Vecākais

SAFIRAS SOLĪJUMS

Nākamajā rītā pēc tikšanās ar Vecajo padomi, kad Eragons, uzmanīdamies, lai nepārpūlētu sevi, tīrīja un ieeļļoja Safiras seglus, viesos atnāca Oriks. Rūķis nogaidīja, līdz Era­gons tiek galā ar vienu no siksnām, tad vaicāja: Vai šodien tu jūties labāk?

- Mazliet.

- Labi, mums būs vajadzīgs viss tavs spēks. Starp citu, es nācu gan apvaicāties par tavu veselību, gan pavēstīt, ka ar tevi vēlas runāt Hrotgars, ja tev tagad ir brīvs brīdis.

Eragons piemiedza aci un uzsmaidīja. Man vienmēr atradī­sies brīvs brīdis viņam. Karalim tas būtu jāzina.

Oriks iesmējās. Ak, bet laipni palūgt norāda uz labu audzinā­šanu. Eragons nolika sāņus seglus, bet Safira tikmēr izritinājās no sava stūra un sveicināja Oriku ar draudzīgu rūcienu. Labs rīts arī tev, rūķis paklanīdamies atņēma sveicienu.

Oriks izvadīja viņus caur vienu no Troņheimas četriem galve­najiem gaiteņiem līdz pilsētas centrālajai zālei, kur divas kāpnes, izvietotas viena otrai pretī kā spogulī, veda lejup uz rūķu karaļa troņkambari. Pirms viņi nonāca līdz goda telpai, Oriks nogriezās sāņus pa šaurām, īsām trepītēm. Tikai pēc brīža Eragons aptvēra, ka rūķis izvēlējies apkārtceļu, lai viņam nebūtu jāskata izpostītais Isidara Mitrims.

Viņi apstājās pie granīta durvīm, uz kurām bija izcirsts kronis ar septiņiem žuburiem. Katrā ieejas pusē stāvēja pa septiņiem bruņotiem rūķiem, un viņi sveica nācējus, vienlaikus triecot savu veseru kātus pret grīdu. Koka klaudzieni pret akmeni vēl atbal­sojās gaitenī, kad durvis atvērās uz iekšpusi.

Eragons pamāja Orikam un tad kopā ar Safiru iegāja krēslai­najā telpā. Abi devās uz kambara tālajā galā novietotā troņa pusi garām hirnām, seno rūķu karaļu stingajām statujām. Masīvā melnā troņa pakājē Eragons paklanījās. Atbildot uz sveicienu, rūķu karalis pielieca galvu, kuru ieskāva sudrabainas krēpes.

Viņa zeltītajā bruņucepurē iestrādātie rubīni nespodri uzmirdzēja blāvajā gaismā gluži kā nokaitēta tērauda pilieni. Kaujas veseris Volands bija nolikts uz ceļgaliem, ko sedza bruņas.

Hrotgars: Esi sveicināts manā kambarī, Ēnkāvi. Kopš mēs pēdējo reizi tikāmies, tu esi paveicis dižus darbus. Un tas nozīmē, ka man par Zaroku nebija taisnība. Morzana asmeni Troņheimā turp­māk sagaidīs ar godu tik ilgi, kamēr tas karāsies pie taviem sāniem.

- Pateicos, Eragons sacīja, izsliedamies pilnā augumā.

- Turklāt, ducināja rūķis, mēs vēlamies, lai tu paturi bruņas, kas sargāja tevi Farthenduras kaujas laikā. Šobrīd mūsu izveicīgākie kalēji beidz tās labot. Arī pūķa bruņas mēs savedīsim kārtībā, lai Safira varētu tās izmantot vienmēr, kad vēlas, vai tik ilgi, līdz viņa no tām izaug. Tādējādi mēs gribam izrādīt kaut nelielu daļu pateicības, ko esam jums parādā. Ja ne karš ar Galbatoriksu, tev par godu tiktu rīkots mielasts un svinības… tomēr ar svētkiem būs jānogaida līdz piemērotākam brīdim.

Pauzdams savas un Safiras jūtas, Eragons atbildēja: Jūs esat pārmēru dāsns. Mēs ar pateicību pieņemam šīs cēlās dāvanas.

