Vecākais

PAR KO TU CĪNIES

Oromisa dotā ietaise dūca kā milzīgs sirsenis, drebinā­dama Eragona bungādiņas, līdz viņš sameklēja knibuli un uzvilka mehānismu. ^

Sasistais ceļgals bija zils; gan no piedzīvotās lēkmes, gan elfu Čūskas un Dzērves Dejas sāpēja visas maliņas, turklāt kakls bija tā aizsmacis, ka jauneklis tik tikko spēja parunāt. Tomēr lielākais ievainojums bija nelāgā priekšnojauta, ka šī nav pēdējā reize, kad Durzas cirstā brūce liks sevi manīt. No šīs domas vien viņam sametās nelaba dūša, tā izsūca gan viņa spēkus, gan gribu.

Kopš iepriekšējās lēkmes bija pagājušas jau tik daudzas nedē­ļas, viņš ierunājās, ka es jau sāku cerēt iespējams, brūce tomēr ir sadzijusi… Tagad iznāk, ka ilgais brīdis starp lēkmēm ir tikai laimīga sagadīšanās.

Pastiepusi kaklu, Safira piegrūda purnu Eragonam pie rokas. Tu taču zini, ka neesi viens, mazais. Es darīšu visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Jātnieks vārgi uzsmaidīja pūķim. Tad Safira nolai­zīja viņam seju un piebilda: Mums ir jāpošas.

Zinu. Puisis nodūra galvu, saprazdams, ka viņam nepavi­sam negribas kaut kur posties, tad piespieda sevi aizvilkties līdz mazgāšanās kambarim. Tur viņš kārtīgi noberzās un, izmantojot burvestību noskuvās.

Slaucīdamies Eragons pēkšņi sajuta kādu pieskārāmies savam prātam. Viņš tūlīt sāka stiprināt prāta aizsardzību, pievērsis abso­lūtu uzmanību kājas īkšķim, lai norobežotos no visa pārējā. Tad viņš izdzirda Oromisu. Pieklājīgi, bet lieki. Šodien paņem līdzi Zaroku. Tad klātbūtne pagaisa.

Eragons satraukti elpoja. Man ir jābūt modrākam, viņš vērsās pie Safiras. Ja tas būtu bijis ienaidnieks, viņš pārņemtu mani savā varā.

Ne tad, ja es esmu līdzās.

Saposies Eragons atsprādzēja atveres pārvalku un, pasitis Zaroku padusē, uzkāpa Safiras seglos.

Pūķis pacēlās spārnos, apdvesdams viņu ar vēja brāzmu, tad sasvērās uz Telnēras kraujas pusi. No lidojuma augstumiem viņi varēja redzēt postu, ko vētra bija nodarījusi Duveldenvārdenai. Elesmērā nebija nolauzts ne koks, bet tālāk, kur elfu maģija kļuva vājāka, varēja redzēt daudzas nolauztas priedes. Vējš vēl arvien bija diezgan pamatīgs, tas lika zariem un stumbriem berzēties citam pret citu, piepildot biezokni ar spalgu čīkstienu un vaidu kori. No kokiem un puķēm pacēlās zelta putekšņu mākonīši, biezi kā putekļi.

Lidojot pie Oromisa, Eragons un Safira atgādināja viens otram iepriekšējās dienas mācības. Jātnieks izstāstīja pūķim, ko bija uzzinājis par skudrām un apguvis senvalodā, bet viņa jauneklim pastāstīja visu par lejupejošajām gaisa strāvām un citām bīsta­mām gaisa plūsmām, kā arī to, kā no tām izvairīties.

Tāpēc tad, kad viņi nolaidās pie Oromisa mājas un elfs iztau­jāja Eragonu par Safiras apmācību, bet Glēdrs Safiru par Jāt­nieka apgūto, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem.

- Ļoti labi, Eragon-uodhr.

Tiešām, krietni pastrādāts, Bjartskular, Glēdrs uzslavēja Safiru.

Tāpat kā iepriekš Safira aizlidoja kopā ar Glēdru, bet Eragons palika uz klints. Šoreiz viņi pievērsa lielāku uzmanību saiknei starp abiem, lai varētu sekot viens otra apmācībai.

