Vecākais

ATBALSIS

Nākamajā rītā Rorans pamodies paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja, kā ducis vīru iziet no Kārvahallas un dodas uz Igualdas ūdenskrituma pusi. Jauneklis nožāvājās un lejup pa kāpnēm aizkliboja līdz virtuvei.

Pie galda sēdēja viens pats Horsts, virpinādams rokā miestiņa krūzi. Labs rīts, kalējs sveicināja.

Rorans norūca atbildes sveicienu, paņēmis no letes maizes klaipu, nolauza tam galiņu un apsēdās galda pretējā galā. Ēzdams viņš ievēroja Horsta piesārtušās acis un izspūrušo bārdu. Rorans uojauta, ka kalējs pavadījis nomodā visu nakti. Vai zini, kāpēc tas vīru pulciņš devās kalnos?

Esot jāizrunājas ar ģimenēm, Horsts strupi paskaidroja.

Jau kopš pašas rītausmas vīri cits pēc cita dodas uz Kori. Kalējs ar paskaļu blīkšķi nolika krūzi uz galda. Tu laikam pat nesaproti, ko esi izdarījis, aicinot mūs doties projām. Viss ciems vārās. Tu iedzini mūs stūrī, no kura ir tikai viena izeja tevis piedāvātā. Būs cilvēki, kuri tevi par to ienīdīs līdz mūža galam. Protams, ne viens vien tevi ienīda tik un tā, uzskatot, ka tieši tu esi vainojams notiekošajā.

Maize Rorana mutē viļājās kā zāģskaidas, un krūtīs iesmeldza aizvainojums. "Olu mājās pārstiepa Eragons, nevis es." Un ko domā pārējie?

Horsts iedzēra malku alus un saviebās. Pārējie tevi dievina. Nedomāju, ka piedzīvošu dienu, kad vecā Garova dēls saviļņos manu sirdi ar kaut kādām tur runām, bet vakar tu to paveici, puis, paveici gan. Viņš ar mezglaino roku apmeta loku sev virs galvas. Un ko darīt ar šo? Es uzcēlu māju Elēnai un saviem dēliem. Es būvēju to septiņus gadus! Vai redzi to siju virs durvīm? Es salauzu trīs kājas pirkstus, pūlēdamies to iedabūt vietā. Un zini? Es atteikšos no tā visa, jo mani uzrunāja tas, ko tu vakar teici.

Rorans klusēja; tieši to viņš bija vēlējies. Kārvahallu vajadzēju pamest, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu, un, ja reiz viņš biji pieņēmis šādu lēmumu, jauneklis neredzēja iemeslu mocīt sev ar vainas apziņu un nožēlu. Tas ir izlemts. Es pieņemšu sekai nežēlojoties, lai cik skarbas tās būtu, jo šī ir mūsu vienīgā iespēja paglābties no Impērijas nagiem.

- Tomēr ir viens "bet", piebilda Horsts un, atbalstījies uz elkoņa, paliecās uz priekšu, melnajām acīm gailot zem uzacJ lokiem, tev jāpatur prātā, ka tad, ja īstenība izrādīsies draņķī­gāka par tevis uzburtajām gaisa pilīm, tev nāksies par to samak­sāt. Ja tu vispirms sniegsi tiem cerību, bet pēc tam to atņemsi, viņi tevi iznīcinās.

Roranu tas neuztrauca. "Ja mēs nokļūsim līdz Surdai, dum­pinieki sagaidīs mūs kā varoņus. Ja mums tas neizdosies, mūsu nāve nolīdzinās visus parādus." Sapratis, ka kalējs pateicis visu, ko vēlējās, jauneklis pavaicāja: Kur ir Elēna?

Horsts saviebās par tik strauju sarunas pavērsienu. Aiz mājas. Viņš piecēlās un saraustīja kamzoli pār platajiem ple­ciem. Man ir jāsakārto smēde un jāizlemj, kurus darbarīkus? ņemt līdzi ceļā. Pārējos es paslēpšu vai iznīcināšu. Impērijai no mana darba netiks nekas.

