Vecākais

ARJA SVIT-KONA

Eragons un ceļabiedri plostoja tālāk pa Az Ragni, līdz tā iete­cēja Eddas upē, kas tālāk plūda uz svešajiem austrumiem. Abu upju satecē viņi paviesojās rūķu tirdzniecības apmetnē Hedartā, kur samainīja plostus pret ēzeļiem. Nelielā auguma dēļ rūķi nekad neizmantoja zirgus.

Ar ja atteicās no piedāvātā lopiņa, paskaidrodama: Es netai­sos atgriezties savu senču zemē ēzeļa mugurā.

Torvs sarauca pieri. Kā tad tu tiksi mums līdzi?

Skriešus. Un viņa skrēja tik ātri, ka vienādiņ apsteidza Ledusliesmu un ēzeļus, ik pa brīdim sagaidīja tos, sēdēdama uz nākamā pakalna vai kādā koku pudurī. Par spīti lielajai slodzei, nelikās, ka viņa būtu īpaši piekususi, kad vakarā ceļotāji iekārtoja kārtējo apmetni. Tāpat nešķita, ka viņai būtu interese pārmīt vai­rāk par pāris vārdiem laika sprīdī starp brokastīm un vakariņām. Šķita, ka ar katru sperto soli viņa kļūst arvien saspringtāka.

No Hedartas viņi devās uz ziemeļiem augšup gar Eddas upi uz tās izteci no Eldora ezera.

Pēc trijām dienām viņi jau varēja saskatīt Duveldenvārdenu. Mežs vispirms parādījās kā miglaina, robota līnija virs apvāršņa, tad ātri izpletās par mūžvecu ozolu, dižskābaržu un kļavu sma­ragdzaļo jūru. Sēžot Safiras mugurā, Eragons redzēja, ka meži vienlaidus aizstiepjas līdz horizontam gan ziemeļos, gan rietu­mos, turklāt viņš zināja, ka tie sniedzas vēl tālāk, visā Alagēzijas garumā.

Ēnas zem koku arkveidīgajiem zariem likās vienlaikus noslē­pumainas, vilinošas un arī bīstamas, jo tur taču dzīvoja elfi. Kaut kur daudzkrāsu Duveldenvārdenas sirds dziļumos slēpās Elesmēra pilsēta, kurā turpināsies viņa apmācība, kā arī Osilona un citas elfu pilsētas, kuras kopš Jātnieku krišanas bija izdevies apciemot vien retajam neelfam. Mežs, Eragons juta, bija parastiem

mirstīgajiem bīstama vieta, savādas maģijas caurstrāvota un vēl dīvaināku radījumu apdzīvota.

Šī ir gluži cita pasaule, vērodams apkārtējo, Eragons nosprieda. No tumšā meža biezokņa, virpuļodami viens ap otru, izlidoja divi tauriņi.

Ceru, piebilda Safira, ka starp kokiem atradīsies kāda vietiņa, kur piezemēties arī man. Es nespēšu visu laiku lidināties gaisā.

Esmu pārliecināts, ka Jātnieku laikā viņi tīri labi izmitināja arī pūķus. Mhm.

Tovakar mirklī, kad Eragons jau sāka meklēt segas, līdzās viņam parādījās Arja gluži kā gars, kas materializējies no zila gaisa. Elfas pēkšņā parādīšanās lika jauneklim salēkties; viņš nesaprata, kā Arja spēj pārvietoties tik klusi. Pirms Jātnieks paguva pajautāt, ko elfa vēlas, viņas prāts pieskārās viņējam, un Arja bilda: Seko man, cik klusu spēdams.

Lūgums pārsteidza Eragonu ne mazāk kā pati pieskaršanās. Tiesa, bēgot uz Farthenduru, viņi tika dalījušies ar domām tomēr toreiz tā bija vienīgā iespēja sazināties ar komā dusošo elfu. Kopš Arjas izveseļošanās viņš nebija pat mēģinājis tuvoties viņas prātam. Tas šķita pārāk personiski. Katru reizi, kad Eragons pieskārās kādas citas personas apziņai, jauneklim bija sajūta, it kā viņa kailās dvēseles šķautne triektos pret otra kailo dvēseli. Tāpēc likās pagalam nepieklājīgi uzsākt kaut ko tik delikātu bez īpaša uzaicinājuma, turklāt šādi varēja sagraut elfas trauslo uzti­cēšanos viņam. Eragons baidījās, ka saikne varētu atklāt jaunās, mulsuma pilnās jūtas pret Arju, un viņš nebūt nevēlējās, lai kāds par tām pasmietos.

