Vecākais

ATKALREDZĒŠANĀS

Rorans stāvēja "Pūķa spārna" priekšgalā un klausījās, kā ūdenī švīkst airi. Viņš tik tikko bija beidzis airēšanas maiņu, un labo plecu pārņēma aukstas, plosošas sāpes. "Vai man mūžam nāksies mocīties ar šīm razaku atstātajām atmi­ņām?" Viņš notrausa sviedrus no pieres un centās nelikties ne zinis par smeldzi, tā vietā pievērsdams skatienu upei, kuru aizse­dza sodrējainu mākoņu vāli.

Pienāca Elēna un apstājās viņam līdzās pie kuģa borta. Kalēja sieva uzlika roku uz lielā vēdera. Pat ūdens izskatās ļauns, viņa noteica. Varbūt mums vajadzēja palikt Dautā, nevis meklēt jaunas nepatikšanas?

Rorans baidījās, ka sievietei ir taisnība. Pēc Kuiļa Acs viņi no Dienvidu salām aizburāja atpakaļ pie krasta un tad pa Džietas upi devās līdz Surdas ostas pilsētai Dautai. Kad beidzot viņi piestāja krastā, pārtikas krājumi bija izsīkuši, bet paši kārvahallieši novārguši un slimi.

Sākumā jauneklis grasījās palikt Dautā, vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsētas galva, lēdija Alarisa, viņus uzņēma ar lielu prieku. Taču tāds bija Rorana nodoms, pirms viņš uzzināja par Galbatoriksa armiju. Ja vārdenus sakautu, viņš nekad vairs neredzētu Katrīnu. Tāpēc viņš ar Džeoda palīdzību pārliecināja Horstu un daudzus citus ciematniekus: ja viņi vēlējās dzīvot Surdā un nebaidīties no Impērijas, tad viņiem jādodas augšup pa Džietu un jāiet talkā vārdeniem. Šoreiz ar pārliecināšanu veicās īpaši smagi, taču galu galā Roranam tas izdevās. Kad viņi izklāstīja lēdijai Alarisai par ieceri doties palīgā vārdeniem, viņa apgādāja kārvahalliešus ar visu nepieciešamo.

Kopš došanās ceļā Rorans bieži prātoja, vai izdarījis pareizo izvēli. "Pūķa spārns" bija visiem noriebies. Ļaudis staigāja saspringti un viegli aizkaitināmi, un apziņa, ka viņi dodas kaujā, tikai saasināja stāvokli. "Vai tā bija savtība no manas puses?"

Rorans lauzīja galvu. "Vai es to tiešām daru ciematnieku labad vai tikai tāpēc, lai nokļūtu solīti tuvāk Katrīnai?"

- Iespējams, viņš atbildēja Elēnai pēc pārdomu brīža.

Viņi kopīgi vēroja biezo dūmu segu, kas krājās virs galvas, padarīdama tumšas debesis, aizsegdama sauli un pārvērzdama atlikušo gaismu tā, ka apkārt viss iekrāsojās nelabumu uzdzenošā oranžā tonī. Mutuļi iegremdēja apkaimi spokainā puskrēslā Rorans nespetu iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Jūrnieki uz klāja bailīgi vērās apkārt, skaitīja lūgšanu pantiņus un cilāja akmens amuletus, kam vajadzēja pasargāt viņus no ļaunas acs.

- Ieklausies, Elēna, pieliekusi galvu, ierunājās. Kas tā par skaņu?

Rorans piepūlēja dzirdi un uztvēra tik tikko saklausāmu šķin­doņu, metālam triecoties pret metālu. Tur, viņš atbildēja, skan mūsu liktenis. Pagriezies viņš uzsauca pāri plecam: Kaptein, tur priekšā notiek kauja!

- Vīri, pie ballistām! ierēcās Utars. Divkāršo airēšanas mai­ņas ilgumu, Bonden. Un visi, kas spēj cilāt ieročus, gatavojieties cīņai, ja negribat vakarā likt pagalvī pašu zarnas!

