Vecākais

PŪKU DĀVANA

Dienas pirms Agaeti Blodhren svinībām Eragonam nesa reizē prieku un ciešanas. Muguras trauma lika sevi manīt biežāk nekā iepriekš, iedragādama viņa veselību un iztu­rību, kā arī izpostīdama sirdsmieru: viņš visu laiku baidījās izrai­sīt jaunu lēkmi. Toties attiecības ar Safiru bija tuvākās kopš pūķa izšķilšanās. Viens otra prātā viņi pavadīja tikpat laika, cik paši savā. Reižu reizēm, kad Arja apciemoja kokā ieaudzēto mitekli, viņi devās pastaigās pa Elesmēru. Tomēr elfa nekad nenāca viena viņai līdzi vienmēr bija vai nu Oriks, vai kaķace Moda.

Šo pastaigu laikā Arja iepazīstināja Eragonu un Safiru ar izcilā­kajiem elfiem dižiem karotājiem, dzejniekiem un māksliniekiem. Viņa veda abus uz koncertiem, kas norisinājās zem priežu zariem, un izrādīja viņiem daudzus nemanāmus Elesmēras brīnumus.

Eragons izmantoja katru iespēju aprunāties ar Arju. Viņš izstāstīja elfai par puikas gadiem Palankāra ielejā, par Roranu, Garovu un Marianas tanti, atsauca atmiņā savādus atgadījumus ar Slounu, Etlbertu un citiem ciematniekiem, atzinās mīlestībā uz kalniem, kas slējās apkārt Kārvahallai, un uzbūra šaudīgos gaismas palagus, kas naktīs mēdza greznot ziemīgās debesis. Jau­neklis atcerējās reizi, kad Gedrika miecēšanas mucā bija iekritusi lapsa, kuru nācās zvejot ārā ar tīklu. Viņš pastāstīja, kādu prieku sagādāja dārzeņa stādīšana, ravēšana un aprūpēšana, tas, kā zaļie asni, viņa koptie asni pabāza galvu no zemes Eragons zināja, ka Arja spēs to novērtēt labāk par daudziem citiem.

Arī Eragons uzzināja dažādus sīkumus par elfas dzīvi. Viņš dzirdēja pieminam viņas bērnību, viņas draugus un radus, atklāja daudz ko jaunu par to, ko Arja bija piedzīvojusi starp vārdeniem, par to viņa runāja visatklātāk, piesaukdama reidus un kaujas, kurās piedalījusies, līgumus, kurus palīdzējusi noslēgt, bezgalīgās pārrunas ar rūķiem un dižākos notikumus, kurus pieredzējusi, kalpodama par elfu vēstnieci.

Eragonam pavadot daudz laika kopā ar Arju un Safiru, viņa sirdi pārņēma miers, taču tas bija tik trausls, ka mazākais trie­ciens spētu to sagraut. Pat laiku jauneklis uztvēra kā ienaidnieku, jo pēc Agaeti Blodhren svinībām Arja grasījās doties projām no Duveldenvārdenas. Tāpēc Eragons turēja augstā vērtē katru ar elfu kopā pavadītu mirkli un ar bažām gaidīja svētku tuvošanos.

Elfi Agaeti Blodhren svinēšanai gatavojās ar lielu aizrautību visa pilsēta, var teikt, mutuļoja. Eragons nekad iepriekš nebija redzējis šīs rases pārstāvjus tik satrauktus. Viņi izgreznoja mežu ar krāsainiem audumiem un lukturiem, jo īpaši Menojas koka apkārtnē. Pašam Menojas kokam tika pa lukturim katra zara galā tie tur karājās kā mirdzošas asaras. Eragons ievēroja, ka pat augi, šķiet, gatavojās svētkiem, ietērpdamies jaunu, spilgtu ziedu rotās. Viņš bieži dzirdēja, kā elfi vēlu vakaros tiem dzied.

Katru dienu Elesmērā no citām mežos izkaisītajām pilsētām ieradās simtiem elfu, jo neviens nevēlējās palaist garām gadsimtkārtējās svinības par godu līgumam ar pūķiem. Eragons nojauta, ka daudzi no viņiem ieradušies arī tāpēc, lai satiktu Safiru. Brī­žam rodas sajūta, ka es to vien daru kā atņemu viņu sveicienus, jauneklis nodomāja. Elfi, kuri pienākumu dēļ nevarēja ierasties Elesmērā, gatavojās svinēt svētkus vienlaikus ar svētkiem galvas­pilsētā. Zināmu līdzdalības izjūtu bija iecerēts radīt, ar apburtu spoguļu palīdzību pieredzot Elesmēras ceremonijas. Turklāt gal­vaspilsētā novietotajos spoguļos varētu redzēt arī skatītājus, tā novēršot domu, ka svētku dalībniekus kāds izspiego.

Nedēļu pirms Agaeti Blodhren svinībām, kad Eragons un Safira grasījās atgriezties no Telnēras kraujas savā miteklī, Oro­miss ieminējās: Jums abiem vajadzētu padomāt, ko ņemsiet līdzi uz Asinszvēresta svētkiem. Ja vien iecerēto darbu radīšanai vai darbībai nav vajadzīga maģija, es ieteiktu izvairīties no gramarye izmantošanas. Neviens necienīs jūsu veikumu, ja to būs radījusi burvestība, ne jūsu pašu rokas. Tāpat es ieteiktu katram pagata­vot kaut ko savu. Tāda ir ieraža.