Jauneklis sekoja elfai. Viņa izslīdēja no telšu loka, rūpīgi izvai­roties no Trihgas, kuram bija tikusi pirmā sardzes maiņa, un devās tālāk tumsā, kur rūķi viņus nevarētu dzirdēt. Safira sagla­bāja saikni ar Eragonu un prātā sekoja viņam, gatava kuru katru brīdi nostāties savam Jātniekam līdzās, ja rastos tāda vajadzība.

Pat nepaskatījusies uz jaunekli, Arja notupās uz patrunējuša koka stumbra ar biezu sūnu bārdu un apņēma rokas ap ceļgaliem.

- Ir šis tas, kas tev būtu jāzina, pirms mēs nonākam Serisā un Elesmērā, lai tu ar savu nezināšanu neapkaunotu pats sevi vai mani.

- Piemēram? Eragons ieintriģēts nometās tupus elfai pretī.

Arja mirkli vilcinājās. Garajos gados, ko nokalpoju kā Islan­zadi vēstnese, es ievēroju, ka cilvēki un rūķi ir visai līdzīgi. Jums ir kopīgi daudzi ticējumi un aizraušanās. Ne viens vien cilvēku rases pārstāvis ir omulīgi dzīvojis starp rūķiem, jo viņš vai viņa ir spējusi izprast rūķu kultūru, tāpat kā viņi izprot jūsējo. Abas jūsu rases mīl, iekāro, ienīst, plēšas un rada līdzīgi. To apliecina tava draudzība ar Oriku un uzņemšana par Durgrimstu Ingeitumu. Eragons pamāja, kaut gan viņam īpatnības šķita esam krietni būtiskākas. Taču elfi atšķiras no citām rasēm.

- Tu runā tā, it kā nebūtu elfa, viņš iebilda, piesaukdams to, ko viņa pati savulaik tika teikusi Farthendurā.

- Esmu nodzīvojusi starp vārdeniem gana ilgi, lai pierastu pie viņu tradīcijām, Arjas atbildē ieskanējās asa nots.

-Ak tā… Un vai tu gribi teikt, ka elfi nepazīst tās jūtas, kas raksturīgas rūķiem un cilvēkiem? Man ir grūti tam noticēt. Visām dzīvajām būtnēm ir līdzīgas pamatvajadzības un alkas.

- Es negrasos apgalvot neko tādu! Eragons sarāvās, tad sarauca uzacis un nopētīja elfu. Nebija ierasts redzēt viņu tik strupu. Arja aizvēra acis un, ievilkusi dziļu elpu, ar pirkstga­liem pieskārās pie deniņiem. Ņemot vērā, ka elfi dzīvo tik ilgus gadus, mēs uzskatām pieklājību par augstāko sabiedrisko tikumu. Nedrīkst aizvainot otru, ja ļaunu prātu var turēt des­mitgadēm vai pat gadsimtiem ilgi. Pieklājība ir vienīgais veids, kā gādāt, lai šādas pretišķības nesakrātos. Ne vienmēr mums tas izdodas, bet mēs stingri turamies pie saviem rituāliem, jo tie pasargā no pārmērībām. Turklāt elfi nav diez ko auglīgi, tāpēc ir tik būtiski izvairīties no sadursmēm pašu starpā. Ja mums būtu tikpat augsts noziegumu īpatsvars kā pie cilvēkiem vai rūķiem, mēs sen būtu izmiruši.

- Ir īpašs veids, kā sveicināt Serisas sargus, īpaši rituāli un paražas, kas jāievēro, kad tevi stādīs priekšā karalienei Islanzadi, kā arī simtiem atšķirīgu uzrunu, kā vērsties pie apkārtējiem, tāpēc bieži labāk nebilst ne vārda.

- Visas šīs jūsu tradīcijas, Eragons uzdrīkstējās iestarpināt, rada tikai papildu iespējas aizvainot kādu.

