Vecākais

UZ TELNĒRAS KRAUJAS

Bom.

Eragona un pārējo Telnēras kraujas malā sanākušo ļaužu priekšā gaisā varenos spārnus plivināja pūķis saules spo­žumā, apdvesdams visus ar ritmiskām vēja brāzmām. Žilbinošo rītausmas staru apspīdēts, pūķa ķermenis šķita liesmojam. Mil­zeņa zelta zvīņas izraibināja zemi un kokus ar ņirbošiem saules zaķīšiem. Pūķis bija krietni lielāks par Safiru un, spriežot pēc apmēriem, varēja būt vairākus gadsimtus vecs. Arī tā kakls, locekļi un aste bija krietni masīvāki. Pūķa mugurā sēdēja Jātnieks, kura baltās drēbes skaisti izcēlās uz spožo zeltaino zvīņu fona.

Pavērsis seju augšup, Eragons nometās ceļos. Es tomēr neesmuļ viens… Apbrīns un atvieglojums pārņēma sirdi. Tagad viņam vairs nenāksies vienam uzņemties atbildību par vārdenu un Galbatoriksa sadursmes iznākumu. Te bija viens no sendienu miernešiem, atvests šurp no laika dzīlēm, lai vadītu Eragona gaitas, dzīvs simbols un apliecinājums leģendām, kuras Safiras Jātnieks bija klausījies bērnībā. Te bija viņa skolotājs. Te bija dzīva leģenda!

Kad pūķis pagriezās, lai nolaistos, Eragonam aizrāvās elpa; milzīgā radījuma kreiso priekšķetnu bija nošķēlis briesmīgs cir­tiens, reiz varenā ieroča vietā atstādams nevarīgu, baltu strupuli. Jauneklim acīs sariesās asaras. j j

Pūķis nolaidās mīkstajā āboliņā, kalna virsotnē saceļot izkal­tušu zariņu un lapu virpuli, un sakļāva spārnus. Jātnieks uzma­nīgi norausās pa pūķa veselo priekšķetnu un, salicis rokas pie krūtīm, pienāca pie Eragona. Elfam bija sudrabaini mati, un viņš izskatījās neiespējami vecs, lai gan vienīgā gadu nastas zīme bija bezgalīgas līdzjūtības un skumju izteiksme sejā.

Osthato Chetowā, Eragons sveicināja elfu. Sērojošo Zintniek… Tu mani sauci, un es esmu ieradies. Tad jauneklis pēkšņi atcerējās Arjas mācītos pieklājības rituālus un pieskārās lūpām. -Atra esterni ono thelduin.

Jātnieks pasmaidīja. Viņš saņēma Eragonu aiz pleciem un pacēla augšup, vērdamies jauneklī ar tādu sirsnību, ka Eragons nespēja novērst no elfa skatienu; viņš likās nogrimstam Jātnieka acu bez­galīgajā dzelmē. Eragon Ēnkāvi, mans īstais vārds ir Oromiss.

Tu to zināji, Islanzadi nočukstēja, un aizvainojums kara­lienes balsī strauji pārvērtās dusmu vētrā. Tu zināji par Era­gona pastāvēšanu, tomēr man nebildi ne vārda? Kāpēc tu mani piekrāpi, Surtugal?

Atbrīvojis Eragonu no sava suģestējošā skatiena, Oromiss pie­vērsās karalienei. Es neko neteicu tāpēc, ka nebiju pārliecināts, vai Eragons un Arja nodzīvos gana ilgi, lai sasniegtu Elesmēru. Man nebija ne mazākās vēlēšanās dot tev tik trauslu cerību, kas varēja sašķīst jebkurā mirklī.

Islanzadi apmetās uz papēža, gulbja spalvu apmetnim uzsitoties gaisā kā spārniem. Tev nebija nekādu tiesību slēpt šādas ziņas no manis! Es varēju nosūtīt kareivjus, lai tie pasargātu Arju, Eragonu un Safiru jau Farthendurā un atgādātu viņus uz šejieni.

Oromiss skumji pasmaidīja. Es no tevis, Islanzadi, neko neslēpu tikai to, ko tu pati biji izvēlējusies neredzēt. Ja tu būtu pieredzējusi zemi, kā tev to pienāktos darīt, tu būtu pamanījusi Alagēziju piemeklējušo juku cēloni un uzzinājusi patiesību par Arju un Eragonu. To, ka savās sērās tu varēji piemirst par vār­deniem un rūķiem, es saprotu, bet kā tu varēji aizmirst Bromu? Vinr Alfakyn? Pēdējo no Elfu Draugiem? Tu, karalien, esi sēdējusi savā tronī akla un neuzmanīga pret pasauli. Es nevarēju atļauties novirzīt tavas domas vēl tālāk no valdīšanas pār elfu valsti, liekot tev pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.

Islanzadi dusmas norima. Karaliene stāvēja klajumā ar bālu seju un nošļauptiem pleciem. Tu norādīji manu īsto vietu, viņa nočukstēja.

Zelta pūķis pieliecās, lai nopētītu Eragonu ar dzirkstoši zibo­šajām acīm, un apdvesa jaunekli ar karstu, miklu elpu. Es prie­cājos satikt tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Glēdrs. Pūķa balss jo viņš neapšaubāmi bija vīriešu dzimuma dunēja Eragona prātā kā kalnu lavīnas dārdoņa.

Jauneklis spēja vien pieskarties lūpām un pateikt: Tas man ir milzīgs gods.

Tad Glēdrs pievērsās Safirai. Viņa stāvēja nekustoties, stīv izliekusi kaklu, kamēr Glēdrs apostīja viņas vaigu un spārn malu. Eragons manīja, kā Safiras saspringtie ķetnu muskuļi nevil­šus nodreb. Tu smaržo pēc cilvēkiem, Glēdrs bilda, un par savu rasi tu zini vien to, ko tev iemācījuši pašas instinkti, tomēr tev ir īsta pūka sirds.

Šīs klusās sarunas laikā Oriks stādījās priekšā Oromisam.

- Patiesi, tas ir daudz vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt vai iztēloties. Tu, Jātniek, esi patīkams pārsteigums šajos drūmajos laikos. Viņš piespieda dūri pie sirds. Ja vien es neatļaujos pārāk daudz, tad mana karaļa un mana klana vārdā es gribētu uzdot tev kādu jautājumu, kā tas ir ierasts starp rūķiem.

