Vecākais

ATKAL KOPĀ

Eragons un Safira līkumoja starp līķiem, kas klāja Liesmojošo līdzenumu. Ievainojumu un pārguruma dēļ viņi tik tikko vilka kājas. Pa ceļam abi satika citus izdzīvojušos steberējam pa izdedzināto kaujas lauku tie bija vīri tukšiem skatieniem, kas vērās kaut kur tālumā, neko īsti neredzēdami.

Tagad, kad asinskāre bija rimusies, Eragons spēja just vien sēras. Cīņa likās pagalam bezjēdzīga. Cik gan traģiski, ka jāmirst tik daudziem, lai apturētu vienu neprāti. Viņš apmeta līkumu ap dubļos sadūrušos bultu biežņu un ievēroja Torņa zobu atstātu brūci Safiras astē. Ja tu man aizdotu spēkus, es tevi sadziedinātu.

Vispirms glāb tos, kuriem draud nāve.

Vai esi pārliecināta ?

Pilnīgi, mazais.

Samierinājies ar pūķa nostāju, Eragons pieliecās un sadziedēja kāda kareivja pāršķelto kaklu, tad devās tālāk pie viena no vārde­niem. Viņš nešķiroja ienaidnieks vai savējais, ārstēja kā vienus, tā otrus, cik nu labi spēja.

Eragons bija tā iegrimis savās domās, ka pievērsa maz uzma­nības tam, ko darīja. Viņš labprāt būtu atmetis Murtaga apgalvo­jumus kā melus, tomēr bijušā drauga teiktais par savu māti vai, precīzāk, viņu māti pilnībā atbilda tam nedaudzajam, ko viņš zināja par šo sievieti: Selēna bija devusies projām no Kārvahallas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tad vienreiz atgriezusies, lai dotu dzīvību Eragonam, un pēc tam pazudusi uz visiem lai­kiem. Viņš atsauca prātā pirmo reizi, kad abi ar Murtagu nonāca Farthendurā. Murtags toreiz stāstīja, kā viņa māte pagaisusi no Morzana pils, kamēr pats Morzans medījis Bromu, Džeodu un Safiras olu. "Pēc tam kad Morzans bija metis Murtagam ar Zaroku, gandrīz nogalinot puisēnu, māte acīmredzot noslēpa savu grūtniecību un atgriezās Kārvahallā, lai pasargātu mani no Mor­zana un Galbatoriksa."

Eragona sirdi sildīja apziņa, ka Selēna bija tik pašaizliedzīgi rūpējusies par viņu. Jaunekli skumdināja apziņa, ka māte ir mirusi un viņi nekad vairs netiksies, jo viņā bija mājojusi cerība, lai arī ļoti trausla cerība, ka vecāki vēl varētu būt dzīvi. Erago­nam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās iepazīties ar tēvu, tomēr apziņa, ka viņam liegta iespēja veidot apliecības ar māti, atstāja sirdī rūgtu vilšanās sajūtu.

Jau kopš brīža, kad viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ir audžubērns, Eragons prātoja, kas bija viņa tēvs un kāpēc māte atstāja viņu audzināšanā pie sava brāļa Garova un viņa sievas Marianas. Tagad šīs atbildes viņš bija saņēmis no pagalam negaidīta cilvēka pagalam nelabvēlīgos apstākļos, tāpēc vēl nespēja pilnībā aptvert visu notikušo. Būs vajadzīgi vairāki mēneši vai pat gadi, līdz viņš spēs samierināties ar tik tikko piedzīvoto.

Eragons līdz šim uzskatīja, ka priecāsies, uzzinot, kas bijis viņa tēvs. Tagad, kad tas bija noticis, viņš juta tikai un vienīgi pre­tīgumu. Zēna gados viņš bieži bija izklaidējis sevi, iedomājoties, ka tēvs ir kāds dižs un svarīgs vīrs, kaut gan pat tolaik Eragons saprata, ka pretējais ir krietni ticamāks. Taču viņam nekad, pat vispārdrošākajos nomoda sapņos neienāca prātā iztēloties sevi kā Jātnieka un vēl jo vairāk, Atkritēja dēlu.

Šī apziņa pārvērta nevainīgos sapņus briesmīgā murgā.

Mani radījis briesmonis… Mans tēvs nodeva Jātniekus Galba­toriksam. Eragons jutās garīgi aptraipīts.

Taču nē… Sadziedēdams kāda vīra lauzto mugurkaulu, viņš saprata, ka var palūkoties uz situāciju no cita viedokļa no tāda, kas ļauj viņam atgūt vismaz daļu pašapziņas: "Pat ja Morzans mani radīja, viņš nekļuva par manu tēvu. Mans tēvs bija Garovs. Viņš mani uzaudzināja. Viņš man iemācīja, kā dzīvot pareizi, cienījami un godprātīgi. Es esmu tas, kas esmu, Garova dēļ. Pat Broms un Oromiss ir mani tēvi vairāk nekā Morzans. Un mans brālis ir Rorans, ne Murtags."

