Vecākais

ZVAIGŽŅOTAJĀ KLAJUMĀ

Kad Eragons pamodās, viņš bija viens. Viņš atvēra acis un virs galvas ieraudzīja mitekļa kok­griezumiem rotātos griestus. Ārā vēl valdīja tumsa, un no mirgojošās pilsētas cēlās elfu svinību skaņas.

Pirms viņš paguva aptvert ko vairāk, prātā iešāvās norūpē­jusies un uztraukusies Safira. Viņa noraidīja ainu, kurā stāvēja līdzās Islanzadi zem Menojas koka, tad apvaicājās: Kā tu jūties ?

Es jūtos… labi. Labāk, nekā esmu juties pēdējā laikā. Cik ilgi es…

Tikai kādu stundu. Es būtu palikusi kopā ar tevi, bet elfiem bija vajadzīga Oromisa, Glēdra un mana klātbūtne, lai pabeigtu ceremoniju. Ja tu būtu redzējis viņu sejas, kad zaudēji samaņu! Nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts.

Vai tu, Safira, to izdarīji ?

Es viena to nespētu, un pat Glēdrs ne. Mūsu rases atmiņas, kam veidolu un saturu piešķīra elfu maģija, svētīja tevi ar tām prasmēm, kādas mums, pūķiem, piemīt, jo vienīgi tu spēj paglābt mūs no nebūtības.

Es neko nesaprotu.

Ieskaties spogulī, pūķis ieteica. Tad atpūties un atgūsti spē­kus es rītausmā atgriezīšos.

Safira izgāja no viņa apziņas. Eragons piecēlās un izstaipījās, pārsteigts par labo sajūtu, kas caurstrāvoja visu ķermeni. Aizgājis līdz mazgāšanās kambarim, viņš sameklēja spoguli, kuru izman­toja skujoties, un iznesa to tuvākā luktura gaismā.

Jauneklis pārsteigumā sastinga.

Daudzās fiziskās pārmaiņas, kas laika gaitā pārvērš cilvēku rases Jātnieka izskatu un ko Eragons jau bija sācis izjust, kopš izveidoja saikni ar Safiru, bija guvušas beigu veidolu īsajā brīdī, kamēr viņš bija gulējis bezsamaņā. Viņa seja tagad bija gluda un stūraina kā elfam, ausis smailas un acis ieslīpas kā viņiem, bet bālā alabastra krāsas āda likās tikko jaušami zaigojam, it kā maģiskas gaismas apspīdēta. "Es izskatos kā princis." Eragons nekad nebija lietojis apzīmējumu "skaists" attiecībā uz vīrieti, kur nu vēl sevi, taču šobrīd tas likās vienīgais vārds, kā raksturot paša izskatu. Tomēr no elfa viņš vēl arvien atšķīrās. Žoklis bija izteiktāks, uzacis biezākas, un seja platāka. Viņš šķita glītāks par teju ikvienu cilvēku un tomēr raupjāks par ikvienu elfu.

Ar drebošiem pirkstiem Eragons pasniedzas, lai sataustītu rētu pie kakla pamatnes.

Viņš neko nejuta.

Eragons norāva kamzoli un pagriezās ar muguru pret spoguli. Tā bija tikpat gluda kā pirms Farthenduras kaujas. Pārslidinot roku pār vietu, kur vēl nesen bija Durzas cirstais ievainojums, Eragonam acīs saskrēja asaras. Jauneklis zināja, ka viņš uz visiem laikiem var aizmirst par mežonīgajām muguras sāpēm.

Bija pagaisis ne vien baisais lāsts, kuru viņš savulaik nolēma paturēt, bet arī visas citas rētas un skrambiņas, padarot viņu tīru kā tikko dzimušu zīdaini. Eragona pirksti pārslīdēja vietai, kuru viņš savulaik bija sagriezis, asinot Garova izkapti. No ievainojuma nebija ne miņas. Bija pazudušas arī plankumainās rētas no augš­stilbiem atmiņas par pirmo lidojumu Safiras mugurā. Pirmajā mirklī viņam to likās pietrūkstam, gluži kā būtu zudušas liecības par piedzīvoto, taču nožēla ātri pagaisa, kad viņš saprata, ka pat vissīkākā ievainojuma sekas ir novērstas.