Oromiss pamāja. Un es uz to atbildēšu, ja vien tas būs manos spēkos.

- Tad saki man, kāpēc tu visus šos gadus slēpies! Mums tevis, Argetlam, ļoti pietrūka.

- Ak, nopūtās Oromiss. Šajā pasaulē sāpju ir pārpārēm, un viena no lielākajām ir nespēja palīdzēt tiem, kuri nonākuši postā. Es nedrīkstēju riskēt un pamest šo slēptuvi, jo, ja es būtu gājis bojā, pirms izšķiltos kāda no Galbatoriksa olām, tad vairs nepaliktu neviena, kas spētu nodot mūsu noslēpumus jaunajam Jātniekam, un tad pieveikt viltvārdi būtu krietni grūtāk.

- Vai tas bija patiesais iemesls? Oriks izgrūda. Tie ir gļēvuļa vārdi! Olas varēja tā arī neizšķilties.

Klajumu pārņēma nāvējošs klusums, kurā varēja saklausīt vien Glēdra slāpēto ņurdēšanu. Ja tu nebūtu mans viesis, Islanzadi sacīja, es pati tevi nogalinātu par tādu apvainojumu.

Oromiss paplēta rokas. Nē, viņa teiktais mani neaizvainoja. Tā ir saprotama sajūta. Tev jāzina, Orik, ka mēs ar Glēdru nespē­jam cīnīties. Glēdrs ir smagi savainots, un es, elfs pielika roku pie deniņiem, arī esmu smagi cietis. Kad atrados Atkritēju gūstā, viņi manī kaut ko salauza. Tiesa, es vēl spēju mācīt un mācīties, taču es vairs nespēju valdīt pār maģiju, ja nu vienīgi likt lietā kādas

nenozīmīgas burvestības. Senais spēks neatgriežas manī, lai kā es Censtos. Kaujā es būtu nederīgāks par nederīgu es būtu mūsu armijas vājais posms un apdraudējums; kāds, kuru viegli sagūstit un pēc tam izmantot pret sabiedrotajiem. Tāpēc mūsu visu nākotnes vārdā es paslēpos no Galbatoriksa ietekmes uz visiem laikiem, kaut gan vairāk par visu alku atklāti stāties viņam pretī.

- Veselais Kroplis, Eragons nomurmināja.

- Piedod man, Oriks atvainojās^Viņš izskatījās pagalam Hatriekts.

- Tam nav nozīmes. Oromiss uzlika roku uz Eragona pleca.

Ar jūsu atļauju, Islanzadi Drottning?

- Ej, karaliene gurdi sacīja. Ej ar mieru.

Glēdrs pieplaka pie zemes, un Oromiss pa pūķa kāju izveicīgi uzrausās seglos. Lidojiet man līdzi, Eragon un Safira. Mums daudz kas jāpārrunā. Zeltainais pūķis pacēlās spārnos no kraujas malas un izmeta plašu loku, celdamies augšup ar gaisa strāvu.

Eragons un Oriks atvadījās ar ciešu rokasspiedienu. Nes godu mūsu klanam, rūķis noteica.

Kāpdams Safirai mugurā, Eragons jutās tā, it kā dotos bezga­līgā ceļojumā, un tāpēc viņam jāatvadās no visiem, kas paliek aiz muguras. Tomēr viņš vienkārši paskatījās uz Arju un pasmaidīja, ļaudams sejā uzplaukt sajūsmas un prieka izteiksmei. Elfa sarauca pieri, viņas vaibstos pazibēja satraukums, bet tad jau Eragons bija projām, Safiras aizrautīgā lidojuma uznests debesīs.

Abi pūķi gar balto klinti nolidoja vairākas jūdzes uz zieme­ļiem. Varēja dzirdēt vien vareno spārnu radītos švīkstus. Safira lidoja līdzās Glēdram. Viņas dedzība savērpa mutulī Eragona prātu, padarīdama spēcīgākas arī jaunekļa izjūtas.

Viņi nolaidās kādā citā klajumā uz kraujas malas gandrīz tur, kur atklātā akmens siena bija nobrukusi līdz pašai zemei. Klaja taka veda no bezdibeņa malas līdz zemas, starp četru koku stum­briem izaudzētas, mājas slieksnim. Viens no kokiem auga pāri straumītei, kas iztecēja no meža noslēpumainajiem dziļumiem. Glēdram namiņš bija par mazu; tas bija tik pieticīgs, ka viegli ietilptu pūķa krūškurvī.

- Laipni lūgts manās mājās, sacīja Oromiss, ar neparast izveicību nolēkdams uz zemes. Es mitinos šeit, Telnēras krauj jas pašā malā, jo tas man dod iespēju netraucēti domāt un pētīt Mans prāts labāk darbojas projām no Elesmēras un citu lauž traucējošās klātbūtnes.

Oromiss nozuda mājā, tad atgriezās ar diviem ķeblīšiem u divām dzidra, auksta ūdens krūkām. Viens ķeblītis un krūka tiki Eragonam. Jauneklis padzērās un, cenzdamies neizrādīt apbrīnr un nervozitāti, pārlaida skatienu plašajai Duveldenvārdenas aina» vai. Viņš gaidīja, kad elfs ierunāsies. Es esmu saticis vēl vienu Jāt­nieku! Safira, kas tupēja līdzās Eragonam, bija piekalusi skatienu Glēdram un starp varenajiem nagiem lēni mīcīja zemi.

Klusums stiepās arvien ilgāk un ilgāk. Pagāja desmit minū«ļ tes… pusstunda… tad arī stunda. Pēc tam Eragonam nācās sekot laika ritējumam, vērojot saules kustību debesīs. Sākumā viņam] prātā zumēja neskaitāmi jautājumi un domas, bet pamazām jau­neklis klusi samierinājās ar notiekošo un vienkārši ar baudu vēroja aizejošo dienu.

Tikai tad Oromiss sacīja: Tu nupat iemācījies pacietības vērtību. Tas ir labi.

Pagāja brīdis, līdz Eragons atguva balsi. Tu nevari panākt briedi, ja steidzies.

