Vecākais

UZ ABERONU

Zem Safiras līdz baltajam apvārsnim uz visām pusēm stie­pās bezceļu mežs, no vistumšākā zaļuma izbalēdams līdz dūmakaini bālganam purpuram. Ieraudzījušas Safiru, čurkstes, krauķi un citi meža putni šaudījās virs mezglotajām priedēm, satraukti sakliegdamies. Pūķis lidoja zemu virs koku galotnēm, lai pasargātu savus pasažierus no ledainā gaisa, kas valdīja augstāk debesīs.

Kopš reizes, kad viņi kopā ar Safiru bija bēguši no razakiem uz Kori, šī bija pirmā reize, kad Eragons sava pūķa mugurā varēja lidot garāku ceļa gabalu bez apstāšanās vai kavēšanās, lai pagai­dītu biedrus, kas pārvietojās pa zemi. Safirai lidojums sagādāja īpašu baudījumu, un viņa ar prieku izrādīja, ka Glēdra uzdotie vingrinājumi bija padarījuši viņu spēcīgāku un izturīgāku.

Kad sākotnējais uztraukums bija norimis, Oriks uzrunāja Era­gonu: Šaubos, vai es pats kādreiz gaisā jutīšos cik necik omulīgi, taču tagad es saprotu, kāpēc tev un Safirai tā patīk lidot. Lido­jumā tu vari justies brīvs un neierobežots, gluži kā asacu vanags, medījot savu upuri! Tas liek manai sirdij sisties straujāk, jā gan.

Lai negarlaikotos ceļojuma laikā, Oriks un Safira minēja mīk­las. Eragons atvainojās, ka nepiedalās spēlē, jo minēšana viņam nekad nebija padevusies īpaši labi. Attapība, kas nepieciešama, lai veiksmīgi risinātu mīklas, nebija jaunekļa stiprā puse. Šajā ziņā Safira bija krietni pārāka par viņu. Kā vairumam pūķu, arī Safirai mīklu minēšana sagādāja daudz prieka, turklāt viņa tās risināja ar apbrīnojamu vieglumu.

Oriks ieminējās: Tiesa gan, visas mīklas, ko es zinu, ir rūķiski. Es centīšos tās pārtulkot pēc iespējas labāk, tomēr neņem ļaunā, ja tās skanēs neveikli. Tad viņš uzdeva pirmo mīklu:

Kad jauna gara.

Kad veca īsa.

Kamēr dzīvībā mirdzu, Urura elpas es bīstos.

Tas nav godīgi, Safira norūca. Es neko nezinu par jūsu die­viem. Eragonam pat nevajadzēja atkārtot pūķa vārdus, jo Oriks bija ļāvis viņai tos projicēt tieši savā prātā.

Oriks iesmējās. Vai tu padodies?

Nekādā gadījumā. Vairākas minūtes vienīgā skaņa bija Safiras spārnu vēdas, līdz viņa vaicāja: Vai tā ir svece?

Trāpīts.

Pūķim iesmejoties, karstu dūmu mutulis iesitās Orikam un Eragonam sejā. Man šāda veida mīklas sagādā lielas grūtības. Es neesmu bijusi nevienā mājā kopš dienas, kad izškīlos, un uzdevumi, kas saistās ar mājsaimniecības lietām, man nepadodas īpaši viegli. Tad mīklu uzdeva Safira:

Kāda suņa mēle ārstē visas kaites?

Šis izrādījās briesmīgs pārbaudījums Orikam. Viņš rūca un vaidēja, un bezspēcībā grieza zobus. Sēdēdams rūķim aiz mugu­ras, Eragons nevarēja novaldīt smaidu, jo viņš redzēja atbildi pūķa prātā. Beidzot Oriks vaicāja: Labi, kas tas ir? Šoreiz tu esi mani pārspējusi.

Kā melnā kraukļa grēkā, Tā atbilde būs laikā.

