Vecākais

LEJUP PA ŠALCOŠO EZERUPI

Pirmajā dienā pēc izbraukšanas no Tarnagas Eragons mēģi­nāja iemācīties visu Undina sargu vārdus. Rūķus sauca Ama, Trihga, Hedins, Eksvars, §jrrgniens šis vārds nu nekādi neļāvās izrunājams, lai gan nozīmēja gluži vienkārši "Vilka Sirds" -, Dutmērs un Torvs.

Katra plosta vidū slējās pa nelielam namiņam. Eragons laiku vislabprātāk kavēja, sēdēdams uz baļķiem plosta galā un vēro­dams, kā garām slīd Beoru kalni. Pāri dzidrajai upei šaudījās zivjdzenīši un kovārņi, zilie gārņi, kā uz ķekatām sakāpuši, stāvēja pie dūksnainā krasta, kur lazdu, dižskābaržu un vītolu sienā ik pa brīdim pazibēja saulstaru kūļi. Laiku pa laikam kādā paparžu pudurī iekurkstējās vērša varde.

Kad līdzās viņam iekārtojās Oriks, Eragons atzina: Skaisti.

- Tiesa gan. Rūķis klusiņām aizkūpināja pīpīti, tad atlaidās un sāka to pakšķināt.

Eragons klausījās, kā čīkst koks un virve tur Trihga, stāvot pakaļgalā, ar garu airi stūrēja plostu. Orik, vai tu zini, kāpēc Broms pievienojās vārdeniem? Es par viņu zinu tik ļoti maz. Lie­lāko dzīves daļu es viņu pazinu vienkārši kā miesta stāstnieku.

- 0, viņš nepievienojās vārdeniem; viņš palīdzēja tos radīt. Oriks uz brīdi pieklusa, lai izpurinātu pelnus ūdenī. Kad Galba­torikss kļuva par karali, Broms, izņemot Atkritējus, bija vienīgais dzīvais Jātnieks.

- Bet tajā laikā viņš jau vairs nebija Jātnieks. Viņa pūķi noga­lināja kaujā pie Doru Araibas.

- Labi, taču viņam bija Jātnieka zināšanas un iemaņas. Broms pirmais sāka pulcēt trimdā izklīdušos Jātnieku draugus un sabied­rotos. Tieši viņš pārliecināja Hrotgaru, lai ļauj vārdeniem apmes­ties Farthendurā, tieši viņš gādāja par elfu atbalstu.

Kādu brīdi valdīja klusums. Kāpēc Broms atteicās stāties vārdenu priekšgalā? Eragons vaicāja.

Oriks ironiski pasmaidīja. Iespējams, viņam nekārojās varas. Tas norisinājās kādu laiku pirms tam, kad Hrotgars mani adop­tēja, tāpēc es Bromu Troņheimā tiku sastapis maz… Viņš vienmēr bija projām vai nu lai cīnītos ar Atkritējiem, vai nu lai kārtotu kādus citus jautājumus.

- Vai tavi vecāki ir miruši?

- Tā gan. Viņi saslima ar bakām, kad es vēl biju mazs, bet Hrotgars bija tik laipns, ka pieņēma mani savā namā un, tā kā viņam pašam bērnu nav, pasludināja mani par savu manti­nieku.

Eragons iedomājās par savu bruņucepuri ar Ingeitumu zīmi. "Arī pret mani Hrotgars bija ļoti laipns."

Kad pēcpusdienā iestājās krēsla, rūķi katrā plosta stūrī izkāra pa apaļam lukturim. Tie izstaroja sarkanu gaismu. Eragons atce­rējās, ka tā neapžilbina un palīdz labāk redzēt tumsā. Nostājies līdzās Arjai, viņš pētīja lukturu tīro, nekustīgo staru. Vai zini, kā viņi gatavo šos lukturus? Eragons ievaicājās.

- Šos buramvārdus mēs iemācījām rūķiem pirms daudziem jo daudziem gadiem. Viņi tos izmanto ar izcilu meistarību.

Jauneklis pakasīja zodu un vaigus, šur un tur sataustīdams rugāju saliņas. Vai tu man varētu iemācīt kādas burvestības, kamēr mēs ceļojam?

Arja paskatījās uz Eragonu, apbrīnojami stabili stāvēdama uz ļodzīgajiem baļķiem. Tā nav mana loma. Tevi gaida skolotājs.