Kad pūķi bija aizlidojuši, Oromiss apvaicājās: Šodien, Era­gon, tava balss ir raupjāka. Vai nejūties labi?

- Naktī man atkal sāpēja mugura.

- Ak tā. Izsaku līdzjūtību. Tad skolotājs pamāja ar vienu pirkstu. Pagaidi tepat.

Eragons noskatījās, kā Oromiss ieiet namiņā un tad atkal iznāk no tā, izskatīdamies skarbs un kareivīgs, viņa sudrabotās krēpes plandījās vējā un rokā viņš turēja bronzas krāsas zobenu. Šodien, viņš sacīja, izlaidīsim Rimgaru un tā vietā krustosim mūsu zobenus, Nēglingu un Zaroku. Izvelc savu zobenu un notru­lini tā asmeni, kā tev mācīja tavs pirmais skolotājs.

Eragons vairāk par visu gribēja atteikties. Taču viņam nebija ne mazākās vēlmes lauzt doto solījumu vai ļaut apņēmībai saļodzīties

Oromisa priekšā. Jauneklis norija bailes. Lūk, ko nozīmē būt Jāt­niekam, viņš nodomāja.

Saņēmis visus spēkus, Eragons dziļi prātā sameklēja pave­dienu, kas savienoja viņu ar maģijas mežonīgo straumi. Jaunek­lis iegrima tās plūdumā, un viņu pārņēma enerģija. Gēuloth du knifr, Eragons sacīja, un starp labo īkšķi un rādītājpirkstu uzzibsnīja un sāka lēkāt šurpu turpujdla zvaigznīte viņš ar to apstrādāja Zaroka bīstamo asmeni.

Mirklī, kad abu zobeni saskārās, Eragons saprata, ka Oromiss pārspēj viņu, tāpat kā viņu pārspēja Durza un Arja. Starp cilvē­kiem Eragons tiktu uzskatīts par izcilu zobena meistaru, taču viņš nespēja sacensties ar kareivjiem, kuru dzīslās ritēja senāka maģija. Jaunekļa roka bija pārāk vāja, bet refleksi pārāk gausi. Tomēr tas nekavēja viņu turpināt cīņu un mēģināt uzvarēt. Viņš cirta zobenu, cik labi vien spēja, pat tad, ja galu galā viss būtu veltīgi.

Oromiss pārbaudīja Eragonu tūkstoš dažādos veidos, piespiez­dams izmantot visu viņa cirtienu, pretcirtienu un bloku klāstu. Tomēr viss bija velti. Jauneklis nespēja aizsniegt elfu. Beigu bei­gās viņš ķērās pie pēdējā salmiņa mēģināja mainīt cīņas stilu, kas spētu izsist no ritma pat rūdītāko veterānu. Tas beidzās ar šauru, sāpīgu skrambu uz gurna.

Kājām jākustas ātrāk, uzsauca Oromiss. Tas, kurš kau­jas laukā stāv, iemiets kā stabs, tur arī paliek. Tas, kurš lokās kā niedre, uzvar!

Elfs bija lielisks, ideāls pašsavaldīšanās un nevaldāma spēka sakausējums. Viņš lēca kā kaķis, cirta kā gārnis, kā arī zvārojās un izlocījās ne sliktāk par lunkanu zebieksti.

Abi cīnījās jau teju divdesmit minūšu, kad Oromiss saminstinājās un viņa asos vaibstus uz mirkli sastindzināja sāpju izteiksme. Eragons saprata, ka tā ir Oromisa noslēpumainās kai­tes izpausme, un metās uz priekšu ar Zaroku. Tas bija negodīgs paņēmiens, taču jaunekli tā mocīja paša neveiklības apzināša­nās, ka viņš bija gatavs izmantot jebkuru iespēju, lai cik tā būtu zemiska, lai vismaz vienreiz aizsniegtos līdz Oromisam un ar gandarījumu atstātu Zaroka zīmi arī uz elfa ķermeņa.

Taču zobens mērķi nesasniedza. Eragons griezdamies sastiepa muguru.