Tagad bija Orika kārta sašust: Tā nav godīgi! Šī taču nav mana dzimtā valoda. Tu nevari cerēt, ka es uztveršu tik smalkas vārdu spēles!

Bija, bija godīgi. Tā ir īsta mīkla.

Eragons noskatījās, kā muskuļi Orika sprandā savelkas kamo­los rūķis pastiepa galvu uz priekšu. O, Dzelzszobe, ja tava nostāja ir šāda, tad atmini šo mīkliņu, kuru zina katrs rūķu bērns.

Mani dēvē par Morgotala Smēdi un Helcvoga Klēpi.

Es pārklāju šķidrautu Nordviga Meitai un nesu pelēko nāvi,

Un pārradu pasauli no jauna ar Helcuoga Asinīm.

Kas es esmu ?

Tā nu viņi abi turpināja cīkstēties, uzdodami viens otram arvien grūtākas mīklas, bet tikmēr zem viņiem garām slīdēja Duveldenvārdena. Zaru jumta spraugās ik pa mirklim uzzibēja sudrabs tās bija upes, kas caurvija mežu. Apkārt Safirai pasa­kainu arhitektūru uzbūra mākoņi: te bija gan izliektas arkas, gan vareni kupoli, gan slaidas kolonnas; brīžam pavīdēja roboti mūri, kalna lieluma torņi, kā arī saules mirdzuma izgaismotas kalnu grēdas un ielejas, kas Eragonam lika justies tā, it kā viņi lidotu cauri sapnim.

Safira bija tik ātra, ka, krēslai iestājoties, Duveldenvārdena jau bija palikusi aiz muguras un viņi lidoja virs rūsganajiem lau­kiem, kas šķīra dižo mežu no Hadaraka tuksneša. Viņi ierīkoja nometni garajā zālē un iekūra mazu ugunskuru, būdami pilnīgi vieni uz zemes plakanās virsmas. Tovakar noskaņojums visiem bija drūms, runāts tika maz, jo vārdi tikai uzsvērtu viņu niecību šajā kailajā un tukšajā zemē.

Eragons izmantoja atpūtu, lai uzlādētu ar savu enerģiju rubīnu, kas rotāja Zaroka spala pogu. Rubīns uzsūca visu jaunekļa raidīto enerģiju, kā arī Safiras devumu, kad viņa piebiedrojās savam Jāt­niekam. Eragons secināja, ka būs nepieciešamas vairākas dienas, pirms viņi spēs piesātināt ar enerģijas rezervēm gan rubīnu, gan Belota Viedā jostā paslēptos divpadsmit dimantus.

Piekusis no piepūles, jauneklis ietinās segā, apgūlās līdzās Safirai un iegrima trauslā miegā, kurā nakts tēli izspēlēja savas lomas zvaigžņu jūrā, kas pletās viņiem virs galvas.

Di'īz pēc tam, kad viņi nākamajā rītā bija atsākuši lidojumu, viļņoto zāli nomainīja brūngani krūmāji, kuri pakāpeniski kļuva arvien zemāki un retāki, līdz to vietā bija vairs tikai saules svelmē saplaisājusi, kaila zeme, kurā saknes dzina vien reti, īpaši pieticīgi augi. Parādījās sarkanīgi zeltainas kāpas. No skatpunkta Safiras mugurā Eragonam kāpas atgādināja viļņu rindas, kas veļas un veļas uz tālu krastu.

Kad saule sāka laisties uz apvāršņa pusi, tālu austrumos jauneklis pamanīja kalnu puduri un saprata, ka tā ir Dufelsa Nangorota, kurp savulaik savvaļas pūķi lidoja vairoties, audzināt jaunuļus un galu galā arī mirt. Mums reiz vajadzētu uz turieni aizlidot, ievērojusi, kurp Eragons skatās, Safira ieminējās.

Jā gan.