- Tad vismaz izstāsti, viņš nelikās mierā, ko nozīmē mana zobena vārds?

Arja pieklusināja balsi. "Posts" ir tava zobena vārds. Un to arī tas nesa, pirms nonāca tavās rokās.

Eragons ar riebumu paskatījās uz Zaroku. Jo vairāk viņš uzzi­nāja par savu ieroci, jo ļaunāks tas likās, it kā asmens spētu nest nelaimi pats pretēji saimnieka gribai. Morzans ar to ne vien noga­lināja Jātniekus pat Zaroka vārds ir ļaunumu vēstošs. Ja vien šo zobenu Eragonam nebūtu iedevis Broms un ja ne apstāklis, ka Zaroks nekad nezaudēja asumu un to nebija iespējams salauzt, jauneklis tajā pašā mirklī būtu iesviedis to upē.

Pirms satumsa pavisam, Eragons aizpeldēja līdz Safirai. Pirmo reizi kopš Troņheimas viņi izlidojās kopā pēc sirds patikas, pacel­damies augstu virs Az Ragni, kur gaiss kļuva retinātāks, bet upe lejā atgādināja violetu svēdru.

Lidojot bez segliem, Eragonam nācās īpaši stingri piespiest ceļ­galus Safirai pie sāniem, un cietās zvīņas atkal pieskārās rētām, ko bija atstājis abu pirmais lidojums.

Kad pūķis sasvērās pa kreisi, lai uztvertu augšupejošu gaisa strāvu, Jātnieks pamanīja, kā no klints sienas lejāk atdalās trīs brūni punktiņi un strauji ceļas uz augšu. Pirmajā mirklī Eragons noturēja tos par piekūniem, bet, kad radījumi pielidoja tuvāk, viņš aptvēra, ka tie ir vismaz divdesmit pēdu gari, ar šaurām astēm un ādu pārklātiem spārniem. Starp citu, tie līdzinājās pūķiem, tikai ķermeņi bija mazāki, kārnāki, un tajos jautās kas čūskām radnie­cīgs. Turklāt to zvīņas nebija spožas un klājās pamīšus zaļos un brūnos plankumos.

Pārsteigtais Eragons norādīja uz radījumiem Safirai. Vai tie varētu būt pūķi ?

Es nezinu. Viņa turpināja mierīgi planēt, vērodama jaunpienācējus, kas tagad meta lokus ap viņiem. Izskatījās, ka Safira mul­sina radījumus. Tie ik pa brīdim metās uz pūķa pusi, lai pēdējā mirklī nošņāktos un pārlaistos viņai pār galvu.

Eragons pasmaidīja un mēģināja ar prātu pieskarties dīvaino lidoņu domām. Visi trīs uzreiz atsprāga nostāk un sāka satraukti sakliegties vai drīzāk saspiegties. Pavērtie purni vēl vairāk pastiprināja līdzību ar čūskām. Spiedzienu tonalitāte izrādījās ne vien mentāli, bet arī fiziski bīstama. Tā ar mežonīgu spēku ielauzās Eragona būtībā, mēģinot padarīt viņu rīkoties nespējīgu. Arī Safira to sajuta. Turpinādami griezīgi spiegt, radījumi metās viņiem virsū ar saviem dunča asuma nagiem.

Turies, brīdināja Safira. Viņa sakļāva kreiso spārnu un pagrie­zās sāņus, tā izvairīdamās no diviem radījumiem, tad strauji savicināja spārnus un pacēlās pāri trešajam. Tikmēr Eragons izmisīgi centās nobloķēt spiedzienu. Tikko viņa prāts no tā atbrīvojās, viņš gribēja ķerties pie maģijas. Nenogalini tos, ieminējās Safira. Es gribu paplosīties.

Kaut gan radījumi likās izmanīgāki par Safiru, pūķis bija krietni masīvāks un spēcīgāks. Kad viens no briesmoņiem straujā pikējumā metās viņai virsū, Safira apsviedās ar muguru pret zemi un, atpakaļ krizdama, trieca priekškājas uzbrucējam krūtīs.

Spiedziens kļuva krietni klusāks, un ievainotais ienaidnieks atkāpās.

