Vecākais

PAGĀTNES BRŪCES

Trīs un vēl pusi dienas Kārvahallas iedzīvotāji apsprieda bei­dzamo uzbrukumu, jaunā Elmunda nāvi un to, ko varētu darīt, lai izbēgtu no šīs trīskārt nelādētās bezizejas. Par to strīdējās visās mājās, visās istabās. Pietika viena vārda, lai draugi kristu krāgā draugiem, vīri saķīvētos ar sievām, lai bērni nostātos pret vecākiem un lai visi pēc maza mirkļa atkal salīgtu mieru, jo mērķis visiem bija viens izdzīvot.

Daži uzstāja, ka Kārvahalla ir nolemta iznīcībai, tāpēc viņi mierīgi varot nogalināt razakus un atlikušos kareivjus, tā vismaz izbaudot atriebes saldmi. Citi sprieda: ja Kārvahalla tiešām lemta bojāejai, tad vienīgā prātīgā izeja esot padoties un paļauties uz karaļa žēlastību, pat ja tas nozīmētu Rorana spīdzināšanu un nāvi, kā arī verdzību visiem pārējiem. Vēl vairāki nepiekrita ne vieniem, ne otriem, bet iegrima drūmā, tumšā naidā, ko vērsa pret ikvienu, kuru uzskatīja par atbildīgu ciemu piemeklējušajā nelaimē. Un kur nu vēl tie, kuri savu paniku slēpa kārtīga alus kausa dziļumos.

Acīmredzot arī paši razaki saprata, ka pēc vienpadsmit kareivju zaudējuma viņu spēki nav tik vareni, lai uzbruktu Kārvahallai, tāpēc vienība bija atkāpusies tālāk pa ceļu. Karaļa vīri bija izli­kuši sargkareivjus vairākās Palankāras ielejas vietās un tagad vienkārši nogaidīja. Gaida utainus papildspēkus no Ceinonas vai Gileadas, ja jūs gribat zināt manu viedokli, Lorings pavēstīja vienā no sapulcēm. Rorans noklausījās gan viņa domas, gan vēl vairākus vīrus, tad pats klusībā pārcilāja varbūtējo rīcību. Visas iespējas likās bīstamas un riskantas.

Rorans tā arī nebija atzinies Slounam, ka viņi ar Katrīnu saderinājušies. Jaunais vīrietis apzinājās, ka vilkt to garumā ir pagalam muļķīgi, bet baidījās no tā, kā miesnieks varētu rīkoties, uzzinājis, ka Rorans un Katrīna nav likušies ne zinis par tradīci­jām un tādējādi arī par tēva autoritāti. Turklāt darāmā netrūka,

un tas novērsa Rorana domas; viņš pārliecināja pats sevi, ka aizsargbūvju nostiprināšana ap Kārvahallu šobrīd ir pats svarīgākais uzdevums.

Sameklēt palīgus izrādījās vieglāk, nekā Rorans bija domājis. Pēc iepriekšējā vakara kaujas cieminieki rūpīgāk ieklausījās viņā un precīzāk izpildīja rīkojumus vismaz tie, kuri neuzskatīja viņu par nelāgās situācijas vaininieku. Jaunā varas apziņa jau­nekli mulsināja, līdz viņš saprata, ka tā, visticamāk, ir saistīta ar apbrīnu, cieņu un pat bailēm, ko citiem iedveš viņa nogalinātie kareivji. Tagad viņu sauca par Dižveseri. Par Roranu Dižveseri.

Iesauka viņam tīri labi patika.

Kad pār ieleju nolaidās tumsa, Rorans atspiedās pret sienu Horsta ēdamistabā un pievēra acis. Pie sveču izgaismotā galda sasēdušie vīri un sievas risināja sarunu. Pašreiz Kiselts izklāstīja, kā Kārvahallā ir ar ēdamā un citu cīņām noderīgu mantu krāju­miem. Badu mēs necietīsim, viņš pabeidza savu stāstu, bet, ja nevarēsim apkopt laukus un laist ganībās lopus, mums labāk pārgriezt sev rīkli vēl pirms nākamās ziemas pienākšanas. Tas būtu žēlsirdīgāks gals.

