Vecākais

BULTA SIRDĪ

Katru dienu, kopš Serisa bija palikusi aiz muguras, dūma­kainus rītus nomainīja siltas pēcpusdienas, kuras ceļotāji pavadīja, vispirms iroties pāri Eldora ezeram, bet pēcāk augšup pa Gaenas upi. Ap viņiem starp smaragdzaļo priežu sienām guldzēja straume, aizvīdamās arvien dziļāk Duveldenvārdenā.

Eragonam ļoti patika ceļot kopā ar elfiem. Nari un Lifēns visu laiku smaidīja, smējās un dziedāja, īpaši, ja tuvumā bija Safira. Ja pūķis bija līdzās, viņi retumis uzlūkoja kādu citu vai runāja par kādu citu tēmu.

Tomēr, lai cik līdzīgi, elfi nebija cilvēki. Viņi kustējās krietni straujāk, krietni līganāk nekā parastie mirstīgie ar miesu un asinīm. Un, kad elfi runāja, viņi bieži izmantoja aplinku izteicie­nus un aforismus, kas parasti tikai samulsināja Eragonu, nevis kaut ko paskaidroja. Starp jautrības izvirdumiem Lifēns un Nari stundām ilgi nebilda ne vārda, vērodami apkārtni ar mierpilnu sajūsmu. Ja šajos apcerīguma brīžos Eragons vai Oriks mēģināja viņus uzrunāt, atbildes nekad nebija garākas par pāris vārdiem.

Tas ļāva Eragonam novērtēt, cik tieša un atklāta salīdzinā­jumā ar šiem diviem elfiem bija Arja. Brīžiem pat likās, ka viņa Lifena un Nari klātbūtnē jūtas neērti, it kā viņa vairs nebūtu īsti pārliecināta, kā jāuzvedas savu ciltsbrāļu vidū.

Kanoe priekšgalā sēdošais Lifēns palūkojās pāri plecam un lūdza: Eragon-finiarel, vai tu man varētu pastāstīt, par ko tavi ļaudis dzied šajā tumšajā laikā? Es atceros epus un dziesmas, ko savulaik dzirdēju Ilirejā, sāgas par jūsu lepnajiem karaļiem un grāfiem, bet tas bija ļoti, ļoti sen, un manas atmiņas līdzinās skaistām, bet nokaltušām puķēm. Kādus jaunus darbus cilvēki ir radījuši? Eragons sarauca pieri, cenzdamies atcerēties Broma skandēto leģendu nosaukumus. Kad Lifēns to uzklausīja, viņš skumji papurināja galvu un noteica: Tik daudz kas ir zudis. Galma balādes ir aizmirstas, un, ja runājam godīgi, aizmirsta ir lielākā daļa no jūsu vēstures un mākslas, atstājot vien krāšņas pasakas, kurām Galbatorikss atļāvis uzplaukt.

- Broms reiz stāstīja mums par Jātnieku krišanu, Eragons kā taisnodamies sacīja. Jauneklim prātā nozibēja briedis, kurš lēca pāri trūdošiem koka stumbriem, Safira medīja kaut kur netālu mežā.

- Drošsirdīgs vīrs. Apmēram minūti Lifēns airēja, nebilz­dams ne vārda. Arī mēs dziedam par Krišanu… bet reti. Lielākā daļa no mums jau bija piedzimuši, kad Vraels nozuda tukšumā, un mēs arvien apraudam mūsu nodedzinātās pilsētas, Evaijēnas sarkanās lilijas, Lutivīras kristālus un mūsu nokautos tuviniekus. Laiks nespēj dziedēt šo zaudējumu cirstās brūces, pat ja paietu tūkstošiem un tūkstošiem gadu un pati saule izdzistu, liekot pasaulei virpuļot mūžīgajā naktī.

Oriks laivas aizmugurē nokremšļojās. Arī mēs, rūķi, to neaizmirsīsim. Atminies, elf, Galbatorikss iznīcināja veselu rūķu klanu.

- Un mūsu karali Evandaru.

- Es par to nebiju dzirdējis, Eragons pārsteigts atzina.

