Vecākais

ZEM MENOJAS KOKA

Kad Eragons un Safira bija atvadījušies no skolotājiem, viņi aizlidoja atpakaļ uz mitekli Elesmērā. Safira priekšķepās nesa jaunos seglus. Pat īsti to neaptverot, viņi bija pakāpe­niski atvēruši prātus un ļāvuši saiknei starp abiem paplašināties un padziļināties, lai gan apzināti viņi viens pēc otra nebija sniegušies. Eragona jūtu mutulis gan noteikti bija pārāk spēcīgs, lai Safira to nepamanītu, tāpēc viņa pavaicāja: Kas īsti notika ?

Kamēr viņš stāstīja par Farthendurā nevilšus izdarīto baiso noziegumu, pakausī iemetās pulsējošas sāpes. Arī Safiru dzirdē­tais nomāca ne mazāk par jaunekli. Viņš paskaidroja: Iespējams, tava dāvana palīdzēs meitenītei, bet tam, ko izdarīju es, nav attais­nojuma, un šī aplamā svētība sagādās viņai tikai sāpes.

Tu neesi vienīgais vainīgais. Es par senvalodu zinu to pašu, ko tu, un arī es nepamanīju kļūdu. Kad Eragons neatbildēja, pūķis piebilda: Vismaz mugura tev šodien nesagādāja nepatīkamus pār­steigumus. Esi pateicīgs par to.

Eragons kaut ko norūca, nevēlēdamies, lai viņu aizvilina prom no nelāgās omas. Un ko tu iemācījies šajā jaukajā dienā ?

To, kā pazīt un izvairīties no bīstamiem laikapstākliem. Viņa apklusa, acīmredzot gatava ar Jātnieku dalīties atmiņās, taču Eragons, pārdzīvodams par kļūdaino svētību, bija pārāk aizņemts, lai uzdotu pūķim vēl kādu jautājumu. Turklāt šobrīd viņš nebija gatavs tik dziļai personiskai sarunai. Tā kā jauneklis vairs neko nevaicāja, arī Safira ierāvās sevī.

Kad Eragons atgriezās guļamistabā, viņš pie aizslietņa atrada paplāti ar ēdienu tāpat kā iepriekšējā vakarā. Aiznesis maltīti līdz gultai, uz kuras bija uzklāti tīri palagi, viņš nometās uz tās, lai paēstu, klusībā pukojoties par gaļas trūkumu. Pēc Rimgara vin­grojumiem jūtot smeldzi visā ķermenī, viņš atbalstījās spilvenos un jau grasījās likt mutē pirmo kumosu, kad pie ieejas miteklī atskanēja klusa grabināšanās. Ienāciet, jauneklis norūca un iedzēra malku ūdens.

Tikai pēc tam Arja piegāja pie kalējas. "Atra esterni ono thel­duin. "

Elfa pagriezās pret viesiem, un ogļu asinssarkanā gaisma no apakšas izgaismoja viņas seju. Vaibstus klāja sīku grumbiņu tīkls, kas atgādināja ādā iestrādātas, nospriegotas stieplītes. Tā bija izteikta vecuma pazīme, ko Eragons jebkad bija manījis elfā. Kalēja neatbildēja Arjai, kas, jauneklis zināja, bija aizvainojoši un nepieklājīgi, jo īpaši tāpēc, ka karalienes meita nepazīstamo elfu bija pagodinājusi, uzrunādama to pirmā.

- Rhundn-elda, esmu atvedusi pie tevis jauno Jātnieku, Era­gonu Ēnkāvi.

- Es dzirdēju, ka esi mirusi, Runona uzrunāja Arju. Kalējas balss atšķīrās no visām līdz šim dzirdētajām elfu balsīm tik ļoti tā drebēja un čīkstēja. Tās skaņa Eragonam atgādināja Kārvahal­las večukus, kuri sēdēja uz māju lieveņiem, pīpēja savas pīpītes un stāstīja savādas leģendas.

Arja pasmaidīja. Kad tu, Runona, pēdējo reizi izgāji no mājas.

- Tev vajadzētu atcerēties. Toreiz tu mani piespiedi vilkties uz vasaras saulgriežu mielastu.

- Tas bija pirms trim gadiem.

