Vecākais

ZEM TUMŠAJĀM DEBESĪM

Tonakt lija.

Pāri Palankāras ielejai cits pēc cita vēlās smagi pievilguši mākoņi, ar ķēpīgām rokām ķerdamies pie kalniem un pildī­dami gaisu ar aukstu dūmaku. Paslēpies zem jumta, Rorans vēroja, kā, mākoņiem izgāžot sakrāto ūdeni, pelēkas pātagas vico koku plandošos cekulus, pārvērš grāvi ap Kārvahallu dubļainā upelē un ar blāķīgiem pirkstiem skrubina lubu jumtus un dzegas. Viss likās sašvīkots, izplūdis un izmērcēts negaisa neapturamajā straumē.

Priekšpusdienā vētra norima, lai gan garlaikota līžņa turpi­nāja kapāt miglu. Lāses ātri samērcēja Rorana matus un drānas, kad pienāca viņa kārta stāties sardzē pie barikādes, kas aizšķēr­soja galveno ceļu. Viņš notupās pie stāvus saslietajiem baļķiem, nopurināja ūdeni no apmetņa un, cenzdamies nelikties ne zinis par drēgnumu, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm.

Par spīti nemīlīgajam laikam, Rorana sirds lidinājās kaut kur augstu virs sapīkušajiem mākoņiem tik ļoti viņu bija iepriecinā­jis Katrīnas jāvārds. Viņi bija saderinājušies! Sajūta bija tāda, it kā pasaules aina, kurā visu laiku bija trūcis kaut kā ļoti svarīga, pēkšņi ir pabeigta. Tas nesa jaunu pārliecību par sevi, lika justies neievainojamam. Kāda gan nozīme kareivjiem, razakiem vai pat pašai Impērijai, ja viņus abus saista tāda mīlestība? Tie visi bija tikai nodeguļi līdzās ugunsgrēkam.

Tomēr svētlaime nāca ar jaunām bažām, kas tagad likās kļu­vušas par Rorana eksistences galveno satvaru, kā gan parūpē­ties, lai Katrīna necieš no Galbatoriksa dusmām? Kopš pamoša­nās viņš nebija domājis ne par ko citu. Lieliski būtu, ja Katrīna dotos pie Kolijiem, viņš nosprieda, vērodams migliņā tīto ceļu, bet viņa nemūžam nepiekritīs aiziet no Kārvahallas… ja nu vienīgi Slouns liktu viņai to darīt. Varbūt man izdotos pierunāt viņu? Esmu pārliecināts, ka tēvs vēlas pasargāt Katrīnu no briesmām tikpat ļoti kā es.

Kamēr Rorans prātoja, kā vislabāk uzrunāt miesnieku, mākoņi atkal savilkās gubās un lietus ar jaunu spēku sāka sloksnēt cie­matu, gāzdamies pār namiem dzeļošos viļņos. Peļķes ap Roranu burtiski salēcās, kad smagās lāses sāka bungot to spoguļus. Vis­apkārt kā izbiedēti sienāži lēkāja ūdens šļakatas.

Sajutis izsalkumu, Rorans nodeva sardzi Larnem Loringa jaunākajam dēlam, un pats devās sarūpēt pusdienu tiesu. Viņš pārvietojās ar īsiem pārskrējieniem no viena pakša pavēņa līdz nākamajam. Nogriezies ap stūri, Rorans pārsteigts ieraudzīja Albrihu uz mājas lieveņa strīdamies ar pulciņu vīru.

Ridlijs kliedza: … tu esi akls turies tuvāk papelēm, un viņi neko nepamanīs! Tu izvēlējies auna ceļu!

- Tad rādi piemēru, ja esi tik gudrs! atcirta Albrihs.

- Un parādīšu ar'!

- Pēc tam pastāstīsi, vai tev labi garšoja bultas.

- Varbūt, iejaucās Teins, mēs neesam tik kleini kā tu.

Albrihs pievērsa runātājam dusmās savilktu seju. Tavi

vārdi ir tikpat truli kā tavs prāts. Es neesmu tik stulbs, lai ris­kētu, paļaudamies uz pāris lapiņām, kuras pats nemaz neesmu redzējis. Šķita, ka Teina acis sprāgst no pieres laukā un seja piesarkst bietes krāsā. Ko nu? Albrihs viņu ķircināja. Mēli esi norijis?

Teins ierēcās un zvēla ar dūri Albriham pa vaigu. Kalēja dēls iesmējās. Tava roka ir vārga kā vecai večiņai. Tad viņš sagrāba Teina plecu un nolidināja sitēju no lieveņa ar tādu sparu, ka tas apstulbis novēlās dubļos.