Oromiss nolika ūdens krūku. Tiesa. Ļauj aplūkot tavas rokas. Esmu atklājis, ka tās spēj pastāstīt ļoti daudz par savu īpašnieku. Eragons novilka cimdus un ļāva elfam ar tievajiem, sausajiem pirkstiem satvert delnas. Viņš iztaustīja jaunekļa tulz­nas, tad minēja: Labo mani, ja kļūdos. Izkapti un arklu tu esi cilājis biežāk nekā zobenu, lai gan loks tev nav svešs.

- Tiesa.

- Un tev nav nācies daudz rakstīt vai zīmēt, varbūt tu vispār neesi ar to saskāries.

- Broms man Teirmā ierādīja burtus.

- Mmm. Bez darba un kara rīkiem,ko tev nācies cilāt, es vēl redzu, ka tu mēdz būt pārgalvīgs un nevērīgs pret paša dro­šību.

- Pēc kā jūs spriežat, Oromis-elda? Eragons vaicāja, izman­todams viscienījamāko un oficiālāko pagodinājuma uzrunu, kādu vien spēja iedomāties.

- Elda nav pareizi, Oromiss viņu izlaboja. Tu sauksi mani par skolotāju šajā valodā un ebrithil senvalodā, nekā citādi. Tāpat tev jāuzrunā Glēdrs. Mēs esam jūsu skolotāji, jūs esat mūsu audzēkņi, tāpēc izturieties ar pienācīgu cieņu un padevību. Oro­miss runāja miei'īgi, bet ar tādu noteiktību, it kā būtu piei'adis pie bezierunu paklausības.

- Jā, skolotāj Oromis.

- Tas pats attiecas arī uz tevi, Safira.

Eragons juta, cik grūti Safirai nākas pārvarēt lepnumu, lai pateiktu: Jā, skolotāj.

Oromiss pamāja. Tā. Ikviens ar tik bagātu rētu klāstu ir vai nu bezcerīgs neveiksminieks, cīnās kā apmāts, vai tīšām meklē briesmas. Vai tu cīnies kā apmāts? -Nē.

- Tāpat neliekas, ka tu būtu neveiksminieks, gluži otrādi. Tad mums atliek viens vienīgs izskaidrojums. Ja vien tev nav cita viedokļa?

Eragons atcerējās to, ko bija pieredzējis mājās un ceļā, lai labāk izprastu savu rīcību. Es drīzāk teiktu, ka tad, ja es apņemos kaut ko izdarīt, es to arī izdaru par katru cenu… īpaši, ja apdraudēts ir kāds, ko es mīlu. Viņš uzmeta žiglu mirkli Safirai.

- Un vai tu ļaujies izaicinājumiem?

- Man patīk izaicinoši notikumi.

- Tātad tu izjūti vēlmi stāties kādam pretī, lai pārbaudītu savas spējas.

- Man patīk pārvarēt izaicinājumus, taču es esmu piedzīvojis gana grūtību, lai zinātu, ka ir muļķīgi padarīt stāvokli vēl grū­tāku, nekā tas jau ir. Reizēm nākas likt lietā visu izveicību, lai paliktu dzīvs.

- Un tomēr tu nolēmi sekot razakiem, kaut gan vieglāk būtu bijis palikt Palankāra ielejā. Un tad tu ieradies šeit.

- Tā rīkoties man likās pareizi… skolotāj.

Vairākas minūtes neviens nebilda ne vārda. Eragons mēģināja nojaust, ko elfs domā, taču nespēja nolasīt ne mazākās izjūtas mas» kai līdzīgajā sejā. Beidzot Oromiss sakustējās. Varbūt tev, Eragon, Tarnagā kaut ko iedeva? Rotaslietu, bruņas vai varbūt monētu?

- Iedeva gan. Viņš pabāza roku zem kamzoļa un izvilku kaklarotu ar smalko sudraba veserīti. Pēc Hrotgara rīkojuma šo man pagatavoja Gannels, lai neļautu nevienam pieredzēt Safiru vai mani. Rūķi baidījās, ka Galbatorikss varētu būt uzzinājis, kfl es izskatos… Kā tu to zināji?

- Jo, Oromiss atbildēja, es vairs nespēju tevi sajust.

- Apmēram pirms nedēļas, kad bijām Siltrimā, kāds mēģināja mani pieredzēt. Vai tas biji tu?

Oromiss noliedzoši papurināja galvu. Pēc tam kad es pirmo reizi pieredzēju tevi kopā ar Arju, man vairs nevajadzēja izman­tot tik rupju paņēmienu, lai atrastu tevi. Es spēju pieskarties tavam prātam ar savējo, piemēram, toreiz, kad tu gulēji ievainots Farthendurā. Paņēmis amuletu, viņš nomurmināja dažus tei­kumus senvalodā, tad atdeva veserīti Eragonam. Tajā nav citu burvestību, kuras es spētu noteikt. Vienmēr nēsā to sev līdzi; tā ir vērtīga dāvana. Viņš salika abu roku pirkstus citu pret citu. Elfa nagi bija apaļi un spoži kā zivs zvīņas. Tad skolotājs caur pirkstu spraugām palūkojās uz balto apvārsni. Kāpēc tu, Eragon, esi šeit ieradies?

- Lai pabeigtu apmācību.

- Un ko, tavuprāt, tas ietver?

Eragons apmulsis sagrozījās. Jaunas zināšanas par maģiju un cīņas mākslu. Broms nepaguva man iemācīt visu, ko zināja.

- Maģija, prasme rīkoties ar zobenu un citas līdzīgas mākslas ir bezjēdzīgas, ja tu nezini, kur un kā tās izmantot. Un to tad arī es tev mācīšu. Tiesa, kā to pierādīja Galbatorikss, spēks bez sirdsskaidrības ir bīstamākais, kas šajā pasaulē ir iespējams. Tad nu mans galvenais uzdevums ir palīdzēt jums abiem saprast, kas jūs virza, lai jūs neizdarītu pareizās izvēles nepareizu iemeslu dēļ. Jums ir jāapgūst pašiem sevi tas, kas jūs esat, un tas, ko jūs spējat izdarīt. Tieši tāpēc jūs esat šeit.

Kad mēs sāksim apmācību? vaicāja Safira.