Kad abi lidoja mājup, Eragons jautāja Safirai: Vai tev ir kas padomā?

Iespējams. Bet, ja neiebilsti, es gribētu pārliecināties, ka viss notiek tā, kā esmu iedomājusies, pirms savu ideju atklāju tev. Viņš paguva ievērot daļu ainas akmens pirkstu, kas slējās no meža sūnām, bet tad pūķis noslēpa šo attēlu viņa gara acīm.

Jauneklis pasmaidīja. Varbūt dosi vismaz kādu mājienu ?

Liesmas. Vesela liesmu jūra.

Atgriezies mājās un pārdomājis visas savas prasmes, Eragons nosprieda: Visvairāk es zinu par laukiTkopšanu, taču nez vai ar to kādu varētu pārsteigt. Es nespēšu sacensties ar elfiem nedz maģijas ziņā, nedz tajos amatos, no kuriem kaut ko saprotu. Elfu prasmes ir krietni izcilākas par Impērijas labāko meistaru spējām.

Taču tev ir kāda īpašība, kuras nav nevienam citam, Safira atgādināja.

Un kāda tā būtu ?

Tava būtība. Tevis piedzīvotais, tavs veikums, tavs stāvoklis. Izmanto to visu, lai radītu kaut ko vienreizēju. Lai ko tu izvēlētos, liec tam pamatā to, kas tev ir vissvarīgākais. Tikai tad tam būs dziļums un nozīme, un tikai tad tas uzrunās apkārtējos.

Eragons pārsteigts palūkojās uz Safiru. Nebiju iedomājies, ka tu tik daudz zini par mākslu.

Neko daudz jau es nezinu, viņa atzinās. Tikai tu aizmirsti, ka es pavadīju vienu pēcpusdienu, vērodama, kā Oromiss apglezno savus vīstokļus, kamēr tu lidoji kopā ar Glēdru. Toreiz Oromiss diezgan plaši apsprieda šo priekšmetu.

Ak jā. Pavisam biju piemirsis.

Kad Safira aizlidoja, lai ķertos pie savas ieceres, Eragons sāka staigāt šurpu turpu gar plašo atvērumu guļamistabas sienā, pār­domādams pūķa teikto. Kas man ir vissvarīgākais ? viņš vaicāja pats sev. Protams, Safira un Arja. Tāpat es gribu kļūt par labu Jāt­nieku, bet ko gan es varu pateikt par šīm tēmām tādu, kas nebūtu garlaikojoši acīmredzams ? Mani saista skaistais dabā, tomēr arī šajā ziņā elfi mani ir sen apsteiguši. Pati Elesmērā ir dzīvs piemi­neklis viņu aizrautībai. Viņš ieskatījās sevī un mēģināja aptvert, kas aizskar patības dziļākās, tumšākās stīgas. Kas uzjunda gana kaismes lai tā balstītos mīlestībā vai naidā ko viņš aizrautīgi vēlētos pavēstīt apkārtējiem?

Pēc garām pārdomām Eragons izlēma par trijām lietām: Dur­zas cirsto ievainojumu, bailēm, ka pienāks diena, kad viņam būs jāsatiekas kaujas laukā ar Galbatoriksu, un elfu epiem, kas viņu tik ļoti sajūsmināja.

Kad prātā sāka veidoties stāsts, kas apvienoja šos trīs ele­mentus, Eragona domas pārņēma spējš satraukums. Viņš viegli uzskrēja augšā pa vītņu kāpnēm, vienā reizē pārlēkdams diviem pakāpieniem, iesteidzās kabinetā, tad apsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē un drebēdams sastinga virs baltas papīra lapas.

Spalva iečirkstējās, uzrakstīdama pirmās rindiņas:

Jūras malā karaļvalsts Zilu kalnu pakājē…

Vārdi likās paši plūstam no spalvas. Eragons jutās tā, it kā nevis radītu šo stāstu, bet kalpotu par starpnieku jau gatava stāsta nākšanai pasaulē. Nekad iepriekš jauneklis neko nebija sacerējis, tāpēc tagad viņu pārņēma atklājuma prieks, kas saistās ar jauniem apvāršņiem, jo īpaši tāpēc, ka iepriekš viņam ne mir­kli nebija radušās aizdomas par gandarījumu, ko varētu sagādāt barda loma.

Viņš kā apmāts turpināja rakstīt, aizmirsdams par maizi un ūdeni, uzrotījis piedurknes pāri elkoņiem, lai pasargātu tās no tintes šļakatām, kas neprātīgajā rakstīšanas ritmā šķīda pa gaisu. Eragons bija tā iegrimis radīšanā, ka dzirdēja vien dzejoļa pant­mēru, redzēja vien balto lapu un domāja tikai un vienīgi par rin­dām, kas liesmoja viņa acu priekšā.

