Vecākais

UZ PLOSTIEM

Visu rīta cēlienu ieleja arvien pletās plašumā un plosti trau­cās pretī gaišai spraugai starp diviem kalniem. Ap pus­dienu viņi to sasniedza, un, ēnainajai ielejai paliekot aizr muguras, skatam pavērās saules pielieta prērija, kas pletās uz ziemeļu pusi.

Kad straume panesa plostus garām ledus klātajām virsot­nēm, pasaules sienas izgaisa, atklājot milzīgas debesis un taisnu apvāršņa līniju. Gaiss tūlīt kļuva siltāks. Az Ragni aizlocījās uz austrumu pusi, veidodama robežu starp kalnu piekājēm vienā un līdzenumiem otrā pusē.

Likās, ka bezgalīgais plašums padara rūķus tramīgākus. Viņi kaut ko murmināja savā starpā un ar ilgām atskatījās uz alai līdzīgo aizu, kas bija palikusi aiz muguras.

Saules gaisma lika Eragona dzīslās ielīt jaunai dzīvībai. Kad trīs ceturtdaļas dienas nācās pavadīt puskrēslā, bija grūti atkal sajust īstu spirgtumu. Aiz Eragona vadītā plosta no ūdens iznira Safira un pacēlās spārnos pāri prērijai, līdz saruka līdz mazam, ņirbošam punktiņam bezgalīgajā zilumā, kas pletās virs galvas.

Ko tu redzi ? Jātnieks vaicāja.

Ziemeļos un austrumos ganās milzīgi gazeļu bari. Rietumos redzu Hadarakas tuksnesi. Tas arī viss.

Un neviena cita? Ne urgļu, ne vergdziņu, ne klejotāju ?

Mēs šeit esam vieni.

Tovakar Torvs nolēma apmesties nelielā līcītī. Kamēr Dutmērs gatavoja vakariņas, Eragons izmīdīja nelielu laukumiņu līdzās tel­tij, tad izvilka Zaroku un ieņēma stāju, kuru viņam pirmajā cīņas treniņā bija ierādījis Broms. Eragons zināja, ka elfiem ir iedzimta izveicība, tāpēc viņš negribēja ierasties Elesmērā kā ierūsējis.

Mokoši un lēni viņš apgrieza Zaroku virs galvas un nolaida lejup, satvēris zobenu ar abām rokām, it kā cirstu pa pretinieka

bruņucepuri. Viņš uz mirkli sastinga šajā stāvoklī. Saglabādams kustību mērķtiecību, viņš pagriezās pa labi pavērsdams Zaroka smaili, lai atvairītu iedomātu cirtienu, tad atkal apstājās, sasprin­dzinājis rokas.

Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka viņu vēro Oriks, Arja un Torvs. Viņš nelikās par biedriem ne zinis, pilnībā koncentrē­damies vienīgi uz rubīnsarkano asmeni; viņš turēja zobenu tā, it kā tā būtu čūska, kas varētu izlocīties no viņa tvēriena un iedzelt rokā.

Atkal pagriezies, Eragons plūstoši izpildīja vairākas figūras, ar izsvērtu vieglumu pamazām palielinādams kustību ātrumu. Prātā viņš bija pārcēlies no ēnainā upes ieloka uz kaujas lauku, kur viņu aplenca nešpetnu urgļu un kuiļu loks. Viņš te pieliecās, te cirta, tad atkal atvairīja cirtienu, atbildēja ar pretuzbrukumu, palēca sāņus un dūra, sasaistot kustības virpuļojošā virknē. Viņš cīnījās, neapzinātas enerģijas pārņemts, gluži tāpat, kā bija to darījis pie Farthenduras, ne mirkli neaizdomādamies par paša drošību, tikai lauzdamies uz priekšu un iznīcinādams iedomātos ienaidniekus.

Eragons vēlreiz pagrieza Zaroku, mēģinādams pārmest tā spalu no vienas plaukstas otrā, bet tad zobens izslīdēja viņam no pirkstiem muguru pārcirta lauzīts sāpju zibens. Kājas saļodzī­jās, un jauneklis pakrita. Virs galvas varēja dzirdēt Arjas un rūķu neskaidrās balsis, bet redzēt viņš redzēja vienīgi sarkanu dzirk­steļu miglu, it kā pasaulei būtu pārklāts asiņains šķidrauts. Sāpes pārmāca visas citas sajūtas un nodzēsa ikvienu domu, ikvienu apziņas uzplaiksnījumu, atstājot vien mežonīgu dzīvnieku, kurš rēca, mēģinot izlauzties brīvībā.

