Vecākais

AZ SWELDN RAK A nhŪin

Durvīm veroties, ejā ieplūda gaisma. Eragons samiedza acis pēc tik ilga pazemē pavadīta laika tās bija atradu­šas no dienasgaismas. Līdzās Safira nošņācās un atlieca kaklu, lai labāk apskatītu apkaimi.

Gājiens pa pazemes ejām no Farthenduras bija ildzis divas die­nas, kaut arī Eragonam šķita, ka tas prasījis vairāk laika bezga­līgās tumsas un klusēšanas dēļ, ko tā likās uzspiežam ceļotājiem. Tagad Jātnieks spēja atminēties vien pāris teikumu, ar kuriem viņi bija apmainījušies šajā laikā.

Ceļojot kopā, Eragons bija cerējis uzzināt ko vairāk par Arju, taču priekšstatu par elfu viņam izdevās papildināt tikai ar paša vērojumiem. Nekad iepriekš viņš ar to kopā nebija ieturējies, tāpēc tagad pārsteigts skatījās, ka elfa ēd tikai pašas līdzpaņemto pārtiku un nelieto gaļu. Kad Eragons apvaicājās, kāpēc tā, Arja atbildēja: Pēc mācībām Elesmērā tu nekad vairs neēdīsi dzīv­nieka miesu vai, ja ēdīsi, tad ļoti, ļoti retos gadījumos.

- Kāpēc lai es atteiktos no gaļas? viņš ķircinot jautāja.

- Es to nespēšu izstāstīt vārdiem, bet tu visu sapratīsi, kolīdz nonāksim elfu galvaspilsētā.

Tagad tas viss likās pagaisis no prāta Eragons steidza uz durvju pusi, lai aplūkotu vietu, kur viņi bija nonākuši. Viņš atklāja, ka stāv uz granīta dzegas vairāk nekā simt pēdu virs sar­kani iekrāsota ezera, kas spoži mirdz austrumos uzlēkušās saules staros. Gluži kā Kostamerna, ūdens stiepās no kalna līdz kalnam, aizpildīdams visu ielejas galu. No ezera uz ziemeļiem iztecēja Az Ragni, līkumodama starp smailēm, līdz kaut kur tālumā upe izplūda austrumu līdzenumos.

Pa labi slējās kailas kalnu virsotnes, starp kurām manīja vien retu taku, bet pa kreisi… pa kreisi skatam pavērās rūķu pilsēta Tarnaga. Te paaudžu paaudzes bija pārvērtušas šķietami nepie­ejamos Beoru kalnus veselā terašu virknē. Zemākajās terasēs

izvietojās galvenokārt lauku saimniecības tumšie augsnes loki gaidīja sējas laiku. Ēkas te bija zemas, cik varēja spriest, celtas tikai un vienīgi no akmens. Virs šiem salīdzinoši tukšajiem terašu lokiem slējās savstarpēji saistītu māju labirints, kuru vainagoja milzīgs balti zeltīts kupols. Šķita, ka visa pilsēta veido tikai pakā­pienus, kas ved uz šo templi. Kupols mirdzēja kā nopulēts mēnesakmens, līdzinoties pienainai pērlei, kas lidinās virs pelēkas slā­nekļa piramīdas.

Oriks atbildēja uz Eragona jautājumu, pirms Jātnieks paguva to uzdot: Tas ir Selbedeils, visas rūķu pasaules dižākais templis un Durgrimstu Kvanu jeb Kvanu klana mājvieta. Viņi ir dievu kalpi un vēstneši.

Vai viņi pārvalda Tarnagu ? Safira vaicāja. Eragons atkārtoja jautājumu.

- Nē, iedama viņiem garām, bilda Arja. Kvani gan ir spē­cīgi, tomēr viņu nav daudz par spīti klana varai pār pēcnāves dzīvi… un pār zeltu. Tarnagu pārvalda Ragni Heftini Upes Sardze. Kamēr uzturēsimies šeit, mēs būsim viņu klana vadoņa Undina viesi.

Elfai pa pēdām visi šķērsoja klints izcilni un iegāja mezglainu koku mežiņā, kas sedza kalna nogāzi. Oriks pačukstēja Eragonam: Neliecies par to ne zinis. Viņa jau gadiem strīdas ar Kvaniem. Katru reizi, kad viņa parādās Tarnagā un uzsāk sarunu ar kādu no priesteriem, izceļas tāds kašķis, kas spētu nobiedēt pat kuili.

- Arja?

