Vecākais

PAVEDIENS

Atgrūdusi durvis, Nasuada aizsoļoja līdz galdam un iezvē1ās krēslā, nemanīdama apkārt notiekošo. Mugura bija tā saspringta, ka lāpstiņas nepiesjķārās atzveltnei. Vārdenu neatrisināmās grūtības viņu gluži vai stindzināja. Kādu brīdi krūtis strauji cilājās, tad trauksmainais ritms pierima, līdz to vairs nevarēja manīt. Man nekas neizdosies, bija vienīgā doma, kas šaudījās galvā.

- Kundze, jūsu piedurkne!

Izrauta no pārdomām, Nasuada pēkšņi pamanīja, ka Farika dauza viņas labo roku ar putekļu lupatu. No mežģīņotās piedurk­nes vijās tik tikko jaušama dūmu strūkliņa. Vārdenu vadone pie­lēca no krēsla un pacēla roku, mēģinādama ieraudzīt dūmu avotu. Tērpa piedurkne un svārki lēnām pārvērtās krītainos zirnekļa tīmekļos, turklāt gaisā jautās nelāgs smārds.

- Palīdzi man to novilkt, Nasuada pavēlēja.

Pastiepusi notraipīto roku, viņa piespieda sevi nekustēties, lai Farikai būtu vieglāk atraisīt tērpa saites. Kalpones pirksti izmisīgā steigā piņķerēja vaļā mezglus, līdz beidzot vilnas tērps, kas ieskāva ķermeni, kļuva vaļīgāks. Tikko tas notika, Nasuada izrāva rokas no piedurknēm un izlocījās no kleitas.

Jaunā sieviete elsodama stāvēja pie galda, tērpusies tikai kur­pēs un plānos lina apakšsvārkos. Par laimi, šķidrums nebija sabo­jājis dārgo un smalko veļas audumu, kaut gan tas nelāgi oda.

- Vai jūs apdedzinājāties? Farika uztraucās. Nasuada papu­rināja galvu, īsti neuzticēdamās mēlei. Farika pabakstīja zemē nokritušo tērpu ar kurpes purngalu. Kas tā par nejaucību?

- Viens no Orina dīvainajiem brūvējumiem, Nasuada klusi noteica. Es to uzgāzu uz tērpa viņa laboratorijā. Vairākkārt dziļi ievelkot elpu, vārdenu vadone nomierinājās un skumji nopētīja sabojāto apģērba gabalu. To bija audušas Durgrimsta Ingeitumu sievietes kā dāvanu Nasuadas pēdējā dzimšanas dienā un šī

kleita bija viens no viņas smalkākajiem tērpiem. Nekā cita, ko varētu vilkt sabojātā apģērba vietā, Nasuadai nebija, turklāt, ņemot vērā vārdenu naudas grūtības, viņa nevarēja atļauties pasūtīt jaunu kleitu. Kaut kā nāksies izlāpīties ar tiem tērpiem, kas man palikuši.

Farika nogrozīja galvu. Žēl izmest tik skaistu kleitu. Kal­pone apgāja apkārt galdam, sameklēja šujamlietu groziņu un atgriezās ar šķērēm, ko rotāja gravējumi. Kādu daļu auduma mēs varam saglābt. Es nogriezīšu sabojāto un sadedzināšu.

Nasuada, savilkusi skābu seju, sāka soļot šurpu turpu pa istabu, piktodamās par pašas neveiklību un vēl vienām galvas­sāpēm, kas nu papildināja jau tā bezgalīgo rūpju sarakstu. Ko tagad es vilkšu galmā? viņa vaicāja.

Šķēres iedzēlās mīkstajā vilnā ar griezīgu uzstājību. Varbūt lina kleitu?

- Tā ir pārāk ikdienišķa, lai stātos Orina un viņa augstmaņu priekšā.

- Kundze, ļaujiet man padarboties. Esmu pārliecināta, ka varētu to uzlabot, lai tā ir ģērbjama arī svinīgākos gadījumos. Kad būšu tikusi galā, kleita izskatīsies divreiz lepnāk par sabojāto.

- Nē, nē. Tur nekas nesanāks. Viņi mani izsmies. Jau pie­nācīgās drānās viņu cieņa ir grūti panākama, kur nu vēl tad, ja es galmā parādīšos lāpītos tērpos, kas liecinās par vārdenu trū­kumu.

