Vecākais

RORANS

Rorans smagi kāpa kalnā.

Tad apstājās un, piemiedzis acis, cauri nepaklausīgo matu šķipsnām pavērās uz sauli. Piecas stundas līdz saulrietam. Es nevarēšu kavēties ilgi. Viņš nopūtās un turpināja ceļu gar gobu rindu ap koku stumbriem pletās nepļautas zāles puduri.

Šis bija pirmais nāciens uz saimniecību kopš dienas, kad viņš kopā ar Horstu un vēl sešiem Kārvahallas vīriem paņēma visu, ko bija vērts ņemt no izpostītās mājas un nodedzinātās klēts. Pagāja veseli pieci mēneši, pirms viņš spēja piespiest sevi atgriezties posta vietā.

Sasniedzis kalna virsotni, Rorans apstājās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ieplakā rēgojās viņa bērnības māju drupas. Klajumā slējās viens mājas stūris, saļodzījies un apsvilis, bet viss pārējais bija nolīdzināts līdz ar zemi un jau apaudzis ar zāli un usnēm. Klēts likās pazudusi bez pēdām. Tie daži akri, kurus viņi katru gadu apstrādāja, tagad bija noauguši ar pienenēm, savvaļas sine­pēm un vārpatu. Šur tur bija izdzīvojusi kāda biete vai rācenis, bet tas arī bija viss. Tūlīt aiz vietas, kur bija atradies māju puduris, biezi saaugusi koku josla aizsedza Anoras upi.

Rorans sažņaudza dūri, žokļa muskuļi sāpīgi saspringa, cen­šoties apvaldīt dusmu un skumju sajaukumu. Viņš nostāvēja kā saknes izdzinis stabs vēl vairākas garas minūtes, nodrebēdams ik reizes, kad atcerējās ko patīkamu un gaišu. Vēl tik nesen šī vieta bija visa viņa dzīve pat vairāk. Tā bija viņa pagātne un viņa nākotne. Rorana tēvs Garovs reiz teica: "Zeme ir kas īpašs. Rūpējies par to, un tā parūpēsies par tevi. Dzīvē tu ar tādu dās­numu sastapsies reti." Rorans bija iecerējis palikt pie zemes līdz brīdim, kad viņa pasauli saplosīja Baldora klusi pavēstītā ziņa.

Ar vaidu viņš pagriezās un aizsoļoja atpakaļ uz ceļa pusi. Tā brīža izraisītais sprādziens vēl arvien atbalsojās jauneklī. Vienā mirklī liktenis bija atņēmis Roranam visus, ko viņš mīlēja, un tas bija dvēseli plosošs pārdzīvojums, no kura viņš nekad neatlabs. Ar to bija piesūkusies katra viņa ķermeņa šūna un jebkura rīcība.

Šim notikumam bija vēl kādas sekas tās piespieda Roranu domāt vairāk nekā jebkad iepriekš. Šķiet, agrāk viņa prātu bija saistījušas ciešas skavas, tagad tās bija pārtrūkušas, ļaujot prātot par idejām, kas vēl nesen bija likušās neiedomājamas. Piemēram, tāda, ka viņš, iespējams, tomēr nekļūs par zemnieku, vai tāda, ka taisnīgumam lielākajai vērtībai dziesmās un leģendās dzīvē tomēr ir visai niecīga loma. Reizēm šīs domas piepildīja apziņu tik blīvi, ka viņš, to smaguma nospiests, no rīta tik tikko spēja izrausties no gultas.

Izgājis uz ceļa, Rorans devās uz ziemeļiem cauri Palankāras ielejai atpakaļ uz Kārvahallu. Par spīti pavasara zaļumam, kas bija cauraudis ieleju pēdējās nedēļās, smailos kalnus ceļa abās pusēs klāja sniegs. Virs galvas uz virsotņu pusi slīdēja vientuļš, pelēks mākonis.