- Tiešām? Runona sarauca pieri, tad sarausa ogles kaudzītē un pārsedza tās ar vāku. Nu, un kas par to? Mani sabiedrība nogurdina. Bezjēdzīgi čalojošs pūlis, kas… Viņa pablenza uz Arju. Kāpēc mēs runājam šajā nelāgajā valodā? Tu droši vien gribi, lai es izkalu viņam zobenu? Tu taču zini, ka es nozvērējos nekad vairs nedarināt nāves rīkus pēc tam, kad tas nodevīgais Jātnieks ar manu zobenu izpostīja pusi pasaules.

- Eragonam jau ir zobens, Arja sacīja. Viņa pacēla roku un pasniedza kalējai Zaroku.

Paņemot Zaroku, Runonas acīs uzzibsnīja izbrīna. Viņa noglās­tīja vīnsarkano maksti, pakavējās pie melnās, tajā iegrebtās zīmes, nobraucīja no spala kādu netlrumiņu, tad sažņaudza pirkstus ap rokturi un ar kareivja pārliecību izvilka zobenu no maksts. Kalēja nopētīja abas asmens malas un salieca zobenu rokās, līdz Eragons nobijās, ka tas varētu salūzt. Tad vienā vēzienā Runona pacēla zobenu virs galvas un trieca pret knaiblēm, kas vēl arvien stāvēja uz laktas, ar skanīgu troksni pārcirzdama tās uz pusēm.

- Zarok, Runona noteica, es atceros tevi. Viņa saņēma ieroci tā, kā daždien māte saņem savu pirmdzimto. Tikpat lielisks kā dienā, kad tevi pabeidza. Uzgriezusi muguru, viņa paskatījās augšup uz mezglainajiem zariem, vienlaikus glāstī­dama spala pogas liekumu. Visu dzīvi ešhiu aizvadījusi, kaldama no rūdas šos zobenus. Bet tad ieradās viņš un tos visus iznīcināja. Vienā acumirklī izdzēsa pūliņus daudzu gadsimtu garumā. Cik man bija zināms, ir saglabājušies vien četri manas mākslas radīti ieroči. Viņa zobens, Oromisa zobens un vēl divi citi, kurus sargā­jošajām dzimtām izdevās izglābt no Vīrdfeliem.

No Vīrdfeliem ? Eragons uzdrīkstējās prātā pavaicāt Arjai.

Tas ir otrs Atkritēju nosaukums.

Runona pievērsās Eragonam. Tagad Zaroks ir atgriezies pie manis. Divus zobenus es vairs necerēju turēt rokā šo un viņam piederošo. Kā tu tiki pie Morzana asmens?

- Man to iedeva Broms.

- Broms? Kalēja pašūpoja Zaroku. Broms… Es atceros Bromu. Viņš lūdza, lai izkalu viņam zobenu pazaudētā vietā. Patiesi, es labprāt būtu viņam palīdzējusi, taču tobrīd jau biju devusi savu zvērestu. Mans atteikums viņu pamatīgi sadusmoja. Oromisam nācās iezvelt Bromam tā, ka viņš zaudēja samaņu, tikai tā viņu dabūja no šejienes projām.

Eragons ziņkāri ieklausījās kalējā. Tavs darinājums, Rhunonelda, man ir kalpojis godam. Ja nebūtu Zaroka, es jau būtu miris. Es ar to nogalināju Ēnu Durzu.

- Patiesi? Tad tas ir izdarījis arī kaut ko labu. Iestūmusi Zaroku atpakaļ makstī, Runona it kā mazliet nelabprāt to atdeva Eragonam, tad Jātniekam garām paskatījās uz Safiru. Ak! Esi sveicināta, Skulblaka.

Esi sveicināta, Rhunon-elda.

Nelikdamās ne zinis par atļaujas prasīšanu, Runona piegāja pie Safiras pleca un ar vienu no īsi apgrieztajiem nagiem uzsita pa kādu no zvīņām, tad brīdi grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinādama ar acīm ieurbties caurspīdīgajā plāksnītē. Lieliska krāsa. Ne tāda kā tiem brūnajiem pūķiem, kas izskatās tumši kā dubļiem notašķīti. Godīgi sakot, Jātnieka zobena krāsai ir jāatbilst viņa pūķim, un no šī zilā būtu iznācis lielisks asmens… Likās, tikko izteiktā doma izsūc visu viņas sparu. Kalēja atkal pievērsās laktai un nopētīja sabojātās knaibles, it kā vēlme tās nomainīt būtu pametusi viņu.