Eragons pašūpoja galvu, apņemdamies palikt pie šādiem uzska­tiem. Līdz šim brīdim viņš nebija vēlējies pilnībā atzīt Garovu par tēvu. Un, lai gan sirmais vīrs bija miris, tagad šī atziņa sniedza Eragonam atvieglojumu, deva viņam pabeigtības izjūtu, palīdzēja kliedēt bažas par Morzanu.

Tu esi kļuvis prātīgāks, Safira noteica.

Prātīgāks? Eragons papurināja galvu. Nē, es vienkārši esmu iemācījies domāt. Vismaz to es spēju no Oromisa iemācīties. Norausis dubļu pikas no krituša karognesēja sejas un pārliecinā­jies, ka zēns patiešām ir miris, viņš izslējās stāvus, saviebdamies, kad smeldze lika muskuļiem sarauties krampjos. Tu taču saproti, ka Bromam šo visu vajadzēja zināt. Jo kāpēc gan viņš uzturējās Kārvahallā, gaidot, kad tu izšķilsies?… Viņš gribēja paturēt acīs ienaidnieka dēlu. Viņš jutās nelāgi, jau iedomājoties vien, ka Broms varēja viņu uzskatīt par apdraudējumu. Turklāt viņam bija taisnība. Kas tik viss galu galā ar mani ir noticis!

Safira sabužināja jaunekļa matus ar karstas elpas dvesmu. Atceries vienu lai ko vienā vai otrā brīdī domāja Broms, viņš vienmēr centās pasargāt mūs no briesmām. Viņš mira, glābjot tevi no razakiem.

To es nekad neaizmirsīšu… Vai domā, ka viņš man neizstāstīja par tēvu, jo baidījās, ka es varētu iet Morzana pēdās, kā to tagad dara Murtags ?

Protams, ne.

Eragons ziņkāri palūkojās uz pūķi. Kā tu vari būt tik pārlieci­nāta? Safira pacēla galvu augstāk, tā, ka jauneklis nespēja ieskatī­ties viņai acīs. Lai nu būtu pēc tava prāta. Nometies uz ceļa līdzās vienam no karaļa Orina vīriem, kam no vēdera rēgojās bulta, Eragons satvēra nelaimīgā rokas, lai apturētu svaidīšanos.

- Tagad rimsties.

- Ūdeni, novaidējās kareivis. Apžēlojieties par mani, iedo­diet padzerties. Mans kakls ir izkaltis kā tuksneša smiltis. Lūdzu, Ēnkāvi! Ievainotā seju klāja sviedru lāsītes.

Eragons pasmaidīja, cenzdamies nomierināt vīru. Es varu tevi padzirdīt arī tagad, taču labprātāk to darītu pēc tam, kad būšu tevi izdziedinājis. Vai spēsi paciesties? Ja apņemies pagaidīt, es apsolu, ka varēsi dzert tik, cik vēlēsies.

- Tu apsoli, Ēnkāvi?

- Apsolu.

Varēja redzēt, ka viņa ķermenim pārskrien vēl viens necie­šamu sāpju vilnis. Nekas cits jau man neatliek.

Ar maģijas palīdzību Eragons izvilka šautru, tad kopā ar Safiru sadziedēja savainotās zarnas, liekot lietā arī daļu paša kareivja enerģijas, lai stiprinātu buramvārdus. Tas aizņēma vai­rākas minūtes. Pēc tam ievainotais nopētīja vēderu, piespieda pie gludās ādas abas rokas un, asarām riešoties acīs, paskatījās uz Eragonu. Es… Tu, Ēnkāvi…

Eragons pasniedza viņam ādas maisu ar ūdeni. Ņem, paturi to sev. Tev to šobrīd vajag vairāk nekā man.

Simt jardu tālāk Eragons un Safira izgāja cauri kodīgu dūmu sienai. Tur Oriks un vēl desmit rūķi starp viņiem arī sievietes stāvēja uz ceļiem ap Hrotgara ķermeni, kas bija novietots uz četriem vairogiem, lielisks savās zelta bruņās. Rūķi plēsa matus, dauzīja krūtis un gaudoja pret debesīm. Eragons nolieca galvu un nomurmināja: Stydja unin mor'ranr, Hrothgar Konungr.

Pēc kāda brīža viņus pamanīja Oriks un piecēlās. Rūķa seja bija piesarkusi no asarām, un ierastā bārdas bize atrisusi. Viņš piestreipuļoja pie Eragona un bez kāda ievada jautāja: Vai tu nogalināji gļēvuli, kurš to izdarīja?

- Viņš aizbēga. Eragons nespēja saņemties, lai izstāstītu Orikam, ka vainīgais Jātnieks bija Murtags.

Rūķis ietrieca dūri otrā plaukstā. Barzūln!

- Taču es tev zvēru pie visiem Alagēzijas akmeņiem, ka, būdams viens no Durgrimstu Ingeitumiem, es izdarīšu visu, lai atriebtu Hrotgara nāvi.