Rorans pārbrauca ar plaukstu zodam, sajuzdams rugājus. Šo nelaimi izraisīja Eragons viņš un viņa nolādētā ziņkārība: kam viņam vajadzēja atstiept mājās to akmeni no Kores ? Pagāja vai­rākas nedēļas, līdz Rorans nonāca pie šī secinājuma. Viņš noklau­sījās, ko teica cilvēki, kuriem par to bija kas sakāms. Rorans bija vairākkārt lūdzis pilsētas dziedniecei Ģertrūdei, lai nolasa viņam priekšā Broma atstāto vēstuli. Cita skaidrojuma nebija. Lai kas tas akmens arī būtu, bet tas bija atvilcis šurp svešiniekus. Šī iemesla dēļ vien Rorans Garova nāvē vainoja Eragonu, lai gan uz viņu par to nedusmojās; Rorans zināja, ka Eragons nebija domājis neko ļaunu. Nē, viņa niknumu vairoja tas, ka Eragons bija atstā­jis Garovu neapglabātu un tad aizbēdzis no Palankāras ielejas, pamezdams savus pienākumus, lai kopā ar veco stāstnieku aizauļotu kaut kādā tukšpaurainā ceļojumā. Kā gan Eragonam varēja tik maz rūpēt mājāspalicēji ? Vai viņš bēga tāpēc, ka jutās vainīgs ? Nobijies? Vai Broms viņam sajauca galvu ar mežonīgām pasa­kām par senseniem piedzīvojumiem? Un kāpēc gan Eragons bija klausījies tādos pekstiņos tik briesmīgā brīdī?… Es pat nezinu, vai šobrīd viņš ir dzīvs vai miris.

Rorans saviebās un, cenzdamies noskaidrot prātu, izvingrināja plecus. Broma vēstule… Nolāpīts! Viņš nekad iepriekš nebija dzir­dējis tik smieklīgu savārstījumu, kurā aizdomas mijās ar draudī­giem mājieniem. Vienīgais, ko viņš saprata skaidri, bija ieteikums turēties pa gabalu no svešiniekiem bet to taču zināja pat mazs bērns! Tas vecis ir nojūdzies, nosprieda Rorans.

Ar acu kaktiņu pamanīta kustība lika jauneklim pagriezties un viņš ieraudzīja divpadsmit briežus, starp tiem arī jaunu buku ar samtainiem ragiem pazūdam starp kokiem. Viņš iegaumēja šo vietu, lai rīt varētu tos uziet. Rorans lepojās, ka spēja medīt gana veiksmīgi, lai Horsta namā būtu mazāk jārūpējas par gaļu, tomēr tik izveicīgs kā Eragons viņš nebija.

Iedams viņš turpināja kārtot domas. Pēc Garova nāves Rorans bija pametis darbu Demptona dzirnavās un no Terinsfordas pārcē­lies atpakaļ uz Kārvahallu. Horsts bija ļāvis viņam apmesties pie sevis un turpmākajos mēnešos arī sagādājis darbu smēdē. Sēras uz krietnu brīdi bija aizkavējušas Rorana lēmumus par nākotni, līdz beidzot pirms divām dienām viņš izlēma, kā rīkosies turpmāk.

Jauneklis gribēja precēt Katrīnu, miesnieka meitu. Uz Terinsfordu viņš bija devies pirmām kārtām tādēļ, lai nopelnītu naudu un nodrošinātu pēc iespējas bezrūpīgu kopīgās dzīves iesākumu. Bet tagad, zaudējis laukus, māju un jebkādu iespēju uzturēt sievu, Rorans nespēja ar tīru sirdsapziņu lūgt Katrīnas roku. Viņa paš­lepnums to nepieļautu. Tāpat Katrīnas tēvs Slouns, viņaprāt, īsti nepriecātos par precinieku ar tik trūcīgām nākotnes izredzēm. Pat pirms katastrofas Roranam bija licies, ka nāksies grūti pārlie­cināt Slounu, lai tas dotu meitu viņam par sievu; abi nekad nebija īsti labi sapratušies. Un precēties ar Katrīnu bez tēva ziņas nebija iespējams, ja vien viņi nevēlējās sašķelt meitenes ģimeni, sadus­mot ciematu ar tradīciju neievērošanu un, visticamāk, izraisīt asinsnaidu ar Slounu.

Domājot par stāvokli, kādā viņš bija nonācis, Roranam vienīgā iespēja likās mājas atjaunošana un lauku sakopšana, pat ja nāktos to visu paveikt vienatnē. Sākt ar tukšām rokām būtu smagi, bet, kad māja un klēts būtu zem jumta, viņš varētu vērsties pie Slouna ar augsti paceltu galvu. Nākamais pavasaris ir agrākais brīdis, kad es varētu iet pie viņa runāties, saviebies nodomāja Rorans.