- Es palīdzēšu. Rorans atgrūda krēslu no galda.

- Nevajag, Horsts strupi sacīja. To es varu darīt tikai kopā ar Albrihu un Baldoru. Šī smēde glabā visu manu dzīvi un arī viņējo… Turklāt savainotās rokas dēļ tu nekāds lielais palīgs nebūtu tik un tā. Paliec tepat. Varbūt noderēsi Elēnai.

Kad kalējs aizgāja, Rorans atvēra aizmugures durvis un ierau­dzīja, ka Elēna runājas ar Ģertrūdi pie lielas malkas kaudzes, kurai Horsts neļāva noplakt visu cauru gadu. Dziedniece pienāca pie Rorana un pielika plaukstu jaunekļa pierei. Baidījos, vai tik tev pēc vakardienas satraukumiem nepiemetīsies drudzis. Tavā dzimtā visiem viss dzīst neticami ātri. Es nespēju noticēt savām acīm, kad Eragons sāka staigāt divas dienas pēc tam, kad bija nodīrājis kājas gluži jēlas. Brālēna piesaukšana lika Roranam saspringt, taču sieviete, šķiet, to pat nepamanīja. Vai palūkosi­mies, kā klājas tavam plecam?

Rorans nolieca galvu, lai Ģertrūde varētu atraisīt mezglu, kas turēja vietā vilnas lakatu, kurā karājās ievainotā roka. Kad mezgls bija vaļā, jauneklis iešinoto apakšdelmu uzmanīgi nolaida lejup, līdz roka iztaisnojās. Ģertrūde paslidināja pirkstus zem pārsēja, kas sedza ievainojumu, un noņēma to no brūces.

- Kas mums te būs? viņa noteica.

Gaisā uzvēdīja biezs sasmakušu tauku smārds. Rorans sakoda zobus, lai savaldītu nelabumu, tad palūkojās lejup. Āda zem pārnēja bija kļuvusi bāla un valkana gluži kā milzīga dzimumzīme, kas atgādināja tārpu. Knābja cirtienu Ģertrūde bija sašuvusi, kamēr viņš gulēja bezsamaņā, tāpēc Rorans redzēja tikai nelī­dzenu, sārtu, ar asinīm apkaltušu līniju pleca priekšpusē. Pietūkuma un iekaisuma dēļ no kaķu zarnām savītie pavedieni bija dziļi iegriezušies miesā, bet no paša ievainojuma sūcās caurspīdīgs šķidrums.

Pētīdama ievainojumu, Ģertrūde pa brīdim paklakšķināja mēli, tad sakārtoja pārsēju un ieskatījās Roranam acīs. Izskatās tīri ciešami, taču audi varētu iekaist. Pagaidām es to vēl nezinu. Ja tā notiks, mums nāksies plecu piededzināt.

Rorans pamāja. Vai roka darbosies, kad sadzīs?

- Ja vien muskulis sadzīs pareizi. Turklāt tas ir atkarīgs no tā, ko tu taisies darīt. Tu…

- Vai es varēšu karot?

- Ja tu vēlies karot, Ģertrūde lēnām sacīja, es tev ieteiktu mācīties izmantot kreiso roku. Viņa papliķēja jauneklim pa vaigu un aizsteidzās atpakaļ uz savu namiņu.

Mana roka. Rorans paskatījās uz pārsieto locekli, it kā tas vairs nepiederētu viņam. Līdz šim brīdim jauneklis nekad nebija iedomājies, cik cieši sevis apzināšanās ir saistīta ar ķermeņa stā­vokli. Miesas ievainojums radīja ievainojumu psihē un otrādi. Rorans lepojās ar savu ķermeni, un tagad, ieraugot to savainotu, viņš satrūkās, jo īpaši tāpēc, ka roka bija sakropļota uz visiem laikiem. Pat ja tā atkal darbosies, pamatīga rēta atgādinās par šo ievainojumu līdz pat mūža beigām.

Paņēmusi Roranu zem rokas, Elēna ieveda jaunekli atpa­kaļ mājā. Horsta sieva saplucināja pāris izkaltušu piparmētru stublāju tējkannā un uzlika to uz plīts uzvārīties. Tu viņu tie-J šām mīli, vai ne?