Kad Eragons atkal sāka apjaust apkārt notiekošo, viņš atta­pās savā teltī, cieši satīts segās. Līdzās sēdēja Arja, bet telts ieejā varēja manīt Safiras galvu.

Vai es ilgi biju bez samaņas? Eragons vaicāja.

Krietnu brītiņu. Beigās tu mazliet pagulēji. Es mēģināju tevi pārcelt no tava ķermeņa savējā, lai pasargātu no sāpēm, bet man nekas daudz nesanāca, jo tu gulēji bez atmaņas.

Eragons pamāja un aizvēra acis. Viss ķermenis drebēja. Ievil­cis dziļu elpu, viņš paskatījās uz Arju un klusītēm vaicāja: Kā gan es spēšu mācīties?… Kā gan es spēšu cīnīties vai izmantot maģiju?… Es esmu kā saplēsts trauks. Runājot viņam likās, ka viņš ir novecojis par simt gadiem.

Elfa atbildēja tikpat klusi: Tu spēj sēdēt un skatīties. Tu spēj klausīties. Tu spēj lasīt. Tātad tu spēj jnācīties.

Par spīti vārdos pateiktajam, Eragons viņas balsī saklausīja šaubu, pat baiļu pieskaņu. Viņš pagriezās uz sāniem, lai nebūtu jāredz elfas acis. Viņam bija kauns par savu bezspēcību Arjas priekšā. Kā gan Ēna varēja man nodarīt kaut ko tādu?

Uz to, Eragon, mēs nespējam atbildēt. Es neesmu nedz gud­rākā, nedz stiprākā starp elfiem. Mēs katrs darām visu, ko spējam, un tevi nevar vainot par šīm sāpēm. Varbūt laiks sadziedēs tavu ievainojumu. Arja, uzlikusi pirkstus uz Eragona pieres, nomurmi­nāja: Se mor'ranr ono finna, un ar šiem vārdiem izgāja no telts.

Eragons pieslējās sēdus un, saspringtajiem muguras mus­kuļiem iestiepjoties, saviebās. Viņš nolaida skatienu uz savām rokām, bet neredzēja tās. Nez vai Murtaga ievainojums sagādāja viņam tādas pašas sāpes ?

To es nezinu, Safira atbildēja.

Iestājās kapa klusums. Man ir bail.

Kāpēc gan ?

Jo… viņš saminstinājās. Jo, lai ko darītu, es nespēšu izvairīties no nākamās lēkmes. Es nezinu, kad un kur tā mani ķers, bet zinu, ka tā ir nenovēršama. Tad nu es gaidu un ik mirkli baidos, ka, paceļot smagāku priekšmetu vai neveikli pagriežoties, sāpes atgrie­zīsies. Manis paša ķermenis ir kļuvis par manu ienaidnieku.

Safira dobji nopūtās. Arī uz to man nav atbildes. Dzīvē mūs gaida gan sāpes, gan prieks. Ja nu šī ir pārāk dārga cena par stundām, kas ielīksmo?

Jā, Jātnieks noskaldīja. Viņš nosvieda segas un aizspraucās garām pūķim, izstreipuļodams nometnes vidū, kur Arja un rūķi sēdēja apkārt ugunskuram. Vai ir palicis kas ēdams? Eragons jautāja.

Dutmērs, ne vārda nebilzdams, piepildīja bļodiņu un pasnie­dza jauneklim. Ar cieņas pilnu izteiksmi sejā Torvs apvaicājās:

- Vai tagad tu jūties labāk? Likās, ka viņam un arī pārējiem rūķiem redzētais ir iedvesis dziļu bijību.

- Viss kārtībā.

- Tu, Ēnkāvi, nes smagu nastu.

Eragons saviebās un, aizgājis līdz uzceltajām teltīm, apsēdās, pagriezis tām muguru, un vērās tumsā. Viņš juta, ka tepat kaut kur līdzās ir Safira, taču pūķis lika viņu mierā. Jātnieks klusi pie sevis nošķendējās un tad ar trulām dusmām metās virsū Dutmēra pagatavotajam sautējumam.

Pēc pirmā kumosa līdzās atskanēja Orika balss: Tev nevaja­dzētu izturēties pret viņiem tik strupi.

Eragons pablenza uz ēnu pārvērsto Orika seju. Ko?

