Vecākais

ELVA

Kundze?… Kundze, ir vajadzīga jūsu klātbūtne. Kas lēcies? Nevēlēdamās nekur iet, Nasuada pavēra acis un ieraudzīja telpā ienākam Jormunduru. Stiegrainais kareivis noņēma bruņucepuri, pasita to zem labās rokas un pienāca tuvāk, kreiso roku uzlicis uz zobena spala.

Bruņukrekla gredzeni nožvadzēja, viņam paklanoties. Mana pavēlniece.

- Sveicināts, Jormundur. Kā šodien jūtas dēls? Viņa priecājās par bruņinieka klātbūtni. Starp visiem Vecajo padomes locekļiem viņš visvieglāk bija pieņēmis Nasuadas patstāvīgumu un kalpoja viņai ar to pašu sunisko uzticību un apņēmību, ar kādu bija kalpo­jis Ažihadam. Ja visi mani kareivji būtu kā viņš, neviens nespētu mūs apturēt.

- Viņa kāss ir pierimis.

- Priecājos to dzirdēt. Kāpēc esi ieradies?

Jormundurs sarauca pieri. Ar brīvo roku viņš pārbrauca pār matiem, kas aizmugurē bija saņemti zirgastē, tad attapās un nolaida roku atpakaļ pie sāniem. Maģija, turklāt ļoti dīvaina maģija.

- Tiešām?

- Vai atceraties meitenīti, kuru Eragons svētīja?

-Atceros gan. Nasuada mazulīti bija redzējusi tikai reizi, taču bija dzirdējusi pārspīlētus stāstus, kas klīda starp vārdeniem, kā arī zināja par cerībām, kuras vārdeni loloja tad, kad meitenīte pieaugs. Nasuada pret to visu izturējās lietišķāk. Lai par ko kļūtu mazulīte, tas notiks pēc daudziem, daudziem gadiem, bet tad kauja ar Galbatoriksu jau būs uzvarēta vai zaudēta.

- Mani lūdza aizvest jūs pie viņas.

- Lūdza? Kurš? Un kāpēc?

- Kāds zēns apmācību laukumā minēja, ka jums vajadzētu redzēt bērniņu. Teica, ka jums būšot interesanti. Viņš atteicās nosaukt savu vārdu, bet izskatījās kā mūsu raganas kaķacis, kad tas pārvēršas par cilvēku, tāpēc es iedomājos… Lai nu kā, tagad jūs visu zināt. Jormundurs izskatījās samulsis. Es apvaicājos par meitenīti ļaudīm un dzirdēju visādas savādas lietas… viņa esot citāda.

- Kādas lietas?

Vecais karavīrs paraustīja plecus. Gana savādas, lai uzska­tītu, ka jums jāizpilda kaķača lūgums.

Nasuada sarauca pieri. Seni stāsti nebeidza atgādināt, ka nelikties ne zinis par kaķača padomiem ir muļķības kalngals un bieži var iznīcināt cilvēku. Tiesa, kaķača pavadone zālīšu pazinēja Andžela bija vēl viena maģijas pratēja, kurai Nasuada īsti neuz­ticējās; viņa likās pārāk neatkarīga un neparedzama. Maģija, viņa novilka, it kā tas būtu lāsts.

- Maģija, piekrita Jormundurs, tikai viņa mutē šim vārdam bija apbrīnas un baiļu pieskaņa.

- Lieliski! Dosimies pie meitenītes. Vai viņa dzīvo pilī?

- Orins viņai un aprūpētājai ierādījis mitekli pils rietumu spārnā.

- Aizved mani pie viņas.

Sakārtojusi svārkus, Nasuada lika Farikai atcelt visas todien paredzētās tikšanās un izgāja no sava kambara. Vārdenu pavēlniece dzirdēja, kā Jormundurs viņai aiz muguras uzsit knipi un pavēl četriem sargiem pavadīt viņus. Pēc mirkļa viņš panāca Nasuadu un izstāstīja, kur jāiet.

Boromeo pils bija sakarsusi tā, ka likās viņi ir iesprostoti mil­zīgā maizes krāsnī. Gaiss virs palodzēm virmoja kā izkausēts stikls.

Lai gan Nasuada nejutās īpaši ērti, viņa zināja, ka tumšās ādas dēļ pacieš karstumu krietni labāk nekā daudzi citi vārdeni. Visgrūtāk svelmi izturēt bija kareivjiem teiksim, Jormunduram un apsargiem, kuri visu dienu aizvadīja bruņās pat tad, ja nācās stāvēt ārpusē saules nežēlīgajos staros.