Tonakt Eragons izjuta vientulību vēl stiprāk nekā iepriekš, jo šoreiz apmetne atradās Hadaraka tuksneša visnomaļākajā nostūrī, kur gaisā mitruma bija tik maz, ka viņam drīz vien sasprēgāja lūpas par spīti tam, ka viņš tās ik pēc pāris minūtēm iezieda ar nalgasku. Zemē varēja sajust ļoti maz dzīvības, tikai saujiņu puspanīkušu augu, starp kuriem manīja retu kukaini vai ķirzaku.

Tāpat kā toreiz, kad viņi cauri tuksnesim bēga no Gileadas, Eragons no augsnes savāca ūdeni, lai papildinātu maisus, un, pirms ļaut ūdenim aizplūst atpakaļ smiltīs, peļķes atspīdumā pie­redzēja Nasuadu, lai noskaidrotu, vai vārdeniem jau ir uzbrukts. Jauneklim par lielu atvieglojumu sadursme ar Impērijas spēkiem vēl nebija notikusi.

Trešajā lidojuma dienā sāka pūst vējš, kas aiznesa Safiru tālāk, nekā viņai būtu izdevies aizlidot pašai. Arī Hadaraka tuks­nesis palika aiz muguras.

Netālu no smilšu klajuma viņi pārlidoja pāri pulciņam zirgu mugurā sasēdušu klejotāju. Lai pasargātu sevi no svelmes, viņi bija tērpušies vieglās, plandošās drēbēs. Vīri kaut ko nokliedza savā raupjajā valodā un kratīja uz Safiras pusi zobenus un šķē­pus, taču neviens no viņiem neuzdrošinājās raidīt pūķa virzienā bultu.

Tonakt Eragons, Safira un Oriks apmetās Sudrabmeža pašā dienvidu galā, netālu no Tudostena ezera. Mežs bija šādi nosaukts, jo tajā auga gandrīz tikai dižskābarži, vītoli un apses. Atšķirībā no bezgalīgās puskrēslas, kas valdīja zem Duveldenvārdenas drū­majām priedēm, Sudrabmežs bija spožas saules gaismas, cīruļu un zaļo lapu maigas čaboņas pilns. Eragonam koki šķita jauni un laimīgi, un viņš bija priecīgs, vienkārši tur atrodoties. Un, kaut gan nekādas tuksneša pazīmes vairs nevarēja manīt, laiks bija krietni siltāks nekā Palankāra ielejā šajā gadalaikā. Likās, it kā pavasari jau būtu nomainījusi vasara.

No Sudrabmeža viņi taisnā ceļā devās uz Surdas galvaspilsētu Aberonu, izmantodami norādes, ko Eragons "izlasīja" sastapto putnu atmiņās. Safira pat nemēģināja slēpties, tāpēc no ciema­tiem, kuriem viņi traucās pāri, bieži atskanēja pārsteiguma un baiļu saucieni.

Ceļotāji sasniedza Aberonu vēlā pēcpusdienā. Viņu priekšā pletās zema, mūriem apjozta pilsēta, kas bija izaugusi ap varenu klinti līdzenajā ainavā. Klints virsotnē slējās Boromeo pils. Plašo citadeli aizsargāja trīs mūru loki, daudzi torņi un Eragons ievē­roja vairāki simti pūķu notriekšanai paredzētu ballistu. Zemās saules sulīgi dzintarainā gaisma izzīmēja Aberonas ēku apveidu un apmirdzēja putekļu mākoni pie pilsētas rietumu vārtiem, ko bija sacēlis uz pilsētu soļojošu kareivju pulks.