Bez kāda brīdinājuma to atkal sagrāba sāpes.

Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Safiras kliedziens. Eragon!

Par spīti lēkmes stiprumam, Eragons samaņu nezaudēja ne uz mirkli. Tiesa, apkārt notiekošo viņš nemanīja, tikai juta lies­mas, kas svilināja augumu un katru sekundi pārvērta bezgalībā. Visļaunākais viņš nespēja iesākt neko, lai pārtrauktu ciešanas, viņš varēja vien gaidīt…

…un gaidīt…

Eragons elsodams gulēja aukstajos dubļos. Juzdams, ka redze atgriežas, viņš samirkšķināja acis un ieraudzīja, ka Oromiss sēž uz sola līdzās viņam. Pierausies uz ceļiem, Eragons ar nožēlu un riebumu nopētīja jauno kamzoli. Smalkais, brūnganais audums, viņam raustoties krampjos, bija aplipis ar dubļiem. Arī mati bija pieķepuši ar netīrumiem.

Viņš juta prātā arī Safiru pūķis izstaroja bažas, gaidot, kad Jātnieks viņu ievēros. Kā tu spēj to turpināt? Safira pukojās. Sāpes tevi iznicinās.

Pūķa šaubas sašķobīja Eragona gara spēka beidzamās atliekas. Safira nekad iepriekš nebija bažījusies par to, ka viņam iecerētais varētu neizdoties, nedz Drasleonā, nedz Gileadā, nedz Farthendurā, lai arī kādas briesmas viņiem draudētu. Pūķa pārliecība deva Eragonam drosmi. Tagad viņš bija patiesi nobijies.

Tev jādomā par mācībām, jauneklis sacīja.

Man ir jādomā par tevi.

Liec mani mierā! Eragons uzšņāca viņai kā ievainots dzīv­nieks, kas vēlas laizīt savas brūces klusumā un tumsā. Safira apklusa, atstādama atvērtu vien sīku saiknes stīdziņu tik vien, lai viņš neskaidri nojaustu, ka Glēdrs māca viņai par ugunspuķi, kas pūķiem jākošļā, lai uzlabotu gremošanu.

Eragons notrausa dubļus no matiem, tad izspļāva asiņu kamolu. Sakodu mēli.

Oromiss pamāja, it kā būtu ko tādu paredzējis. Vai man to sadziedēt?

-Nē.

- Lieliski. Saved kārtībā zobenu, tad nomazgājies un dodies uz celmu pļaviņā, lai klausītos meža domas. Noklausies un, kad vairs neko nedzirdēsi, atgriezies, lai izstāstītu man, ko būsi uzzinājis.

- Jā, skolotāj.

Sēdēdams uz celma, Eragons aptvēra, ka domu un jūtu vētra neļauj viņam pienācīgi sakopot uzmanību, lai atvērtu prātu un sajustu klajumā mītošās radības. Turklāt šobrīd tas viņu nesaistīja.

Tomēr apkārtnes miers pamazām izkliedēja aizvainojumu, apjukumu un spītīgās dusmas. Tas nepadarīja Eragonu laimīgu, taču atnesa zināmu fatālistisku samierināšanos. Tāds nu ir mans liktenis, tāpēc labāk pie tā pierast, jo drīzā nākotnē uz labu nekas nemainīsies.

Pēc stundas ceturkšņa jaunekļa maņas atguva ierasto asumu un viņš atsāka pētīt vakar atklāto sarkano skudru pūzni. Ņemot vērā Oromisa norādi, jauneklis centās aptvert arī visu pārējo, kas notika klajumā.

Šis tas Eragonam izdevās gluži labi. Ja viņš atbrīvojās un ļāva paša būtībai uzsūkt svārstības, ko izraisīja visi apkārtējie saprāti, viņa galvā uzbangoja attēlu un sajūtu tūkstoši, žiglos skaņas un krāsas, taustes un smaržas, sāpju un baudas zibšņos nomainī­dami cits citu. Informācijas apjoms bija milzīgs. Ieraduma dēļ jaunekļa prāts no tēlu straumes paķēra te vienu, te citu detaļu, izslēgdams visas pārējās, līdz viņš pamanīja kļūmi un piespieda sevi atgriezties pasīvas uztveres stāvoklī. Šie uzmanības atplūdi viņu pārņēma ik pēc dažām sekundēm.