Uz elfas lūpām pazibēja smaids. Iespējams. Tomēr gan tu, gan es labi zinām, ka tevi vērtēs ļoti prasīgi. Ja tu kļūdīsies, elfi domās, ka darīji to tīšām. Turklāt, ja_viņi sapratīs, ka vainīga nezināšana, būs tikai ļaunāk. Labāk lai tevi uzskata par nepieklā­jīgu un rīkoties spējīgu nekā nepieklājīgu un vēl rīkoties nespē­jīgu, citādi ar tevi var manipulēt kā ar Čūsku rūnu zīlēšanas spēlē. Mūsu politiku raksturo cikli, kas mēdz būt gana izsmalcināti un ilgi. Tas, ko elfs saka vai dara šodien, var izrādīties sīks gājiens stratēģijā, kas aizsākta pirms tūkstošiem gadu, turklāt tas var nekādi neietekmēt to, kā šis elfs rīkosies rītdien. Tā ir spēle, kuru mēs visi spēlējam, bet vien nedaudzi pārzina un vada, un tā ir spēle, kurā tu drīz vien iesaistīsies.

- Tagad, Arja turpināja, tu, iespējams, saproti, kāpēc es teicu, ka elfi nelīdzinās citām rasēm. Arī rūķu mūžs ir ilgs, taču viņi ir krietni auglīgāki par mums, turklāt viņiem nav raksturīga mūsu savaldība vai mūsu intrigu kāre. Un cilvēki… Viņas balss taktiski apklusa.

- Cilvēki, Eragons bilda, dara visu iespējamo ar to, kas viņiem dots.

- Lai tā būtu.

- Kāpēc tu visu to nestāsti arī Orikam? Arī viņš būs Elesmērā tāpat kā es.

Arjas balsī ieskanējās nepacietība. Viņš šo to zina par mūsu etiķeti. Tomēr būtu labi, ja tu kā Jātnieks atstātu mazliet izglīto­tāku iespaidu par viņu.

Eragons uztvēra elfas pārmetumu bez iebildumiem. Kas man ir jāapgūst?

Tā Arja sāka mācīt Jātniekam (un ar viņa līdzdalību arī Safi­rai) elfu sabiedrībā pieņemtās labās manieres. Vispirms viņa paskaidroja, ka divi elfi sastopoties apstājas un pieskaras ar īkšķi un rādītājpirkstu pie lūpām, tā norādot, ka "sarunas laikā mēs negrēkosim pret patiesību". Tam seko frāze "Atra esterni ono thelduin", uz kuru otrs atbild "Atra du evarinya ono varda".

- Un, turpināja Arja, ja vēlies būt īpaši pieklājīgs, tu pasaki vēl trešo frāzi: "Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr," kas nozīmē: "Un lai miers iemājo tavā sirdī." Šīs rindas ir aizgūtas no svētības, ko noskaitīja pūķis, kad bijām noslēguši mieru ar viņiem. Tā skanēja:

Atra esterni ono thelduin,

Mor'ranr lifa unin hjarta onr,

Un du evarinya ono varda.

Jeb "Lai veiksme smaida pār tevi, lai miers iemājo tavā sirdī un lai zvaigznes sarga tevi".

- Kā zināt, kuram jārunā pirmajam?

- Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi augstākstāvošu vai ja tu vēlies izrādīt godu padotajam, tad runā pirmais. Ja tev jāsveicinās ar kādu par tevi zemākstāvošu, runā otrais. Taču, ja tu neesi pār­liecināts par savu statusu, ļauj satiktajam uzrunāt tevi pirmajam, bet, ja viņš klusē, runā pats. Tāds ir noteikums.

Vai tas attiecas ari uz mani ? Safira vaicāja.

Arja pacēla no zemes izkaltušu lapu un saburzīja to starp pirk­stiem. Viņai aiz muguras nometne iegrima dziļāk tumsā, jo rūķi ar zemi apslāpēja liesmas, lai ogles un gruzdošie nodeguļi turpinātu kvēlot līdz rītam. Mūsu kultūrā nav nekā augstāka par pūķi. Pat karaliene neuzskatītu, ka ir pārāka par tevi. Tu vari darīt un teikt, ko un kā vēlies. Mēs neuzskatām, ka pūķiem vajadzētu pakļauties mūsu likumiem.