Redzami apmierināts, Hrotgars tomēr saviebās, savilkdams spurainās uzacis kopā. Diemžēl mēs nevaram kavēt laiku ar laipnībām. Mani ir apsēduši klani, pieprasot, lai Ažihada pēcteča sakarā es rīkotos šādi vai tādi. Kad Vecajo padome vakar paslu­dināja, ka atbalstīs Nasuadu, sekoja tāda sašutuma vētra, kādu nebiju piedzīvojis kopš kāpšanas tronī. Klanu vecākajiem bija jāizlemj, vai pieņemt Nasuadu vai meklēt citu kandidātu. Vairums piekrita, ka vārdeni jāvada Nasuadai, bet es vēlējos noskaidrot tavu viedokli šajā jautājumā, pirms paužu savu viedokli. Karalim nepiestāv izskatīties muļķīgi.

Cik daudz mēs drīkstam viņam stāstīt? Eragons vaicāja Safi­rai, ātri pārcilādams prātā sakāmo.

Viņš vienmēr ir bijis atklāts pret mums, bet mēs nevaram zināt, ko viņš kādam ir apsolījis. Tāpēc labāk būsim uzmanīgi, pirms Nasuada ir pārņēmusi vārdenu vadību.

Lieliski.

- Mēs ar Safiru esam piekrituši palīdzēt viņai. Mēs neiebildīsim pret to, ka viņa stājas Ažihada vietā. Un… Eragons sāka šaubīties, vai neatklāj pārāk daudz, … es lūdzu jūs rīkoties tāpat. Vārdeni nevar atļauties šķelšanos. Viņiem ir vajadzīga vienotība.

- Oei, Hrotgars noteica, atlaizdamies pret troņa atzveltni,

- tu runā ar jauniegūtu pārliecību. Tavs priekšlikums ir cienījams, bet tad man tev jāuzdod jautājums: vai tu uzskati, ka Nasuada būs gudra vadone, vai arī viņas izvēli nosaka citi iemesli?

Tas ir pārbaudījums, brīdināja Safira. Viņš vēlas saprast, kāpēc mēs atbalstījām Ažihada meitu.

Eragons juta, ka viņa lūpām pārskrien tikko jaušams smaids.

- Es uzskatu, ka viņa ir krietni gudrāka un attapīgāka, nekā varētu domāt viņas jaunības dēļ. Viņa būs laba vārdenu vadone.

- Un vai tāpēc tu viņu atbalstīji?

- Jā gan.

Hrotgars pamāja, un garā, sniegotā bārda nolaidās zemāk uz krūtīm. Tas sniedz man gandarījumu. Beidzamajā laikā mēs pārāk reti prātojam par to, kas ir taisnīgs un labs, un pārāk bieži par to, kas nesīs varu mums pašiem. Ir grūti nedusmojoties vērot tādu stulbumu.

Iestājās neveikls klusums, un garajā troņa zālē kļuva smacīgāk. Lai kliedētu neomulīgo sajūtu, Eragons vaicāja: Kas notiks ar pūķu mītni? Vai tur tiks ieklāta jauna grīda?

Pirmo reizi sarunas laikā karaļa skatienā iezagās skumjas, padziļinot krunciņas, kas staroja ap acīm kā spieķi ap ratu rumbu.

- Mums ir daudz kas jāpārspriež, pirms varam ķerties pie šī darba. Tas, ko izdarīja Safira un Arja, ir briesmīgs zaudējums. Iespējams, vajadzīgs, bet briesmīgs tik un tā. Ak, varbūt pat būtu labāk, ja urgļi būtu mūs pieveikuši, pirms Isidara Mitrims tika izpostīts. Troņheimas sirds ir sašķīdusi drumstalās un mūsējās arī. Hrot­gars piespieda dūri pie krūtīm, tad lēnām atlaida pirkstus un nolaida roku, lai satvertu Volunda ar ādu apdarināto rokturi.

Safira pieskārās Eragona prātam. Viņš nojauta pūķī vairākas izjūtas, taču īpaši viņu pārsteidza, ka visizteiktākās no tām bija nožēla un vainas apziņa. Viņa patiesi skuma par Zvaigžņu rozes izpostīšanu, kaut gan bija skaidrs, ka tas bija neizbēgami. Mazais, viņa teica, palīdzi man. Man ir jārunā ar Hrotgaru. Pavaicā viņam, vai rūķi spētu salikt Isidara Mitrimu no rozes lauskām!

