Vecākais

RAGANAS VIRUMS

Pāri Liesmojošajam līdzenumam bija nolaidusies nakts. Necaurspīdīgu dūmu jumts aizsedza mēnesi un zvaigznes, atstādams zemi piķa melnā tumsā, kuru ik pa brīdim caur­dūra degošās kūdras pēkšņi uzplaiksnījumi un tūkstošiem lāpu, kas tika aizdegtas abās armijas nometnēs. Eragonam, kurš stāvēja netālu no vārdenu priekšējām līnijām, Impērijas telšu pozīcijas atgādināja plandošu oranžu liesmu ligzdu, kas pletās veselas pil­sētas plašumā.

Piesprādzējis pēdējo bruņu sastāvdaļu pūķa astei, Eragons aizvēra acis, lai labāk justu Duvrangragātas burvjus. Viņam vaja­dzēja iemācīties atrast tos jebkurā mirklī, jo vēlāk viņa dzīvība būs atkarīga no spējas ātri un efektīvi sazināties ar palīgiem. Savukārt magiem vajadzēja iemācīties pazīt Eragona prāta pie­skārienu, lai neatgrūstu to brīdī, kad jauneklim būtu vajadzīgs Duvrangragātas atbalsts.

Eragons pasmaidīja un sacīja: Sveiks, Orik. Tad viņš atvēra acis, lai sagaidītu rūķi, kas rāpās augšup pa nelielo klintsbluķi, uz kura bija apmeties Eragons ar pūķi. Oriks bija tērpies pilnās bru­ņās un kreisajā rokā nesa savu no urgļa ragiem pagatavoto loku.

Notupies līdzās Eragonam, rūķis norausa no pieres sviedrus un papurināja galvu. Kā tu zināji, ka tas esmu es? Es lietoju aizsardzību.

Katra apziņa ir citāda, Safira paskaidroja. Tās atšķiras, tāpat kā atšķiras divas balsis.

Skaidrs.

Eragons apvaicājās: Kas tevi dzina šurp nakts melnumā?

Oriks paraustīja plecus. Likās, ka tev šajā drūmajā naktī varētu noderēt kāda sabiedrība. Jo īpaši tāpēc, ka Arja ir aizņemta citur, bet kaujā kopā ar tevi nebūs Murtaga.

"Jā, viņa plecs man noderētu," Eragons nodomāja. Murtags bija vienīgais cilvēks, kurš izveicībā ar zobenu neatpalika no

Eragona, vismaz līdz Agaeti Blodhren naktī piedzīvotajām pār­vērtībām. Divcīņas ar draugu bija viens no nedaudzajiem prieka brīžiem laikā, ko viņi abi pavadīja kopā. "Es labprāt atkal pacīnī­tos ar tevi, vecais draugs!"

Atmiņas par to, kā Murtags aizgāja bojā, urgļu aizvilkts pazemē pie Farthenduras, lika Eragonam atzīt stindzinošu patie­sību: lai cik dižs karotājs tu būtu, ļoti bieži tīra nejaušība izšķīra, kurš karā izdzīvo un kurš karā krīt.

Sajuzdams Eragona noskaņojumu, rūķis uzsita jauneklim uz pleca un noteica: Viss būs kārtībā. Iedomājies, kā jūtas ienaid­nieka karavīri, zinot, ka drīz vien viņiem būs jāstājas pretī tev\

Eragons pateicīgi pasmaidīja. Es priecājos, ka tu atnāci.

Orika degungals piesarka, un viņš nolaida skatienu, neveikli grozīdams loku mezglainajās rokās. Ak, ko nu tur, viņš norūca, Hrotgaram diez ko nepatiktu, ja es ļautu kam nelāgam notikt ar tevi. Turklāt mēs taču esam audžubrāļi, ko?

Safira ar Eragona starpniecību pavaicāja: Kur ir pārējie rūķi ? Vai tad tu viņus nekomandē?