Oriks nopietni pamāja. Es par to neko daudz nezinu, bet esmu dzirdējis, ka viņa nepiekrīt ļoti daudzām lietām, kam tic Kvani. Laikam elfi īsti neņem par pilnu "murmināšanu pret debe­sīm, cerot, ka tā palīdzēs".

Kamēr viņi gāja lejup pa nogāzi, Eragons vēroja Arjas muguru, prātodams, vai Orika teiktais ir tiesa un, ja tā tiešām bija, kam ticēja pati Arja? Tad viņš dziļi ieelpoja un mēģināja izmest tikko dzirdēto no prāta. Bija tik brīnišķīgi atkal nokļūt zem atklātām debesīm, kur smaržoja sūnas un papardes, un koki, kur saule silti apspīdēja seju, kur apkārt klusi dūca bites un citi kukaiņi.

Taka aizveda lejup līdz ezera krastam, tad atkal sāka kāpt augšup uz atvērto Tarnagas vārtu pusi. Kā jums ir izdevies paslēpt Tarnagu no Galbatoriksa? Eragons vaicāja. Farthendura ir kas cits, to es saprotu, bet šī pilsēta… Es nekad neesmu redzējis neko tādu.

Oriks klusi iesmējās. Paslēpt? Nē, tas būtu neiespējami. Pēc Jātnieku sakāves mēs bijām spiesti pamest visas savas pilsētas virszeme un atkāpties pazemes gaiteņos, lai paglabtos no Galba­toriksa un Atkritējiem. Viņi bieži lidoja uz Beoriem, slepkavodami ikvienu, kas trāpījās ceļā.

- Es biju iedomājies, ka rūķi vienmēr dzīvojuši pazemē.

Oriks savilka biezās uzacis izbrīnā. Kāpēc lai mēs to darītu?

Tiesa, mēs izprotam un godājam akmeni, tomēr atklātas debesis mums patīk ne mazāk kā elfiem vai cilvēkiem. Taču tikai pirms piecpadsmit gadiem, pēc Morzana nāves, mēs uzdrošinājāmies atgriezties Tarnagā un citās mūsu senajās apmešanās vietās. Pro­tams, Galbatorikss ir nedabiski spēcīgs, tomēr pat viņš vienatnē neuzbruktu veselai pilsētai. Tiesa, ja karalis to vēlētos, viņš ar savu pūķi varētu mums sagādāt briesmīgus brīžus, taču pēdējos gados viņi reti pamet Urubaenu, izvairoties pat no īsiem ceļoju­miem. Un, lai atvestu šurp armiju, Galbatoriksam būtu vispirms jāieņem Buraga un Farthendura.

Viņam tas gandrīz izdevās, Safira atgādināja.

Viņiem ejot pāri nelielam pakalnam, Eragonu iztrūcināja dzīv­nieks, kas no tuvējiem brikšņiem pēkšņi izskrēja uz takas. Kaulai­nais radījums atgādināja kalnu kazu, kādu varēja nomedīt Korē, tikai bija par trešdaļu lielāks, bet milzīgo, rievoto ragu rituļi teju paslēpa vaigus salīdzinājumā ar šiem urgļu ragi atgādināja knapi aizmetušos burkānus. Vēl dīvaināki likās segli kazas mugurā un tajos stingri sēdošais rūķis, kurš bija pavērsis pār nācēju galvām pusuzvilktu loku.

- Hert dūrgrimst? Fild rastn? uzsauca svešais rūķis.

- Orik Thrifkz menthiv oen Hrethcarach Eragon rak Dūrgrimst Ingeitum, atbildēja Oriks. Wharn, az vanyali-carharūg Arja. Nē oc Undinz grimstbelardn. Kazai līdzīgais dzīvnieks ar aizdomām vēroja Safiru. Eragons pamanīja, ka dzīvnieka acis šķita īpaši spo­žas un saprātīgas, kaut gan tā purns sudrabotās bārdas un drūmās izteiksmes dēļ likās diezgan smieklīgs. Radījums viņam mazliet atgādināja Hrotgaru, tāpēc Eragons teju iesmējās, iedomājies, cik gan ļoti dzīvnieks līdzinās rūķim.

- Azt jok jordn rast, turpināja svešais.

Pēkšņi bez kāda manāma paskubinājuma no rūķa puses kaza aizlēca tādu gabalu uz priekšu, ka vienu brīdi likās tā pacēlusies spārnos. Tad jātnieks un viņa rumaks nozuda starp kokiem.