- Jā, tu un vēl elfi esat gana spēcīgi, lai šis nožēlojamais slep­kava saņemtu to, ko pelnījis. Un, kad atradīsi viņu… samal šā kaulus putekļos. Izrauj neģēlim zobus un piepildi dzīslas ar izkau­sētu svinu; liec viņam ciest par katru Hrotgara dzīves mirkli, ko viņš nolaupīja.

- Vai tad tā nebija laba nāve? Vai tad Hrotgars nebūtu gribējis mirt kaujas laukā ar Volundu rokā?

- Kaujas laukā gan, taču, krustojot šķēpus ar godīgu preti­nieku, kurš uzdrīkstas stāties tev pretī un cīnīties kā vīrs. Ne jau saļimt, zemisku maģijas pekstiņu ķerts… Papurinājis galvu, Oriks atskatījās uz Hrotgaru, tad sakrustoja rokas uz krūtīm un atspieda zodu pret atslēgkaulu. Rūķis vairākas reizes drudžaini ievilka gaisu. Kad mani vecāki nomira no bakām, Hrotgars atdeva man dzīvi. Viņš pieņēma mani savā namā. Padarīja par savu mantinieku. Zaudēt viņu… Oriks ar īkšķi un rādītājpirkstu saspieda virsdeguni un tad aizsedza seju. Zaudēt viņu nozīmē vēlreiz zaudēt tēvu.

Rūķa balsī skanēja tik patiesas, skaidras bēdas, ka Eragonam likās tās ir arī viņējās. Es tevi saprotu, jauneklis sacīja.

- Es zinu, Eragon, ka saproti… Es zinu. Pēc kāda mirkļa Oriks noslaucīja asaras un pamāja pārējiem rūķiem. Pirms darām ko citu, mums ir jāaizgādā Hrotgars atpakaļ uz Farthenduru, lai viņš varētu atdusēties kopā ar saviem senčiem. Durgrimstu Ingeitumiem ir jāizvēlas jauns grimstborits, un tad visiem trīspadsmit klanu vadoņiem arī tiem, kas ieradušies šeit, no sava vidus jānosauc mūsu nākamais karalis. Kas notiks pēcāk, es nezinu. Šī traģēdija iedrošinās vienus klanus, bet citiem ļaus atteikties no mūsu mērķiem… Rūķis vēlreiz papurināja galvu.

Eragons uzlika roku uz Orika pleca. Par to tagad nelauzi galvu. Ja tev kas nepieciešams, tikai bilsti vārdu, un gan mana roka, gan mana griba būs tavā rīcībā… Ja vēlies, vari atnākt uz manu telti, iedzersim kādu kausu miestiņa Hrotgara piemiņai.

- Es labprāt tev pievienotos. Taču vēl nevaru. Mēs neesam beiguši izlūgties dieviem, lai tie gādātu par vieglu ceļu uz viņsauli mūsu karalim. Atstājis Eragonu, Oriks atgriezās rūķu aplī un pievienoja savu balsi apraudātājiem.

Kad viņi devās tālāk pāri Liesmojošajam līdzenumam, Safira ieminējās: Hrotgars bija dižens karalis.

Jā, un patīkams rūķis arī. Eragons nopūtās. Mums vajadzētu sameklēt Arju un Nasuadu. Es vairs nespēju sadziedēt ne skrambiņas un viņām ir jāzina par Murtagu.

Sarunājuši.

Viņi nogriezās uz dienvidiem, uz vārdenu nometnes pusi, taču pēc pāris soļiem Eragons pamanīja Roranu, kas nāca no Džietas upes puses. Eragons satraukti gaidīja brālēna tuvošanos. Rorans apstājās tieši viņu priekšā un mirkli vēroja Eragonu. Brālēna apakšžoklis kustējās augšup lejup, it kā viņš vēlētos runāt, bet nespētu dabūt pāri lūpām ne vārda.

Tad viņš trieca dūri pret Eragona zodu.

Eragons varēja viegli izvairīties no sitiena, taču viņš ļāva tam trāpīt, tikai mazliet atliecoties atpakaļ, lai Rorans nesalauztu pirkstu kauliņus.

Tas bija sāpīgi.

Sāpēs viebdamies, Eragons uzrunāja brālēnu: Laikam es biju to pelnījis.

- Biji gan. Mums jāaprunājas.

- Tagad?

- Nekavējoties. Razaki sagūstīja Katrīnu, un man ir vajadzīga tava palīdzība, lai izglābtu viņu. Katrīna ir to briesmoņu nagos kopš brīža, kad mēs pametām Kārvahallu.

Tad te tas suns aprakts. Vienā mirklī Eragons saprata, kāpēc Rorans izskatījās tik drūms, pat apsēsts un kāpēc viņš bija atve­dis uz Surdu visu ciematu. Bromam bija taisnība Galbatorikss aizsūtīja razakus atpakaļ uz Palankāra ieleju. Eragons sarauca pieri, nespēdams izšķirties starp vēlēšanos uzklausīt Roranu un pienākumu ziņot Nasuadai. Man vispirms vajadzētu izdarīt vienu lietu, tad varam visu izrunāt. Vai neiebilsti? Un vari nākt man līdzi, ja gribi…

- Es iešu.

