Vecākais

KAD MEDNIEKUS MEDĪ

Zem Rorana zābakiem birža zemes kukuržņi. Viņš gāja pa priekšu, laizdamies lejup ielejā, kas mākoņainā rīta pir­majās stundās likās vēsa un blāva. Baldors sekoja cieši aiz muguras, un abiem rokās bija uzvilkti loki. Neviens nebilda ne vārda mednieki vēroja, vai kaut kur apkārtnē manīs briežus.

- Skaties, Baldors ierunājās klusā balsī, norādīdams uz pēdu virkni, kas veda dzelkšņainu krūmu pudurī pašā Anoras krastā.

Rorans pamāja un devās uz priekšu pa pēdām. Tās izskatījās kādu dienu vecas, tāpēc viņš riskēja uzdot jautājumu: Vai tu, Baldor, varētu līdzēt man ar padomu? Manuprāt, tu labi izproti cilvēkus.

- Protams. Ko tu gribēji jautāt?

Krietnu brīdi mednieku kāju dipoņa bija vienīgais troksnis. Slouns vēlas izprecināt Katrīnu un nejau man. Katra diena, kas paiet, palielina iespēju, ka viņš sarīkos laulības pēc sava prāta.

- Ko par to saka Katrīna?

Rorans paraustīja plecus. Tas ir viņas tēvs. Katrīna nevarēs iebilst pret tēva gribu, ja viņas roku lūgt nenāks tas, kuru viņa vēlas redzēt sev līdzās.

- Proti, tu.

- Tā gan.

- Tad tāpēc tu pamodies tik agri. Šis nebija jautājums.

Īstenībā Rorans bija tā uztraucies, ka tā arī neaizvēra ne acu.

Viņš pavadīja visu nakti, prātodams par Katrīnu, pūlēdamies rast risinājumu šķietami neatrisināmajam samezglojumam. Es neizturēšu, ja zaudēšu viņu. Bet nedomāju, ka Slouns mums dos savu svētību, ņemot vērā manu rocību un visu pārējo.

- Arī es domāju, ka nedos, Baldors piekrita. Viņš ar acu kak­tiņu paskatījās uz Roranu. Tad kādu padomu tu vēlies no manis?

Roranam paspruka smiekli. Kā man pārliecināt Slounu sev par labu? Kā atrisināt šo abpusgriezīgo stāvokli, nesākot

asinsnaidu? Viņš pacēla rokas pret debesīm. Ko gan man darīt?

- Vai tev pašam ir kāda doma?

- Būt jau ir, vienīgi man tā nešķiet īpaši daudzsološa. Man ienāca prātā, ka mēs ar Katrīnu vienkārši varētu paziņot, ka esam saderinājušies to gan mēs vēl neesam izdarījuši -, un nelikties ne zinis par sekām. Tas piespiestu Slounu samierināties ar mūsu laulībām.

Baldora piere savilkās krunkās. Iespējams, bet tas arī noska­ņotu vairumu Kārvahallas ļaužu pret jums. Tikai retais atbalstītu šādu rīcību. Turklāt nebūtu īsti prātīgi likt Katrīnai izvēlēties starp tevi un viņas ģimeni; viņa var to tev pārmest garus gadus.

- Zinu jau, zinu, bet vai gan man ir cita iespēja?

- Pirms spert tik pārgalvīgu soli, es tomēr ieteiktu mēģināt noskaņot Slounu par labu sev. Ir iespēja, ka tev tas tomēr izdosies, ja viņš sapratīs, ka neviens nevēlēsies precēties ar nelaimīgu un pūcīgu Katrīnu. Jo īpaši tad, ja tu būsi tepat tuvumā, lai nabaga vīram uzliktu ragus. Rorans saviebās un nepacēla skatienu no zemes. Baldors iesmējās. Ja tev tas neizdosies nu ko, tad tu vari rīkoties ar apziņu, ka esi izmēģinājis visas citas iespējas. Un arī cilvēki retāk nospļausies tev aiz muguras, pārmetot ieražu neievērošanu, turklāt dažs labs teiks, ka tieši Slouna stūrgalvība piespieda jūs tā rīkoties.

- Ne viens, ne otrs ceļš nav viegls.

