bez aizsardzības palikušo kareivju prātos un nogalināja arī tos. Kad ienaidnieka ierindā bez redzama iemesla saļima krietns pulciņš vīru, vārdeni uzgavilēja.

Vieglums, ar kādu viņam bija izdevies nogalināt tik daudzus cilvēkus, pārsteidza Eragonu. Kareivjiem nebija ne mazākās iespējas bēgt vai pretoties. "Farthendurā bija pavisam citādi," viņš nodomāja. Eragonu mazliet samulsināja paša prasmju spēks, taču daudzās nāves tik un tā lika vēderam savilkties kamolā. Bet domāt par to nebija laika.

Attapusies no vārdenu pēkšņā uzbrukuma, Impērijas armija ķērās pie kara mašīnām katapultas raidīja pret ienaidnieku apa­ļas apdedzināta māla lodes, trebušeti bija pielādēti ar aizdedzinātu šķidrumu, bet ballistas bombardēja uzbrucējus ar sešas pēdas garu bultu krusu. Māla lodes un degošais šķidrums nodarīja milzu postu. Viens no lādiņiem uzsprāga nepilnus desmit metrus no Safiras. Eragons parāvās aiz vairoga, bet liela šķemba, kas lidoja tieši viņa galvas virzienā, pēkšņi sastinga gaisā, aizsardzības nobūruma apturēta. Pēkšņais enerģijas zudums lika jauneklim samiegt acis.

Kara mašīnas drīz apturēja vārdenu virzīšanos uz priekšu, sēdamas paniku visur, kur tās tika notēmētas. "Tās ir jāiznīcina, ja mēs gribam nokausēt Impēriju," Eragons saprata. Safirai nebūtu grūti izārdīt mehānismus, bet, baidoties no burvju uzbrukumiem, pūķis neuzdrošinājās pacelties spārnos virs ienaidnieka armijas.

Tad, izlauzušies cauri vārdenu ierindai, astoņi Galbatoriksa vīri mēģināja ar pīķiem uzbrukt Safirai, taču, pirms Eragons paguva izraut Zaroku, rūķi un kuiļi nogalināja visus uzbrucējus.

- Laba kauja! ierēcās Garžvogs.

- Laba kauja! atbildēja Oriks, un viņa asinīm notašķītā seja atplauka smaidā.

Eragons saprata, ka buramvārdi pret kara mašīnām nelīdzēs. Tās noteikti bija nodrošinātas pret visu iespējamo maģiju. Ja vien… Pēc nelielas meklēšanas viņš atrada kareivi, kas apkalpoja vienu no katapultām. Lai gan Eragonam bija aizdomas, ka vīru aizsargā kāds burvis, viņam izdevās ielauzties kareivja prātā, uzspiest tam savu gribu un no attāluma vadīt sava upura rīcību. Jauneklis lika vīram doties pie kara mašīnas, kurā tobrīd tika lādēts jauns šāviņš, un ar zobenu pārcirst savīto virvi, kuras spriegums darbināja ieroci. Virve bija pārāk resna, lai to pār­šķeltu ar vienu cirtienu, un viņa biedri uzreiz atvilka kareivi nost no katapultas, taču bojājums izrādījās pietiekams, lai pēc pāris mirkļiem atsaite pārtrūktu un katapultas svira triektos atpakaļ, ievainodama vairākus vīrus. Lūpām savelkoties smaidā, Eragons ķērās pie nākamās katapultas un tā citu pēc citas sabojāja visas Impērijas kara mašīnas.

Atgriezies sevī, Eragons aptvēra, ka apkārt Safirai kā no­pļauti saļimst vairāki duči vārdenu bija pieveikts viens no

Duvrangragātas burvjiem. Izgrūdis baisu lāstu, Eragons metās izsekot maģijas pēdām, lai atrastu vīru, kas bija raidījis nāvīgo burvestību, uzticēdams paša drošību Safirai un saviem sargiem.