Par spīti tiem, viņš spēja pilnveidot savu izpratni par skudru pasauli. Eragons sāka aptvert katras skudras lomu pūznī, kad saprata, ka milzīgā skudra pazemes midzeņa vidū ik pa minūtei dēj oliņas tātad tai vajadzēja būt sieviešu dzimuma. Izsekojot sarkano skudru pulciņam ceļā augšup pa mežrozītes stiebru, Eragons ļoti spilgti piedzīvoja kāda skudru ienaidnieka uzbru­kumu no lapas apakšas izšāvās kaut kas un nogalināja vienu no skudrām, kuras viņš vēroja. Jauneklim bija grūti nojaust, kas īsti šis radījums bija, jo skudras redzēja tikai atsevišķas tā ķermeņa daļas, turklāt kukaiņi vairāk paļāvās uz ožu, nevis redzi. Ja skudru vietā būtu cilvēki, viņš uzbrucēju būtu mēģinājis aprakstīt kā baisu pūķa lieluma nezvēru, kura žokli likās milzīgi kā Teirmas nolaižamo vārtu pīķi un kurš spēja pārvietoties ar vēja ātrumu.

Skudras ielenca briesmoni kā zirgupuiši, kas gūsta izbēgušu zirgu. Tās cita pēc citas bezbailīgi metās uz priekšu, kozdamas briesmoņa punainajās kājās un atraudamās atpakaļ mirklī, pirms sīkaļu satvēra briesmoņa dzelžainās spīles. Aplenkuma lokam pievienojās arvien vairāk un vairāk skudru. Tās darbojās kopīgi, lai pieveiktu uzbrucēju, neatkāpdamās ne soli, kaut gan milzenis divas skudras pamanījās noķert un nogalināt, bet vairākas citas novēlās no zara zemē.

Tā bija izmisīga kauja: nedz viena, nedz otra puse nevēlējās piekāpties ne par mata tiesu. No briesmīgas nāves cīnītājus varēja glābt vien bēgšana vai uzvara. Eragons vēroja sadursmi, elpu aizturējis. Jaunekli izbrīnīja skudru bezbailība, tas, kā tās tur­pināja cīnīties par spīti ievainojumiem, kas jebkuru cilvēku būtu padarījuši rīkoties nespējīgu. Par tādiem varoņdarbiem vajadzētu sacerēt dziesmas un dziedāt visā karalistē.

Eragons tā aizrāvās ar cīniņa vērošanu, ka tad, kad skudras galu galā guva virsroku, viņš sajūsmā iekliedzās tik skaļi, ka no ligzdām tuvējos kokos gaisā uzspurdza putni.

Ziņkāres pārņemts, Eragons atgriezās ķermenī un piegāja pie mežrozīšu krūma, lai savām acīm aplūkotu briesmoni. Viņš ieraudzīja parastu brūnu zirnekli ar kamolā savilktām kājām, kuru skudru pūlītis stiepa uz pūzni notiesāšanai.

Satriecoši.

Viņš jau grasījās doties projām no klajuma, kad aptvēra, ka atkal bija zaudējis vērību un piemirsis sekot pārējiem neskaitāmi daudzajiem kukaiņiem un dzīvniekiem, kas mita klajumā. Jau­neklis aizvēra acis un izšāvās cauri vairāku desmitu radību prā­tiem, cenzdamies iegaumēt pēc iespējas vairāk saistošu sīkumu. Tie bija vājš ilgstošu novērojumu aizvietotājs, taču viņš bija izsal­cis un skolotāja dotā stunda arī bija pagājusi.

Kad Eragons atgriezās pie Oromisa namiņa, elfs vaicāja: Ko uzzināji šoreiz?

- Skolotāj, es varētu dienu un nakti nākamo divdesmit gadu garumā sēdēt uz celma, bet ari tad es nezinātu visu, kas notiek mežā.

