Vecākais

BĒGŠANA

Apsprieduši Džeoda piedāvājumu no visiem iespējamiem skatpunktiem un piekrituši, ka tā ir cerīga iespēja, kār vahallieši ieteica pāris izmaiņu Plānā, bet Rorans aizsū­tīja Nolfavrelu uz "Zaļo kastani" pēc Ģertrūdes un Mandela, jo Džeods piedāvāja ciematniekiem apmesties viņa namā.

- Tagad lūgšu mani atvainot, pieceldamies sacīja Džeods, es vēlos izklāstīt sievai to, ko man nekad nevajadzēja no viņas slēpt, un pajautāt, vai viņa man pievienosies ceļā uz Surdu. Jūs varat iekārtoties otrā stāva istabās. Rolfs jūs pasauks, kad vakariņas būs galdā. Ar gariem, gausiem soļiem viņš izgāja no kabineta.

- Vai ir prātīgi ļaut viņam visu stāstīt tai briesmonei? Lorings šaubījās.

Rorans paraustīja plecus. Nezinu, prātīgi vai ne, tomēr mēs nevaram viņam to liegt. Un, manuprāt, viņš neatgūs sirdsmieru, kamēr nebūs to izdarījis.

Rorans negāja uz istabu, bet devās pastaigā pa namu, instink­tīvi izvairīdamies no kalpotājiem un pārdomādams Džeoda stās­tīto. Viņš apstājās pie erkera loga, no kura varēja redzēt aiz mājas uzcelto stalli, un ievilka plaušās dzestro gaisu, kurā jautās dūmu smarža un tik pazīstamais kūtsmēslu smārds.

- Vai tu viņu ienīsti?

Rorans satrūkās un pagriezās durvīs stāvēja Birgita. Nāk­dama tuvāk, viņa cieši savilka ap pleciem lakatu.

- Ko tad? jauneklis pārvaicāja, kaut gan labi zināja, par ko Birgita jautā.

- Eragonu. Vai tu viņu ienīsti?

Rorans palūkojās tumstošajās debesīs. Es nezinu. Es ienīstu to, ka viņa rīcība kļuva par iemeslu tēva nāvei, tomēr viņš ir un paliek mans brālēns, tāpēc es viņu arī mīlu… Iespējams, ja man nebūtu vajadzīga Eragona palīdzība, lai izglābtu Katrīnu, es krietnu laiciņu negribētu neko par viņu dzirdēt.

- Tieši to pašu es izjūtu pret tevi, Dižveseri, tu reizē man esi vajadzīgs un nīstams.

Viņš iespurdzās drūmā priekā. Jā, mēs esam sasieti vienā jūgā, vai ne? Tev jāpalīdz man atrast Eragonu, lai es varētu atrieb­ties razakiem par Kvimbija nāvi.

- Un lai pēcāk es varētu atriebties tev…

- Protams! Rorans izturēja Birgitas vērīgo skatienu, sapraz­dams, cik cieša ir saite, kas viņus vieno. Kopīgais mērķis, kopīgā dusmu liesma, kas ļāva viņiem rīkoties, kad citi nolaida rokas, likās sniedzam viņam savādu gandarījumu. Viņš šajā sievietē juta radniecīgu dvēseli.

Klīzdams tālāk pa māju, Rorans pie ēdamistabas izdzirdēja Džeoda balsi un apstājās. Ziņkāres dzīts, jauneklis piespieda aci spraugai pie durvju vērtnes. Džeods stāvēja pretī slaidai, gaišma­tainai sievietei, kura, pēc visa spriežot, bija Helēna.

- Ja tas, ko tu apgalvo, ir patiesība, vai tu vari prasīt, lai es tev uzticos?

- Nevaru, Džeods atbildēja.

- Un tomēr tu piedāvā man kļūt par bēgli tevis dēļ?

- Reiz tu solīji pamest savu ģimeni un klīst pa plašo pasauli kopā ar mani. Tu lūdzi, lai es aizvedu tevi no Teirmas.

- Reiz. Toreiz tu ar savu zobenu un rētu man likies satriecoši pievilcīgs.

- Zobens un rēta man vēl arvien ir, viņš klusi piebilda. Es esmu pieļāvis ne vienu vien kļūdu attiecībās ar tevi, Helēna. Tagad es to apzinos. Tomēr es tevi vēl arvien mīlu un vēlos, lai tu būtu drošībā. Šeit mums nav nākotnes. Ja palikšu šeit, es tikai kaitēšu tavai ģimenei. Tu vari atgriezties pie tēva vai nākt man līdzi. Rīkojies tā, kā tev liekas labāk. Tomēr es lūdzu tevi dod man vēl vienu iespēju, uzdrošinies pamest šo pilsētu un atstāt aiz muguras rūgtās atmiņas, kas saistās ar mūsu dzīvi Teirmā. Mēs varam sākt visu no sākuma Surdā.