- Kas tas bija par zvēru? pārsteigtais Eragons jautāja.

Oriks turpināja ceļu. Feldunosts, viens no pieciem dzīvnie­kiem, kurus var sastapt tikai un vienīgi šajos kalnos. Par godu katram no tiem ir nosaukts kāds klans. Tiesa, Durgrimstu feldunostus uzskata par drošsirdīgāko un godājamāko starp citiem.

- Kāds tam iemesls?

- Feldunosti nodrošina mums pienu, vilnu un gaļu. Bez viņiem mēs nespētu dzīvot Beoros. Kad Galbatorikss un Jātnieki-nodevēji teroi'izēja rūķus, Durgrimstu feldunosti riskēja ar savu dzī­vību un šajā ziņā nekas daudz nav mainījies lai pieskatītu ganāmpulkus un koptu laukus. Tāpēc mēs visi esam viņiem patei­cību parādā.

- Vai visi rūķi jāj ar feldunostiem? Eragons mazliet saminstinājās, izrunājot neparasto vārdu.

- Tikai kalnos. Feldunosti ir izturīgi un piemēroti kalnu takām, tomēr viņi labāk jūtas klintīs, nevis atklātos līdzenumos.

Safira pabakstīja Eragonu ar degunu, liekot Ledusliesmai pakāpties sāņus. Šos būtu labi pamedīt, pat Korē nekā tāda nebija! Ja man Tarnagā būs kāds brīvs brīdis…

Labāk to nedarīt, Jātnieks iebilda. Mēs nedrīkstētu aizvainot rūķus.

Pūķis sarūgtināts nosprauslājās. Es varētu vispirms palūgt atļauju.

Taka, kas tik ilgi bija vijusies zem tumšajiem koku zariem, paslēpjot gājējus skatienam, izveda milzīgā klajumā, kas pletās ap Tarnagu. Laukos sāka pulcēties ziņkārīgu vērotāju bariņi, bet tad no pilsētas izauļoja septiņi feldunosti dārgakmeņiem rotā­tos iejūgos. To mugurā sēdošie jātnieki rokās turēja šķēpus, pie kuru smailēm kā pātagas vējā cirtās vimpeļi. Apturējis dīvaino dzīvnieku, jātnieku vadonis uzrunāja nācējus: Sveicinām jūs Tarnagas pilsētā. Pēc Undina un Ganela ottu, es, Torvs Broka dēls, miera vārdā piedāvāju mūsu namu viesmīlību. Šis rūķis runāja ar rūcoši klepojošu akcentu, kas nebūt nelīdzinājās Orika valodai.

- Un pēc Hrotgara ottu, mēs, Ingeitumi, pieņemam jūsu vies­mīlību, Oriks atbildēja.

- Tāpat kā es Islanzadi vārdā, piebilda Arja.

Izskatīdamies gandarīts, Torvs pamāja pārējiem jātniekiem,

tie iecirta piešus sānos saviem feldunostiem un izveidoja savda­bīgu godasardzi ap ceļinieku četrotni. Lepni paceltām galvām rūķi pavadīja viņus līdz Tarnagai un ieveda pa pilsētas vārtiem.

Ārējais mūris bija pēdu četrdesmit biezs un veidoja krēslainu tuneli, kas izveda pie vienas no daudzajām lauku saimniecībām, kuru loks apjoza Tarnagu. Viņi šķērsoja vēl piecas terases, katru no tām sargāja nocietināti vārti, līdz cauri laukiem nonāca pašā pilsētā.

Kaut arī ēkas Tarnagā bija būvētas no akmens, tomēr tas bija darīts ar tādu izveicību, ka pretstatā raupjajiem mūriem šķita graciozas un vieglas. Mājas un veikalus greznoja drosmī­gas, izteiksmīgas skulptūras, kas galvenokārt attēloja dažādus dzīvniekus. Bet vispārsteidzošākais izrādījās pats akmens: visās iedomājamās un neiedomājamās krāsās no spilgti asinssarkanas līdz niansēti zaļai caurspīdīgos slāņos klāja kalna nogāzi.

Visā pilsētā izkarināto rūķu bezliesmas lukturu daudzkrā­sainās dzirksteles kalpoja kā Beoru garo un tumšo nakšu priekšvēstneses.