Oromiss gribēja kaut ko teikt, taču tad sastinga. Krūka izkrita elfam no rokas, seja tumši piesarka, bet pirksti savilkās līkos nagos, kas ķērās drānās kā smaildadža dzelkšņi. Pārvērtība bija biedējoša un pēkšņa. Pirms Eragons paguva sabīties, elfs atkal atbrīvojās, taču tagad likās, ka viņa ķermeni ir pārmācis nogurums.

Eragons norūpējies uzdrīkstējās pajautāt: Vai tu jūties labi?

Oromisa mutes kaktiņu augšup paviltā smaida atblāzma. Ne tik labi, kā vēlētos. Mēs, elfi, uzskatām sevi par nemirstī­giem, taču pat mums neiet secen daža laba miesas kaite, kuru pat mūsu maģijas zināšanas spēj vien pagausināt. Neuztraucies… tas nav nekas lipīgs, tomēr vaļā no šīs ligas es pats nespēju tikt. Viņš nopūtās. Jau gadu desmitiem ilgi es balstu sevi ar simtiem sīku, vāju burvestību, kas, klādamās cita pār citu, pastiprina senāku, man vairs neaizsniedzamu buramvārdu iedarbību. Tas man ļāvis nodzīvot gana ilgi, lai pieredzētu pēdējo pūķu dzimšanu un sek­mētu Jātnieku atdzimšanu no mūsu pieļauto kļūdu krāsmatām.

- Cik ilgi vēl…

Oromiss parāva uz augšu smailo uzaci. Cik ilgi vēl man atlicis līdz nāvei? Kāds laiciņš mums ir, bet tā nav daudz, īpaši, ja vārdeni izlems saukt tevi talkā. Tāpēc un tā, Safira, būs atbilde uz tavu jautājumu mēs sāksim apmācības nevilcinoties un mācīsimies ātrāk, nekā pagātnes un nākamības Jātnieki to jebkad darījuši vai darīs, jo man ir jāsaspiež desmitgadēm krātas zināšanas mēnešos un nedēļās.

- Tu jau zini, Eragons sacīja, vaigiem mulsumā un kaunā svil ­stot, par manu… par manu ievainojumu. Viņš izmocīja pēdējo vārdu, ienīzdams pat to, kā tas skan. Arī es esmu sakropļots.

Oromisa skatienā iezagās līdzjūtība, taču balss skanēja tikpat stingri. Eragon, tu kļūsti par kropli tikai tad, kad uzskati sevi par tādu. Es saprotu, kā tu jūties, taču tu nedrīksti zaudēt cerību, jo sakāvi paredzošs noskaņojums ir briesmīgāka vaina par jeb­kuru miesīgu vāti. Es zinu, ko runāju, jo pats to esmu piedzīvojis. Sevis žēlošana nepalīdzēs nedz tev, nedz Safirai. Mēs kopā ar citiem zintniekiem izpētīsim tavu ievainojumu un raudzīsim, vai varam mazināt tā iespaidu, bet tikmēr tavas apmācības risināsie tā, it kā viss būtu kārtībā.

Iedomājies iespējamās sekas, Eragons juta, kā saules pinum savelkas kamolā un mutē pazib žults garša. Nevar būt, ka Oromis piespiedīs mani vēlreiz pārciest tādas mocības! Sāpes ir necieša mas, jauneklis drudžaini bilda. Tās mani nogalinās. Es…

Nē, Eragon. Tās tevi nenogalinās. Tik daudz par tavu lāstu es zinu. Tiesa, katram no mums ir savs pienākums: tev vārdenu bet man tavā priekšā. Mēs nevaram no tā izvairīties kaut kādu sāpju dēļ. Pārāk daudz ir likts uz spēles, tāpēc mums nedrīks neizdoties. Eragons spēja vien papurināt galvu, jo viņu draudēj pārņemt šausmu lēkme. Viņš mēģināja atvairīt Oromisa teikto, taču tajos ietvertā patiesība bija nenoliedzama. Eragon, tev jāuzņemas šī nasta no brīva prāta. Vai tad nav neviena, kura dēļ tu gribētu ziedot sevi?

Pirmo jauneklis iedomājās Safiru, bet viņas dēļ Eragons to nedarītu. Arī Nasuadas dēļ ne. Pat Arjas dēļ ne. Kas tad īsti viņu virzīja? Tad, kad viņš zvērēja uzticību Nasuadai, viņš to darīja Rorana un pārējo Impērijas apspiesto iedzīvotāju dēļ. Bet vai ļaudis viņam nozīmēja tik daudz, lai uzņemtos tādas ciešanas? Jā, viņš nolēma. Jā, viņi nozīmē tik daudz, jo es esmu vienīgais, kuram ir kaut mazākās izredzes palīdzēt viņiem. Turklāt es pats atbrīvošos no Galbatoriksa ēnas tikai tad, kad no tās būs brīvi arī visi pārējie. Un tas ir manas dzīves vienīgais mērķis. Kā citādi es varu rīkoties? Drebot pie visām miesām, Eragons izteica šos biedējošos vārdus: Es uzņemos šo cīņu Alagēzijas iedzīvotāju dēļ, visu to rasu dēļ, kas cietušas no Galbatoriksa varmācības. Lai kādas sāpes es ciestu, zvēru, ka būšu uzcītīgākais māceklis, kāds tev jelkad bijis.

Oromiss pamāja ar nopietnu izteiksmi sejā. Tieši to es no tevis sagaidu. Viņš uzmeta skatienu Glēdram, tad turpināja: Piecelies un novelc kamzoli. Paskatīsimies, ko tu spēj.

Paga, iejaucās Safira. Skolotāj, vai Broms zināja, ka jūs mājo­jat šeit ? Eragons sastinga, jo viņam šāds jautājums nebija ienācis prātā.

- Protams, Oromiss atbildēja. Savulaik viņš bija mans midzēknis Ilirejā. Esmu pateicīgs, ka jūs viņu pienācīgi apglabājāt, jo dzīve viņam nebija viegla un reti kurš izrādīja viņam jelkādu :;irsnību. Es ceru, ka pirms izzušanas tukšumā viņš rada mieru.

Eragons lēnām sarauca pieri. Vai arī Morzanu tu pazini?

- Viņš bija mans māceklis pirms Broma.

- Un Galbatoriksu?