Kamēr viņi gāja pār lauku, kas atgādināja bakurētainu ķer­meni, Eragons ik pa brīdim ar acs kaktiņu pašķielēja uz brālēna pusi. Beidzot viņš klusi atzinās: Man tevis pietrūka.

Šķita, ka Rorans sapinas pats savās kājās. Pēc acumirkļa brā­lēns strupi pamāja ar galvu un pēc dažiem soļiem apvaicājās: Un šī ir Safira, ja? Džeods teica, ka tā viņu saucot.

- Safira gan.

Pūķis pavērās uz Roranu ar vienu no mirdzošajām acīm. Brā­lēns izturēja Safiras pētīgo skatienu pat nenovērsdamies, kā, iespējams, būtu rīkojies vairums cilvēku. Es vienmēr-gribēju iepa­zīties ar Eragona ligzdas biedru.

- Viņa runā! Rorans iesaucās, kad Eragons atkārtoja pūķa teikto.

Šoreiz Safira vērsās pie brālēna tieši: Ko? Vai tu iedomājies, ka esmu mēma kā klinšu ķirzaka?

Rorans piemiedza acis. Es ļoti atvainojos. Es nezināju, ka pūķi ir tik saprātīgi. Viņa lūpas savilkās drūmā smaidā. Vis­pirms razaki un burvji, tagad rūķi, Jātnieki un runājoši pūķi. Liekas, ka visa pasaule būtu zaudējusi prātu.

- Tā varētu likties.

- Es redzēju, kā tu cīnies ar to otru Jātnieku. Vai tu viņu ievai­noji? Vai tāpēc viņš aizbēga?

- Pagaidi. Tu tūlīt visu dzirdēsi.

Kad viņi bija nonākuši līdz meklētajam paviljonam, Eragons pavēra durvju aizkaru un kopā ar Roranu iegāja teltī, savukārt Safira tāpat kā iepriekš iebāza tur galvu un kaklu. Telpas centrā uz galda malas sēdēja Nasuada, ļaujot kalponei atsprādzēt sadau­zītās bruņas, bet pati tikmēr karsti strīdējās ar Arju. Ievainojums gurnā jau bija sadziedēts.

Ieraudzījusi nācējus, Nasuada aprāvās teikuma vidū. Viņa pieskrēja pie Eragona un, apskāvusi jaunekli, iesaucās: Kur tu biji? Mēs domājām, ka esi nogalināts vai ar tevi noticis vēl kas ļaunāks.

- Tik briesmīgi jau nav.

- Svece vēl arvien liesmo, Arja nomurmināja.

Pagājusies pāris soļu atpakaļ, Nasuada sacīja: Mēs nespējām

saskatīt, kas notika ar tevi un Safiru pēc tam, kad jūs nolaidāties uz tās klints. Kad sarkanais pūķis aizlidoja, bet jūs neatgriezāties, Arja mēģināja sazināties ar tevi, bet nespēja neko sajust, tāpēc mēs bažījāmies… Viņa nepabeidza teikumu. Mēs tikko spriedām, kā vislabāk varētu pārcelt Duvrangragātu un kareivju rotu pāri upei.

- Piedodiet, es negribēju jūs uztraukt. Pēc kaujas es jutos tā pārguris, ka aizmirsu atcelt aizsardzības nobūrumus. Tad Era­gons pabīdīja uz priekšu Roranu. Nasuada, es vēlos tevi iepazīs­tināt ar savu brālēnu Roranu. Iespējams, Ažihads kādā sarunā tev viņu tika pieminējis. Roran, šī ir lēdija Nasuada, vārdenu pavēlniece, kurai es esmu zvērējis uzticību. Un tā ir Arja Svit-kona, elfu vēstnese. Rorans paklanījās vispirms vienai, tad otrai.

- Tas ir liels gods iepazīties ar Eragona brālēnu, Nasuada sacīja.

- Arī man, Arja piebilda.

Kad iepazīšanās bija galā, Eragons paskaidroja, ka ar "Pūķa spārnu" Surdā ir ieradies viss Kārvahallas ciemats un ka Rorans ir vīrs, kurš nonāvēja Dvīņus.

Nasuadas uzacs atzinīgi pašāvās uz augšu. Vārdenu vārdā es tev pateicos, ka apturēji viņu plosīšanos. Kas zina, kādu postu Dvīņi būtu nodarījuši, pirms viņiem pretī varētu stāties Eragons vai Arja? Tu palīdzēji mums uzvarēt šajā kaujā. Mēs to neaizmir­sīsim. Lai arī mūsu iespējas nav bezgalīgas, es gādāšu, lai ikviens cilvēks uz šī kuģa būtu apģērbts un pabarots, bet savārgušajiem tiktu vislabākā aprūpe.

Rorans pieliecās vēl zemāk. Paldies, lēdija Nasuada.

- Ja man būtu mazliet vairāk laika, es labprāt noklausītos, kā un kāpēc tu kopā ar pārējiem kārvahalliešiem aizbēgi no Gal­batoriksa kareivjiem, atceļoji uz Surdu un tad atradi mūs. Pat vienkāršs jūsu ceļojuma notikumu pārstāsts ir leģendas vērts. Es ceru iztaujāt tevi par to visos sīkumos jo īpaši tāpēc, ka man ir aizdomas: tam ir kāda saistība ar Eragonu -, bet šobrīd man ir jārisina citi, neatliekamāki jautājumi.