Viņš zināja, ka Katrīna ir gatava gaidīt vismaz kādu laiku.

Viņš turpināja raitā solī iet līdz pašam vakaram un tad jau arī skatienam pavērās ciemats. Nelielajā ēku pudurī uz auklām starp logiem karājās izžautā veļa. Vīri nāca mājup-no apkārtējiem laukiem, kuros bija biezi sakuplojuši ziemas kvieši. Aiz Kārvahallas pusjūdzi augstais Igualdas ūdenskritums, mirdzēdams saul­rietā, gāzās no Kores Anorā. Šī aina ar savu ierastību sasildīja Rorana sirdi. Kas gan varēja būt mierinošāks par apziņu, ka viss atrodas tur, kur tam vajadzētu būt.

Nogriezies no ceļa, viņš kāpa pakalnā, kur ar skatu uz Kori bija uzcelta Horsta māja. Durvis stāvēja vaļā. Rorans iesoļoja namā, devās uz virtuvi, kur skanēja balsis.

Pie telpas stūrī iestumtā galda, atbalstījis pret to rokas ar atrotītām piedurknēm, sēdēja Horsts. Vīram līdzās bija piesēdusi Elēna, viņa sieva, gaidību piektajā mēnesī esošās sievietes lūpās rotājās kluss smaids. Pretī vecāku pārim sēdēja dēli Albrihs un Baldors.

Kad ienāca Rorans, Albrihs pabeidza iesākto teikumu: … un es vēl nebiju izgājis no smēdes! Teins zvērēja, ka redzējis mani, bet es taču biju pilsētas otrā galā.

- Kas noticis? Rorans vaicāja, nolaizdams no pleca mantu maisu.

Elēna saskatījās ar Horstu. Paga, sarūpēšu tev kaut ko ēdamu. Viņa nolika jaunekļa priekšā maizi un auksta sautējuma bļodu. Tad sieviete ieskatījās Roranam acīs, it kā meklēdama viņa skatienā kādu īpašu izteiksmi. Kā tur izskatījās?

Rorans paraustīja plecus. Viss, kas bija no koka, ir vai nu sadedzis, vai trupēs pārņemts nav nekā izmantojama. Aka ir kārtībā, un par to man laikam jāpriecājas. Kokus jaunai mājai būtu jācērt pēc iespējas ātrāk, ja gribu dabūt jumtu virs galvas līdz sējas laikam. Tagad pastāstiet man, kas noticis!

- Ha! izsaucās Horsts. Pilsētiņā izcēlās pamatīgs jampadra­cis. Teinam ir pazudusi izkapts, un viņš uzskata, ka to paņēmis Albrihs.

- Visticamāk, tā iekritusi kaut kur zālē, un viņš neatceras, kur to atstājis, Albrihs iespurdzās.

- Iespējams, smaidot piekrita Horsts.

Rorans nokoda maizes kumosu. Nav jau īsti gudri apvainot tevi. Ja tev būtu vajadzīga izkapts, tu to vienkārši izkaltu.

- Es zinu, Albrihs sacīja, atlaizdamies krēslā, bet tā vietā, lai to meklētu, viņš sāk ņurdēt, ka esot redzējis kādu aizejam no viņa lauka un ka tas esot mazliet atgādinājis mani… un, ņemot vērā, ka man nelīdzinās neviens cits, tad izkapti esot nozadzis es.

Tas gan tiesa, Albriham nelīdzinājās neviens cits. Puisis bija mantojis tēva vareno stāvu un mātes medus blondos matus, kas padarīja viņu labi pamanāmu Kārvahallā, kur izplatītākā matu krāsa bija brūnā. Pretstatā brālim Baldors bija tievāks un mati viņam bija tumši.

- Esmu pārliecināts, ka izkapts atradīsies, Baldors klusi pie­bilda. Tikmēr gan mēģini pārāk nedusmoties par to.

- Tev viegli runāt.

Apēdis pēdējo maizes kumosu un ķerdamies pie sautējuma, Rorans vaicāja Horstam: Vai rīt būšu tev vajadzīgs?