Tad viņa parādīja Eragonam, kā izlocīt labo roku un uzlikt to uz krūtīm savdabīgā žestā. Šādi, viņa turpināja, tu sveicināsi karalieni Islanzadi. Tā tu norādi, ka piedāvā viņai savu lojalitāti un paklausību.

- Vai tas ir saistoši, kā mans uzticības zvērests Nasuadai?

- Nē, tā vienkārši ir pieklājība, turklāt ne pārāk nozīmīga.

Eragons cerēja, ka būs puslīdz iegaumējis visas dažādās uzru­nas formas, ko Arja centās viņam iemācīt. Ar atšķirīgu sveicienu vīrietis sveicināja sievieti, pieaugušais bērnu, zēns meiteni, lurklāt daudz ko noteica arī stāvoklis sabiedrībā un prestižs. Uzrunu skaits veidojās visai liels, taču Eragons saprata, ka tās viņam jāiemācās nevainojami.

Kad viņš bija iegaumējis visu, ko spēja, Arja piecēlās un nopu­rināja rokas. Ja vien kaut ko neaizmirsīsi, ar šo tev vajadzētu pietikt. Tad viņa pagriezās, lai dotos grojām.

- Pagaidi, Eragons lūdza. Viņš pacēla roku, lai aizkavētu elfu, bet tad atrāva to, pirms Arja pamanīja viņa vaļību. Viņa pameta skatienu pāri plecam, un elfas tumšajās acīs pavīdēja jautājums. Jaunekļa muskuļi saspringa, mēģinot izteikt vārdos domas, kas viņu nomāca. Par spīti visiem centieniem, viņš no sevis izspieda vien: Vai ar tevi, Arja, viss kārtībā?… Kopš mēs pame­tām Hedartu, tu liecies izklaidīgāka un tramīgāka nekā parasti.

Elfas seja atkal sastinga neizteiksmīgā maskā, un Eragons iekšēji sarāvās, nojauzdams, ka izvēlējies nepareizu pieeju, kaut gan nesaprata, kāpēc tik vienkāršs jautājums bija aizvainojis Arju.

- Kad nonāksim Duveldenvārdenā, viņa paziņoja, ceru, ka tu nekad neuzrunāsi mani tik vulgārā veidā, ja vien nevēlēsies aizvainot mani. To pateikusi, elfa aiz soļoja.

Skrien viņai pakaļ! iesaucās Safira.

Ko?

Mēs nevaram, atļauties, ka viņa dusmojas uz tevi. Ej un atvai­nojies!

Jaunekļa pašlepnums sadumpojās. Nē! Tā ir viņas pašas vaina, ne manējā!

Ej un atvainojies, Eragon, vai ari es piebāzīšu tavu telti ar maitām. Tas neizklausījās pēc tukšiem draudiem. Kā?

Safira uz mirkli iegrima pārdomās, tad izklāstīja savu ieceri. Vairs nestrīdēdamies, Eragons pielēca kājās un aizšāvās garām Arjai, likdams viņai apstāties. Viņa uzmeta jauneklim augstprā­tīgu skatienu.

Eragons pieskārās ar pirkstiem pie lūpām un teica: Aija Svitkona, likdams lietā nupat apgūtu uzrunu, ar kuru bija jāvēršas pie izcili viedas sievietes. Es runāju nelāgi un par to izlūdzos piedošanu. Mēs ar Safiru bijām norūpējušies par tavu labsajūtu Pēc visa tā, ko esi paveikusi mūsu labā, likās, ka varam vismaz piedāvāt nelielu palīdzību, ja tev tā būtu vajadzīga.

Beidzot Arja piekāpās un atbildēja: Jūsu rūpes ir novērtētas. Arī es runāju nelāgi. Viņa nolaida acis. Tumsā viņas auguma apveids šķita sāpīgi sasprindzis. Tu, Eragon, vaicāji, kas mani uztrauc. Vai tiešām vēlies to zināt? Tad es tev to izstāstīšu. Viņas balss nupat līdzinājās dadža pūku čaboņai vēja pūsmā. Man ir bail.

Apstulbušais Eragons neattapa atbildēt, un elfa pagāja jau­neklim garām, pamezdama viņu vienu naktī.