Vecākais

DŽEODS GARKĀJIS

Ja Rorans prastu lasīt, viņu būtu vairāk pārsteigušas retās grāmatas, kas no grīdas līdz griestiem bija izkārtotas plauktos gar kabineta sienām. Taču tagad viņš lielāko uzmanību pievērsa slaidam vīram ar sirmot sākušiem matiem, kurš stāvēja pie ovāla rakstāmgalda. Vīrs Rorans pieņēma, ka tas ir pats Džeods, izskatījās tikpat noguris, cik noguris jutās Rorans. Kabi­neta saimnieka seju klāja grumbas, vaibsti likās rūpju nomākti un skumji. Kad viņš pagriezās pret ienācējiem, pie kreisajiem deniņiem pazibēja nelāga rēta. Pēc Rorana domām, tā liecināja par to, ka šajā vīrā slēpjas tērauds. Iespējams, dziļi noglabāts un sen nelietots, tomēr tērauds.

- Sēdieties, lūdzu, Džeods aicināja. Es savā mājā nemīlu ceremonijas. Viņš ar ziņkāres pilnām acīm vēroja kārvahalliešus, kas uzmanīgi iekārtojās ar mīkstu ādu apvilktajos klubkrēslos. Vai varu piedāvāt jums smalkmaizītes un glāzīti aprikožu liķiera? Es šobrīd nevaru runāties īpaši ilgi, bet redzu, ka esat pavadījuši ceļā ne vienu vien nedēļu, un es pats gluži labi atceros, cik sausa bija mana rīkle pēc tādiem ceļojumiem.

Lorings pasmaidīja. Tiesa gan. Malciņš liķiera mums patie­šām noderētu. Jūs esat ļoti laipns, kungs.

- Manam puikam gan tikai glāzi piena, Birgita piekodināja.

- Protams, kundze. Džeods piezvanīja virssulainim, nodeva rīkojumus, tad atkal atlaidās savā krēslā. Baidos, ka esmu nelabvēlīgākā stāvoklī. Cik noprotu, jūs zināt manu vārdu, bet es nezinu jūsējos.

- Dižveseris, gatavs jums pakalpot, Rorans sacīja.

- Mardra, gatava jums pakalpot, piebalsoja Birgita.

- Kells, gatavs jums pakalpot, Nolfavrels teica.

- Un es būšu Volijs, gatavs jums pakalpot, pabeidza Lorings.

- Esmu jūsu rīcībā, atsaucās Džeods. Rolfs minēja, ka jums esot kāds lietišķs piedāvājums. Būs tikai godīgi, ja darīšu jums zināmu, ka šobrīd nevaru nedz pirkt, nedz pārdot preces, turklāt man nav zelta, lai ieguldītu, vai lepnu kuģu, lai pārvadātu vilnu un pārtiku, dārgus akmeņus un smalkas garšvielas pāri nemierī­gajai jūrai. Ko es varu darīt jūsu labā?

Rorans atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem, tad sakrustoja pirk­stus un, skatīdamies uz tiem, sakopoja domas. Viens neveikls vār'ds var mās nogalināt, viņš sev atgādināja. Es runāšu vien­kārši, kungs. Mēs pārstāvam cilvēku grupTi, kurai dažādu iemeslu dēļ ir jāiegādājas krietns daudzums preču par ļoti nelielu naudas summu. Mēs zinām, ka jūsu īpašumus aizparīt pārdos izsolē, lai atgūtu naudu parādu atmaksai, tāpēc mēs vēlētos piedāvāt tik, cik spējam, par tām lietām, kas mums būtu vajadzīgas. Mēs lab­prāt sagaidītu izsoli, taču apstākļi neļauj mums kavēties vēl divas dienas. Ja mēs varam noslēgt ar jums darījumu, tam ir jānotiek šovakar vai, vēlākais, rīt.

- Kas īsti jums ir nepieciešams? Džeods vaicāja.

- Pārtika un citas kuģa aprīkošanai noderīgas lietas mēs pošamies tālākā jūras braucienā.

Džeoda nogurušajā sejā uzdzirkstīja ziņkāre. Vai jums padomā ir kāds noteikts kuģis? Jo es zinu ikvienu burinieku, kas vagojis šos ūdeņus beidzamo divdesmit gadu laikā.

- Mēs vēl neesam izlēmuši.

Džeods šo atbildi pieņēma bez turpmākas iztaujāšanas. Tagad es saprotu, kāpēc nolēmāt ierasties pie manis, taču domāju, ka jūs īsti neizprotat manu stāvokli. Viņš paplēta rokas, norādīdams uz apkārtējo telpu. Viss, ko jūs redzat, vairs nepieder man, bet gan maniem kreditoriem. Es nedrīkstu pārdot savus īpašumus un, ja es to darītu bez viņu piekrišanas, visticamāk, nonāktu cietumā par aizdevēju krāpšanu.

Kad kabinetā ar lielu sudraba paplāti, uz kuras atradās smalk­maizītes, slīpēta kristāla biķeri, glāze piena un karafe ar liķieri, ienāca virssulainis, nama saimnieks apklusa. Kalpotājs nolika paplāti uz polsterēta kāju soliņa un tad pasniedza dzērienus un uzkodas. Rorans paņēma savu biķeri un iemalkoja izturēto liķieri, prātodams, cik drīz būtu pieklājīgi atvadīties no Džeoda un tur­pināt meklējumus.