Eragonam šķita, ka nebūtu lāgā pabeigt sarunu tik drūmā noskaņā, taču viņš nespēja iedomāties pieklājīgu veidu, kā mainīt sarunas tematu. Tad jaunekļa uzmanību piesaistīja zaigojošā bruņuveste un, pētot to, viņš pārsteigts atklāja, ka ikviens gredzens ir savienots sakaļot. Ņemot vērā, ka sīkie posmiņi atdzisa ļoti ātri, tos parasti nācās aizkalt pirms pievienošanas bruņām. Tas nozī­mēja, ka pat vissmalkākajiem darinājumiem tādiem kā Eragona bruņukrekls sakaltie gredzeni mijās ar vienkārši sakniedētiem. Ja vien, kā jauneklis tagad saprata, kalējam piemita vecās elfas ātrums un precizitāte.

- Es nekad neesmu redzējis bruņutērpu, kas līdzinātos tevis darinātajam, pat pie rūķiem ne. Kā gan tev pietiek pacietības aizkalt katru posmiņu? Kāpēc tu neizmanto maģiju un neaiztaupi savus pūliņus?

Runonas atbilde izrādījās negaidīti aizrautīga. Viņa papuri­nāja īsi apgrieztos matus un sacīja: Un atņemt sev visu prieku, ko tas sagādā? Tiesa, teju katrs otrais elfs un arī es spētu likt lietā burvestības, lai apmierinātu mūsu vēlmes, un daži tā arī rīko­jas -, bet kāda tad jēga ir dzīvei? Kā tu pavadītu laiku? Pastāsti man!

- Es nezinu, atzinās Eragons.

- Tikai pilnveidojot to, ko tu visvairāk mīli. Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mērķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam. Lai tas kļūst tev par mācību! Ja nodzīvosi gana ilgi, tu saskarsies ar šo pašu izvēli… Bet tagad ejiet! Esmu nogurusi no šīm pļāpām. Ar šiem vārdiem Runona nocēla smēdes vāku, paņēma jaunas knaibles un, pilnīgi iegrimusi darbā, uzlika uz oglēm jaunu gredzenu, un ar otru roku sāka pūst plēšas.

- Rhundn-elda, Arja sacīja, neaizmirsti, es atnākšu pēc tevis Agaeti Blodhren vakarā. Kā atbilde atskanēja kalējas rūciens.

Vientuļi kā nāvesputna kliedzieni naktī viņus cauri kizila tunelim līdz pašai takai pavadīja tērauda triecieni pret tēraudu. Runona viņiem aiz muguras atgādināja vien melnu stāvu, kas salīcis pār smēdes drūmo kvēli.

- Vai viņa ir izkaluši visus Jātnieku zobenus? Eragons vai­cāja. Pilnīgi visus?

- Un ne tikai tos vien. Viņa ir izcilākā kalēja, kāda jebkad dzīvojusi. Man likās, ka jums vajadzētu satikties gan viņas, gan tevis paša dēļ.

- Paldies.

Vai viņa vienmēr ir tik nelaipna? Safira vaicāja.

Arja iesmējās. Vienmēr. Pēc Runonas domām, nekam nav nozīmes, tikai viņas amatam. Un viņa ir slavena ar savu neiecie­tību pret jebko vai jebkuru, kas traucē viņai darbā. Taču izcilās meistarības un lielisko darinājumu dēļ mēs paciešam viņas īpat­nības.

Kamēr Arja runāja, Eragons mēģināja izprast vārdu Agaeti Blodhren nozīmi. Viņš bija diezgan drošs, ka blodh nozīmē "asi­nis", tādējādi blodhren vajadzēja nozīmēt "asinszvērests", taču vārdu agaeti viņš nekad iepriekš nebija dzirdējis.

- "Svinības", Arja paskaidroja, kad jauneklis uzdeva šo jau­tājumu. Mēs pulcējamies uz Asinszvēresta svinībām reizi gad­simtā, lai godinātu ar pūķiem noslēgto vienošanos. Jums abiem ir laimējies, ka esat Elesmērā, jo svinības notiks pavisam drīz… Elfa sarauca pieri, un viņas slīpās uzacis saskārās. Liktenis ir parūpējies par ļoti zīmīgu sagadīšanos.