- To tu jau zināji. Baldors atkal kļuva nopietns. Nav šaubu, ka jums nāksies dzirdēt skarbus vārdus, ja tu nostāsies pret Slounu, taču viss galu galā nokārtosies iespējams, ne īpaši patī­kami, bet vismaz ciešami. Ja neņem vērā Slounu, jūs aizvainosiet tikai tādus vīzdeguņus kā Kvimbijs. Starp citu, es nesaprotu, kā Kvimbijs spēj izbrūvēt tādu varenu dziru, pats būdams tik stīvs un nīgrs.

Rorans, visu saprazdams, pamāja. Kārvahallā aizvaino­jumi mēdza gruzdēt gadiem ilgi. Es priecājos, ka mēs varējām aprunāties. Man ir bijis… Viņš apklusa, atcerēdamies bez­galīgās sarunas ar Eragonu. Eragons reiz sacīja: kaut arī viņi nav asinsbrāļi, tomēr ir brāļi itin visādā citādā ziņā. Apziņa, ka līdzās ir kāds, kurš tevi vienmēr uzklausīs, lai vai kāda dien­nakts stunda vai citi apstākļi, bija sniegusi dziļu mierinājumu. Turklāt varēji paļauties, ka šis cilvēks tev vienmēr palīdzēs, lai ko tas maksātu.

Eragona pazušana lika Roranam justies tā, it kā viņš pats būtu izsmelts tukšs.

Baldors neuzbāzās, lai Rorans pabeigtu iesākto teikumu, tikai apstājās iedzert malku ūdens no ādas maisa. Rorans paspēra vēl vairākus soļus uz priekšu un tad arī apstājās, jo viņa pārdomas pārtrauca smārds, kas iecirtās degunā.

Kaut kur netālu smagi smaržoja pēc apsvilinātas miesas un sadegušiem priedes zariem. Kurš gan te vēl varētu atrasties bez mums ? Dziļi elpodams, viņš apgriezās uz riņķi, cenzdamies noteikt virzienu, no kura vējoja īpatnējā smarža. Pa ceļu uz to pusi, no kuras viņi bija atnākuši, aiztraucās viegla vēja brāzma, uzvēdī­dama karstu, dūmainu vilni. Ēdiena aromāts bija tik izteikts, ka mutē saskrēja siekalas.

Viņš pamāja Baldoram, un ceļabiedrs atsteidzās šurp. Vai saod?

Baldors palocīja galvu. Abi kopā viņi atgriezās uz ceļa un devās pa to uz dienvidiem. Pēdas trīsdesmit tālāk ceļš meta līkumu ap papeļu puduri, lai pēc tam pagaistu no skatiena. Tuvodamies pagriezienam, viņi saklausīja te pieaugošu, te atplūstošu balsu šalkoņu tās slāpēja rīta miglas biezais klājiens ielejā.

Pie papeļu pudura Rorans palēnināja soli un tad apstājās. Būtu muļķīgi pārsteigt cilvēkus, kuri, iespējams, arī bija devušies medībās. Tomēr kaut kas darīja jaunekli tramīgu. Varbūt tas bija daudzo balsu dēļ runātāju pulciņš likās esam prāvāks nekā vis­lielākā ielejas ģimene. īpaši nedomādams, viņš nogāja no ceļa un ieslīdēja krūmos, kas robežojās ar koku puduri.

Ko tu dari? čukstus vaicāja Baldors.

Rorans pielika pirkstu pie lūpām, tad devās uz priekšu paralēli ceļam, cenzdamies spert soļus pēc iespējas klusāk. Aiz līkuma viņš apstājās kā zemē iemiets.

Ceļmalas zālītē bija izkārtojusies kareivju apmetne. Rīta gais­mas strēle apspīdēja trīsdesmit bruņucepures, kamēr to īpašnieki mielojās ar meža putniem un sautējumu, kas vira uz vairākiem ugunskuriem. Vīri izskatījās nošķiedušies ar dubļiem un citiem ceļojot iegūtiem traipiem, taču Galbatoriksa ģerbonis liesmu mēle ar zeltā izšūtu apmali bija skaidri saskatāms uz viņu sarkanajām tunikām. Zem tām kareivji nesāja brigandīnus, sma­gus ādas bruņukreklus, kam bija piestiprinātas rievotas tērauda plāksnītes, kā arī biezi oderēti gambesoni, kas pasargāja vietas, ko nesedza bruņas. Vairums kareivju bija bruņoti ar zobenu, tiesa, bariņā manīja kādu duci loka šāvēju un vēl pusduci vīru ar baisa izskata arbaletiem.