Orika acis iedzirkstījās. Kā tad ne! Un viņi drīz vien piebied­rosies mums. Ņemot vērā, ka Eragons ir Durgrimstu Ingeituma loceklis, mums pienākas cīnīties pret Impēriju visiem kopā. Tādē­jādi jūs abi būsiet labāk pasargāti un varēsiet visu uzmanību veltīt Galbatoriksa burvju meklēšanai, nevis uztraukties par parastu kareivju uzbrukumiem.

- Prātīga doma. Paldies tev!

Priecīgs par uzslavu, Oriks samulsis kaut ko nesakarīgi nomurmināja. Tad Eragons vaicāja: Ko tu domā par Nasuadu un urgļiem?

- Viņa izdarīja pareizu izvēli.

- Tātad tu viņai piekriti?!

- Piekrītu gan. Arī man tie briesmoņi nepatīk, taču lēmums bija pareizs.

Iestājās klusums. Eragons sēdēja, atspiedies pret Safiru, un centās apvaldīt arvien pieaugošo nemieru. Minūtes vilkās kā gliemeži. Viņam bezgalīgās gaidas pirms kaujas likās tikpat saspringtas kā pati kauja. Jauneklis ieeļļoja Safiras seglus, notīrīja no bruņukrekla pāris rūsas traipiņu un tad turpināja darboties ar Duvrangragātas burvju prātiem, lai kaut kā nosistu laiku.

Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kad viņš pārtrauca iesākto nodarbi, jo sajuta, ka pāri neitrālajai zonai starp armijām tuvojas divas būtnes. Andžela? Solembums? Apjucis un satraukts, viņš pamodināja piemigušo Oriku un pastāstīja, ko bija pamanījis.

Rūķis sarauca pieri un izvilka aiz jostas aizbāzto kara cirvi.

- Es to zālīšu sievu esmu saticis vien pāris reižu, taču viņa neatgādināja tādu, kas varētu mūs nodot. Viņa jau desmitiem gadu ir labi ieredzēta vārdenu vidū.

- Tomēr mums vajadzētu noskaidrot, ko viņa tur darīja, Era­gons uzstāja.

Viņi kopā devās cauri nometnei, lai pārtvertu nācējus, kad tie sasniedza nocietinājumus. Drīz vien lāpu mestajā gaismā, sīkā riksītī skriedama, parādījās Andžela, bet viņai pa pēdām sekoja Solembums. Ragana bija ietinusies garā, tumšā apmetnī, kas ļāva viņai pilnībā saplūst ar apkārtni. Liekot lietā gluži neticamu žirg­tumu, spēku un lokanību, viņa pārvarēja vairākus rūķu uzbūvētos brustvērus, te pieķerdamās kādam no mietiem, te pārlēkdama pāri grāvim un visbeidzot strauji noskriedama pa pēdējā uzbē­ruma stāvo kranti, zāļu sieva elsodama apstājās līdzās Safirai.

Atmetusi atpakaļ kapuci, Andžela priecīgi pasmaidīja. Sagai­dītāji! Cik patīkami! Kamēr viņa bilda šos vārdus, kaķacis nodre­bēja pie visām miesām un viņa kažokam pārskrēja savāds vilnis. Tad parādības apveids izplūda, it kā to būtu pārklājis saduļķots ūdens, līdz Solembuma aprises atkal kļuva skaidrākas, tikai tagad viņu priekšā stāvēja kails zēns ar pinkainiem matiem. Andžela iebāza roku maisā, kas karājās viņai pie jostas, un padeva kaķacim bērna kamzoli un bikses, kā arī mazu, melnu dunci, kuru viņš izmantoja kaujā.

- Ko jūs tur darījāt? Oriks vaicāja, ar aizdomīgu skatienu pētīdams zāļu sievu un viņas pavadoni.

- Šo un to.

- Labāk pastāstiet, ko tieši, Eragons uzstāja.

Andželas sejā iegūla skarbāki vaibsti. Ko tad tā? Vai jūs neuz­ticaties mums ar Solembumu? Kaķacis atieza asos zobus.