- Ne īpaši. Es turpināšu ņemties ar Kvimbija ratiem. Nolādē­tais rāmis kā negrib, tā negrib stāvēt taisni.

Rorans apmierināts pamāja. Tas labi. Tad es nenākšu uz smēdi, bet došos medīt. Dziļāk ielejā redzēju bariņu ne pārāk izkāmējušu briežu. Vismaz to ribas nebija manāmas.

Baldora garastāvoklis jūtami uzlabojās. Vai es varu iet medī­bās kopā ar tevi?

- Protams. Dosimies ceļā līdz ar rītausmu.

Pabeidzis ēst, Rorans nomazgāja seju un rokas, tad izgāja no mājas ieelpot svaigu gaisu, lai izvēdinātu galvu. Laiski izstaipījies, viņš devās uz pilsētiņas galveno laukumu.

Pusceļā uzmanību piesaistīja satrauktu balsu čala pie "Septi­ņiem kūlīšiem". Viņš ieinteresēts pagriezās un devās uz krodziņa pusi, kur Roranu sagaidīja savāds skats. Uz lieveņa sēdēja pusmūža vīrs no ādas gabaliņiem šūdinātā mētelī. Līdzās viņam stāvēja mantu maiss, kuru greznoja izšuvums slazdenieka amata rīku tērauda žokļi. Vairāki duči ciematnieku klausījās, kā viņš, dzīvi žes­tikulējot, stāsta: Tā nu, kad ierados Terinsfordā, gāju pie tā vīra Neila. Goda vīrs es viņam palīdzu lauku darbos pavasarī un vasarā.

Rorans pamāja. Ziemu slazdenieki pavadīja kalnos, lai pava­sarī atgrieztos pārdot ādas kādam no ādmiņiem, piemēram, Gedrikam. Tad viņi parasti pieteicās darbā, visbiežāk par puišiem lauku sētās. Ņemot vērā, ka Kārvahalla bija uz ziemeļiem vistālākais ciemats Korē, daudzi slazdenieki izvēlējās iet caur šejieni un tas bija viens no iemesliem, kāpēc kārvahalliešiem bija pašiem savs krogs, kalējs un ādminis.

Pēc pāris alus krūkām lai ieeļļotu manu runājamo, jūs tak saprotat, pēc pusgadu ilgas nīkšanas, teju nepasakot ne vārda, ja nu vienīgi nolādot šo pasaulīti līdz pašam apvārsnim, kad gadī­jies zaudēt lāčkodēju, es atnāku līdz tam Neilam ar svaigām putām bārdā, un mēs sākam dzīt klaču. Kad nu esam iesiluši, es šim draudzīgi prasu, kas dzirdams par Impēriju, kas dzirdams par karali kaut viņam zobi izbirtu un pats viņš no gangrēnas sapūtu! Vai dzimis, miris, pasludināts ārpus likuma kāds, par ko man nebūtu jāzina? Un uzminiet, ko šis! Neils paliecas uz priekšu, sametas pagalam nopietns un teic, ka pienākot ziņas par savādiem notikumiem, tā gan, te no Drasleonas, te no Gileadas, te no citiem Alagēzijas nostūriem. Urgļi esot pavisam pazuduši no cilvēku apdzīvotiem novadiem un labi, ka tā, tikai neviens nezina, kāpēc un uz kurieni tie aizgājuši. Tirdzniecība Impērijā esot teju pamirusi pārāk daudz uzbrukumu un laupīšanu, turklāt, cik nu esmu dzirdējis, tas neesot prastu laupītāju roku darbs, uzbrukumi esot pārāk plaši un smalki aprēķināti. Preces pat nenozogot, tik sadedzinot vai citādi samaitājot. Bet tas vēl nav viss, ak nē, zvēru pie tavas svētītās vecmāmiņas ūsu galiem.