Pēc pusotras stundas jauneklis izlaida spalvu no stīvuma savilktajiem pirkstiem, atgrūda krēslu no galda un piecēlās. Viņa priekšā gulēja četrpadsmit pierakstītu lapu. Nekad iepriekš viņš vienā ņēmienā nebija uzrakstījis tik daudz. Eragons apzinājās, ka viņa dzejolis nelīdzināsies elfu un rūķu dižāko poētu darbiem, taču cerēja, ka tā tiešums liegs elfiem izsmiet viņa pūliņus.

Kad pārradās Safira, Eragons nolasīja dzejoli viņai. Ak, Era­gon, tu esi tik ļoti mainījies kopš brīža, kad mēs devāmies projām no Palankāra ielejas. Domāju, tu nemaz nepazītu to zaļo puiku, kurš, atriebes alku dzīts, metās pa pēdām ļaundariem. Tas Era­gons nespētu uzrakstīt elfu cienīgu epu. Es labprāt redzētu, par ko tu kļūsi nākamo piecdesmit vai simt gadu laikā.

Viņš pasmaidīja. Ja vien es nodzīvošu tik ilgi.

- Skarbi, bet patiesi, Oromiss atzina, kad Eragons nolasīja dzejoli arī viņam.

- Tad tev tas patīk?

- Tas labi ataino tavu pašreizējo prāta stāvokli, un to bija interesanti klausīties, taču dzejolis nebūt nav meistardarbs. Vai tev likās, ka atzīšu to par tik izcilu?

- Laikam jau ne.

- Tomēr esmu pārsteigts, ka spēji ko tādu radīt senvalodā. Šajā mēlē ir iespējams sarakstīt izdomātus notikumus. Grūtības rodas, ja sacerējums ir jānolasa, jo maģija neļauj izteikt nepatiesību.

- Es varu to noskaitīt arī balsī, Eragons atbildēja, jo uzskatu, ka viss tur rakstītais ir patiess.

- Un tas piešķir tavam sacerējumam milzu spēku… Esmu patī­kami pārsteigts, Eragon-finiarel. Tavs dzejolis kļūs par cienīgu Asinszvēresta svinību papildinājumu. Pacēlis pirkstu, Oromiss iebāza roku drēbju krokās un iedeva Eragonam ar lenti pārsietu vīstokli. Uz šīs lapas ir deviņi atbūrumi es vēlos, lai tu ar tiem aizsargātu sevi un rūķi Oriku. Kā tu ievēroji Siltrimā, mūsu svinī­bas ir spēka pilnas un var nodarīt postu tiem, kuru gars ir vājāks par mūsējo. Bez aizsardzības pastāv iespēja, ka jūs nomaldīsieties mūsu maģijas tīklos. Es esmu to pieredzējis. Pat ar šiem atbūrumiem jums ir jāpiesargās, lai vēja nestas ģeķības nesagrozītu galvu. Esi modrs, jo šajā laikā mēs, elfi, mēdzam ļauties neprā­tam brīnišķīgam, pacilājošam, tomēr neprātam.

Agaeti Blodhren svinību priekšvakarā svētki parasti ilga trīs dienas Eragons, Safira un Oriks kopā ar Arju aizstaigāja līdz

Menojas kokam, kur bija sapulcējies krietns elfu bariņš. Viņu mel­nie un sudrabotie mati ik pa brīdim uzmirdzēja lukturu gaismā. Islanzadi stāvēja uz saknes, kas bija pacēlusies virs zemes netālu no stumbra, slaida, bāla un skaista kā bērzs. Blagdens tupēja uz karalienes kreisā pleca, bet kaķace Moda ložņāja viņai aiz muguras. Te bija arī Glēdrs, sarkanās un melnās drānās tērpies Oromiss, kā arī citi elfi, kurus Eragons pazina, piemēram, Lifēns un Nari, un, jauneklim par lielu nepatiku, Vanirs. Virs galvas samtainajās debesīs mirdzēja zvaigznes.

- Pagaidiet šeit, Arja lūdza. Viņa izslīdēja cauri pūlim un atgriezās kopā ar Runonu. Kalēja, vērodama apkārt notiekošo, mirkšķināja acis kā pūce. Eragons sasveicinājās ar sirmo elfu, un viņa pamāja jauneklim un Safirai. Priecājos atkal satikt jūs, Spožzvīne un Ēnkāvi. Tad viņa pamanīja Oriku un uzrunāja viņu rūķiski. Oriks atsaucās ar lielu aizrautību, acīmredzot prie­cādamies aprunāties ar kādu dzimtās zemes raupjajā valodā.

- Ko viņa teica? Eragons pieliekdamies pavaicāja.

- Viņa ielūdza mani ciemos, lai es varētu aplūkot viņas vei­kumu un aprunāties par metāla apstrādi. Orika sejā atplauka apbrīnas pilna izteiksme. Eragon, viņa amatu esot mācījusies no paša Futarka viena no Durgrimsta Ingeitumu slavenākajiem grimstboritniem! Ko gan es atdotu, lai varētu viņu sastapt!

Kopā viņi sagaidīja pusnakts stundu, tad Islanzadi pacēla kailu kreiso roku kā marmora šķēpu pret jauno mēnesi. Virs viņas plaukstas no Menojas kokā sakārtajiem lukturiem savilkās maigi baltas gaismas lode. Tad Islanzadi pa sakni aizgāja līdz milzīga­jam stumbram un ielika lodi mizas iedobumā, kur tā turpināja pulsējot spīdēt.