Saņēmis šķēpu kā rungu, Rorans ar vienu lēcienu nostājās līdzās Albriham, neļaudams Ridlijam un pārējiem mesties virsū kalēja dēlam. Gana, pārskaities nošņāca Rorans. Mums ir citi ienaidnieki. Kad tiksim galā ar tiem, sasauksim sapulci lai tā izspriež, kam atlīdzība pienākas Albriham vai Teinam. Bet savā starpā mēs nedrīkstam plēsties.

- Tev viegli runāt, Ridlijs izgrūda. Tev nav ne sievas, ne bērnu. Tad viņš palīdzēja Teinam piecelties un vīru pulciņš devās projām.

Rorans stingri paskatījās uz Albrihu un violeto zilumu, kas pletās zem puiša labās acs. Kurš sāka ķīviņu? Rorans jautāja.

-Es… Albrihs saviebdamies apklusa un pataustīja žokli. Mēs ar Darmenu gājām izlūkos. Razaki ir izlikuši kareivjus uz vairākiem tuvējiem kalniem. Viņi redz Anoras otru krastu, kā arī pamatīgu ielejas posmu gan augstāk, gan zemāk par Kārvahallu. Viens vai divi cilvēki varbūt vēl spētu nemanīti aizlavīties viņiem garām, bet mēs nemūžam neaizgādāsim bērnus līdz Kolija sētai, ja nenogalināsim sargus bet tad tikpat labi paši varam paziņot razakiem, kurp dodamies.

Roranu sastindzināja bailes, kā inde caurstrāvodamas viņa sirdi. Ko gan es spēju izdarīt? Nenovēršamības izjūta uzdzina jaunu nelabuma vilni. Aplicis roku Albriham ap pleciem, viņš teica: Iesim, parādīsim tevi Ģertrūdei.

- Nē, Albrihs attrauca, nopurinādams Rorana plaukstu no pleca. Viņai rūpju pietiek ari bez manis. Viņš dziļi ievilka elpu, it kā grasītos ienirt ezerā, un tad aizlumpačoja lietū uz smēdes pusi.

Rorans noskatījās viņam pakaļ, tad nošūpoja galvu un iegāja namā. Priekštelpā bērnu bariņa vidū sēdēja Elēna viņi ar vīlēm un galodām asināja šķēpu uzgaļus. Rorans ar mājienu paaicināja Elēnu pie sevis. Abi iegāja blakusistabā, un Rorans izstāstīja par tikko pieredzēto.

Roranam par lielu pārsteigumu nekad iepriekš viņš nebija dzirdējis neko tādu no mīlošās namamātes mutes Elēna sulīgi nolamājās, tad vaicāja: Kā tu domā, vai Teinam ir iemesls paslu­dināt asinsnaidu?

- Iespējams, pieļāva Rorans. Viņi abi aizvainoja viens otru, bet Albriha vārdi skanēja krietni aizskarošāk. Tiesa, Teins pir­mais pacēla roku. Jūs paši varētu pasludināt asinsnaidu.

- Blēņas, Elēna atmeta ar roku un savilka šalli ciešāk ap pleciem. Lai šo jautājumu izšķir sapulce. Ja būs jāmaksā sāpju nauda, maksāsim, galvenais iztikt bez asinsizliešanas. Tad viņa ar noasinātu šķēpa uzgali rokā izgāja no mājas.

Satrauktais Rorans sameklēja virtuvē maizi un gaļu, tad, maz­liet uzkodis, ņēmās palīdzēt bērniem asināt uzgaļus. Kad atnāca

Felda, kāda mazā palīga mamma, Rorans atstāja bērnus viņas uzraudzībā, bet pats cauri Kārvahallai soļoja atpakaļ uz posteni pie galvenā ceļa.

Kad viņš bija notupies dubļos pie aizžogojuma, starp māko­ņiem uzmirdzēja saules stars un izgaismoja lietus sienu tā, ka katra lāsīte iezaigojās kā mazs dārgakmens. Rorans pārsteigts vēroja šo dabas brīnumu, nelikdamies^ne zinis par ūdeni, kas gāzās pāri sejai. Sprauga mākoņos kļuva arvien platāka, līdz pāri lielākajai Palankāras ielejas daļai rietumu pusē krāvās milzīgu negaisa mākoņu grēda, bet pretī tai pletās tīru, zilu debesu strē­mele. Gubīgais jumts virs galvas un īpašais leņķis, kādā krita saules stari, sadalīja lietus izmērcēto apkārtni divās daļās viena puse mirdzēja visās varavīksnes krāsās, bet otrā sulīgas ēnas lau­kiem, krūmiem, kokiem, upei un kalniem piešķīra visnegaidītākās krāsas. Likās, it kā visa pasaule būtu pārtapusi pulēta metāla skulptūrā.