Tad starp kareivjiem Rorans pamanīja divus uzkumpušus, greizus stāvus, kurus pazina pēc cieminieku daudzajiem stāstiem, ko bija dzirdējis pēc atgriešanās no Terinsfordas. Tie bija radī­jumi, kas nopostīja viņa sētu. Asinis sastinga Rorana dzīslās. Viņi kalpo Impērijai! Jauneklis jau sāka lavīties uz priekšu, pastiep­dams roku pēc bultas, bet tad viņa ādas vesti satvēra Baldors un novilka Roranu pie zemes.

- Nevajag. Mūs abus nogalinās.

Rorans uzmeta biedram piktu skatienu, tad nikni izgrūda: Tie… tie ir tie nelieši… Viņš aprāvās, pamanījis, kā trīc paša rokas. Tie ir atgriezušies!

- Roran, Baldors uzstājīgi nočukstēja, tu neko nevari darīt. Klausies, viņi atrodas karaļa dienestā. Pat ja tev izdosies aizbēgt, tevi pasludinās ārpus likuma visā Impērijā, turklāt dabūs ciest visa Kārvahalla.

- Ko viņi grib? Ko viņi varētu gribēt? Karalis. Kāpēc gan Galbatorikss pieļāva mana tēva spīdzināšanu ?

- Ja viņi no Garova nedabūja to, kas viņiem vajadzīgs, un Era­gons aizbēga kopā ar Bromu, tad, visticamāk, viņi ir nākuši pēc tevis. Baldors apklusa, ļaujot Roranam saprast izteikto vārdu nozīmi. Mums ir jāsteidzas atpakaļ un jābrīdina pārējie. Tad tev ir jāpaslēpjas. Zirgi ir tikai savādajiem radījumiem. Mēs nokļūsim Kārvahallā pirmie, ja skriesim.

Rorans pablenza cauri krūmiem uz bezrūpīgajiem kareivjiem. Viņa sirds mežonīgi sitās atriebes alkās, saukdama uzbrukt un cīnīties, redzēt abus nelaimes nesējus bultu caururbtus un tais­nīgu sodu saņēmušus. Rorans bija gatavs krist, ja vien izdotos aizmirst sāpes un skumjas vienā vienīgā trauksmainā acumirklī. Jauneklim vajadzēja vien iznākt no slēptuves. Viss pārējais atri­sinātos pats.

Tikai viens mazs solītis.

Apslāpējis vaidu, viņš sažņaudza dūri un nolaida galvu. Es nedrīkstu pamest Katrīnu. Mirkli viņš stāvēja sastindzis cieši aiz­miegtām acīm, tad mokoši lēni pakāpās pāris soļu atpakaļ. Tad nu uz mājām.

Negaidīdams Baldora atbildi, Rorans slīdēja projām starp kokiem, cik ātri vien uzdrīkstējās. Kad nometne pagaisa no ska­tiena, viņš izlauzās uz ceļa un metās skriešus pa noblietēto zemi, pārvērzdams ātrumā vilšanos, dusmas un pat bailes.

Baldors klupšus krišus turējās viņam aiz muguras, atklātajās vietās tuvodamies biedram. Rorans palēnināja soli līdz ērtam riksītim, pagaidīja, līdz Baldors panāk viņu un sāk skriet līdzās, un tad teica: Tu brīdināsi cieminiekus. Man jāaprunājas ar Horstu. Baldors pamāja, un viņi atkal pielika soli.

Pēc divām jūdzēm abi apstājās, lai padzertos un mirkli atpūs­tos. Kad elsas norima, viņi turpināja ceļu pāri zemajiem pakal­niem, kas apjoza Kārvahallu. Paugurainā apkārtne krietni kavēja puišu skrējienu, tomēr, par spīti tam, drīz vien pie apvāršņa parā­dījās viņu ciemats.

Rorans metās uz smēdes pusi, bet Baldors devās uz pilsētiņas galveno laukumu. Auļodams garām mājām, Rorans izmisīgi plā­noja, kā varētu izbēgt vai arī nogalināt svešiniekus, neizraisot Impērijas dusmas.

Viņš iebrāzās smēdē brīdī, kad Horsts dzina ķīli Kvimbija ratu sānos un dziedāja:

… hei o!

Un zvanot un skanot

Dimd senā dzelzs! Nīgrā senā dzelzs.

Te sitiens, te blieziens pa zemes kauliem,

Es uzvarēšu nīgro seno dzelzi!

Ieraudzījis Roranu, Horsts sastinga ar gaisā paceltu veseri. Kas noticis, puis? Vai Baldors ievainots?