Safira izpleta spārnus un sagriezās pa labi, lai stātos pretī pārējiem diviem radījumiem, kuri atkal gatavojās uzbrukt. Pūķis izlieca kaklu, Eragons dziļi starp viņas ribām sajuta dobju dunoņu, un tad no Safiras žokļiem izšāvās liesmu mēle. Pūķa galvu ieskāva nokaitēti zils oreols, un dārgakmeņiem līdzīgās zvīņas uzmir­dzēja, it kā Safira būtu nule piedzimusi jauna zvaigzne.

Abi pūķveidīgie briesmoņi satraukti ieķērcās un pašķīda katrs uz savu pusi. Uzbz'ukums Eragona prātam apsīka, draudīgajiem lidoņiem steigšus dodoties projām. Visbeidzot uzbrucēji pagaisa skatienam kaut kur starp klintīm.

Tu gandrīz nometi mani, Eragons piktojās, atlaižot rokas, ar kurām bija cieši apskāvis pūķa kaklu.

Safiras skatienā jautās lepnums pašai par sevi. Gandrīz neskaitās.

Tā gan, jauneklis nosmējās.

Uzvaras sajūsmināti, viņi atgriezās pie plostiem. Kad Safira nolaidās ūdenī, uzsizdama gaisā divas varenas šaltis, atskanēja Orika sauciens: Vai visi sveiki un veseli?

- Veseli, veseli, atsaucās Eragons. Safirai peldot uz plosta pusi, ledainais ūdens virmoja ap viņa kājām. Vēl viena tikai Beoriem raksturīga dzīvnieku suga?

Oriks palīdzēja Eragonam uzkāpt uz plosta. Mēs tos dēvējam par fanguriem. Tie nav tik gudri kā pūķi un nespēj spļaut uguni, tomēr no fanguriem jāpiesargās.

- To mēs ātri vien sapratām. Eragons masēja deniņus, cen­šoties i'emdēt galvassāpes, ko bija atstājis fanguru uzbrukums. Labi, ka Safira izrādījās krietni pārāka par šiem.

Protams, piebilda pūķis.

- Tā tie medī, Oriks paskaidroja. Viņi ar prāta spēku sastindzina upuri un tad saplosa to.

Safira ar asti uzsita pamatīgu ūdens šļakatu, trāpīdama Era­gonam. Lieliska doma. Varbūt izmēģināšu šo paņēmienu nāka­majā reizē, kad pati došos medībās.

Viņš pamāja. Arī kaujā tas varētu noderēt.

Arja pienāca pie plosta malas. Es priecājos, ka nenogalinā­jāt tos. Fanguri ir visai reti sastopami, triju zaudējums būtu ļoti būtisks.

- Lai arī reti, viņi tik un tā pamanās aizstiept milzumu mūsu lopu, no namiņa norūca Torvs. Rūķis aizkaitinājumā gremoja tik sparīgi, ka līdzi kustējās visa pinkainā bārda. Iznācis pie Eragona, viņš bilda: Un būtu labāk, ja tu, Ēnkāvi, nelidinātos apkārt, kamēr mēs esam Beoru kalnos. Tāpat jau nav viegli pasargāt tevi no dažādām nepatikšanām, lai tu ar savu pūķi vēl plēstos ar vējačūskām.

- Mēs turēsimies pie zemes, līdz sasniegsim līdzenumus, Eragons apsolīja.

- Lieliski.

Kad viņi piestāja krastā, lai pārnakšņotu, rūķi pietauvoja plostus pie apsēm blakus mazas upītes ietekai. Ama iekūra uguns­kuru, bet Eragons tikmēr palīdzēja Eksvaram nogādāt Ledusliesmu uz zemes. Viņi piesēja ērzeli leknā pļaviņā.

Torvs pārraudzīja sešu lielu telšu uzsliešanu. Hedins savāca gana malkas, lai tās pietiktu līdz nākamajam rītam, bet Dutmērs nonesa pārtiku no otrā plosta un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Arja stājās sardzē nometnes malā, un, tikuši galā ar saviem pienā­kumiem, viņai piebiedrojās Eksvars, Ama un Trihga.

Aptvēris, ka viņam vairs nav ko darīt, Eragons notupās pie ugunskura līdzās Orikam un Srrgnienam. Kad Šrrgniens novilka cimdus un pacēla rētu klātās rokas pret liesmām, Eragons pama­nīja, ka no visu pirkstu kauliņiem, izņemot īkšķi, slejas apmēram ceturtdaļcollu augsti pulēta tērauda dzelkšņi.

- Kas tie tādi? jauneklis vaicāja.