- Laikam jau ne līdz galam, Eragons atzina, tikko jaušami pasmaidīdams.

- Prātīgi darīts, Andžela noteica un paplikšķināja jauneklim pa vaigu. Dzīvosi ilgāk. Ja nu reiz jūs gribat zināt, tad es darīju visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu pieveikt Impēriju, vienīgais, manā paņēmienu klāstā diemžēl nav aurošanas un skraidīšanas apkārt ar zobenu rokā.

- Varbūt tu mums tomēr atklāsi, kādi ir tavi paņēmieni?

Zāļu sieva brīdi neko neteica, jo bija aizņemta, salokot

apmetni ciešā vīstoklī un noglabājot to maisiņā pie jostas. Es labprāt paturētu tos pie sevis. Cerēju, ka tas kļūs par pārstei­gumu. Turklāt ilgi gaidīt jums nenāksies. Viss sāksies pēc pāris stundām.

Oriks paraustīja bārdu. Kas sāksies? Ja tu nespēj dot skaidru atbildi, mums nāksies vest tevi pie Nasuadas. Varbūt viņa spēs izdabūt no tevis ko jēdzīgu.

- Nav jēgas vilkt mani pie pavēlnieces, Andžela atmeta ar roku. Tieši viņa man atļāva šķērsot frontes līniju.

- Tā tu saki, nu jau diezgan naidīgi norūca Oriks.

- Un arī es tā saku, Nasuada piebilda, pienākdama no aiz­mugures, bet Eragons jau bija jutis viņas tuvošanos. Tāpat viņš bija jutis, ka kopā ar vārdenu pavēlnieci ir četri kuiļi, to starpā arī Garžvogs. Saviebies viņš pagriezās pretī nācējiem, nemaz nemē­ģinādams slēpt nepatiku par urgļu klātbūtni.

- Pavēlniec, Eragons nomurmināja.

Orikam ar savaldīšanos veicās sliktāk viņš, sirdīgi nolamā­jies, atsprāga atpakaļ un mēģināja izraut savu kara cirvi. Rūķis gan uzreiz aptvēra, ka viņiem neviens negrasās uzbrukt, un strupi sasveicinājās ar Nasuadu. Taču Orika roka neaizklīda tālu no ieroča kāta, bet skatiens nenolaidās no milzīgajiem urgļiem. Andželu Nasuadas pavadoņi, šķiet, neuztrauca. Zāļu sieva nosvērti sasveicinājās ar savu pavēlnieci, tad uzrunāja urgļus viņu pašu asajā valodā, tā sagādājot kuiļiem acīmredzamu prieku.

Nasuada pavilka Eragonu sāņus, lai pārmītu dažus vārdus zem četrām acīm. Tad viņa teica: Es vēlos, lai tu uz mirkli apvaldi savu nepatiku un novērtē to, ko tev tūlīt izklāstīšu, loģiski un saprātīgi. Vai tu to spēsi? Jauneklis stīvi pamāja. Lieliski. Es daru visu iespējamo, lai rīt mēs neciestu sakāvi. Taču tam, cik labi mēs cīnīsimies, cik prasmīgi es vadīšu vārdenus, vai pat tam, ka mēs izcīnīsim uzvaru, nebūs nekādas nozīmes, ja tu, viņa ar pirkstu sāpīgi iedūra Eragonam krūtīs, ~šajā kaujā iesi bojā. Vai to tu saproti? Eragons vēlreiz pamāja. Es nespēšu tevi aizsar­gāt, ja kaujas laukā parādīsies Galbatorikss. Ja tas tiešām notiks, tu stāsies viņam pretī vienatnē. Ja Duvrangragāta bija bezspēcīga pret tevi, viņi būs bezspēcīgi arī pret karali, un es nevaru viņus upurēt bez svarīga iemesla.

- Es kopš sākta gala zinu, Eragons sacīja, ka pretī Galba­toriksam man būs jāstājas vienam kopā ar Safiru.

