Vecākais

DIVAS NELAIMES

Kritušo dziesmas un izdzīvojušo vaimanas. Tā, kāpdams pāri zobenu sakapātam urglim, nodomāja Eragons. Visapkārt skanēja sieviešu žēlabas viņas mēģi­nāja atrast savus tuviniekus Farthenduras asiņainajos dubļos. Safira, kas sekoja Eragonam, uzmanīgi apmeta līķim loku. Viņas zaigojoši zilās zvīņas likās esam vienīgā krāsa staignajā krēslā, kas valdīja dobā kalna iekšpusē.

Kopš vārdenu un rūķu kaujas ar urgļiem par Troņheimu, jūdzi augsto konisko pilsētu, kas slējās Farthenduras vidū, bija pagājušas jau trīs dienas, taču cīņas lauku vēl arvien klāja kri­tušie. Līķu bija tik daudz, ka apglabāšana prasīja laiku. Tālumā, pie Farthenduras sienas, dūmoja milzīgs, drūms ugunskalns tur dega nogalinātie urgļi. Tie nezvēri nebija pelnījuši izvadīšanu vai cienīgu atdusas vietu.

Pamodies no nemaņas un sapratis, ka Andžela ir sadziedējusi Durzas cirsto brūci, Eragons trīs reizes mēģināja pielikt roku kritušo apglabāšanas darbos, taču ik reizes viņu aizkavēja draus­mīgas sāpes, kas likās uzspridzinām mugurkaulu. Dziednieki piedāvāja dažādas uzlieves un dziras. Arja un Andžela apgalvoja, ka viņš esot pilnīgi vesels. Taču sāpes bija neizturamas. Arī Safira nespēja viņam palīdzēt, tik vien kā dalīties ciešanās, kad tās pār­šalca gara saikni, kas abus vienoja.

Eragons ar roku pārbrauca pār seju un paskatījās augšup uz zvaigznēm, kas bija saskatāmas caur mākoņu plaisu Farthendu­ras tālajā virsotnē. Likās, pat tās bija apkvēpušas sārta dūmu mutuļos. Trīs dienas. Trīs dienas, kopš viņš nogalināja Durzu. Trīs dienas, kopš cilvēki sākuši dēvēt viņu par Ēnkāvi. Trīs dienas viņa prātu plosīja burvja apziņas atliekas. No tām viņu izglāba noslēpumainais Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Par redzēto vīziju Eragons nebilda nevienam ne vārda, vienīgi Safirai. Cīniņš ar Durzu un tumšajiem gariem, kas valdīja pār burvi, bija pārvērtis Eragonu; tiesa, jauneklis vēl nebija pārliecināts, vai pārmaiņas ir labas vai sliktas. Viņš jutās viegli ievainojams, it kā pēkšņs trieciens salāpīto miesu un garu varētu sašķaidīt sīkās drumslās.

Drūma vēlme pārliecināties par kaujas sekām bija likusi viņam atgriezties cīņas laukā. Ieradies viņš juta vien urdošu nāves un sabrukuma klātbūtni, nevis slavas spožumu, par ko lika domāt varonību daudzinošās dziesmas.

Ja ne tēvoča Garova nāve razaku nagos pirms vairākiem mēne­šiem, tad cilvēku, rūķu un urgļu nežēlība, visticamāk, būtu satrie­kusi Eragonu. Arī tagad tā stindzināja. Ar Safiras atbalstu viņš bija aptvēris, ka vienīgā iespēja saglabāt skaidru prātu šādās sāpēs ir rīcība. Ārpus rīcības, viņaprāt, dzīvībai nebija dziļākas jēgas vismaz ne pēc tam, kad tu esi redzējis, kā vīrus saplosa kuiļi, milzu auguma urgļi, ne pēc tam, kad esi skatījis zemi, pārklātu ar pirmsnāves trīsu raustītiem locekļiem, ne pēc tam, kad zeme bijusi slacīta ar asinīm tik bagātīgi, ka tās sūcas cauri zābaku pazolēm. Ja vien karā bija iespējams gods, Eragons sprieda, tad tas izpaudās cīņā, lai pasargātu no posta citus.