Nasuada vēroja piecus vīrus, kas viņu pavadīja. Vārdenu vadone redzēja, kā uz ādas izspiežas sviedru lāsītes un elpa kļūst arvien saraustītāka. Kopš ierašanās Aberonā vairāki vārdeni karstuma dūriena dēļ bija zaudējuši samaņu un divi dažas stundas vēlāk pat miruši. Viņa netaisījās zaudēt vēl vairāk savu pavalstnieku, liekot pārpūlēties tik necilvēcīgos apstākļos.

Kad likās, ka kareivjiem vajadzīga atpūta, Nasuada, neņemot vērā vīru iebildes, lika apstāties un pavēlēja kādam kalpam sagā­dāt ko dzeramu. Es negribu, lai kāds nogāžas kā ķeglis.

Pirms nonākt līdz mērķim parastām durvīm gaiteņa sienā -, gājējiem nācās apstāties vēl divas reizes. Grīda pie durvīm bija piekrauta ar dāvanām.

Jormundurs pieklauvēja, un no iekšienes atsaucās trīcoša balss: Kas tur ir?

- Lēdija Nasuada, kas atnākusi, lai satiktu meitenīti, viņš sacīja.

- Vai jūsu sirds ir atklāta un apņēmība cieša?

Šoreiz atbildēja Nasuada: Mana sirds ir tīra un apņēmība dzelžaina.

- Tad laipni lūgti pār slieksni.

Durvis pavērās, un viņi nonāca priekšnamā, ko apgaismoja viens vienīgs rūķu lukturis ar sarkanu blāzmu. Pie durvīm neviena nebija. Iegājusi dziļāk, Nasuada ievēroja, ka sienas un griestus klāj tumša auduma drapērijas, kas telpu padarīja līdzīgu alai vai midzenim. Viņai par lielu izbrīnu gaiss istabā šķita diezgan vēss, gandrīz dzestrs gluži kā skaidrā rudens naktī. Tad drūma nojauta ietrieca savus indīgos nagus Nasuadai pakrūtē. Maģija.

Ceļu aizšķērsoja melns šķidrauts. Pašķīrusi to malā, jaunā sie­viete nonāca telpā, kas reiz likās bijusi viesistaba. Visas mēbeles bija aizvāktas, atstājot vien dažus krēslus, kas bija sarindoti gar audumā tītajām sienām. Vaļīgā auduma krokā pie griestiem karā­jās blāvs rūķu lukturu ķekars, kas meta savādas daudzkrāsainas ēnas uz visām pusēm.

No viena kakta Nasuadu vēroja salīkusi veča. Abās pusēs tai stāvēja zālīšu pazinēja Andžela un kaķacis, kura spalva šķita saslējusies stāvus. Istabas vidū tupēja bāla meitenīte, kas Nasu­adai likās trīs vai četrus gadus veca. Bērniņš kaut ko ēda no paplātes, kuru turēja klēpī. Visi klusēja.

Nasuada apmulsusi vaicāja: Kur tad ir zīdainis?

Meitenīte pacēla galvu.

Nasuadai aizrāvās elpa uz bērna pieres spoži mirdzēja pūķa zīme. Vārdenu vadone dziļi ieskatījās meitenītes violetajās acīs. Bērns savilka lūpas baisā veca cilvēka smaidā. Es esmu Elva.

Nasuada neapzināti sarāvās un satvēra dunci, ko nēsāja pie­sprādzētu pie kreisā augšdelma. Tā bija pieauguša cilvēka balss, pilna ar pieauguša cilvēka pieredzi un izsmieklu. No bērna mutes tā skanēja zaimojoši.

- Nebēdz, Elva sacīja. Es esmu tavs draugs. Viņa nolika tukšo paplāti sāņus un pavēlēja večiņai: Vēl ēdamo! Sirm­galve izsteidzās no istabas. Elva paplikšķināja pa grīdu sev līdzās. Lūdzu, apsēdies! Es gaidu tevi jau kopš dienas, kad iemācījos runāt.

Neatlaizdama dunča spalu, Nasuada nometās uz akmeņiem klātās grīdas. Kad tas notika?

- Pagājušajā nedēļā. Elva salika rokas klēpī. Viņa piekala spocīgās acis Nasuadai, ar sava skatiena nedabisko spēku sais­tīdama jauno sievieti sev līdzās. Vārdenu pavēlniecei likās, it kā galvaskausā būtu ietriekts violets šķēps, kuru kāds groza viņas prātā, saplosīdams domas un atmiņas. Viņa apvaldīja vēlmi iekliegties.