- Es biju viens no Vecajiem, kas liedza viņam otru pūķi, kad pirmo nogalināja, bet, nē, man laimējās, jo pie manis apmācībā viņš nav bijis. Galbatorikss pats sameklēja un nogalināja visus savus skolotājus.

Eragons vēlējās uzdot vēl vairākus jautājumus, taču saprata, ka labāk to atlikt uz vēlāku laiku, tāpēc piecēlās un atraisīja kamzoļa saites. Izskatās, viņš vērsās pie Safiras, ka mēs nekad neuzzināsim visus Broma noslēpumus. Novilcis kamzoli, jaunek­lis nodrebinājās, jo gaiss likās dzestrs. Tad viņš atlieca plecus un izrieza krūtis.

Oromiss apgāja viņam apkārt, pārsteigti apstādamies un iesaukdamies, kad ieraudzīja rētu, kas stiepās pāri Eragona mugu­rai. Vai tad Arja vai kāds no vārdenu dziedniekiem nepiedāvāja noņemt sarētojumu? Tad mugura neizskatītos tik briesmīgi.

-Arja par to ieminējās, bet… Eragons apklusa, nespēdams izteikt savas sajūtas vārdos. Tad viņš piebilda: Tagad šī vāts ir daļa no manis, tāpat kā Murtaga rēta ir daļa no viņa.

- Murtaga rēta?

- Murtagam bija līdzīga zīme. To atstāja Zaroks, ar kuru viņam, vēl bērnam esot, svieda Morzans, viņa tēvs.

Oromiss krietnu brīdi nopietni pētīja savu audzēkni, tad pamāja un turpināja apskati. Tev ir tīri pieklājīgi muskuļi, turklāt tu neesi greizs kā vairums to, kas cīnās ar zobenu. Vai tu vienlīdz izveicīgi rīkojies ar abām rokām?

- Ne gluži, taču man nācās mācīties izmantot kreiso roku, kad es pie Teirmas salauzu labo plaukstu.

- Lieliski. Tā mēs ietaupīsim kādu laiku. Satver plaukstas aiz muguras un pacel, cik augstu spēj. Eragons izpildīja lūgumu, taču šāda stāja lika iesmelgties pleciem un viņam tikko izdevAO sadot pirkstus. Tagad paliecies uz priekšu, turot ceļgalus taifl nus. Mēģini pieskarties zemei. Šis uzdevums Eragonam padevāļ vēl grūtāk; beigu beigās viņš stāvēja sakumpis kā kuprītis, rokā™ bezspēcīgi nokarājoties, bet ceļgala saites likās svilstam ugunH Jaunekļa pirksti vēl arvien atradās krietnas deviņas desmit collaB no zemes. Vismaz tu vari staipīties, nenodarot sev pāri. Es uz t(ļ pat necerēju. Tu vari izpildīt vairākus lokanības vingrinājumus, pārāk nenomokot sevi. Lūk.

Tad Oromiss vērsās pie Safiras. Es vēlētos iepazīt arī tavas ļ spējas. Viņš piedāvāja pūķim ieņemt vairākus sarežģītus stāvok«j ļus, kas lika katrai viņas stiegrā auguma pēdai izlocīties visneie-j domājamākajos veidos. Vingrinājumu virkne noslēdzās ar tādiem! kūleņiem gaisā, kādus Eragons nekad nebija pieredzējis. Viņai] neizdevās izpildīt vien dažus Oromisa lūgumus, piemēram, apmesti atmugurisku cilpu, no liela augstuma spirālē traucoties lejup.

Kad Safira nolaidās, Glēdrs sacīja: Šķiet, mēs esam pārāk loloA juši mūsu Jātniekus. Ja pūkēniem būtu nācies rūpēties pašiem par sevi savvaļā kā tev un taviem senčiem tad, iespējams, viņu lidošanas prasmes būtu bijušas krietni labākas.

Nedomāju, Oromiss iebilda, pat ja Safira būtu uzaugusi ļ Vrongardā un apmācīta, izmantojot ierastos paņēmienus, viņa tik un tā būtu izcila lidotāja. Esmu reti redzējis debesīs tik izvei­cīgu pūķi. Safira samirkšķināja acis, tad sakārtoja spārnus un sāka tīrīt vienu no nagiem tā, ka viņas galva pazuda skatienam. Protams, tu vari vēl pilnveidot sevi tāpat kā mēs visi, tomēr tikai nedaudz, ļoti nedaudz. Elfs atkal apsēdās, izslējis muguru ļ pilnīgi taisni.

Nākamās piecas stundas vismaz tā Eragonam likās Oro­miss tērpināja viņu un Safiru par zināšanām dažādās jomās no botānikas līdz kokapstrādei, no kalēja darbiem līdz ārstniecībai, kaut gan visvairāk elfu interesēja jaunā Jātnieka un viņa pūķa izpratne par vēsturi un senvalodu. Izvaicāšana nomierināja Era­gonu, jo tā atgādināja Broma prašņāšanu garajos pārgājienos uz Teirmu un Drasleonu.

Kad viņi pārtrauca nodarbību, lai paēstu pusdienas, Oromiss ieaicināja Eragonu mājā, atstādams abus pūķus vienus. Elfa nams likās ļoti pieticīgi aprīkots te bija tikai kāds nieks pārtikas, bļoda, lai nomazgātos, un prāta meklējumiem nepieciešamais. I )ivas sienas bija klātas ar iedobēm, kurās glabājās tīstokļu simti. I līdzās galdam karājās zeltīta maksts Glēdra zvīņu krāsā un pieskaņots zobens, kura asmens zaigoja bronzas krāsā.

Durvju iekšpusē, iestrādāts koka serdē, bija sprīdi augsts un divus sprīžus plats četrstūris, kurā bija redzama skaista, stāvā nogāzē izbūvēta pilsēta. Tās daudzos torņus apgaismoja austoša pilnmēness sarkanīgā gaisma. Debesu ķermeņa rētaino seju pār­šķēla apvārsnis, tāpēc tas atgādināja notraipītu kalna lieluma kupolu, kas slejas virs zemes. Aina bija tik skaidri un pilnīgi izzī­mēta, ka pirmajā acumirklī Eragons noturēja to par burvju logu; tikai pēc tam, kad viņš saprata, ka attēls ir nekustīgs, jauneklis samierinājās, ka tas ir mākslas darbs.