Pār Nasuadas lūpām pārslīdēja skumjš smaids. Lāpas raustīgajā gaismā viņa likās pārguruši. Nu ko, nav iemesla meklēt nepatikšanas tur, kur to nav. Iespējams, Galbatoriksa te nemaz nav. Taču nelikās, ka vārdenu pavēlniece pati tic saviem vār­diem. Lai nu kā, es vismaz varu parūpēties, lai tu nemirtu no vēderā ietriekta zobena. Es dzirdēju, ko grasās darīt rūķi, un nodomāju, ka varētu pilnveidot viņu ieceri. Es lūdzu, lai Garžvogs kopā ar vēl trim teķiem uzņemas tavu apsardzi, tiesa, ar notei­kumu, ka viņi piekrīt un to viņi arī izdarīja -, ka tu pārbaudi, vai viņu prātā neslēpjas nodevīgas domas.

Eragons sastinga. Tu nevari prasīt, lai es cīnos plecu pie pleca ar tiem briesmoņiem. Turklāt es jau pieņēmu rūķu piedāvā­jumu aizsargāt Safiru un sevi. Viņi apvainosies, ja noraidīšu viņu vēlmi un došu priekšroku urgļiem.

- Tad lai tevi sargā gan vieni, gan otri, Nasuada sacīja. Viņa krietnu brīdi pētīja Eragona seju, mēģinādama tur saskatīt kaut ko Eragonam neatminamu. Ak, Eragon. Es biju cerējusi, ka tu spēsi pacelties pāri savam naidam. Ko citu tu būtu darījis manā vietā? Kad Jātnieks neatbildēja, vārdenu vadone nopūtās. Ja kādam ir iemesls ienīst urgļus, tad tā esmu es. Tie nogalināja manu tēvu. Taču es nevaru ļaut tam ietekmēt manus lēmumus par to, kas ir vārdeniem labākais iespējamais risinājums… Vismaz pajautā Safiras viedokli, pirms atbildi. Es, protams, varu tev pavē­lēt pieņemt urgļu aizsardzību, taču es labprāt tā nerīkotos.

Tu izturies muļķīgi, Safira piebilda.

Kas ir muļķīgi ? Tas, ka nevēlos, lai manu muguru sargā kuilis ?

Nē, mūsu šībrīža stāvoklī muļķīgi ir atteikties no palīdzības, lai kas to piedāvātu. Padomā pats. Tu lieliski zini, kā rīkotos Oromiss, un tu zini, ko viņš teiktu. Vai tad pat viņa viedoklim tu vairs neuzticies?

Viņam nevar būt taisnība pilnīgi visos jautājumos, Eragons turpināja spītēties.

Tas nav arguments… Ieklausies pats sevī un atbildi, vai man ir taisnība! Tu zini pareizo ceļu. Es justos vīlusies, ja tu nespētu saņemties un izvēlēties visiem labāko risinājumu.

Safiras un Nasuadas pierunāšana vēl vairāk nostiprināja Era­gona gatavību nepiekrist šim piedāvājumam. Tomēr viņš apzi­nājās, ka citas izvēles viņam nav. Labi, lai viņi apsargā mani, bet tikai tad, ja neatradīšu viņu prātos neko aizdomīgu. Vai tu apsoli, ka pēc šīs kaujas vairs neliksi man cīnīties plecu pie pleca ar urgļiem?

Nasuada papurināja galvu. Es nevaru apsolīt to, kas var kai­tēt vārdeniem. Tad viņa uz mirkli apklusa, bet pēc tam piebilda: -Akjā… Eragon?

- Jā, pavēlniec?

- Ja nu es kristu šajā kaujā, es esmu izvēlējusies tevi par savu pēcteci. Ja nu tas notiek, es ieteiktu ieklausīties Jormundura padomos viņam ir vairāk pieredzes nekā pārējiem Vecajo pado­mes locekļiem. Un es ceru, ka vislielāko vērību tu veltītu savu pavalstnieku labklājībai. Vai es izteicos gana skaidri?