Rorans palika kuģa priekšgalā, bet viņam aiz muguras "Pūķa spārnu" pārņēma steiga. Par spīti troksnim uz klāja, viņš vēl arvien spēja saklausīt žvadzēšanu, ar kādu tālumā zobeni cirtās pret vairogiem. Tagad varēja dzirdēt arī cilvēku vaidus un kāda milzu dzīvnieka rēcienus.

Viņš paskatījās pāri plecam pie viņiem pienāca Džeods. Tir­gotāja vaigs izskatījās pagalam bāls. Vai tev ir nācies piedalīties kaujā? Rorans vaicāja.

Džeodam norijot siekalas, kaklā noraustījās ādamābols. Viņš papurināja galvu. Mums kopā ar Bromu ir bijušas neskaitāmas sīkas saķeršanās, taču kaut ko tik milzīgu es piedzīvošu pirmoreiz.

- Tātad šī būs pirmā reize mums abiem.

Dūmu vāls labajā pusē kļuva mazliet plānāks, atklājot skatam melnas zemes strēli, kas ik pa brīdim izgrūda ugunīgas atraugas un slimīgi oranžus garaiņus. Uz tās viena pret otru izmisīgi cīnījās divas milzīgas armijas. Vairs nebija iespējams saprast, kuri ir Impērijas un kuri vārdenu vīri, taču Rorans aptvēra, ka kau­jas likteni jebkurš sīkums var izšķirt par labu gan vieniem, gan otriem. "Mēs varētu kļūt par šo sīkumu."

Pāri ūdeņiem noskanēja kāda vīra balss: Kuģis! Pa Džietas upi tuvojas kuģis!

- Tev tagad vajadzētu kāpt zem klāja, Rorans lūdza Elēnai. Te drīz vairs nebūs droši. Viņa pamāja un aizsteidzās uz priekšgala lūkas pusi, nokāpa lejā pa trepēm un aizvēra aiz sevis lūku. Vēl pēc mirkļa pienāca Horsts un padeva Roranam vienu no Fiska vairogiem.

- Iedomājos, ka tev tas varētu noderēt, kalējs sacīja.

- Paldies. Es…

Rorans apklusa gaiss ap viņiem novibrēja, it kā pret to būtu triecies kāds milzīgs priekšmets. Dumm. Jaunekļa zobi nevilšus sacirtās. Dumm. Spiediens lika iesāpēties ausīm. Drīz pēc otrā būkšķa atskanēja trešais dumm un to pavadīja aizlauztas balss kliedziens, kuru Rorans lieliski pazina, jo bērnībā bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja no mutu­ļojošajiem mākoņiem iznirstam milzīgu safīra krāsas pūķi. Tam mugurā, vietā, kur savienojās kakls un pleci, sēdēja viņa brālēns Eragons.

Tiesa, tas nebija Eragons, kuru viņš atcerējās no pēdējās tikša­nās reizes. Likās, it kā mākslinieks būtu paņēmis brālēna galvenās iezīmes un uzlabojis tās, padarot vaibstus vienlaikus cēlākus un skarbākus. Šis Eragons bija tērpies kā princis smalkās drānās un bruņās, kuras gan klāja kaujas putekļi un asinis. Labajā rokā brālēns turēja paceltu sarkani mirgojošu zobenu. Šis Eragons, Rorans redzēja, varēja nogalināt nevilcinoties. Šis Eragons bija varens un nepielūdzams… Šis Eragons spētu nonāvēt razakus un baisos, spārnotos radījumus, kuru mugurā briesmoņi sēja šaus­mas visā Impērijā, un palīdzētu izglābt Katrīnu.

Vicinādams caurspīdīgos spārnus, pūķis strauji apstājās un palika karājamies gaisā kuģa priekšā. Tad Eragons ieraudzīja Roranu.