Eragonam par lielu pārsteigumu, Arja vadīja viņus dziļāk Duveldenvārdenā, tālāk pa nātrēm un upeņu krūmiem apaugušām takām, līdz gaismas pagaisa aiz muguras un viņi nonāca nemier­pilnā biezoknī. Lai nenomaldītos, Eragonam nācās paļauties uz

Safiras spēju redzēt tumsā. Raupjie koki kļuva arvien resnāki un auga arvien ciešāk cits citam līdzās, draudot izveidot necaurejamu šķērsli. Kad likās, ka tālāk viņi netiks, mežs beidzās un trijotne izgāja klajumā, ko izgaismoja zemu debesu austrumpusē spoži spīdošais mēness sirpis.

Klajuma vidū slējās vientuļa priede. Tā nebija augstāka par savām māsām bet tik resna kā simt parastu priežu. Līdzās šim kokam normāla priede līdzinājās trauslam, vēja locītam stādi­ņam. Sakņu sega pletās uz visām pusēm ap milzīgo stumbru, pārklādama zemi ar mizas klātiem asinsvadiem, tā radot sajūtu, it kā viss apkārtējais mežs izplūstu no šī koka, it kā tā būtu visas Duveldenvārdenas sirds. Priede valdīja pār mežiem kā lādzīga karaliene, ar saviem zariem pasargādama pārējos biezokņa iemīt­niekus.

Raugiet, šis ir Menojas koks, Arja pačukstēja. Agaeti Blodhren mēs svinam tā pavēnī.

Eragons atcerējās šo vārdu un pār viņa muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Toreiz, kad Andžela Teirmā pareģoja viņa nākotni, pienāca Solembums un sacīja: Kad pienāks laiks un tev būs vajadzīgs ierocis, meklē to zem Menojas koka saknēm. Tad, kad liekas, ka viss ir zaudēts un tev pietrūkst spēka, dodies pie Kutiāna klints un pasaki savu vārdu, lai atvērtu Dvēseļu Kam­bari. Eragons nespēja iedomāties nedz to, kāds ierocis varētu būt paslēpts zem koka saknēm, nedz to, kā šo ieroci atrast.

Vai tu kaut ko redzi ? viņš vaicāja Safirai.

Neredzu gan. Lai gan nedomāju, ka Solembuma vārdu nozīme kļūs saprotama, pirms būs noskaidrojusies mūsu vajadzība.

Eragons pastāstīja Arjai par kaķača padoma abām daļām, lai gan tāpat kā sarunās ar Ažihadu un Islanzadi viņš neatklāja Andželas pareģojumu, jo tas attiecās uz viņu pašu, turklāt jau­neklis baidījās, ka tas ļautu Arjai nojaust, ka elfa viņam liekas pievilcīga.

Kad Eragons beidza savu stāstu, Arja sacīja: Kaķači reti pie­dāvā savu palīdzību, un, ja viņi tā rīkojušies, šos padomus neklā­tos neņemt vērā. Cik man zināms, te nekāds ierocis nav paslēpts, vismaz par to nav dzirdēts pat dziesmās vai leģendās. Kas attiecas uz Kutiāna klinti… šis vārds skan manā galvā kā balss no pusaizmirsta sapņa it kā pazīstams, tomēr svešs. Es esmu to dzirdējusi jau iepriekš, tikai neatceros, kur īsti.

Kad viņi piegāja tuvāk Menojas kokam, Eragona uzmanību piesaistīja milzīgais skaits skudru, kas ložņāja pa tā saknēm. Tumsā kukaiņi atgādināja tikko redzamus melnus traipiņus, taču Oromisa dotais uzdevums bija padarījis jaunekli jutīgāku pret apkārtējo dzīvību, un ar prātu viņš spēja sajust skudru primi­tīvo apziņu. Viņš atvēra aizsargbarjeras un ļāva apziņai izplūst ap sevi, viegli pieskaroties Safirai un Arjai, pēc tam izplesties arvien plašāk, lai uzzinātu, kas vēl dzīvo šajā klajumā.