Šī piebilde pārsteidza Eragonu. Viņas dzīvē pats svarīgākais bija vārdeni. Tāpēc Nasuadas lēmums nozīmēja visdziļāko uzti­cēšanos Eragonam. Vārdenu pavēlnieces pārliecība lika viņam izjust pazemību un aizkustinājumu; jauneklis nolieca galvu. Es censtos būt tikpat labs vārdenu pavēlnieks kā tu un Ažihads. Tas, Nasuada, man ir liels gods.

- Es to apzinos. Tad Nasuada pagriezās un piebiedrojās pārējiem.

Nasuadas vārdu pārņemts, Eragons juta, ka dusmas pamazām noplok, un lēnām atgriezās pie Safiras. Viņš nopētīja Garžvogu un pārējos urgļus, mēģinādams izprast to garastāvokli, taču kuiļu sejas vaibsti tik ļoti atšķīrās no ierastajām cilvēku, elfu un rūķu izteiksmēm, ka viņš spēja nojaust vien loti vispārīgas izjūtas. Un arī līdzjūtību pret urgļiem savā sirdī Eragons nespēja atrast. Viņa acīs tie bija plēsīgi dzīvnieki, kas viņu drīzāk nogalinātu, jo tie nebija spējīgi nedz uz mīlestību, nedz maigumu, pat ne uz patiesu saprātu. īsāk sakot, urgļi bija zemākas būtnes.

Dziļi jaunekļa prātā atskanēja Safiras čuksts: Esmu pārlieci­nāta, ka Galbatorikss uzskata tieši tāpat.

Iespējams, šoreiz viņam ir pamatots iemesls, viņš norūca, cerē­dams pārsteigt pūķi. Apvaldīdams pretīgumu, Eragons bilda:

- Nār Garžvog, man ir teikts, ka jūs, visi četri, esat piekrituši ielaist mani savos prātos.

- Tas tiesa, Ugunszoben. Nakts Mednieces kundze mums izstāstīja, kas būšot vajadzīgs. Mums ir liels gods cīnīties līdzās tādam varenam karavīram, kurš turklāt tik daudz ir paveicis mūsu labā.

- Ko tu ar to gribi teikt? Es esmu nogalinājis neskaitāmus tavus ciltsbrāļus. Taču tad Eragonam atmiņā nelūgts atausa fragments no kāda Oromisa vīstokļa. Viņš atcerējās lasījis, ka gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma urgļu vietu sabiedrībā nosaka kaujā, un tieši šis ieradums, krietni biežāk nekā citi iemesli, bija pamatā vairumam sadursmju starp urgļiem un citām rasēm. Tātad, viņš aptvēra, ja urgļi apbrīnoja viņa varoņdarbus kaujā, tad bija gluži iespējams, ka tie pielīdzina viņu kādam no saviem kara virsaišiem.

- Nogalinot Durzu, tu atbrīvoji mūs no viņa varas. Mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben. Neviens no mūsu teķiem nekad neizaicinātu tevi, un, ja tu apciemotu mūsu namus, gan tevi, gan tavu pūķi, Liesmmēli, uzņemtu tā, kā neviens svešinieks nekad nav uzņemts.

Lai nu ko, bet pateicību Eragons nebija gaidījis, tāpēc pirmajā mirklī viņam to bija grūti aptvert. Nespēdams izdomāt neko citu, viņš noteica: Es to neaizmirsīšu. Tad jauneklis mirkli vēroja pārējos urgļus, līdz atkal pievērsās Garžvogam un tā dzeltenajām acīm. Vai esi gatavs?

Jā, Jātniek.