- Kur tas atrodas? viņš vaicāja.

Oromisa ieslīpie vaibsti uz mirkli saspringa. Iegaumē labi šo ainavu, jo tur slēpjas tava posta sakne. Tu šobrīd skati Ilirejas pilsētu tādu, kāda tā reiz izskatījās. Du Fyrn Skulblaka laikā to nodedzināja un pameta, tad tā kļuva par Broddringu karalistes galvaspilsētu, bet tagad to dēvē par melno Urubaenu. Es paga­tavoju šo dailni naktī, kad kopā ar pārējiem biju spiests bēgt no mūsu mājām, jo pilsētai tuvojās Galbatorikss.

- Vai tu uzgleznoji šo… dailni?

- Nē, nē. Dailnis ir attēls, ko ar maģijas palīdzību saglabā uz četrstūrainas, iepriekš ar vairākām pigmenta kārtām pārklātas nopulēta slānekļa plāksnītes. Pie durvīm redzamā ainava attēlo Ilireju tieši tādu, kādu es to skatīju mirklī, kad izteicu buramvārdus.

- Un, Eragons vaicāja, nespēdams neuzdot nākamo jautā­jumu, kas bija Broddringu karaliste?

Oromisa ieplestajās acīs pazibēja vilšanās. Tu to nezini? Eragons papurināja galvu. Kā gan tas iespējams? Ņemot vērā visu, kas ar tevi noticis, kā arī bailes, ko Galbatorikss iedveš jūsu puses ļaudīs, es vēl varu saprast, ka tevi audzinājuši neziņā par tavu mantojumu. Taču es nevaru paslavēt Bromu par tādu pavir­šību tavā apmācībā viņam vajadzēja pastāstīt tev to, ko zina vismazākais elfs vai rūķis. Jūsu vārdenu bērni spētu par pagātni man pastāstīt ko vairāk.

- Bromam vairāk rūpēja, kā saglabāt manu dzīvību, nevis mācīt par jau mirušiem ļaudīm, Eragons saspurojās.

Šie vārdi lika Oromisam apklust. Beidzot elfs sacīja: Piedod man. Es negribēju apšaubīt Broma izvēli, mani tikai māc pārmē­rīga nepacietība; laika mums nav daudz, un katrs sīkums, kas tev jāapgūst, mazina tavas iespējas iemācīties kaut ko citu. Viņš atvēra pāris skapīšu, kas bija paslēpti izliektajā sienā, un izņēma maizes doniņas un augļu bļodas, kuras sarindoja uz galda. Pirms sākt maltīti, viņš mirkli sastinga ar aizvērtām acīm. Brod­dringu karaliste bija cilvēku zeme, kas pastāvēja pirms Jātnieku krišanas. Pēc tam kad Galbatorikss nonāvēja Vrēlu, viņš kopā ar Atkritējiem uzbruka Ilirejai un gāza karali Angrenostu, piesavi­nādamies tā troni un titulus. Tad Broddringu karaliste kļuva par Galbatoriksa mītni, no kuras viņš iekaroja citas zemes. Viltvārdis pievienoja tai Vrongardu un citas pilsētas uz austrumiem un dien­vidiem, radīdams to Impēriju, kurā tu dzīvoji. Būtībā Broddringu karaliste turpina pastāvēt, taču šobrīd tā nav nekas vairāk kā nosaukums uz karaliskajām pavēlēm.

Baidīdamies tincināt elfu ar citiem jautājumiem, Eragons ķērās pie ēdiena. Laikam viņa sejā pazibēja kas tāds, kas lika Oromisam piebilst: Tu man atgādini Bromu laikā, kad izvēlējos viņu par savu mācekli. Viņš bija jaunāks par tevi, gadus desmit vecs, bet arī viņa zinātkāre vai plūda pāri malām. Manuprāt, veselu gadu no viņa mutes skanēja tikai "kā", "kas", "kad", bet visbiežāk "kāpēc". Nekautrējies vaicāt to, kas tev uz sirds.

- Es vēlos uzzināt tik daudz ko, čukstus atzinās Eragons. Kas tu esi? No kurienes tu nāc?… Kur bija dzimis Broms? Kāds bija Morzans? Kā, kas, kad, kāpēc? Un es gribu zināt visu par Vrongardu un Jātniekiem. Tad varbūt arī manis paša ceļš kļūs skaidrāks.

Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Oromiss rūpīgi sadalīja kazeni, pa vienai atdalīdams sulīgās kniepadatas galviņas. Kad pēdējā lodīte nozuda starp lūpām portvīna sārtumā, viņš saberzēja rokas Garovs būtu teicis, "nopulēja plaukstas" un turpināja: Tad nu par sevi. Esmu dzimis pirms vairākiem gadsimtiem elfu pilsētā Lutivirā, kas slējās mežos pie Tīdostena ezera. Divdesmit gadu vecumā, kā jau visus elfu bērnus, arī mani aizveda pie olām, ko pūķi bija dāvājuši Jātniekiem, un man izšķīlās Glēdrs. Mūs apmācīja par Jātniekiem, un gandrīz simt gadus mēs ceļojām pa pasauli, pildīdami Vrēla rīkojumus. Tad pienāca diena, kad mēs varējam aiziet no dienesta, lai nodotu savu pieredzi nākamajai paaudzei. Mēs apmetāmies Ilirejā un sākām apmācīt jaunos Jāt­niekus, līdz Galbatorikss mūs sakāva.

- Un Broms?

- Broms nāca no Kuastas grāmatu ilustrētāju ģimenes. Viņa māti sauca Nelda, bet tēvu Holkombs. Kuastu no pārējās Ala­gēzijas norobežo Kore, tāpēc laika gaitā tā ir kļuvusi par dīvainu vietu, kurā valda savādas ieražas un māņticība. Krietnu brīdi pēc ierašanās Ilirejā Broms mēdza trīs reizes pieklauvēt pie durvju aplodas gan ieejot telpā, gan izejot no tās. Citi mācekļi mēdza viņu par to vilkt uz zoba, tāpēc viņš atmeta klauvēšanu līdz ar citiem ieradumiem.

