Vecākais

SELDEBEILS

Rīts pienāca bez īsta saullēkta, un Eragons to sagaidīja Undina nama lielajā zālē, klausīdamies, kā klana vado­nis rūķiski sarunājas ar Oriku. Kad Eragons pienāca tuvāk, Undins pievērsās Jātniekam: Sveicināts, Ēnkāvi. Vai labi gulēji?

- Labi gan.

- Lieliski. Vadonis norādīja uz Oriku. Mēs apspriedāmies par jūsu došanos tālāk. Biju cerējis, ka varēsiet pavadīt pie mums ilgāku brīdi. Bet, ņemot vērā apstākļus, liekas, ka jums būtu labāk turpināt ceļojumu rīt agri no rīta, kad ielās nebūs daudz to, kas varētu jūs traucēt. Pašlaik, mūsu sarunas laikā, tiek gatavots pro­viants un transports. Hrotgars bija pavēlējis, lai sargi pavada jūs līdz Serisai. Es devu rīkojumu palielināt sargu skaitu no trijiem līdz septiņiem.

- Ko mēs iesāksim līdz rītrītam?

Undins paraustīja zvērādu klātos plecus. Man bija nodoms izrādīt jums Tarnagas brīnumus, bet tagad laikam būtu muļķīgi riskēt, klīstot pa pilsētu. Tiesa, Grimstborits Gannels ir ielūdzis jūs apciemot viņu Seldebeilā. Varat izmantot šo ielūgumu. Pie viņa jūs būsiet drošībā. Likās, ka klana vadonis ir piemirsis paša iepriekš izteikto apgalvojumu: Az Siveldn rak Anhūin nekad neuzdrīkstētos nodarīt pāri viesim.

- Pateicos, iespējams, tā arī darīšu. Ejot ārā no zāles, Era­gons pavilka Oriku sāņus un apvaicājās: Cik nopietns ir šis ienaids? Es gribu zināt patiesību.

Varēja just, ka Oriks atbild pagalam negribīgi: Senāk asinsnaids bieži turpinājās paaudzēm ilgi. Tā dēļ daudzas dzimtas ir pagaisušas no zemes virsas. Tas, ka Az Sweldn rak Anhūin ir ķērušies pie vecajiem paņēmieniem, man liekas pārāk skarbi; nekas tāds nebija noticis kopš klanu karu laikiem… Līdz tam brīdim, kad viņi atsauc savu solījumu, tev ir jāsargās no viņu

sazvērestībām, lai tas būtu gads vai simt gadu. Man žēl, ka drau­dzība ar Hrotgaru pavērsās tik nelāgi, Eragon. Taču vienu mēs tevi nepametīsim. Durgrimstu Ingeitumi vienmēr būs tev līdzās.

Kad abi iznāca no nama, Eragons piesteidzās pie Safiras viņa nakti saritinājusies bija pavadījusi pagalmā zem klajas debess. Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos uz Seldebeilu ?

Ej vien, ja tev jāiet. Bet paņem Zaroju. Eragons tā arī izdarīja, pie reizes paslēpdams azotē arī Nasuadas doto vīstokli.

Kad Eragons pienāca pie Undina nama pagalma vārtiem, pieci rūķi pacēla rupji tēstos aizliktņus, saslēdzās ciešā lokā ap viņu, turēdami cirvjus un zobenus pa tvērienam, un rūpīgi nopētīja ielu. Sargi pavadīja Jātnieku ceļā līdz Tarnagas augšējā loka slēgtajiem vārtiem.

Eragons nodrebinājās. Pilsēta likās nedabiski tukša. Durvis bija slēgtas, logi aizslēģoti, un nedaudzie gājēji, kurus viņi sastapa, novērsa skatienu vai pat nogriezās šķērsielā, lai nebūtu jāmijas ar Jātnieku un viņa pavadītājiem. "Viņi baidās tikt pama­nīti manā tuvumā," Eragons nodomāja. "Iespējams, tāpēc, ka zina Az Sweldn rak Anhūin atriebsies ikvienam, kas man palī­dzēs." Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no nedraudzīgās ielas, Eragons pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, bet, pirms viņš paguva to izdarīt, tās pavērās un melnā tērpies rūķis aicināja viņu ienākt. Saraustījis zobena siksnu, Eragons iegāja pa durvīm, atstādams sargus pie ieejas.