Kad Eragons iegāja Garžvoga apziņā, tas viņam atgādināja, kā viņa paša prātā ielauzās Dvīņi, kad viņš pirmo reizi ieradās Fart­hendurā. Iegrimdams urgļa būtībā, viņš drīz vien piemirsa torei­zējās izjūtas. Meklējamās informācijas daba iespējama ļauna nodoma atrašana kaut kur Garžvoga pagātnē lika Eragonam pārsijāt kuiļa atmiņas vairāku gadu garumā. Atšķirībā no Dvī­ņiem jauneklis centās nenodarīt tīšas sāpes, tomēr arī pārlieku saudzīgs viņš nebija. Eragons manīja, kā, izjuzdams svešos pieskā­rienus, Garžvogs brīžam saraujas. Arī urgļa prāts, līdzīgi rūķu un elfu prātiem, atšķīrās no cilvēka prāta. Urgļa prāta uzbūves gal­venās iezīmes bija nelokāmība un hierarhija to laikam noteica urgļu dalīšanās ciltīs -, bet kopumā prāts likās vienkāršs un raupjš, vardarbīgs un viltīgs, visnotaļ kā savvaļas dzīvnieka prāts.

Lai gan Eragons nemēģināja uzzināt vairāk par Garžvogu kā īpatni, jauneklis nespēja izvairīties no dažādiem urgļa dzīves noti­kumiem. Garžvogs nepretojās. Gluži pretēji likās, viņš labprāt atsauc atmiņā piedzīvoto, lai pārliecinātu Jātnieku, ka urgļi nav viņa asinsnaidnieki. Mēs nevaram atļauties vēl vienu Jātnieku, kurš dzivo ar domu, ka mūsu rase ir jāiznicina, Garžvogs sacīja. Skaties rūpīgāk, Ugunszoben, un pārliecinies, vai mēs patiesi esam tādi briesmoņi, par kādiem tu mūs uzskati…

Eragonam gar acīm zibēja tik daudz tēlu un sajūtu, ka vienā mirklī viņš teju apjuka: Garžvoga bērnība kopā ar citiem viņa sai­mes bērniem pussagruvušā ciematiņā kaut kur dziļi Kores sirdī; māte, kas ķemmē viņam matus ar briežraga ķemmi un klusiņām dzied; Garžvogs mācās medīt briežus un citus meža zvērus ar kai­lām rokām; viņš izaug lielāks un lielāks, līdz kļūst skaidrs, ka viņa dzīslās plūst senā asins un viņa augums pārsniegs astoņas pēdas, tā padarot viņu par kuili; daudzi duči izaicinājumu gan paša mestie, gan pieņemtie, bet visi uzvarēti; tad došanās projām no dzimtā ciemata, lai meklētu slavu, kas ļautu viņam kopoties; tas, kā viņš pamazām iemācās ienīst pasauli, neuzticēties tai un baidī­ties -jā, baidīties no likteņa, kas bija nolēmis viņa rasi iznīcībai; tad sekoja kauja pie Farthenduras; atklājums, ka Durza viņus ir pievīlis un izmantojis; un atklāsme, ka viņu vienīgā cerība uz labāku dzīvi liek aizmirst par pretrunām, atrast kopīgu valodu ar vārdeniem un gāzt Galbatoriksu. Nekas neliecināja, ka Garžvogs varētu melot.

Eragons nespēja aptvert tikko redzēto. Atrāvies no Garžvoga prāta, viņš iegāja pārējo triju urgļu apziņā. To atmiņas apstipri­nāja Garžvoga prātā redzēto. Viņi nemēģināja slēpt reizes, kad bija nogalinājuši cilvēkus, taču tas bija noticis pēc Durzas pavēles laikā, kad burvis valdīja pār urgļu apziņu, vai arī reizēs, kad notika sadursmes ar cilvēkiem, cīnoties par pārtiku vai zemi. Mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt, lai mūsu saimes izdzīvotu, viņi paskaidroja.

