Vecākais

HROTGARA DĀVANA

Līdz saullēktam vēl bija atlikusi kāda pusstunda, kad Era­gons un Safira nonāca līdz Troņheimas ziemeļu vārtiem. Tie bija puspacelti tikai tik daudz, lai Safira varētu pa tiem iziet, tāpēc abi steigšus izgāja vārtu otrā pusē, kur augstu virs galvām slējās sarkanas jašmas pīlāri, bet starp asinskrāsas balstiem bija novietoti zobus atņirguši fantastiski nezvēri. Maz­liet tālāk, uz pašas Troņheimas robežas, slējās trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi. Visus pilsētkalna vārtus sargāja tieši tāds pats spārnotu aizbildņu pāris. Tuvumā nemanīja nevienas dzīvas radības.

Eragons turēja Ledusliesmas pavadu. Ērzelis bija izsukāts, no jauna apkalts un apseglots. Tā seglu somas vai plīsa no visādiem labumiem. Zirgs nepacietīgi kārpīja zemi Eragons nebija ar to jājis vairāk nekā nedēļu.

Drīz vien atlāčoja arī Oriks, stiepdams uz muguras varenu saini un vēl pamatīgu vīstokli nesdams rokās. Tu bez zirga? mazliet pārsteigts jautāja Eragons. Vai kāds ir iedomājies, ka mēs visu ceļu līdz pašai Duveldenvārdenai iesim kājām ?

Oriks nokrekšķējās. Mēs piestāsim Tarnagā, mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tur kāpsim uz plostiem, lai veiktu ceļu no Az Ragni līdz Hedartai tā ir apmetne, kura izveidota tirdzniecībai. Pirms Hedartas zirgi mums nebūs vajadzīgi, tāpēc šo ceļa gabalu es paļaušos uz paša kājām.

Kad viņš nolika vīstokli zemē, tas skaļi nožvadzēja. Tad rūķis atritināja saini un atklājās Eragona bruņas. Vairogs bija pārkrā­sots tagad ozols tā vidū izcēlās skaidrāk un visas iedobes un cirtienu pēdas bija salabotas. Zem vairoga spoži mirdzēja garā bruņukrekla nopulētie un ieeļļotie gredzeni. Nemanīja ne mazāko pēdu vietā, kur Eragona muguru bija pāršķēlis Durzas zobens. Arī pārējās bruņu sastāvdaļas cimdi, aproces, kājsargi un ķivere izskatījās kā jauni.

- To visu salaboja mūsu labākie kalēji, Oriks paskaidroja. Safira, ari tavas bruņas ir sakārtotas. Tiesa, ņemot vērā, ka ceļojumam pūķa bruņas būtu pārāk smagas, mēs tās nodevām vārdeniem, lai paglabā līdz atgriešanās brīdim.

Pasaki viņam paldies manā vārdā, lūdza Safira.

Eragons izpildīja viņas vēlmi, tad piesaitēja kājsargus un apro­ces, bet pārējās bruņas noglabāja somā. Beidzot viņš pasniedzās pēc bruņucepures, taču izrādījās, ka to tur rokās Oriks. Rūķis pasvārstīja ķiveri, tad bilda: Nesteidzies, Eragon, to likt galvā. Tev vispirms ir jāizdara kāda izvēle.

- Un kas tā būtu par izvēli?

Paceldams bruņucepuri, Oriks atklāja tās nopulēto pieres daļu. Tagad Eragons ievēroja, ka tur parādījies jauns gravējums uz spožā tērauda izcēlās Ingeitumu, Hrotgara un Orika klana veseris un zvaigznes. Oriks saviebās, izskatīdamies vienlaikus gandarīts un uztraucies, tad oficiālā balsī turpināja: Mans karalis Hrotgars ir vēlējies, lai es pasniedzu šo ķiveri kā zīmi draudzībai, ko viņš izjūt pret tevi. Līdz ar šo bruņucepuri Hrotgars piedāvā tev kļūt par vienu no Durgrimstu Ingeitumiem, par mūsu dzimtas locekli.