Vispirms viņu pārsteidza krāsas. Ap Seldebeila pīlāriem pletās spoži zaļš mauriņš gluži kā mantija, kas uzmesta uz simetriska kalna pleciem, virs kuriem kā galva slejas milzu templis. Nama senās sienas žņaudza efeju virves uz smailajām lapām vēl arvien mirdzēja rasas lāses. Un pāri visam, izņemot kalnu virsotnes, staroja diženais baltais kupols ar kalta zelta svēdrām.

Nākamo pārsteigumu dāvāja smaržas. Gaisā jaucās ziedu un kvēpināmo zāļu gaisīgie aromāti, un Eragonam brīdi šķita, ka viņš varētu pārtikt no smaržām vien.

Visbeidzot izbrīnīja skaņa vai drīzāk tās trūkums. Par spīti tam, ka pa mozaīkas celiņiem un plašajiem pagalmiem šurpu turpu soļoja priesteru pulciņi, vienīgais troksnis, ko Eragons spēja saklausīt, bija pāri galvai lidojoša kraukļa klusie spārnu vēzieni.

Rūķis atkal pamāja un pa platāko ceļu devās uz Seldebeila pusi. Kad viņi iegāja zem nama arkām, Eragonam atlika vien apbrīnot apkārt redzamo greznību un amatnieku prasmi. Sie­nas izraibināja dažādu krāsu un slīpējumu dārgakmeņi turklāt ikviens izskatījās nevainojams. Akmens sienas un griestus klāja izmanīgi kalta sarkanā zelta mežģīnes, kurās ik pa gabaliņam uzmirdzēja kāds pērles vai sudraba akcents. Brīdi pa brīdim viņi pagāja garām aizslietņiem, kas bija izgriezti no tīra nefrīta.

Templī nekur nemanīja audumus vai gobelēnus. To vietā zāle bija pilna ar izcilu meistaru kaltām skulptūrām daudzas no tām attēloja briesmoņus un dievības episku kauju mirkļos.

Viņi uzkāpa vairākus stāvus augstāk, izgāja cauri ar vaskam līdzīgu sūbējumu klātām un sarežģītiem mezglu ornamentiem greznotām vara durvīm un nonāca lielā, patukšā telpā ar koka grīdu. Sienas no vienas vietas klāja bruņas, starp kurām manīja ne vienu vien āvu, kas līdzinājās tai, kuru kaujā pie Farthenduras izmantoja Andžela.

Telpas vidū Gannels cīnījās ar trijiem jaunākiem rūķiem. Klana vadoņa tērps bija uzrotīts virs gurniem, lai spētu kustēties, drānu netraucēts. Viņa seja bija saraukta niknā grimasē, ieroča koka kāts gluži vai virpuļoja rokā, bet mācību ieroču trulie asmeņi zibēja gaisā kā satracināti irši.

Divi jaunuļi metās virsū Gannelam, bet viņu uzbrukums ātri vien apsīka koka un metāla klaudzienos. Klana vadonis aizgriezās abiem garām, trāpīdams te pa celi, te pa galvu un notriekdams uzbrucējus uz grīdas. Eragons pasmaidīja, vērodams, kā Gannels ar izveicīgu triecienu virkni atbruņo pēdējo uzbrucēju.

Tikai tad klana vadonis pamanīja Eragonu un atvadījās no pārējiem rūķiem. Kamēr Gannels atlika ieroci atpakaļ vietā, Era­gons ierunājās: Vai visi Kvani tik prasmīgi rīkojas ar āvām? Tā priesterim šķiet savāda iemaņa.

Gannels paskatījās uz jaunekli. Mums taču jābūt gataviem aizsargāt pašiem sevi, vai ne tā? Šai zemei uzglūn daudzi jo daudzi ienaidnieki.

Eragons pamāja. Šie ir īpaši ieroči. Pirmo reizi dzīvē tos redzēju kaujā pie Farthenduras kādas zālīšu zinātājas rokās.

Rūķis ievilka dziļu elpu un tad ar šņācienu izpūta caur sakos­tiem zobiem. Andžela. Gannels manāmi saskāba. Viņa šo āvu ieguva no kāda priestera mīklu minēšanas spēlē. Tas bija nešpetns joks, jo tikai mēs drīkstam lietot huthvirnu. Viņa un Arja… Tad rūķis paraustīja plecus un piegāja pie maza galdiņa, kur ielēja eilu divās pamatīgās krūzēs. PasniegdariTs vienu Eragonam, viņš sacīja: Es tevi ielūdzu šurp, jo tā vēlējās Hrotgars. Viņš bilda, ka tad, ja tu pieņemšot viņa piedāvājumu kļūt par Ingeitumu, man tevi jāiepazīstina ar rūķu paražām.

