Vecākais

DAGŠELGRA PIESAUKŠANA

Lai gan iepriekšējā dienā pamatīgi piekusis, Eragons piespied sevi piecelties vēl pirms saullēkta, cerēdams, ka viņam izdo sies pārsteigt kaut vienu no elfiem guļam. Tā viņam bija kļu vusi par spēli atklāt, cikos elfi ceļas, ja viņi vispār gāja gulēt jo nevienu no viņiem jauneklis vēl nebija redzējis aizvērtām acīm Šis rīts nebija izņēmums.

- Labrīt, no lapotnes viņam virs galvas atskanēja Nari un Lifēna balsis. Eragons atgāza galvu un ieraudzīja elfus viņi stāvēja uz priedes zara kādas piecdesmit pēdas augstāk. Ar kaķa veiklību pārlecot no zara uz zaru, elfi pēc mirkļa piezemējās viņam līdzās

- Mēs stāvējām sardzē, Lifēns paskaidroja.

- No kā būtu jābaidās?

No koka aizsega iznāca Arja un paskaidroja: No manām

bažām. Duveldenvārdenā mājo daudzi noslēpumi un apdraudē jumi, jo īpaši Jātniekam. Mēs te mitināmies tūkstošiem gadu un negaidītās vietās vēl arvien slēpjas senas burvestības; maģija caurauž gaisu, ūdeni un zemi. Dažkārt burvesti ir ietekmējuši ari zvērus. Reizēm meža biezoknī parādās savādi radījumi un ne vienmēr tie ir draudzīgi noskaņoti.

-Vai tie… Eragons apklusa, jo tajā brīdī iekņudējās viņa gedwēy ignasia. Gannela dotais sudraba veserītis uz krūtīm pamazām sakarsa, un jauneklis juta, kā amuleta maģija izsūc viņa spēkus.

Kāds mēģināja pieredzēt Eragonu.

Vai tas varētu būt Galbatorikss? viņš nobijies prātoja. Jaunek lis satvēra piekariņu un izvilka virs krekla, gatavs noraut, ja viņš kļūtu pārāk vājš. No apmetnes otras puses piesteidzās Safira, lai atbalstītu draugu ar savām enerģijas rezervēm.

Vēl pēc mirkļa veserītis sāka atdzist, līdz atkal vēsi pieskārās jaunekļa ādai. Viņš pamētāja to uz plaukstas, tad atkal paslēpa zem drēbēm, bet Safira ieminējās: Mūsu ienaidnieki mūs meklē.

Ienaidnieki? Varbūt tas bija kāds no Duvrangragātas?

Domāju, Hrotgars būs pateicis Nasuadai, ka lūdzis Gannelam noburt tavu piekariņu… Pat iespējams, ka tas ir bijis tieši viņas ieteikums.

Kad Eragons paskaidroja, kas noticis, Arja sarauca pieri.

Tātad vēl jo vairāk ir jācenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt Elesinērā, lai turpinātu tavu apmācību. Notikumi Alagēzijā nestāv uz vietas, un baidos, ka tev var pietrūkt laika, lai pilnībā pabeigtu mācības.

Eragons gribēja turpināt aizsākto sarunu, taču Arja steidzi­nāja pamest nometni. Kad mantas bija sakrautas laivās un uguns­kurs nomīdīts, viņi devās tālāk augšup pa Gaenas upi.

Kādu stundu pēc došanās ceļā Eragons ievēroja, ka upe kļūst platāka un dziļāka. Vēl pēc dažām minūtēm viņi nonāca līdz ūdenskritumam, kas pildīja Duveldenvārdenu ar dobju dunoņu. Klints, no kurienes gāzās straume, bija savas simt pēdas augsta, turklāt augšpusē to noslēdza pārkare tas nozīmēja, ka uzrāpties tajā nav iespējams. Kā mēs tiksim tālāk? Viņš jau juta vēsu pilienu migliņu uz pieres.

