Vecākais

no pagātnes

Eragons pamodās, saulei austot, un jutās lieliski atpūties. Viņš paplikšķināja Safirai pa sāniem, un pūķis pacēla spārnu. Izslidinājis pirkstus caur matiem, jauneklis aizgāja līdz plat­formas malai un ar plecu atspiedās pret apmales raupjo mizu. Zemāk mežs zaigoja kā dimantu lauks, jo ikviens koks atstaroja rīta gaismu neskaitāmās rasas lāsēs.

Viņš pārsteigumā satrūkās, kad Safira aizšāvās garām, it kā taisītos ieurbties lapotnē, bet pēdējā mirklī uzšāvās augšup un izmeta loku debesīs, līksmi iekliedzoties: Rīts, mans mazais! Jāt­nieks pasmaidīja, juzdamies laimīgs, jo Safira jutās laimīga. i Atvilcis aizslietni, viņš aiz tā atrada divas paplātes ar ēdienu tur bija pārsvarā augļi. Pa nakti kāds bija nolicis traukus uz pārsedzes. Līdzās paplātēm stāvēja drānu sainītis ar tam piespraustu papīra zīmīti. Eragons ar grūtībām atšifrēja plūstošo rokrakstu galu galā viņš nebija lasījis vairāk kā mēnesi un daži burti bija piemirsušies. Beidzot viņš saprata, kas zīmītē rakstīts:

"Sveicināti, Safira Bjartskulara un Eragon Ēnkāvi. Es, Belēns no Miolandras nama, pazemīgi atvainojos Tev, Safira, par šo pieticīgo maltīti. Elfi nemedī, tāpēc nedz Elesmērā, nedz citās mūsu pilsētās galu neatrast. Ja vēlies, vari rīkoties kā seno laiku pūķi, kas paši medīja Duveldenvārdenas biezokņos. Mēs tikai lūgtu: nomedīto atstāj dziļāk mežā, lai mūsu gaisu un ūdeni neapgānītu ar asinīm.

Eragon, šīs drēbes ir domātas Tev. Tās kā dāvanu Tev ir noau­dusi Nidēna no Islanzadi nama. Lai veiksme smaida pār Tevi, lai miers iemājo Tavā sirdī, un lai zvaigznes sargā Tevi!

Belēns du Hljodrs "

Kad Eragons pārstāstīja zīmītes saturu Safirai, viņa noteica: Ihm nav īpašas nozīmes; pēc vakardienas mielasta ēdiens man kādu brīdi nebūs vajadzīgs. Tomēr viņa uzkoda dažas sēklu mai­zītes. Lai nebūtu nepieklājīgi, viņa paskaidroja.

Kad Eragons bija paēdis brokastis, viņš nolika drānu saini uz gultas un uzmanīgi atlocīja tās. Sainī bija divas garas, rūsganas I unikas, apdarinātas ar lentēm kazeņu lapu zaļumā, tad krēmkrānas kājauti un trīs tik mīkstu zeķu pāri, ka tās atgādināja siltu ūdeni, kad tas plūst pāri plaukstai. Audums bija neticami mīksts un gluds ne Kārvahallas sievu, ne rūķu darinājumi, kuros Era­gons bija tērpies šobrīd, nespētu ar to sacensties.

Eragons priecājās par jaunajām drēbēm. Viņa vecais kamzolis un bikses lietū un saulē aizvadītajās nedēļās kopš aizbraukša­nas no Farthenduras bija krietni padilušas. Noģērbis vecās drā­nas, jauneklis apvilka vienu no jaunajām tunikām, izbaudīdams zīdaino pieskārienu ādai.

Eragonam saitējot zābakus, pie guļamistabas aizslietņa kāds pieklauvēja. Ienāciet, viņš uzsauca, pasniegdamies pēc Zaroka.

Vispirms parādījās Orika galva. Tad rūķis ienāca istabā, ik pa solim uzmanīgi ar kāju pārliecinādamies par grīdas stiprību. Oriks pameta skatienu pret griestiem. Es jau nu drīzāk izvēlētos alu šādas putnu ligzdas vietā. Kā pagāja nakts, Eragon? Safira?

- Gluži jauki. Un kā gulēji tu? Eragons apvaicājās.