Morzans, elfs turpināja, izrādījās mana lielākā neveiksme. Hroms viņu dievināja. Vienmēr visur gāja kopā ar Morzanu, nekad tam neiebilda un neticēja, ka jelkad varētu Morzanu pārspēt. Morzans, man ar kaunu jāatzīst jo es būtu varējis to novērst -, l.o lieliski apzinājās un izmantoja Broma uzticēšanos visos iespē­jamos veidos. Morzans kļuva tik iedomīgs un nežēlīgs, ka es jau sāku apsvērt nepieciešamību nošķirt viņu no Broma. Taču, pirms paguvu to izdarīt, Morzans palīdzēja Galbatoriksam nozagt pūķēnu, Sruikanu, lai ar to aizstātu Galbatoriksa nonāvēto pūķi. Zādzības brīdī viņi nogalināja pūķēna īsto Jātnieku. Tad Morzans kopā ar Galbatoriksu aizbēga, lemdami mūs iznīcībai.

Tu pat nespēsi iedomāties, Oromiss sacīja, kā Morzana nodevība satrieca Bromu, iekams neizpratīsi, cik ļoti viņš bija I (ieķēries draugam. Un, kad beidzot Galbatorikss atgriezās un Atkritēji nogalināja Broma pūķi, Broms visas savas dusmas un sāpi vērsa pret to, kuru uzskatīja par vainīgu savas pasaules sagraušanā, proti, pret Morzanu.

Oromiss drūmu seju apklusa. Vai tu zini, kāpēc, Jātniekam zaudējot pūķi vai pūķim zaudējot Jātnieku, arī izdzīvojušais bieži iet bojā?

- Es varu to iedomāties, Eragons atbildēja. Šī doma lika viņam nodrebēt.

- Reizēm tam par cēloni kļūst briesmīgās sāpes, taču ne vien­mēr. Krietni postošāka ir sajūta, ka nomirst daļa tava prāta, daļa tavas būtības. Kad šī liksta piemeklēja Bromu, baidos, viņš uz kādu laiku zaudēja sajēgu. Pēc tam kad nokļuvu gūstā un atkal izbēgu, es drošības labad atvedu Bromu uz Elesmēru, taču viņš atteicās te uzkavēties, lai kopā ar mūsu armiju dotos uz Ilirejas līdzenumiem, kur krita karalis Evandars.

Valdīja neticams apjukums, Oromiss turpināja. Galba­torikss sagrāba savās rokās arvien lielāku varu, rūķi atkāpās dziļāk kalnos, dienvidrietumos plosījās karš tur cilvēki sacēlās pret viltvārdi un nežēlīgās cīņās izveidoja Surdu. Mēs bijām tikko zaudējuši karali. Atriebes alku dzīts, Broms mēģināja apjukumu izmantot savā labā. Viņš sapulcināja ap sevi daudzus trimdā izdzītos, atbrīvoja vairākus sagūstītos un no šīs dumpinieku sau­jiņas izveidoja vārdenus. Dažus gadus viņš tos vadīja, tad nodeva šo amatu kādam citam, lai pats mēģinātu panākt savu patieso mērķi proti, Morzana bojāeju. Broms nogalināja trīs Atkritējus, starp viņiem arī Morzanu, turklāt palīdzēja iznīcināt vēl piecus. Dzīves laikā viņam nācās piedzīvot maz prieka, tomēr viņš bija labs Jātnieks un krietns vīrs, es lepojos, ka pazinu viņu.

- Nekad nebiju dzirdējis pieminam viņa vārdu saistībā ar Atkritēju nāvi, Eragons iebilda.

- Galbatorikss nevēlējās, lai cilvēki zinātu, ka viņa kalpus kāds tomēr spēj pieveikt. Liela daļa viņa varas slēpjas uzskatā, ka viltvārdis ir neievainojams.

Eragonam vēlreiz nācās mainīt savu priekšstatu par Bromu no ciema stāstnieka, kādu viņš to bija iepazinis, būdams bērns, uz kareivi un burvi, kurš kopā ar Eragonu bija ceļojis pa Alagēziju, līdz beidzot kļuvis par Jātnieku. Bet tagad izrādījās, ka Broms bijis arī dedzīgs dumpinieku vadonis un aukstasinīgs slepkava. Eragonam bija grūti aptvert, ka vienam cilvēkam varētu būt tik daudz lomu. Es jūtos tā, it kā tik tikko būtu pazinis viņu. Kaut man jel reizi būtu bijusi iespēja par to visu dzirdēt no viņa paša.

Viņš bija krietns vīrs, Eragons piekrita.

Jauneklis palūkojās ārā pa vienu no apaļajiem lodziņiem, kas atklāja skatu uz kraujas malu un ļāva^pēcpusdienas siltumam piestrāvot istabu. Viņš mirkli vēroja, kā Safira izturas Glēdra klātbūtnē viņa likās vienlaikus kautrīga un izaicinoša. Te viņa pagriezās, lai kaut ko rūpīgi nopētītu klajumā, bet jau pēc mirkļa cilāja spārnus šķita, ka viņa kaitina lielo pūķi, šūpodama galvu un kūļādama asti, it kā grasītos uzbrukt briedim. Safira Erago­nam atgādināja kaķēnu, kurš mēģina iekost vecam runcim, lai tas paspēlētos ar viņu, taču Glēdrs saglabāja mieru par spīti viņas centieniem.

Safira, viņš pasauca. Pūķis atbildēja ar izklaidīgu domu uzplaiksnījumu, šķietami pat nepamanīdama savu Jātnieku. Safira, lūdzu, atbildi man.

Kas noticis?

Es zinu, ka esi satraukta, bet nepataisi sevi par muļķi.

Tu esi pataisījis sevi par muļķi ne vienu reizi vien, pūķis atcirta.

Safiras atbilde bija tik pārsteidzoša, ka apstulbināja Eragonu. Tā bija nevērīgi nežēlīga piezīme, ar kādām bieži apmainās cil­vēki, taču no sava pūķa viņš ko tādu nebija gaidījis. Viņš beidzot spēja izgrūst: Bet tāpēc tava izturēšanās nekļūst prātīgāka. Viņa kaut ko noņurdēja un noslēdza savu prātu, lai gan Eragons vēl arvien spēja uztvert pūķa sajūtu pavedienu, kas abus saistīja.