Lifēns norādīja uz kreiso krastu, kur kādu gabaliņu no ūdens­krituma augšup pa stāvo nogāzi veda iestaigāta taka. Mums nāksies nest laivas un pārējās mantas kādu puslīgu, līdz upe atkal kļūs kuģojama.

Pieci ceļotāji atraisīja starp kanoe soliem nostiprinātos saiņus, sadalīja tos vienādās daļās un salika mugursomās. Uff, Era­gons noelsās, paceldams savējo. Tā svēra reizes divas vairāk nekā nasta, ko viņš bija pieradis stiept, ejot kājām.

Es varu aiznest to augšup pa straumi… visus jūsu saiņus, Safira piedāvāja, izrāpdamās dubļainajā krastā un nopurinādamās.

Kad Eragons atkārtoja pūķa piedāvājumu, Lifēns izskatī­jās satriekts. Mēs nekad nespētu pat pieļaut domu, ka varētu izmantot pūķi kā nastu nesēju. Tas noniecinātu tevi, Safira, un Eragonu kā Šurtugalu, kā arī apkaunotu mūsu viesmīlību.

Safira nosprauslojās, un no viņas nāsīm izšāvās liesmu strūkla, iztvaicēdama ūdeni uz upes virsmas un uzmezdama gaisā pamatīgu garaiņu mākuli. Tās ir muļķības. Pastiepusi zvīņoto ķepu, viņa aizāķēja nagus aiz Eragona mugursomas plecu siks nām un pacēlās gaisā. Noķeriet mani, ja spējat!

Klusumu pārtrauca dzidru smieklu zvaniņi, kas atgādināja lakstīgalas trelli. Eragons pārsteigts pagriezās un paskatījās uz Arju. Tā bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja elfu smejamies un viņam patika, kā skanēja šie smiekli. Arja uzsmaidīja Lifēnam Tev vēl daudz jāmācās, ja uzskati, ka vari pamācīt pūķi, ko viņai darīt un ko ne.

- Bet negods…

- Tas nav nekāds negods, ja Safira to dara no brīvas gribas, Arja atgādināja. Tagad ilgāk nekavēsimies un dosimies ceļā.

Cerēdams, ka smagums neizraisīs jaunu muguras sāpju lēkmi Eragons kopā ar Lifēnu vienu no kanoe laivām uzcēla sev plecos Jauneklim nācās paļauties uz elfa norādēm, jo pats viņš redzēja tikai zemi tieši zem kājām.

Pēc stundas aiz muguras bija palikusi kraujas mala, ceļinieki bija pagājuši garām bīstamajām krācēm un nonākuši līdz vietai kur Gaena atkal plūda mierīga kā spogulis. Kādā upes ielokā viņus gaidīja Safira, aiz gara laika ķerdama seklumā zivis un ik pa brīdim cirzdama ūdenī savu trīsstūraino galvu gluži kā gārnis.

Arja piesauca Safiru un paskaidroja viņai un Eragonam: Aiz nākamā līkuma plešas Ardvenas ezers, un tā rietumu krastā slejas Siltrima, viena no mūsu dižākajām pilsētām. Pirms sasniegsim Elesmēru, mums nāksies noiet vēl garu ceļu cauri meža bie­zokņiem. Pie Siltrimas mēs sastapsim daudzus elfus. Tomēr es nevēlos, lai jūs redzētu vēl kāds elfs, pirms mēs būsim runājuši ar karalieni Islanzadi.

Kāpēc tā? Safira vaicāja, izteikdama arī Eragona neizpratni.

Arja savā muzikālajā balsī nodziedāja: Jūsu klātbūtne mūsu karalistei nozīmē lielas, bet arī draudīgas pārmaiņas, un tās var kļūt bīstamas, ja tās neuztver pietiekami piesardzīgi. Karalienei pirmajai jūs jāsatiek. Tikai viņai ir gana autoritātes un gudrības, lai gādātu par šīm pārmaiņām.

- Tu viņu vērtē ļoti augstu, Eragons secināja.