Kad Eragons bija beidzis, viņš klusēdams stāvēja Garžvoga priekšā un aptvēra, ka urgļa ciltskoks ir īsteni karalisks. Jau­neklis aptvēra, ka Garžvogs ir lielisks komandieris un tikpat izcils domātājs un filozofs kā Oromiss, tikai neizglītots. Katrā ziņā, viņš ir apdāvinātāks par mani, Eragons atzina Safirai. Kā cieņas apliecinājumu atsedzis kaklu, Jātnieks skaļi sacīja: Nār Garžvog, pirmo reizi saprazdams titula "nārs" neticami augsto vietu urgļu sabiedrībā. Es lepojos, ka būsiet man līdzās. Tu vari paziņot herndālai, ka tik ilgi, kamēr urgļi turēs doto vārdu un nevērsīs savus ieročus pret vārdeniem, arī es nepacelšu pret jums roku. Eragons gan šaubījās, ka varētu pienākt brīdis, kad viņam kāds urglis patiktu, taču dzelžainā pārliecība par aizspriedumu pamatotību, kas vēl pirms pāris brīžiem bija aptumšojusi viņa prātu, tagad likās nožēlojama un nekavējoties aizmirstama, ja viņš vēlējās palikt godīgs pats pret sevi.

Safira piešāva aso mēli jaunekļa rokai, likdama bruņukrekla gredzeniem nožvadzēt. Ir vajadzīga liela drosme, lai atzītu, ka tev nebija taisnība.

To dara tikai tad, ja baidās izskatīties muļķīgi, bet es taču izskatītos daudz muļķīgāk, ja mēģinātu tverties pie kļūdaina pieņēmuma.

Klau, mazais, tu tikko izteici prātīgu domu. Par spīti zobgalī­bai pūķa balsī, viņš tur saklausīja arī sirsnīgu lepnumu par to, ko tikko bija izdarījis.

- Kā jau teicu, mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben, Garžvogs atkārtoja. Viņš un pārējie urgļi pacēla roku un piespieda dūri pie izcilnajām pierēm.

Eragons juta, ka Nasuada labprāt uzzinātu vairāk par tikko notikušo, taču savaldījās. Lieliski. Tagad, kad šī vienošanās ir panākta, man ir jādodas tālāk. Kad pienāks laiks, tu, Eragon, saņemsi manu pavēli no Triānas. Ar šiem vārdiem Nasuada aizsoļoja tumsā.

Kad Eragons iekārtojās blakus Safirai, klusi piezagās Oriks.

- Labi gan, ka līdzās būsim mēs, rūķi, ko? Mēs neizlaidīsim tos kuiļus no acīm kā modri vanagi, tā gan. Mēs neļausim viņiem pārsteigt tevi pat tad, kad būsi uzgriezis tiem muguru. Tikko kāds mēģinās tev uzbrukt, mēs nocirtīsim šim kājas.

-Man likās, tu piekriti Nasuadas viedoklim, ka man jāpieņem urgļu piedāvājums.

- Tas taču nenozīmē, ka uzticos tiem vai vēlos cīnīties plecu pie pleca, vai ne tā? Eragons pasmaidīja, bet negribēja strīdēties; viņam, visticamāk, neizdotos pārliecināt Oriku, ka urgļi nebūt nav alkatīgi slepkavas, jo arī jauneklis pats pirms ieskatīšanās urgļu atmiņās nespēja pieļaut šādu iespēju.

Gaidot rītausmu, nakts likās kā smags slogs visapkārt. Oriks izvilka no kabatas galodu un sāka asināt izliektā cirvja asmeni. Kad ieradās pārējie rūķi, viņi ķērās pie tās pašas nodarbes, un metāla švīksti uz akmens piepildīja gaisu ar griezīgu skaņu. Kuiļi sēdēja gabaliņu nostāk, klusi skandējot nāves dziesmas. Eragons ņēmās izlikt aizsardzības burvestības ap sevi, Safiru, Nasuadu, Oriku un pat Arju. Viņš zināja, ka ir bīstami mēģināt pasargāt tik daudzus, taču viņš nepiedotu sev, ja kāds no viņiem gaidāmajā kaujā ietu bojā. Beidzis burties, viņš ielādēja Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos tik enerģijas, cik uzdrošinājās, lai nepārpū­lētu sevi.