"Es esmu kļuvis par to, par ko man bija jākļūst," viņš nodo­māja un dziļi ieelpoja reibinošo gaisu.

Jauneklis nometa spoguli uz gultas un ietērpās vissmalkākajās drānās: viņš uzmeta mugurā ar zelta pavedienu izšūtu sarkanu kamzoli, aplika ar baltu nefrītu rotātu jostu, uzvilka siltas, cieši piegulošas filca bikses, elfu darinātus auduma zābakus un rūķu savulaik dāvinātus ādas uzročus.

Nokāpis no koka, Eragons devās paklaiņot pa ēnu sašvīkoto Elesmēru un pavērot, kā elfi līksmo drudžainajā naktī. Neviens viņu nepazina, taču sveicināja kā vienu no savējiem un aicināja pievienoties priekpilnajā uzdzīvē.

Eragons slīdēja tumsā, apzinādamies, ka viņa maņas kļuvušas daudz asākas, tāpēc viņš uztver neredzētas ainas, nedzirdētas skaņas, nebaudītas smaržas un nepiedzīvotas sajūtas. Viņš spēja ar vienu pieskārienu sajust matiņu skaitu uz koka lapas. Viņš spēja saost apkārt virmojošās smaržas ne sliktāk par vilku vai pūķi. Viņš spēja saklausīt peļu soļus tuvējos krūmos un bērza tāss strēmelītes nolaišanos uz zemes, bet paša sirdspuksti dunēja ausīs kā bungas.

Brīdi bezmērķīgi klīdis, viņš attapās pie Menojas koka un sāka vērot Safiru līksmojošā elfu pulka vidū, pats palikdams meža pavēnī un neatklādams sevi apkārtējiem.

Kur tu ej, mazais ? pūķis ievaicājās.

Eragons pamanīja, kā karalienei līdzās sēdošā Arja pieceļas, izlīkumo starp līksmojošajiem elfiem un tad kā meža feja ieslīd starp kokiem klajuma malā. Es eju starp sveci un tumsu, viņš atbildēja un devās Arjai pa pēdām.

Eragons spēja sajust elfu, pateicoties viņas atstātajai vieglajai saberztu skuju smaržai, pateicoties viņas pēdu gaisīgajiem pie­skārieniem zemei, pateicoties tikko jaušamajiem virpuļiem, kas palika aiz viņas gaisā. Viņš uzgāja Arju vienu stāvam klajuma malā, saspringtu un nepieradinātu. Elfa vēroja zvaigznāju kus­tību debesīs.

Kad Eragons iznāca no meža, Arja paskatījās uz viņu. Likās, it kā elfa redzētu viņu pirmo reizi. Arjas acis iepletās, un viņa vaicāja: Vai tas esi tu, Eragon?

- Jā gan.

- Ko viņi ar tevi ir izdarījuši?

- Es nezinu.

Viņš nostājās līdzās Arjai, lai abi kopā dotos paklejot pa meža biezokņiem, kas atbalsoja no svinību vietas skanošo mūziku un balsis. Notikušās pārmaiņas ļāva Eragonam daudz skaidrāk izjust Arjas klātbūtni, viņas drānu sačukstēšanos ar ādu, gaišo, maigo kakla liekumu un skropstas, kas bija ieziestas ar eļļu, tāpēc likās uzmirdzam un izliecamies kā melnas, rasas slacītas ziedlapiņas.

Viņi apstājās šauras upītes krastā. Tā bija tik dzidra, ka blā­vajā gaismā likās neredzama. Vienīgais, kas liecināja par tās klātbūtni, bija ūdens dobjā šalkšana pār akmeņiem. Apkārt cieši saaugušo priežu zari šķita veidojam alu, kas paslēpa Eragonu un Arju no pārējās pasaules un apslāpēja skaņas dzestrajā gaisā, kurā nejuta ne vēsmiņas. Klajums likās pārlaicīgs, it kā būtu nodalīts no pārējās pasaules un dīvainas maģijas pasargāts no laika rituma postošā pieskāriena.