Atšķirībā no Troņheimas Tarnaga bija uzcelta atbilstoši vidējā rūķa stāvam, nerēķinoties ar viesiem cilvēkiem, elfiem vai pūķiem. Durvis nebija augstākas par piecām pēdām, un itin bieži tās tikko sasniedza četras ar pusi. Eragons bija vidēja auguma jau­neklis, taču tagad jutās kā milzis, kas uzkāpis uz leļļu skatuves.

Pilsētas ielas bija platas un dzīvības pārpilnas. Dažādu klanu rūķi steidza savās ikdienas gaitās vai kaulējās daudzajos veika­los un veikaliņos. Daudzi bija tērpušies savādos, eksotiskos tēr­pos, piemēram, kādā kvartālā Eragons ievēroja nešpetna izskata melnpinkainus rūķus, kuri nēsāja no sudraba kaltas ķiveres, kas atgādināja vilku galvas.

Jaunekli īpaši pārsteidza rūķu sievietes, jo Troņheimā viņš tās bija manījis ļoti maz. Viņas likās brangākas par vīriem, sejas vaibsti šķita smagnēji, taču rūķeņu acis mirdzēja, mati veselīgi spīdēja, un rokas maigi aprūpēja mazmazītiņos bērneļus. Rūķu sievietes vairījās no greznības, tās rotāja vienīgi nelielas, smalki kaltas tērauda un akmens saktiņas.

Izdzirduši feldunostu kapājošos soļus, rūķi atskatījās uz ceļi­niekiem. Viņi neuzgavilēja, kā Eragons bija gaidījis, tikai klanī­jās un murmināja: Ēnkāvis. Bet, kad viņi ievēroja veseri un zvaigznes uz Eragona bruņucepures, apbrīnu nomainīja satrau­kums un bieži pat sašutums. Dusmīgākie rūķi sapulcējās ap feldunostiem un, starp dzīvniekiem blenzdami uz jaunekli, izsauca dažādas lamas.

Eragonam pār muguru pārskrēja drebuļi. Šķiet, Hrotgara aizbildnība nepadara mani šeit īpaši iemīļotu.

Tā izskatās gan, Safira piekrita. Viņš gan ir nostiprinājis savas attiecības ar tevi, bet tajā pašā laikā sadusmojis citus rūku klanus… Mums labāk pazust no acīm, pirms sākušas līt asinis.

It kā nekāda pūļa nebūtu,Torvs un pārējie sargi jāja uz priekšu, atbrīvodami ceļu cauri vēl septiņiem līmeņiem, līdz kavalkādi no Selbedeila šķīra vairs tikai vieni vārti. Tad Torvs nogriezās pa kreisi, uz liela nama pusi, kurš likās pielipis kalna nogāzei un kuru sargāja neliels cietoksnis ar diviem šaujamlūkām izraibinā­tiem torņiem.

Ceļiniekiem tuvojoties lielajam namam, no apkārtējām ēkām izsteidzās krietns pulks bruņotu rūķu un aizšķērsoja ielu. Viņu sejas sedza gari purpura plīvuri, kas nokarājās pāri pleciem gluži kā bruņukapuces.

Ceļinieku pavadītāji apturēja savus feldunostus, un viņu sejās iegūla akmens cieti vaibsti. Kas noticis? Eragons vaicāja

Orikam, bet rūķis tikai papurināja galvu un devās uz priekšu, uzlicis roku kaujas cirvim.

- Etzil nithgech! iesaucās viens no rūķiem, paceldams dūri.

- Formu Hrethcarach… formu Jurgencarmeitder nos eta goroth bahst Tarnag, dur ensesti rak kythn! Jok is warreu az barzūlegūr dur dūrgrimst, Az Sweldn rak Anhūin, mogh tor rak Jurgenuren ? Ne ūdim etal os rast Knurlag. Knurlag^ ana… Krietnu brīdi rūķis turpināja savu monologu, kļūdams arvien dusmīgāks un dusmīgāks.

- Vrron! Torvs norējās, pārtraucot runātāju, bet tad abi rūķi sāka strīdēties. Par spīti karstajai vārdu apmaiņai, Eragons juta, ka Torvs šķietami respektē otru rūķi.

Eragons paspēra pussolīti sāņus, lai labāk redzētu garām Torva feldunostam, un rūķis ar plīvura klāto seju pēkšņi apklusa, ar šausmu izteiksmi sejā norādīdams uz Eragona bruņucepuri.

- Knurlag qana qirānū Dūrgrimst Ingeitum! viņš ieaurojās.