Jauneklis pieliecās un no dubļiem pacēla izsistu dzerokli. Mētādams to plaukstā, viņš kopā ar Safiru apmeta loku ap izmī­dīto lauku. Viņi apstājās klajuma malā, kad ievēroja Jormunduru Ažihada vietnieku vārdenu rindās steidzamies uz viņu pusi no Troņheimas. Pienācis tuvāk, Jormundurs paklanījās. Era­gons apzinājās, ka vēl pirms pāris dienām šādu cieņas izpausmi nesagaidītu.

Priecājos, ka atradu tevi laikus, Eragon. Rokā viņš bija sažņaudzis pergamenta tīstoklīti. Ažihads atgriežas, un viņš vēlas, lai tu viņu gaidītu. Arī pārējie ir sapulcējušies pie Troņheimas rietumu vārtiem. Mums nāksies pielikt soli, lai pagūtu turp laikā.

Eragons pamāja un, uzlicis roku uz Safiras sāna, devās uz vārtu pusi. Pagājušo trīs dienu laikā Ažihads urgļus bija vajājis rūķu pazemes ejās, kas veidoja tuneļu tīmekli zem Beoru kalniem. Vienīgajā reizē, kad Eragons starp vajāšanas ekspedīcijām redzēja vārdenu vadoni, tas plosījās dusmās, atklājis, ka meita Nasuada nav paklausījusi viņa pavēlei pirms kaujas doties projām ar citām sievietēm un bērniem, bet slepus cīnījusies kopā ar vārdenu loka šāvējiem.

Vajāšanā kopā ar Ažihadu piedalījās arī Murtags un Dvīņi Dvīņi tāpēc, ka tas bija bīstams darbs un vārdenu vadonim bija vajadzīgas viņu maģiskās spējas, bet Murtags tāpēc, ka vēlējās apliecināt savu uzticību vārdeniem. Eragonu pārsteidza, cik ļoti bija mainījusies cilvēku attieksme pret Murtagu, ņemot vērā apstākli, ka viņa tēvs bija Pūķu Jātnieks Morzans, kurš reiz nodeva Jātniekus Galbatoriksam. Lai gan Murtags neieredzēja tēvu un bija uzticams Eragonam, apkārtējie sākotnēji viņu uzņēma ar naidu un aizdomām. Bet tagad neviens nevēlējās tērēt spēkus sīkam naidam, ja reiz bija tik daudz darāmā. Eragonam pietrūka sarunu ar Murtagu, tāpēc viņš gaidīja brīdi, kad draugs atgriezī­sies un viņi varēs no sirds izrunāties par visu notikušo.

Apmetuši loku ap Troņheimu, Eragons un Safira pie baļķu vārtiem luktura mestā gaismas aplī saskatīja nelielo gaidītāju pulciņu. Starp viņiem bija arī Oriks rūķis nepacietīgi mīņājās, cilādams ducīgās kājas, un Arja. Pustumsā pārsējs ap viņas augšdelmu teju spīdēja, mezdams atblāzmu uz elfas matu galiem. Eragona augumam pārskrēja savādas trīsas kā ikreiz, redzot Arju. Elfa paskatījās uz Jātnieku un Safiru, zaļajām acīm uz mir­kli uzzibsnījot. Tad viņa atkal pievērsās Ažihadam.

Sašķaidot Isidara Mitrimu, diženo zvaigžņu safīru, no kura bija izgriezta sešdesmit pēdu platā roze, Arja bija palīdzējusi Era­gonam nonāvēt Durzu un tādējādi panākt uzvaru kaujā. Tomēr rūķi bija varen pikti uz elfu, jo viņa bija iznīcinājusi rases lielāko dārgumu. Viņi atteicās aizvākt safīra atliekas tās vēl arvien vei­doja milzīgu loku Troņheimas galvenajā zālē. Arī Eragons, pirms kāda laika iedams gar lausku apli, bija izjutis rūķu skumjas par zudušo skaistumu.

Jauneklis un Safira apstājās līdzās Orikam un pārlaida ska­tienu tuksnesīgajam klajumam, kas pletās jūdzes piecas uz visām pusēm no Troņheimas līdz pat Farthenduras pakājei. No kuras puses sagaidāma Ažihada parādīšanās? Eragons vaicāja.

Oriks norādīja uz vairākiem lukturiem, kas izgaismoja liela tuneļa muti pāris jūdžu tālāk. Viņam vajadzētu drīz parādīties.