- Protams, lēdija Nasuada.

- Tad tu vari iet.

- Lūdzu, Eragons bilda, atļauj viņam palikt. Es gribu, lai arī viņš dzirdētu to, ko tūlīt pastāstīšu.

Nasuada jautājoši paskatījās uz viņu. Labi. Ja tu tā vēlies. Taču gana pļāpu! Ķeries vērsim pie ragiem un pastāsti mums par to Jātnieku.

Eragons ātri pastāstīja par trim pēdējām pūķa olām, divas no kurām tagad bija izšķīlušās, kā arī par Morzanu un Murtagu, lai Rorans labāk saprastu jaunumu svarīgumu. Turpinājumā viņš pastāstīja par to, kā viņi ar Safiru cīnījās pret Torņu un noslē­pumaino Jātnieku, īpaši sīki izklāstot par šī vīra neparastajām spējām. Tikko viņš savicināja savu zobenu, es uzreiz sapratu, ka esmu cīnījies ar viņu jau iepriekš, tāpēc es metos viņam virsū un norāvu no galvas bruņucepuri. Eragons apklusa.

- Tas bija Murtags, vai ne? Nasuada klusi vaicāja.

- Kā gan?…

Vārdenu pavēlniece nopūtās. Ja reiz izrādījās, ka Dvīņi ir dzīvi, likās ticami, ka izdzīvojis arī Murtags. Vai viņš tev atklāja, kas īsti notika todien pie Farthenduras? Tad Eragons izstāstīja, kā Dvīņi bija nodevuši vārdenus, pārņēmuši savā varā urgļu vie­nību un nolaupījuši Murtagu. Nasuadai pār vaigu noritēja asara. Cik žēl, ka ar Murtagu notika tāda nelaime, viņam jau iepriekš bija nācies pārciest tik daudz grūtību. Kamēr viņš uzkavējās Troņheimā, es labprāt uzturējos viņa sabiedrībā un uzskatīju par mūsu labvēli par spīti tam, kur un kā viņš bija audzināts. Man ir grūti uztvert viņu kā mūsu ienaidnieku. Pagriezusies pret Roranu, viņa piebilda: Tagad izrādās, ka man ir jāsaka tev paldies ari pašai savā vārdā tu nogalināji nodevējus, kuru dēļ aizgāja bojā mans tēvs.

"Tēvi, mātes, brāļi, brālēni," Eragons nodomāja. "Ģimene tomēr ir visa pirmsākums." Saņēmis dūšu, viņš pabeidza stāstīt par to, kā Murtags atņēma viņam Zaroku, un atklāja baiso noslē­pumu par Eragona izcelsmi.

- Tas nav iespējams, Nasuada nočukstēja.

Eragons redzēja, kā Rorana sejai pārslīd pārsteiguma un pre­tīguma izteiksme, tiesa gan, brālēns ātri vien apvaldīja savas izjūtas. Tas Eragonam likās īpaši sāpīgi.

- Vai Murtags varēja melot? vaicāja Arja.

- Kā gan viņš to spētu? Kad es viņam pārjautāju par tēvu, viņš atkārtoja to pašu senvalodā.

Paviljonā iestājās ilgs, neomulīgs klusums.

Tad ierunājās Arja: Nevienam citam tas nav jāzina. Vārdenus gana pamatīgi satrieca jauna Jātnieka parādīšanās. Un, ja viņi uzzinās, ka tas ir Murtags, ar kuru plecu pie pleca viņi cīnījās Farthendurā, kuram viņi uzticējās kā savējam, būs vēl ļaunāk. Savukārt, ja cilvēki uzzinās, ka Eragons Ēnkāvis ir Morzana dēls, viņi piedzīvos milzu vilšanos un vien retais gribēs mums pievieno­ties. Par notikušo nevajadzētu stāstīt pat karalim Orinam.

Nasuada saberzēja deniņus. Sķiet^ka tev ir taisnība. Jauns Jātnieks… Viņa papurināja galvu. Es zināju, ka tas ir iespē­jams, tomēr īsti neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo pie Galbatoriksa palikušās olas tik ilgi nešķīlās un nešķīlās…

- Notikušajā ir zināms līdzsvars, Eragons piebilda.

- Mūsu uzdevums tagad ir divtik grūts. Šodien mēs izturējām, taču Impērijas armija skaitliski vēl arvien ir krietni pārāka par mūsu armiju, turklāt tagad mums ir jācīnās nevis ar vienu, bet diviem Jātniekiem, turklāt abi ir spēcīgāki par tevi, Eragon. Vai tu domā, ka spētu uzveikt Murtagu ar elfu burvju palīdzību?

- Iespējams. Taču nez vai viņš būs tik paviršs, lai vienlaikus ielaistos cīņā ar elfiem un mani.