Sirmā sieviete uzmeta Nasuadai stingru skatienu. Viss būs kārtībā, ja vien jūs pati nejutīsieties vainīga par savu tērpu. Tur­klāt varu apsolīt, ka jūsu tērps apkārtējām dāmām tā patiks, ka viņas gribēs jūs atdarināt. Pati redzēsiet. Piegājusi pie durvīm, viņa pavēra tās un atdeva sabojāto auduma gabalu vienam no sargiem. Kundze vēlas, lai šis tiktu sadedzināts. Izdari to slepus un nebilsti nevienam ne vārda, citādi es likšu tev trūkties. Sargs salutēja un devās izpildīt rīkojumu.

Nasuada bija spiesta pasmaidīt. Kā gan es iztiktu bez tevis?

- Domāju, gluži labi.

Uzvilkusi zaļu medību kostīmu, kura plānie svārki izrādījās patīkams atvieglojums dienas karstumā, Nasuada nolēma, ka, par spīti dusmām pret Orinu, viņa paklausīs Surdas valdnieka padomam un atliks iecerētos valstiskos darbus, lai vienkārši palī­dzētu Farikai izārdīt sabojātās kleitas vīles. Atklājās, ka vienmuļā nodarbe lieliski palīdz sakopot domas. Raustīdama diedziņus, viņa ar Fariku izrunāja vārdenu likstas, cerot, ka kalpotāja, iespējams, iedomāsies risinājumu, kas viņai pašai paslīdējis garām.

Galu galā Farikas vienīgā palīdzība bija acīmredzams vēro­jums: Izskatās, ka teju viss šajā pasaulē ir saistīts ar zeltu. Ja mums tā būtu gana daudz, mēs vienkārši varētu nopirkt melno troni no paša Galbatoriksa… iespējams, mums pat nenāktos cīnī­ties ar viņa vīriem.

Vai tiešām es iedomājos, ka manu darbu kāds cits izdarīs manā vietā? Nasuada nokaunināja pati sevi. Es ievedu vārdenus šajā strupceļā un man jāatrod izeja.

Mēģinot atārdīt vīli, Nasuadas roka paslīdēja un naža gals aizķēra smalko mežģīņu apdari, pāršķeļot to uz pusēm. Viņa noskatījās uz uzplēsto brūci smalkajā vijumā pergamenta krāsas pavedienu atrisušie gali locījās pār kleitas audumu kā neskaitāmi ņudzoši tārpi. Kaklā skrāpējās histēriski smiekli, bet acīs sariesās asaras. Kādas nelaimes vēl viņu gaidīja?

Mežģīnes bija vērtīgākā kleitas daļa. Lai gan mežģīņu izgata­vošanai bija vajadzīgi izveicīgi pirksti, to retumu un augsto cenu galvenokārt noteica milzīgs, prātam neaptverams laika patēriņš. Mežģīņu aušana aizņēma tik daudz laika, ka tad, ja kāds mēģinātu pagatavot vienkāršu plīvuru pats, tam nāktos rēķināties nevis ar daudzām nedēļām, bet gan ar daudziem mēnešiem. Ar zelta vai sudraba unci bija krietni par maz, lai nopirktu unci mežģīņu.

Jaunā sieviete pārslidināja pirkstus pār smalkajiem pavedie­niem, apstādamās pie iegriezuma, kurā varēja vainot vienīgi pati sevi. Lai noaustu mežģīnes, nav nepieciešams daudz enerģijas, tikai daudz laika. Viņa dusmojās uz sevi par tādu neveiklību. Enerģija… enerģija… Tajā mirklī Nasuadas prātā uzzibēja atmiņu ainas: viņa atcerējās, kā Orins stāstīja par maģijas izmantošanu pētījumos; par Triānu sievieti, kas kopš Dvīņu nāves bija stāju­sies Duvrangragātas priekšgalā; to, kā reiz piecu sešu gadu vecumā bija klausījusies, kā viens no vārdenu dziedniekiem izskaidro burvestību pamatus. Šie dažādie notikumi izveidoja spriedumu virkni, kas pirmajā mirklī likās tik neprātīgi un neticami, ka viņa beidzot ļāva vaļu kaklā iesprūdušajiem smiekliem.