Šrrgniens paskatījās uz Oi'iku un iesmējās. Tās ir manas askudgamlnas… manas "tērauda dūres". Nepieceldamies viņš pagriezās un trieca dūri pret apses stumbru, atstādams mizā

četrus simetriskus caurumus. Šrrgniens iesmējās vēlreiz. Tie ir visai noderīgi, ja nākas kādam sist.

Redzētais vēl vairāk uzkurināja Eragona ziņkāri un skaudību. Kā tos taisa? Nu, es gribēju vaicāt, kā tos dzelžus piestiprina pie rokām?

Šrrgniens saminstinājās, laikam cenzdamies atrast pareizos vārdus. Vispirms dziednieks tevi aizmidzina, lai tu nejustu sāpes. Tad katrā locītavā izurbj, ja? caurumu… Viņš pār­trauca sakāmo un kaut ko žigli izklāstīja Orikam rūķu valodā.

- Katrā caurumā ievieto metāla ligzdu, Oriks turpināja stāstu. To ar maģijas palīdzību nostiprina vietā, un, kad rokas ir pilnīgi sadzijušas, ligzdās var ieskrūvēt dažāda lieluma un veida dzelkšņus.

-Jā, redzi, smaidīdams piebilda Šrrgniens. Viņš saņēma dzelksni virs kreisās rokas rādītājpirksta, uzmanīgi izskrūvēja to no locītavas un pasniedza Eragonam.

Eragons smaidot pasvārstīja aso metāla gabalu plaukstā. Es ari gribētu "tērauda dūres". Tad viņš atdeva dzelksni Šrrgnienam.

- Tā ir bīstama operācija, Oriks brīdināja. Vien retais rūķis izvēlas askudgamlnas, jo, ja urbis nejauši ieurbjas par dziļu, roka var kļūt nekustīga. Viņš pacēla savu dūri un parādīja to Erago­nam. Turklāt rūķu kauli ir resnāki par cilvēku kauliem, tāpēc, iespējams, cilvēkam askudgamlnas nemaz nevar ieriktēt.

- Likšu aiz auss. Tiesa, Eragons nespēja izmest no galvas ainu, kā viņš, cīnoties ar askudgamlnām un nebīstoties savainot rokas, triektu dūri krūtīs kaut vai bruņās tērptam urglim. Tā būtu lieliska iespēja.

Pēc vakariņām Eragons nozuda savā teltī. Ugunskurs liesmoja gana gaiši, lai viņš spētu saskatīt Safiras apveidu līdzās teltij tas līdzinājās no melna papīra izgrieztam un pie audekla sienas pielīmētam siluetam.

Uzsedzis segas uz kājām, Eragons truli vērās pats sev klēpī. Nogurums māca, bet gulēt vēl īsti negribējās. Prāts nelūgti aizklīda domās par mājām. Viņš gudroja, kā klājas Roranam, Horstam un pārējiem kārvahalliešiem, vai laiks Palankāras ielejā ir gana silts, lai zemnieki varētu sākt sējas darbus. Eragonu pēkšņi pārņēma ilgas un skumjas. Viņš izņēma no somas bļodiņu un no ūdensmaisa piepildīja to līdz malām ar šķidrumu. Tad viņš sakopoja domas, raidīdams tās uz Rorana tēlu, un nočukstēja: Draumr kopa.

Kā jau ierasts, ūdens vispirms kļuva melns, lai pēc tam noskaidrotos, atklājot vīziju. Eragons^ieraudzīja Roranu sēžam sveču izgaismotā guļamistabā tā izskatījās pēc Horsta mājas. Rorans laikam ir pametis darbu Terinsfordā, Eragons nosprieda. Brālēns sēdēja, atbalstījies uz ceļgaliem un saņēmis plaukstas vienu otrā, un skatījās pi'etējā sienā. Eragons pazina šo sejas izteiksmi tā parasti nozīmēja, ka Rorana prātu nodarbina kāds sarežģīts jautājums. Lai nu kā, Rorans izskatījās gana labi, ja nu varbūt mazliet saspringts, un tas nomierināja Eragonu. Pēc dažām minūtēm viņš pārtrauca burvestību un brālēna tēls pagaisa no ūdens virsas.

