Vecākais

SKUDRU SLEPENĀ DZĪVE

Tikko Oromiss un Glēdrs nozuda skatienam, Safira sacīja: Eragon, vēl viens pūķis! Vai tu spēj to iedomāties? Jauneklis paplikšķināja viņai pa plecu. Tas ir brīnišķīgi. Augstu virs Duveldenvārdenas vienīgā pazīme par elfu klātbūtni mežā bija rets spokainu dūmu mutulītis, kas pacēlās no koka lapotnes, lai drīz vien izgaistu dzidrajā gaisā.

Es nebiju cerējusi, ka sastapšu vēl kādu pūķi, izņemot Sruikanu. Jā, varbūt izdotos atņemt olas Galbatoriksam, bet tas bija lielākais, uz ko es cerēju. Bet tagad! Viņa priekā izvijās zem Era­gona. Glēdrs bija lielisks, vai ne? Viņš ir sens un spēcīgs, un viņa zvīņas ir tik žilbinošas. Viņš ir divas, nē, trīs reizes lielāks par mani. Vai tu redzēji viņa nagus? Tie…

Viņa turpināja tādā garā vairākas minūtes, daiļrunīgi aprak­stīdama Glēdra satriecošās īpašības. Taču daudz izteiksmīgākas par vārdiem bija Safiras emocijas, kuru kūsāšanu Eragons juta pūķī: aizrautību un dedzību likās pārņēmusi sajūta, ko varētu dēvēt par ilgpilnu apbrīnu.

Eragons mēģināja izstāstīt Safirai, ko bija uzzinājis no Oro­misa, jo jauneklis zināja, ka pūķis nebija pievērsis tam uzma­nību, taču viņam tā arī neizdevās mainīt sarunas tematu. Era­gons klusēdams sēdēja Safiras mugurā un, vērodams zaļo okeānu, kas pletās zem viņiem, jutās kā vientuļākais cilvēks pasaulē.

Atgriezies miteklī, Jātnieks nolēma atlikt Elesmēras apskati: dienas notikumi un ceļojums vairāku nedēļu garumā bija viņu pamatīgi nogurdinājuši. Un Safira likās ļoti apmierināta ar iespēju saritināties savā guļvietā un čalot par Glēdru, kamēr Eragons pētīja elfu mazgāšanās kambara noslēpumus.

Pienāca rīts, un līdz ar rītu arī Oromisa solītais pauspapīrā ietīts bārdas nazis un spogulis. Asmens bija elfu darināts, tāpēc tam nebija vajadzīga asināšana. Vispirms Eragons viebdamies

ielīda kūpoši karstā vannā, tad paņēma spoguli un ieskatījas sejā.

Es izskatos vecāks. Vecāks un vairāk noguris. Turklāt tagad vaibsti šķita stūraināki, piešķirdami viņam atturīgu, plēsējputnam līdzīgu izskatu. Viņš, protams, nebija elfs, taču, ja kāds papētītu uzmanīgāk, Eragonu nevarētu noturēt par tīrasiņu cil­vēku. Atmetis atpakaļ matus, viņš atsedza ausis, kas likās veido­jam smailus galus. Tā bija vēl viena liecība tam, ka jaunekli bija izmainījusi saikne ar Safiru. Eragons pieskārās vienai ausij, ļaujot pirkstiem pārslīdēt pār nepazīstamo apveidu.

Viņam nenācās viegli pieņemt pārmaiņas, kas notika ķermenī. Kaut gan Eragons zināja, ka tās notiks un reizēm pat gaidīja kā pēdējo apliecinājumu tam, ka viņš tiešām ir Jātnieks, īstenība lika viņam justies apjukušam. Jaunekli sarūgtināja doma, ka viņš nespēj ietekmēt to, kā mainījās ķermenis. Bet vienlaikus viņš vēlējās uzzināt, kā šīs pārmaiņas norisināsies turpmāk. Turklāt Eragons apzinājās, ka nav noslēdzies arī gluži parastais, cilvēku dzimumam raksturīgais pārejas vecums ar tam piemītošajiem noslēpumiem un grūtībām.

Kad es beidzot uzzināšu, kas es esmu ?

Jauneklis pielika skuvekļa asmeni pie vaiga tā, kā atcerējās Garovu to darām, un pārvilka pāri ādai. Viņam izdevās nošņāpt vienu otru rugāju, tomēr aiz bārdas naža palikušie bija gari un nevienādi. Eragons izmainīja asmens leņķi un mēģināja vēlreiz tagad viņam veicās jau mazliet labāk.