Kad jauneklis to pateica, Nari un Lifēns sastinga un piesar­dzīgi palūkojās uz Arju. Viņa nobālēja, bet tad lepni izslējās.

Viņa ir vadījusi mūs godam… Eragon, es zinu, ka tavos saiņos Inu kopš Troņheimas ir noglabāts apmetnis ar kapuci. Pirms atkal nonāksim mežos, kur nebūs jābaidās no nejaušiem vērotājiem, es liigtu tevi nēsāt šo apmetni un gādāt, lai tava galva vienmēr būtu apsegta, citādi kāds var ieraudzīt tavas apaļās ausis un saprast, ka esi cilvēks. Eragons pamāja ar galvu. Un, Safira, tev pa dienu vajadzētu slēpties, bet pa nakti mūs atkal panākt. Ažihads minēja, ka šādi jūs rīkojāties, šķērsojot Impērijas zemes.

Un man riebās katrs tādas slapstīšanās mirklis, viņa noņur­dēja.

- Tas ilgs tikai divas dienas, šodien un rīt. Pēc tam jau būsim gana tālu no Siltrimas un mums vairs nevajadzēs uztraukties, ka mūs varētu redzēt kāds vērā ņemams elfs, Arja apsolīja.

Safira pievērsa debeszilo skatienu Eragonam. Kad mēs izkļuvām no Impērijas, es nozvērējos, ka vienmēr turēšos tev cieši līdzās, lai katrā mirklī varētu nākt palīgā. Ikreiz, kad mēs bijām šķirti, notika kas nelāgs: Jazuakā, Daretā, Drasleonā, tad tas atgadījums ar vergdziņiem.

Teirmā viss bija kārtībā.

Tu saproti, ko vēlos teikt! Un man ļoti negribas tevi pamest vienatnē, jo savainotās muguras dēļ tu pat nespēj pienācīgi aiz­stāvēties.

Es ticu, ka Arja un pārējie spēs parūpēties par mani. Vai tev par to ir kādas šaubas ?

Safira mirkli vilcinājās. Es uzticos Arjai. Pūķis pagriezās un aizčāpoja gabaliņu augstāk gar upi, pasēdēja tur kādu mirkli, tad atgriezās. Labi, lai tā būtu. Safira noraidīja savu piekrišanu Arjai, piebilzdama: Taču es negaidīšu ilgāk par rītdienas nakti, pat ja jūs tajā brīdī būtu Siltrimas galvenajā laukumā.

- Es visu saprotu, Arja teica. Tomēr uzmanies, lidojot arī pēc tumsas iestāšanās, jo elfi labi redz arī naktī, ja vien nevalda piķa melna tumsa. Ja kāds tevi ieraudzīs, tev var uzbrukt ar maģijas palīdzību.

Brīnišķīgi, iestarpināja Safira.

Kamēr Oriks un elfi atkal sakrāva visu laivās, Eragons un Safira izpētīja krēslaino mežu, raudzīdamies pēc piemērotas slēp­tuves. Viņi izvēlējās sausu iedobi, kuru ieskāva padrupušas klin­tis un kuras dibenu klāja patīkami mīksts priežu skuju paklājs. Safira saritinājās uz zemes un pamāja ar galvu. Tagad ej. Ar mani viss būs kārtībā.

Eragons apskāva pūķa kaklu piesardzīgi, lai nesavainotos ar tā asajiem dzelkšņiem, un tad negribīgi, ik pa brīdim atska­tīdamies, devās atpakaļ pie pārējiem. Pirms kāpšanas laivā viņš uzmeta mugurā apmetni, un viņi turpināja ceļu.

Kad skatienam pavērās Ardvena ezers, gaisā nejuta ne vēsmi­ņas, tāpēc milzīgais ūdens klajums gulēja viņu priekšā mierīgs un gluds, ideāls spogulis kokiem un mākoņiem. Ainava bija tik nevai­nojama, ka Eragonam vienu brīdi likās, it kā viņam būtu radusies iespēja caur logu ieskatīties citā pasaulē un, ja viņi turpinātu ceļu, tad laivas iekristu bezgalīgi tālajā zilo debesu atspulgā. Šī doma lika viņam nodrebēt.