Farika uzmeta kundzei izbrīnītu skatienu un gaidīja paskaid­rojumu. Piecēlusies Nasuada ļāva kleitas daļai no klēpja nokrist uz grīdas. Tūlīt sameklē man Triānu, vārdenu vadone lika. Lai ko viņa darītu, sūti viņu nekavējoties pie manis.

Ap Farikas acīm savilkās grumbiņas, taču kalpotāja paknik­sēja un atbildēja: Kā vēlaties, kundze. Viņa izgāja pa slepena­jām kalpu durvīm.

Paldies, Nasuada nočukstēja, stāvēdama viena tukšajā telpā.

Viņa gluži labi saprata kalpones nepatiku. Nasuada pati jutās neomulīgi ikreiz, kad nācās saskarties ar burvjiem. Vārdenu vadone tā īsti uzticējās vienīgi Eragonam, jo viņš bija Jātnieks tiesa, viņa apzinājās, ka tas vēl neko nenozīmē, kā to bija pierā­dījis Galbatorikss, un viņš bija devis vārdenu vadonei uzticī­bas zvērestu, kuru, Nasuada bija pārliecināta, jauneklis nekad nelauztu. Tomēr viņu biedēja burvju un magu spēks. Bija grūti iedomāties, ka šķietami parasts cilvēks spēja nogalināt ar vienu vārdu; ielauzties tavā prātā, ja to vēlējās; krāpties, melot un zagt nesodīti; un arī citādi kaitēt līdzcilvēkiem teju bez kāda riska, ka viņu varētu notvert…

Nasuadas sirds sāka sisties straujāk.

Kā gan panākt likuma varu, ja daļai tavu padoto piemīt īpa­šas spējas? Vārdenu karš pret Impēriju patiesībā bija vien mēģi­nājums saukt pie atbildības cilvēku, kurš savas maģiskās spējas izmantoja nelietīgiem mērķiem. Galbatoriksu vajadzēja apturēt, lai viņš nepastrādātu jaunus noziegumus. Visas šīs ciešanas un posts tikai tāpēc, ka neviens nespēja sakaut viltvārdi. Viņš nav miris, kaut nodzīvojis krietni ilgāk par parastam cilvēkam atvē­lēto mūžu!

Kaut gan Nasuadai maģija nepatika, viņa zināja, ka tai būs milzīga loma Galbatoriksa gāšanā un ka viņa nedrīkst sanaido­ties ar burvjiem, pirms nav izcīnīta izšķiroša uzvara. Pēc tam vārdenu vadone bija nolēmusi atrisināt ar magiem saistītās problēmas.

Viņas domas pārtrauca drošs klauvējiens pie durvīm. Savilkusi lūpas patīkamā smaidā un parūpējusies^ par prāta aizsardzību tā, kā bija mācīta, Nasuada sacīja: Ienāciet! Bija svarīgi izturēties pieklājīgi pēc tik nepieklājīgas pavēles ierasties nekavējoties.

Durvis atvērās, un telpā ienāca Triāna. Viņas tumšie mati bija saņemti augstu virs galvas acīmredzamā steigā. Izskatījās, ka burve ir piecelta no gultas. Paklanījusies, kā tas bija ierasts pie rūķiem, viņa sacīja: Jūs gribējāt mani redzēt?

- Gribēju gan. Atlaidusies krēslā, Nasuada ļāva skatienam nomērīt Triānu no galvas līdz kājām. Sajutusi vārdenu pavēlnieces acu skatienu, burve paslēja zodu augstāk. Atgādini man, lūdzu: kāds ir maģijas galvenais likums?

Triāna sarauca pieri. Lai ko tu darītu ar maģiju, tas prasa tikpat daudz enerģijas, cik būtu nepieciešams, lai paveiktu to ar citiem līdzekļiem.

- Un to, ko burvis spēj izdarīt, ierobežo vien viņa dotības un senvalodas zināšanas.

- Pastāv arī citi ierobežojumi, taču būtībā tā ir. Kundze, kāpēc jūs to vaicājat? Kaut arī par šiem maģijas principiem nerunā uz katra stūra, esmu pārliecināta, ka jums tie ir lieliski zināmi.