Vairāk nekā stundu Eragons meklēja Galbatoriksa magus, taču veltīgi magi bija izmanīgi un viltīgi, tāpēc neuzbruka jauneklim tieši. Šīs paslēpes mulsināja Eragonu, līdz no kāda ienaidnieku burvja prāta pirms tas izdarīja pašnāvību -, viņam izdevās izraut domas skrandu: … pavēlēja nenonāvēt tevi vai pūķi… nenonāvēt tevi vai pūķi.

Te nu ir atbilde uz manu jautājumu, viņš sacīja Safirai, bet kāpēc gan Galbatorikss vēl arvien vēlas mūs sagūstīt dzīvus? Viņš taču saprot, ka esam nostājušies vārdenu pusē.

Pirms pūķis paguva atbildēt, viņu priekšā parādījās Nasuada. Viņas seju klāja putekļi un asiņu šļakatas, vairogu atvairīto cir­tienu švīkas, bet lejup pa kreiso kāju no ievainojuma gurnā plūda asinis. Eragon, viņa aizelsusies lūdza. Man vajag, lai jūs abi dodaties kaujā. Parādieties mūsu vīriem, iedrošiniet mūsējos… un pārbiedējiet ienaidnieku.

Vārdenu pavēlnieces stāvoklis satrieca Eragonu. Ļauj man vispirms sadziedēt tavas brūces, jauneklis iesaucās, baidīdamies, ka viņa kuru katru mirkli var zaudēt samaņu. "Man vajadzēja parūpēties, lai viņa būtu labāk aizsargāta."

- Nē! Es pagaidīšu, bet mūs sakaus, ja tu neapturēsi preti­nieku. Viņas acis likās stiklainas un tukšas gluži kā bezjēdzīgi caurumi sejā. Mums ir vajadzīgs… Jātnieks. Pēc šiem vārdiem viņa nošūpojās seglos.

Eragons sveicināja Nasuadu ar paceltu Zaroku. Es klausos, pavēlniec.

- Ej, viņa pavēlēja, un, ja dievi ir, lai viņi tevi sargā!

Sēžot Safiras mugurā, Eragons atradās pārāk augstu, lai ar

zobenu aizsniegtu ienaidniekus, tāpēc viņš izlēca no segliem un nostājās pie pūķa labās priekšķetnas. Tad viņš pavēlēja Orikam un Garžvogam: Aizsargājiet Safiru no kreisās puses. Un, lai kas notiktu, raugieties, lai netrāpāties mums ceļā.

- Tevi noslaucīs, Ugunszoben.

Nē, Eragons atbildēja, nenoslaucīs. Tagad visi pa vie­tām! Kad visi atradās savās vietās, jauneklis uzlika plaukstu uz Safiras kājas un ieskatījās viņas dzidrajā safira acī. Nu, ko, uzdejosim, mana sirdsmīļā?

Uzdejosim, mazais.

Tad pūķis un Jātnieks sakausēja savas patības vēl ciešāk, izgaisinot visas atšķirības un kļūstot par vienu veselumu. Viņi ierēcās un metās uz priekšu, uz pirmajām līnijām. Kad viņi tur nonāca, Eragons pat nesaprata, no kura mutes izlauzās liesmu mēle, kas aprija duci ienaidnieka kareivju, burtiski uzcepdama tos pašu bruņās, tāpat kā viņš nevarēja pateikt, kā roka atvē­zienā trieca Zaroku lejup, pāršķeļot kāda kareivja bruņucepuri uz pusēm.

Gaisā jautās metālisks asiņu smārds, un pāri Liesmojoša­jam līdzenumam stīdzēja dūmu strēles, te paslēpdamas, te atkal atklādamas skatienam cīņas pārņemtu ķermeņu mezglus, pudu­rus, rindas un pūļus. Virs galvām maitasputni gaidīja maltītes sākumu, bet saule tuvojās augstākajam punktam debesīs.