Tajā brīdī Rorans ar acs kaktiņu pamanīja kustību un, paska­tījies tās virzienā, uz ceļa ieraudzīja kareivi, kura bruņas spīdēja kā ledus. Vīrs pārsteigts blenza uz Kārvahallas jaunajiem nocieti­nājumiem, tad pagriezās un nozuda atpakaļ zeltītajā miglā.

Karavīri! Rorans iesaucās, pielēkdams kājās. Jauneklis nodomāja, ka būtu noderējis loks, tomēr, lai pasargātu to no lie­tus, viņš bija atstājis ieroci mājā. Vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka Impērijas kareivjiem bija vēl grūtāk saglabāt ieročus sausus.

No mājām izskrējušie vīri un sievas bija sapulcējušies grāv­malā un mēģināja kaut ko saskatīt cauri nogāzto priežu aizspros­tam. Lejup pa garajiem zariem ritēja lāses gluži kā caurspīdīgi dārgakmeņi, kuros atspoguļojās satrauktu acu pulks.

Līdzās Roranam bija nostājies Slouns. Kreisajā rokā miesnie­kam bija viens no Fiska gatavotajiem vairogiem, bet labajā pus­mēneša formā izliekts gaļas cirtnis. Viņa jostu greznoja vēl vismaz ducis nažu, visi pamatīgi un neticami asi. Vīrs mundri pamāja Roranam, jauneklis atbildēja ar to pašu, un tad abi atkal pievērsās vietai, kur bija pagaisis kareivis.

Pēc nepilnas minūtes no miglas izlocījās razaka bezķermeniskā balss: Turpinot aizssstāvēt Kārvahallu, jūsss esssat izdarījuššši nepareizo izvēli un parakstījuššši sssev nāvesss ssspriedumu. Jūsss visssi mirsssiet!

Lorings atbildēja: Pabāziet tikai šurp savus tārpu izlodātos purnus, ja pietiek dūšas, jūs, pūšļvēderainie, līkkājainie, čūskacainie kēmi\ Mēs iedauzīsim jūsu paurus un ar jūsu asinīm noba­rosim treknus mūsu veprus!

Uz viņu pusi pēkšņi šāvās tumšs apveids, bet vēl pēc mirkļa mazu gabaliņu no Gedrika kreisās rokas durvīs ar trulu blākšķi ieurbās šķēps.

Aizsegā! no cieminieku vidus atskanēja Horsta balss. Rorans notupās aiz vairoga un turpināja vērot notiekošo pa sīku spraugu starp diviem dēļiem. Viņš tikko paguva paslēpties, jo jau nākamajā mirklī pāri koku aizsprostam pārlidoja pusducis šķēpu un piezemējās starp iztramdītajiem ciema aizstāvjiem.

Kaut kur miglā atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.

Roranam sāpīgi notrīsēja sirds. Jauneklis elsodams mēģināja atgūt elpu, kaut gan nebija ne pakustējies, un viņa rokas klāja lipīgi sviedri. Kārvahallas ziemeļu pusē vispirms atskanēja tikko dzirdama stikla plīšana… bet tad tai sekoja sprādziena duna un lūstoša koka brīkšķi.

Strauji pagriezušies blīkšķa virzienā, viņi abi ar Slounu metās uz Kārvahallas pretējo malu. Tur viņi uzdūrās sešiem kareiv­jiem, kuri mēģināja aizvākt vairāku saspridzinātu koku atliekas. Mazliet nostāk, lietus svēdrās bāli un spocīgi, sēdēja razaki savu melno zirgu mugurā. Pat nepagausinājis soli, Rorans uzklupa tuvākajam karavīram, durdams tam ar šķēpu. Pirmo un otro dūrienu atvairīja pacelta roka, bet Rorans trāpīja nelaimīgajam vispirms gurnā un tad, kad tas pakrita, arī kaklā.

Slouns iegaudojās kā satracināts zvērs un svieda savu gaļas cirtni. Tas pāršķēla vēl viena kareivja bruņucepuri un sadra­gāja vīra galvaskausu. Divi citi kareivji, izrāvuši zobenus, metās miesniekam pretī. Slouns, nu jau smiedamies, palēca sāņus un ar vairogu atvairīja pirmos cirtienus. Viens no tiem izrādījās tik spēcīgs, ka zobena asmens iestrēga vairogā. Slouns pavilka uzbru­cēju uz savu pusi un, izrāvis no jostas atkaulošanai paredzētu nazi, ietrieca to nabagam acī. Izvilcis vēl vienu cirtni, Slouns ar maniaka cienīgu smīnu sāka mest lokus apkārt otram kareivim. Vai man tev izgāzt iekšas vai pārgriezt dzīslas zem ceļgaliem? miesnieks vaicāja, teju auļodams ap upuri ar drausmu, asiņainu naidu acīs.