Oromiss pacēla vienu no uzacīm. Tu esi šo to sapratis. Pēc tam kad Eragons izstāstīja, ko bija pieredzējis, Oromiss secināja: Domāju, ar to tomēr ir par maz. Tev, Eragon, ir jāstrādā cītī­gāk. Es zinu, ka tu to spēj. Tu esi saprātīgs un neatlaidīgs, tev ir dotības, lai kļūtu par dižu Jātnieku. Lai cik grūti tas liktos, tev jāiemācās aizmirst par satraukumiem un bailēm, kas tevi māc, lai visu uzmanību pievērstu uzdotajam. Atrodi mieru sevī un ļauj, lai tava rīcība izrietētu no šīs sajūtas.

- Es daru visu, ko spēju.

- Nē, tas nav viss. Tu pats jutīsi, kad būsi izdarījis visu iespē­jamo. Elfs domīgi apklusa. Iespējams, tev veiktos labāk, ja tu varētu sacensties ar otru mācekli… Es par to padomāšu.

Oromiss izņēma no skapīšiem svaigi ceptas maizes klaipu, lazdu riekstu sviesta podiņu to elfi izmantoja sviesta vietā un pāris bļodiņu, kurās viņš iesmēla dārzeņu sautējumu, kas virda katlā virs stūra pavardā kvēlošajām oglēm.

Eragons ar nepatiku palūkojās uz sautējumu viņam elfu ēdiens bija noriebies kā rūgta nāve. Viņam kārojās gaļas, zivju vai medījuma, kaut kā sātīga, kur iecirst zobus, nevis bezgalīga augu klāsta. Skolotāj, jauneklis iejautājās, lai izkliedētu nelāgās domas, kāpēc tu liec man meditēt? Vai tikai tāpēc, lai es saprastu dzīvnieku un kukaiņu gaitas, vai arī tajā slēpjas kas vairāk?

- Vai tu nespēj iedomāties citu iemeslu? Kad Eragons papu­rināja galvu, Oromiss nopūtās. Tas notiek ar katru manu jauno mācekli, un jo īpaši ar cilvēkiem; prāts ir beidzamais muskulis, kuru viņi vingrina vai lieto, turklāt arī nekādā augstā vērtē tas netiek turēts. Pavaicā viņiem par zobena mācību, un viņi atce­rēsies katru cirtienu, ko izmantojuši divcīņā pirms mēneša, bet atliek lūgt atrisināt kādu uzdevumu vai savirknēt vārdus saprā­tīgā atziņā, un… man jāpriecājas, ja atbilde nav tukša blenšana. Tu esi jaunienācējs gramārijas pasaulē tā pareizi sauc maģiju -, taču tev jāsāk apzināties tās lietošanas iespējamās sekas.

- Proti?

- Uz mirkli iedomājies, ka tu esi Galbatorikss un ka tavā rīcībā ir karapulki, zelts, burvestības un viss pārējais. Vārdeni ar jauna Pūķa Jātnieka palīdzību ir sakāvuši tavu urgļu armiju. Tu zini, ka viņu vismaz daļēji ir apmācījis Broms, viens no taviem bīstamākajiem un nesamierināmākajiem ienaidniekiem. Tev ir ziņas, ka ienaidnieki pulcina spēkus Surdā, lai, iespējams, iebruktu tavā Impērijā. Ņemot to visu vērā, kāds, tavuprāt, būtu vienkāršākais visu šo draudu novēršanas veids, ja pieņemam, ka tu pats kaujā nedosies.

Pārdomādams uzdoto jautājumu, Eragons apmaisīja sautē­jumu, lai tas ātrāk atdzistu. Manuprāt, viņš lēnām sacīja, vis­vienkāršāk būtu apmācīt burvju vienības tiem pat nevajadzētu būt pārāk vareniem, likt tiem zvērēt man uzticību senvalodā, tad iesūtīt tos Surdā, lai viņi traucētu vārdenu pūliņiem, saindētu akas, noslepkavotu Nasuadu, karali Orinu un citus pretošanās kustības vadoņus.

- Un kāpēc Galbatorikss to līdz šim brīdim nav izdarījis?