- Qarzūl ana Hrotghar oen uolfild…

- Jok is frekk dūrgrimsturen ? brēcēju klusi pārtrauca Oriks, izvilkdams cirvi. Satrauktais Eragons pavērās uz Aiju, taču viņa cieši sekoja notiekošajam, tāpēc jaunekļa skatienu nemanīja. Viņš nemanāmi nolaida roku zemāk un sažņaudza ar stiepli notīto Zaroka spalu.

Savādais rūķis pikti paskatījās uz Oriku, izvilka no kabatas dzelzs gredzenu, izplūca no savas bārdas trīs garus pavedienus, aptina tos ap gredzenu, tad ar griezīgu džinkstoņu trieca to pret bruģi un vēl nospļāvās aizripojušā gredzena virzienā. Nebilduši ne vārda, sarkanplīvurotie rūķi atbrīvoja ceļu.

Gredzenam atsitoties pret granītā bruģēto ietvi, Torvs, Oriks un pārējie kareivji nodrebēja. Likās, pat Arja ir uztraukusies. Divi jaunākie rūķi nobālēja un pastiepās pēc ieročiem, bet, kad Torvs norējās: Eta! viņi nolaida rokas.

Šāds notikumu pavērsiens satrauca Eragonu vairāk nekā dus­mīgā vārdu apmaiņa. Kad Oriks viens pats paspēra pāris soļu uz priekšu un, pacēlis gredzenu, noglabāja to pie jostas piekārtajā makā, Eragons vaicāja: Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, Torvs atbildēja, ka jums ir ienaidnieki.

Pulciņš steigšus izsoļoja cauri nelielajam cietoksnim un nonāca

plašā pagalmā, kur stāvēja trīs ar lukturiem un karogiem rotāti mielasta galdi. Pie galdiem gaidīja bariņš rūķu, kā likās, vilkādā tērpta sirmbārdaina rūķa vadībā. Viņš paplēta rokas un sacīja: Laipni lūgti Tarnagā, Durgrimstu Ragni Heftinu mājvietā. Mēs esam dzirdējuši neskaitāmus ļaudis daudzinām tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Undins, Derunda dēls un šī klana vadonis.

Tad uz priekšu panāca cits rūķis. Viņam bija karotāja platie pleci un krūtis, bet biezu uzacu noēnotās acis ne mirkli nenovēr­sās no Eragona sejas. Es esmu Gannels, Orma Asinscirvja dēls un Durgrimstu Kvanu klana vadonis.

- Mums ir liels gods viesoties pie jums, Eragons atbildēja, pie­liecot galvu. Viņš juta Safiras aizkaitinājumu, jo par viņu neviens nelikās ne zinis. Tikai mieru, Eragons noteica un piespieda sevi pasmaidīt.

Pūķis nosprauslojās.

Klanu vadoņi sasveicinājās arī ar Arju un Oriku, taču Oriku dzirdētās laipnības neaizkustināja par atbildi viņš pastiepa roku ar dzelzs gredzenu uz plaukstas.

Undina acis iepletās, viņš negribīgi paņēma gredzenu, turot starp īkšķi un rādītājpirkstu tā, it kā tā būtu indīga čūska. Kas tev to iedeva?

- Tie bija Az Sweldn rak Anhūin. Un ne jau man Erago­nam.

Kad apkārtējo sejas savilkās tramīgā izteiksmē, Eragons atkal sajutās nelāgi. Viņš bija redzējis, kā viens rūķis, aci nepamirk­šķinot, stājas pretī vairākiem kuiļiem. Acīmredzot šis gredzens nozīmēja kaut ko patiešām briesmīgu, ja spēja satraukt šos bez­bailīgos karotājus.

Undins, pieri saraucis, uzklausīja savu padomdevēju čukstus, tad beidzot teica: Mums vajag apspriesties par notikušo. Ēnkāvi, šie mielasta galdi ir klāti tev par godu. Ja neiebilsti, mani kalpi pavadīs tevi uz ierādīto mītni, kur vari noskalot ceļa putekļus, un tad mēs varam sēsties pie kausiem.

Pateicos. Eragons pasniedza Ledusliesmas pavadu vienam no kalpotājiem un sekoja pavadonim, kurš veda viņu dziļāk namā. Kāpdams pāri slieksnim, viņš atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Arja un Oriks kopā ar klanu vadoņiem ir sastājušies ciešā lokā un iegrimuši spraigā sarunā. Es nekavēšos ilgi, Jātnieks apsolīja Safirai.