Rorans papurināja galvu un pieliecās, cenzdamies atgūt elpu. īsos, aprautos teikumos viņš izstāstīja to, ko abi bija redzējuši, un iespējamās sekas, īpaši uzsvērdams to, kas tagad bija skaidrs, dīvainie radījumi bija Impērijas uzsūtīti.

Horsts iebrauca ar pirkstiem bārdā. Tev ir jādodas projām no Kārvahallas. Paņem kaut ko ēdamu no mājas, tad aizskrien pēc manas ķēves Ivors ar lopiņu plēš celmus un tad jāj uz kalnu piekāji. Kad zināsim, ko kareivji grib, es aizsūtīšu Albrihu vai Baldoru ar ziņu.

- Ko tu teiksi, ja viņi vaicās pēc manis?

- Ka esi devies medībās un ka mēs nezinām, kad tu atgrie­zīsies. Tas nebūtu diži samelots, un es šaubos, vai viņi metīsies klīst pa mežu tevis meklējumos, jo baidīsies palaist garām tavu atgriešanos. Ja pieņemam, ka viņi tik tiešām meklē tevi.

Rorans pamāja, tad pagriezās un skriešus metās uz Horsta māju. Priekšnamā viņš paķēra pie sienas pakārtos ķēves seglus un somas, žigli satina segās riekšu kāļu, dažas bietes, kaltētu gaļu un maizes klaipu, tad pagrāba skārda katliņu un, pirms traukties tālāk, uz mirkli pakavējās, lai izstāstītu Elēnai, kas noticis.

Mantas veidoja neparocīgu vīstokli un traucēja, skrienot uz Ivora sētu austrumos no Kārvahallas. Ivoru viņš atrada aiz mājas, ar vītola stibu skubinot ķēvi, kas, muskuļus sasprindzinājusi, rāva no zemes nogāztas gobas skarainās saknes.

- Saņemies, mazā! sauca zemnieks. Vēl mazliet! Zirgs, sakopojis visus spēkus un iekozdamies putu klātajos laužņos, ar izšķirošo rāvienu izgāza celmu uz sāniem, tā ka tā saknes pastie­pās pret debesīm kā samezglotu pirkstu puduris. Ivors pārtrauca ķēves pūliņus, pievilcis grožus un labsirdīgi paplikšķinājis zirgam pa muguru. Labi pastrādāts… Nu jau būs gana.

Rorans pa labu gabalu sveicināja sētas saimnieku un, piestei­dzies tuvāk, norādīja uz ķēvi. Man vajadzēs to aizņemties. Tad jauneklis izstāstīja, ko bija nolēmuši kopā ar Horstu.

Ivors nolamājās un purpinādams sāka izjūgt ķēvi. Un tā vienmēr, tikko esmu sācis kaut ko darīt, notiek kas negaidīts un man jāmet iesāktajam miers. Kamēr neesmu ķēries pie darba, nekas tāds nenotiek. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš pikti noskatījās, kā Rorans rūpīgi apseglo zirgu.

Kad viss bija kārtībā, Rorans uzlēca tam mugurā un paņēma rokā loku. Atvaino par traucējumu, bet vajadzība izrādījās neat­liekama.

- Ko tur padarīsi… Neuztraucies! Tikai uzmanies, lai tevi nenoķer.

- Uzmanīšos.

Iecirtis papēžus ķēvei sānos, Rorans vēl dzirdēja Ivora sau­cienu: Un nedomā slapstīties mana strautiņa augštecē!

Rorans pasmaidīja un papurināja galvu, bet pēc tam noliecās zemāk un pieplaka zirga kaklam. Drīz vien viņš sasniedza Kores piekalnes un devās augšup kalnos, kas veidoja Palankāras ielejas ziemeļu galu. Pēcāk viņš uzkāpa vēl augstāk līdz vietai, no kuras varēja vērot Kārvahallu, pats palikdams neredzams. Tad viņš piesēja zirgu un iekārtojās uz gaidīšanu.

Vērodams tumšās priedes, Rorans nodrebinājās. Atrašanās tik tuvu Korei darīja viņu nemierīgu. Tikai retais kārvahallietis uzdrošinājās spert kāju šajā kalnu grēdā, un no tiem, kam pietika dūšas, daudzi neatgriezās.