- Jo līdz šim brīdim Surda viņu neinteresēja, bet vārdeni gadu desmitiem ilgi mitinājās Farthendurā, kur viņi varēja pārbaudīt katru jaunpienācēju, vai tā prātā neslēpjas ļauni nodomi. Tagad Surdā tas nav iespējams, jo valsts ir pārāk plaša un iedzīvotāju pārāk daudz.

- Mani secinājumi bija tieši tādi paši, Oromiss noteica. Ja vien Galbatorikss nepametīs savu midzeni Urubaenā, vislielākās briesmas vārdenu karagājiena laikā tev, visticamāk, draudēs no citiem maģijas lietotājiem. Tu ne sliktāk par mani zini, cik grūti ir aizsargāties no burvestībām, īpaši, ja ienaidnieks senvalodā zvērējis tevi par katru cenu nogalināt. Tāpēc tā vietā, lai vispirms mēģinātu iebrukt tavā prātā, šāds burvis vienkārši raidītu pret tevi nāvējošu lāstu, tiesa gan mirklī pirms bojāejas tu vēl spētu atbildēt ar to pašu. Tomēr ir viens "bet" tu nevari satriekt savu slepkavu, ja nezini, kurš tas ir un kur atrodas.

- Tātad reizēm nemaz nav nepieciešams iebrukt pretinieka prātā?

- Reizēm, tomēr tas ir risks, no kura vajadzētu vairīties. Oromiss apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu sautējuma. Tagad, lai izprastu šīs mūsu sarunas būtību, gribu tev vaicāt kā tu aizsargāsies no nezināmiem ienaidniekiem, kuri spēj ignorēt jeb­kādus reālus drošības pasākumus un nogalina ar klusi nomurmi­nātu vārdu?

- Es nezinu, ja vien… Eragons saminstinājās un tad pasmai­dīja. Ja vien es neuztvertu visu apkārtējo cilvēku apziņu. Tad es spētu sajust, ja kāds vēlētu man ļaunu.

Izskatījās, ka Oromisu jaunekļa atbilde ir iepriecinājusi. Tieši tā, Eragon-finiarel. Un tā arī ir atbilde uz tavu jautājumu. Meditācija māca tavam prātam atklāt un izmantot spraugas tavu pretinieku prāta bruņojumā, lai cik niecīgas tās būtu.

- Bet vai tad cits maģijas lietotājs nejutīs, ja es pieskaršos viņa prātam?

- Tiesa, viņi zinās, taču vairums cilvēku to nemanīs. Bet, kas attiecas uz magiem, viņi to zinās, bet baidīsies tikt atklāti, tāpēc bailēs pastiprinās savu prāta aizsardzību, un tieši tāpēc tu viņus pamanīsi.

- Vai nav bīstami atstāt apziņu neaizsargātu? Ja man uzbruktu garīgi, mani viegli varētu sakaut.

- Tas ir mazāk bīstami nekā klīst pa pasauli aklam.

Eragons pamāja. Iegrimis domās, viņš sāka ritmiski klaudzi­nāt ar karoti pa bļodu, tad sacīja: Kaut kas te nav kārtībā.

- Vai tiešām? Paskaidro.

- Kā tad ar ļaužu privātumu? Broms mani mācīja nekad nelauz­ties otra cilvēka prātā, ja vien tas nav absolūti nepieciešami… Laikam man īsti nepatīk doma par lūrēšanu citu cilvēku noslēpu­mos… tajos noslēpumos, ko ikvienam ir tiesības paturēt pie sevis. Viņš piešķieba galvu. Kāpēc gan Broms man to visu neizstāstīja, ja reiz tas ir tik svarīgi? Kāpēc viņš pats to man neiemācīja?

- Broms tev izstāstīja to, Oromiss sacīja, kas tev bija jāzina noteiktos apstākļos. Iegrimšana prātu jūrā var izraisīt atkarību, jo īpaši tad, ja cilvēkam ir ļaunprātīga daba vai viņš raujas pie varas. Jātnieku mācekļiem to nemācījām lai gan mēs likām tiem meditēt visas apmācības laikā, tāpat kā to darīsi tu, iekams nebijām pilnīgi pārliecināti, ka viņi ir gana nobrieduši, lai neļau­tos kārdinājumam.