- Ko? Rorans pārsteigts paskatījās uz Elēnu.

Kalēja sieva uzlika roku sev uz vēdera. Katrīnu. Viņa pasmaidīja. Es neesmu akla. Es zinu, ko tu izdarīji viņas dēļ, un es lepojos ar tevi. Ne katrs vīrs uzdrīkstētos ko tādu.

- Tam nebūs nekādas nozīmes, ja nespēšu viņu atbrīvot.

Tējkanna sāka uzstājīgi svilpt. Tev tas izdosies, kaut kā, bet

izdosies… Elēna ielēja tēju. Mums būtu jāsāk gatavoties ceļam, Es sākšu ar virtuvi. Kamēr rosīšos šeit, vai tu varētu uziet augšā un nonest visas drēbes, gultas veļu un visu citu, kas, tavuprāt, noderētu ceļā?

- Kur to visu salikt? Rorans vaicāja.

- Viesistaba būs gana laba.

Tā kā kalni bija pārāk stāvi un meži pārāk biezi, lai izmantotu ratus, Rorans saprata, ka viņi var paņemt līdzi vien to, ko paši spēj panest vai ko var uzkraut mugurā abiem Horsta zirgiem. Tiesa, vienu no kumeļiem nevai'ēja īpaši pārslogot, lai Elēna I varētu kāpt tam mugurā ikreiz, kad ceļš izrādītos pārāk grūts sievietei stāvoklī.

Visu vēl nelāgāku padarīja apstāklis, ka daudzām Kārvahallas ģimenēm nemaz nebija gana zirgu gan nastām, gan tiem pārāk jaunajiem, pārāk vecajiem vai pārāk slimajiem, kas nespētu turēties līdzi pārējiem gājiena laikā. Bija skaidrs, ka kravas nāksies dalīt. Jautājums gan bija: ar ko šī dalīšanās būs iespējama? Viņi vēl arvien nezināja, kurš, izņemot Birgitu un Delvinu, dosies ceļā kopā ar kalēja ģimeni.

Tāpēc tad, kad Elēna beidza saiņot līdzņemamās mantas galvenokārt pārtiku un drānas -, viņa aizsūtīja Roranu noskaidrot, vai kādam nav vajadzīga papildu vieta uz nastu nesējiem dzīv­niekiem un, ja nav, vai viņa varētu uz kāda zirga novietot savas mantas, jo mājā palika krietni daudz mazāk nozīmīgu lietu, kuras viņa labprāt ņemtu līdzi, ja būtu brīva vieta, bet citādi pamestu tepat.

Par spīti tam, ka ļaudis šaudījās šurpu turpu pa Kārvahallas ieliņām, ciemā valdīja uzspiests stingums, nedabisks miers, kas slēpa drudžaino rosību aiz namu sienām. Gandrīz neviens nesa­runājās, visi gāja nodurtām galvām, iegrimuši katrs savās domās.

Kad Rorans pienāca pie Orvala mājas, viņam nācās dauzīt ar klauvēkli teju veselu minūti, līdz zemnieks atvēra durvis. Ak, tas esi tu, Dižveseri. Orvals iznāca uzjieveņa. Piedod, ka tev nācās gaidīt, bet es biju aizņemts. Kā es varu tev palīdzēt? Viņš pret plaukstu izdauzīja garu, melnu pīpi un tad sāka to nervozi virpināt pirkstos. Rorans dzirdēja, kā mājas iekšienē tiek bīdīti krēsli un cits pret citu sitas kastroļi un pannas.

Rorans raiti pārstāstīja Elēnas piedāvājumu un lūgumu. Orvals paraudzījās augšup debesīs. Manuprāt, ar savām mantām es tikšu galā pats. Parunājies ar pārējiem, ja tev tomēr vajadzēs vietu, man ir pāris vēršu, kuriem varētu vēl kaut ko uzkraut.

- Tātad tu nāksi?