Eragons pacietīgi gaidīja kopā ar pārējiem, atbildēdams uz pie­zīmēm, kas skāra tieši viņu, bet pārējā laikā dodams priekšroku bezvārdu sarunai ar Safiru. Jauneklim patika, ka Farthendurā valda klusums.

Pagāja apmēram pusstunda, pirms tālajā ejā pazibēja kustība. No pazemes izkāpa kāds desmits vīru, tad viņi palīdzēja izrāpties no tuneļa tikpat daudziem rūķiem. Viens no vīriem Eragons nosprieda, ka tas ir Ažihads, pacēla roku, un kareivji izkārtojās divās kolonnās aiz viņa. Vēl viens rokas mājiens, un vienība sāka braši soļot uz Troņheimas pusi.

Taču viņi nebija nogājuši ne piecus soļus, kad ejā aiz muguras kaut kas noņirbēja. Virszemē izlēca vēl vairāki stāvi. Eragons pie­miedza acis, jo no tāda attāluma nespēja skaidri saskatīt notiekošo.

Tie ir urgļi! Safira izsaucās, un viņas ķermenis saspringa kā uzvilkta stopa stiegra.

Eragonam nenāca ne prātā pārjautāt vēlreiz. Urgļi! viņš iekliedzās un uzlēca Safirai mugurā, nožēlodams, ka atstājis Zaroku, savu zobenu, istabā. Kopš urgļu armijas sakāves neviens nebija gaidījis jaunu uzbrukumu.

Ievainojums iesmeldzās. Safira savicināja zilos spārnus un metās uz priekšu, ar katru soli celdamās arvien augstāk. Lidojums kļuva ātrāks un ātrāks. Zem viņiem, teju panākdama Safiru, uz tuneļa pusi traucās Arja. Oriks kopā ar vairākiem vīriem skrēja viņai aiz muguras, bet Jormundurs metās atpakaļ uz barakām pēc papildspēkiem.

Eragonam nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā urgļi uzbrūk Aži­hada vienības arjergardam. Tik tālu viņa burvestība nesniedzās. Negaidītais uzbrukums nodrošināja priekšrocības nezvēriem drīz vien četri karotāji jau bija krituši, bet pārējie cilvēki un rūķi bija spiesti veidot loku ap Ažihadu, lai pasargātu vadoni. Kauja kļuva arvien sīvāka, gaisā zibēja zobeni un cirvji. Viens no Dvī­ņiem cīņas mutulī raidīja gaismas zibsni, un kāds urglis sabruka, satvēris burvestības nocirstās rokas stumbeni.

Kādu brīdi likās, ka vārdeniem un rūķiem izdosies atvairīt urgļus, bet tad gaisā kaut kas uzvirmoja. Likās, ka cīnītājus pārklāj viegla migla. Kad tā izklīda, stāvus palikuši bija vien četri vīri Aži­hads, Dvīņi un Murtags. Urgļu loks sakļāvās ap viņiem arvien cie­šāk, līdz, Eragonam par šausmām, aizsedza karotājus skatienam. Nē! Nē! Nē!

Pirms Safira sasniedza kaujas vietu, urgļu pulks metās atpa­kaļ uz ejas pusi un nozuda zem zemes, atstājot aiz sevis vien kritušos.

Tikko Safiras ķetnas pieskārās zemei, Eragons nolēca no pūķa muguras un nozvārojās, skumju un dusmu pārņemts. Es to nespēšu. Tas pārāk tieši atgādināja atgriešanos tēvoča saim­niecībā, kad viņš bija atradis Garovu mirstam. Cenšoties atvairīt traģisko priekšnojautu, jauneklis sāka meklēt izdzīvojušos.

Notikuma vieta dīvaini atgādināja kaujas lauku, pa kuru Era­gons bija klīdis iepriekš, tikai šeit asinis bija svaigas.

Slaktiņa vidū gulēja Ažihads. Viņa krūšubruņas klāja draus­mīgu cirtienu pēdas, bet ap vārdenu vadoni nekustīgi gulēja pieci viņa nonāvēti urgļi. Ažihads saraustīti elpoja. Eragons notupās viņam līdzās un nolieca galvu, lai asaras nekristu uz vadoņa brū­cēm. Šādus ievainojumus nespētu sadziedēt neviens. Pieskrēja Arja. Sapratusi, ka Ažihadu glābt neizdosies, viņa uz mirkli apstā­jās, un elfas seju pārvērta dziļas skumjas.