Kad Rorans sadūrās ar nākamajiem diviem kareivjiem, viņš palika bez šķēpa. Jauneklis tik tikko paguva izraut veseri, lai atvai­rītu zobena cirtienu, kurš draudēja nošņāpt viņam kāju. Kareivis, kurš bija izrāvis viņam šķēpu, tagad meta ar to, tēmēdams krūtīs, taču Rorans nometa veseri, noķēra šķēpu gaisā tas vienlīdz pārsteidza gan kareivjus, gan viņu pašu -, pagrieza ieroci pretējā virzienā un iztrieca asmeni cauri uzbrucēja bruņām un ribām. Nu jauneklis bija palicis bez ieroča, tāpēc viņam n^cās atkāpties dzīvi palikušā kareivja priekšā. Viņš paklupa pār vienu no līķiem, turklāt krītot sagrieza uz zobena kāju, tad pavēlās sāņus, lai izvairītos no cirtiena, un vienlaikus izmisīgi meklēja dubļos kaut ko jebko -, ko varētu izmantot kā ieroci. Tajā mirklī pirksti sataustīja spalu, viņš izrāva asmeni no dubļiem un cirta karei­vim pa roku, kas turēja zobenu, nošņāpdams pretiniekam īkšķi.

Vīrs stulbi palūkojās uz asinīm notašķīto stumbeni, tad noteica: Tā notiek, ja tu nepiesedz sevi ar vairogu.

Kā nu ne, Rorans piekrita un nocirta karavīram galvu.

Pēdējo kareivi pārņēma panika, un viņš metās uz to pusi, kur šķita stāvam razaki, un Slouns viņu pavadīja ar apvainojumu un lamu straumi. Kad kareivis cauri lietus mirdzošajam aizkaram bija nonācis līdz melnajiem stāviem, Rorans ar šausmām noska­tījās, kā abas kroplīgās figūras kumeļu mugurās noliecas un no abām pusēm sagrābj kareivja kaklu. Nežēlīgie pirksti sažņaudzās, vīrs izmisumā iekliedzās, noraustījās un saļima. Viens no raza­kiem uzmeta līķi uz zirga, tad abi pagriezās un aizjāja.

Rorans noskurinājās un paskatījās uz Slounu miesnieks tīrīja savus nažus. Tu vareni kāvies. Viņš nekad nebija iedo­mājies, ka šajā vīrā varētu mājot tāds niknums.

Slouns klusā balsī attrauca: Manu Katrīnu viņi nekad neda­būs. Nekad, kaut man nāktos nodīrāt simtiem kareivju vai kauties pret tūkstoš urgļiem un vēl karali piedevām. Es nogāzīšu debesis uz zemes un noslīcināšu Impēriju viņas pašas asinīs, pirms viņi piedurs Katrīnai kaut pirkstiņu. Tad viņš saknieba lūpas, aiz­bāza pēdējo notīrīto nazi aiz jostas un ķērās pie sprādzienā izmē­tātajiem baļķiem, lai atjaunotu aizsprostojumu.

Tikmēr Rorans aizvēla kritušos kareivjus tālāk no nocieti­nājumiem. "Tagad esmu nogalinājis jau piecus." Ticis galā ar mirušajiem, viņš izslējās un pavērās apkārt. Nekur nedzirdēja ne skaņas, tik vien kā lietus šalkoņu. "Kāpēc neviens nenāca mums palīgā?"

Prātodams, kas varētu būt noticis, viņš kopā ar Slounu atgrie­zās pirmā uzbrukuma vietā. Uz baļķu nožogojuma slidenajiem zariem bez dzīvības karājās divu karavīru līķi, bet Rorana un Slouna uzmanību pievērsa kas cits. Horsts un citi cieminieki bija satupuši lokā ap mazu ķermenīti. Roranam aizrāvās elpa. Tas bija Elmunds, Delvina dēlēns. Desmitgadīgajam puikam bija trāpījis šķēps. Zēna vecāki pārakmeņotām sejām sēdēja dubļos līdzās mazajam.

"Mums kaut kas ir jādara," Rorans nodomāja, nomezdamies uz ceļiem un atbalstīdamies pret šķēpu. Tikai retais bērns te nodzīvoja līdz piecu sešu gadu vecumam. Bet zaudēt savu pirm­dzimto dēlu tagad, kad visas pazīmes liecināja, ka puika izaugs slaids un spēcīgs, lai ar laiku ieņemtu tēva vietu Kārvahallā, šāds notikumu pavērsiens varēja satriekt ikvienu. "Katrīna… bērni… mums viņi visi ir jāpasargā."

"Bet kā?… Kā?… Kā?…"

♦ ♦ ♦