Sieviete krietnu brīdi klusēja. Vai tas jaunais puisis, kurš te pirms kāda laika mitinājās, patiešām bija Jātnieks?

- Patiešām. Helēna, pūš pārmaiņu vēji. Vārdeni gatavojas uzbrukumam, rūķi pulcē spēkus, un pat elfi ir sarosījušies savos senajos mājokļos. Tuvojas karš un, ja mums paveiksies, arī Gal­batoriksa krišana.

- Vai tu esi vārdeniem svarīgs cilvēks?

- Viņi augstu vērtē manu ieguldījumu, palīdzot iegūt Safiras olu.

- Tātad viņi tev Surdā varētu piešķirt kādu amatu?

- Ļoti iespējams. Viņš uzlika rokas sievai uz pleciem, un viņa neatstūma Džeodu.

Tad Helēna nočukstēja: Džeod, Džeod, nesteidzini mani. Es nevaru šādu lēmumu pieņemt vienā mirklī.

- Bet vai tu par to padomāsi?

Sieviete notrīsēja. O jā. Es par to noteikti padomāšu.

Iesmeldzoties sirdij, Rorans devās projām.

Katrīna.

Pie vakariņu galda Rorans ievēroja, ka Helēnas skatiens bieži kavējas pie viņa, pētot un novērtējot un, jauneklis bija pārlieci­nāts, salīdzinot viņu ar Eragonu.

Pēc vakariņām Rorans pasauca Mandeļu un izveda viņu pagalmiņā aiz mājas.

- Kas noticis? Mandels apvaicājās.

- Es gribēju aprunāties ar tevi zem četrām acīm.

- Par ko?

Rorana pirksti pārslīdēja pār vesera ieliekto galvu, un viņš iedomājās, ka jūtas gluži kā Garovs toreiz, kad tēvs izklāstīja viņam savus uzskatus par atbildību; Rorans pat juta, ka uz mēles gulstas tie paši vārdi. "Un tā viena paaudze nomaina otru," viņš nodomāja. Tu pēdējā laikā esot cieši sadraudzējies ar jūrnie­kiem.

- Viņi taču nav mūsu ienaidnieki. Mandels bija gatavs aiz­stāvēties.

- Šobrīd visi ir mūsu ienaidnieki. Kloviss un viņa vīri kuru katru mirkli var nostāties pret mums. Tiesa, tā būtu tikai puse nelaimes, bet kopā ar jūrniekiem pavadītais laiks ir licis tev aiz­mirst savus pienākumus. Mandels saspringa, un puiša vaigi piesarka, taču viņš nemēģināja noliegt Rorana pārmetumu, tā nopelnīdams vecākā biedra cieņu. Rorans gandarīts pajautāja: Kas, Mandel, ir svarīgākais, ko mēs šobrīd spējam darīt?

- Aizsargāt mūsu ģimenes.

- Tiesa. Un kas vēl?

Mandels mirkli vilcinājās, tad atzinās: Es nezinu.

- Mēs varam palīdzēt cits citam. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Mani īpaši sarūgtināja, ka tu esot kauliņos nospēlējis pārtiku, tā apdraudot visu ciematu. Labāk aizvadi laiku medījot, nevis mētājot kauliņus vai nažus. Tagad, kad tavs tēvs ir miris, tev ir jārūpējas par mammu un mazajiem. Viņi paļaujas uz tevi. Vai tas tev ir skaidrs?

- Skaidrs, aizlūzušā balsī atbildēja Mandels.

- Vai kaut kas tāds vēl notiks?

- Nekad.

- Lieliski. Galu galā es tevi pasaucu šurp, nejau lai strostētu. Tu izskaties apķērīgs puika, tāpēc vēlos tev uzticēt ko tādu, ko neuzticētu nevienam citam, izņemot sevi pašu.

- Es klausos!

- Es vēlos, lai rīt no rīta tu atgriezies nometnē un nodod ziņu Horstam. Džeodam ir aizdomas, ka spiegi uzmana viņa māju, tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka tev neviens neseko. Vispirms tiec ārā no pilsētas, tad sajauc pēdas, ja kāds mēģina tev dzīties pakaļ. Ja nav citas izejas, nogalini sekotāju. Kad satiksi Horstu, izstāsti viņam… Kamēr Rorans izklāstīja norādes, viņš vēroja, kā Mandela sejā izbrīnu nomaina šoks, bet šoku apbrīns.