Horsts saviebās. Sūdu būšana!

- Sūdu būšana vai ne sūdu būšana, Ģertrūde sacīja, mums izdosies to noskaidrot. Kad kareivji ieradās, mūsu skaitliskais pār­svars bija desmit pret vienu. Viņi ir zaudējuši vienpadsmit vīru; mūsu pusē ir kritis apaļš ducis, vēl deviņi ir ievainoti. Kas, Horst, notiks, kad viņiem būs pārsvars desmit pret vienu?

- Bardiem būs iemesls iegaumēt mūsu vārdus, Horsts atbil­dēja. Ģertrūde skumji pašūpoja galvu.

Tad Lorings trieca dūri galdā. Un es saku, ka mums tagad vajadzētu uzbrukt, pirms viņiem pievienojas papildspēki. Pulciņš ar šķēpiem un vairogiem bruņotu vīru iznīdētu šo lapseņu pūzni. To varētu paveikt jau šonakt!

Rorans nemierīgi sakustējās. Visas šīs runas jau bija dzir­dētas, un, tāpat kā tas bija noticis iepriekš, arī šoreiz Loringa vārdi sacēla mazu vētru, kas aizrāva sapulcējušos. Vēl pēc stundas spriešanai nemanīja ne gala, ne malas un vienīgā jaunā ideja bija

Teina ieteikums Gedrikam izmiecēt pašam savu ādu, kas gandrīz beidzās ar dūru palaišanu.

Kad strīdi beidzot pieklusa, Rorans piekliboja pie galda, cik 11u ātri savainotā kāja ļāva. Viņš dziļi ieelpoja. Neizlēmība mūs nogalinās tikpat droši kā zobens vai bulta. Orvals pārgrieza acis, bet pārējie ieklausījās. Es nezinu, vai mums vajadzētu uzbrukt vai bēgt…

- Kurp tad? iespurdzās Kiselts.

- … taču es zinu vienu mūsu bērni, mūsu mātes, mūsu ievai­notie ir jāpasargā no briesmām. Razaki ir nogriezuši ceļu uz Kolija un citu zemnieku saimniecībām vairāk ielejā. Kā rīkoties? Mēs pazīstam šo pusi labāk nekā jebkurš cits Alagēzijas iemītnieks, un ir kāda vieta… ir kāda vieta, kur mūsu mīļotie būs drošībā. Es runāju par Kori.

Rorans saviebās, kad pār viņu nolija piktu balsu šaltis. Visska­ļāk kliedza Slouns: Es drīzāk ļaušu, lai mani pakar, ne speršu kāju tajos nolādētājos kalnos!

- Roran, Horsts ierunājās, pieklusinādams kliedzējus. Tu jau nu labāk par citiem zini, ka Kore ir pārāk bīstama! Un tieši tur Eragons atrada akmeni, kas atveda šurp razakus! Kalnos ir auksti, turklāt tie ir pilni ar vilkiem, lāčiem un citiem briesmo­ņiem. Kāpēc pieminēt kaut ko tik neprātīgu?

Lai pasargātu Katrīnu! Rorans gribēja iekliegties. Tomēr viņš savaldījās un teica: Lai cik lielu karapulku savāktu razaki, viņi neuzdrošināsies spert kāju Korē. Galu galā Galbatorikss tur zau­dēja pusi savas armijas.

- Tas bija ļoti sen, Morna balsī skanēja šaubas.

Roranam to tikai vajadzēja. Un kopš tā laika stāsti ir tikai

sabiezinājuši krāsas! Līdz Igualdas ūdenskrituma virsotnei ved taka. Mums tikai jāaizvada turp bērni un pārējie. Viņi atradīsies tepat līdzās, piekalnē, tomēr būs drošībā. Ja razaki ieņems Kār­vahallu, bēgļi varēs nogaidīt, līdz kareivji aiziet, un tad meklēt patvērumu Terinsfordā.

- Tas ir pārāk bīstami, Slouns noņurdēja. Miesnieka pirk­sti bija sažņauguši galda malu tik cieši, ka kauliņi vīdēja balti.