Pēc puskumpus pārvietošanās pa rūķu nama gaiteņiem viņš ar atvieglojumu atklāja, ka ierādītā istaba ir gana prāva, lai izslietos visā augumā. Kalpotājs paklanījās un sacīja: Es atgriezīšos, kad Grimstborits Undins būs gatavs.

Kad rūķis aizgāja, Eragons uz mirkli sastinga un ievilka dziļu elpu, pateicīgs, ka beidzot iestājies klusums. Saķeršanās ar rūķiem vēl arvien malās pa galvu, neļaujot atslābt. Labi, ka mums Tarnagā nav jāuzkavējas ilgi. Tam vajadzētu novērst nopietnākas sadursmes.

Novilcis cieši piegulošos cimdus, Eragons piegāja pie marmora bļodas, kas bija nolikta uz grīdas līdzās zemai gultai. Viņš ielika rokas ūdenī un tūlīt tās ar nevilšu kliedzienu ati'āva. Ūdens bija teju verdošs. Laikam rūķu paraža, jauneklis nosprieda. Nogaidījis, līdz ūdens nedaudz atdziest, Eragons apšļakstīja un tad noberza seju un kaklu, garaiņiem virmojot uz ādas.

Juzdamies svaigāks, viņš novilka bikses un tuniku, lai pārģērb­tos drānās, kurās vēl tik nesen apmeklēja Ažihada bēres. Jātnieks pacilāja Zaroku, bet tad izlēma, ka pie Undina galda tas varētu kādu aizvainot, tāpēc piesprādzēja pie jostas vien medību nazi.

Eragons no somas izvilka pergamenta vīstokli, kura nogā­dāšanu Islanzadi bija uzticējusi Nasuada, un pasvārstīja rokā, prātodams, kur to labāk noslēpt. Vēstījums bija pārāk svarīgs, lai atstātu vietā, kur kāds to varēja izlasīt vai nozagt. Nespēdams iedomāties labāku slēptuvi, viņš iebāza vīstokli piedurknē. Te tas būs drošībā ja vien nesanāks kāda plūkšanās, bet tad man būs jāuztraucas par nopietnākām lietām.

Kad pēc krietna brīža atgriezās kalpotājs, bija vien kāda stunda pēc dienvidus, bet saule jau bija nogrimusi aiz milzīgās kalnu grēdas, un Tarnagu klāja krēsla. Eragons izgāja no zāles, un viņu pārsteidza pilsētas pārvēršanās līdz ar tumsas priekšlaicīgo iestāšanos rūķu laternas atklāja savu patieso jaudu, pielejot ielas ar tīru, vienmērīgu gaismu, kas lika uzzaigot visai ielejai.

Undins un pārējie rūķi bija sapulcējušies pagalmā. Turpat galda galā tupēja Safira. Nešķita, ka kāds grasītos apšaubīt viņas izvēli.

Vai kas noticis? Eragons vaicāja, piesteigdamies pie pūķa.

Undins izsauca papildspēkus un pēc tam noslēdza vārtus.

Vai viņš gaida uzbrukumu?

Vismaz viņš norūpējies par šādu iespēju.

Eragon, lūgtum man līdzās, Undins uzrunāja Jātnieku, norādot uz krēslu pie labās rokas. Vispirms apsēdās Eragons un klana vadonis, tad viņu piemēram steidzīgi sekoja pārējie.

Eragons nopriecājās viņam blakus, izrādījās, sēž Oriks, bet tieši pretī, galda otrā pusē, vieta bija ierādīta Arjai. Tiesa, abi ceļabiedri izskatījās sadrūmuši. Pirms Jātnieks paguva pavaicāt Orikam par gredzenu, Undins uzplāja ar plaukstu pa galdu un ieaurojās: -Ignh az voth!

No nama sāka plūst kalpotāji ar zeltā kaltiem šķīvjiem, uz kuriem slējās gaļas gabalu, pīrāgu un augļu kalni. Viņi sadalījās trīs straumēs katra no tām devās pie sava galda un ar izcilu iznesību novietoja ēdienu starp viesiem.

Uz galda parādījās zupas un sautējumi ar dažādām saknēm, cepta brieža gaļa, gari, karsti ar iejavu raudzētas maizes klaipi un medus kūkas, no kurām vai pilēja aveņu ievārījums. Zaļumu ligzdā gardēžus gaidīja foreles fileja ar pētersīļiem, bet mazliet tālāk marinēts zutis skumīgi vērās uz siera plati, it kā cerētu noslīdēt no galda un aizlocīties atpakaļ līdz upei. Uz katra galda cēli slējās pa gulbim, bet tiem apkārt pildītu irbīšu, zosu un pīļu pulki.