- Un ja nu Kloviss nepiekritīs? Mandels vaicāja.

- Tad naktī salauziet liellaivu stūres, lai tās kļūtu nevadāmas. Ne visai jauka rīcība, taču, ja Kloviss vai kāds no viņa vīriem tiks līdz Teirmai pirms tevis, sekas var būt briesmīgas.

- Es gādāšu, lai tas nenotiktu, Mandels apņēmās.

Rorans pasmaidīja. Lieliski. Apmierināts, ka izdevies tikt

galā ar Mandela uzvedību, un pārliecināts, ka puisis izdarīs visu iespējamo, lai nogādātu ziņas Horstam, Rorans iegāja atpakaļ namā un, pirms doties pie miera, novēlēja saimniekam labu nakti.

Rorans un pārējie uz Teirmu atnākušie kārvahallieši, izņemot Mandeļu, nākamo dienu aizvadīja Džeoda namā, izmantodami aizkavēšanos, lai atpūstos, savestu kārtībā ieročus un vēlreiz pārspriestu pārdrošo ieceri.

Laikā starp saullēktu un vakara krēslu viņi vairākkārt redzēja Helēnu steidzam no vienas telpas uz nākamo; vēl biežāk ciemat­nieki manīja Rolfu un viņa pērļainos zobus; Džeoda savukārt mājās nebija sirmais tirgotājs bija devies pastaigā pa pilsētu, lai šķietami nejauši satiktos ar vairākiem vīriem, kuriem viņš uzti­cējās un kurus vēlējās iesaistīt karakuģa nolaupīšanā.

Atgriezies mājās, viņš ziņoja Roranam: Mēs varam rēķināties ar vēl pieciem roku pāriem. Cerēsim, ka ar to būs gana. Atlikušo vakara daļu Džeods aizvadīja kabinetā, sagatavodams šādus tādus juridiskus papīrus un nokārtodams jautājumus, kurus varēja pagūt nokārtot.

Trīs stundas pirms saullēkta Rorans, Lorings, Birgita, Ģer­trūde un Nolfavrels piecēlās un, cīnīdamies ar milzu žāvām, sapul­cējās tirgotāja nama priekštelpā. Tur viņi ietinās garos apmetņos un paslēpa sejas. Kad Džeods piebiedrojās kārvahalliešiem, viņam pie sāniem karājās rapieris. Rorans nosprieda, ka šaurais asmens piestāv slaikajam vīram un atgādināja Džeodam, kas viņš īste­nībā ir.

Džeods aizdedzināja luktura dakti un pacēla gaismekli. Vai esam gatavi? viņš vaicāja. Kārvahallieši pamāja. Tad Džeods atbīdīja durvju bultu un viņi izgāja uz tukšās ielas. Tirgotājs mirkli aizkavējās aiz ciematniekiem un pameta ilgpilnu skatienu uz kāpnēm, kas atradās pa labi no viņa, taču Helēna tā arī nepa­rādījās. Džeods nodrebinājās, izgāja no savas mājas un aizvēra durvis.

Rorans uzlika plaukstu vīram uz rokas. Kas darīts, tas darīts.

Es zinu.

Viņi sīkā riksī devās cauri tumšajai pilsētai, palēninādami soli tikai tad, kad sastapās ar sargiem vai kādu citu nakts radību tiesa, vairums nozuda kā ēnas, tikko pamanīja nācēju pulciņu.

Reiz viņi dzirdēja soļus uz blakus esošās mājas jumta. Pilsēta ir uzbūvēta tā, Džeods paskaidroja, ka zagļiem ir ļoti viegli pārvietoties, pārlecot no jumta uz jumtu.

Nonākuši pie Teirmas austrumu vārtiem, viņi atkal pagausināja soli. Šie vārti veda uz pilsētas ostu, tāpēc tos slēdza tikai četras stundas naktī, lai nekaitētu tirdzniecībai un kravu pārva­dājumiem. Patiešām par spīti agrajai stundai, cauri vārtiem jau staigāja pirmie vīri.

Lai gan Džeods bija viņus brīdinājis, ka sargi reizēm mēdz iztaujāt nācējus, bet, kad kārvahalliešu priekšā nolaidās pīķi un kareivis vaicāja, kurp šie dodoties, Roranu pārņēma bailes. Viņš mēģināja rīt siekalas izkaltušajā mutē un centās stāvēt nedīdoties, kamēr vecākais karavīrs pētīja Džeoda padoto vīstokli. Pēc gara pārdomu brīža sargs pamāja un atdeva pergamentu tirgotā­jam. Jūs varat iet.