Orvals apmulsis pārvēla ķermeņa smagumu uz otras kājas. Nu, es gluži tā neteiktu. Mēs vienkārši… gatavojamies, ja nu notiktu vēl viens uzbrukums.

- Ak tā. Rorans nobrīnījās un smagi aiz soļoja uz Kiselta mājas pusi. Viņš drīz vien atklāja, ka neviens viņam nesaka, vai viņi izlēmuši doties projām no Kārvahallas, lai gan gatavošanās ceļam bieži bija acīmredzama.

Turklāt ciematnieki izturējās pret Roranu ar tādu bijību, ka viņam sametās neērti. Tas bija manāms katrā sīkumā: līdzjū­tībā par viņa nelaimi, cieņpilnajā klusēšanā, kad viņš runāja, un piekrītošajā murmināšanā, kas pavadīja katru jaunekļa apgalvo­jumu. Likās, ka viņa rīcība kopš kareivju parādīšanās būtu cēlusi Rorana stāvokli sabiedrībā un iedvesusi bailes cilvēkos, kurus jauneklis pazina kopš bērna kājas, radot grūti pārvaramu atsve­šinātību.

"Es esmu iezīmēts," Rorans nodomāja, soļodams pa dub­ļiem. Viņš apstājās pie kādas peļķes un pieliecās, lai izpētītu paša atspulgu, prātodams, vai pamanīs tajā kaut ko tik ļoti atšķirīgu no vecā Rorana.

Viņš redzēja vīru saplēstās, ar asinīm notraipītās drānās, 4s uzkumpušu muguru un pie krūtīm piesietu, neveikli savilkt» roku. Pakakli un vaigus klāja bārdas rugāji, bet mati bija sapin kājušies niknās virvēs, kas vijās ap galvu kā savāds oreols. Tai® visbiedējošākās bija acis tās bija iegrimušas dziļi dobumoll liekot viņam izskatīties teju apsēstam. Sajās divās baisajās alāfl kā nokaitēts tērauds kvēloja skatiens, kurā liesmoja zaudējuma! niknuma un nevaldāmu alku virpuļi.

Rorana sejai pārslīdēja greizs smaids, padarot tās izteiksmi vēl jo biedējošāku. Jauneklim patika, kā viņš izskatījās. Tas atbildi viņa sajūtām. Tagad Rorans saprata, kā viņam bija izdevies ietek mēt cieminiekus. Viņš atieza zobus. Man šis izskats vēl noderēs, Tas man palīdzēs iznīcināt razakus.

Pacēlis galvu, viņš, apmierināts pats ar sevi, devās tālāk pa ielu. Tajā brīdī Roranu panāca Teins un sagrāba jaunekļa apakšJ delmu sirsnīgā tvērienā. Dižveseri! Tu nemaz nevari iedomāties, kā es priecājos tevi redzēt!

Vai tiešām? Rorans nobrīnījās pa šo nakti pasaule tiešām likās apgriezušies ar kājām gaisā.

Teins sparīgi pamāja ar galvu. Kopš mēs uzbrukām kareiv­jiem, man viss likās bezcerīgi zaudēts. Man ir sāpīgi to atzīt, bet tā nu tas bija. Sirds visu laiku sitās tā, it kā man tūlīt, tūlīt būtu jāieveļas akā; rokas drebēja, un es jutos nedziedināmi slims. Man pat šķita, ka mani kāds ir saindējis! Tas bija ļaunāk par pašu nāvi! Bet tas, ko tu vakar pateici, mani uz vietas izdziedināja, ļāva atkal saskatīt pasaulē mērķi un jēgu! Es… es pat nespēju izskaidrot tās šausmas, no kurām tu mani izglābi. Esmu tavs parādnieks līdz mūža galam. Ja tev ir kas vajadzīgs, tikai pasaki man, un es palīdzēšu.

Arī Rorans aizkustinājumā satvēra zemnieka apakšdelmu un sacīja: Paldies tev, Tein. Paldies. Teinam acīs sariesās asaras, tad viņš nolieca galvu, atlaida Rorana roku un atstāja jaunekli stāvam vienu ielas vidū.

Ko es esmu izdarījis ?