Eragons klusēdams sūca eilu, vērodams, kā Gannela biezajās uzacīs sapinas gaisma un kā no stūrainās pieres pāri vaigiem nolaižas tumšas ēnas.

Klana vadonis turpināja: Nekad iepriekš āriniekam nav atklāti mūsu slepenie ticējumi, tāpēc tu nedrīksti par tiem runāt nedz ar cilvēku, nedz ar elfu. Tiesa, bez šīm zināšanām tu nespēsi aptvert, ko nozīmē būt knurlam. Tagad tu esi Ingeitums: mūsu asins, mūsu miesa, mūsu gods. Vai tu to saproti? -Jā.

- Iesim. Ar eila krūzi rokā Gannels izveda Eragonu cauri mācību telpai un tad pa pieciem majestātiskiem gaiteņiem aizva­dīja līdz arkai, kurā pavērās durvis uz pustumšu kambari. Gaisā jautās kvēpināmo zāļu dūmaka. Telpā ar seju pret viņiem bija manāms druknas skulptūras apveids. Tā smagi slējās no grīdas līdz griestiem, un knapajā gaismā varēja saskatīt, ka drūmā rūķa vaibsti ar šejienes meistariem neraksturīgu raupjumu ir iztēsti no brūna granīta.

- Kas tas ir? bijīgi jautāja Eragons.

- Dievu karalis Guntera. Viņš ir reizē karotājs un zinātnieks, tiesa, svārstīgu omu, tāpēc mēs kūpinām smaržzāles, lai nodroši­nātu viņa labvēlību saulgriežos, pirms sējas, kā arī tad, kad kāds mirst vai dzimst. Gannels izlocīja roku savādā žestā un pakla­nījās statujas priekšā. Viņam mēs lūdzamies pirms kaujām, jo Guntera radīja šo pasauli no sena milža kauliem un tieši viņš ir noteicis šīs pasaules kārtību. Viss ir Gunteras rokās.

Tad Gannels ierādīja Eragonam, kā pareizi godāt rūķu dievu, un izskaidroja zīmes un vārdus, ko izmanto, lai paustu Gunteram savu cieņu. Priesteris plašāk izklāstīja kvēpināmo zāļu nozīmi par to, ka tās simbolizē dzīvi un laimi, bet pēc tam krietnu brīdi pavadīja, stāstot leģendas par Gunteru par to, kā viņš zvaigžņu lēkta brīdī piedzimis vilcenei jau pieaudzis, kā kāvies ar briesmo­ņiem un milžiem, lai izcīnītu savam dzimumam iespēju apmesties Alagēzijā, un par to, kā viņš apņēmis par sievu upju un jūras dievieti Kilfu.

Pēc tam viņi devās pie Kilfas statujas, kas ar izcilu izveicību bija izkalta no gaiši zila akmens. Viņas mati, slīdot lejup pār kaklu un apēnojot jautrās ametista acis, atgādināja plūstošus vilnīšus. Plaukstās sieviete turēja ūdensrozi un sarkanu, porainu akmeni, kādu Eragons iepriekš nebija redzējis.

Viņš norādīja uz to un vaicāja: Kas tas par akmeni?

- Korallis no jūras dzelmes vietā, kur beidzas Beori.

- Korallis?

Gannels iedzēra eila malku, tad atbildēja: To atrada mūsu nirēji, meklēdami pērles. Šķiet, ir tādi akmeņi, kas sāļajā ūdenī aug līdzīgi augiem.

Eragons spēja vien pārsteigumā blenzt uz tādu brīnumu. Viņš nekad nebija iedomājies, ka oļi vai klintsbluķi varētu būt dzīvi, bet viņa acu priekšā bija pierādījums, ka, lai dzīvotu, tiem nepie­ciešams vien ūdens un sāls. Te, lūk, bija izskaidrojums tam, kāpēc akmeņi atkal un atkal parādījās Palankāras ielejas laukos, kaut katru pavasari tos nolasīja tīrus. Tie auga!

Vēl viņi apskatīja Ururu, gaisa un padebešu pavēlnieku, un viņa brāli Morgotalu, uguns dievu. Pie Morgotala karmīnsarka­nās statujas priesteris izstāstīja, ka brāļi tā mīl viens otru, ka nespēj dzīvot šķirti. Tāpēc dienas laikā Morgotala liesmojošā pils ir ieraugāma debesīs, bet naktīs mums virs galvām ir redzamas viņa smēdes dzirksteles. Vēl priesteris bilda, ka Ururs rūpējas, lai viņa brālis vienmēr būtu paēdis, citādi tas miršot.