No apkārtējo prātiem Eragons un Safira uzzināja, kā viņus uztver no malas. Safiru vienmēr pamanīja pirmo: milzīgu asins­kāru radījumu ar sarkaniem nagiem un ilkņiem, kas nonāvē it visus savā ceļā te ar ķetnu vēzieniem, te ar astes cirtieniem, te ar bangojošiem liesmu viļņiem, kas aprij desmit vai vairāk kareivju vienā ņēmienā. Viņas spožās zvīņas mirdzēja kā zvaig­znes, ar atstaroto gaismu apžilbinot ienaidniekus. Tad pamanīja Eragonu, kas cīnījās līdzās pūķim. Jauneklis kustējās tik ātri, ka ienaidnieki nespēja noticēt savām acīm, kur nu vēl izsekot viņa kustībām. Ar pārcilvēcisku spēku viņš ar vienu vienīgu cirtienu spēja pāršķelt vairogu, uzšķērst bruņas un sašķaidīt zobenu tam, kurš uzdrīkstējās pacelt pret viņu ieroci. Raidītie šāviņi un bultas nobira indīgajā zemē desmit pēdu no Jātnieka, viņa nobūrumu apturēti.

Eragonam un tāpēc arī Safirai bija grūtāk cīnīties pret savas rases pārstāvjiem. Toreiz pie Farthenduras nogalināt urgļus bija krietni vieglāk. Ik reizes, kad viņš redzēja šausmu pārņemtu seju vai ieskatījās Impērijas kareivja prātā, viņš bija spiests nodo­māt: "Viņa vietā varēju būt es." Taču nedz viņš, nedz Safira nevarēja atļauties žēlastību: ja karavīrs stājās viņiem pretī, tad tas tur arī mira.

Trīs reizes ienaidnieks metās uzbrukumā, un trīs reizes Era­gons un Safira nogalināja katru vīru Impērijas armijas pirmajās rindās, lai pēcāk atkāptos pie vārdenu galvenajiem spēkiem un tādējādi izvairītos no aplenkuma. Pēc pēdējā uzbrukuma Erago­nam nācās noņemt vai vismaz pavājināt aizsardzības nobūrumus ap Arju, Oriku, Nasuadu, Safiru un sevi, lai burvestības pārāk ātri neizsmeltu viņa spēkus. Jo, lai cik varens viņš būtu, arī kaujas apmēri bija milzīgi.

Esi gatava? pēc maza atelpas brīža Eragons jautāja Safirai. Viņa apstiprinoši noņurdēja.

Tikko jauneklis metās atpakaļ cīņā, viņa virzienā svilpdams gāzās bultu mākonis. Ar elfa cienīgu izmanību jauneklis no lielākās to daļas izvairījās burvestība pret raidītajām šautrām viņu vairs neaizsargāja, vēl divpadsmit bultu viņš uztvēra ar vairogu, tomēr divas viņam trāpīja viena pa vēderu, otra pa sāniem, un Eragons paklupa. Kaut arī šautras necaururba bruņas, tās aizsita jaunek­lim elpu un atstāja zilumus krietna ābola lielumā. "Tikai neapstā­jies! Tu esi ticis galā arī ar ļaunākām sāpēm!" viņš sev pavēlēja.

Mezdamies astoņu ienaidnieka karavīru bariņā, Eragons šau­dījās no viena vīra pie cita, pasizdams sāņus to pīķus un triekdams Zaroku kā nāvīgu zibens bultu. Tomēr kaujas duna bija notruli­nājusi jaunekļa maņas, tāpēc vienam no kareivjiem izdevās izdurt šķēpa smaili cauri Eragona bruņukreklam, aizķerot viņa kreisās rokas muskuli.

Safira ierēcās, un pretinieki bailēs sarāvās.