Lifēns pamāja un ar vieglu rokas vēzienu novirzīja laivu

apkārt zemūdens akmenim. Daudzi nav dzirdējuši. No Broma gan tu to varēji dzirdēt viņš bija šeit, kad tika dots izšķirošais trieciens. Pirms Vraela nāves elfi stājās pretī Galbatoriksam Ilirejas līdzenumos, pēdējo reizi cenšoties sakaut uzurpatoru. Tur Evandars…

- Kur atrodas Ilireja? Eragons gribēja zināt.

- Tā ir tā pati Urubaena, Oriks paskaidroja. Savulaik tur mājoja elfi.

Nelikdamies ne zinis par iejaukšanos viņa stāstā, Lifēns turpi­nāja: Kā Oriks minēja, Ilireja reiz bija viena no mūsu pilsētām. Mēs to pametām, kad karojām ar pūķiem, un tad, daudzus gad­simtus vēlāk, pēc karaļa Palankāra izsūtīšanas, cilvēki to paslu­dināja par savu galvaspilsētu.

Eragons pārjautāja: Karalis Palankārs? Kas viņš bija? Vai viņa vārdā ir nosaukta Palankāra ieleja?

Šoreiz elfs pagriezās pret Eragonu un viņa skatienā pazibēja izbrīns. Tavu jautājumu, Argetlam, ir vairāk nekā lapu kokā.

- Broms uzskatīja tāpat.

Lifēns pasmaidīja, tad pieklusa, it kā sakopodams domas. Kad pirms astoņiem gadsimtiem jūsu senči ienāca Alagēzijā, viņi klīda pa zemi, meklēdami piemērotu apmešanās vietu. Visbeidzot viņi apmetās Palankāra ielejā tiesa, tolaik to vēl tā nesauca, jo tā bija viena no nedaudzajām vietām, kuru viegli nosargāt un kurā nedzīvojām ne mēs, ne rūķi. Tur jūsu karalis Palankārs sāka veidot varenu valsti.

Vēlēdamies paplašināt valsts robežas, elfs turpināja, viņš pieteica karu mums, lai gan no elfu puses nekādu provokāciju nebija. Palankārs uzbruka mums trīs reizes, bet visas trīs reizes mēs guvām virsroku. Elfu spēks tā pārbiedēja Palankāra augst­maņus, ka viņi lūdza savam valdniekam noslēgt mieru. Karalis neuzklausīja savu vasaļu padomu. Tad tie vērsās ar piedāvājumu noslēgt līgumu tieši pie mums, un mēs to parakstījām bez karaļa ziņas.

Tad, stāsts vijās tālāk, ar mūsu palīdzību Palankārs tika gāzts no troņa un izraidīts no galvaspilsētas, bet viņš ar ģimeni un tuvākajiem līdzgaitniekiem atteicās aiziet no ielejas. Mums nebija ne mazākās vēlmes kādu nogalināt, tāpēc mēs uzcēlām Ristvakbaenas torni, lai Jātnieki varētu paturēt Palankāru acīs urt gādātu, lai karalis nekad vairs nenāktu pie varas un neuz­bruktu nevienam Alagēzijā.

Drīz vien, pēc mirkļa pauzes elfs turpināja, Palankāru nogalināja viens no viņa dēliem, kurš nevēlējās gaidīt, iekams karalis aizies pats. Pēc tam viņa dzimtā valdīja slepkavību, node­vību un citu nejēdzību laiks, kas kādreiz vareno Palankāra namu pārvērta nožēlojamā ēnā. Tomēr karaļa pēcteči tā arī palika ielejā un karaļu asinis vēl arvien rit Terinsfordas un Kārvahallas ļaužu dzīslās.

- Skaidrs, Eragons pamāja.

Lifēns izbrīnīti pacēla vienu uzaci. Vai tiešām? Tam bija vairāk iespaida, nekā tu spēj iedomāties. Tieši šis notikums pārliecināja Anurinu Jātnieku vadoni pirms Vraela ļaut arī cilvēkiem kļūt par Jātniekiem, lai novērstu līdzīgas sadursmes.

Oriks nicīgi iesmējās. Varu iedomāties, kādus strīdus šim vajadzēja izstrīdēt.