Taču tad, kad jauneklis nonāca līdz zodam, skuveklis paslīdēja un pāršķēla ādu no mutes kaktiņa līdz pat apakšžoklim. Viņš iekaucās un nometa bārdas nazi, ar plaukstu pārklādams brūci, no kuras lejup pa kaklu plūda asinis. Izgrūzdams vārdus caur atieztiem zobiem, viņš sacīja: Waise heill. Burvestībai savelkot brūci, sāpes uzreiz norima, taču sirds no pārdzīvotā vēl turpināja skaļi sisties.

Eragon! iesaucās Safira. Viņa iegrozīja galvu un plecus priekš­telpā un ar purnu atvēra mazgāšanās kambara durvis. Sajūtot asins smaku, viņas nāsis iepletās jo plašas.

Es izdzīvošu, Eragons apsolīja pūķim.

Safira nopētīja iesarkano ūdeni. Esi uzmanīgāks. Tad labāk staigā noplucis kā briedis kažoka mešanas laikā nekā nogriez sev galvu, mēģinot iznesīgi noskaties.

Tā būtu arī mana izvēle. Ej vien, ar mani viss būs kārtībā.

Safira nosēcās un negribīgi izlocīja galvu no mitekļa.

Eragons apsēdās, blenzdams uz bārdas nazi. Visbeidzot viņš nomurmināja: Kam man tas? Saņēmies viņš pārcilāja savu senvalodas vārdu krājumu, izvēlējās nepieciešamos un tad izteica jaunizgudroto burvestību. Maģijai pārvēršot rugājus putekļos, no sejas nobira gaisīga melna pūdera straumīte. Vaigi tagad bija zīdaini gludi.

Apmierināts ar paveikto, Eragons devās apseglot Safiru. Pūķis nekavējoties pacēlās gaisā un devās ceļā gar Telnēras krauju. Pēc brīža viņi nolaidās namiņa priekšā, kur abus gaidīja Oromiss un Glēdrs.

Elfs izpētīja Safiras seglus. Viņš pārlaida pirkstus katrai siksni­ņai, īpašu vērību pievēršot šuvumam un sprādzēm, un tad atzina, ka, ņemot vērā to, kur un kā segli bija tapuši, tie ir visai prasmīgi pašūti. Bromam bija izveicīgas rokas. Izmanto šos seglus, kad tev ir jāceļo ļoti ātri. Bet ja vari atļauties ērtības… Oromiss uz mirkli nozuda mājā un atgriezās ar bieziem, izliektiem segliem, kuru sēdvietu un kāpšļu siksnas rotāja zeltīti raksti. Izmanto šos. Tie ir darināti Vrongardā un noburti tā, lai nekad nepieviltu tevi grūtā brīdī.

Paņemdams seglus no Oromisa, Eragons nogrīļojās tie bija ļoti smagi un līdzinājās Broma darinātajiem. Abās pusēs karājās pa sprādžu rindai, kam vajadzēja cieši saturēt viņa kājas. Dziļā sēdvieta bija izveidota no ādas tā, lai tajā varētu lidot stundām ilgi, gan sēžot taisni, gan noguļoties uz Safiras kakla. Pūķa krū­tīm paredzētās siksnas bija aprīkotas ar cilpām un mezgliem, lai, pūķim augot, ļautu tās pagarināt vēl daudzus gadus uz priekšu. Tad Eragons pamanīja divas platu saišu rindas seglu priekšpusē. Jauneklis apvaicājās, kam tās paredzētas.

Glēdrs noducināja: Tās ļauj nostiprināt plaukstas un apakš­delmus, lai tu nemirsti kā līdz nāvei sapurināta žurka, kad Safira veic kādu īpaši sarežģītu kustību.

Oromiss palīdzēja noņemt Safiras vecos seglus. Safira, tu šodien dosies lidojumā kopā ar Glēdru, bet mēs ar Eragonu turpi­nāsim darboties tepat.

Kā tu vēlies, viņa atsaucās un sajūsmā ierūcās. Glēdrs atrāva no zemes savu zeltīto, smago rumpi un devās uz ziemeļiem. Safira sekoja mazu gabaliņu aiz viņa.