Paliekusies uz priekšu, Elva pasniedzās un uzlika mīkstu bērna rociņu Nasuadai uz vaiga. Zini, Ažihads nespētu vadīt vārdenus labāk par tevi. Tu izvēlējies pareizo ceļu. Gadsimtiem ilgi tavu vārdu daudzinās par drosmi un tālredzību pārcelt vārde­nus uz Surdu un uzbrukt Impērijai tad, kad visi citi to uzskatīja par neprātu.

Nasuada apstulbusi skatījās uz meitenīti. Gluži kā atslēga atbilst slēdzenei, tā Elvas vārdi ideāli atbilda Nasuadas dziļāka­jām bailēm un šaubām, kas neļāva vārdenu pavēlniecei naktīs gulēt, bet lika svīstot svaidīties tumsā. Viņu pāršalca neapzinātu emociju vilnis, atstājot aiz sevis pārliecības un miera izjūtu, kādu viņa nebija baudījusi kopš Ažihada nāves. Acīs sariesās atvieg­lojuma asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Likās, Elva bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu Nasuadu.

Tieši tāpēc vārdenu pavēlniecei meitenīte šķita jo bīstamāka.

Svētlaime viņā cīnījās ar nepatiku pret to, kā šis vājuma mirk­lis tika izraisīts un pret to, kas to bija izdarījis. Viņa neuzticējās Elvas labajiem nodomiem.

- Kas tu esi? Nasuada uzstājīgi vaicāja.

- Es esmu tā, par ko Eragons mani padarīja.

- Viņš svētīja tevi.

Baisās, mūžsenās acis uz mirkli novērsās no Nasuadas Elva tās pamirkšķināja. Viņš neapzinājās, ko dara. Kopš Eragons mani nobūra, es, satiekot cilvēku, uzreiz jūtu visu, kas viņu nomāc un kas viņu nomāks nākotnē. Kad biju mazāka, nevarēju neko iesākt. Tāpēc es nolēmu paaugties.

- Kāpēc…

- Manās asinīs tagad rit burvestība, kas liek man aizsargāt cilvēkus no sāpēm… par spīti tam, kādas ciešanas tas sagādā man pašai, par spīti tam, vai es vēlos palīdzēt vai ne. Bērna smaidā iezagās rūgtums. Man nākas maksāt pārāk dārgi, ja es mēģinu pretoties šai vēlmei.

Nasuada saprata, ka nemieru, ko iedvesa Elva, izraisa cieša­nas, kurām meitenīte bija pakļauta. Vārdenu pavēlniece nodrebinājās, iedomājoties visas mocības, ko bērniņš pārcietis. Tas droši vien ir briesmīgi, ja tevi plosa šī vajadzība palīdzēt, bet tu neko nespēj izdarīt. Par spīti saprāta balsij, viņu pārņēma līdzjūtība pret Elvu.

- Kāpēc tu man visu to stāsti?

- Man likās, ka tev jāzina, kas es esmu. Elva apklusa, un uguns viņas skatienā kļuva jo dzelošāka. Un ka es cīnīšos par tevi ar visiem spēkiem un līdzekļiem. Izmanto mani tā, kā izman­totu slepkavu, slepeni, nakts tumsā un bez žēlastības. Meitenīte iesmējās augstā, stindzinoši griezīgā balsī. Tu jautā sev, kāpēc es tā rīkojos. Es redzu tavas šaubas. Redzi ja šis karš nebeigsies turklāt, jo drīzāk, jo labāk, es zaudēšu prātu. Man ir gana grūti tikt galā ar ikdienišķām ciešanām, lai vēl uzņemtos kaujas lauka nežēlības. Izmanto mani, lai beigtu karu, un es gādāšu, lai tava dzīve būtu tik laimīga, cik vien cilvēks var vēlēties.

Tajā mirklī istabā iesteidzās sirmgalve, paklanījās Elvai un pasniedza viņai jaunu ēdiena paplāti. Nasuada izjuta teju fizisku atvieglojumu, kad bērns paskatījās uz maltīti un uzbruka jēra ciskai, ar abām rokām stūķējot mutē gaļu. Meitenīte rija ar izsal­kuša vilka alkatību, nelikdamās ne zinis par manierēm. Tagad, kad melnās cirtas bija nosegušas violetās acis un pūķa zīmi, viņa atkal izskatījās pēc parasta, nevainīga bērniņa.

Nasuada nogaidīja, līdz saprata, ka ETva ir pateikusi visu, ko gribēja teikt. Tad Andžela pamāja vārdenu pavēlniecei un kopā ar zālīšu pazinēju pa sāndurvīm izgāja no istabas, atstādamas bālo meitenīti vienu tumšās, ar audumu izklātās istabas vidū gluži kā bīstamu, milzīgas sievietes klēpī paslēptu augli, kas gaida īsto brīdi, lai nāktu pasaulē.