- Tas nebija īpaši respektēts lēmums, Lifēns atzina. Pat vēl tagad daudzi apšauba tā viedumu. Lēmums radīja tādu spriedzi starp Anurinu un karalieni Dellaniru^ka Anurins atšķēlās no mūsu valdības un kopā ar Jātniekiem apmetās Vrengardā, kļūstot par neatkarīgu vienību.

- Bet, ja reiz Jātnieki atšķēlās no jūsu valdības, tad kā viņi spēja uzturēt mieru, kā bija paredzēts? Eragons vaicāja.

- īsti jau nespēja, Lifēns sacīja. Bet tad karaliene Dellanira saprata, ka Jātnieku neatkarībai no pavēlniekiem un karaļiem ir būtiska jēga, tāpēc viņa ļāva Jātniekiem atkal ierasties Duveldenvārdenā. Tiesa, viņa nekad nesamierinājās ar to, ka pastāvēja kāda par viņu augstāka vara.

Eragons sarauca pieri. Bet vai tad tāda nebija sākotnējā iecere?

- Jā… un nē. Jātniekiem vajadzēja pasargāt no dažādu valdību un rasu patvaļas, bet kurš gan pieskatīja pašus pieskatītājus? Tieši šī nepilnība izraisīja Krišanu. Nebija neviena, kas spētu pamanīt trūkumus Jātnieku iedibinātajā kārtībā, jo viņi stāvēja it kā augstāk pār ikvienu citu, pār jebkurām aizdomām un tieši tāpēc aizgāja bojā.

Eragons pavēzēja airi vispirms vienā laivas pusē, tad otrā un tikmēr apsvēra Lifēna stāstīto. Airis nodrebēja viņa rokās, diago­nāli šķeļot straumi. Kas mantoja elfu troni pēc Dellaniras?

- Evandars. Viņš sēdās mezglu tronī pirms piecsimt gadiem, kad Dellanira, lai apgūtu maģijas noslēpumus, atkāpās no varas un valdīja līdz pat savai nāvei. Tagad elfu karaliene ir viņa sieva Islanzadi.

-Tas ir… Eragons aprāvās ar puspavērtu muti. Viņš jau gribēja teikt neiespējami, bet tad saprata, cik smieklīgi izklausī­tos šāds apgalvojums. Tā vietā viņš pavaicāja: Vai elfi ir nemir­stīgi?

Lifēns klusā balsi atbildēja: Reiz mēs līdzinājāmies cilvē­kiem bijām spoži, mirstoši un gaisīgi kā rīta rasa. Tagad mūsu mūži stiepjas bezgalīgi cauri putekļainu gadu virknēm. Jā, mēs esam nemirstīgi, tiesa gan, mūs ir iespējams ievainot un nogalināt ar ieroci.

- Jūs kļuvāt nemirstīgi? Kā? Elfs atteicās to paskaidrot, lai kā Eragons viņu tincinātu. Beidzot Eragons vaicāja: Cik veca ir Arja?

Lifēns pievērsa dzirkstošu acu skatienu jautātājam, pētīdams Eragonu ar neomulību izraisošu tiešumu. Arja? Kāpēc viņa tevi tā interesē?

- Es… Eragons saminstinājās, pēkšņi nebūdams pārliecināts par to, kāpēc uzdevis šo jautājumu. Jaunekļa simpātijas pret Arju sarežģīja apstāklis, ka viņa bija elfa un varēja būt daudz, daudz vecāka par Eragonu. "Varbūt viņa saskata manī bērnu." Es nezinu, viņš godīgi atzinās. Bet viņa izglāba man dzīvību un Safiras dzīvību arī, tāpēc vēlos par viņu uzzināt pēc iespējas vairāk.

- Man ir kauns, Lifēns sacīja, rūpīgi izrunādams katru vārdu, ka uzdevu tev šādu jautājumu. Mūsu vidū nav pieņemts izrādīt ziņkāri par otra nodomiem… Vienīgais, gribu piebilst un ceru, ka Oriks man piekritīs, ka tev, Argetlam, ir jāsargā sava sirds. Nebūtu labi, ja tagad kāds to salauztu, turklāt šī nebūtu tam piemērotākā vieta.

- Tiesa gan, Oriks norūca.