Dūmakainajā tālē pa ezera virsmu kā ūdensmērītāji, elfu spēka un izveicības dzītas, neticami ātri šaudījās neskaitāmas baltas bērza tāss laivas. Eragons nodūra galvu zemāk un savilka kapuces malas, lai būtu drošs, ka tā pilnībā nosedz viņa seju.

Jo tālāk slīdēja laivas, jo vājāka kļuva saikne ar Safiru, līdz abus saistīja vien trausls domu pavediens. Kad pienāca vakars, viņš vairs nespēja sajust pūķa klātbūtni pat tad, ja sasprindzināja prātu no visa spēka. Pēkšņi Duveldenvārdena likās krietni vien­tulīgāka un tukšāka.

Kad krēsla kļuva dziļāka, kādu jūdzi tālāk visos iespējamos augstumos koku zaros iezīmējās baltu gaismu puduri. Dzirksteles likās mii-dzam pilna mēness sudrabainajā spožumā tik dīvainas un noslēpumainas nakts tumsā.

Tur plešas Siltrima, Lifēns sacīja.

Ar klusu šļakstu pretējā virzienā viņiem garām paslīdēja tumša laiva, no kuras atskanēja elfa stūrmaņa klusi nomurmi­nāts "Kvetha Fricai".

Arja pieairēja savu laivu pie Eragona kanoe. Šonakt mēs pārnakšņosim šeit.

Viņi iekārtoja nometni krietnu gabalu no Ardvena ezera, kur zeme bija gana sausa, lai uz tās gulētu. Asinskāro odu spieti pie­spieda Arju noskaitīt pretodu burvestību, un tikai tad viņi spēja puslīdz mierīgi paēst vakariņas.

Visi pieci ceļotāji sēdēja ap ugunskuru, vērdamies zeltītajās liesmās. Eragons atspieda galvu pret koka stumbru un noskatī­jās, kā pāri debesjumam aizšaujas meteors. Likās, ka plakstiņi teju teju aizkritīs, bet tad no Siltrimas puses cauri mežam jau­neklis sadzirdēja sievietes balsi, tikko saklausāmu čabēšanu, kas noglāstīja viņa ausi kā dūna. Viņš sarauca pieri un izslējās sēdus, cenzdamies labāk sadzirdēt tālo čukstu.

Līdzīgi dūmu pavedienam, kas kļūst biezāks un biezāks, tikko iekurtai ugunij arvien pieņemoties spēkā, tā tālā balss kļuva spē­cīgāka un spēcīgāka, līdz viss mežs šķita elpojam kopā ar aicinošo vijīgo melodiju, kas cēlās un krita ar mežonīgu atbrīvotību. Šai ārpuszemes dziesmai pievienojās arī citas balsis, izgreznodamas sākotnējo tēmu ar neskaitāmu variāciju dzīpariem. Likās, ka pat gaiss iemirdzas šīs vētrainās mūzikas krāsās.

Pārdabiskās ainavas trieca te sajūsmas, te šausmu tirpas pār Eragona muguru. Skaņas aptumšoja jaunekļa maņas, ievilinā­damas viņu samtainajā naktī. Vilinošo nošu saukts, viņš pielēca kājās, gatavs mesties mežā un meklēt balsu avotu, gatavs dejot starp kokiem un sūnām, gatavs darīt visu, lai pievienotos elfu svi­nībām. Taču, pirms viņš spēja izkustēties no vietas, Arja satvēra viņa roku un parāva, pagriezdama ar seju pret sevi.

Eragon! Iztīri savu prātu! Viņš veltīgi mēģināja izrauties no elfas tvēriena. -Eyddr eyreya onr! Iztīri savas ausis! Nākamajā mirklī viss noklusa, it kā viņš pēkšņi būtu kļuvis kurls. Eragons vairs nemēģināja izrauties un paskatījās apkārt, nesaprazdams, kas tikko bija noticis. Ugunskura otrā pusē Lifēns un Nari klusē­dami centās savaldīt Oriku.