Oromiss neļāva Eragonam ilgi apcerēt Safiras izgaišanu rīta debesīs. Elfs aizveda viņu līdz blīvi nomīdītas zemes četrstūrim, kas pletās tālajā malā zem vītola klajuma. Nostājies jauneklim pretī, Oromiss sacīja: Tagad es tev parādīšu Rimgaru jeb Čūs­kas un dzērves deju. Tā ir kustību virkne, ko mēs izstrādājām, lai sagatavotu kareivjus kaujai, kaut gan tagad to izmanto visi elfi, lai saglabātu veselību, lokanību un spēku. Rimgaram ir četri līmeņi, cits par citu sarežģītāki. Mēs sāksim ar pirmo.

Gaidāmo ciešanu priekšnojautā Eragonam kļuva tik slikti, ka viņš tik tikko spēja pakustēties. Jauneklis sažņaudza dūres un kumpi savilka plecus, juzdams, kā rēta uz muguras nostiepj ādu. Acis pētīja zemi starp pēdām.

- Atbrīvojies, Oromiss lūdza. Eragons atlaida dūres un ļāva plaukstām atslābt, kaut gan rokas palika saspringtas. Es liku tev atbrīvoties, Eragon. Tu nevari izpildīt Rimgaru, ja esi stīvs kā nemiecēta teļāda.

- Jā, skolotāj. Eragons viebdamies un nelabprāt atslābināja muskuļus un locītavas, lai gan spriedzes kamols vēderā tā arī neatlaidās.

- Saliec pēdas kopā un nolaid rokas gar sāniem. Skaties taisni uz priekšu! Tagad dziļi ieelpo un pacel rokas virs galvas un saliec plaukstas kopā… Jā, tieši tā. Izelpo un noliecies uz priekšu, cik tālu spēj, pieliec plaukstas pie zemes, vēlreiz ieelpo… un lec atpa­kaļ. Labi. Ieelpo un atliecies, skatoties uz debesīm… tagad izelpo, pacel gurnus, līdz augums veido trijstūri. Dziļi ieelpo it kā ar rīkles aizmuguri… un izelpo. Iekšā… un ārā. Iekšā…

Eragonam par milzīgu atvieglojumu, kustības izrādījās pietie­kami saudzīgas, lai neizraisītu sāpes mugurā, tomēr gana grūtas, lai pēc maza brīža liktu uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Vēl pēc kāda laiciņa jauneklis jau elsoja. Tad viņš saprata, ka atvieg­lojuma priekā plati smaida. Piesardzība pagaisa, un Eragons it kā plūda kustībās daudzas no tām gan prasīja lokanību, kāda viņam nebija pa spēkam, ar tādu sparu un pārliecību, kādu nebija jutis kopš kaujas pie Farthenduras. Varbūt esmu izdziedinājies?

Oromiss izpildīja Rimgaru kopā ar Eragonu, parādīdams tādu spēku un lokanību, ka Eragons nespēja vien nobrīnīties īpaši ņemot vērā elfa vecumu. Skolotājs spēja pieliekt pieri pie kāju pirkstiem. Visā vingrojumu laikā viņš neizrādīja ne mazāko nogu­ruma pazīmi, it kā tas, ko viņš darīja, būtu ikdienišķa pastaiga pa dārza celiņiem. Apmācību laikā Oromiss izturējās mierīgāk un pacietīgāk par Bromu, taču vienlaikus ļoti prasīgi. Viņš nepieļāva ne mazāko novirzi no pareizā ceļa.

Nomazgāsim sviedrus no mūsu miesām, Oromiss teica, kad vingrojumi bija galā.

Aizgājuši līdz piemājas strautiņam, viņi žigli noģērbās. Era­gons slepus vēroja elfu viņš gribēja redzēt, kā skolotājs izskatās bez drēbēm. Oromiss bija ļoti tievs, tomēr zem ādas skaidri izcēlās muskuļi, atgādinot kokgriezuma precīzās līnijas. Uz krūtīm un kājām apspalvojumu nemanīja, pat uz kaunuma ne. Elfa ķermenis salīdzinājumā ar Kārvahallā redzēto vīru augumiem Eragonam likās pārāk smalks, pat grotesks, tomēr tam piemita galanta izne­sība gluži kā mežakaķim.

Kad abi bija nomazgājušies, Oromiss aizveda Eragonu uz nelielu ieplaku dziļi Duveldenvārdenā. Noliekušies tumšie koku stumbri ar zariem un pinkainām ķērpju bārdām aizsedza debesis virs ieplakas. Viņu kājas iegrima sūnās pāri potītēm. Apkārt val­dīja dziļš klusums.