Negaidīti pēkšņi Eragons saskārās ar kaut ko milzīgu, ar tik bezgalīgi saprātīgu būtni, ka tās prāta robežas viņš pat nespēja nojaust. Pat Oromisa neticami plašais prāts, ar kuru Eragons bija sazinājies Farthendurā, salīdzinājumā ar šo klātbūtni likās sīks un niecīgs. Likās, ka pat gaiss zum no enerģijas un spēka, kas strāvoja no… kokal

Saprāta avots bija nepārprotams.

Mērķtiecīgās un neapturamās koka domas nesteidzīgi plūda visapkārt, lēnas kā šļūdoņa pārvietošanās pāri granīta klintij. Koks nelikās manām Eragonu vai, jauneklis bija pārliecināts, kādu citu atsevišķu personu. Tā domas bija nodarbinātas ar to, kā klājas augiem, kas aug un zeļ spožā saules gaismā: ar ka­ņepju kendiru un liliju, ar naktssveci un zīdaino uzpirkstīti, un dzelteno sinepi, kas slējās līdzās mežābelei ar tās violetajiem ziediņiem.

Koks ir nomodā! Eragons iesaucās, pārsteigumā paceldams balsi. Es gribēju teikt… tam piemīt saprāts. Viņš zināja, ka arī Safira to sajūt; viņa pielieca galvu uz Menojas koka pusi, it kā ieklausītos, tad uzlaidās uz viena no priedes zariem, kas bija tik­pat plats kā ceļš no Kārvahallas uz Terinsfordu. Tur viņa nosēdās, ļaujot astei brīvi nokarāties lejup. Līgani šurpu turpu kustējās tikai pats tās galiņš. Pūķis koka zarā šī aina likās tik savāda, ka Eragons gandrīz iesmējās.

- Protams, viņš ir nomodā, Arja sacīja. Viņas balss nakts gaisā izskanēja klusi un melodiski. Vai gribi, lai izstāstu tev teiksmu par Menojas koku?

- Es labprāt to noklausītos.

Gaisā nozibēja kaut kas balts, spokam līdzīgs, un nometās blakus Safirai kraukļa Blagdena apveidā. Putna šaurie pleci un izliektais kakls padarīja to līdzīgu sīkstulim, kas tīksminās par savas zelta kaudzes mirdzumu. Krauklis pacēla bālo galvu un izkliedza savu draudīgo: Wyrda!

- Lūk, kāds ir stāsts. Reiz, garšvielu un vīna laikmetā, vēl pirms mūsu kara ar pūķiem un pirms mēs kļuvām tik nemirstīgi, cik nu būtne ar ievainojamu miesu var būt, dzīvoja kāda sieviete, vārdā Lineja. Viņa sasniedza sirmu vecumu, tā arī neiepazīstot dzīvesdrauga plecu vai bērnu čalas, turklāt viņa nejuta vēlmi pēc tā tiekties. Lineja vadīja dienas, dziedot augiem un šajā ziņā viņa bija talantīgāka par daudziem citiem. Tas ir, līdz dienai, kad pa viņas durvīm ienāca jauns vīrietis un apbūra viņu ar mīlestī­bas vārdiem. Jaunekļa uzmanības pierādījumi atmodināja Linejā jūtas, kuras viņa nekad iepriekš nebija izjutusi un pat nojautusi, ka viņai tādas piemīt. Viņa vēlējās izbaudīt to, ko nezinot bija ziedojusi. Otrā iespēja likās pārāk kārdinoša likteņa dāvana, lai no tās atteiktos. Lineja pameta novārtā savu darbu un veltīja sevi visu jaunajam vīrietim. Kādu laiku abi jutās laimīgi.

Taču jauneklis bija pārāk jauns, turpināja Arja, tāpēc drīz vien viņš sāka ilgoties pēc dzīvesdraudzenes paša vecumā. Viņš ieskatījās kādā jaunā sievietē, sāka aplidot un iekaroja tās sirdi. Un arī šie divi kādu laiku jutās laimīgi.

Kad Lineja atklāja, Arja teica, ka ir atraidīta, noniecināta un pamesta, viņa skumjās zaudēja prātu. Jauneklis bija izdarījis pašu briesmīgāko viņš bija ļāvis Linejai nobaudīt dzīves pilnības garšu, bet tad to atrāvis bez kāda apdoma, gluži kā gailis, kas, nominis vienu vistu, pārlaižas pie nākamās. Lineja sameklēja savu bijušo kopā ar jauno sievieti un neprātīgās dusmās nodūra.