Templī bija atlikuši vēl divi dievi zemes māte Sindri un Helcvogs.

Helcvoga statuja manāmi atšķīrās no pārējām. Kailais dievs bija noliecies pāri pelēka krama gabalam rūķa augstumā un likās glāstām to ar rādītājpirksta galu. Dieva muguras muskuļi bija savilkušies un samezglojušies šķietami pārmēru lielā piepūlē, taču sejas izteiksme šķita bezgala maiga, it kā viņa priekšā atrastos tikko piedzimis bērniņš.

Gannels pārgāja uz mazliet čerkstošiem čukstiem: Lai arī Guntera ir dievu karalis^ mūsu sirdis visvairāk silda Helcvogs. Tieši viņam likās, ka pēc milžu izgaišanas zemei ir vajadzīgi jauni iemītnieki. Pārējie dievi tam nepiekrita, bet Helcvogs nelikās ne zinis un slepeni no kalnu saknēm radīja pirmo rūķi.

- Kad viņa nodarījumu atklāja, Gannels turpināja, dievus pārņēma greizsirdība, un Guntera radīja elfus, lai paturētu Alagēziju savā varā. Tad Sindri no zemes izveidoja cilvēkus, bet Ururs kopā ar Mortogalu, apvienojot savas zināšanas, laida pasaulē pūķus. Savaldījās vien Kilfa. Tā pasaulē radās pirmās rases.

Eragons klausījās Gannela stāstījumā, pieņemdams, ka klana vadonis to visu runā no tīras sirds, tomēr jauneklim nedeva miera vienkāršs jautājums: Kā viņš to visu zina ? Nojauzdams, ka tāds vaicājums varētu izrādīties nevietā, viņš turpināja klausīties un piekrītoši māt ar galvu.

- Tagad, Gannels sacīja, izdzerdams pēdējo eila lāsi, esam nonākuši līdz pašam svarīgākajam rituālam zinu, ka Oriks ar tevi par to jau ir runājis… Ikvienam rūķim ir jāatdusas akmenī, citādi viņa gars nekad nespēs piebiedroties Helcvogam viņa pilī. Mēs neesam radīti ne no zemes, ne gaisa, ne uguns, bet no akmens. Un kā Ingeitumam tev ir jāgādā, lai ikviens rūķis, kurš jebkad varētu mirt tavā klātbūtnē, tiek pienācīgi apglabāts. Ja tu to nepaveiksi izņēmums var būt vien smags ievainojums vai ienaidnieka klātbūtne -, Hrotgars izraidīs tevi trimdā, un visi rūķi izliksies tevi neredzam līdz pat tavai nāvei. Gannels atlieca plecus un uzmeta Eragonam akmens cietu skatienu. Tev vēl daudz kas ir jāmācās, tomēr, ja ievērosi paražas, par kurām stās­tīju šodien, tev klāsies labi.

- Es neko neaizmirsīšu, Eragons apsolīja.

Gannels gandarīts vadīja viņu projām no statuju zāles uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup. Kāpjot pa pakāpieniem, klana vadonis iebāza roku aiz talāra un izvilka vienkāršu kaklarotu cauri maza sudraba veserīša kāta pogai bija izvērta ķēdīte. Viņš to pasniedza Eragonam.

- Tas ir vēl viens Hrotgara lūgums, Gannels paskaidroja. Viņš uztraucas, ka Galbatorikss varētu būt nožūrējis tavu atspulgu no Durzas, razaku vai tevi Impērijā redzējušo kareivju prātiem.

- Kāpēc gan par to būtu jāuztraucas?

- Tāpēc, ka tad Galbatorikss spētu tevi pieredzēt. Iespējams, viņš to jau ir izdarījis.

Pār Eragona muguru kā ledaina čūska aizslīdēja nelāgu priekš­nojautu drebulis. "Man pašam par to vajadzēja iedomāties," viņš norāja sevi.

- Kaklarota, ja vien būsi to aplicis, pasargās tevi un tavu pūķi no pieredzēšanas. Es pats to nobūru, tāpēc tai vajadzētu iztu­rēt pat spēcīgāko prātu tīkojumus. Taču man tevi jābrīdina ja kāds tevi mēģinās pieredzēt, kaklarota izsūks tavus spēkus līdz mirklim, kad to noņemsi vai briesmas būs garām.

- Un ja nu es tajā brīdī būšu aizmidzis? Vai kaklarota var izsūkt visu manu enerģiju, man to nemaz nenojaušot.