Aukstums, zvēri. Neviens prātīgs vīrs nesūtītu savus tuvākos tādās briesmās.

Bet… Rorans saminstinājās un apklusa, Slouna piebildes samulsināts. Jauneklis gan zināja, ka miesnieks neieredz Kori vairāk par citiem cieminiekiem savulaik viņa sieva gāja bojā, nokrītot no klints netālu no Igualdas ūdenskrituma. Rorans bija cerējis, ka vīra apsēstā vēlme pasargāt Katrīnu būs gana spēcīga, lai pārmāktu nepatiku. Jauneklis saprata, ka viņam nāksies pār­liecināt Slounu tāpat arī visus pārējos. Rorans turpināja pielai­dīgākā balsī: Tur nav tik traki. Sniegs uz virsotnēm pamazām kūst. Korē nav neko aukstāks, kā bija šeit pirms pāris mēnešiem. Un es šaubos, vai vilki un lāči uzdrīkstēsies uzbrukt tik lielam ļaužu pulkam.

Slouns saviebās, savilka lūpas, atsedzot zobus, un noraidoši papurināja galvu. Korē mūs gaida tikai un vienīgi nāve.

Izskatījās, ka pārējie sliecas viņam piekrist, bet tas tikai stip­rināja Rorana pārliecību, ka viņa mīļotajai draud nāves briesmas, ja neizdosies pārliecināt cieminiekus par savu taisnību. Jauneklis pārlaida skatienu seju lokam, lūkodams ieraudzīt kādu, kas piei kristu viņa viedoklim. Piedod, Delvin, es zinu, ka runāšu nežē­līgi, bet, ja Elmunds būtu aizgājis kalnos, nevis palicis Kārvahallā, viņš būtu dzīvs. Kā gan tu neredzi, ka tā ir vienīgā iespēja? Tev ir iespēja paglābt citus vecākus no ciešanām, kas piemeklējušas tevi!

Visi klusēja. Un tu, Birgit! Rorans pagājās uz sievietes pusi, pievilkdams kāju un tverdamies pie krēslu atzveltnēm, lai nezau­dētu līdzsvaru. Vai vēlies, lai Nolfavrelu piemeklē tēva liktenis?! Viņam ir jādodas projām. Vai tad tu neredzi, ka tikai Korē viņš būs drošībā?… Kaut gan Rorans centās savaldīties, viņš juta, kā acīs sariešas asaras. Tas taču ir bērnu dēļ! viņš sašutis iesaucās.

Istabā valdīja klusums. Rorans blenza uz koka virsmu zem plaukstām, cenzdamies nomierināties. Pirmais sagrozījās Delvins. Es nepametīšu Kārvahallu, kamēr mana puikas slepkavas būs kaut kur tuvumā. Tomēr, viņš apstājās un tad lēnām turpi­nāja, it kā katrs vārds sagādātu sāpes, es nevaru noliegt, ka tu runā prātīgi. Bērni ir jānogādā drošībā.

- Un es to teicu jau pašā sākumā, paziņoja Tara.

Tad bija kārta Baldoram: Roranam ir taisnība. Bailes nedrīkst padarīt mūs aklus. Vairums no mums vismaz pāris reižu ir bijuši līdz pašam ūdenskritumam. Tas ir gana drošs kāpiens.

- Arī man, beidzot piebalsoja Birgita, ir jāpiekrīt.

Horsts pamāja. īsti jau man tas nepatīk, bet, ņemot vērā

apstākļus… Manuprāt, mums nav citu iespēju. Vēl pēc brīža arī pārējie vīri un sievas negribīgi piekrita Rorana priekšlikumam.

- Muļķības! Slouns ieaurojās. Viņš piecēlās un norādīja ar pirkstu uz Roranu. Kas viņus apgādās ar pārtiku, ja gaidīt nāk­sies vairākas nedēļas? Panest to viņi nespēs. Kā viņi rūpēsies par siltumu? Ja iekurs ugunskurus, viņus pamanīs! Kā, kā, kā? Ja viņi nenomirs badā, tad nosals. Ja nenosals, viņus aprīs. Ja viņus ueaprīs… Kurš lai to zina? Viņi vai" nokrist no kādas klints!