- Torvs un viņa vīri ir šeit, lai pasargātu tevi un Safiru. Ja vajadzēs, viņi par tevi atdos dzīvību, uzticoties tev un cerot, ka tu apglabāsi viņus atbilstoši senču svētītajam rituālam. To tev vajadzētu atcerēties.

Eragons apvaldīja vēlmi atcirst rūķim, tad, mēģinādams nomierināties, pavērās uz upes melno, vienmēr kustīgo virsmu.

- Tev ir taisnība. Es ļāvu nelāgajam garastāvoklim aizvainot tos, kas nebija to pelnījuši.

Tumsā uzdzirkstīja zobs Oriks smaidīja. Tā ir mācība, kas jāapgūst ikvienam komandierim. Man to iedzina Hrotgars pēc tam, kad sviedu ar zābaku rūķim, kurš savu āvu bija atstājis tur, kur kāds tai varēja uzkāpt.

- Trāpīji?

- Salauzu degunu, Oriks iespurdzās.

Negribot arī Eragons iesmējās. Likšu aiz auss, lai man kas tāds negadītos. Viņš aptvēra bļodiņu ar abām plaukstām, lai tās sasildītu.

Atskanēja metāla žvadzoņa Oriks kaut ko izvilka no mai­siņa, kuru nēsāja pie jostas. Ņem, rūķis noteica, ieslidinājis Eragona plaukstā savstarpēji savienotu zelta gredzenu murskuli.

- Tas ir galvlauzis, ko mēs izmantojam, lai pārbaudītu gudrību un izveicību. Te ir astoņas cilpas. Ja sakārtosi pareizi, tās izvei­dos gredzenu. Man pašam tas ir lieti noderējis, novēršot prātu no satrauktām domām.

- Paldies, nomurmināja Eragons. Šķita, viņu jau tagad apbū­rusi mirdzošās ligzdas neticamā sarežģītība.

- Ja spēsi to salikt, vari paturēt.

Atgriezies teltī, Eragons apgūlās uz vēdera un blāvajā gaismā, ko cauri telts ieejas audumam meta ugunskurs, ņemas pētīt gre­dzenus. Četri posmi bija savienoti ar četriem citiem posmiem. Apakšdaļā visi bija gludi, bet augšpuse atgādināja asimetriskus zigzagus te gredzeniem vajadzēja sakrist citam ar citu.

Izmēģinādams dažādus salikumus, Eragons drīz sapīka likās neiespējami novietot abas gredzenu grupas paralēli tā, lai tās būtu iespējams savienot.

Izaicinājuma aizrauts, viņš ātri vien aizmirsa par tikko pie­dzīvotajām šausmām.

Eragons pamodās īsu brīdi pirms saullēkta. Izberzējis miegu no acīm, viņš izrāpās no telts un izstaipījās. Elpa uzmeta baltu mutuli dzedrajā rīta gaisā. Viņš ar galvas mājienu pasveicināja Šrrgnienu, kuram bija uzticēta rīta sardze, tad nokāpa līdz upes krastam un nomazgāja seju, samiegdamies no aukstā ūdens dzēlīguma.

Viņš ar prātu sameklēja Safiru, tad apjoza Zaroku un devās uz pūķa pusi cauri dižskābaržiem, kas auga gar Az Ragni. Drīz vien Eragona rokas un seja bija izmirkuši rasā, kas klāja vijķiršu krūmus, kuriem nācās spraukties cauri. Saņēmis spēkus, jaunek­lis izlauzās cauri zaru tīklam, un viņa skatienam pavērās klusē­jošais līdzenums. Mazliet tālāk uz priekšu slējās apaļš pakalns. Tā virsotnē kā divas senas statujas stāvēja Safira un Arja. Viņas raudzījās uz austrumiem, kur debesīs audās sarkanīga blāzma, likdama prērijai uzplaukt dzintara spožumā.

Kad abus siluetus skāra pirmie tiešie saules stari, Eragons atcerējās, kā savulaik, pāris stundu pēc izšķilšanās, Safira, tupot viņa gultas galvgalī, bija vērojusi saullēktu. Dzedrās, mirdzo­šās acis zem kaulainajām uzacīm, kakla spraigais liekums un stiegrainais spēks, kas likās iegravēts katrā ķermeņa līnijā, pada­rīja viņu līdzīgu vanagam vai piekūnam. Safira bija medniece un viņai pilnā mērā piemita tas mežonīgais skaistums, ko ietvēra šī vārda nozīme. Arjas stūrainie vaibsti un panteras grācija lieliski atbilda pūķim viņai līdzās. Šajā mirklī, kad Arja un Safira stāvēja, pirmo saullēkta staru apmirdzētas, starp abu būtībām nevarēja atrast ne mazāko neatbilstību.