Kad gājēji bija nonākuši līdz piestātnei un sargi vairs nevarēja viņus sadzirdēt, Džeods atviegloti nopūtās: Labi gan, ka viņš neprata lasīt.

Seši ceļotāji apstājās uz miklajām laipām un sāka gaidīt. Drīz cits pēc cita no miglas, kas klāja krastu, parādījās Džeoda vīri. Viņi bija drūmi un klusi, bizēs sapītie mati sniedzās pāri lāpstiņām. Rorans ar cieņu noskatījās uz pamatīgajām, ar darvu notriepta­jām plaukstām un daudzajām rētām. Jauneklim jūrnieki likās uzticami un viņš juta, ka arī viņš ir izpelnījies jūras vilku cieņu. Taču Birgita vīriem nepatika.

Viens no jūrniekiem, plecīgs milzenis, pameta ar īkšķi uz viņas pusi un pārmeta Džeodam. Tu neteici, ka uz kaušanos ņemsi līdzi sievišķi. Kā gan lai es cīnos, ja man pa kājām maisās tās lauķes brunči?

- Neuzdrīksties tā runāt par viņu, caur sakostiem zobiem nošņācās Nolfavrels.

- Ak, te ir arī viņas kucēns?

Džeods mierīgā balsī sacīja: Birgita ir stājusies pretī raza­kiem. Un viņas dēls jau ir nogalinājis vienu dūšīgu Galbatoriksa algotni. Vai tu, Utar, vari ar to palepoties?

- Lāgā tas nav, galvu nošūpoja kāds cits jūrnieks. Es nejū­tos īsti droši, kad bābietis blakus. Šīs tikai pievelk nelaimi. Dāmai nevajadzētu…

Tomēr teikumu viņš nepaguva pabeigt, jo tajā mirklī Birgita izdarīja ko pagalam "nedāmīgu". Panākusies soli uz priekšu, viņa iespēra Utaram starp kājām, tad sagrāba otru vīru un pie­spieda nazi šim pie kakla. Mirkli paturējusi jūrnieku iespiestu zem varenās paduses, lai visi redzētu, ko viņa spēj, Birgita atlaida savu gūstekni. Utars tikmēr vāļājās pa piestātnes dēļiem dūšīga­jai kārvahallietei pie kājām, turēdams savu vīrieša mantību un bārstīdams nešpetnus lāstus.

- Vai vēl kādam ir iebildes? Birgita vēlējās zināt. Viņai līdzās, pārsteigumā par mātes apņēmīgo rīcību ieplētis muti, stāvēja Nolfavrels.

Rorans pavilka kapuci zemāk priekšā sejai, lai slēptu smaidu. Labi, ka jūrnieki nepamanīja Ģertrūdi, viņš nodomāja.

Kad uz Birgitas izaicinājumu neviens neatbildēja, Džeods sacīja: Vai jūs atnesāt to, ko es lūdzu? Jūrnieki izvilka no azo­tes pa smagai, īsai vālei un virves ritulim.

Tā bruņojušies, viņi lavījās cauri ostai uz "Pūķa spārna" pusi, darīdami visu iespējamo, lai viņus nepamanītu. Rorans nesa savu lukturi aizvērtu. Pie karakuģa doka viņi paslēpās aiz noliktavas un brīdi vēroja, kā šurpu turpu pa klāju šūpojas gaismiņas sargu rokās. Tiltiņš, kas pa dienu veda uz krastu, pa nakti bija pacelts.

- Atcerieties, Džeods čukstus atgādināja, galvenais, lai līdz brīdim, kad būsim gatavi pacelt buras, nevienam neizdotos sacelt trauksmi.

- Divi vīri uz klāja, divi zem? Rorans pārjautāja.

Utars atbildēja: Tā ir pieņemts.

Rorans un Utars noģērbās līdz apakšbiksēm, apsēja pāris virves līkumu un vāli ap vidukli Rorans savu veseri atstāja krastā -, tad aizsteidzās uz doka tālo galu, kur sargi viņus nere­dzēja, un lēnām iebrida ledainajā ūdenī.

- Brr, kā man nepatīk šis darbiņš! Utars nodrebinājās.

- Vai tev jau ir nācies darīt ko līdzīgu?

Jau ceturtā reize. Kusties, citādi nosalsi!

Tverdamies pie glumajiem pāļiem, kas balstīja piestātni, viņi aizpeldēja atpakaļ līdz vietai, kur sākās akmens mols, kas veda uz "Pūķa spārnu", tad pagriezās pa labi. Utars, pieliecies tuvāk, iečukstēja Roranam ausī: Es ņemšu labās puses enkuru. Rorans pamāja, ka sapratis jūrnieku.