Visur varēja vērot sēnes apceptas, sulīgas sloksnes, salik­tas kā aube putnam ap galvu vai izgrieztas mazu piļu veidolā un novietotas pie mērču "aizsarggrāvjiem". Sēņu dažādība likās neaptverama te bija gan gaisīgas, baltas sēnes Eragona dūres lielumā, gan neredzēti brīnumi, kas atgādināja raupju koka mizu, gan maigas, suņusēnēm līdzīgas savādnieces, kas bija pārgrieztas teju uz pusēm, lai atklātu spilgti zilo mīkstumu.

Tad atnesa mielasta galveno ēdienu milzīgu, uz atklātas uguns ceptu vepri, kas laistījās, pārliets ar mērcēm. Vismaz Era­gonam likās, ka tas ir vepris, jo tā rumpis bija Ledusliesmas lie­lumā un to knapi spēja panest seši rūķi. Milzeņa ilkņi bija garāki par apakšdelmiem, bet šņukurs cilvēka galvas platumā. Turklāt apkārt uzvilnīja spēcīga, savdabīgi asa smarža, kas nomāca visas pārējās un lika acīm asarot.

- Nagra, pačukstēja Oriks. Milzu mežakuilis. Tas tev, Era­gon, ir liels pagodinājums no Undina puses. Nagras uzdrošinās medīt tikai visdrosmīgākie rūķi, un to pasniedz tikai dižiem vie­siem. Turklāt, manuprāt, viņš šādi dod mājienu, ka atbalstīs tevi attiecībās ar Durgrimstu nagrām.

Eragons pieliecās tuvāk Orikam, lai citi viņu nedzirdētu. Tātad šis ir vēl viens Beoriem raksturīgs dzīvnieks. Kādi ir pārējie?

- Meža vilki gana lieli, lai uzbruktu nagrām, un gana izvei­cīgi, lai panāktu feldunostu. Alu lāči, kurus mēs dēvējam par uržadniem, bet elfi sauc par beorniem. Elfi viņu vārdā ir nosau­kuši šos kalnus, tiesa, mēs paši grēdai esam devuši citu vārdu. Mūsu nosaukums gan tiek glabāts noslēpumā, to mēs neizpaužam nevienam citas rases pārstāvim. Un…

- Smer uoth, Undins pavēlēja un uzsmaidīja viesiem. Kal­potāji nekavējoties izvilka nelielus, līkus dunčus un sāka griezt nagru, noliekot pa šķīvim ar gaļu katra mielasta dalībnieka priekšā. Arja no gaļas atteicās, savukārt Safirai tika pamatīgs vepra gabals. Undins atkal pasmaidīja, paņēma dunci un nogrieza gabaliņu cienasta.

Eragons pasniedzās pēc sava naža, bet Oriks satvēra drauga roku.

- Pagaidi.

Undins lēni košļāja kumosu, bolīdams acis un pārspīlēti mādams ar galvu, tad norija un paziņoja: Ilf gauhnith!

- Tagad, Oriks teica, pievērsdamies ēdienam. Vienlaikus ap galdiem sāka risināties sarunas.

Eragons savā dzīvē nebija baudījis neko, kas līdzinātos mežakuilim. Tas bija sulīgs, mīksts un ar īpatnēji asu garšu it kā gaļa pirms cepšanas būtu mērcēta medū un sidrā -, to vēl vairāk izcēla klāt pievienotā piparmētra. Kā gan viņiem ir izdevies izcept kaut ko tik milzīgu ?

Ļoti lēnītēm, Safira bilda, skrubinādama savu nagras gabalu.

Ēzdams Oriks paskaidroja: Šis paradums ir saglabājies kopš laikiem, kad klani indēja cits citu uz nebēdu. Vakara saimnieks pirmais nogaršo ēdienu un atzīst, ka tas nav bīstams viņa viesiem.

Mielasta laikā Eragons centās apvienot dažādo gardumu bau­dīšanu un sarunas ar Oriku, Arju un rūķiem, kas sēdēja tālāk pie galda. Tā stundas aizsteidzās nemanot, maltīte izvērtās tik pamatīga, ka pēdējo ēdienu pasniedza, pēdējo kumosu notiesāja un pēdējo kausu pie trijiem galdiem iztukšoja tikai vēlā pēcpus­dienā. Kad kalpotāji ķērās pie trauku novākšanas, Undins vērsās pie Eragona: Vai maltīte tev likās garda?