Eragons redzēja, ka Aijas mute kustas viņa kaut ko teica, tad ar paukšķi pasaule atkal atguva skaņu, tiesa, mūziku viņš vairs nedzirdēja. Kas?… viņš apdullināts jautāja.

- Atšujieties, Oriks norūca. Lifēns un Nari pacēla rokas un atkāpās no rūķa.

- Atvaino, Orik-vodhr, Lifēns sacīja.

Arja palūkojās uz Siltrimas pusi. Esmu kļūdījusies, skaitot

dienas; mums nevajadzēja būt pilsētas tuvumā Dagšelgra laikā Mūsu saturnālijas un svētki var izrādīties bīstami mirstīgajiem Mēs dziedam senvalodā, un dziesmu vārdos netrūkst kaisles un ilgu burvestības, kurai pat mēs spējam pretoties vien ar lielām grūtībām.

Nari nemierīgi sagrozījās. Mums būtu jādodas uz birzi.

- Būtu gan, piekrita Arja, taču mēs pildīsim savu pienā­kumu un nogaidīsim.

Satriektais Eragons apsēdās tuvāk pie ugunskura, vēlēdamies kaut Safira būtu kaut kur tuvumā; viņš bija pārliecināts, ka pūķis būtu spējis pasargāt viņa prātu no mūzikas iespaida. Pastāstiet vairāk par Dagšelgru! viņš lūdza.

Arja nometās līdzās jauneklim, sakrustodama garās kājas Dagšelgrs gādā, lai mežs vienmēr būtu vesels un auglīgs. Katru pavasari mēs apdziedam kokus, apdziedam pārējos augus un apdziedam dzīvniekus. Ja nebūtu elfu, Duveldenvārdena būtu uz pusi mazāka. It kā apstiprinot Arjas teikto, putni, brieži rudās un pelēkās vāveres, svītrainie āpši, lapsas, truši, vilki, var­des, krupji, bruņrupuči un visas citas dzīvās radības, kas atradās tuvumā, aizmirsa par slēpšanos un sāka juceklīgi šaudīties pa mežu smilkstu un kaucienu kakofonijas pavadījumā. Tie vēlas pāroties un meklē otru pusīti, Arja paskaidroja. Šo dziesmu elfi dzied visā Duveldenvārdenā, katrā mūsu pilsētā. Jo vairāk mūsējo piedalās piesaukšanā, jo spēcīgāka kļūst burvestība un jo spēcīgāka burvestība, jo lielāka šogad kļūs Duveldenvārdena.

Eragons parāva nost roku, jo gar viņa gurnu aizvēlās trīs eži. Visās malās atbalsojās trokšņi. Es esmu nonācis pasakā, jauneklis nodomāja, apņemdams ar rokām ceļgalus.

Oriks atgriezās pie ugunskura un skaļā balsī, lai tā būtu sadzirdama apkārtējā kņadā, paziņoja: Zvēru pie savas bārdas un cirvja, es nepieļaušu, ka pret manu gribu pār mani valdītu maģija. Arja, ja tas notiks vēlreiz, zvēru pie Helcvoga akmens jostas, es atgriezīšos Farthendurā, un jums nāksies domāt, kā tikt galā ar Durgrimsta Ingeitumu dusmām.

- Man nenāca ne prātā pakļaut jūs Dagšelgra ietekmei, Arja paskaidroja. Es lūdzu piedot manu kļūdu. Un, kaut gan es šobrīd atvairu Dagšelgra burvestību, Duveldenvārdenā no maģijas izbēgt nav iespējams, tā ir visur. ^

- Tad, lūdzu, gādā, lai tā vismaz neapgānītu manu prātu. Oriks papurināja galvu un pārslidināja pirkstus pār cirvja kātu, vienlaikus vērodams dzīvnieku ēnas, kas klīda krēslā aiz uguns­kura mestā gaismas loka robežām.