- Tas tiesa. Gribēju pārliecināties, ka es tos saprotu pareizi. Nepieceldamās no krēsla, Nasuada pieliecās un paņēma kleitu, lai Triāna redzētu sabojātās mežģīnes. Tātad, piemēram, šo dotību, zināšanu un ierobežojumu ietvaros tu spētu radīt burvestību, kas ļautu tev izgatavot mežģīnes, izmantojot maģiju.

Burves tumšajās lūpās iezagās augstprātīgs smīns. Duvrangragāta pilda svarīgākus pienākumus nekā jūsu apģērba lāpīšana. Mūsu māksla nav tik vienkārša, lai izmantotu visādiem niekiem. Esmu pārliecināta, ka jūsu šuvējas un drēbnieki lieliski tiks galā ar šo vajadzību. Ja jūs mani atvainotu, es…

- Apklusti, Nasuada noteica bezkaislīgā balsī. Pārsteigtā Triāna aprāvās pusvārdā. Redzu, ka man jāatgādina Duvrangragātai tas pats, ko reiz biju spiesta iemācīt Vecajo padomei, jā, es esmu jauna, bet es vairs neesmu bērns, pret kuru jāizturas aizbildnieciski. Es vaicāju par mežģīnēm tāpēc, ka tad, ja tu spētu tās ātri un viegli izgatavot ar maģijas palīdzību, tad tas mums ļautu papildināt vārdenu kasi. Mēs pārdotu mežģīnes par saprātīgu cenu visā Impērijā, tādējādi Galbatoriksa ļaudis mums sagādātu izdzīvošanai nepieciešamos līdzekļus.

- Bet tas taču ir smieklīgi, Triāna iebilda. Pat Farika, šķiet, šaubījās. Nav iespējams samaksāt par karu ar mežģīnēm.

Nasuada sarauca uzacis. Kāpēc gan ne? Sievietes, kuras nekad nav varējušas atļauties mežģīnes, būs laimīgas par iespēju iegādāties mūsējās. Tās iekāros ikviena zemnieka sieva, kas grib izskatīties turīgāka nekā patiesībā ir. Pat bagāti tirgotāji un augstmaņi labprāt atvērs savus zelta muķus, jo mūsu mežģīnes būs smalkākas par tām, kas darinātas ar rokām. Mēs drīz būsim tikpat bagāti kā rūķi. Protams, ja tu esi pietiekami prasmīga maģijā, lai paveiktu to, ko vēlos.

Triāna atmeta matus. Jūs apšaubāt manas spējas?

- Tātad tas ir iespējams!

Triāna mirkli vilcinājās, tad paņēma kleitu no Nasuadas un krietnu brīdi pētīja mežģīņu joslu. Beidzot viņa sacīja: Tam vajadzētu būt iespējamam, taču man vēl ir vajadzīgs laiks, lai visu izpētītu un pārbaudītu, pirms kaut ko apsolu.

- Tad nekavējoties ķeries pie darba! No šī brīža tas ir tavs gal­venais uzdevums. Un sameklē pieredzējušu mežģīņu darinātāju, lai palīdz tev ar rakstiem.

- Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada ļāva balsij atmaigt. Lieliski. Vēl es gribu tevi lūgt sapulcināt spējīgākos Duvrangragātas magus un kopā ar viņiem radīt jaunus maģiskus paņēmienus, kas varētu palīdzēt vārde­niem. Tas tad būtu tavs pienākums, nevis manējais.

- Jā, Nasuadas kundze.

- Tagad tu vari iet. Es gaidīšu tavu ziņojumu rīt no rīta.

- Jā, Nasuadas kundze.

Nasuada apmierināta noskatījās pakaļ burvei, tad aizvēra acis un ļāvās izbaudīt lepnuma mirkli par tikko paveikto. Viņa zināja, ka neviens vīrietis, pat ne viņas tēvs, nebūtu iedomājies šādu risinājumu. Šis tad būs mans ieguldījums vārdenu uzvarā, viņa noteica pati pie sevis, vēlēdamās, kaut Ažihads būtu līdzās. Skaļāk viņa sacīja: Farika, vai es tevi pārsteidzu?

- Jūs vienmēr pārsteidzat mani, kundze.