Eragons pagriezās pret Arju. Vai svētki ir sākušies?

- Tie ir sākušies! Viņa iesmējās. Un beigsies, kad māņuguns izdzisīs.

Elfi sadalījās mazākos pulciņos un izklīda mežā un klajumā ap Menojas koku. Šķietami no nekurienes viņi uzbūra ar fantas­tiskiem ēdieniem augsti piekrautus galdus, kuru pārpasaulīgais izskats liecināja, ka to radīšanā vienlīdz papūlējušies gan magi, gan pavāri.

Tad elfi sāka dziedāt savās dzidrajās, flautām līdzīgajās balsīs. Viņi dziedāja dažādas dziesmas, taču tās visas bija lielāka skaņ­darba dala, kas caurauda šo sapņaino nakti ar savu nobūrumu, saasinādama sajūtas, izgaisinādama kavēkļus un likdama svinī­bām uzmirdzēt ar pārdabisku maģiju. Dziesmu vārdi stāstīja par varoņdarbiem un tāliem ceļojumiem uz senaizmirstām zemēm zem kuģu burām un zirgu mugurās, kā arī pauda skumjas par zaudēto skaistumu. Pulsējošā mūzika apņēma Eragonu, un viņš juta, kā visu būtni atraisa mežonīga brīvības izjūta, trakojoša vēlme aizbēgt no savas dzīves un visu atlikušo mūžu aizvadīt, dejojot elfu valstības silos. Līdzās jauneklim, puspievērusi stiklai­nās acis, Safira mēģināja dūkt līdzi melodijai.

To, kas notika pēc tam, Eragons nekad nespēja īsti atsaukt atmiņā. Likās, it kā viņu pārņemtu drudzis, kas lika te zaudēt, te atgūt apziņu. Atsevišķus notikumus viņš atcerējās spilgti un skaidri spožus, smaržīgus, jautrības pārpilnus uzplaiksnīju­mus -, tomēr viņš nespēja tos sarindot uz laika ass kādā noteiktā secībā. Viņš vairs nesaprata, vai bija diena vai nakts, jo jebkurā diennakts laikā mežā valdīja krēsla. Tāpat viņš nespētu atbildēt, vai svinību laikā kaut uz mirkli iesnaudās vai viņam šajās trijās dienās vispār nāca miegs…

Eragons atcerējās, kā dejojot meta lokus, sadevies rokās ar elfu jaunavu ķiršsarkanām lūpām, kā garšoja medus uz mēles un kā gaisā smaržoja pēc kadiķiem…

Viņš atcerējās uz Menojas koka varenajiem zariem satupušos elfus, kas atgādināja strazdu baru. Viņi strinkšķināja zeltītās arfas un uzdeva mīklas Glēdram, kas bija nometies pie koka saknēm, un brīdi pa brīdim pacēla pirkstu pret debesīm, kas lika krāsainu uguntiņu mākoņiem izveidot dažādus apveidus, kas pamazām izkusa tumsā…

Viņš atcerējās sevi sēžam nelielā ieplakā ar muguru pret Safiru un skatāmies, kā tā pati elfu jaunava šūpojas klausītāju priekšā, dziedādama:

Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām

Uz tāltālām zemēm.

Projām, projām, tev jālido projām,

Lai neatgrieztos pie manis.

Projām! Projām tu būsi no manis, Un neredzēšu vairs tevi. Projām! Projām tu būsi no manis, Bet gaidīšu tevi es mūžam.

Viņš atminējās bezgalīgus dzejoļus: dažus skumjus, citus priecīgus, lai gan vairums bija reizē bēdīgi un līksmi. Viņš noklau­sījās Arjas dzejoli no pirmās līdz pēdējai rindiņai un viņam tas likās patiešām izcils. Islanzadi dzejolis bija garāks, bet tikpat labs. Visi elfi sapulcējās pie Menojas koka, lai dzirdētu šos divus sacerējumus…

Viņš atcerējās dažādus brīnumus, ko elfi bija pagatavojuši svinībām, daudzus no kuriem viņš pirms tam būtu uzskatījis par neiespējamiem, pat ne ar maģijas palīdzību. Galvlauži un rotaļlie­tas, mākslas darbi un ieroči, kā arī neskaitāmi priekšmeti, kuru pielietojums viņam nebija saprotams. Kāds elfs bija apbūris stikla lodi tā, lai tās vidū ik pēc pāris sekundēm uzziedētu jauna puķe. Cits bija pavadījis vairākas desmitgades, lai apceļotu Duveldenvārdenu un atcerētos dabā saklausītās skaņas un tagad skaistā­kās no tām viņš atskaņoja no simt baltu liliju taurītēm.

Runona bija atnesusi nepārcērtamu vairogu, no tērauda pave­diena novītu cimdu pāri, kas nēsātājam ļāva turēt plaukstā izkau­sētu svinu un līdzīgus metālus, nebaidoties apdedzināties, kā arī smalku, lidojumā attēlotu žubīti, kas bija izkalta no vesela metāla kluča un izkrāsota tik prasmīgi, ka izskatījās kā dzīva.