Tas ir privātuma pārkāpums, elfs atzina, un šādā veidā tu uzzināsi daudz ko tādu, ko nekad neesi vēlējies uzzināt. Tomēr tas ir nepieciešams tevis paša drošībai un vārdenu mērķu sasniegša­nai. Es to varu apgalvot no savas pieredzes, turklāt esmu vērojis, kā citi Jātnieki piedzīvo to pašu, šī prasme labāk par jebko citu palīdzēs tev saprast, kas tad īsti virza cilvēkus. Un izpratne dzemdina iejūtību un līdzcietību pat pret nejaukāko ubagu Alagēzijas nemīlīgākajā pilsētā.

Kādu brīdi viņi klusēdami ēda, tad Oromiss pavaicāja: Vai vari man nosaukt svarīgāko prāta rīku, kas kādam var piederēt?

Tas bija ļoti nopietns jautājums, tāpēc Eragons tikai pēc krietna pārdomu brīža atbildēja: Apņēmība.

Oromiss ar garajiem, baltajiem pirkstiem pārlauza maizes klaipu uz pusēm. Es spēju saprast, kāpēc tu nonāci pie šāda seci­nājuma, apņēmība tev ir lieti noderējusi ceļojumu laikā -, tomēr tā nav pareizā atbilde. Es vaicāju par rīku, kas vislabāk der, lai noteiktos apstākļos izvēlētos vispareizāko rīcību. Apņēmību mēs varam sastapt neattapīgos un glupos cilvēkos tikpat bieži kā gud­ros un apgarotos. Tātad apņēmība nav tas, ko mēs meklējam.

Šoreiz Eragons pievērsās jautājumam kā atjautības uzdevu­mam viņš saskaitīja zilbju skaitu frāzē, izrunāja vārdus skaļi, lai noskaidrotu, vai tajos ir kādas atskaņas, un mēģināja atklāt to slēpto nozīmi. Diemžēl atjautības uzdevumu risināšanā viņa spējas bija knapi viduvējas pat Kārvahallas gadskārtējā atjau­tības uzdevumu sacensībā viņš nekad nebija ieņēmis augstas vietas. Eragons domāja pārāk burtiski, lai atrisinātu uzdevumus, ar kuriem iepriekš nebija saskāries, tās acīmredzot bija Garova praktiskās audzināšanas sekas.

- Gudrība, viņš beidzot sacīja. Gudrība ir svarīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā.

- Prātīgs minējums, tomēr atkal kļūdains. Atbilde ir loģika. Vai, citiem vārdiem, spēja spriest analītiski. Ja to izmanto pareizi, loģika aizstās gudrības trūkumu, jo gudrību var iegūt, tikai gadu gaitā krājot pieredzi.

Eragons sarauca pieri. Jā, bet vai tad laba sirds nav svarī­gāka par loģiku? Tīra loģika var novest pie morāli nepieņema­miem secinājumiem, taču, ja tu esi tikumīgs un taisnīgs, tu nevarēsi rīkoties apkaunojoši.

Oromisa lūpas savilkās smaidā tik plānā kā nazis. Tu jauc divas dažādas lietas. Es vēlējos zināt, kas ir lietderīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā neatkarīgi no tā, vai viņš ir labs vai ļauns. Es piekrītu, ka tikumīga daba ir svarīga,"tomēr uzskatu: ja būtu jāizvēlas dot cilvēkam cēlu raksturu vai iemācīt viņam skaidri domāt es izvēlētos skaidru domāšanu. Pārāk daudz nelaimju šajā pasaulē izraisa cilvēki ar cēlu dabu un izplūdušu prātu.

Pagātnē ir neskaitāmi piemēri, Oromiss atgādināja, kad cilvēki, uzskatot, ka dara labu, šo cēlo mērķu dēļ pastrādājuši baisus noziegumus. Atceries, Eragon, neviens neuzskata sevi par ļaundari, un retais atzīst, ka pieņemtais lēmums ir bijis kļūdains. Pat tad, ja cilvēkam paša izvēle nepatīk, viņš turas pie tās, jo pat nelāgākajos apstākļos viņš uzskatīs, ka tā attiecīgajā brīdī bijusi labākā iespējamā izvēle.