Eragons vēlreiz palūkojās uz ķiveri, pārsteigts par šādu Hrot­gara žestu. Vai tas nozīmē, ka kļūstu atkarīgs no viņa pavēlēm?… Ja man arī turpmāk katru otro dienu nāksies dot uzticības zvē­restus, tad drīz vien es vairs nebūšu spējīgs ne soli paspert, nepār­kāpjot kādu solījumu!

Tu vari nelikt to galvā, minēja Safira.

Un riskēt, ka tā varu aizvainot Hrotgaru? Mēs atkal esam iekrituši slazdā.

Iespējams, ka tā tomēr ir dāvana, vēl viens ottu apliecinājums, nevis lamatas. Varbūt tā viņš grib mums pateikties par manu pie­dāvājumu salabot Isidara Mitrimu.

Tas Eragonam nebija iešāvies prātā, jo paša domas bija nodar­binājušas bažas, kā gan rūķu karalis varētu iegūt papildu varu pār Jātnieku un pūķi. Tiesa. Bet, manuprāt, tas vienlaikus ir mēģinā­jums atjaunot spēku līdzsvaru, kas mainījās, kad zvērēju uzticību Nasuadai. Nez vai rūķiem tāds notikumu pavērsiens diži gāja pie sirds. Jauneklis atkal paskatījās uz Oriku, kurš nepacietīgi gai­dīja. Cik bieži kādam izsaka šādu piedāvājumu?

- Kādam cilvēkam? Nekad. Hrotgars strīdējās ar Ingeitumu ģimenēm veselu dienu un nakti, pirms viņi piekrita pieņemt tevi. Ja tu piekritīsi nest mūsu ģerboni, tev būs tieši tādas pašas t iesības kā jebkuram no mūsu klana. Tu varēsi piedalīties mūsu sapulcēs un paust savu viedokli ikvienā jautājumā. Un, rūķis kļuva vēl nopietnāks, ja tu vēlēsies, tevi apglabās līdzās mūsu aizgājējiem.

Tikai tagad Eragons līdz galam aptvēra Hrotgara rīcības cēlos nodomus. Tas bija augstākais gods, kādu nerūķim varēja parādīt rūķi. Ar strauju kustību Jātnieks paņēma bruņucepuri no Orika rokām un uzlika sev galvā. Man ir liels gods pievienoties Durgrimstu Ingeitumu klanam.

Oriks apmierināts pamāja ar galvu un piebilda: Tad saņem šo Knurlnīnu, šo Akmens Sirdi, starp plaukstām jā, tieši tā! Tagad tev ir jāsaņemas un jāpārgriež roka, lai slacītu akmeni ar savām asinīm. Ar dažām lāsēm būs gana… Un nu atkārto kopā ar mani: Os il dom qirānū cam dur thargen, zeitmen, oen grimst vor formu edaris rak skilfz. Narho is belgond… Solījums bija diezgan garš un vērtās vēl garāks, jo Oriks ik pa brīdim to pārtrauca, lai pārtulkotu iepriekšējos teikumus. Kad rituāls bija galā, Eragons ar maģijas palīdzību sadziedēja griezumu delnā.

- Lai ko klani kādreiz teiktu par šo notikumu, atzina Oriks, tu rīkojies nosvērti un cieņpilni. To nu viņi nevarēs neņemt vērā. Tad rūķis pasmaidīja. Tagad mēs esam vienā klanā, ko? Tu esi mans brālis! Citā reizē Hrotgars pats būtu pasniedzis tev bruņucepuri, turklāt vēl sarīkojis pamatīgas dzīres par godu tavai uzņemšanai Durgrimstu Ingeitumu klanā, taču notikumi risinās pārāk strauji, lai vilcinātos. Un nedomā, ka šādi tev izrāda necieņu! Tava uzņemšana klanā tiks nosvinēta ar plašu vērienu un visiem senču rituāliem, kad jūs ar Safiru nākamreiz ieradīsieties Farthendurā. Tev nāksies mieloties un tukšot kausus, dejot un parakstīt veselu kaudzi papīru, lai līdz galam apstiprinātu savu jauno vietu starp rūķiem.