Kad Safira devās lejup, lai nolaistos pils iekšpagalmā, Eragons sajuta visu Surdas galvaspilsētas iedzīvotāju domas. Pirmajā mir­klī troksnis viņu apdullināja: kā gan viņš spēs vienlaikus uzmek­lēt ienaidniekus un pildīt citus uzdevumus? Taču tad jauneklis aptvēra, ka viņš, kā tas vēl arvien mēdza gadīties, pārāk lielu uzmanību pievērš detaļām. Viņam taču vajadzēja tikai sajust cil­vēku nodomus! Eragons paplašināja domu tvērienu, un atsevišķās balsis, kas likās pieprasām viņa uzmanību, pagaisa apkārt mutu­ļojošo emociju bezgalībā. Tā līdzinājās ūdens slānim, kas pārklāj apkārtējo ainavu un svārstās līdz ar ļaužu priekiem un bēdām, kā arī uzvilnī brīžos, kad kādu plosa īpaši kaismīgas jūtas.

Eragons apzinājās satraukumu, kas, izplatoties runām par Safiras parādīšanos, pārņēma pilsētas iedzīvotājus. Uzmanīgi, viņš brīdināja pūķi. Mēs nevēlamies, lai viņi mums uzbruktu.

Kad Safira nolaidās pagalma vidū, katrs viņas vareno spārnu vēziens uzsita gaisā putekļu mākoņus. Visbeidzot, lai atgūtu līdzsvaru, viņa iecirta nagus zemē. Pagalmā piesietie zirgi bailēs zviedza tik skaļi, ka Eragonam nācās ieiet to prātos un nomierināt tos ar pāris senvalodas vārdiem.

Pirmais no pūķa muguras norāpās Oriks, pēc tam zemē noslī­dēja arī Eragons, ievērodams uz mūriem daudzos kareivjus, kas bija saskrējuši ap ballistām un pielādējuši tās. Ieroči jaunekli nebiedēja, viņš tikai nevēlējās uzsākt kauju ar saviem sabiedro­tajiem.

No cietokšņa izsteidzās divpadsmit cilvēku pulciņš un devās pie Safiras. Vairāki vīri bija tērpušies kaujai. Pulciņa priekšgalā soļoja slaids vīrs ar tikpat tumšu ādu kā Nasuadai tikai trešais cilvēks ar šādu ādas krāsu, ko Eragonam bija nācies satikt. Apstā­damies desmit soļu attālumā, vīrs paklanījās, un kopā ar viņu paklanījās arī pārējie sagaidītāji. Tad viņš teica: Laipni lūgts, Jātniek. Es esmu Davars, Kedara dēls. Es kalpoju par karaļa Orina senešālu.

Eragons pielieca galvu. Un es esmu Eragons Ēnkāvis, nezi­nāma tēva dēls.

- Un es, Oriks, Trifka dēls.

Un es, Safira, Vervadas meita, Safira sacīja, un Eragons atkār­toja viņas vārdus skaļi.

Davars atkal paklanījās. Atvainojos, ka tik augsti viesi jāsa­gaida tik niecīgai personai kā es, taču karalis Orins, lēdija Nasu­ada un visi vārdeni jau pirms krietna laika devās pretī Galbato­riksa armijai. Eragons pamāja. Tieši to viņš bija gaidījis. Viņi atstāja norādes: ja jūs parādītos, jums nekavējoties vajadzētu pie­vienoties, jo jūsu cīņas prasme var izrādīties izšķiroša, lai mums būtu cerības uzvarēt.

- Vai varat kartē parādīt, kur meklēt vārdenu armiju? Era­gons vaicāja.

- Protams, kungs! Kamēr atnesīs karti, varbūt jūs vēlaties nākt paēnā, lai patvertos no šīs svelmes, un nobaudīt ko atsvai­dzinošu?

Eragons papurināja galvu. Mēs nedrīkstam kavēties ne mir­kli. Turklāt karti vajadzētu aplūkot Safirai, nevis man, un es šaubos, vai jūsu pilij ir kādas tik lielas durvis.