Slazdenieks papurināja galvu un, ierāvis malku no sava vīna maisa, turpināja: Ļaudis sačukstas, ka ziemeļu novados ploso­ties Ēna. Šis esot manīts pie paša Duveldenvardena un tad atkal Gileadas tuvumā. Mēļo, ka šā zobi esot novīlēti smaili, acis sar­kanas kā vīns un mati sarkani kā asinis, ko viņš dzer. Vēl ļaunāk, šķiet, kaut kas mūsu jauko, aptaurēto karali ir pamatīgi satraci­nājis. Pirms piecām dienāmļ žonglieris no dienvidiem, vientuļi kātojot uz Ceunonu, iegriezās Terinsfordā. Viņš zināja stāstīt, ka karapulki visās malās maršējot un pulcējoties, lai gan, kam tas, viņam neesot jaušams. Vīrs paraustīja plecus. Kā mans paps mācīja, kad es vēl pupu zīdu, kur mana dūmus, tur var meklēt guni. Iespējams, pie vainas ir vārdeni. Viņi vecajiem Dzelžu Kau­liem ir sagādājuši ne vienu vien sāpīgu suņanaglu uz pēcpuses. Vai varbūt Galbatorikss beidzot nolēmis, ka viņam apnicis auklēties ar Surdu. Vismaz šis zina, kur to meklēt, ne tā kā ar tiem dumpi­niekiem. Viņš nospiedīs Surdu, kā lācis nospiež skudru, nospiedīs kā likts.

Rorans samiedza acis, kad ap slazdenieku uzsprāga jautājumu uguņošana. Stāsts par Ēnu likās apšaubāms izklausījās pārāk līdzīgs stāstam, ko varētu izdomāt piedzēries mežcirtējs, taču pārējais izklausījās gana nelāgi, lai patiešām varētu būt taisnība. Swda… Kārvahallu sasniedza vien ziņu druskas par šo tālo zemi, bet vismaz Rorans zināja: lai gan formāli starp Surdu un Impēriju bija noslēgts miers, surdieši dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka daudz spēcīgākais ziemeļu kaimiņš varētu iebrukt viņu zemē. Šī iemesla dēļ, kā runāja, Surdas karalis Orins atbalstīja vārdenus.

Ja slazdeniekam bija taisnība par Galbatoriksu, tas varēja nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē uzglūnēja nelāgs karš, ko, vistica­māk, papildinās augstāki nodokli un piespiedu karaklausība. Es labāk dzīvotu laikmetā bez milzu notikumiem. Lieli satricinājumi padara dzīvi grūtu, bet tādu kā mūsējā teju nepanesamu.

Kas vēl? Esot dzirdēti stāsti pat par… Te slazdenieks apklusa un ar zinīgu izteiksmi pabakstīja ar rādītājpirkstu degunu. Stāsti par jaunu Jātnieku Alagēzijā. Tad viņš palaida lielu, sirsnīgu smieklu, klapēdams vēderu un atgāzdamies atpakaļ.

Arī Rorans iesmējās. Stāsti par Jātniekiem parādījās ik pēc pāris gadiem. Pirmajās divās trīs reizēs tie izraisīja viņā interesi, bet drīz vien viņš iemācījās neticēt šādām pasakām, jo tās visas ātri vien izčākstēja. Tie, kas ilgojās pēc labākas nākotnes, šajās baumās uzdeva vēlamo par esošo.

Viņš jau grasījās doties tālāk, kad pamanīja pie krodziņa stūra stāvam Katrīnu. Viņa bija tērpusies garā, sarkanbrūnā kleitā, kas bija greznota ar zaļu lenti. Viņa vērās uz Roranu ar tādu pašu aizrautību, ar kādu puisis skatījās uz viņu. Jauneklis piegāja pie meitenes, pieskārās viņas plecam, un abi kopā aizslīdēja projām.

Viņi aizgāja līdz Kārvahallas nomalei, kur apstājās un sāka vērot zvaigznes. Debesis šonakt bija īpaši spožas, zaigodamas ar tūkstošiem Visuma liesmiņu. Un lokā pār viņu galvām no ziemeļiem uz dienvidiem stiepās majestātiska, pērļaina josla. Tā sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim gluži kā dimanta putekļi, kas izbērti no bezgalīgi dziļas krūkas.

Nepaskatījusies uz Roranu, Katrīna nolieca galvu viņam uz pleca un jautāja: Kā tev šodien gāja?

- Es biju atgriezies mājās. Viņš juta, ka meitene saspringst.

- Kā tur izskatījās?