- Es ar nepacietību gaidīšu to dienu, Eragons pateicās. Viņš vēl arvien drudžaini prātoja, kādas sekas varētu radīt viņa piede­rība Durgrimstu Ingeitumiem.

Oriks apsēdās un atbalstījās pret vienu no pīlāriem, tad pavandījās savā sainī un izvilka no tā kaujas cirvi, kuru sāka rokās mētāt. Pēc pāris minūtēm viņš paliecās, lai palūkotos Troņheimas virzienā. Barzūl knurlar! Kur tad šie aizķērušies? Arja lai solījās būt šeit pirms ausmas. Ha! Elfiem ir savdabīga laika izpratne viņi ierodas vai nu vēlu, vai vēl vēlāk.

- Vai tev bieži iznākušas darīšanas ar viņiem? pietupies vai­cāja Eragons. Safira ziņkārīgi vēroja abus.

Tad rūķis pēkšņi iesmējās. Eta. Tikai ar Arju, un arī tad neregulāri, jo viņa ļoti bieži devās projām no Troņheimas. Septi­ņās desmitgadēs, kopš viņu pazīstu, esmu iemācījies tikai vienu: nesteidzini elfu. Tas būtu tāpat kā kalt vīli varbūt salauzt to izdosies, bet saliekt gan ne.

- Vai tad rūķi nav tādi paši?

- O, akmens tomēr var izkustēties, vismaz ar laiku. Oriks nopūtās un papurināja galvu. No visām rasēm elfi mainās vis­mazāk, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz viņu valstību es dodos nelabprāt.

- Bet mēs taču satiksim karalieni Islanzadi, redzēsim Elesmēru un ko tik vēl ne! Kad pēdējo reizi rūķi ielūdza ciemoties Duveldenvārdenā?

Oriks sarauca uzacis. Kam man tie burvīgie skati? Troņheimā un citās mūsu pilsētās darāmā netrūkst, bet man jākāto pāri visai Alagēzijai paust laipnības un, vecam kļūstot, jāgaida, kamēr viņi tevi izskolo. Tas taču var vilkties gadiem ilgi!

Gadiem ilgi!… Lai nu kā, ja tas ir vajadzīgs, lai pieveiktu Ēnas un razakus, es to izturēšu.

Safira pieskārās Eragona prātam. Es šaubos, vai Nasuada ļaus mums kavēties Elesmērā ilgāk par dažiem mēnešiem. Spriežot pēc tā, ko viņa mums pavēstīja, mūsu palīdzība būs nepieciešama jau drīzā nākotnē.

- Beidzot! Oriks iesaucās, piesliedamies kājās.

Vārtiem tuvojās Nasuada kurpes šāvās ārā no viņas kleitas apakšmalas gluži kā divas peles, kas pabāž degunu no alas; aiz viņas Jormundurs un Arja ar Orika sainim līdzīgu nešļavu uz pleca. Elfa bija tērpusies tajā pašā melnas ādas kamzolī, kurā Era­gons viņu redzēja pirmo reizi, bet pie sāniem viņai karājās zobens.

Tajā mirklī Eragonam iešāvās prātā, ka Arja un Nasuada, iespējams, nepriecāsies par viņa pievienošanos Ingeitumiem. Vai­nas apziņa lika notrīsēt jauneklis aptvēra, ka vispirms bija vaja­dzējis apspriesties ar Nasuadu. Un Arju! Eragons iekšēji sarāvās, atcerēdamies, kā elfa dusmojās pēc viņa pirmās tikšanās ar Vecajo padomi.

Kauna pārņemts, jauneklis novērsa skatienu, kad Nasuada nostājās viņa priekšā. Bet vārdenu vadone vienkārši noteica: Tu to pieņēmi. Viņas balss skanēja mierīgi un apvaldīti.

Vēl arvien ar acīm urbdamies zemē, viņš pamāja.