- Nē, tā tevi pamodinās.

Eragons pagrozīja veserīti pirkstos. Atvairīt citu raidītās bur­vestības nebija viegli, īpaši, ja šis cits bija Galbatorikss. "Ja reiz Gannels ir tik izveicīgs, kādi vēl nobūrumi varētu slēpties viņa dāvanā?" Jauneklis pamanīja rūnu rindiņu, kas bija iegravēta uz veserīša kāta. Tur bija rakstīts Astim Hefthyn. Kad trepes bija galā, Eragons vaicāja: Kāpēc rūķi raksta ar tādām pašām rūnu zīmēm kā cilvēki?

Gannels iesmējās pirmo reizi kopš satikšanās. Rūķa balss aizdārdēja pa visu templi, un viņa platie pleci noraustījās. Īste­nībā ir otrādi cilvēki raksta ar mūsu rūnām. Kad jūsu senči nonāca Alagēzijā, viņi līdzinājās trusīšiem neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Tomēr drīz vien viņi pieņēma mūsu alfabētu un pielāgoja to savai valodai. No rūķiem ir aizgūti pat daudzi jūsu vārdi, piemēram, tēvs, kas sākotnēji skanēja tēvns.

- Tātad Farthendura nozīmē?… Eragons pārslidināja kakla­rotu pāri galvai un paslēpa to zem krekla.

- Mūsu tēvs.

Apstājies durvīs, Gannels ielaida Eragonu lokveida galerijā, kas atradās tieši zem kupola. Gaitenis apjoza Seldebeilu, un caur atklātajām arkām varēja skatīt gan kalnus aiz Tarnagas, gan terasēs izkārtoto pilsētu, kas pletās tālu lejā.

Tomēr Eragons lielisko skatu teju nemanīja, jo galerijas iek­šējo sienu klāja vienlaidu gleznojums bezgalīgs stāsts, kas sākās ar to, kā Helcvogs rada pirmo rūķi. Stāvi un priekšmeti reljefi izcēlās uz virsmas, kopā ar piesātinātajām, zaigojošajām krāsām un rūpīgi izstrādātajām detaļām piešķirdami panorāmai neticami dzīvu iespaidu.

Izcilā meistardarba apburts, Eragons ievaicājās: Kā tas ir paveikts?

- Katra no ainiņām ir izkalta uz nelielas marmora plāksnītes, kura pēc tam pārklāta ar emalju, apdedzināta un iestiprināta kopējā ainā.

- Vai tad nebūtu bijis vienkāršāk izmantot krāsu?

- Būtu, atzina Gannels, bet mēs vēlējāmies, lai šī aina saglabājas nemainīga gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi. Atšķi­rībā no eļļas krāsām emalja nekad neizbalē un nezaudē spilgtumu. Pirmais fragments tika izkalts gadus desmit pēc Farthenduras atklāšanas, krietnu brīdi pirms tam, kad Alagēzijā parādījās elfi.

Priesteris paņēma Eragonu pie rokas un vadīja gar milzīgo panorāmu. Katrs solis nozīmēja neskaitāmus vēstures gadus.

Eragons atklāja, ka rūķi reiz bijuši klejotāji šķietami bez­galīgos līdzenumos, tad zeme kļuvusi tik karsta un tuksnesīga, ka viņiem nācies doties uz dienvidiem, līdz tika sasniegti Beoru kalni. Tad tā ir radies Hadaraka tuksnesis, apbrīnā aptvēra jauneklis.

Iedams gar emaljas gleznojumu arvien tālāk Seldebeila dzi­ļumā, Eragons teju piedzīvoja visu rūķu vēsturi gan feldunostu piejaucēšanu un Isidara Mitrima radīšanu, gan pirmo rūķu un elfu tikšanos, gan katra nākamā rūķu karaļa kronēšanu. Pano­rāmā bieži parādījās pūķi dedzinādami un slepkavodami. Erago­nam nācās savaldīties, lai pie šīm ainām neizteiktu kādas nepie­mērotas piezīmes.

Kad gleznojums pievērsās notikumam, par kuru Eragons bija vēlējies uzzināt vairāk, karam starp elfiem un pūķiem -, viņš pagausināja soli. Postam, ko Alagēzijai bija nesusi sadursme starp abām rasēm, rūķi bija veltījuši pārsteidzoši daudz vietas. Eragons šausmās nodrebēja, vērodams, kā elfi un pūķi nogalina cits citu. Kauju ainas stiepās daudzu soļu garumā, katra nākamā aina asiņaināka par iepriekšējo, bet tad tumsa zuda un gleznojums attēloja jaunu elfu, kas bija nometies uz klints malas ar baltu pūķa olu rokās.