Šajā noslēpumainajā vietā Eragons pēkšņi sajuta īpašu tuvību ar Arju, un viņa apziņu pārņēma jūtas, ko jauneklis loloja pret elfu. Cauri dzīslām pulsējošā spēka un dzīvīguma, kā arī meža nostūri pārņēmušās maģijas apreibināts, viņš atmeta jebkādu piesardzību un sacīja: Cik gan koki ir slaidi, cik gan zvaigznes ir spožas… un cik gan skaista tu esi, Arya Svit-kona. Ikdieniš­ķos apstākļos viņš uzskatītu šādu rīcību par muļķības kalngalu, taču šajā pārpasaulīgajā, neprātīgajā naktī tā likās pilnībā pieņe­mama.

Elfa saspringa. Eragon…

Viņš nelikās ne zinis par brīdinājumu. Arja, es darīšu visu iespējamo, lai iekarotu tavu roku un sirdi. Es sekošu tev līdz pasaules malai. Es ar kailām rokām uzcelšu tev pili. Es…

- Vai tu reiz pārstāsi mani vajāt? Vai tu vari man to apsolīt? Kad jauneklis saminstinājās, elfa pienāca tuvāk un klusā, mierīgā balsī sacīja: Eragon, tas nav iespējams. Tu esi jauns, un es esmu veca tas nekad nemainīsies.

- Vai tu pret mani neko nejūti?

- Es tevi mīlu kā draugu, viņa atbildēja, bet ne vairāk. Esmu pateicīga, ka izglābi mani Gileadā, man ir patīkama tava sabiedrība. Tas arī viss… Atsakies no šiem veltīgajiem mēģinā­jumiem tie sagādās tev tikai sirdēstus un atrodi kādu sava vecuma būtni, ar kuru kopā aizvadīt garus un laimīgus gadus.

Jauneklim acīs sariesās asaras. Kā gan tu spēj būt tik nežē­līga?

- Es neesmu nežēlīga, gluži pretēji. Mēs neesam paredzēti viens otram.

Viņš izmisis ierosināja: Ja tu dalītos ar mani savās atmiņās, mana pieredze un zināšanas līdzinātos tavām.

Tā būtu zaimošana. Arja pacēla zodu augšup. Nopietno, cēlo seju sudraboja tālo zvaigžņu mirga. Elfas balss skanēja cieti kā tērauds. Uzklausi mani uzmanīgi, Eragon! Tas nevar notikt un nekad arī nenotiks. Un, pirms tu iemācies valdīt pats pār sevi, mūsu draudzībai ir jābeidzas, jo tavas jūtas traucē mums pildīt mūsu pienākumus. Viņa paklanījās. Paliec sveiks, Eragon Ēnkāvi. Tad Arja pagāja garām jauneklim un izgaisa Duvelden­vārdenā.

Asaras nevaldāmā straumē sāka līt pār Eragona vaigiem un lāsot sūnās zem kājām, kur tās mirdzēja kā pa smaragdzaļu samtu izkaisītas pērles. Garīgi iztukšots, jauneklis apsēdās uz trūdoša stumbra un, paslēpis seju rokās, raudāja par to, ka viņa kaislei pret Arju tā arī lemts palikt bez atbildes, un arī par to, ka ar savu rīcību viņš atgrūdis elfu vēl tālāk projām no sevis.

Pēc īsa mirkļa parādījās Safira. Ak, mazais. Viņa ar purnu pabakstīja savu Jātnieku. Kāpēc tev vajadzēja to sev nodarīt ? Tu taču zināji, kas notiks, ja tu vēlreiz mēģināsi aplidot Arju.

Es nespēju savaldīties. Eragons, apņēmis sevi ar rokām, šūpo­jās šurpu turpu, nespēdams savaldīt žagām līdzīgās elsas, ko bija izraisījis prātam neaptveramais izmisums. Pārsegusi viņu ar siltu spārnu, Safira pievilka jaunekli sev tuvāk, gluži kā piekūnu māte piekļauj tuvāk savu mazuli. Jātnieks, savilcies kamoliņā cieši pie pūķa sāniem, sagaidīja brīdi, kad nakts pārvērtās dienā un Agaeti Blodhren svinības beidzot bija galā.