Tad abi ienira melnajā ūdenī un aizpeldēja katrs uz savu pusi. Utars kā varde panira zem kuģa priekšvadņa, bet Rorans devās taisnā ceļā pie kreisā enkura un pieķērās pie tā resnās ķēdes. Viņš no vidukļa atraisīja vāli un saņēma to starp zobiem gan lai atbrīvotu rokas, gan lai zobi no aukstuma neklabētu, tad sāka gaidīt. Raupjais metāls izsūca siltumu no viņa rokām tikpat ātri kā ledus.

Nepagāja ne trīs minūtes, kad Rorans izdzirda Birgitas zāba­kus noklaudzam viņam virs galvas drošsirdīgā kārvahalliete aiz­gāja līdz mola galam un, nostājusies pretī "Pūķa spārna" vidum, sāka sarunāties ar kuģa sargiem. Tagad atlika cerēt, ka viņai izdosies novērst kareivju uzmanību no burinieka priekšgala.

Uz priekšu!

Rorans sāka vilkties augšup pa ķēdi. Labais plecs vietā, kur bija iecirtis razaks, dega kā ugunī, tomēr jauneklis nelikās par to ne zinis. Ticis līdz iluminatoram, pa kuru enkura ķēde nozuda kuģa iekšienē, Rorans pa ribām, kas balstīja izkrāsoto priekšvadņa figūra, uzrāpās uz klāja. Utars pilēdams un elsodams viņu jau gaidīja.

Satvēruši vāles, viņi, pārskriedami no aizsega uz aizsegu, lavījās uz kuģa vidu, līdz nonāca pēdas desmit aiz sargkareivjiem. Vīri, pārliekušies pār margām, bezrūpīgi čaloja ar Birgitu.

Vienā acumirklī Rorans un Utars izlēca no savas slēptuves un iezvēla abiem pa galvu, pirms tie paguva izraut zobenu. Birgita uz mola pamāja Džeodam un pārējiem, tad viņi kopīgiem spēkiem nolaida tiltiņu un Utars to ar virvi piesēja pie kuģa margām.

Kad Nolfavrels uzskrēja uz klāja, Rorans pasvieda viņam virvi. Sasien viņus kārtīgi! Un aizbāz mutes arī.

Tad visi, izņemot Ģertrūdi, nokāpa zem klāja, lai sameklētu pārējos sargus. Kārvahallieši atrada vēl četrus vīrus naudzini, bocmani, pavāru un pavāra palīgu un izcēla šos no gultām. Tie, kuri mēģināja pretoties, saņēma vieglu belzienu pa galvu, tad visus cieši sasēja. Birgita atkal pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemama, viņa pati notvēra divus "Pūķa spārna" vīrus.

Džeods lika nelaimīgos gūstekņus sarindot uz klāja, lai viņus varētu viegli pieskatīt, tad piekodināja: Mums ir daudz darāmā un maz laika. Roran, kapteinis uz "Pūka spārna" ir Utars. Gan tev, gan parejiem jāpilda viņa pavēles.

Nākamās divas stundas uz klāja kūsāja rosība. Kamēr jūrnieki sagatavoja takelāžu un buras, Rorans ar pārējiem kārvahalliešiem atbrīvoja tilpnes no nevajadzīgās kravas, piemēram, nekārstas vilnas ķīpām. Tās uzmanīgi nolaida pāri bortam ūdenī, lai kāds nejauši neizdzirdētu plunkšķus. Lai satilpinātu uz "Pūķa spārna" visu ciematu, vajadzēja pēc iespējas vairāk brīvas vietas.

Brīdī, kad Rorans sēja virvi ap mucu, pēkšņi atskanēja kluss, taču bažīgs uzsauciens: Kāds nāk! Visi, kas atradās uz klāja, izņemot Džeodu un Utaru, nometās garšļaukus un nolika ieročus pa tvērienam. Kājās palikušie vīri sāka staigāt pa kuģa klāju, it kā būtu sargi. Rorana sirds draudēja izlēkt ārā pa muti, kamēr viņš nekustīgi gulēja uz klāja dēļiem, prātodams, kas tagad notiks. Kad Džeods uzrunāja nācēju, Rorans aizturēja elpu… tad soļi noklaudzēja uz tiltiņa.

Nācēja bija Helēna.

Džeoda sieva bija tērpusies vienkāršā kleitā, matus paslēpusi zem lakatiņa un uz pleca nesa rupja auduma maisu. Nebilduši ne vārda, viņa aiznesa savas mantas uz kopkajīti un atgriezusies nostājās līdzās Džeodam. Rorans nosprieda, ka nekad iepriekš nav redzējis laimīgāku cilvēku.