Viņa zināja, elfa stāstīja, ka pastrādājusi briesmu darbu. Tāpat viņa zināja, ka pat tad, ja viņu apžēlotu par izdarīto slepkavību, viņa nespēs atgriezties iepriekšējā dzīvē, jo tā likās zaudējusi visu prieku. Tāpēc Lineja devās pie vecākā koka Duvel­denvārdenā, piespiedās pie tā stumbra un iedziedāja sevi mizā, tā atteikdamās no savas rases. Viņa dziedāja trīs dienas un trīs naktis, un, kad dziesma bija galā, Lineja bija saplūdusi ar reiz mīlētajiem augiem. Un kopš tā laika viņa tūkstošiem gadu ir gādājusi par šo mežu… Tā ir radies Menojas koks.

Stāsta nobeigumā Arja un Eragons*sēdēja viens otram līdzās uz milzīgas saknes divpadsmit pēdu virs zemes. Jauneklis šūpoja kājas tā, ka papēži sitās pret koku, un prātoja, vai Arja šo skumjo notikumu izstāstījusi kā brīdinājumu viņam vai vienkārši kā parastu pagātnes notikumu.

Šaubas pārtapa pārliecībā, kad elfa apvaicājās: Vai tu uzskati, ka traģēdijā bija vainojams jaunais vīrietis?

- Es domāju, Eragons sacīja, zinādams, ka neveikla atbilde noskaņos Arju pret viņu, ka viņš rīkojās nežēlīgi… bet arī Lineja rīkojās pārsteidzīgi. Taisnība nav nedz vienam, nedz otram.

Arja cieši skatījās Eragonam acīs, līdz viņš bija spiests novērst skatienu. Viņi nebija piemēroti viens otram.

Jauneklis grasījās noliegt to, bet tad apklusa. Elfai bija tais­nība. Un viņa bija palīdzējusi Eragonam nokļūt apstākļos, kur viņam nācās to skaļi atzīt, turklāt atzīt viņai. Iespējams, viņš piekrita.

Klusums krājās starp abiem kā smiltis, kas pamazām veido sienu, kuru nevēlas nojaukt nedz viens, nedz otrs. No klajuma malas skanēja cikāžu spalgā dziesma. Beidzot viņš ierunājās: Izskatās, ka atgriešanās mājās tev ir nākusi par labu.

- Tā gan. Ar nevērīgu vieglumu viņa noliecās un pacēla tievu, no Menojas koka nokritušu zariņu un sāka pīt skuju sloti­ņas, pārvēršot tās mazā groziņā.

Kamēr Eragons vēroja Arju, viņam sejā iesitās asinis. Viņš cerēja, ka mēness nav tik gaišs, lai atklātu, ka vaigi pārklājušies ar sarkaniem plankumiem. Kur… kur tu dzīvo? Vai jums ar Islanzadi ir pils vai cietoksnis?

- Mēs dzīvojam mūsu senču namā, Tialdari zālē, tā atrodas Elesmēras rietumu daļā. Es labprāt tev to izrādītu.

- Ah. Pēkšņi Eragona juceklīgajās domās iešāvās tīri prak­tisks jautājums, kas ļāva aizgaiņāt kauna izjūtu. Arja, vai tev ir brāļi vai māsas? Elfa papurināja galvu. Tātad tu esi elfu troņa vienīgā mantiniece?

- Protams. Kāpēc tu to jautā? Likās, viņu mulsina jaunekļa ziņkāre.

- Nesaprotu, kāpēc tev atļāva kā sūtnei doties pie vārdeniem un rūķiem, kā arī pārvest Safiras olu no šejienes uz Troņheimu. Tas taču ir bezgala bīstams uzdevums princesei, turklāt tādai, kas ir karalienes tiešā mantiniece.