Rorans paplēta rokas. Ja mēs visi nāksim talkā, pārtikas viņiem būs gana. Ugunskuriem nevajadzētu būt saskatāmiem, ja tos kurinātu dziļāk mežā bet to nāktos darīt tik un tā, jo pie paša ūdenskrituma ir pārāk maz vietas, lai ierīkotu apmetni.

- Aizbildinājumi! Taisnošanās!

- Kā, tavuprāt, mums vajadzētu rīkoties? Morns vaicāja, ar izbrīnītu skatienu nopētot Slounu.

Miesnieks rūgti iesmējās. Ne šādi!

- Tad kā?

- Vienalga. Bet šī ir nepareiza izvēle.

- Tu vari nelaist savējos kalnos, Horsts piebilda.

- Un nelaidīšu arī, Slouns atcirta. Dariet, kā zināt, bet ne es, ne kāds mans rads nespers kāju Korē, kamēr vien man galvā būs smadzenes. Viņš paķēra savu cepuri un, uzmetis Roranam indīgu skatienu, izgāja no telpas. Arī Rorans nepalika grimasi parādā.

Pēc jaunekļa domām, Slouns ar savu auna stūrgalvību apdrau­dēja Katrīnu. Ja viņš nespēj saņemties un aptvert, ka Kore būtu labākais patvērums, Rorans nolēma, tad viņš kļūst par manu ienaidnieku un spiež mani visus lēmumus pieņemt pašam.

Horsts, atbalstījies uz elkoņiem, pasvērās uz priekšu un saņēma resnos, spēcīgos pirkstus. Tā… Ja mēs esam izlēmuši par labu Rorana plānam, kas mums vajadzīgs, lai to īstenotu? Klātesošie pārmija piesardzīgus skatienus un tad pamazām ķērās pie jautājuma apspriešanas.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka sasniedzis iece rēto, un tad izslīdēja no ēdamistabas. Mezdams lokus cauri krēs­las pārklātajam ciematam, viņš apstaigāja koku aizsargsienu un mēģināja atrast Slounu. Pēc brīža viņš ieraudzīja miesnieku vīrs tupēja lāpas mestas gaismas lokā, atbalstījis vairogu pret ceļiem. Rorans strauji pagriezās un skriešus aizmetās uz Slouna veika­liņu, kur ātriem soļiem devās uz virtuvi mājas dziļumā.

Katrīna tobrīd klāja vakariņu galdu, un mīļotā parādīšanās viņu pārsteidza. Roran! Kāpēc tu esi šeit? Vai izstāstīji tēvam par mums?

- Nē. Viņš panācās uz priekšu un saņēma meitenes roku, izbaudīdams pieskāriena siltumu. Jau tas vien, ka viņi atradās vienā telpā, pildīja jaunekļa sirdi ar prieku. Man tev ir kāds liels lūgums. Mēs nolēmām sūtīt bērnus līdz ar vēl dažiem ciematniekiem uz Kori, lai viņi virs Igualdas ūdenskrituma iekārtotu apmetni un nogaidītu iespējamos uzbrukumus drošībā. Katrīna aizturēja elpu. Es vēlos, lai tu dotos kopā ar bēgļiem.

Ar satriektu izteiksmi sejā Katrīna atvilka roku un pagriezās pret atklāto pavardu. Viņa apņēma rokas ap pleciem un brīdi vēroja kvēlojošās ogles. Krietnu laiciņu viņa nebilda ne vārda. Pēc mammas nāves tēvs man aizliedza spert kāju ūdenskrituma tuvumā. Beidzamo desmit gadu laikā es neesmu bijusi dziļāk Korē par Albema sētu. Viņa nodrebēja, un meitenes balsī ieskanējās pārmetums. Kā tu vari gribēt, lai es pametu gan tevi, gan tēvu? Šeit ir ne tikai tavas, bet arī manas mājas. Un kāpēc lai es dotos kalnos, ja Elēna, Tara un Birgita paliek Kārvahallā?