- Eragon, pār Ažihada lūpām pārslīdējušais vārds bija kluss kā vēja čuksts.

- Es klausos.

- Eragon, liec pie sirds… Es vēlos tev dot pēdējo pavēli. Era­gons pieliecās tuvāk, lai saklausītu mirstošā vīra vārdus. Tev man jāapsola, ka tu… neļausi haosam pārņemt vārdenus. Viņi ir vienīgais spēks, kas spēj pretoties Impērijai. Vārdeniem ir jābūt stipriem. Apsoli to man.

- Es apsolu.

- Tad lai miers valda tavā sirdī, Ēnkāvi Eragon… Izdvesis pēdējo elpu, Ažihads aizvēra acis, un viņa cildenā seja sastinga nāves miegā.

Eragons nolieca galvu. Kaklā sakāpušais kamols likās neti­cami ciets, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Arja svētīja Ažihadu ar senvalodas vārdu straumi, tad melodiskā balsī pie­bilda: Diemžēl viņa bojāeja izraisīs milzu spriedzi. Viņam ir taisnība tev jādara viss, lai novērstu cīņu par varu. Es palīdzēšu, cik spēšu.

Nespēdams bilst ne vārda, Eragons pārlaida skatienu pārējiem ķermeņiem. Viņš būtu atdevis visus pasaules dārgumus, lai tobrīd atrastos kur citur. Safira apostīja vienu no urgļiem un sacīja: Kaut kas tāds nedrīkstēja notikt. Tā ir tumšo spēku sazvērestība. Un jo ļaunāk, ka šī nelaime mūs piemeklējusi tieši šobrīd, kad mums drošībā vajadzēja svinēt uzvaru. Viņa nopētīja kādu citu līķi un tad strauji pagrieza galvu. Kur ir Dvīņi un Murtags ? Starp mirušajiem viņu nav.

Eragons apskatīja kritušos. Tev taisnība. Cerību uzplaiks­nījums lika viņam mesties uz pazemes ejas pusi. Šeit recošas asiņu peļķes krājās soļu tūkstošu nodeldēto pakāpienu iedobēs, atgādinādamas melni mirdzošu, garenu spoguļu rindu, vedinot domāt, ka pa kāpnēm lejup vilkti vairāki ievainotie. Acīmredzot urgļi ir viņus aizveduši sev līdzi. Bet kāpēc? Viņi taču neņem gūstekņus? Jaunekli atkal pārņēma izmisums. Bet kāda gan tam nozīme ? Mēs nevaram tiem dzīties pakaļ bez papildspēkiem. Turklāt tu nemaz nespētu iespraukties ejā.

- Iespējams, viņi vēl ir dzīvi. Vai tu viņus pametīsi ?

- Kas, tavuprāt, man būtu jādara ? Rūku ejas veido bezgalīgu labirintu. Es tur tikai apmaldīšos. Turklāt es neesmu tik ātrs, lai panāktu urgļus. Tiesa, Arja varbūt to spētu.

- Tad lūdz, lai viņa tos panāk.

- Arja! Eragons saminstinājās. No vienas puses, viņš gribēja rīkoties. No otras viņš nevēlējās pakļaut Arju briesmām. Un tomēr no vārdeniem tikai viņa spētu turēties līdzi urgļiem. Ar smagu sirdi Eragons izstāstīja elfai par savu atklājumu.

Arjas ieslīpās uzacis savilkās neizpratnē. Izklausās dīvaini.

- Vai tu spēsi viņus panākt?

Elfa uzmeta Eragonam smagu domu pilnu skatienu. Wiol ono. Tevis dēļ. Arja metās uz priekšu un, elfai nozūdot zem zemes, vēl spoži uzmirdzēja viņas zobens.

Dedzinoša sarūgtinājuma apmāts, Eragons apsēdās līdzās Ažihadam un sakrustoja kājas. Viņš vēl īsti nespēja aptvert notikušo: vārdenu vadonis bija kritis, bet Murtags izgaisis. Murtags. Atkritēja dēls un viņa draugs. Jā, trī^gadsmit Atkritēji palīdzēja Galbatoriksam iznīcināt viņu pašu ordeni un pasludināt uzurpatoru par Alagēzijas valdnieku. Reizēm Eragons vēlējās, kaut Murtags izgaistu, bet tagad, kad draugs bija ar varu aizvests, viņa prombūtne bija atstājusi jaunā Pūķu Jātnieka sirdī negai­dītu tukšumu. Kad piesteidzās Oriks ar pārējiem vīriem, Eragons nekustīgi sēdēja līdzās kritušajam vārdenu vadonim.