- Tu gribēji teikt, ka tas ir pārāk bīstami cilvēku sievietei. Es jau reiz tev teicu, ka neesmu viena no jūsu bezpalīdzīgajām mei­čām. Tu nesaproti vienu: mēs uz saviem valdniekiem raugāmies citādi nekā jūs vai rūķi. Mums karaļa vai karalienes augstākais pienākums ir kalpot savai tautai, kur vien un kā vien iespējams. Ja tāpēc ir jāupurē dzīvība, mēs to uzņemamies kā iespēju pierā­dīt savu uzticību kā rūķi teiktu pavardam, mājai un godam. Ja es, pildot savus pienākumus, būtu gājusi bojā, elfi starp mūsu daudzo namu pārstāvjiem izvēlētos citu mantinieku. Pat tagad neviens neuzstās, lai kļūstu par karalieni, ja man šī iespēja nešķi­tīs vēlama. Mēs neizraugāmies vadoņus, kuri nevēlas veltīt turp­māko dzīvi savu pienākumu pildīšanai. Viņa mirkli vilcinājās, tad ar rokām pievilka ceļgalus pie krūtīm un atbalstīja pret tiem zodu. Man ir bijusi iespēja gadiem ilgi slīpēt šos pamatojumus sarunās ar māti. Kādu brīdi nekas netraucēja cikāžu dziesmai, kas skanēja klajumā. Tad elfa vaicāja: Kā veicas apmācībās pie Oromisa?

Eragons kaut ko noburkšķēja, jo līdz ar nepatīkamo atmiņu vilni atgriezās nelāgā oma, sabojājot patīkamo vakaru kopā ar Arju. Tagad viņš gribēja tikai vienu ierāpties gultā, aizmigt un aizmirst piedzīvoto. Oromis-elda, jauneklis sacīja, pirms izteikšanas rūpīgi apviļādams mutē katru vārdu, ir diezgan rūpīgs skolotājs.

Eragons saviebās, kad Arja ar biedējošu spēku satvēra viņa augšdelmu. Kas ir noticis?

Jauneklis mēģināja izraut roku. Nekas.

- Esmu pietiekami daudz laika pavadījusi kopā ar tevi, lai saprastu, kad tu esi laimīgs, dusmīgs… vai kad tev sāp. Vai starp tevi un Oromisu notika kas nelāgs? Ja tā, tad tev viss man jāiz­stāsta, lai nekavējoties varētu labot, kas labojams. Vai varbūt tev atkal sāpēja mugura? Mēs varam…

- Es neesmu radīts šai apmācībai! -^Par spīti aizvainojumam, Eragons pamanīja, ka elfas uztraukums likās patiess, un tas sniedza kaut nelielu, bet gandarījumu. Pajautā Safirai. Viņa tev izstāstīs visu.

- Es vēlos to dzirdēt no tavas mutes, Arja klusi uzstāja.

Eragons sakoda zobus tik cieši, it kā žokļu muskuļos būtu

iemeties krampis. Tad viņš klusā, par čukstiem tik tikko skaļākā balsī vispirms izstāstīja, kā izgāzies, meditējot ieplakā, un pēc tam par notikumu, kas saindēja sirdi kā krūtīs saritinājusies odze: par viņa doto svētību.

Arja atlaida jaunekļa roku un, lai noturētu līdzsvaru, satvēra Menojas koka sakni. Barzūl. Rūķu lāsts satrauca Eragonu; nekad iepriekš viņš no Arjas mutes nebija dzirdējis lamas, bet šis lāsts bija biedējoši trāpīgs, jo nozīmēja "ļaunu likteni". Es, protams, zināju, ka tu Farthendurā to izdarīji, tikai nespēju iedo­māties… Man neradās ne mazākās aizdomas, ka varētu notikt kaut kas tāds. Piedod, lūdzu, ka šovakar izvilku tevi no mājām. Es nezināju, ka jūties tik draņķīgi. Tu droši vien gribi palikt viens.

- Nē, Eragons atbildēja. Nē, paldies par sabiedrību un par visu, ko man parādīji. Viņš uzsmaidīja elfai, un pēc brīža viņa atbildēja ar to pašu. Abi sēdēja kopā pie mūžsenā koka saknēm, sīki un nekustīgi, un vēroja, kā mēness apmet augstu loku pāri mierpilnajam mežam, līdz nozūd aiz mākoņu segas. Es tikai uztraucos, kas notiks ar meitenīti.

Augstu virs viņu galvām Blagdens saboza kaula baltās spalvas un griezīgi iesaucās: Wyrda!