Oriks bija pagatavojis astoņas collas augstu koka piramīdu, ko veidoja piecdesmit astoņas savstarpēji sastiprināmas detaļas. Elfus rūķa darinājums tā sajūsmināja, ka viņi atkal un atkal lūdza izjaukt un atkal salikt piramīdu. Viņi dēvēja Oriku par "meistaru Garbārdi" un nebeidza skandināt: Gudri pirksti norāda uz gudru prātu…

Eragons atcerējās mirkli, kad Oromiss pavilka viņu sāņus, kur mūzika neskanēja tik skaļi. Viņš pajautāja elfām: Vai kaut kas noticis?

- Tev ir jānoskaidro prāts. Oromiss aizvadīja jaunekli līdz nokritušam kokam un lika viņam apsēsties. Pasēdi te dažas minūtes. Tu jutīsies labāk.

- Es jau jūtos labi. Man nav vajadzīga atpūta, Eragons iebilda.

- Tu šobrīd nespēj spriest pats par savu stāvokli. Es gribu, lai tu pasēdi šeit, līdz vari uzskaitīt visas gan lielās, gan mazās pārvērtību burvestības -, tad vari atgriezties pie pārējiem. Apsoli to man!

Eragons atcerējās tumšus un savādus radījumus, kas atklīda uz svinību vietu no meža biezokņiem. Vairums bija dzīvnieki, kurus pārvērtušas Duveldenvārdenā sakrājušās burvestības un kurus Agaeti Blodhren vilināja tāpat, kā slāpēs mirstošu cilvēku vilina ūdens. Likās, ka elfu maģijas klātbūtne liek tiem atdzī­voties. Vairums uzdrīkstējās atklāt sevi tikai kā ārpus lukturu mestās gaismas loka gailoši acu pāri. Viens no dzīvniekiem, kas atklāja sevi pilnībā, bija vilcene, kura pārvērtās balti tērptā sie­vietē un kuru Eragons bija saticis jau iepriekš. Viņa trīņājās aiz kāda kizila krūma, atiezusi dunčiem līdzīgos zobus izbrīnītā smaidā un šaudīdama dzeltenās acis uz visām pusēm.

Taču ne visi radījumi bija dzīvnieki. Te bija vairāki elfi, kas likās mainījuši savu sākotnējo veidolu, lai iegūtu jaunas spējas vai tiektos pie jauna skaistuma ideāla. Kāds brūni svītrotām spalvām klāts elfs pārlēca pāri Eragonam un tad turpināja spriņģot pa klajumu te uz visām četrām, te tikai uz pakaļkājām. Dīvainā elfa galva bija šaura un garena, ausis vedināja domāt par kaķi, rokas nokarājās līdz pat ceļgaliem, bet plaukstu savādumu uzsvēra garie pirksti un raupjie spilventiņi zem tiem.

Pēcāk iepazīties ar Safiru ienāca divas pilnīgi vienādas elfas. Viņām paceļot rokas pie lūpām tradicionālajā sveicienā, katra kustība bija neticami lēna un neticami gracioza. Eragons starp elfu pirkstiem pamanīja caurspīdīgu plēvi. Mēs esam ieradu­šās no tālām zemēm, viņas čukstus sacīja. Kad elfas runāja, uz viņu slaidajiem kakliem pulsējošās trīs žaunu rindas atklāja sārtu gļotādu zem tām. Abu āda mirdzēja, it kā būtu pārklāta ar eļļu. Taisnie, it kā miklie mati nokarājās uz elfu šaurajiem pleciem.

Vēl jauneklis sastapa elfu, kuru, gluži kā pūķi, klāja cita citu pārklājošas zvīņas. Uz galvas viņam slējās no kaula veidojusies sekste, pāri mugurai stiepās dzelkšņu rinda, bet no paplestajām nāsīm ik pa brīdim izšāvās divas blāvas liesmiņas.

Viņš satika arī citas dzīvas būtnes, kuras nebija tik viegli sazīmēt: elfus, kuru apveids likās izplūdis, it kā to skatītu caur ūdeni; elfus, kurus, ja tie sastinga, nebija iespējams atšķirt no kokiem; slaidus, biedējoši skaistus elfus ar pilnīgi melnām acīm pat acāboli tiem bija melni -, kuri, saskaroties gan ar lietām, gan citiem elfiem, izslīdēja tiem cauri kā ēnas.

Šīs parādības spilgtākais piemērs bija pats Menojas koks, kas reiz bija mitis Elesmērā kā elfa Lineja. Šķita, ka, pateicoties svinību dunai klajumā, sulas tā zaros sāk ritēt straujāk. Zari ik pa brīdim nolīgojās, kaut vēju nemanīja; reižu reizēm stumbra iečīkstēšanās šķietami sasaucās ar mūzikas plūdumu, turklāt no koka likās strāvojam gaiša labvēlība, kas gūlās pār visiem tuvumā esošajiem…

Tad vēl Eragons atcerējās divas sāpju lēkmes, to, kā viņš bija kliedzis un vaidējis šaudīgajās ēnās, kamēr elfi turpināja līksmot viņam apkārt un tikai Safira piesteidzās, lai palīdzētu…