Debesis virs Kores virsotnēm tik tikko bija sākušas sārtoties, kad viens no jūrniekiem, kas kārtoja takelāžu, norādīja uz zieme­ļiem un uzsvilpa, lai dotu ziņu, ka pamanījis kārvahalliešus.

Rorans sāka kustēties vēl ātrāk. Laika vairs nebija. Viņš steigšus uzkāpa uz klāja un paskatījās uz tumšo cilvēku rindu, kas tuvojās gar krastu. Šī viņu plāna daļa bija iespējama tikai tāpēc, ka atšķirībā no citām piekrastes pilsētām Teirmai arī jūras pusē bija mūris, kas pasargāja to no biežajiem pirātu uzbrukumiem. Tas nozīmēja, ka ostu un tās ēkas nekas nenorobežoja un ciematniekiem bija iespēja bez traucēkļiem sasniegt "Pūķa spārnu".

- Pasteidzamies, pasteidzamies, pasteidzamies! skubināja Džeods.

Pēc Utara pavēles jūrnieki iznesa uz klāja krietnu skaitu lielajām ballistām paredzēto šķēpu, kā arī vairākas mucas stipri smirdošas darvas. Atsituši mucas, vīri nozieda ar darvu šķēpu augšdaļu. Tad viņi uzvilka un pielādēja klāja labās puses ballistas. Lai uzvilktu milzīgā ieroča stiegru, diviem vīriem nācās nopūlē­ties vaiga sviedros.

Kārvahallieši bija nogājuši divas trešdaļas ceļa līdz kuģim, kad Teirmas mūrus sargājošie kareivji pamanīja viņus un sāka pūst trauksmi. Pirms apklusa pirmās tauru skaņas, Utars ierēcās: Aizdedziniet šķēpus un šaujam!

Atrāvis vaļā Džeoda lukturi, Nolfavrels metās no ballistas pie ballistas, ar gaismekļa liesmu aizdedzinādams darvas klātos šķē­pus. Tikko lādiņš uzliesmoja, pie ballistas stāvošais vīrs parāva auklu, kas atbrīvoja stiegru, un šķēps ar smagu būkšķi aizlidoja pilsētas ostas virzienā. Divpadsmit no "Pūķa spārna" izšautie uguns apņemtie šķēpi ķēra gan kuģus, gan ēkas līdzīgi rēcošiem, sarkani nokaitētiem meteorītiem, kas nokrituši no debesīm.

- Pārlādēt ballistas! Utars pavēlēja.

Atkal nočīkstēja divpadsmit milzīgie loki tur vīri atvilka vītās stiegras. Ballistās tika ielādēti jauni šķēpi. Nolfavrels vēlreiz apskrēja visus šaujamrīkus. Rorans juta, kā nodreb klājs, kad no tuvākās ballistas ostas virzienā aizšāvās nāvējošā bulta.

Drīz vien piekraste bija pārvērtusies ugunīgā sienā, kas neļāva kareivjiem cauri Teirmas austrumu vārtiem nokļūt līdz "Pūķa spārnam". Rorans bija cerējis, ka dūmi paslēps kuģi no loka šāvē­jiem, kuri tagad bija sapulcējušies uz mūriem, taču tas aizņēma krietnu laiciņu; vairāki desmiti bultu sasniedza takelāžu, un viena šautra iedūrās klājā Ģertrūdei pie kājām. Tikai tad dūmu mākonis pilnībā aizsedza kuģi.

- Šaujiet, kur pagadās! Utars nobļāva, stāvēdams kuģa priekšgalā.

Kārvahallieši klupdami krizdami skrēja pa krastu. Kad viņi nonāca līdz mola ziemeļu galam, vairāki cilvēki saļima viņus ķēra Teirmas kareivju bultas. Bērni bailēs raudāja. Tad ciemat­nieki metās uz priekšu ar jaunu sparu. Rībinādami pa piestātnes dēļiem, viņi steidza garām degošajām noliktavām un arvien tālāk pa molu. Drīz vien elsojošais pūlis sasniedza kuģi un milzu murskulī sāka velties uz klāja.

Birgita un Ģertrūde virzīja kārvahalliešu straumi uz priekš­gala un pakaļgala lūkām. Pāris minūšu laikā katrs kuģa brīvais stūrītis bija aizpildīts ar cilvēkiem, sākot no kravas tilpnes un beidzot ar kapteiņa kajīti. Tie, kuriem neatradās vieta lejāk, palika uz klāja, saspiedušies ciešā pulciņā un aizsegušies ar Fiska vairogiem.

Kā Rorans bija norādījis Horstam nosūtītajā lūgumā, dūšī­gākie Kārvahallas vīri sapulcējās pie grotmasta un gaidīja rīko­jumus. Rorans pamanīja starp viņiem Mandeļu un ar lepnumu pamāja puisim.