Tonakt negulēja neviens. Eragons un Oriks nespēja aizmigt, jo apkārt nerimās satraucošie trokšņi un gar telti ik pa brīdim aizšā­vās kāds lielāks vai mazāks dzīvnieks; elfi negulēja, jo vēl arvien ieklausījās dziedāšanā. Lifēns un Nari nenogurstoši meta lokus ap ugunskuru, bet Arja ar izslāpušu skatienu vērās Siltrimas virzienā, un šonakt zem viņas gaišbrūnās ādas īpaši asi izcēlās augstie vaigu kauli.

Kad skaņu un kustību jampadracis bija ildzis stundas četras, pie tumšajām debesīm parādījās Safira. Viņas acis savādi mir­dzēja. Pūķis nodrebēja un izlieca kaklu, elsodams puspavērtu muti. Mežs, viņa izgrūda, ir dzīvs. Un es esmu dzīva. Manas asinis kūsā tā, kā nekad iepriekš nav kūsājušas. Tās kūsā tā, kā kūsā tavējās, kad tu domā par Arju. Es… saprotu!

Eragons uzlika roku uz Safiras pleca un sajuta trīsas, kas brīdi pa brīdim pārskrēja viņas varenajam stāvam; viņas sāni vibrēja pūķis dungoja līdzi elfu dziedātajai melodijai. Safiras ziloņkaula nagi kārpīja zemi, viņas muskuļi savilkās un saspringa, pūķim cenšoties savaldīties, lai netrauktos naktī. Safiras astes galiņš ik pa brīdim noraustījās, it kā viņa būtu gatava kuru katru mirkli uzbrukt.

Arja piecēlās un pievienojās Eragonam un Safirai. Arī elfa uzlika roku uz pūķa pleca, un viņi trijatā vērās tumsā, vienoti dzīvā ķēdē.

Kad uzausa rīts, pirmais, ko Eragons ievēroja, bija spoži zaļas adatiņas priežu zaru galos. Viņš pieliecās, aplūkoja sniegogu puduri pie kājām un atklāja, ka ikviens krūmiņš, liels vai mazs, pa nakti ir laidis jaunus dzinumus. Mežs vibrēja krāsu spēkā, viss bija kupls, svaigs un tīrs. Gaiss smaržoja tā, it kā tikko būtu lijis.

Safira noskurinājās līdzās Eragonam un sacīja: Drudzis ir pārgājis; es atkal esmu es pati. Es izjutu ko tādu… It kā pasaule dzimtu no jauna un es palīdzētu to radīt ar uguni, kas plūst manos locekļos.

Kā jūties ? Proti, kā tu jūties iekšēji ?

Man būs vajadzīgs kāds laiks, lai saprastu, ko es šonakt pie­dzīvoju.

Tā kā mūzika bija noklususi, Arja noņēma burvestību no Era­gona un Orika. Viņa piebilda: Lifēn, Nari, dodieties uz Siltrimu un sagādājiet mums visiem zirgus. Mēs nevaram visu ceļu no šejienes līdz Elesmērai iet kājām. Un brīdiniet kapteini Damitu, ka Serisai ir nepieciešami papildspēki.

Nari paklanījās. Un ko mums teikt, kad viņa vaicās, kāpēc esam pametuši savu posteni.

- Pasakiet kapteinei, ka ir noticis tas, uz ko viņa reiz cerēja… un baidījās piedzīvot. Čūska ir iekodusies pati sev astē. Viņa sapratīs.

Viņi vispirms izkrāva mantas no laivām, tad abi elfi devās uz Siltrimu. Trīs stundas vēlāk Eragons izdzirda, kā mežā pārlūst zariņš, un, pacēlis acis, ieraudzīja elfus atgriežamies baltu, lepnu auļotāju mugurā. Elfiem sekoja vēl četri zirgi, cits citam līdzīgi kā ūdens lāses. Lieliskie dzīvnieki slīdēja starp kokiem neomulīgi klusu, un baltā spalva zaigoja smaragdzaļajā puskrēslā. Nevienam no zirgiem nebija nedz seglu, nedz iemauktu.