Jauneklis ziņkāri noskatījās, kā Andžela ietērpjas zaļi melnās bruņās, ko izņēma no kokgriezumiem rotātas koka lādes, tad sastiprina savu zobenšķēpu, vidū saskrūvējot divas atsevišķas kāta daļas ar ūdens tērauda asmeņiem. Viņa sagrieza ieroci ap galvu un tad, šķiet, nosprieda, ka ir gatava kaujai.

Rūķi zāļu sievas darbošanos pavadīja ar piktiem skatieniem, un Eragons dzirdēja, kā viens no viņiem norūc: …zaimošana, ka hutviru izmanto vēl kāds, izņemot Durgrimstu Kvanus.

Pēc tam nakts klusumā varēja dzirdēt vien ieroču trīšanas spiedzīgo mūziku.

Tuvāk rītam atskanēja kliedzieni. Eragons un Safira saasināto maņu dēļ tos sadzirdēja pirmie, taču drīz vien agonijas gaudas pieņēmās spēkā tiktāl, ka tās varēja saklausīt arī pārējie. Piecēlies stāvus, Oriks paskatījās Impērijas nometnes virzienā kakofonija skanēja no tās puses. Ko gan viņi spīdzina, lai izspiestu šādus baisus kaucienus? Tā skaņa pārvērš kaulu smadzenes ledū, tā gan.

- Es taču jums teicu, ka gaidīt nenāksies ilgi, Andžela noteica. Zāļu sievas labā oma bija zudusi, viņa izskatījās pelēki bāla un saspringusi, it kā viņu mocītu kāda slimība.

Stāvēdams līdzās Safirai, Eragons apvaicājās: Vai tas ir tavu roku darbs?

- Tieši tā. Es saindēju viņu sautējumu, maizi, dzērienus visu, kam tiku klāt. Daži mirs tūlīt, daži mirs vēlāk, iedarbojoties dažādām indēm. Virsnieku ēdienam es piejaucu nakteni un citus līdzīgus augus, lai viņiem kaujas laikā rādītos halucinācijas. Zāļu sieva mēģināja pasmaidīt, taču īsti labi tas viņai neizdevās. Ne pārāk godīgs paņēmiens, cik nu es saprotu, tomēr es labāk ķēros pie šādām viltībām nekā mirstu kaujas laukā. Labāk lai ienaidnieka nometnē valda apjukums.

- Indi izmanto tikai gļēvuļi vai zagļi! Oriks izsaucās. Vai ceri iegūt slavu, sakaujot slimu pretinieku? Sarunas laikā klie­dzieni arvien pieņēmās spēkā.

Andžela nepatīkami iesmējās. Slava? Ja tu alksti slavas, tad tur ir tūkstošiem kareivju, kuriem mana inde netika. Esmu pār­liecināta, ka iespēju tikt pie slavas tev šodien būs atliku likām.

- Vai tāpēc tev bija vajadzīgs aprīkojums no Orina telts? Eragons apvaicājās. Andželas rīcība viņam likās riebīga, taču jauneklis neizlikās, ka saprastu, vai tā ir laba vai ļauna. Zāļu sieva bija saindējusi Galbatoriksa kareivjus tā paša iemesla dēļ, kāpēc Nasuada pieņēma urgļu draudzības piedāvājumu, varēja izrādīties, ka tā ir viņu vienīgā cerība izdzīvot.

- Tieši tā.

Ienaidnieka kareivju gaudas arvien pieņēmās spēkā un pla­šumā, līdz Eragons vēlējās aizbāzt ausis un apklusināt šīs skaņas. Tās lika viņam viebties un nemierā dīdīties. Šķita, jauneklis kuru katru mirkli zaudēs savaldīšanos. Taču viņš piespieda sevi klausī­ties. Tāda bija maksa par stāšanos pretī Impērijai. Būtu kļūdaini nelikties par to ne zinis. Tāpēc Eragons sēdēja, sažņaudzis dūres un sakodis zobus, kamēr Liesmojošajā līdzenumā atbalsojās mir­stošu vīru nedabiskās balsis.