- Kā akmens. Rūķis iespurdzās par savu joku, viņa zods ieslīga dziļāk bārdā un pirksti pārbrauca pār cirvja galvu. Ska­tos, ka esat paēduši, tāpēc aicināšu tevi nākt man līdzi. Arja, karaliene un pulciņš citu elfu gaida tevi pie koka saknēm. Viņš nopētīja Eragonu ar ciešu skatienu. Notiek kaut kas tāds, par ko viņi mums nav stāstījuši. Nezinu, ko elfi vēlas no tevis, tomēr tas ir kas svarīgs. Islanzadi izturas saspringti kā stūrī iedzīta vilcene… Man likās, labāk brīdināšu tevi laikus.

Eragons pateicās draugam, un abi pa kāpnēm devās lejup, bet Safira noplanēja zemē pa koka ārpusi. Pie koka viņus sagaidīja Islanzadi, tērpusies kuplā gulbja spalvu apmetnī, kas atgādināja sniega kupenu uz kardināla krūtežas. Padevusi labrītu, karalien sacīja: Nāciet man līdzi.

Vairāki līkloči aizveda gājēju pulciņu līdz Elesmēras nomalei kur namu bija krietni mazāk un retās takas likās aizaugušas jo diendienā pa tām neviens nestaigāja. Pie kokiem noauguš paugura Islanzadi apstājās un baisā balsī sacīja: Pirms mē dodamies tālāk, jums visiem trijiem senvalodā jāapzvēr, ka nekad nevienam svešiniekam nestāstīsiet par to, ko tūlīt redzēsiet, bea manas, manas meitas vai cita troņmantnieka atļaujas.

- Kāpēc man aizbāzt sev muti? Oriks gribēja zināt.

Tiešām, kāpēc? Safira vaicāja. Vai jūs mums neuzticaties?

- Runa nav par uzticēšanos, runa ir par drošību. Mums visiem iespējamiem līdzekļiem ir jāsargā šīs zināšanas jo tās ir mūsu lielākā priekšrocība pār Galbatoriksu un, ja jūs saistīs zvērests senvalodā, jūs nekad apzināti neatklāsiet šo noslēpumu. Orikvodhr, tu šeit ieradies, lai pārraudzītu Eragona apmācību. Ja tu nedosi man savu godavārdu, tu tikpat labi vari atgriezties Farthendurā.

Beidzot Oriks sacīja: Domāju, ka jūs nevēlaties nodarīt neko ļaunu rūķiem vai vārdeniem, citādi es nekad tam nepiekristu. Un ceru, ka jūsu troņa zāles un klana gods neļaus jums manu zvē­restu izmantot, lai mūs pieviltu. Sakiet, kas man jāteic!

Kamēr karaliene mācīja Orikam pareizo izrunu, Eragons vai­cāja Safirai: Vai man zvērēt?

Vai mums ir izvēle ? Eragons atcerējās, ka Arja vakar bija uzde­vusi šo pašu jautājumu, un viņš sāka nojaust, ko ceļabiedre bija domājusi: karaliene neatstāja vietu nejaušībām.

Kad Oriks bija ticis galā ar sakāmo, Islanzadi gaidoši parau­dzījās uz Eragonu. Viņš mirkli vilcinājās, tad pateica zvērestu, pēc tam zvērēja arī Safira. Paldies, karaliene pateicās. Mēs varam doties tālāk.

Paugura virsotnē aiz koku sienas pletās ar sarkanu āboliņu noaugusi klaja josla vairāku jardu platumā, kas aprāvās ar augstu krauju. Krauja stiepās vismaz līgu uz katru pusi un bija savas tūk­stoš pēdas augsta. Zem kraujas pletās mežs, kas tālumā saplūda ar debesīm. Likās, it kā viņi stāvētu uz pasaules malas, raudzīdamies ļim i bezgalīgajam biezoknim.

Es zinu, kas šī ir par vietu, Eragons aptvēra, atcerēdamies vīziju ar Togiru Ikonoku.

Bom. Gaiss nodrebēja no satricinājuma spēka. Bom. Vēl viens Iruls blieziens lika noklabēt Eragona zobiem. Bom. Viņš iebāza pirkstus ausīs, cenzdamies pasargāt tās no sāpīgā spiediena. Elfi nekustīgi stāvēja turpat līdzās. Bom. Pēkšņa vēja brāzma piepla­cināja āboliņu pie zemes.

Bom. No kraujas malas gaisā pacēlās milzīgs, zeltains pūķis,

kuram plecos sēdēja Jātnieks.

♦ ♦ ♦