Asinīm sakāpjot galvā, Eragonu pāršalca karstuma vilnis, it kā kāds būtu uzlējis viņam uz galvas karstu vasku. Pirms viņš paguva ko atbildēt, prātā parādījās Safira un teica: Un tagad ir īstais brīdis pievaldīt mēli. Viņi vēl tev labu. Neaizvaino viņus.

Viņš ievilka dziļu elpu un nogaidīja, lai apmulsums norimst. Vai tu esi vienisprātis ar viņiem ?

Es domāju, Eragon, ka tu esi mīlestības pilns un meklē kādu, kurš atbildētu tev ar to pašu. Par to nav jākaunas.

Viņš ar zināmām pūlēm pieņēma pūķa teikto. Vai tu drīz atgriezīsies ?

Es jau lidoju atpakaļ.

Atkal pievērsdamies apkārt notiekošajam, Eragons pamanīja, ka gan elfs, gan rūķis viņu vēro. Es izprotu tavas rūpes… bet varbūt tu tomēr varētu atbildēt uz manu jautājumu?

Lifēns brīdi vilcinājās. Arja ir diezgan jauna. Viņa piedzima gadu pirms Jātnieku sakāves.

Simts! Lai gan viņš bija gaidījis līdzīgu skaitli, Eragonu tas tik un tā satrieca. Viņš neļāva sejā noraustīties ne vaibstam. Viņas mazmazbērni varētu būt vecāki par mani! Vairākas minūtes viņš drūvējās par tikko uzzināto, bet tad, lai izkliedētu nepatīkamās domas, sacīja: Tu teici, ka cilvēki atklāja Alagēziju pirms astoņ­simt gadiem. Bet Broms minēja, ka mēs esot ieradušies šeit trīs gadsimtus pēc Jātnieku izveides, kas notika pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

- Pirms divtūkstoš septiņsimt četriem gadiem, pēc mūsu laika skaitīšanas, Oriks precizēja. Bromam ir taisnība, ja par cilvēku "ierašanos" Alagēzijā uzskata vienu kuģi ar divdesmit kareivjiem. Viņi izcēlās krastā dienvidos, kur tagad atrodas Surda. Mēs viņus sastapām, izlūkojot apkārtni, mēs apmainījāmies ar dāvanām, bet tad viņi devās projām un mēs netikām redzējuši nevienu citu cilvēku gandrīz divus tūkstošus gadu, līdz parādījās karalis Palan­kārs ar savu floti. Likās, ka cilvēki tad jau bija pilnīgi aizmirsuši par mums, ja neņem vērā neskaidras leģendas par spalvainiem kalnu cilvēkiem, kuri naktīs uzglūn maziem bērniem. Blēņas!

- Vai jūs zināt, no kurienes ieradās Palankārs? Eragons vaicāja.

Oriks sarauca pieri, brīdi pakošļāja ūsu galu un papurināja galvu. Mūsu leģendas vēsta vien to, ka viņu dzimtene atradusies tālu dienvidos, aiz Beoru kalniem, un ka cilvēki bēguši no kara un bada.

Eragonu šī ziņa iejūsmināja, tāpēc viņš ieminējās: Tātad varētu pastāvēt vēl kādas citas valstis, kuras palīdzētu mums cīņā pret Galbatoriksu?

- Iespējams, atzina Oriks. Tomēr nenāktos viegli tās atrast, pat lidojot pūķa mugurā, un es šaubos, vai viņi saprastu valodu, kurā runājam mēs. Un kāpēc lai kāds gribētu mums palīdzēt? Ko vārdeni var piedāvāt citai valstij? Turklāt nav viegli nogādāt armiju no Farthenduras līdz Urubaenai, nemaz nerunājot par pārgājieniem vairāku simtu, ja ne tūkstošu jūdžu attālumā.

- Turklāt tu mums esi vajadzīgs šeit, Eragonam sacīja Lifēns.

- Es tomēr… Eragons apklusa, jo tajā mirklī virs upes parā­dījās Safira, kurai sekoja satrauktu zvirbuļu un strazdu pulks, cenzdamies aizdzīt pūķi tālāk no savām ligzdām. Vēl pēc brīža tuvējo koku zaros sāka sasvilpties un sačakstināties neredzamu vāveru armija.