- Blothr, blothr, Lifēns nomurmināja, un viņa kumeļš apstā­jās, kārpīdams zemi ar tumšajiem pakaviem.

- Vai visi jūsu zirgi ir tikpat cēli kā šie? Eragons vaicāja. Dzīvnieku skaistuma pārsteigts, jauneklis uzmanīgi piegāja pie viena no tiem. Rikšotāji bija vien pāris collu augstāki par poni­jiem tas ļāva tiem veikli līkumot starp kokiem arī biezā mežā. Nelikās, ka viņus īpaši uztrauktu Safira.

- Visi nav, iesmējās Nari, sudraba matiem noplīvojot gaisā, bet vairums gan. Mēs tos esam audzējuši daudzu gadsimtu

garumā.

- Kā uz tiem jāj?

Arja paskaidroja: Elfu zirgs klausa senvalodā dotām koman­dām, pasaki tam, kurp vēlies doties, un tas tevi nogādās vajadzī­gajā vietā. Tomēr mūsu zirgiem nedrīkst darīt pāri nedz ar sitie­niem, nedz lamām, jo tie ir nevis mūsu vergi, bet mūsu draugi un biedri. Tie nesīs tevi tik ilgi, cik vēlēsies; tas ir liels gods jāt ar elfu zirgu. Man izdevās izglābt Safiras olu tikai tāpēc, ka viens no mūsu zirgiem sajuta ko nelāgu un apstājās, neļaujot mums iejāt Durzas izliktajās lamatās… Tie neļaus tev nokrist no muguras, ja vien tu pats tīšām nelēkši nost, un tie ir gana prasmīgi, lai izvē­lētos drošāko, ātrāko ceļu cauri bīstamām vietām. Šajā ziņā tie līdzinās rūķu feldunostiem.

- Tas tiesa, Oriks norūca. Feldunosts tevi uznesīs klints virsotnē un nonesīs atkal lejā bez nevienas skrambiņas. Bet kā gan mēs nostiprināsim pārtiku un pārējās mantas, ja zirgiem nav seglu? Es nejāšu ar pilnu paunu mugurā.

Lifēns nosvieda Orikam pie kājām kaudzi ādas somu un norā­dīja uz sesto zirgu. Tev arī nenāksies to darīt.

Pagāja apmēram pusstunda, iekams viņi salika mantas somās un sasēja tās kunkuļainā vīstoklī uz zirga muguras. Pēc tam Nari pamācīja Eragonu un Oriku, ar kādiem vārdiem jāvada rikšotāji: Gānga fram lai zirgs ietu uz priekšu, blothr lai zirgs apstā­tos, hlaupa ja jālaižas rikšos, un gānga aptr lai ietu atpakaļ. Ja zināšanas senvalodā ir plašākas, zirgam var dot arī precīzākas pavēles. Elfs pieveda Eragonu pie zirga un iepazīstināja: Šis ir Folkvirs. Pastiep roku.

Eragons pacēla plaukstu, un rikšotājs, iepletis nāsis, nosprauslojās. Folkvirs apostīja Eragona pirkstus, tad pieskārās rokai ar purnu un ļāva jauneklim noglāstīt muskuļoto kaklu. Lieliski, Nari noteica, izskatīdamies gandarīts. Tad elfs lūdza Orikam līdzīgi iepazīties ar citu zirgu.

Kad Eragons uzkāpa mugurā Folkviram, Safira pienāca tuvāk. Jātnieks paskatījās uz savu pūķi, ievērodams, cik satraukts tas

ir vēl arvien kopš pagājušās nakts. Tikai vēl viena diena, viņā atgādināja.