Norādījis uz balti nopulētu, pēdas desmit platu celmu ieplakas vidū, Oromiss sacīja: Apsēdies uz tā. Eragons izpildīja lūgumu. Sakrusto kājas un aizver acis. Pasaule ap viņu satumsa. No labās puses atskanēja Oromisa čuksts: Eragon, atver savu prātu.

Atver prātu un ieklausies pasaulē ap sevi, katras šajā klajumā mītošās būtnes domās no skudrām koku galotnēs līdz sliekām dziļi zemē. Klausies, līdz tu spēsi sadzirdēt tās visas un saprast šo radībiņu dabu un mērķus. Klausies un tad, kad nedzirdēsi vairs neko jaunu, atnāc pie manis un izstāsti, ko būsi uzzinājis.

Tad mežs apklusa.

Nebūdams pārliecināts, ka Oromissjr projām, Eragons uzma­nīgi pavēra barjeras, kas slējās ap viņa prātu, un paplašināja savu apziņu kā reizēs, kad mēģināja no liela attāluma sazināties ar Safiru. Sākumā viņu ieskāva tukšums, bet tad tumsā sāka parādīties gaismas un siltuma puteklīši, kas pieņēmās spēkā, līdz jauneklis sēdēja virpuļojošu zvaigznāju galaktikas vidū un katrs no mirdzošajiem punktiem nozīmēja dzīvību. Iepriekš, kad viņš ar kādu būtni Kadoku, Ledusliesmu vai Solembumu sazinājās ar prāta starpniecību, viņš vienmēr bija pievērsis visu uzmanību tai, ar kuru gribēja sarunāties. Bet tagad… tagad šķita, ka viņš būtu kā kurls stāvējis pūļa vidū, bet nu pēkšņi atklājis sarunu straumes, kas mutuļoja ap viņu.

Jauneklis pēkšņi jutās apdraudēts; viņš bija pilnībā atvēries apkārtējai pasaulei. Jebkurš vai jebkas, kam būtu vēlēšanās ielēkt Eragona prātā un pārņemt varu pār viņu, tagad varētu to viegli izdarīt. Viņš neapzināti saspringa, ieraudamies sevī, un klajuma apjausma pazuda. Atcerēdamies vienu no Oromisa mācībām, Era­gons palēnināja elpošanu, iedziļinoties tajā, kā cilājas plaušas, līdz vēlreiz atbrīvojās un spēja atkal atvērt prātu.

Lielākā daļa dzīvo būtņu, ko viņš spēja sajust, bija kukaiņi. To daudzums pārsteidza. Desmiti tūkstoši mita vienā pēdā sūnu, mazajā ieplakā to bija vairāki miljoni, bet tālāk mežā mudžošo skaits bija vienkārši neaptverams. Tāda pārpilnība pat nobiedēja Eragonu. Jauneklis gan zināja, ka Alagēzijā cilvēku nav īpaši daudz, taču tik milzīgs parastu vaboļu pārsvars viņam pat prātā nebija ienācis.

Eragons pievērsa uzmanību sarkano skudru rindām, kas tipi­nāja pa savām zemes takām un tad rāpās augšup pa savvaļas rožukrūma zariem, jo tās bija vienas no nedaudzajiem kukaiņiem, ko viņš pazina, un arī Oromiss tika tos pieminējis. To, ko jaunek­lis sajuta, nevarēja īsti nosaukt par domām skudru smadzenes bija pārāk vienkāršas -, bet drīzāk par vēlmēm: par vēlmi atrast pārtiku un izvairīties no ievainojumiem, par vēlmi aizsargāt savu teritoriju, par vēlmi kopoties. Pētīdams skudru instinktus, Era­gons sāka prātot par kukaiņu uzvedību.

Sev par lielu pārsteigumu viņš atklāja izņemot dažas skud­ras, kas izlūkoja apkārtni aiz ierastās valstības robežām, kukaiņi skaidri zina, kurp dodas. Jauneklis nespēja īsti izprast, kas viņas vada, taču skudras pārvietojās pa skaidri noteiktām takām no pūžņa līdz ēdienam un tad atkal atpakaļ uz pūzni. Skudru pārtika sagādāja vēl vienu pārsteigumu. Eragons bija iedomājies, ka tās nogalina citus kukaiņus un apēd to līķīšus, taču vairums pūliņu skudras veltīja, aprūpējot… aprūpējot kaut ko, kas lielā skaitā apdzīvoja rožukrūmu. Lai kāds dzīvības paveids tas būtu, radībiņas bija tik sīkas, ka viņš tās tik tikko spēja sajust. Viņš pievērsās tām tik rūpīgi, cik vien spēja, cenzdamies saprast, kas īsti tās bija, un tādējādi apmierināt savu ziņkāri.