Lifēna seja atplauka smaidā, un viņš iesaucās: Vai gan viņa nav lieliska? Raugiet, kā saules staros uzmirdz viņas zvīņas! Nekādas pasaules bagātības nespēj līdzināties šai ainai! Līdzīgas sajūsmas gaviles skanēja no Nari mutes otrā laivā.

- Es to vairs nespēju izturēt, bārdā norūca Oriks. Eragons novaldījās, lai nepasmaidītu, lai gan viņš piekrita rūķim. Elfiem nekad neapnika jūsmot par Safiru.

Kas ļauns no pāris komplimentiem ? Safira sacīja. Viņa iegāzās ūdenī ar milzīgu šļakstu un pabāza galvu zem ūdens, lai izvairītos no piķējoša zvirbuļa.

Nekas, nekas, piekrita Eragons.

Safira paskatījās uz savu Jātnieku, neizceļot galvu no ūdens. Vai es saklausīju tavā balsī sarkasmu ?

Eragons iesmējās un neko neatbildēja. Pametis skatienu uz otru laivu, Eragons brīdi vēroja, kā Arja airē ideāli taisna mugura, seja bez mazākās izteiksmes -, tā viņa slīdēja, ienirstot raibajos gaismas tīmekļos, ko saule meta cauri sūnām klāto koku lapotnēm. Elfa likās tik neizprotama un nopietna, ka Eragonā uzdzirkstīja vēlme samīļot Aiju. Lif'ēn, viņš jautāja tik klusu, lai Oriks nedzirdētu, kāpēc Arja ir tik… nelaimīga? Tu un…

Lifēna pleci zem rūsganās tunikas saspringa, un viņš atbildēja tik klusu, ka Eragons tikko spēja saklausīt elfa čukstus: Mums ir liels gods kalpot Arjai Drotningu. Viņa mūsu tautas dēļ ir pār­cietusi vairāk, nekā tu spēj iedomāties. Mēs līksmojam par to, ko viņai ir izdevies paveikt ar Safiru, bet sapņos mēs lejam rūgtas asaras par viņas nesto upuri… un viņas lielo zaudējumu. Taču Ai jas skumjas pieder viņai pašai, un es nedrīkstu par tām stāstīt liez viņas atļaujas.

Vakarā sēžot pie ugunskura un nevērīgi glāstot sūnu paklāju, kas mazliet atgādināja truša kažoku, Eragons pēkšņi izdzirda I i-oksni dziļāk mežā. Saskatījies ar Safiru un Oriku, viņš izvilka Zaroku un sāka lavīties uz skaņas pusi.

Eragons apstājās nelielas gravas malā un paskatījās uz otru nogāzi, kur sniegogu krūmā sitās medību piekūns ar salauztu spārnu. Ieraudzījis cilvēku, plēsējputns sastinga, tad pavēra knābi un izgrūda stindzinoši spalgu kliedzienu.

Kāds nežēlīgs liktenis nespēt pacelties spārnos, bilda Safira.

Kad parādījās Arja, viņa nopētīja piekūnu, tad uzvilka loku un nekļūdīgi trāpīja putnam krūtīs. Pirmajā mirklī Eragons nodo­māja, ka viņa to nošāvusi maltītei, bet elfa netaisījās iet nedz pēc putna, nedz pēc bultas.

Kāpēc? jauneklis vaicāja.

Sejā nenoraustoties ne vaibstam, Arja atlaida loka stiegru.

- Putns bija pārāk smagi savainojies, lai es spētu to izārstēt. Būtu nomiris pa nakti vai vēlākais rīt. Tāda ir lietu daba. Es atbrīvoju to no mocībām vairāku stundu garumā.

Safira nodūra galvu un piegrūda purnu Arjas plecam, tad devās atpakaļ uz nometni, ar asti noraujot mizu no kokiem. Kad Eragons taisījās sekot pūķim, jauneklis juta, ka Oriks parauj viņa piedurkni, un pieliecās, lai dzirdētu, kā rūķis pusbalsī norūc:

- Nekad nelūdz elfam palīdzību, viņš var nospriest, ka tev labāk nemocīties, vai ne?

♦ ♦ ♦