Vairākas minūtes viņi apsprieda, kāda varētu būt Murtaga ietekme uz šo karu, kā arī paņēmienus, kas ļautu ierobežot vai pat novērst viņa iespaidu. Beidzot Nasuada sacīja: Šodienai būs gana. Mēs nevaram pieņemt lēmumus, esot asinīm notašķīti, pār­guruši un ar kaujas apmiglotiem prātiem. Ejiet atpūtieties mēs atsāksim šīs sarunas rītdien.

Kad Eragons pagriezās, lai izietu no telts, pie viņa pienāca Arja un ieskatījās jauneklim tieši acīs. Neļauj tam pārāk nomākt tevi, Eragon-elda. Tu neesi nedz tavs tēvs, nedz tavs brālis. Tev nav jākaunas par viņu zemiskajiem darbiem.

- Tieši tā, Nasuada apliecināja. Un neiedomājies, ka tas jelkādi ietekmējis mūsu augstās domas par tevi. Viņa pastiepās un saņēma Eragona seju plaukstās. Es tevi pazīstu, Eragon. Tev ir laba sirds. Un tava tēva vārds to nekādi nevar mainīt.

Eragonam kļuva silti ap sirdi. Viņš paskatījās vispirms uz Nasuadu, tad uz elfu, tad, abu draudzības aizkustināts, pielika roku pie krūtīm un pateica: Paldies.

Eragons kopā ar brālēnu izgāja no telts. Viņš atbalstīja plaukstas pret gurniem un dziļi ievilka plaušās dūmiem piesā­tināto gaisu. Bija vēla pēcpusdiena, un pusdienlaika spocīgais oranžums likās pierimis un pārvērties dūmakaini zeltainā gaismā, kas apspīdēja nometni un kaujas lauku, piešķirot visam savādu skaistumu. Tagad tu visu zini, viņš sacīja.

Rorans paraustīja plecus. Ābols no ābeles tālu nekrīt.

- Tā gan nerunā, Eragons norūca. Tā nekad nerunā.

Rorans brīdi pētīja brālēnu. Tev taisnība nelāga doma. Es

taču tā nemaz nedomāju. Viņš nobraucīja bārdu un, piemiedzis acis, paskatījās uz uzblīdušo sauli, kas tuvojās apvārsnim. Nasu­ada ir citāda, nekā es biju iedomājies.

Eragons, par spīti nogurumam, iesmējās. Tu, visticamāk, iedomājies viņas tēvu Ažihadu. Taču Nasuada ir tikpat laba vadone kā tēvs, ja ne labāka.

- Vai viņas āda ir krāsota?

- Nē, tāda viņa ir kopš dzimšanas.

Tajā mirklī Eragons sajuta, ka uz viņu pusi steidzas Džeods, Horsts un vēl pulciņš kārvahalliešu. Apgājuši ap telts stūri un ieraudzījuši Safiru, ciematnieki pagausināja soli. Horst! Era­gons izsaucās. Pagājies uz priekšu, viņš apskāva kalēju. Kā es priecājos tevi atkal redzēt!

Horsts pārsteigts ieskatījās Eragonā, tad spēkavīra sejā atplauka apmierināts smaids. Nolāpīts, ja arī es nepriecājos tevi redzēt! Tu esi pieņēmies miesās, kopš esi projām no Kārvahallas.

- Tu gribēji teikt kopš aizbēgu.

Sastapšanās ar ciemata iedzīvotājiem Eragonam likās paga­lam savāda. Smagais ceļojums dažus vīrus bija pārvērtis tik ļoti, ka viņus bija grūti pazīt. Un viņi izturējās pret Eragonu citādi nekā iepriekš kārvahalliešu attieksmē jautās apbrīna un bijība. Notiekošais šķita kā sapnis, kurā viss pazīstamais pēkšņi ir kļuvis svešs. Eragonu satrauca, cik nepiederīgs viņš jutās starp cilvē­kiem, kuru vidū bija nodzīvojis lielāko daļu dzīves.

Eragons piegāja pie Džeoda un, mirkli klusējis, pavaicāja: Tu jau laikam zini par Bromu?

- Ažihads man atsūtīja ziņu, taču es priecātos, ja varētu dzir­dēt par viņa bojāeju no tavas mutes.

Eragons skumīgi pamāja. Tikko man būs tāda iespēja, mēs par visu izrunāsimies.

Džeods, piegājis pie Safiras, paklanījās pūķim. Esmu gaidījis visu dzīvi, lai skatītu pūķi, un tagad es vienā dienā redzēju vese­lus divus. Es esmu laimīgs vīrs. Tiesa, tu esi tas pūķis, ar kuru es gribēju iepazīties.

Pieliekusi kaklu, Safira pieskārās Džeoda pierei. Tirgotājs nodrebēja pie visām miesām. Pasaki viņam lielu paldies par to, ka palīdzēja izglābt mani no Galbatoriksa nagiem. Citādi es vēl arvien gaidītu karaļa dārgumu kambarī. Viņš bija Broma draugs tātad viņš ir arī mūsu draugs.