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars kaut ko nomur­mināja savā valodā, tad atbildēja: Prasme mums būtu, bet ko gan tā dod? Šāds uzdevums prasītu ne mēnešus, drīzāk gadus, un iznā­kumā mūsu priekšā būtu sapostīta daile, kas reiz greznoja Troņ­heimu! Un tā būtu ņirgāšanās un zaimošana, kādu es nepieļaušu.

Safira turpināja, acu nemirkšķinot, vērties karalī. Tagad pasaki viņam: ja Isidara Mitrimu saliktu kopā tā, ka netrūktu ne škembiņas, es, šķiet, spētu to padarīt kā jaunu.

Eragons, acis iepletis, paskatījās uz pūķi, pārsteigumā aiz­mirsdams par Hrotgaru. Safira! Tam būtu vajadzīgs neaptverams enerģijas daudzums. Tu pati teici, ka nespēj pēc pašas vēlēšanās izmantot burvestības, kāpēc tu domā, ka spētu paveikt ko tādu ?

Es spētu to paveikt, jo vajadzība ir gana liela. Tā būtu mana dāvana rūķiem. Vai atceries Broma kapu ? Lai tas aizskalo tavas šaubas! Un aizver muti neklājas tā stāvēt, karalim redzot.

Kad Eragons izklāstīja Safiras piedāvājumu, Hrotgars izslējās tronī un iesaucās: Vai tas būtu iespējams? Kaut ko tādu nespētu paveikt pat elfi!

- Viņa ir pārliecināta par savām spējām.

- Tad mēs atkal uzbūvēsim Isidara Mitrimu, kaut tas pra­sītu simt gadu. Mēs izveidosim dārgakmens rāmi un ievietosim katru drumsliņu tās sākotnējā vietā. Mēs neaizmirsīsim nevienu puteklīti. Pat ja nāksies sadalīt lielākās atlūzas, lai tās pārvietotu, mēs to paveiksim, liekot lietā paaudžu paaudzēs krātās iemaņas, un gādāsim, lai nezustu ne kripatiņas. Tad, kad mēs savu darbu būsim paveikuši, jūs ieradīsieties, lai dziedinātu Zvaigžņu rozi!

- Mēs ieradīsimies, Eragons apstiprināja un paklanījās.

Hrotgars pasmaidīja tas atgādināja nepieejamas granīta sie­nas plaisāšanu. Safira, tevis dāvātais iepriecinājums ir bezgalīgs. Es atkal jūtu jēgu gan dzīvot, gan valdīt. Ja tev izdosies to paveikt, rūķi paaudžu paaudzēs visur daudzinās tavu vārdu. Tagad ejiet ar manu svētību, lai varu pavēstīt jaunumus pārējiem klaniem. Un neuzskatiet, ka jums būtu jāgaida mans paziņojums, jo ikvienam rūķim ir jādzird šī ziņa. Izstāstiet to katram, ko satiksiet. Lai Troņheimas zālēs atbalsojas mūsu rases gaviles.

Vēlreiz paklanījušies, Eragons un Safira izgāja no zāles, pamez­dami smaidošo rūķu karali viņa tronī. Aiz zāles durvīm Eragons izstāstīja Orikam, kas noticis. Rūķis noliecās un noskūpstīja grīdu Safiras priekšā. Viņš piecēlās ar smaidu uz lūpām un satvēra Era­gona roku, piebilzdams: Patiesi brīnums. Tu esi devis cerību, kāda mums bija vajadzīga, lai pārvarētu nesenos notikumus. Varu saderēt, ka šovakar putos kausi!

Un rīt ir bēres.

Orika seja uz mirkli atkal kļuva nopietna. Rīt, tas tiesa. Bet līdz tam neļausim skumjām domām traucēt mūs! Ejam!

Saņēmis Eragona roku, rūķis vilkšus aizvilka viņu cauri visai Troņheimai uz dzīru zāli, kur pie akmens galdiem sēdēja daudzi jo daudzi rūķi. Oriks uzlēca uz viena no galdiem, notriekdams veselu lēveni šķīvju uz grīdas, un dārdošā balsī paziņoja jaunumus par Isidara Mitrimu. Gaviles un kliedzieni, kas sekoja viņa teiktajam, teju padarīja Eragonu kurlu. Rūķi sastājās ap Safiru un visi kā viens ņēmās skūpstīt grīdu viņas priekšā, kā to bija darījis Oriks. Tikuši ar to galā, viņi atmeta ar roku ēdieniem un piepildīja savus akmens kausus ar alu un medus miestiņu.