Pārliecinājusies, ka durvis ir cieši aizvērtas, Andžela pačuk­stēja: Elva tikai ēd un ēd. Mēs nespējam apmierināt viņas ēst­gribu ar pašreizējām pārtikas devām. Vai jūs varētu…

- Es par to parūpēšos. Neuztraucies par ēdienu. Nasuada saberzēja rokas, it kā mēģinot izdzēst atmiņas par baisajām, draudīgajām acīm…

- Pateicos jums.

- Vai kas līdzīgs ir noticis ar vēl kādu?

Andžela papurināja galvu tik izteiksmīgi, ka sprogainie mati gluži vai lēkāja pa pleciem. Nekas tāds nav piedzīvots visā maģi­jas vēsturē. Es mēģināju pareģot meitenes nākotni, taču tas ir bezcerīgs muklājs jauks vārds, muklājs -, jo viņas dzīve savijas ar tik daudzām citām.

- Vai viņa ir bīstama?

- Mēs visi esam bīstami.

- Tu saprati, ko es jautāju.

Andžela paraustīja plecus. Viņa ir bīstamāka par daudziem un mazāk bīstama par citiem. Taču, ja viņa kādu nogalinās, tad tā, visticamāk, būs viņa pati. Ja Elva satiek kādu, kam draud briesmas, un Eragona burvestība iedarbojas, pirms viņa pagūst to aizkavēt, viņa ieņems nolemtā cilvēka vietu. Tāpēc Elva lielāko laika daļu pavada savā kambarī.

- Cik tālu nākotni viņa spēj paredzēt?

- Divas trīs stundas, augstākais.

Atspiedusies pret sienu, Nasuada apsvēra jaunāko sarežģī­jumu savā dzīvē. Ja Elvu izmantotu pareizi, viņa varētu kļūt par draudīgu ieroci. Ar viņas palīdzību es varētu izzināt pretinieku grūtības un vājās vietas, kā arī to, kas viņus gandarītu un pada­rītu pretimnākošākus. Briesmu gadījumā viņa varētu kalpot kā nemaldināms sargs, ja būtu jāpasargā kāds no vārdeniem, teik­sim, Eragons vai Safira.

Viņu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Man ir vajadzīgs kāds, kas viņu pieskata. Kāds, kas saprot maģiju un savā ādā jūtas gana labi, lai pretotos Elvas ietekmei… turklāt šim cilvēkam ir jābūt uzticamam un godīgam. Viņa uzreiz atmeta domu par Triānu.

Nasuada paskatījās uz Andželu. Kaut gan zālīšu pazinējas klātbūtnē īsti omulīgi nejutās, Nasuada zināja, ka Andžela palī­dzējusi vārdeniem ļoti svarīgos un jutīgos jautājumos piemēram, ārstējot Eragonu, un nekad nav prasījusi nekādu atlīdzību. Nasuada nespēja iedomāties nevienu citu, kam būtu gana laika, vēlmes un prasmes pieskatīt Elvu.

- Es apzinos, vārdenu vadone sacīja, cik tas ir pārgalvīgi no manas puses, jo tu neesi manā pakļautībā un es neko nezinu par tavu dzīvi un pienākumiem, tomēr es vēlētos lūgt tev palīdzību kādā jautājumā.

- Turpiniet! Andžela pamāja ar roku.

Nasuada mirkli vilcinājās, tad izteica visu, ko bija iecerējusi. Vai tu pieskatītu ar vienu aci Elvu? Manis dēļ. Man ir…

- Protams! Turklāt pieskatīšu ar abām, kad vien būs nepiecie­šams. Es ļoti priecātos par iespēju papētīt meitenīti sīkāk.

- Tev nāksies ziņot man, Nasuada brīdināja.

-Ak, rozīņu maizītē paslēptais saindētais dzelksnis! Manu­prāt, es tikšu ar to galā.

- Vai esam vienojušās?

- Sieva un vārds.

Nasuada, atviegloti uzelpodama, atslīga tuvējā krēslā. Kas par jucekli. Kas par muklāju. Kā Eragona pavēlniece esmu atbildīga par viņa rīcību, taču nekad nebiju iedomājusies, ka viņš būtu spējīgs uz kaut ko tik briesmīgu. Tas ir traips gan viņa, gan manam godam.

Telpu pāršalca spalgu knakšķu kārta tur Andžela izlocīja pirkstu kauliņus. Patiesi. Arī man būs kāds vārds bilstams, kad viņš atgriezīsies no Elesmēras.

Zālīšu pazinējas sejas izteiksme bija tik skarba, ka Nasuada teju nobijās. Tikai nesavaino viņu. Viņš mums vēl noderēs.

Nesolu… bet tas nebūs nekas nedziedināms.