Kad Rolfs izgāja no istabas, nama saimnieks vienā rāvienā iztukšoja biķeri un tad turpināja: Es laikam jums nevarēšu palīdzēt, taču es pazīstu vairākus savas jomas pārstāvjus, kuri, iespējams… iespējams… spētu nākt jums talkā. Ja jūs man izklās­tītu mazliet sīkāk, ko vēlaties nopirkt, es labāk saprastu, kuru no šīm paziņām jums ieteikt.

Neredzēdams šajā lūgumā nekādus draudus, Rorans sāka uzskaitīt to, bez kā kārvahallieši nevarēja iztikt, tad to, kas viņiem varēja noderēt, un, visbeidzot, lietas, kuras viņi gribēja, bet nekad nevarētu atļauties, ja vien neuzsmaidītu negaidīta veiksme. Brīdi pa brīdim Birgita vai Lorings atgādināja kaut ko, ko Rorans bija piemirsis, piemēram, lampu eļļu. Sajās reizēs Džeods uz mirkli pievērsās viņiem bet tad atkal ar smago plakstiņu aizēnota­jām acīm arvien ciešāk uzlūkoja Roranu. Džeoda interese darīja Roranu nemierīgu; likās, ka tirgotājs zina vai vismaz nojauš, kas viņiem slēpjams.

- Cik nu es noprotu, ierunājās Džeods, kad Rorans tika galā ar visu vajadzību uzskaiti, ka ar jums vajadzīgo pietiktu, lai nogā­dātu vairākus simtus cilvēku līdz Feinsterai vai Arougsai… vai pat tālāk. Atzīšos, beidzamajās nedēļās esmu bijis visai aizņemts, taču neesmu dzirdējis par tādu ļaužu pulku tuvākajā apkaimē, turklāt nespēju iedomāties, no kurienes tāds varētu rasties.

Nekustīgu seju Rorans izturēja Džeoda skatienu, taču neko neatbildēja. Iekšēji viņš vārījās dusmās pats uz sevi par to, ka ļāvis Džeodam uzzināt pietiekami daudz, lai izdarītu šādu seci­nājumu.

Džeods paraustīja plecus. Labi, lai nu kā būtu, tā ir jūsu pašu darīšana. Kas attiecas uz pārtiku, es ieteiktu jums aprunāties ar Galtonu Tirgus ielā, bet ar visu pārējo jums varētu palīdzēt vecais Hamils ostā. Abi ir godavīri un jūs neapkrāps. Viņš pastiepās, paņēma no paplātes smalkmaizīti, nokoda kumosu un, kad bija to apēdis, vērsās pie Nolfavrela: Nu, ko, Kell, kā tev patika vie­sošanās Teirmā?

- Tīri labi, kungs, puisis atbildēja un pasmaidīja. Nekad nebiju redzējis tik lielu pilsētu, kungs.

- Vai tiešām?

- Jā, kungs. Es…

Juzdams, ka saruna ieguvusi bīstamu pavērsienu, Rorans pārtrauca Nolfavrelu: Es, kungs, gribēju apvaicāties, kas tas par veikaliņu līdzās jūsu mājai? Likās savādi, ka starp tik smalkām ēkām iekārtojusies tik necila bodīte.

Pirmo reizi sarunas laikā, kaut arī tik tikko manāms, smaids izgaismoja Džeoda seju, likdams viņam izskatīties par vairākiem gadiem jaunākam. Nu, tas piederēja kādai mazliet savādai sie­vai, zālīšu pazinējai Andželai, vienai no labākajām dziedniecēm, kādu man jelkad nācies sastapt. Viņa saimniekoja tajā bodītē vai­rāk nekā divdesmit gadu, bet tad pirms pāris mēnešiem pārdeva veikaliņu un devās projām nezināmā virzienā. Viņš nopūtās. Žēl gan, viņa bija interesanta kaimiņiene.

- Tā taču ir tā dziedniece, kuru gribēja satikt Ģertrūde? Nol­favrels iejautājās un paskatījās uz māti.

Rorans tik tikko apvaldīja uzbrēcienu un uzmeta puikam tik brīdinošu skatienu, ka tas lika Nolfavrelam ierauties dziļāk krēslā. Vārds Džeodam droši vien neko nenozīmēja, taču, ja Birgitas dēls nepievaldīs mēli, viņš varēja izpļāpāt arī bīstamākas lietas. "Laiks doties projām", Rorans nosprieda un nolika savu biķeri.

Taču tad viņš saprata, ka dzirdētais vārds Džeodam kaut ko tomēr nozīmēja. Tirgotāja acis izbrīnā iepletās, un viņš sagrāba roku balstus ar tādu spēku, ka pirkstgali kļuva balti kā kauls.

- Tas nevar būt! Džeods ieurbās ar acīm Roranā, pētīdams jaunekļa seju tā, it kā mēģinātu saskatīt, kas slēpjas aiz biezās bārdas, un tad izdvesa: Rorans… Rorans Garova dēls.