Eragons piebiedrojās dzīrēm ar tādu aizrautību, ka pārsteidza pats sevi. Tā palīdzēja izkliedēt melanholiju, kas bija pārņēmusi viņa sirdi. Tiesa, viņš centās neļauties pārmēru trakulībām, jo apzinājās, kādi pienākumi viņu gaida nākamajā dienā un tiem vajadzēja skaidru galvu.

Pat Safira iedzēra malku miestiņa, un, atklājuši, ka viņai tas garšo, rūķi izripināja zālē veselu mucu. Uzmanīgi ievirzījusi varenos žokļus mucā, kam bija norauts dibens, viņa ar trim kārtī­giem malkiem iztukšoja to sausu, tad pacēla galvu pret griestiem un pūķa atraugu pavadīja milzīga liesmu mēle. Pagāja vairākas minūtes, līdz Eragonam izdevās pārliecināt rūķus, ka tuvoties viņai nav bīstami, bet, kad rūķi nomierinājās, viņi, par spīti pavāra iebildumiem, izvēla vēl vienu mucu un apbrīnā noskatījās, kā Safira izdzer arī to.

Safira noreiba vēl vairāk, tāpēc viņas jūtas un domas viļņojās pāri Eragonam arvien lielākā un lielākā spēkā. Pienāca brīdis, kad Jātniekam kļuva grūti paļauties uz paša maņām: pūķa redze sāka pārmākt viņa paša skatienu kustības kļuva izplūdušas un priekšmeti mainīja krāsu. Pat smaržas, ko viņš saoda, brīžam likās citādas asākas, spēcīgākas.

Tad rūķi ķērās pie kopdziedāšanas. Safira stāvēja, mazliet šūpodamās, un mēģināja dungot līdzi, pabeigdama katru rindiņu ar rēcienu. Eragons pavēra muti, lai pievienotos dziesmai, bet ar pārsteigumu secināja, ka no viņa mutes vārdu vietā atskan pūķa balss čerkstēšana. Tas, viņš papurināja*galvu, nu ir par daudz… Vai varbūt es vienkārši esmu piedzēries ? Viņš nosprieda, ka tam nav īpašas nozīmes, un turpināja skaļi dziedāt, lai tā būtu vai nebūtu pūķa balss.

Rūķi turpināja plūst uz zāli, jo ziņas par Isidara Mitrimu izplatījās ar neticamu ātrumu. Drīz vien pie galdiem sēdēja daudzi simti un ap Eragonu un Safiru bija izveidojies ciešs jo ciešs loks. Oriks sameklēja muzikantus, kuri iekārtojās stūrī un noņēma zaļa samta pārvalkus no saviem instrumentiem. Drīz vien pāri pūlim skanēja rūķu atskaņotas arfu, lautu un sudrabotu flautu melodijas.

Pagāja vairākas stundas, pirms troksnis un sajūsma sāka noplakt. Kad zālē kļuva klusāk, Oriks vēlreiz uzkāpa uz galda. Ar kausu rokā un aizsargmici greizi uz vienas auss viņš nostā­jās plati paplestām kājām, lai nezaudētu līdzsvaru, un iesaucās: Klausieties! Klausieties! Beidzot esam kārtīgi nosvinējuši mūsu uzvaru. Urgļi ir patriekti, un Ēna ir pagalam! Rūķi, atbalstot tikko dzirdēto, sāka dauzīt pa galdiem. Tā bija laba runa īsa un būtiska. Taču Orikam bija vēl kas piebilstams: Par Eragonu un Safiru! viņš noaurojās, paceldams kausu. Arī šo tostu apkārtējie sagaidīja ar gavilēm.

Eragons piecēlās un paklanījās, tas izraisīja jaunas gaviles. Līdzās stāvošā Safira pakāpās atpakaļ un pacēla priekškāju, lai pie­liktu to pie sirds, mēģinādama atkārtot Eragona žestu. Tajā brīdī viņa sagrīļojās, un rūķi, aptvēruši stāvokļa bīstamību, metās kur nu kurais. Un viņi paspēja pamukt sāņus laikā. Ar skaļu būkšķi Safira apvēlās atmuguriski, piezemēdamās tieši uz banketa galda.

Eragona muguru pāršķēla neciešamas sāpes, un viņš bezsa­maņā sabruka līdzās pūķa astei.