Likās, ka šie Eragona vārdi pārsteidz senešālu nesagatavotu. Viņš piemiedza acis un, paskatījies uz pūķi, sacīja: Jums tais­nība, kungs. Katrā gadījumā laipni lūdzam. Ja jums vai jūsu ceļabiedriem ir kas vajadzīgs, jūs tikai pasakiet.

Pirmo reizi Eragons aptvēra, ka varētu pavēlēt un šīs pavēles tiktu izpildītas. Mums vajadzētu pārtiku nedēļai. Man tikai augļus, dārzeņus, miltus, sieru, maizi… kaut ko tādu. Turklāt mums vajadzētu piepildīt ūdens maisus. Viņu mazliet izbrīnīja tas, ka Davars neapvaicājās par gaļu. Toties Oriks palūdza saulē kaltētas liellopa strēmelītes, bekonu un citus līdzīgus produktus.

Uzsitis knipi, Davars aizsūtīja divus kalpotājus uz cietoksni pēc pārtikas, un tie skriešus aizsteidzās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņi gaidīja vīrus atgriežamies, Davars apvaicājās: Vai es varu uzskatīt, ka jūsu ierašanās šeit norāda, ka esat pabeidzis mācības pie elfiem?

- Manas mācības nebūs pabeigtas, kamēr vien es būšu dzīvs.

- Es saprotu. Pēc kāda mirkļa Davars uzdeva vēl vienu jau­tājumu: Lūdzu, atvainojiet manu uzmācību, jo es neko daudz par Jātniekiem nezinu, bet vai tad jūs neesat cilvēks? Es biju dzirdējis, ka jūs esat no mūsu rases.

- Ir, viņš ir cilvēks, Oriks norūca. Tikai viņš… piedzīvoja pārvērtību. Un es jūsu vietā priecātos, ka tā notika Jo citādi mūsu izredzes būtu krietni mazākas. Davars bija pietiekami smalk­jūtīgs, lai neturpinātu iztaujāt ceļiniekus, taču no viņa domām Eragons secināja, ka senešāls būtu samaksājis krietnu kaudzīti zelta par smalkāku notikušā izklāstu Orina valdībai jebkuras ziņas par Eragonu vai Safiru bija augstā vērtē.

Pārtiku, ūdeni un karti drīz vien atnesa divi pāži, kuru acis nerimstošā izbrīnā bija plati ieplestas. Pēc Eragona norādes viņi, acīmredzami pārbijušies, nolika atnesto līdzās Safirai, tad paslē­pās aiz Davara muguras. Notupies zemē, senešāls atritināja karti, kas attēloja Surdu un tuvāko apkārtni, un novilka līniju uz zie­meļrietumiem no Aberonas līdz Sitrijai. Tad viņš paskaidroja:

- Jaunākās ziņas, kas mani sasniegušas, vēsta, ka karalis Orins un lēdija Nasuada ir apstājušies šeit, lai papildinātu pārtikas krājumus. Tiesa, viņi grasās drīz doties tālāk, jo Impērijas armija virzās uz dienvidiem gar Džietas upi, un viņi vēlas ierasties iespē­jamās kaujas laukā pirms Galbatoriksa karaspēka. Vārdeniem vajadzētu būt ceļā no Sitrijas uz Džietas upes krastiem. Šis gan ir vien mans pazemīgs pieņēmums, bet es teiktu, ka visdrošāk būtu viņus meklēt Liesmojošajā līdzenumā.

- Liesmojošajā līdzenumā?

Davars pasmaidīja. Tad jūs droši vien zināt šīs vietas seno nosaukumu, kuru vēl arvien lieto elfi, Duvollareldravarja.

- Ak jā. Tagad Eragons atcerējās. Viņš bija lasījis par šo vietu vienā no vēsturiskajiem vīstokļiem, ko Oromiss bija licis viņam studēt. Līdzenums, zem kura slēpās milzīgi kūdras krā­jumi, pletās gar Džietas upes austrumu krastu, kur upi šķērsoja Surdas robeža. Šeit savulaik notika kauja starp Jātniekiem un Atkritējiem. Cīņas laikā, spļaujot uguni, pūķi neviļus aizdedzināja kūdru, un tā zem zemes gruzd vēl šobaltdien. Šo apvidu uzskatīja par neapdzīvojamu, jo no kvēlojošām iedobēm melni apdegušajā zemē vēlās indīgi tvaiki.