Tā bija brīnišķīga.

Undins pamāja. Man prieks, ka tev garšoja. Es vakar liku gal­dus iznest pagalmā lai pūķis varētu ieturēties kopā ar mums. Runādams viņš ne mirkli nenolaida pētošu skatienu no Eragona.

Eragons iekšēji sastinga. Tīši vai netīši, Undins tikko bija iztu­rējies pret Safiru kā pret kuru katru dzīvnieku. Eragons sākotnēji gribēja par aizplīvurotajiem rūķiem klana vadonim apvaicāties zem četrām acīm, bet tagad vēlēdamies samulsināt Undinu viņš sacīja: Mēs ar Safiru esam tev pateicīgi. Un tad piebilda: Ser, bet kāpēc mums meta ar gredzenu?

Pagalmā iestājās vārīgs klusums. Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka Oriks saviebjas. Toties Arja pasmaidīja it kā saprastu, kāpēc jauneklis tā rīkojas.

Undins saviebās un nolika dunci uz galda. Knurlagni, kurus tu satiki, pārstāv klanu ar traģisku likteni. Pirms Jātnieku sakā­ves viņi bija starp senākajām un bagātākajām dzimtām mūsu karaļvalstī. Taču viņu likteni izšķīra divas kļūdas: viņi dzīvoja Beoru kalnu pašos rietumos un viņu dižākie kareivji brīvprātīgi pievienojās Vraelam.

Undina balsī asi ieskanējās dusmas. Galbatorikss un viņa nolādētie Atkritēji apkāva viņus jūsu Urubaenas pilsētā. Tad uzurpators un viņa rokaspuiši metās slepkavot rūķus. No viņu dzimtas izdzīvoja tikai Grimstkarvlorsa Anhuina un viņas apsargi. Anhuina drīz vien mira dziļās skumjās, tāpēc viņas vīri pieņēma nosaukumu Az Siveldn rak Anhūin Anhuinas asaras. Sejas viņi aizklāj tāpēc, lai atgādinātu paši sev par piedzīvoto zaudējumu un vēlmi atriebties.

Eragona vaigus durstīja kauns, bet viņš darīja visu iespējamo, lai šī izteiksme neparādītos sejā. Tad, Undins turpināja, blenz­dams uz vienu no nedaudzajām palikušajām kūkām, vairāku gadu desmitu laikā viņi pamazām atjaunoja klanu, nogaidīdami un meklēdami iespēju atgūt savu lomu starp rūķiem. Bet tad ierodies tu ar Hrotgara zīmi uz pieres. Viņiem tas ir nāvīgs aiz­vainojums par spīti visam, ko tu paveici Farthendurā. Tāpēc arī gredzens augstākais izaicinājums. Tas nozīmē, ka Az Siveldn rak Anhūin stāsies tavā ceļā, kā vien spēs, visos iedomājamos veidos, visās iedomājamās situācijās, vai tās būtu svarīgas vai nesvarīgas. Viņi ir nostājušies pret tevi, pasludinājuši sevi par taviem asinsnaidniekiem.

- Vai viņi ir gatavi man uzbrukt, lai ievainotu vai pat nogali­nātu? stīvi jautāja Eragons.

Undina skatiens uz mirkli nosvārstījās viņš uzmeta īsu mir­kli Gannelam, tad papurināja galvu un izgrūda raupju smieklu, kurš, iespējams, bija mazliet par skaļu apkārt valdošajai gaisotnei.

- Ko tu, Ēnkāvi! Pat viņi neuzdrošinātos nodarīt pāri viesim. Tas ir aizliegts. Viņi vienkārši vēlētos, lai tu pazūdi, pazūdi, pazūdi. Tomēr šī atbilde Eragonu īsti nepārliecināja. Tad Undins piebilda:

- Lūgtum, nerunāsim vairs par šo nepatīkamo notikumu. Mēs ar Gannelu no tīras sirds un dziļā draudzībā esam cēluši tev priekšā ēdienus un dzērienus; vai tad tas nav galvenais? Priesteris kaut ko piekrītoši nomurmināja.

- Es jums pateicos, Eragons beidzot sacīja.

Safira nopietnām acīm paskatījās uz savu Jātnieku un tad teica: Viņi baidās, Eragon. Viņi baidās un nožēlo, ka ir spiesti pieņemt Jātnieka palīdzību.

Tiesa. Viņi, iespējams, cīnās līdzās mums, bet viņi necīnās par mums.