Agaeti Blodhren svinību trešajā dienā bet to Eragons uzzi­nāja tikai pēcāk viņš stājās elfu priekšā, lai noskaitītu savas vārsmas. Jauneklis piecēlās un paziņoja: Es neesmu nedz kalējs, nedz prasmīgs grebējs, audējs, podnieks, gleznotājs vai kādu citu mākslu piekopējs. Es nevaru līdzināties jums spējā veikt brīnu­mus ar buramvārdiem. Tāpēc vienīgais, kas man atliek, ir manis paša piedzīvotais, ko esmu centies atainot stāstā, kaut gan arī

bards es neesmu. Tad, gluži kā Broms savulaik Kārvahallā bija cēlis priekšā savas dziesmas, Eragons sāka skandēt:

Jūras malā karaļvalsts

Zilu kalnu pakājē;

Tur saltā ziemas mijkrēslī

Reiz dzima vīrs, kam mērķis viens:

Sakaut naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Viedu vīru audzināts Seno koku paēnā,

Viņš noskrēja briežus un uzveica lāčus, Un vecajo padomus guva,

Kā uzveikt naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Mācījās viņš zagli tvert, Kas pēc laupījuma tīko, Un atvairīt bultas, un nelabo veikt Ar senajām gudrības zintīm,

Lai kautu naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Ātri gadi projām trauc, Jauneklis jau kļuvis vīrs, Tā dzīslās degošs nemiers verd Un jauno sirdi plosa kvēls.

Drīz viņš sastop meiteni, Slaidu, prātīgu un daiļu, Kam apkārt Gedas Gaisma plūst Un apmirdz viņas balto pieri.

Viņas acīs zila nakts Blāzmo tā kā ūdens klaids;

Jauneklis tajās rītu redz, Kad būs tie kopā un nebīsies

Vairs naidnieka no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Nākamajos pantos Eragons atklāja, kā dziesmas varonis dodas uz Durzas zemi, kur viņš atrod naidnieku un cīnās pret to, par spīti ledainajām šausmām, kas stindzina viņa sirdi. Un, lai gan apdzie­dātais vīrs galu galā uzvarējis, viņš atturējies no pēdējā cirtiena, jo tagad, kad viņš bija pieveicis ienaidnieku, viņu vairs nebiedēja mirstīga cilvēka liktenis. Viņam vairs nevajadzēja nogalināt pre­tinieku Durzā. Tad dziesmas varonis ieslidinājis zobenu atpakaļ makstī, lai atgrieztos mājās un kādā vasaras vakarā apņemtu par sievu savu mīļoto. Abi kopā viņi aizvadījuši daudzas gaišas dienas, līdz vīra garā bārda nosirmojusi. Taču

Tumsā, pirms vēl gaisma svīst, Istabā dus sirmais vīrs. Redzot pretnieku tik vāju, Naidnieks pielavās pie cisām.

Paceļ galvu vecais vīrs, Paraugās bez baiļu sejā Saltai, drūmai, bargai Nāvei, Mūžīgai nakts karalienei.

Sen jau vīra vecā sirds Mierā pieņēmusi to; Tagad klusu gaida viņš Pēdējo nakts apskāvienu.

Maigi tā kā rīta vējš Nāve noliecas pār vīru, Atņem pulsējošo garu. Un tie dodas no tā laika Mūžam mājot Durzā, Tālā ēnu zemē.

Eragons apklusa un, juzdams, ka visi uz viņu skatās, ierāva galvu plecos un aši atrada savu vietu. Viņam bija kauns, ka atklā­jis tik daudz par sevi.

Tad ierunājās elfu augstmanis Datedrs: Tu, Ēnkāvi, nonie­cini savu veikumu. Liekas, tu esi atklājis sevī jaunas spējas.

Islanzadi pacēla bālo roku. Eragon-finiarel, tavas vārsmas nonāks Tialdari nama dižajā bibliotēkā, lai tās varētu baudīt ikviens, kas vēlas. Lai gan tavs sacerējums ir alegorija, tas palī­dzēja daudziem no mums labāk izprast grūtības, ar kurām tev nācās saskarties kopš Safiras olas parādīšanās tavā dzīvē par to lielā mērā esam atbildīgi arī mēs. Nolasi mums dzejoli vēlreiz, lai mēs varētu dziļāk izprast katru rindu!

Gandarītais Eragons pamāja ar galvu un izpildīja karalienes lūgumu. Pēc tam pienāca Safiras kārta rādīt elfiem savu veikumu. Viņa pacēlās spārnos un aizlidoja naktī, lai atgrieztos ar melnu akmeni reizes trīs lielāku par dūšīgu vīru. Nolaidusies uz pakaļ­kājām, viņa nolika akmeni stāvus klajuma nostūrī, kur tas ikvie­nam bija redzams. Spīdīgais bluķis likās izkausēts un pēc tam nesaprotamā veidā pārveidots savādos lokos, kas vijās cits ap citu kā sasaluši viļņi. Rievotās akmens mēles vijās tik dīvainos rakstos, ka acij bija grūti izsekot vienai līnijai no pamatnes līdz virsotnei skatiens nevilšus pārlēca no viena spirāles loka uz nākamo.

Šī bija pirmā reize, kad Eragons redzēja Safiras skulptūru, tāpēc viņš vēroja to ar tikpat lielu interesi kā elfi. Kā tu to izvei­doji ?