Līdz pat šim mirklim Rorans īsti neticēja Džeoda stāstam par Eragonu un Bromu. Tagad, kad viņš raudzījās savā brālēnā, jaunekli pāršalca pretrunīgu izjūtu vilnis. Eragons ir Jātnieks! Likās neticami, ka slaidais, pārlieku aizrautīgais puika ar mūžam svārstīgo garastāvokli, ar kuru Rorans uzauga kopā, tagad ir kļu­vis par varenu karotāju. Ieraudzījis brālēnu dzīvu, Rorans ļāvās negaidīta prieka vilnim. Taču tajā pašā laikā viņā pamodās baisas, labi pazīstamas dusmas par Eragona lomu Garova navē un Karvahallas aplenkumā. Šajos pāris mirkļos Rorans nespēja izšķirties, vai viņš mīl vai ienīst Eragonu.

Rorans sastinga uztraukumā, kad viņa prātam pieskārās milzīga, svešāda būtne. No šīs apziņas atskanēja brālēna balss: Roran ? -Jā.

Tu vari tikai nodomāt savas atbildes es tās dzirdēšu. Vai visi kārvahallieši ir kopā ar tevi ?

Gandrīz.

Kā tev… Nē, mēs nevaram sākt šo sarunu, mums nav laika. Palieciet, kur esat, līdz kauja būs beigusies. Vēl labāk, ļaujiet, lai upe aiznes jūs tālāk pa straumi, kur Impērija nevarēs jums uzbrukt.

Mums ir jārunā, Eragon! Man nepieciešamas atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem.

Mirkli vilcinājies, Eragons noteica: Es zinu. Bet ne tagad, vēlāk. Bez kāda redzama paskubinājuma pūķis pagriezās projām no kuģa un aizlidoja uz austrumiem, nozuzdams dūmakā, kas cēlās pār Liesmojošo līdzenumu.

Tad atskanēja sajūsmināta Horsta balss: Jātnieks! īsts Jāt­nieks! Es neticēju, ka piedzīvošu šo dienu, kur nu vēl ka tas būs Eragons! Kalējs papurināja galvu. Tad jau sanāk, ka tu, Gārkāji, runāji patiesību, ko? Džeods tikai pasmaidīja, izskatīdamies pēc laimīga bērna.

Rorana ausīs abu pārējo vīriešu vārdi skanēja apslāpēti. Jau­neklis blenza uz klāju, gatavs kuru katru mirkli uzsprāgt no neizturamās spriedzes. Pāri prātam gāzās neatbildētu jautājumu gūzma. Viņš piespieda sevi nelikties par tiem ne zinis. "Es tagad nedrīkstu domāt par Eragonu. Mums ir jādodas kaujā. Vārdeniem IR jāuzvar Impērija."

Viņu pāršalca dusmu paisums. Jauneklis bija izjutis ko līdzīgu arī iepriekš šādi neprātīgas apsēstības uzplaiksnījumi ļāva viņam pārvarēt teju jebkuru šķērsli, pacelt smagumus, kurus parastā stāvoklī viņš pat nespētu izkustināt no vietas; stāties pretī ienaidniekam kaujā, neizjūtot ne mazāko baiļu. Viņš pazina šo trakumu par to liecināja saspringtie muskuļi, straujā elpa un sirds neprātīgā sišanās.

Rorans atgrūdās no margām, pārskrēja pāri kuģa klājam uz pakaļgalu, kur pie stūres rata stāvēja Utars, un uzsauca: Griez kuģi krastā!

-Ko?

- Griez kuģi krastā, es saku! Paliec šeit ar pārējiem vīriem izmantojiet ballistas, lai sētu paniku ienaidnieka rindās, raugies, lai Impērijas kareivji netiktu uz kuģa klāja. Sargājiet mūsu ģime­nes līdz pēdējam elpas vilcienam! Vai visu saprati?

Utars brīdi vērās viņā ar stingām acīm. Rorans jau satrūkās, ka kapteinis varētu nepaklausīt viņa pavēlei. Tad rētām klātais jūras vilks nokremšļojās un atbildēja: Labi, labi, Dižveseri.

Smagi soļi pavēstīja par Horsta tuvošanos pūpei. Ko tu, Roran, grasies darīt?

- Ko darīt? Rorans iesmējās un pagriezās pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, lai nostātos aci pret aci ar kalēju. Kā ko darīt? Es taisos mainīt Alagēzijas vēsturi!