Eragon… Safira apklusa. Atrazdamās elfu burvestības varā, es sāku domāt par kādu lietu. Līdz šim es to uzskatīju par mazsva­rīgu, bet tagad tā slienas manī kā melnas neziņas kalns katram radījumam, lai cik tas būtu skaists vai kroplīgs, ir otra pusīte. Tikai man tādas nav. Viņa nodrebēja un aizvēra acis. Šajā ziņā es esmu viena.

Safiras teiktais atgādināja, ka viņa ir tikai astoņus mēnešus veca. Vairumā gadījumu viņas jaunība nebija manāma pateico­ties iedzimto instinktu un atmiņu ietekmei -, taču šajā ziņā viņa bija vēl mazāk pieredzējusi par savu Jātnieku, kurš tomēr varēja palepoties ar pāris vārgām, romantiskām attiecībām Kārvahallā un Troņheimā. Eragonā pamodās līdzjūtība, taču viņš to apspieda, pirms emociju uzplūds pa prāta saikni sasniedza pūķi. Safirā šādas jūtas izraisītu tikai nicinājumu: ne tās atrisināja viņas problēmu, ne ļāva viņai justies labāk. Tā vietā Jātnieks atgādināja: Galba­toriksam ir vēl divas pūku olas. Kad mēs pirmo reizi tikāmies ar Hrotgaru, tu minēji, ka gribētu tās atgūt. Ja mēs spētu…

Safira sarūgtināti nosprauslojās. Līdz tam, iespējams, paies vairāki gadi, un, pat ja mums izdosies atkarot olas, es nevaru būt ' droša ne par to, ka tās vispār izšķilsies, ne par to, ka izšķīlušies pūki būs vīrišķa dzimuma, ne par to, ka mēs patiksim viens otram, ļ Liktenis ir nolēmis manu rasi iznīkšanai. Viņa izmisumā strauji sašūpoja asti, netīši nocirzdama pusaugu priedīti. Likās, ka Safira ir bīstami tuvu asarām.

Ko es varu teikt? Safiras bēdu uztraukts, sacīja Eragons. Tu nedrīksti zaudēt cerību. Tev vēl arvien ir cerība atrast dzīves­draugu, tikai tev jāapbruņojas ar pacietību. Pat ja Galbatoriksa olas sagādās vilšanos, kaut kur plašajā pasaulē ir jāmīt arī citiem pūķiem, tāpat kā citiem cilvēkiem, citiem elfiem un citiem urgļiem. Tikko būsim izpildījuši mūsu pienākumu, es palīdzēšu tev viņus atrast. Sarunājuši?

Sarunājuši, pūķis nošņaukājās. Tad viņa atgāza galvu un izpūta baltu dūmu mutuli, kas izzuda starp koku zariem virs gal­vas. Man nevajadzētu ļaut sajūtām tā sajaukt galvu.

Nieki. Tad tev jābūt izkaltai no akmens, lai neko nejustu. Tas ir tikai dabiski… Tikai apsoli, ka nepārdzīvosi to, kad paliksi ciena.

Viņa pievērsa Jātniekam vienu no milzīgajām safīra acīm. Apsolos. Viņu pāršalca siltuma vilnis tā bija pūķa pateicība par litbalstu un izpratni. Noliecies Eragons pieskārās Safiras raupja­jam vaigam ar plaukstu un mirkli to paturēja uz zvīņām. Jāj vien, mazais, viņa nomurmināja. Tiksimies vēlāk.

Eragonam pagalam nepatika pamest Safiru šādā noskaņo­jumā. Viņš nelabprāt iejāja mežā kopā ar Oriku un elfiem, lai dotos rietumu virzienā, uz pašu Duveldenvārdenas sirdi. Stundu lauzījis galvu, viņš par pūķa pārdzīvojumiem pastāstīja Arjai.

Arjas pierē ievilkās tikko manāmas krunciņas. Tas ir viens no Galbatoriksa briesmīgākajiem noziegumiem. Es nezinu, vai pastāv risinājums, bet cerība vienmēr paliek. Mums ir jācer.

♦ ♦ ♦