Kad Eragons bija atkārtojis Safiras teikto, Džeods piebilda:

- Atra esterni ono thelduin, Saphira Bjartskular, pārsteig­dams visus ar senvalodas zināšanām.

- Kur tu biji pazudis? Horsts jautāja Roranam. Mēs tevi izmeklējāmies malu malās, bet, kopš devies medīt tos divus burv­jus, tu likies kā akā iekritis.

- Kāda tam vairs nozīme… Dodieties atpakaļ uz kuģi un izsēdi­niet visus krastā; vārdeni solīja mums sagādāt pārtiku un pajumti. Šonakt mēs varam pārgulēt uz cietzemes! Vīri uzgavilēja.

Eragons ziņkāri vēroja, kā Rorans izkomandē apkārtējos. Kad Džeods un ciematnieki beidzot devās projām, Eragons secināja:

- Viņi tev uzticas. Pat Horsts klausa bez ierunām. Vai tagad tu runā visas Kārvahallas vārdā?

- Tā sanāk.

Kad viņi atrada nelielo divvietīgo telti, ko vārdeni bija iekār­tojuši Eragonam, pāri Liesmojošajam līdzenumam jau klājās smaga tumsa. Tā kā telts bija pārāk maza pat Safiras galvai, viņa saritinājās zemē līdzās teltij un apņēmās sargāt abu jaunekļu miegu.

Tikko es būšu kaut cik atguvis spēkus, es apārstēšu tavus ievai­nojumus, apsolīja Eragons.

Es saprotu. Tikai nepļāpājiet pārāk ilgi.

Teltī Eragons sameklēja lukturi, ko aizdedzināja ar krama un tērauda stienīša palīdzību. Viņš tagad lieliski redzēja arī tumsā, bet Roranam bija vajadzīga gaisma.

Viņi apsēdās viens otram pretī: Eragons piemetās uz guļ­vietas, kas bija saklāta gar vienu telts sienu, bet Rorans atrada stūrī pieslietu salokāmo krēslu. Eragons īsti nezināja, kā uzsākt sarunu, tāpēc nebilda ne vārda, tikai skatījās luktura dejojošajā liesmā.

Abi sēdēja pilnīgi nekustīgi.

Kad bija aizritējušas daudzas jo daudzas minūtes, Rorans bei­dzot sacīja: Pastāsti, kā mira mans tēvs.

- Mūsu tēvs. Par spīti tam, ka Rorana sejas vaibstos iezagās akmens cietums, Eragons saglabāja mieru. Viņš mierīgā balsī uzru­nāja brālēnu: Man ir tādas pašas tiesības saukt viņu par tēvu kā tev. Ieskaties pats sevī tu zini, ka man ir taisnība.

- Lai tā būtu. Kā mira mūsu tēvs.

Eragons par tās dienas notikumiem bija stāstījis jau vairākkārt. Taču šoreiz viņš nenoklusēja itin neko. Viņš ne tikai uzskaitīja noti­kumus, bet arī aprakstīja visu, ko bija domājis un jutis, kopš atrada Safiras olu, gribēdams, lai Rorans saprot, kāpēc Eragons rīkojās tā, kā viņš rīkojās. Nekad agrāk viņš nebija juties tik satraukts.

- Man nevajadzēja slēpt Safīru no pārējās ģimenes, Eragons atzina, taču es baidījos, ka jūs varat pieprasīt, lai nogalinu viņu. Turklāt es īsti neapzinājos, kādas briesmas mums viņas dēļ draud. Ja es būtu to aptvēris… Pēc Garova nāves es nolēmu doties projām no Kārvahallas, jo vēlējos sadzīt razaku pēdas un pasargāt cie­matu no jaunām briesmām. No viņa lūpām izlauzās grūtsirdīgi smiekli. Izrādījās, ka ar manu pazušanu ir par maz. Tiesa, ja es būtu palicis Kārvahallā, kareivji būtu parādījušies krietni agrāk. Un kā viss būtu risinājies tad? Iespējams, Palankāra ielejā būtu ieradies pats Galbatorikss. Iespējams, es kļuvu par iemeslu, kāpēc Garovs mūsu tēvs gāja bojā, taču es ne mirkli nevēlējos pakļaut viņu briesmām nedz arī pakļaut tevi vai jebkuru citu kārvahallieti ciešanām tikai tāpēc, ka pieņēmu zināmus lēmumus… Viņš bezspēcīgi noplātīja rokas. Es darīju, ko varēju, Roran.

- Un vai viss pārējais tas, ka Broms izrādījās bijis Jātnieks, Arjas glābšana no Gileadas un Ēnas nonāvēšana pie rūķu galvas­pilsētas arī patiešām notika?

- Notika gan. Cik ātri spēdams, Eragons īsos vārdos pārstāstīja visu, kas bija noticis kopš brīža, kad viņi trijatā ar Safiru un Bromu devās projām no Kārvahallas, to skaitā par ceļojumu uz Elesmēru un Agaeti Blodhren svinību laikā piedzīvoto pārvērtību.