- Es nezināju, kā tu rīkosies. Tagad atkal visas trīs mūsu rases ir līdzdalīgas tavā liktenī. Rūķi uzskatīs tevi par sabiedroto, jo tu esi Durgrimstu Ingeitumu klanā, elfi tevi apmācīs un veidos, un, iespējams, viņu ietekme būs visstiprākā, jo tevi un Safiru saista viņu burvestības, savukārt man, cilvēkam, tu esi zvērējis uzticību. Iespējams, tā arī ir vislabāk tu būsi vienlīdz atbildīgs visu triju rasu priekšā. Uz Eragona pārsteigto skatienu viņa atbildēja ar savādu smaidu, tad iespieda jauneklim saujā nelielu ādas maisiņu ar monētām un pakāpās sāņus.

Jormundurs pasniedza roku, un mazliet apjukušais Jātnieks to paspieda. Laimīgu ceļu, Eragon! Sargi sevi.

- Ejam, Arja bilda, viņiem garām ieslīdēdama Farthenduras krēslā. Mums ir laiks doties ceļā. Aijedails ir norietējis, un mūsu priekšā ir tāla gaita.

- Tiesa, Oriks piekrita un izvilka no sava saiņa sarkanu lākturi.

Nasuada vēlreiz pārlaida skatienu promgājējiem. Lieliski. Eragon, Safira, lai jūs pavada vārdenu un arī mana svētība! Lai drošs jūsu ceļojums! Atcerieties, jūs nesat mūsu cerību un gaidu nastu, tāpēc rīkojieties ar godu.

- Mēs darīsim, ko spēsim, Eragons apsolīja.

Stingri satvēris Ledusliesmas grožus, viņš devās Arjas pēdās elfa jau bija aizsteigusies vairākus jardus uz priekšu. Aiz viņiem gāja Oriks, bet pēdējā lāčoja Safira. Eragons vēl pamanīja, ka, iedama garām Nasuadai, Safira uz mirkli apstājas un viegli nolaiza viņai vaigu. Tad pūķis pielika soli, lai panāktu pārējos.

Viņi turpināja soļot pa ceļu uz ziemeļu pusi, vārti aiz muguras rāvās arvien mazāki un mazāki, līdz sarāvās līdz šaurai gaismas svēdrai, uz kuras varēja saskatīt divus sīkus siluetus, tur viņus ar skatieniem vēl arvien pavadīja Nasuada un Jormundurs.

Beidzot sasnieguši Farthenduras klinšu sienu, gājēji nonāca pie milzīgām, trīsdesmit pēdu augstām durvīm. Tās jau gaidīja atvērtas. Trīs rūķu sargi paklanījās un atbrīvoja ceļu. Aiz durvīm ceļinieku skatieniem pavērās tikpat grandiozs tunelis, kura sānus pirmās piecdesmit pēdas greznoja kolonnas un izgaismoja later­nas. Pēc tam tas aizstiepās tālāk tukšs un kluss kā kapenes.

Šie vārti mats matā atgādināja Farthenduras rietumu ieeju, taču Eragons zināja, ka šis ir cits gaitenis. Eja, kurā viņi atradās šobrīd, nebija izkalta vien jūdzi garajā kalna sānā tā stiepās zem neskaitāmu kalnu virknes līdz pat rūķu pilsētai Tarnagai.

- Šis ir mūsu ceļš, Oriks noteica, paceldams lākturi.

Rūķis un elfa pārkāpa pār slieksni un devās tālāk, bet Era­gons, pēkšņi zūdot pārliecībai, saminstinājās. Tumsa viņu gan nebiedēja, tomēr ieniršana mūžīgajā naktī līdz pašai Tarnagai arī neielīksmoja sirdi. Un, reiz spēris kāju nemīlīgajā gaitenī, viņš atkal tiktu ierauts notikumu virpulī un būtu spiests atteikties no tām nedaudzajām lietām, pie kurām bija pieradis, dzīvojot starp vārdeniem, lai ļautos nezināmajam liktenim.

Vai kas noticis? Safira jautāja.

Nekas.

Viņš dziļi ieelpoja un tad sāka soļot uz priekšu, ļaujot kalna akmens bezgalībai sevi aprīt.

♦ ♦ ♦