Eragons attapa, ka Oromisa smagās, pelēkās acis viņu vēro. Elfa skatiens likās tik caururbjošs, ka Eragons bija pārliecināts skolotājs saprata, kas tikko bija norisinājies. Jauneklis izmocīja smaidu un pamāja uz Safiras pusi. Lai gan mēs esam saistīti, es nekad nespēju paredzēt, kā viņa rīkosies nākamajā mirklī. Jo vai­rāk es par viņu uzzinu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mēs atšķiramies.

Tad Oromiss pateica pirmo apgalvojumu, kas Eragonam likās patiesi vieds: Tie, kurus mēs mīlam, mums bieži liekas vissvešākie. Tad elfs uz mirkli apklusa. Viņa ir ļoti jauna tāpat kā tu. Mums ar Glēdru bija vajadzīgas vairākas desmitgades, lfl iemācītos vienam otru saprast pilnībā. Jātnieka saikne ar pūķ līdzinās jebkurām citām attiecībām proti, tās vienmēr jāpiln veido. Vai tu uzticies viņai?

- Esmu gatavs uzticēt viņai savu dzīvību.

- Un vai viņa uzticas tev? -Jā.

- Tad ļauj viņai vaļu. Tu uzaugi kā bārenis. Viņa uzauga, uzskatot, ka ir pēdējā pie pilna prāta esošā savas rases pārstāve. Un pēkšņi izrādās tā nav bijusi taisnība. Nebrīnies, ja būs vaja­dzīgs dažs labs mēnesis, pirms viņa beigs kaitēties ar Glēdru un atkal pievērsīsies tev.

Eragons paviļāja melleni starp īkšķi un rādītājpirkstu; ēst­griba likās nez kur pagaisusi. Kāpēc elfi nekad neēd gaļu?

- Kāpēc gan mums to darīt? Oromiss paņēma zemeni un pagrozīja tā, lai gaisma atspīdētu uz tās bedrainās miziņas un izceltu sīkos matiņus, kas klāja ogu. Visu, kas mums nepie­ciešams, mēs izdziedam no augiem, to skaitā arī pārtiku. Būtu mežonīgi likt dzīvniekiem ciest tikai tāpēc, lai uz galda būtu vēl kāds ēdiens… Tu drīz vien labāk izpratīsi mūsu izvēli.

Eragons sarauca pieri. Viņš vienmēr bija ēdis gaļu, un iespēja pārtikt tikai no augiem un dārzeņiem visa Elesmēras apciemo­juma laikā viņu diez ko nevilināja. Bet vai garšas jums nepie­trūkst?

- Tev nevar pietrūkt tā, ko tu neesi mēģinājis.

- Un kā ar Glēdru? Viņš taču nespētu pārtikt no zāles vien? 1

- Nē, bet viņš nekad nesagādā nevajadzīgas ciešanas. Mēs abi cenšamies pēc iespējas pilnīgāk sadzīvot ar to, kas mums dots. Tu nevari mainīt to, par ko esi piedzimis.

- Un kā ar Islanzadi? Viņas apmetnis bija darināts no gulbju spalvām.

- No gulbjiem izkritušajām spalvām, kas savāktas garu gadu garumā. Lai taptu viņas apģērbs, neviens putns nav cietis.

Abi pabeidza maltīti, un Eragons palīdzēja Oromisam noberzt šķīvjus ar smiltīm. Likdams tos atpakaļ skapītī, viņš vaicāja: Vai

I.u šorīt nomazgājies? Tāds jautājums pārsteidza Eragonu, taču viņš atbildēja, ka neesot vis. Lūdzu, rīt noteikti nomazgājies, l āpāt arī visās nākamajās dienās.

- Katru dienu?! Ūdens ir pārāk auksts. Tā es dabūšu drudzi. Oromiss izbrīnīti paskatījās uz jaunekli. Tad sasildi to.

Tagad bija Eragona kārta brīnīties. Es neesmu tik spēcīgs, lai ar maģijas palīdzību sasildītu visu strautu.

Istabā noskanēja Oromisa smieklu atbalss. Glēdrs pagrieza galvu pret logu, lai nopētītu elfu, tad atgriezās iepriekšējā pozā.

- Es pieļauju, ka tu vakar izpētīji savu mītni. Eragons pamāja.

- Un vai tu pamanīji nelielu telpu ar padziļinājumu grīdā?

- Es iedomājos, ka tā paredzēta drēbju un palagu mazgāšanai.

- Tā ir paredzēta tevis mazgāšanai. Sānu sienā virs padziļinā­juma ir paslēptas divas sprauslas. Atver tās un mazgājies jebkādas temperatūras ūdenī. Turklāt, viņš pamāja uz Eragona zodu,

kamēr tu esi mans audzēknis, tev vajadzēs būt gludi noskūtam līdz brīdim, kad varēsi atlaist kārtīgu bārdu ja tu to vēlēsies. Pašlaik tu atgādini koku, kam vējš nopūtis pusi lapu. Elfiem nav jāskujas, tomēr es palūgšu, lai tev sagādā skuvekli un spoguli.

Tas bija trieciens pašlepnumam, taču Eragons apsolīja pildīt šīs norādes. Viņi atkal izgāja ārā. Oromiss paskatījās uz Glēdru, un pūķis sacīja: Mēs esam izstrādājuši apmācības plānu jums ar Safiru.

Elfs turpināja: Jūs sāksiet apmācību… … rīt stundu pirms saullēkta, Sarkanās Lilijas laikā. Jums jāierodas šeit.

- Un paņemiet līdzi Broma darinātos seglus, Oromiss pie­bilda. Pārējā laikā varat darīt, ko vēlaties. Elesmērā svešzem­nieks atradīs gana daudz brīnumu, ja vien vēlēsies to ieraudzīt.

- Es paturēšu to prātā, Eragons atbildēja un nolieca galvu.

- Pirms es dodos projām, skolotāj, es vēlos tev pateikties, ka palī­dzēji man Troņheimā, kad biju nogalinājis Durzu. Šaubos, vai būtu izdzīvojis bez tava atbalsta. Esmu tev parādā.

Mēs abi esam tev parādā.

Oromiss tikko jaušami pasmaidīja un pielieca galvu sāņus.