- Katrīn, es tevi lūdzu. Viņš piesardzīgi uzlika rokas uz mei­tenes pleciem. Razaki te ir manis dēļ, un es sev nepiedotu, ja tāpēc tev nāktos ciest. Kamēr tev draud briesmas, es nespēju visas domas un spēkus veltīt šobrīd galvenajam proti, Kārvahallas aizsardzībai.

- Kurš gan mani cienīs, ja būšu kā gļēvule iebēgusi mežā? Viņa pacēla zodu. Man būtu kauns stāvēt Kārvahallas sieviešu priekšā un saukt sevi par tavu sievu.

- Gļēvule? Bērnu aizgādāšana drošībā uz Kori nav nekāda gļēvulība. Galu galā ir vajadzīgs vairāk drosmes, lai dotos kalnos, nevis paliktu šeit.

- Kas tās par šausmām? Katrīna čukstus vaicāja. Meitene pagriezās Rorana apskāvienā, acīm mirdzot un mutei sakniebjoties taisnā līnijā. Vīrietis, kurš teju kļūs par manu vīru, vairs nevēlas redzēt mani sev blakus.

Jauneklis papurināja galvu. Tas nav tiesa. Es…

- Tas ir tiesa! Un ja nu tevi nonāvē, kamēr esmu projām?

- Nerunā…

- Nē! Kārvahallai ir maz cerību, ka izdosies izdzīvot, un, ja mums jāmirst, es drīzāk mirstu tev blakus, nevis slapstos pa Kori bez dzīves un bez sirds. Lai tie, kuriem ir bērni, tiek galā paši. Un es arī galā tikšu pati. Lejup pa meitenes vaigu noritēja asara.

Katrīnas uzticība lika pateicības un izbrīnās vilnim pāršalkt pār Roranu. Viņš ieskatījās dziļi meitenes acīs. Es vēlos, lai tu dodies kalnos tāpēc, ka mīlu tevi. Es saprotu, kā tu jūties. Es zinu, ka tas ir visgrūtākais upuris, kādu vien mēs varam nest otra labā, un es tev to tagad lūdzu.

Katrīna nodrebēja, saspringusi no galvas līdz kājām. Nobālušās rokas žņaudzīja muslīna jostu. Ja es tev šoreiz piekritīšu, meitene trīcošā balsī turpināja, tev te un tagad ir jāapsola, ka nekad vairs šādu lūgumu neizteiksi. Tev ir jāapsola, ka pat tad, ja mēs stātos pretī Galbatoriksam un tikai viens no mums varētu izglābties, tu nelūgsi man doties projām.

Rorans bezspēcīgi palūkojās uz mīļoto. Es nespēju to solīt.

- Tad kāpēc tu gribi, lai es daru to, ko pats atsakies darīt?! viņa iesaucās. Tāda ir mana cena, un tavu zvērestu neaizstās nedz zelts, nedz dārgakmeņi, nedz skaisti vārdi. Ja tu, Roran Dižveseri, nespēj nest arī savu upuri, tad pazūdi no šejienes un nekad nerādies man acīs!

Es nedrīkstu viņu zaudēt. Lai kā tas plosītu viņa sirdi, jaunek­lis, nodūris galvu, pateica: Es tev to apsolu.

Katrīna arī pamāja ar galvu un atslīga krēslā meitenes augums vēl arvien likās sasprindzis un ar piedurknes malu notrausa asaras. Klusā balsī viņa piebilda: Tētim tas ļoti nepa­tiks.

- Kā tu viņam to izstāstīsi?

- Es nestāstīšu, viņa apņēmīgi sacīja. Viņš nekad mani I nelaistu uz Kori, bet viņam jāsaprot, ka tas ir mans lēmums. Lai nu kā, kalnos viņš neuzdrošināsies man sekot; viņš no tiem baidās vairāk nekā no nāves.

- Bet varbūt vēl vairāk viņš baidīsies zaudēt tevi?

- Tad jau redzēs. Ja… kad… pienāks laiks atgriezties, es ceru, tu jau būsi izrunājies ar viņu par saderināšanos. Tad viņam būs gana laika samierināties ar mūsu lēmumu.

Rorans aptvēra, ka piekrītoši māj ar galvu, bet prātā virpuļo viena doma: viņiem būs ļoti laimējies, ja viss izdosies tik gludi,