Safirai acīs uzdzirkstīja gandarījuma prieks. Laizot izkusušu klinti. Tad viņa pieliecās un apdvesa akmeni ar liesmu straumi, ieskaudama milzu stabu zeltainā kolonnā, kas cēlās augšup pret zvaigznēm, mēģinādama tās nogrābt no debesīm ar saviem mir­dzošajiem pirkstiem. Kad Safira aizvēra žokļus, skulptūras malas papīra plānumā meta ķiršsarkanu atblāzmu, bet akmens tumša­jās iedobēs un rievās lēkāja mazas liesmiņas. Klints plūstošie loki likās kustamies hipnotizējošā gaismā.

Starp elfiem atskanēja apbrīnas izsaucieni, viņi sāka aplau­dēt un dejot ap akmeni. Kāds iesaucās: Labi pastrādāts, Spožzvīne!

Tik skaisti, Eragons sacīja.

Safira ar purnu pieskārās jaunekļa rokai. Paldies, mazais.

Tad savu darinājumu izrādīja Glēdrs tas bija no sarkanā ozola bluķa ar viena naga smaili izgrebts Elesmēras skats no putna lidojuma. Pēc tam pienāca Oromisa kārta elfs bija pabei­dzis vīstokli, kuru viņš mēdza ilustrēt Eragona stundu laikā. Vīstokļa augšmalā virknējās zīmju rinda "Dziesma par Vestari Jūrasbraucēju", bet apakšpusi greznoja ar elpu aizraujošu prasmi vissīkākajās detaļās izzīmēta fantastiska ainava.

Nākamajā mirklī Arja saņēma Eragona roku un izvadīja cauri mežam pie Menojas koka. Tur elfa sacīja: Skaties, kā dziest māņuguns. Līdz rītausmai mums ir atlikušas vien dažas stundas un tad visiem nāksies atgriezties aukstajā saprāta pasaulē.

Ap koku pulcējās arī citi elfi, kuru sejās gaiši mirdzēja aizrau­tīgas gaidas. No viņu vidus cēli iznāca Islanzadi un pa koka sakni takas platumā uzkāpa līdz vietai, kur tās lēzenais slīpums kļuva krietni stāvāks, līdz izliecās pāri viņas galvai. Karaliene apstājās uz mezglainās plaknes virs savu slaido, gaidošo pavalstnieku gal­vām. Kā nosaka mūsu paraža un līgums, ko Pūķu kara beigās noslēdza karaliene Tarmunora, pirmais Eragons un baltais pūķis, kurš pārstāvēja savu rasi un kura vārdu nedrīkst nosaukt nedz šajā, nedz kādā citā valodā, saistot elfu un pūķu likteņus, mēs esam satikušies, lai godinātu mūsu asinszvērestu ar dziesmām un dejām, un mūsu darba augļiem. Pirms daudziem jo daudziem gadiem, pēdējā reizē, kad notika šīs svinības, mūsu stāvoklis likās bezcerīgs. Kopš tā laika, pateicoties mūsu, rūķu un vārdenu pūli­ņiem, tas ir nedaudz uzlabojies, tomēr pār Alagēziju vēl arvien klājas Wyrdfell, Atkritēju, tumšā ēna, un mums vēl arvien ir jāsa­dzīvo ar apkaunojošo apziņu, ka esam pievīluši pūķus.

No senatnes jātniekiem, karaliene turpināja, ir izdzīvojis vien Oromiss un Glēdrs. Pagājušajā gadu simtā tukšumā aizgāja gan Broms, gan daudzi citi. Taču tagad mums ir jauna cerība Eragona un Safiras veidolā, tāpēc viņu atrašanās šeit šajā brīdī ir tikai pašsaprotama, jo mēs taču vēlreiz apliecinām zvērestu starp visām trijām rasēm.

Karaliene pamāja, un elfi atbrīvoja plašu laukumu Menojas koka pakājē. Visapkārt šim aplim viņi sasprauda zemē kokgriezu­miem rotātas kārtis ar lukturiem, bet tikmēr mūziķi ar flautām, arfām un bungām sapulcējās uz vienas no garajām saknēm. Arjas aizvadīts līdz laukuma malai, Eragons tika apsēdināts starp elfu un Oromisu, bet abās pusēs trijotnei nometās Safira un Glēdrs kā divi dārgakmeņiem izrotāti klintsbluķi.

Oromiss uzrunāja Eragonu un Safiru: Esiet uzmanīgi, jo tas būs ļoti svarīgi jums kā Jātniekiem.

Kad visi elfi bija iekārtojušies, divas elfu jaunavas aizgāja līdz apļa vidum un nostājās ar muguru viena pret otru. Abas bija ļoti skaistas un pilnīgi vienādas, izņemot matu krāsu: vienai cirtas bija melnas kā aizmirsts dīķis, bet otras elfas mati mirdzēja kā spulga sudraba pavedieni.

Tās ir Sargātājas, Iduna un Neija, Oromiss pačukstēja.

Uz Islanzadi pleca sēdošais Blagdens iesaucās: Wyrda!