Tas, ka tu esi lāga cilvēks, elfs sprieda, vēl nenozīmē, ka tu rīkosies pareizi, tāpēc mums jāatgriežas pie vienīgā, kas mūs spēj pasargāt no demagogiem, krāpniekiem un pūļa neprāta. Mūsu drošākais ceļvedis cauri dzīves neparedzamajām zemūdens klintīm ir skaidra un argumentēta domāšana. Loģika tevi nekad nepievils, ja vien tu neapzinies vai tīši neliecies zinis par savas rīcības sekām.

- Ja reiz elfi ir tik loģiski, Eragons sacīja, tad jums ļoti viegli jāvienojas par jebkuru jautājumu.

- Nebūt ne, Oromiss iebilda. Tāpat kā katrā rasē, arī starp mums valda dažādi uzskati, tāpēc mēs bieži pat identiskās situācijās nonākam pie pretrunīgiem secinājumiem. Pie secināju­miem, es varu piebilst, kas šķiet pilnīgi loģiski no katra atsevišķa elfa viedokļa. Un, kaut gan man ir kauns to atzīt, ne visi elfi pie­nācīgi vingrina savu prātu.

- Kā tu grasies man iemācīt šo loģiku?

Oromisa smaids kļuva platāks. Ar vecāko un iedarbīgāko paņēmienu ar sarunām. Es tev uzdošu jautājumu, tu uz to atbildēsi un aizstāvēsi savu viedokli. Elfs pagaidīja, kamēr Era­gons ielej sev vēl kausiņu sautējuma. Piemēram, kāpēc tu cīnies pret Impēriju?

Pēkšņā sarunas priekšmeta maiņa pārsteidza Eragonu nesa­gatavotu. Viņam bija sajūta, ka Oromiss visas sarunas laikā apzi­nāti virzījis viņu uz šo jautājumu. Es jau teicu lai, pirmkārt, palīdzētu tiem, kas smok zem Galbatoriksa jūga, un, otrkārt, es pats vēlos viņam atriebties.

- Tātad tu cīnies humānu mērķu dēļ?

- Kā tu to domā?

- Proti, tu cīnies, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem Galbatorikss ir nodarījis pāri, un lai gādātu, ka viņi vairs necieš.

- Tieši tā, Eragons apstiprināja.

- Ak, manu jauno Jātniek, tad atbildi man uz šādu jautājumu: vai tad tavs karš pret Galbatoriksu neradīs vairāk ciešanu nekā novērsīs? Vairums Impērijas iemītnieku dzīvo vienkāršu, lietderīgu dzīvi, valdnieka neprāta neskarti. Kā tu attaisnosi iebrukumu viņu valstī, viņu māju izpostīšanu, viņu dēlu un meitu nogalināšanu?

Eragons palika sēžam pārsteigumā pavērtu muti kā gan Oromiss varēja uzdot šādu jautājumu? Galbatorikss taču bija ļau­numa iemiesojums. Taču vēl vairāk jaunekli pārsteidza nespēja viegli rast atbildi. Eragons zināja, ka viņam ir taisnība, bet kā gan lai to pierāda? Vai tad tu neuzskati, ka Galbatoriksu vajadzētu gāzt no troņa?

- Jautājums nav par to.

- Vai tad attaisnojums nav Galbatoriksa despotisms? Era­gons uzstāja. Kaut vai tas, ko viņš nodarīja Jātniekiem.

Pamērcējis maizi sautējumā, Oromiss turpināja maltīti, ļau­dams Eragonam pukoties klusumā. Pabeidzis ēst, elfs sakrustoja rokas klēpī un vaicāja: Vai es tevi sadusmoju?

- Sadusmoji gan.

- Skaidrs. Labi, tad nu turpini prātot par šo jautājumu, līdz radīsi atbildi. Un ceru, ka tā būs pārliecinoša atbilde.