- Vai tas ir?… čukstus vaicāja Eragons.

- Jā, tas ir Eragons, Pirmais Jātnieks. Turklāt attēlojums ir ļoti precīzs, jo viņš savulaik piekrita pozēt mūsu meistariem.

Ziņkāres vilkts, Eragons pieliecās tuvāk un nopētīja vārdabrāļa vaibstus. "Man vienmēr licies, ka viņš bija vecāks." Elfa ieslīpās acis, kumpais deguns un asais zods piešķīra skarbu izskatu. Tā bija sveša seja, kas ne detaļā nelīdzinājās viņējai… tomēr augstais, saspringtais plecu izvērsums atgādināja Eragonam, kā viņš bija juties, kad atrada Safiras olu. "Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi, brāl," viņš nodomāja, pieskardamies vēsajai emaljai. "Un tad, kad manas ausis līdzināsies tavējām, mēs patiesi kļūsim par brāļiem… Interesanti, vai tu vienmēr būtu rīkojies tā, kā rīkojos es?" Vienā ziņā tas bija noticis viņi abi bija paturējuši olu.

Eragons dzirdēja, kā atveras un aizveras durvis, un pagriezies ieraudzīja, kā viņiem no galerijas tālā gala tuvojas Arja. Viņa pār­laida panorāmai to pašu tukšo skatienu, kuru savulaik bija veltī­jusi Vecajo padomei. Lai kādas jūtas valdīja viņas sirdī, Eragons nojauta, ka notiekošais viņai nebija īsti pa prātam.

Aija nolieca galvu. Grimstborit.

-Arja.

- Tu izklāsti Eragonam rūķu mitoloģiju?

Gannels māksloti pasmaidīja. Ir labi, ja tu izproti, kam tic sabiedrība, pie kuras piederi.

- Tomēr izpratne ne vienmēr nozīmē ticību. Viņas pirksti paknibināja vienu no pīlāriem pie tuvākās arkas. Un tie, kas izplata šo ticību, ne vienmēr to dara augstāku mērķu, bet gan savtīga labuma dēļ.

- Tu vēlies noliegt upurus, ko nes mans klans, lai mierinātu mūsu ciltsbrāļus?

- Es neko nenoliedzu, tikai domāju, cik daudz laba varētu izdarīt, ja jūsu bagātības atdotu trūcīgajiem, izsalkušajiem, tiem, kam nav jumta virs galvas. Vai varbūt lai nopirktu proviantu un ieročus vārdeniem. Nevis sakrautu šos dārgumus jūsu pašu iedo­mām veltītā piemineklī.

- Ja ne mūsu lūgšanas, labība laukos nonīktu. Upes un ezeri pārplūstu. Mūsu ganāmpulkos dzimtu vienacu briesmoņi. Un dievu dusmas sašķaidītu pašas debesis! Arja pasmaidīja. Tikai mūsu lūgšanas un kalpošana novērš tādu postu! Ja nebūtu Helcvoga, kur gan…

Eragons drīz vien vairs nespēja izsekot strīdam. Viņš nesa­prata Arjas aizplīvurotos pārmetumus Durgrimstu Kvaniem, bet no Gannela atbildēm jauneklis nojauta: netiešā veidā Arja apgalvo, ka rūķu dievu nav, un šaubās par katra templī ienākoša rūķa veselo saprātu. Turklāt viņa norādīja uz nepilnībām pries­tera spriedumos un darīja visu to patīkamā, pieklājīgā balsī.

Pēc pāris minūtēm Arja pacēla roku, liekot Gannelam aprauties pusvārdā, un sacīja: Tā arī ir galvenā atšķirība starp tevi un mani, Grimstborit. Tu esi veltījis savu dzīvi tam, kam tici, bet ko nespēj pierādīt. Un jautājums ir, vai mēs tam piekrītam vai nepie­krītam. Tad viņa pievērsās Eragonam: Az Sweldn rak Anhūin musina Tarnagas iedzīvotājus pret tevi. Undins uzskata un es viņam piekrītu -, ka tev līdz mūsu aiziešanai vajadzētu uzturēties vina namā.

Eragons svārstījās. Viņš vēlējās pabeigt Seldebeila apskati, bet, ja draudēja briesmas, Jātnieka vieta bija līdzās savam pūķim. Viņš paklanījās Gannelam un atvainojās par nepieciešamību atvadīties.