Pār Eragona muguru pārskrēja apbrīnas un prieka trīsas. Šī bija viņa īstā sūtība būt par Jātnieku. Viņam bija tik ļoti laimējies, ka tieši viņš viens visā Alagēzijā bija savienots ar šo brīnumu. Jauneklim acīs saskrēja prieka asaras un lūpas savilkās nevaldāmas pacilātības smaidā, tīru emociju vilnim aizskalojot visas šaubas un bailes.

Vēl arvien smaidīdams, viņš uzkāpa pakalnā un nostājās līdzās Safirai, lai kopā ar savu pūķi vērotu jaunas dienas piedzimšanu.

Arja paskatījās uz viņu. Eragons pavērās elfai acīs, un viņa sirdī kaut kas nodrebēja. Jauneklis nosarka, nesaprazdams, kāpēc tā notiek. Viņš pēkšņi izjuta saikni ar elfu, viņš pēkšņi aptvēra, ka Arja saprot viņu labāk nekā visi pārējie, izņemot Safiru. Šīs izjū­tas samulsināja Eragonu, jo neviens nekad iepriekš viņu nebija tā saviļņojis.

Visas dienas garumā, atminējies no rīta piedzīvoto, Eragons smaidīja un pakrūtē izjuta savādu, vārdā nenosaucamu emociju rosīšanos. Teju līdz pašam vakaram viņš nosēdēja, atbalstījies pret nojumes sienu, mēģinot salikt Orika gredzenu un vērojot mainīgo ainavu.

Ap pusdienlaiku viņi iebrauca vēl vienā ielejā, kur Az Ragni ietecēja vēl kāda upe, divkāršodama tās platumu un straumes ātrumu. Nu jau krasti atradās teju veselu jūdzi viens no otra. Rūķiem nācās norauties vaiga sviedros, lai noturētu plostus vare­najā straumē un izvairītos no koku stumbriem, kuri pa brīdim trāpījās ceļā, draudot sašķaidīt viņu peldlīdzekļus.

Kādu jūdzi pēc upju sateces Az Ragni pagriezās uz ziemeļiem un plūda garām vientuļai, mākoņu vainaga apvītai virsotnei, kas slējās atstatu no pārējās Beoru grēdas gluži kā milzīgs sargtornis, kas vēro līdzenumā notiekošo.

Ieraugot smaili, rūķi tai paklanījās, un Oriks paskaidroja Era­gonam: Tas ir Molduns Lepnais. Beidzamais īstais kalns, ko redzēsim šī ceļojuma laikā.

Kad vakarā plostus pietauvoja krastā, Eragons redzēja, kā Oriks rūpīgi iztin garu, melnu kārbu ar perlamutra, rubīnu un sudraba dzīsliņu inkrustācijām. Oriks atvēra slēdzīti, tad pacēla kārbas vāku. Skatienam pavērās nenostiegrots loks sarkana samta ligzdā. Loks bija darināts no melnkoka, bet uz tā ar zeltu bija uzburtas izsmalcinātas vīteņu, ziedu, dzīvnieku un rūnu līnijas. Eragonam ierocis likās tik izcils, ka nez vai kāds vispār uzdrīkstētos tādu izmantot.

Oriks nospriegoja loku tas bija teju rūķa augumā, tomēr Era­gona acīs nešķita lielāks par bērna apmācībai paredzētu ieroci -, nolika kasti sāņus un bilda: Iešu sagādāt kādu mazumiņu svai­gas gaļas. Būšu atpakaļ pēc stundas. Ar šiem vārdiem rūķis nozuda brikšņos. Torvs neapmierināti norūca, tomēr neaizkavēja mednieku.

Kā solījis, Oriks atgriezās ar divām garkakļu zosīm. Uzgāju bariņu, bija satupušas kokā, viņš noteica, pasviezdams putnus Dutmēram.

Kad Oriks atkal izņēma dārgakmeņiem rotāto kārbu, Eragons vaicāja: No kāda koka ir darināts tavs loks?

- No koka? Oriks iesmējās, papurinādams galvu. Ar tik īsu loku no koka tālāk par divdesmit jardiem nevar aizšaut; turklāt tas vai nu salūzīs, vai pēc pāris šāvieniem padosies stiegras spriegojumam. Nē, šis loks ir gatavots no urgļa raga!