Tad Utars pamāja vienam no jūrniekiem un norēja pavēli:

- Bonden! Triec tās sauszemes žurkas pie vinčām, paceliet enkurus un tad visi pie airiem! Un darām visu divreiz ātrāk nekā parasti! Tad viņš vērsās pie vīriem, kas rosījās pie ballistām. Puse pie kreisā borta ballistām! Gādājiet, lai mums netiek klāt ar abordāžas āķiem!

Rorans bija viens no tiem, kas pārgāja uz kuģa pretējo pusi. Kamēr viņš gatavoja šāvienam ballistas, kuģi cauri kodīgajiem dūmiem sasniedza vairāki atpalicēji. Līdzās Džeods un Helēna pa tiltiņu noripināja uz doka visus sešus gūstekņus.

Drīz vien enkuri bija pacelti, tiltiņa virves pārcirstas un zem kājām sāka dunēt bungas, norādīdamas ritmu, kādā jācilā airi. Ļoti lēnām "Pūķa spārns" pagriezās pa labi, pret atklāto jūru, un tad, pamazām uzņemdams ātrumu, aizslīdēja no mola.

Rorans kopā ar Džeodu aizgāja līdz kuģa pakaļgalam, kur viņi brīdi vēroja liesmojošo elli, kas aprija ikvienu degošu priekšmetu starp Teirmu un okeānu. Aiz dūmu segas kā plakans, uzburbis, oranžs disks pāri pilsētai debesīs cēlās saule.

"Cik cilvēku es tagad esmu nogalinājis?" Rorans iedomājās.

It kā atbildēdams uz domās izteikto jautājumu, Džeods noteica:

- Uguns nodarīs postu daudziem nevainīgiem cilvēkiem.

Vainas apziņa lika Roranam atbildēt spīvāk, nekā viņš bija gribējis: Vai tad tu labprātāk sēdētu lorda Risthārta cietumā? Es šaubos, vai daudzus ievainos uguns, un, pat ja kāds apdedzināsies, tam nevajadzētu būt nekam nāvējošam. Ja mēs kristu Impērijas nagos, mūsu izredzes izdzīvot būtu krietni mazākas.

- Roran, es iztikšu bez tavām pamācībām. Es pats lieliski zinu visus "par" un "pret". Mēs rīkojāmies tā, kā mums bija jārīkojas. Tikai neprasi, lai es izjustu gandarījumu par ciešanām, kuras esam nodarījuši, lai nogādātu sevi un savējos drošībā!

Ap pusdienlaiku airi jau bija ievilkti kuģī un "Pūķa spārns" traucās uz priekšu ar buru spēku, labvēlīga ziemeļu vēja nests. Brāzmas lika takelāžai virs galvas pa brīdim dobji iezumēties.

Kuģis bija pārpildīts līdz pēdējai iespējai, taču Rorans bija pār­liecināts, ka, mazliet piekārtojot steigā samestās mantas un rūpī­gāk izvietojot cilvēkus, viņiem izdosies sasniegt Surdu, neciešot no milzīgām neērtībām. Lielākās galvassāpes varēja sagādāt vienīgi ierobežotās pārtikas devas; lai nodrošinātos pret badu ceļojuma otrā pusē, tām bija jābūt stipri niecīgām. Turklāt, atrodoties tik cieši citam pie cita, varēja viegli izplatīties dažādas kaites.

Pēc tam kad Utars bija īsumā izklāstījis, cik svarīga ir kārtība uz kuģa, ciematnieki ķērās pie neatliekamajiem darbiem tika aprūpēti ievainotie, izsaiņotas nedaudzās atlikušās mantas, kā arī iekārtotas guļvietas uz katra no klājiem. Tāpat tika izvēlēti cilvēki, kam vajadzēja doties palīgā Utaram: "Pūķa spārnam" bija vajadzīgi gan pavāri, gan jūrnieku palīgi, kurus apmācītu Utara vīri, gan kuģapuika.

Palīdzēdams Elēnai uzkārt guļamtīklu, Rorans neviļus iesais­tījās karstā strīdā starp Odeli, viņas ģimeni un Frevinu, kurš acīmredzot bija dezertējis no Torsona komandas, lai paliktu kopā ar meiteni. Abi vēlējās precēties, taču pret to kvēli iebilda Odeles vecāki, kā iemeslu minēdami apstākli, ka jaunajam jūrnie­kam nebija nedz ģimenes, nedz cienījama amata, nedz līdzekļu, lai nodrošinātu viņu meitai kaut pieticīgāko iztikšanu. Rorans uzskatīja, ka mīlniekiem labāk palikt kopā likās ne pārāk apdo­mīgi mēģināt viņus nošķirt kuģa šaurībā, tomēr Odeles vecāki atteicās uzklausīt vina apsvērumus.