Neatvainojies, Ēnkāvi, attrauca klana vadonis. Viņš uzmeta piktu skatienu Arjai. Dariet, kas jums jādara, un lai Gunteras svētība pavada jūs jūsu gaitās!

Eragons kopā ar Arju izgāja no tempļa un kareivju duča pavadībā teju pusskriešus devās atpakaļ uz Undina nocietināto namu. Zemā­kajās terasēs skanēja satracināta pūļa kliedzieni. Gaisā nosvilpa akmens. Eragons pavērsa skatienu lidojuma virzienā un pamanīja tumšu dūmu mutuli, kas cēlās gaisā kaut kur pilsētas nomalē.

Atgriezies Undina namā, Eragons steigšus devās uz savu istabu. Tur viņš žigli uzrāva bruņukreklu, piesprādzēja kāju un delmu sargus, uzmeta galvā ādas cepuri, uzvilka bruņukapuci un visbeidzot arī ķiveri. Paķēris vairogu, saini un seglu somas, viņš izsteidzās atpakaļ pagalmā un apsēdās, atbalstījies ar muguru pret Safiras priekškāju.

Tarnaga līdzinās izārdītam lapseņu pūznim, pūķis minēja.

Cerēsim, ka mūs nesadzels.

Abiem drīz vien pievienojās Arja un piecdesmit smagi bruņotu rūķu pulks, kas izvietojās pagalma vidū. Rūķi mierīgi gaidīja turp­mākos rīkojumus, sarunādamies ar klusiem rūcieniem, kā arī ik pa brīdim uzmezdami skatienu slēgtajiem vārtiem un kalnam aiz tiem.

- Viņi baidās, Arja paskaidroja, apsēzdamās līdzās Erago­nam, ka pūļi var traucēt mums nokļūšanu līdz plostiem.

- Safira var mūs turp nogādāt pa gaisu.

- Un kā ar Ledusliesmu? Un Undina sargiem? Nē, ja mūs aizkavēs, nāksies nogaidīt, līdz rūķi nomierinās. Viņa nopētīja tumstošās debesis. Žēl gan, ka tu negribot esi sadusmojis tik daudzus rūķus, bet laikam jau tas bija neizbēgami. Klani vienmēr ir tik nesamierināmi kas gandarī vienu, tracina citu.

Viņš knibināja pirkstos bruņukrekla malu. Kaut nu es nebūtu pieņēmis Hrotgara piedāvājumu…

- Ko nu vairs par to. Manuprāt, tāpat kā Nasuadas gadījumā tā bija vienīgā iespējamā rīcība. Tevi notikušajā nevar vainot. Ja kāds kļūdījās, tad tas bija Hrotgars, izsakot tev šo piedāvājumu. Viņam vajadzēja paredzēt iespējamās sekas.

Pāris minūšu valdīja klusums. Kāds pusducis rūķu staigāja šurpu turpu pa pagalmu, izlocīdami kājas. Visbeidzot Eragons apvaicājās: Vai tev Duveldenvārdenā palika kādi radinieki?

Pagāja krietns brīdis, pirms Arja atbildēja. Neviena, ar kuru mani saistītu siltas jūtas.

- Kāpēc… kāpēc tā?

Elfa atkal vilcinājās. Viņiem nepatika, ka nolēmu kļūt par karalienes sūtni un vēstnieci, viņiem tas likās nepieņemami. Kad neuzklausīju viņu iebildumus un tomēr ietetovēju sev uz pleca yawē tas nozīmē, ka veltu dzīvi mūsu rases dižajiem mērķiem, tu rīkojies līdzīgi, pieņemot Broma gredzenu, ģimene atteicās no manis.

- Bet tas taču bija pirms septiņdesmit gadiem, jauneklis iebilda.

Arja novērsās, seju aizsedza matu plīvurs.

Eragons mēģināja iedomāties, kā viņa bija jutusies ģimenes atgrūsta, spiesta apmesties starp divām pilnīgi atšķirīgām rasēm. "Nav brīnums, ka viņa ir tik noslēgta," viņš aptvēra. Vai ārpus Duveldenvārdenas dzīvo vēl kādi elfi?

Vēl arvien ļaudama matiem aizsegt seju, Arja atbildēja: No Elesmēras mēs devāmies projām trijatā. Faolins un Glenvings vienmēr ceļoja kopā ar mani, kad pārvedām Safiras olu no Duvel­denvārdenas uz Troņheimu un atpakaļ. Tomēr Durzas uzbru­kumā izdzīvoju tikai es.