Paliecies uz priekšu, Rorans atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem, saņēma rokas un brīdi neko neredzošām acīm vērās zemē. Era­gons nevarēja nojaust brālēna emocijas, neiesniedzoties apziņā, un to viņš netaisījās darīt, jo apzinājās, ka neatļauta ieiešana Rorana slēptākajās domās būtu nelabojama kļūda.

Rorans klusēja tik ilgi, ka Eragons jau sāka prātot, vai maz brā­lēns viņam ko atbildēs. Tad atskanēja Rorana balss: Tu esi pieļāvis kļūdas, taču tās nav lielākas par manis paša kļūdām. Garovs gāja bojā, jo tu noslēpi no mums Safiru. Daudzi citi mira, jo es atteicos padoties Impērijas kareivjiem… Mēs abi esam vainīgi. Tad viņš pacēla acis un lēnām pastiepa uz Eragona pusi labo roku. Brāļi?

- Brāļi, atbildēja Eragons.

Viņš satvēra Rorana apakšdelmu, abi sakļāvās varenā apskā­vienā, apvienodami to ar draudzīgu laušanos, kā bieži bija darījuši mājās. Kad pēc brīža viņi atlaida viens otru, Eragonam nācās ar delnas virspusi notraukt miklumu no acīm. Tagad, kad atkal esam kopā, Galbatoriksam atliek vien padoties, viņš pajokoja. Kurš gan spēj stāties pretī mums abiem? Tad viņš atkal atlaidās guļ­vietā. Tagad pastāsti man, kā razakiem izdevās sagūstīt Katrīnu!

Rorana sejā uzmirdzējusī laimes sajūta pazuda kā nebijusi. Viņš sāka runāt klusā, bezkaislīgā balsī, un Eragons arvien pie­augošā pārsteigumā sekoja brālēna stāstam par uzbrukumiem, aplenkumu un nodevību, par došanos projām no Kārvahallas, Kores šķērsošanu, Teirmas piestātņu nodedzināšanu un brau­cienu cauri baisajam okeāna atvaram.

Kad Rorans beidza stāstīt, Eragons nošūpoja galvu. Tu esi dižāks vīrs par mani. Es nespētu paveikt ne pusi no tā, ko tu esi izdarījis. Cīņā es neatpaliktu, tas tiesa, tomēr man neizdotos pār­liecināt veselu ciematu sekot līdzi uz pasaules malu.

- Man nebija citas izvēles. Kad viņi aizveda Katrīnu… Roranam aizlūza balss. Es varēju padoties un mirt vai mēģināt izlauzties no Galbatoriksa slazdiem, lai tas maksātu ko maksā­dams. Brālēna liesmojošo acu skatiens ieurbās Eragonā. Es esmu melojis, dedzinājis un slepkavojis, lai nonāktu līdz šejienei. Tagad man vairs nav jāatbild par ikvienu kārvahallieti turpmāk par to parūpēsies vārdeni. Nu manā dzīvē ir tikai viens mērķis atrast un izglābt Katrīnu, ja vien viņa nav mirusi. Vai tu, Eragon, man palīdzēsi?

Eragons pasniedzās pēc seglu somām, kuras vārdeni bija noli­kuši telts stūrī, tad sameklēja tajās koka bļodu un sudraba blašķīti ar Oromisa doto apburto fēlnirvu. Viņš iedzēra mazu malciņu šķidruma, lai ātrāk atgūtu spēkus, un noelsās vien, kad dedzino­šais malks ielija kaklā, liekot nerviem nokņudēt no ledainās uguns pieskāriena. Tad viņš ielēja fēlnirvu bļodā, līdz izveidojās sekls plaukstas lieluma spogulis.

- Skaties. Sakopojis jaunās enerģijas uzvilnījumu, Eragons noteica: Draumr kopa.

Šķidrums uzmirgoja un kļuva melns. Pēc pāris sekundēm bļodas vidū uzmirdzēja tievs gaismas stariņš, atklādams Katrīnu. Viņa gulēja, atspiedusies pret neredzamu sienu, rokas bija piekal­tas virs galvas ar neredzamām važām, bet vara sarkanie mati kā vēdeklis klājās meitenei pār muguru.

- Viņa ir dzīva! Rorans pārliecās pār bļodu, pieķerdamies tās malām tā, it kā grasītos ienirt fēlnirvā un apskaut Katrīnu. Viņa cerības un apņēmība likās sakūstam maigas mīlestības pilnā izteiksmē. Eragons saprata, ka tikai nāve atturēs Roranu no mēģinājuma atbrīvot meiteni.

Nespēdams ilgāk uzturēt burvestību, Eragons ļāva attēlam pagaist. Viņš atbalstījās pret telts sienu, lai atgūtos. Jā, viņš gurdi noteica, Katrīna ir dzīva. Un, iespējams, viņa ir ieslodzīta Helgrindā, razaku midzenī. Eragons sapui'ināja brālēna plecus. Un atbilde uz tavu jautājumu ir "jā, brāli". Es došos uz Drasleonu kopā ar tevi. Es tev palīdzēšu izglābt Katrīnu. Un tad mēs abi kopā nogalināsim razakus, lai atriebtu mūsu tēva nāvi.