Eragons izmantoja mirkļa apjukumu un, liekot lietā Zaroka spala pogā iestrādātajā rubīnā noglabāto enerģiju, atjaunoja spē­kus un nonāvēja trīs atlikušos Impērijas kareivjus.

Novēzēdama asti savam Jātniekam tieši virs galvas, Safira notrieca no kājām pāris desmitu vīru. Atelpas mirklī, kas iestājās pēc tam, Eragons palūkojās uz sāpēs pulsējošo roku un noteica:

Waise heill. Vienlaikus, izmantodams Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos atlikušo enerģiju, viņš sadziedēja arī sasitumus.

Pūķis un Jātnieks lauzās tālāk uz priekšu.

Likās, ka zem Eragona un Safiras atstāto līķu smaguma ielie­cas Liesmojošā līdzenuma zeme, taču Impērijas armija neno­drebēja, tā neatkāpās. Katra nogalinātā ienaidnieka vietā stājās jauns vīrs. Eragonu pamazām pārņēma bezspēcības izjūta Impē­rijas vīru bezgalīgie pūļi atspieda vārdenus līdz viņu nometnei. Eragons redzēja, ka viņa izmisums atspoguļojas arī kaujas laukā sastaptās Nasuadas, Arjas, karaļa Orina un pat Andželas sejā.

Pat pēc tik smagām apmācībām mēs nespējam apturēt Impē­riju, Eragons sirdījās. Viņu armijā ir pārāk daudz kareivju! Mēs nespēsim turpināt cīņu bezgalīgi. Turklāt nedz Zarokā, nedz jostā enerģijas gandrīz vairs nav atlicis.

Tu vari iegūt to no apkārtnes, ja nāksies.

Es tā nerīkošos, ja vien neizdosies nonāvēt vēl kādu Galbato­riksa magu un enerģiju paņemt no ienaidnieka kareivjiem. Citādi es tikai kaitēšu pārējiem vārdeniem, jo te taču nav augu vai dzīv­nieku, kurus es varētu izmantot, lai stiprinātu mūs.

Garās kaujas stundas turpināja vilkties kā gliemeži. Erago­nam smeldza visas maliņas, ķermeni māca milzīgs nogurums, un, ņemot vērā to, ka daudzi aizsardzības nobūrumi vairs nedarbojās, miesu klāja vairāki duči sīku ievainojumu. Kreisā roka bija notir­pusi no neskaitāmajiem triecieniem, kurus viņš bija atvairījis ar nu jau sacirsto vairogu. No ieskrambātās pieres plūstošais karsto asiņu un sviedru maisījums ik pa brīdim padarīja jaunekli aklu. Likās, ka salauzts arī viens no rokas pirkstiem…

Safirai neklājās daudz labāk. Kareivju bruņas bija uzplēsu­šas brūces pūķa mutē, daudzi zobenu cirtieni un bultu trāpī­jumi savainojuši neaizsargātos spārnus, bet kāds šķēps caururbis viņas bruņas un ievainojis plecu. Eragons redzēja lidojošo šķēpu un mēģināja to atvairīt ar buramvārdiem, taču tie izrādījās par gausu. Tagad katra Safiras kustība notašķīja zemi ar simtiem asiņu lāsīšu.

Krituši bija trīs no Orika vīriem un arī divi kuiļi.

Saule sāka laisties uz rieta pusi.

Kad Eragons un Safira posās septītajam, pēdējam, uzbru­kumam, austrumos atskanēja skaļas un dzidras taures. Karalis Orins iegavilējās: Rūķi ir klāt! Rūķi ir klāt!

Rūķi? Eragons piemiedza acis un apjucis palūkojās apkārt. Ap sevi viņš redzēja tikai kareivjus. Tad, kad jauneklis aptvēra, ko īsti nozīmēja karaļa vārdi, viņu pārņēma sajūsma. Rūķi! Viņš uzrāpās Safirai mugurā, pūķis gaisā palēcās, mirkli vēcinādams saplosītos spārnus, lai viņi varētu pārskatīt kaujas lauku.