- Kādi viņi bija?

- Lepni kareivji. Glenvingam patika prātā sarunāties ar put­niem. Viņš mēdza stundām ilgi stāvēt mežā dziedātājputnu pulka vidū un klausīties viņu dziesmās. Pēc tam viņš mums atdarināja skaistākās no dzirdētajām melodijām.

- Un Faolins? Šoreiz Arja atteicās atbildēt, tikai viņas pirksti sažņaudzās ciešāk ap loku. Nelikdamies to manām, Eragons ķērās pie citas tēmas. Kāpēc tev tik ļoti nepatīk Gannels?

Viņa pēkšņi paskatījās uz jaunekli un maigi, ar pirkstu galiem pieskārās viņa vaigam. Eragons pārsteigumā nodrebēja. Tā, Arja atbildēja, ir saruna citai reizei. Tad elfa piecēlās un mie­rīgi pārgāja pagalma otrā pusē.

Apjukušais Eragons noskatījās viņai pakaļ. Es nesaprotu, viņš noteica, atbalstīdamies pret Safiras vēderu. Viņa uzjautrinājumā nosprauslojās, tad sakļāva kaklu un asti lokā apkārt savam Jāt­niekam un tūlīt pat aizmiga.

Ieleju pārklāja tumsa, un Eragons vēl kādu brīdi cīnījās ar miegu. Jauneklis izvilka Gannela doto kaklarotu un vairākas reizes pārbaudīja tās burvestību, tomēr atklāja vien priestera minēto aizsargburvestību. Pārtraucis šo nodarbi, viņš atkal paslēpa veserīti zem drēbēm, sev pāri uzvilka vairogu un devās pie miera.

Eragons pamodināja Safiru, tikko debesīs virs galvas parādījās pirmā ausmas atblāzma tiesa, pati ieleja vēl arvien grima ēnās, tās mēdza pagaist tikai īsu brīdi pirms pusdienas. Rūķi jau rosī­jās viņi tina ieročus visādos kankaros, lai spētu izlavīties cauri Tarnagai bez mazākās skaņas. Undins pat lika Eragonam apsaitēt ar lupatām Safiras nagus un Ledusliesmas pakavus.

Kad visi bija gatavi doties ceļā, Undins un kareivji izkārtojās ap Eragonu, Safiru un Arju. Tad piesardzīgi atvēra vārtus ieeļ­ļotās eņģes pat neiečīkstējās un viņi steidzās uz ezera krastu.

Tarnaga likās kā izmirusi namos, kas slējās gar tukšajām ielām, neko nenojaušot, sapņoja pilsētas iemītnieki. Nedaudzie rūķi, kurus procesija satika, klusējot pablenza uz viņiem un kā rēgi izgaisa puskrēslā.

Pie katra līmeņa vārtiem sargs, nebilzdams ne vārda, pamāja gājējiem. Drīz vien apbūve beidzās, un viņi turpināja ceļu pa Tarnagas pievārtes klajajiem laukiem. Procesija nonāca pie akmenī izmūrētas krastmalas, kas norobežoja mierīgo, pelēko ūdeni.

Pie piestātnes ceļotājus gaidīja divi plati, līdzās pietauvoti plosti. Uz pirmā plosta tupēja trīs rūķi, uz otrā četri. Kad parā­dījās Undins, viņi pielēca kājās.

Eragons palīdzēja rūķiem uzlikt Ledusliesmai pinekļus un klapes uz acīm un uzmanīt tramīgo zirgu uz otrā plosta. Tur dzīv­nieku apguldīja un sasēja. Tikmēr Safira no piestātnes klusi ienira ezerā. Virs ūdenslīmeņa bija redzama vien pūķa galva.

Undins saņēma Eragona roku. Te nu mēs šķiramies. Kopā ar tevi ir mani labākie viri, viņi sargās tevi, līdz jūs sasniegsiet Duveldenvārdenu. Eragons mēģināja pateikties klana vadonim, bet tas tikai papurināja galvu. Tev neklājas pateikties. Šis ir mans pienākums. Vienīgais man kauns, ka tavu viesošanos Tarnagā aptumšoja Az Sweldn rak Anhūin naids.

Eragons paklanījās, tad kopā ar Oriku un Arju uzkāpa uz pirmā plosta. Piestātnē stāvošie rūķi atraisīja tauvas, un plost­nieki ar garām kārtīm atstūmās no krasta. Drīz vien abi plosti slī­dēja uz Azragni iztekas pusi un starp tiem draiski peldēja Safira.

♦ ♦ ♦