Eragons nodrebēja, atceroties savu vīziju: kareivju viļņi, kas veļas cits pret citu oranži dzeltenā laukā, skanot spalgiem vārnu ķērcieniem un melnu bultu svilpoņai. Viņš nodrebinājās vēlreiz. Mūs gaida tikšanās ar likteni, viņš sacīja Safirai. Tad, pamājis uz karti, apvaicājās: Vai redzēji visu, ko gribēji redzēt ? Jā.

Viņi, Orikam piepalīdzot, žigli sasaiņoja pārtiku, atkal uzkāpa seglos un, sēžot pūķa mugurā, pateicās Davaram par palīdzību. Brīdī, kad Safira jau cēlās spārnos, Eragons sarauca pieri: tuvējos prātos, kuriem viņš sekoja, bija iezagusies ļauna nodoma ēna.

- Davar, staļļos nupat sastrīdējās divi zirgu puiši, un viens no viņiem, vārdā Tatals, grasās izdarīt slepkavību. Jūs pagūsiet viņu aizkavēt, ja tūlīt pat nosūtīsiet turp vīrus.

Davara acis pārsteigumā iepletās; pat Oriks pagriezās, lai nopētītu Eragonu. Senešāls vaicāja: Kā jūs to zināt?

Eragons vienkārši atbildēja: Jo esmu Jātnieks.

Tad Safira izpleta spārnus, un visi palicēji pamuka sāņus, lai izvairītos no varenajām vēja brāzmām, kas pārskrēja laukumam, kad Safira, savicinot spārnus, uzšāvās debesīs. Kad Boromeo pils palika aiz muguras, Oriks ieminējās: Vai tu, Eragon, spēj dzirdēt arī manas domas?

- Vai gribi, lai to pamēģinu? Tu jau zini, bez tavas atļaujas es to nekad nedarītu.

- Pamēģini!

Eragons sarauca pieri, sakopoja uzmanību uz rūķa apziņu un sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka Orika prātu droši sargā pamatīgi mentāli mūri. Jauneklis spēja sajust rūķa klātbūtni, taču ne viņa domas un jūtas. Es neko nejūtu.

Oriks pasmaidīja. Tad jau labi. Gribēju pārliecināties, vai neesmu aizmirsis savulaik mācīto.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi neapstājās vakarā, lai pārnakšņotu, bet turpināja traukties uz priekšu melnajās debesīs. Nemanīja nedz mēnesi, nedz zvaigznes, pat ne mazāko uzmirdzējumu vai blāvāko atblāzmu, kas kaut mazliet kliedētu nospiedošo tumsu. Mironīgās stundas uzblīda un vilkās, un Eragonam šķita ķērās pie katra mirkļa, it kā nevēlētos nozust pagātnē.

Kad beidzot pamalē atgriezās saule, pieliedama pasauli ar sen­gaidīto gaismu, Safira nolaidās neliela ezeriņa krastā, lai Eragons un Oriks varētu izstaipīt kājas, nokārtoties un iekost brokastis bez nemitīgās zvārošanās, ko nācās izjust pūķa mugurā.

Tikko viņi atkal pacēlās spārnos, pamalē parādījās garš, zems, brūns mākonis, gluži kā valriekstu krāsas tintes traips uz baltas papīra lapas. Jo tālāk lidoja Safira, jo platāks pletās mutulis, līdz vēlākā rīta cēlienā visu zemi pārklāja indīgu izgarojumu līķauts.

Trijotne bija sasniegusi Alagēzijas Liesmojošo līdzenumu.