Patiešām no austrumiem uz Liesmojošā līdzenuma pusi soļoja milzīga armija. Tās priekšgalā, tērpies zelta bruņās, ar dārgakmeņiem rotāto bruņucepuri galvā un savu mūžveco kara veseri Volundu dzelžainajā tvērienā jāja karalis Hrotgars. Ierau­dzījis Eragonu un Safiru, rūķu karalis pacēla Volundu sveicie­nam.

Eragons no visa spēka ieaurojās un atbildēja ar to pašu, novi­cinādams gaisā Zaroku. Jauni spara uzplūdi lika jauneklim aiz­mirst par ievainojumiem, ļāva atkal justies niknuma pilnam un mērķtiecīgam. Safira ierēcās kopā ar viņu, iedvesdama atjaunotu cerību vārdenos, bet Impērijas kareivjiem likdama bailēs saminstināties.

- Ko tu redzēji? Oriks iesaucās, kad Safira nolaidās uz zemes. Vai tas ir Hrotgars? Cik vīru ir kopā ar viņu?

Atvieglojuma sajūsmināts, Eragons piecēlās stāvus seglu kāpš­ļos un iekliedzās: Stipriniet savas sirdis, karalis Hrotgars ir klāt! Un izskatās, ka kopā ar viņu ir visa rūķu armija! Mēs sakausim Impēriju! Kad gaviles pieklusa, Jātnieks piebilda: Tagad izvelciet savus zobenus un atgādiniet tiem utainajiem gļēvuļiem, kāpēc viņiem ir jābīstas no mūsu drosmes! Uz priekšu!

Tajā mirklī, kad Safira metās uz ienaidnieka pusi, atskanēja otrs kliedziens, šoreiz no rietumu puses: Kuģis! Pa Džietas upi tuvojas kuģis!

- Nolādēts, Eragons norūca. "Mēs nevaram ļaut šim kuģim piestāt krastā, ja tajā atrodas Impērijas papildspēki." Sazinājies ar Triānu, viņš sacīja: Pasaki Nasuadai, ka mēs ar Safiru tiksim galā ar kuģi. Ja tur ir Galbatoriksa vīri, mēs to vienkārši nogrem­dēsim.

Kā teiksi, Argetlam, atbildēja burve.

Safira nekavējoties pacēlās spārnos, mezdama augstus lokus pāri nomīdītajam, kūpošajam līdzenumam. Kad kaujas nemitīgā duna Eragona ausīs noklusa, viņš dziļi ievilka elpu, juzdams, kā prāts noskaidrojas. Pametis skatienu lejup, viņš pārsteigts ievēroja, cik sadrumstalotas tagad izskatījās abas armijas. Gan Impērijas, gan vārdenu karapulki bija sašķēlušies neskaitāmās nelielās grupiņās, kas cīnījās cita pret citu visā Liesmojošā līdze­numa plašumā. Tad šajā bangojošajā apjukumā iesoļoja rūķi, pārsteigdami Impēriju no flanga gluži tāpat, kā tas bija izdevies Orina kavalērijai kaujas sākumā.

Kad Safira pagriezās pa kreisi un cauri mākoņiem aiztraucās uz Džietas upes pusi, kaujas lauks pagaisa no skatiena. Vēja brāzma izkliedēja degošās kūdras dūmus, viņu priekšā parādījās liels trīsmastu kuģis, kas, divām airu rindām cilājoties ritmā, lauzās augšup pa upes straumi. Burinieks izskatījās pamatīgi bojāts, turklāt pie tā mastiem nemanīja karogus, kas norādītu uz tā piederību. Lai nu kā, Eragons sagatavojās iznīcināt nelūgtos viesus. Kad Safira metās pikējumā, viņš pacēla pāri galvai Zaroku un izgrūda pār lūpām mežonīgu kaujas saucienu.