Kustēdamās pilnīgā saskaņā, abas elfas pacēla rokas pie kakla un atsprādzēja piespraudes, kas ļāva baltajiem tērpiem noslīdēt zemē. Viņas palika pilnīgi kailas, tiesa, abu ķermeņus klāja lāsmojošs pūķa tetovējums. Tas sākās ar pūķa asti, kas bija apvijusies ap Idunas kreiso potīti, tad vijās augšup pa elfas kāju un gurnu, tad šķērsoja Neijas muguru, lai beigtos ar galvu, kas atdusējās uz Neijas krūtīm. Katra pūķa zvīņa bija citā krāsā; spilgtie toņi padarīja tetovējumu līdzīgu varavīksnei.

Elfas savija rokas tā, ka pūķis saplūda vienā veselā, līgani, bez kādiem pārrāvumiem pārvilnīdams no viena ķermeņa uz otru.

Tad abas pacēla gaisā pa kailai pēdai un ar klusu būkšķi cirta tās pret nomīdīto zemi.

Atskanēja vēl viens būkšķis.

Kad klajumā atbalsojās trešais būkšķis, bundzinieki uztvēra ritmu. Vēl pēc viena būkšķa artisti ķērās pie savu zeltīto instru­mentu stīgām, bet vēl pēc mirkļa pulsējošajai melodijai pievieno­jās elfi ar flautām.

Iduna un Neija sāka dejot, sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, iezīmēdamas ritmu ar kāju cirtieniem pret zemi un izvīdamās tā, ka šķita kustas nevis elfās, bet gan uz viņu ķermeņiem uzteto­vētais pūķis. Abas meta loku pēc loka, un pūķis likās traucamies apkārt pa apli.

Tad dvīnes pievienoja melodijai savas balsis, pastiprinot dunošo ritmu ar spalgiem izsaucieniem. Buramvārdu vārsmas bija tik sarežģītas, ka Eragons nesaprata to jēgu. Kā vējš pieņe­mas spēkā pirms vētras, tā elfi pievienojās skandējumam, dzie­dādami vienā valodā, vienā garā un vienā saliedētībā. Eragons nezināja vārdus, taču kādā brīdī aptvēra, ka, neapturamās skaņu straumes aizrauts, izrunā tos kopā ar pārējiem. Viņš dzirdēja, ka arī Safira un Glēdrs ducina līdzi melodijai šī pulsējošā skaņa bija tik spēcīga, ka likās vibrējam viņa kaulu smadzenēs, liekot pār kaklu pārskriet tirpām un gaisam ņirbēt.

Iduna un Neija griezās arvien straujāk, līdz viņu pēdas pārvēr­tās putekļainā viesulī, mati kā vēdekļi planda ap galvu, bet elfu ādu pārklāja tikko jaušama sviedru membrāna. Drīz viņas kus­tējās pārcilvēciskā ātrumā un arī mūzika kulminēja neprātīgi izkliegtu vārsmu vētrā. Tad pār pūķa tetovējumu pārskrēja gais­mas zibsnis, no galvas līdz pat astes galiņam, un pūķis sakustējās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir māns, bet tad radī­jums samirkšķināja acis, pacēla spārnus un salieca asos nagus.

No pūķa žokļiem izšāvās liesmu strūkla, un tas metās uz priekšu, atbrīvodamies no elfu ādas, pacēlās gaisā, tur brīdi sastinga uz vietas, tikai vēcinot spārnus. Astes galiņš palika savienots ar dvīnēm uz zemes gluži kā zaigojoša nabassaite. Mil­zīgais nezvērs pacēlās augstāk pretī melnajam mēnesim, izgrūda nepieradinātas būtnes senlaiku rēcienu, tad pagriezās un pārlaida acis elfu pulkam.

Kad pūķa draudīgā acs pievērsās Eragonam, viņš saprata, ka šis radījums nav vis uzburts rēgs, bet maģijas saistīta un uzturēta saprātīga būtne. Safiras un Glēdra dungošana kļuva arvien ska­ļāka, līdz tā bija vienīgā skaņa, ko Eragons spēja saklausīt. Viņu rases gars nolaidās zemāk pār elfiem, skardams tos ar bezmiesisku spārnu. Pūķis apstājās Eragona priekšā, piekaldams jauneklim bezgalīgu, atvaram līdzīgu skatienu. Nezināma instinkta vadīts, Eragons pacēla labo roku. Pār plaukstu pārskrēja tirpas.

Jaunekļa prātā atbalsojās ugunīga balss: Tā ir mūsu dāvana tev, lai tu varētu veikt to, kas tev jāpaveic.

Pūķis pielieca kaklu un ar purnu pieskārās Eragona gedwēy ignasia. Starp abiem nosprakšķēja dzirkstele, un Eragons sastinga, juzdams, kā viņa ķermenī ielīst baltkvēles karstums un izkausē visu ap sevi. Acu priekšā uzplaiksnīja sarkans un melns, tad rēta uz muguras sāka sūrstēt tā, it kā tiktu dedzināta ar nokaitētu dzelzi. Mēģinādams nokļūt drošībā, Eragons iekrita jo dziļi sevī, kur viņu satvēra tumsa un viņam nebija spēka tai pretoties.

Pēdējais, ko Jātnieks dzirdēja, bija ugunīgā balss: Tā ir mūsu dāvana tev.