Pārliecinājies, ka mājās viss kārtībā, Eragons iztukšoja trauku un apgūlās, uzvilkdams segas līdz zodam. Viņš aizvēra acis un iegrima siltajā puskrēslā, kas nošķir apziņu no miega, kurā reali­tāte liecas un šūpojas domu vējā, kur radošu ideju ziedi pāraug īstenības robežas un padara visu iespējamu.

Jaunekļa acu priekšā pavērās drūmi melnas debesis, pāri kurām vēlās sarkani dūmu mutuļi. Vārnas un ērgļi meta lokus augstu debesis, virs bultu mākoņiem, ko milzu kaujas laukā pre­tinieki raidīja cits citam. Sadangātajos dubļos saļima kāds vīrs ar sadragātu ķiveri un asinīm notašķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza augšup pamesta roka.

Eragona acu priekšā parādījās bruņu klāta plauksta. Cimds atradās tik tuvu, ka ar pulēta tērauda mirdzumu aizsedza pusi no ainas. Kā nepielūdzama mašīna īkšķis un trīs pēdējie pirksti savilkās dūrē, atstājot rādītājpirkstu ar liktenīgu nenovēršamību norādām uz pakritušo vīru.

Kad Eragons izlīda no telts, redzētā vīzija vēl arvien nodarbi­nāja viņa prātu. Safiru viņš atrada kādu gabaliņu ārpus nometnes

163

košļājam kaut ko spalvainu. Kad viņš izstāstīja, ko redzējis, viņa uz mirkli sastinga pavērtu muti, tad atgāza galvu un norija gaļas kumosu.

Pēdējo reizi, kad tu ko tādu piedzīvoji, viņa atgādināja, tas izrādījās patiess paredzējums par citviet notiekošo. Vai, tavuprāt, kaut kur Alagēzijā notiek liela kauja?

Jauneklis paspēra nokritušu zaru. Neesmu pārliecināts… Broms skaidroja, ka ir iespējams pieredzēt tikai cilvēkus, vietas un lietas, kuras tu jau iepriekš esi redzējis. Tomēr redzētajā vietā es nekad neesmu bijis. Tiesa, arī Arju pirms sapņa Teirmā es nebiju saticis.

Varbūt Togira Ikonoka spēs to izskaidrot ? Posdamies ceļā, rūķi likās esam krietni bezrūpīgāki laikam tāpēc, ka Tarnaga bija palikusi krietnu gabalu aiz muguras. Kad pavadoņi sāka ar kārtīm stumties lejup pa Az Ragni, Eksvars rūķis, kurš stūrēja Ledusliesmas plostu, iedziedājās savā raup­jajā basā:

Pa šalcošo ezerupi, Pa Klifa asiņu straumi Mēs lejup uz baļķa traucam Dzimtas pavardu meklēt.

Zem ērgļu debesīm augstām, Caur vilku biezokņiem dziļiem Mūs asiņains baļķis vada Zeltu un dimantus meklēt.

Lai krastā zvaniķis zvana, Lai akmeņu grēdas mūs sargā, Jo, atstājis tēvtēvu mājas, Es svešā tukšumā traucos.

Pārējie rūķi pievienojās Eksvaram, pēc pāris nodziedātiem pantiem pāriedami uz rūķu valodu. Viņu balsu dobjā dunoņa pavadīja Eragonu, kurš uzmanīgi aizlaipoja līdz plosta priekšga­lam, kur, sakrustojusi kājas, sēdēja Arja.

-Es… miegā redzēju vīziju, Eragons ierunājās. Elfa iein­teresēti pacēla acis, un viņš atkārtoja, ko bija skatījis. Ja tā ir pieredzēšana, tad…

- Tā nav pieredzēšana, Arja viņu pārtrauca. Viņa runāja īpaši lēni, it kā lai novērstu jebkāda pārpratuma iespēju. Es ilgi domāju, kā tu varēji saskatīt mani, ieslodzītu Gileadā. Manuprāt, kamēr es gulēju bezsamaņā, mans gars meklēja palīdzību, lai kaut kur spētu rast atbalstu.

- Bet kāpēc tieši es?

Arja pamāja turp, kur ūdenī kūleņoja Safira. Piecpadsmit gadu sargājot Safiras olu, pieradu pie viņas klātbūtnes. Es mēģi­nāju aizsniegt kaut ko radniecīgu, kad pieskāros taviem sapņiem.

- Vai tiešām tu esi tik spēcīga, ka no pašas Gileadas spēj aiz­sniegt cilvēku Teirmā? Turklāt ņemot vērā to, ka biji sazāļota?