Nepagāja ilgs laiks, kad Rorans pamanīja, kā pa ceļu divās rindās aizsoļo kareivji, kuriem priekšgalā jāja divi draudīgi, melni stāvi. Kārvahallas nomalē viņus apturēja nīgru vīru pulciņš turklāt vairāki no viņiem bija bruņojušies ar kapļiem. Abas puses apmainījās ar dažām frāzēm, tad vienkārši nostājās viena pret otru kā rūcoši suņi, kuri gaida, vai kāds uzbruks pirmais. Pēc krietna brīža Kārvahallas vīri pagāja malā un ļāva nelūgtajiem viesiem doties uz ciemu.

Kas gan notiks tagad ? prātoja Rorans, pašūpodamies uz pēdām.

Līdz vakaram kareivji bija iekārtojuši nometni turpat līdzās ciematam. Viņu teltis veidoja zemu, pelēku kvartālu, ko pa brīdim izraibināja nometnes perimetru apsargājošie vīri. Nometnes cen­trā iekurtais milzu ugunskurs vēla dūmu mutuļus debesīs.

Arī Rorans bija iekārtojis savu apmetni un tagad vienkārši vēroja Kārvahallu un domāja. Jauneklis vienmēr bija uzskatī­jis, ka tajā reizē, kad svešinieki nopostīja viņa dzimto sētu, viņi atrada, ko bija meklējuši, proti, Eragona no Kores pārnesto akmeni. Tad jau viņi to tomēr nav atraduši, nosprieda Rorans. Iespējams, Eragons paguva aizbēgt ar visu akmeni… Iespējams, viņam likās, ka jābēg, lai pasargātu atradumu. Jauneklis savie­bās. Tas gluži labi izskaidrotu, kāpēc Eragons bija devies pro­jām, taču Roranam šāds skaidrojums tik un tā likās aiz matiem pievilkts. Lai kāds būtu iemesls, tam akmenim jābūt neticami vērtīgam karaļa acīs, lai sūtītu tādu vīru pulku tam pakaļ. Es nesaprotu, kas varētu padarīt to tik nozīmīgu. Varbūt tam ir kāds sakars ar burvestībām ?

Rorans dziļi ieelpoja vēso gaisu, ieklausīdamies pūces ūjināšanā. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja ar acs kaktiņu pama­nīta kustība. Ieskatījies rūpīgāk, jauneklis ievēroja, ka no kalna pakājes cauri mežam augšup kāpj kāds vīrs. Uzvilcis loku, Rorans paslēpās aiz klintsbluķa. Viņš nogaidīja, līdz bija drošs, ka nācējs ir Albrihs, tad klusi iesvilpās.

Albrihs ātri vien nonāca līdz klintsbluķim. Viņam uz mugu­ras bija pamatīgi piebāzts maiss, kuru nācējs ar spēcīgu elsienu nometa zemē. Es jau domāju, ka neatradīšu tevi.

- Esmu pārsteigts, ka tev tas tomēr izdevās.

- Negribu teikt, ka klīšana pa mežu pēc saulrieta man būtu sagādājusi milzu prieku. Likās, ka teju teju uzskriešu virsū lācim vai kam ļaunākam. Manuprāt, Kore nav cilvēkam īsti piemērota vieta.

Rorans atskatījās uz Kārvahallu. Tad kāpēc viņi ir ieradu­šies?

- Lai aizturētu tevi. Viņi ir gatavi gaidīt, kamēr tu atgriezīšo­ties no "medībām".

Rorans ar smagu būkšķi atkrita sēdus, un nelāgi ledaina priekš­nojauta sažņaudza viņa sirdi. Vai viņi minēja kādu iemeslu? Vai kāds kaut ko teica par akmeni?

Albrihs papurināja galvu. Viņi tikai pasludināja, ka tas esot karaļa uzdevums. Visu dienu kareivji izprašņāja ciematniekus par tevi un Eragonu ne par ko citu viņi neinteresējas. Tad Albrihs saminstinājās. Es paliktu, bet viņi pamanīs, ja rīt no rīta nebūšu ciematā. Es atnesu gana ēdamā, kā arī segas, tāpat dažas Ģertrū­des ziedītes, ja nu tev gadās savainoties. Te vajadzētu būt visam, kas dzīvošanai nepieciešams.

Rorans pasmaidīja. Paldies par izlīdzēšanu!

Ikviens būtu rīkojies tāpat, Albrihs atbildēja, neveikli paraustīdams plecus. Viņš piecēlās, lai dotos atpakaļ, bet tad pāri plecam izmeta: Starp citu, tos dīvainos radījumus… tos dēvē par razakiem.

♦ ♦ ♦