Ieraudzījis Ažihadu, Oriks sāka kājām stampāt zemi un lādē­ties rūķu valodā. Visbeidzot viņš dusmās trieca cirvi kāda urgļa līķī. Vīri satriekti stāvēja lokā ap kritušajiem. Saberzējis zemes šķipsnu starp tulznu klātajiem pirkstiem, Oriks noņurdēja: Tā, tagad sirseņu pūznis ir pamodināts. Starp vārdeniem vēl ilgi nebūs miera. Barzūln, viegli nebūs. Vai viņš vēl paguva tev ko pateikt?

Eragons paskatījās uz Safiru. Es to gribētu atkārtot tikai īsto personu klātbūtnē.

Saprotu. Un kur ir Arja?

Eragons pamāja ar roku.

Oriks vēlreiz nolamājās, tad papurināja galvu un pietupās.

Drīz vien ieradās Jormundurs ar divpadsmit kareivju vadiem pa sešiem vīriem katrā. Viņš pavēlēja tiem gaidīt gabaliņu no kaujas vietas, bet pats pienāca pie kritušajiem. Pieliecies viņš pieskārās Ažihada plecam. Kāpēc gan, mans vecais draugs, lik­tenis ir tik nežēlīgs? Es būtu atgriezies šeit agrāk, ja ne šī kalna nolādētais milzīgums. Tad, iespējams, mums būtu izdevies tevi izglābt. Tā vietā mums uzvaras brīdī nākas izjust jauna zaudē­juma sāpes.

Eragons klusā balsī pastāstīja viņam par Arju, kā arī par Dvīņu un Murtaga pazušanu.

- Elfai nevajadzēja dzīties tiem pakaļ, izsliedamies sacīja Jormundurs, taču tagad mēs tur neko vairs nevaram līdzēt. Atstāsim šeit sargus, bet paies vēl vismaz stunda, iekams mums izdosies sameklēt rūķu ceļvežus, lai vēlreiz sūtītu ekspedīciju pazemes eju tīklā.

- Es labprāt vadītu šos vīrus, piedāvāja Oriks.

Jormundurs pavērās atpakaļ uz Troņheimu. Viņa skatienā

jautās atsvešinātība. Nē, tagad tu būsi vajadzīgs Hrotgaram. Kaujiniekus nāksies vadīt kādam citam. Piedod, Eragon, bet visiem svarīgajiem ir jāpaliek šeit, līdz tiks izvēlēts Ažihada pēc­tecis. Arjai nāksies ar visu tikt galā pašai… Un mēs tik un tā viņu nepanāktu.

Eragons pamāja, pieņēmis nenovēršamo.

Jormundurs pavērās apkārt un tad skaļi, lai visi viņu dzirdētu, pavēstīja: Ažihads ir miris īsta vīra cienīgā nāvē! Skatiet, viņš nokāva piecus urgļus, lai gan mazāk dižens karotājs nebūtu ticis galā ar vienu. Izvadīsim viņu ar godu un cerēsim, ka dievi pieņems viņa garu. Celsim mūsu vadoni un viņa biedrus uz vairogiem, lai aiznestu atpakaļ uz Troņheimu. Un nekaunēsimies, ja apkārtējie pamana mūsu asaras, jo šo skumjo dienu atcerēsies ikviens. Lai debesis sniedz mums to godu pēc iespējas drīzāk triekt zobenu asmeņus nezvēros, kas pastrādāja šo briesmu darbu un nonāvēja mūsu vadoni!

Kareivji nometās uz ceļgala un noņēma bruņucepures, tā godi­not Ažihadu. Tad viņi piecēlās stāvus un uzcēla mirušo vadoni uz vairogiem, kurus turēja starp pleciem. Daudzi vārdeni raudāja, ļaujot asarām ritēt lejup pa bārdu, tomēr Ažihadu viņi neap­kaunoja, neļaujot rokām nodrebēt un vadonim noslīdēt zemē. Drūmiem vaigiem viņi soļoja atpakaļ uz Troņheimu. Eragons un Safira turējās procesijas vidū.