Arjas lūpām pārslīdēja tikko jaušams smaids. Es varētu stāvēt pie pašiem Vrengardas vārtiem un sarunāties ar tevi tik­pat skaidri kā tagad. Viņa apklusa. Ja tu nepieredzēji mani Teirmā, tad nevarēji pieredzēt arī šīsnakts sapni. Visticamāk, tā ir priekšnojauta. Tā ir novērota visās saprātīgajās rasēs, jo īpaši starp maģijas pratējiem.

Plosts nolīgojās, un Eragons pieturējās pie tīkla, ar kuru bija nostiprinātas mantas. Ja tas, ko es redzēju, nenovēršami notiks, tad kā gan mēs varam mainīt nākotni? Vai mūsu izvēlei ir kaut jel kāda nozīme? Ja nu es tūlīt mestos no plosta ūdenī un noslīktu?

- Bet tu taču tā nerīkosies. Arja iemērca kreisās rokas rādī­tājpirkstu upē un tad brīdi vēroja ūdens lāsi tā galā piliens atgādināja drebošu lēcu. Reiz, jau ļoti sen, kāds elfs, vārdā Merzadi, piedzīvoja priekšnojautu, ka drīz vien kādā kaujā nejauši nogalinās savu dēlu. Tā vietā, lai ļautu kam tādam notikt, viņš izdarīja pašnāvību, izglābdams dēlu un pierādīdams, ka nākotne neatbilst priekšnojautai. Tiesa, ja tu pats sevi nenogalini, tev ir mazāk iespēju mainīt savu likteni, jo nezini, kādas izvēles aizvedīs tevi līdz punktam laikā, par kuru tev bija priekšnojauta. Elfa papurināja roku, un ūdens lāse sašķīda pret baļķi. Mēs zinām, ka ir iespējams iegūt informāciju no nākotnes, pareģi bieži jūt, kurp cilvēku vedis viņa dzīve, taču mēs neesam pratuši šo procesu padarīt pietiekami precīzu, lai varētu izvēlēties, ko, kur un kad gribētu ieraudzīt.

Eragonam ideja par zināšanu iegūšanu pāri laika robežām likās nepatīkami satraucoša. Tā uzdeva pārāk daudz jautājumu par realitātes būtību. Neatkarīgi no tā, vai liktenis un iepriekšnolemtība patiešām pastāv, vienīgais, ko spēju, ir baudīt tagadni un dzīvot pēc iespējas godprātīgāk. Tomēr viņš nespēja neuzdot vēl vienu jautājumu: Bet kas mani atturēs pieredzēt kādu no savām atmiņām? Es tajās visu esmu redzējis… tātad man vajadzētu spēt tās skatīt vēlreiz ar maģijas palīdzību.

Arja ieskatījās Eragonam acīs. Ja tev ir dārga dzīvība, nekad nemēģini darīt ko tādu. Pirms daudziem gadiem vairāki mūsu zintnieki nolēma atminēt visas laika miklas. Mēģinot izsaukt pagātni, viņiem izdevās savos spoguļos radīt vien izplūdušu ainu, bet tad burvestība izsūca viņu enerģiju un visus nogalināja. Mēs vairs nemēģinājām atkārtot šādus eksperimentus. Daži uzskata, ka burvestība varētu izdoties, ja tajā piedalītos vēl vairāk magu, tomēr neviens negrib uzņemties tādu risku, tāpēc pagaidām šis pieļāvums tā arī paliek nepierādīts. Turklāt, pat ja kādam izdotos pieredzēt pagātni, tam nebūtu īpaši lielas jēgas. Bet, lai pieredzētu nākotni, magam ir precīzi jāzina, kas, kur un kad notiks, un tad tam vairs nav īpašas nozīmes.

Tātad, viņa turpināja, tas ir noslēpums, kā cilvēki miegā spēj piedzīvot priekšnojautas, kā viņi spēj neapzināti paveikt to, kas nav bijis pa spēkam mūsu dižākajiem burvjiem. Priekšnojau­tas, iespējams, saistās ar maģijas dabu un dziļāko būtību… vai varbūt tās darbojas līdzīgi pūķu senatmiņām. Mēs to nezinām. Mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par maģiju. Elfa ar līganu kustību piecēlās kājās. Tikai uzmanies un neapmaldies starp priekšno­jautām.