- Šausmīgi. Roranam aizlūza balss, un viņš apklusa, cieši apskāvis mīļoto. Meitenes rudo matu smarža uz vaiga likās kā vīna, garšvielu un smaržu eliksīrs. Tā iesūcās dziļi viņā, silta un mierinoša. Māja, klēts, lauki viss ir nopostīts… Es nebūtu tos atradis, ja nezinātu, kur meklēt.

Viņa beidzot pagrieza seju pret Roranu. Meitenes acīs zaigoja zvaigznes, bet sejā jautās skumjas. Ak, Roran. Viņa viegli noskūpstīja puisi, tik tikko pieskardamās viņa lūpām. Tu esi zaudējis tik daudz, tomēr tavs spēks neļauj tev padoties. Vai tagad tu atgriezīsies savā sētā?

- Atgriezīšos gan. Lauku darbi ir vienīgais, ko es protu.

- Un kas notiks ar mani?

Rorans vilcinājās. Kopš brīža, kad viņš bija sācis aplidot Kat­rīnu, starp abiem pastāvēja vārdos neizteikts pieņēmums, ka viņi reiz apprecēsies. Nebija īstas vajadzības apspriest viņa nodo­mus tie bija skaidri kā diena, tāpēc meitenes jautājums satrauca jaunekli. Tāpat nelikās pieņemami atklāti izrunāt šo jautājumu brīdī, kad viņš nebija gatavs izteikt bildinājumu. Tā taču bija viņa loma izteikt piedāvājumu vispirms Slounam, tad Kat­rīnai -, nevis meitenes pienākums. Taču tagad, kad mīļotā bija paudusi savas bažas, viņam nāksies bilst kādu vārdu. Katrīn… Es šobrīd nevaru uzrunāt tavu tēvu, kā biju iecerējis. Viņš par mani tikai pasmiesies un viņam būs taisnība. Mums ir jāpa­gaida. Kad būšu uzcēlis māju, kur mums dzīvot, un pats ievācis pirmo ražu, tad viņš uzklausīs, kas man sakāms.

Katrīna vēlreiz pavērās debesīs un kaut ko tik klusi nočuk­stēja, ka Rorans nesaklausīja viņas teikto. Kā, lūdzu?

- Es jautāju vai tu baidies no viņa?

- Protams, nebaidos! Es…

- Tad tev ir jāprasa viņam atļauja jau rīt un jānosaka saderi­nāšanās diena. Liec viņam saprast kaut arī tev šobrīd nekā nav, tu nodrošināsi man māju un kļūsi par znotu, ar kuru tēvs varēs lepoties. Nav ne mazākā iemesla šķiest mūsu dzīves gadus, dzīvo­jot atsevišķi, ja jūtas liek mums būt kopā.

- Es nevaru to darīt, Rorana balsī ieskanējās izmisums un lūgums viņu saprast. Es nespēju nodrošināt tev pieklājīgu dzīvi, es nespēju…

- Vai tad tu nesaproti? Meitene pakāpās atpakaļ, un viņas saspringtajā balsī ieskanējās nepacietība. Es mīlu tevi, Roran, un es vēlos būt kopā ar tevi, bet tēvam ir citas ieceres. Apkārtnē netrūkst par tevi turīgāku vīru, un, jo ilgāk tu atliec sarunu ar tēvu, jo uzstājīgāk viņš spiež mani izvēlēties kādu, kurš viņam pašam iet pie sirds. Viņš baidās, ka palikšu vecmeitās un arī mani par to māc bažas. Kārvahallā mans laiks un manas izvēles iespējas ir tādas, kādas tās ir… Ja man nāksies iziet pie cita, es arī iziešu. Kad Katrīna pavērās uz Roranu ar jautājošu skatienu, viņas acīs mirdzēja asaras. Viņa gaidīja puiša atbildi, līdz beidzot, pacēlusi kleitas apakšmalu, aizsteidzās atpakaļ uz māju pusi.

Rorans stāvēja klajumā, sastindzis pārsteigumā. Katrīnas prombūtne viņam izrādījās tikpat sāpīga kā tēva sētas zaudē­jums pasaule pēkšņi kļuva auksta un nemīlīga. Viņam likās, it kā tumsā būtu aizsteigusies daļa viņa paša.

Pagāja vairākas stundas, pirms viņš spēja atgriezties Horsta namā un ieslīdēt gultā.