Rorans sapīcis sacīja: Ko tad jūs iesakāt darīt? Jūs taču nevarat savu meitu turēt aiz atslēgas, un, manuprāt, Frevins ir pierādījis savu jūtu patiesumu vairāk nekā…

- Razaki!

Sauciens atskanēja no masta groza.

Ilgi nedomādams, Rorans izrāva veseri, apmetās uz papēža un, uzrausies augšā pa kāpnēm un pa ceļam apdauzīdams kāju, cauri priekšgala lūkai izsteidzās uz klāja. Tad viņš aizskrēja līdz cilvēku pulciņam, kas pakaļgalā satraukti vēroja debesis, un apstājās līdzās Horstam.

Kalējs pacēla pirkstu.

Viens no spārnotajiem nezvēriem ar razaku mugurā līdzīgi vēja plosītai ēnai plivinājās pie paša krasta. Par spīti gaišajai die­nai, abi briesmoņi iedvesa Roranā šausmas. Viņš nodrebinājās, kad spārnotais radījums izgrūda savu asinis stindzinošo spie­dzienu, bet tad pāri ūdeņiem tāla, bet skaidra noskanēja razaka kukainīgā balss: Jūsss neaizbēgsssiet!

Rorans palūkojās uz ballistām, bet tās nebija iespējams pagriezt tā, lai varētu izšaut uz razaka pusi. Vai kādam ir loks?

- Man, Baldors atsaucās. Viņš nometās uz viena ceļgala un uzvilka stiegru. Aizstājieties man priekšā, lai tas mani neredz. Visi uz klāja stāvošie saspiedās ciešāk ap Baldoru, aizsegdami viņu no razaka baisā skatiena.

- Kāpēc viņi neuzbrūk? Horsts norūca.

Rorans apjucis mēģināja rast tam izskaidrojumu, taču nespēja. Tad Džeods ieminējās: Varbūt ir pārāk gaišs. Razaki parasti medī naktī, un, cik nu man zināms, tie nelabprāt aizklīst tālu no saviem midzeņiem, kamēr vien debesīs spīd saule.

- Turklāt, Ģertrūde lēnām piebilda, man ir aizdomas, ka tie baidās no okeāna.

- Baidās no okeāna? Horsts izsmējīgi pārjautāja.

- Paskatieties briesmoņi lido, skardami ūdens virsu labi ja pāris pēdu dziļi.

- Tev taisnība, Rorans atzina. Beidzot kāda nepilnība, ko varēšu izmantot pret viņiem!

Pēc kāda brīža Baldors uzsauca: Esmu gatavs!

Cilvēku bariņš pašķīrās, lai dotu ceļu bultai. Baldors pielēca kājās un ar vienu kustību pacēla spalvu pie vaiga un atlaida no niedres darināto šāviņu.

Tas bija pārgalvīgs šāviens razaks lidinājās krietni tālāk, nekā Rorans bija redzējis kādu loka šāvēju trāpām iecerētajam mērķim, taču Baldors nekļūdījās. Bulta ietriecās lidojošajam radījumam labajā sānā. Nezvērs sāpēs iekliedzās tik spalgi, ka vairāku kajīšu iluminatoriem sašķīda stikli, bet akmeņi krastā sabirza putekļos. Rorans ar plaukstām aizsedza ausis, lai pasar­gātu tās no griezīgās skaņas viļņa. Vēl arvien kliegdams, bries­monis aizlaidās projām no krasta, līdz nozuda aiz dūmakā tītu pakalnu virknes.

- Vai tu to nogalināji? Džeods bālu vaigu vaicāja.

- Baidos, ka ne, Baldors atbildēja. No tāda attāluma bulta tikai aizķēra tā miesu.

Lorings, kurš tik tikko bija pienācis pie viņu pulciņa, apmie­rināts noteica: Tiesa. Tomēr tu tam sagādāji sāpīgu mirkli, un varu derēt, ka nākamreiz tie kārtīgi apdomāsies, pirms mums uzbrukt.

Taču Roranu pārņēma drūmas priekšnojautas. Pataupīsim līksmību vēlākam laikam, Loring. Šī nebija nekāda uzvara.

- Kāpēc tad ne? Horsts gribēja zināt.

- Tāpēc, ka tagad Impērija skaidri zina, kur mēs atrodamies. Uz klāja iestājās klusums, jo vīri aptvēra nupat dzirdēto vārdu baiso nozīmi.