Eragons aizdomīgi nopētīja rūķi, pirmajā brīdī iedomādamies, ka viņu velk uz zoba. Rags nav pietiekami lokans un atsperīgs, lai no tā gatavotu loku.

- O, Oriks iesmējās, tas tāpēc, ka cilvēki neprot to pareizi apstrādāt. Mēs vispirms iemācījāmies apstrādāt feldunostu ragus, bet tieši to pašu var izdarīt arī ar urgļu ragiem. Vispirms ragu pārzāģē uz pusēm gareniski, tad izgrebj ārējo spirāli, līdz tā ir vajadzīgajā biezumā. Tad iegūto sloksni novāra, lai padarītu to gludu, un ar smilšpapīru piešķir galīgo apveidu, tad ar līmi, kas pagatavota no zivju zvīņām un foreļu aukslēju ādas, no iekšpu­ses pielīmē izliektai oškoka kārtij. Tad kārts otru pusi pārklāj ar vairākiem dzīslu slāņiem tie piešķir lokam piecirtienu. Pēdējais posms ir izgreznošana. Viss šis process var aizņemt teju desmit­gadi.

- Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis par šādi gatavotiem lokiem, Eragons atzinās. Pēc Orika stāsta viņa paša ierocis likās vien pavirši noskaldīts zars. Cik tālu ar to var aizšaut?

- Pārliecinies pats, Oriks sacīja. Rūķis pasniedza loku Era­gonam, viņš to drebošām rokām paņēma, baidīdamies sabojāt grezno apdari. Oriks izvilka no bultu maka šautru un iedeva jauneklim. Tikai tu būsi man parādā bultu.

Eragons iegrebumu bultas galā pielāgoja stiegrai, nomērķēja pāri Az Ragni un uzvilka loku. To varēja atvilkt tikai pēdas divas, tomēr pašam par lielu pārsteigumu viņš saprata, ka loks ir krietni smagāks par viņējo. Viņam tikko pietika spēka, lai noturētu stiegru uzvilktu. Jauneklis atlaida bultu, un tā ar skaļu žvīks! izgaisa, lai parādītos tālu virs upes. Eragons, neticēdams paša acīm, vēroja, kā bulta iekrīt ūdenī Az Ragni vidū.

Jātnieks tūlīt pat iesniedzās prātā, lai viņu piestrāvotu burvju spēks, un nomurmināja: Gath sem oro un lam iet. Pēc pāris sekundēm bulta parādījās gaisā un iekrita Eragona pastieptajā plaukstā. Un te būs, viņš pasmaidīja, bulta, kuru biju tev parādā.

Oriks piesita ar dūri pie krūtīm un tad ar acīmredzamu gan­darījumu paņēma gan loku, gan bultu. Lieliski! Tātad man vēl arvien ir apaļi divi duči. Citādi būtu jāgaida līdz Hedartai, lai papildinātu bultu maku. Rūķis izveicīgi atlaida loka stiegru un ielika to kastē, pašu kasti rūpīgi ievīstīdams mīkstā drānā.

Eragons tikai tagad pamanīja, ka viņu vēro Arja. Viņš vērsās pie elfas ar jautājumu: Vai arī jūs izmantojat raga lokus? Jūs, elfi, esat tik spēcīgi, ka koka stops sašķīstu skaidās, ja nebūtu pietiekami smags jūsu spēkam.

Mēs savus lokus izdziedam no kokiem, kuri neaug. To pateikusi, Arja aizgāja.

Vairākas dienas ceļotāju plosti slīdēja garām laukiem, ko klāja pavasara zāle, bet Beoru kalni pārvērtās baltā, dūmaku klātā sienā tālu aiz muguras. Krastos bieži manīja milzīgus gazeļu un nelielu, sarkanu briežu pulkus, kas valgām acīm viņus vēroja.

Tagad, kad vairs nedraudēja fanguru uzbrukumi, Eragons teju vai katru dienu kārtīgi izlidojās ar Safiru. Šī bija pirmā reize kopš Gileadas, kad viņi varēja tik daudz laika pavadīt gaisā, un abi to labprāt izmantoja. Turklāt lidojumi deva iespēju izvairīties no neveiklā, mulsinošā Arjas tuvuma plosta šaurībā; tas sagādāja Eragonam jūtamu atvieglojumu.