Atbilde izrādījās tik vienkārša, ka, aptvēris to, viņš skaļi iesmējās: tās bija laputis. Skudras ganīja laputis, pārdzīdamas tās no vienas vietas uz nākamo, aizsargādamas tās un, ar taustekļu galiņiem masējot laputu vēderus, iegūdamas no laputīm pārtiku. Sākumā Eragons nespēja tam noticēt, taču, jo ilgāk viņš vēroja notiekošo, jo vairāk pārliecinājās, ka tā tiešām ir.

Tad jauneklis izsekoja skudrām pazemē, kur pletās to sarež­ģītais midzeņu labirints, un pavēroja, kā tās rūpējas par savu ciltsmāsu, kas bija vairākas reizes lielāka par parastajām darba skudrām. Tiesa, Eragonam neizdevās īsti izprast milzenes lomu; viņš tikai redzēja, kā kalpotājas spieto ap to, pagriež uz vienu vai otru pusi un paņem kaut kādus pikucīšus, ko milzene izdalīja ar vienādām laika atstarpēm.

Pēc kāda laika Eragons nosprieda, ka ir uzzinājis par skud­rām visu, ko spēj, galu galā viņš netaisījās te pavadīt visu dienu un jau grasījās atgriezties savā ķermenī, kad klajumā parādījās vāvere. Ņemot vērā to, cik cieši jauneklis bija pievērsies kukaiņiem, lielākas būtnes parādīšanās bija kā neticami spožs gaismas uzzibsnījums. Apdullināts viņš ļāvās maņu un sajūtu plūsmai, kas strāvoja no dzīvnieciņa. Eragons saoda mežu ar tās degunu, juta, kā tās līkie nadziņi iegrimst koka mizā un kā gaiss strāvo caur pacelto astes karogu. Salīdzinājumā ar skudru vāverē kūsāja neticama enerģija un tai neapšaubāmi piemita prāts.

Tad radībiņa pārlēca uz tālāku zarjj. un pagaisa no jaunekļa apziņas.

Kad Eragons atvēra acis, mežs likās krietni tumšāks un klu­sāks nekā iepriekš. Viņš dziļi ieelpoja un palūkojās apkārt, pirmo reizi mūžā ar izbrīnu aptverdams, cik gan pasaulē ir daudz dzīvī­bas. Izlocījis stīvās kājas, viņš piegāja pie rožukrūma.

Jauneklis pieliecās un sāka pētīt zarus un lapas. Drīz vien viņš pamanīja laputis un to sarkanos apsargus. Pie krūma saknēm slē­jās priežu skuju uzkalniņš, kas iezīmēja ieeju skudru pūznī. Bija tik savādi redzēt to visu paša acīm; nekas neliecināja par daudza­jām sīkajām norisēm, par kurām viņš nupat bija uzzinājis.

Iegrimis domās, Eragons atgriezās klajumā, prātodams, ko gan viņš samin katrā solī. Iznākot no biezokņa, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka saule jau ir nolaidusies zemu virs apvāršņa. Es tur nosēdēju vismaz stundas trīs.

Oromisu jauneklis uzgāja namiņā kaut ko rakstām ar zoss spalvu. Elfs pabeidza rindiņu, tad, noslaucījis rakstāmspalvas galu un ielicis tintnīcā aizbāzni, vaicāja: Un ko tu, Eragon, dzirdēji?

Eragons aizrautīgi izstāstīja pieredzēto. Viņš dzirdēja, kā, stāstot par skudru sabiedrības gaitām, balss sajūsmā kļūst ska­ļāka. Jauneklis izklāstīja visu, ko spēja atcerēties, līdz pašiem niecīgākajiem un šķietami nesvarīgākajiem novērojumiem, lepns par visu uzzināto.

Kad stāsts bija galā, Oromiss pavilka uz augšu uzaci. Vai tas bija viss?

Es… Eragonu pārņēma vilšanās, jo viņš saprata, ka kaut ko nav uztvēris skolotāja uzdevumā. Jā, Ebrithil.

- Un kā ar citiem zemes un gaisa radījumiem? Vai vari man pastāstīt, ko darīja tie, kamēr tavas skudras gādāja par saviem ganāmpulkiem?

- Nevaru, ebrith.il.

- Tā arī ir tava kļūda. Tev jāmācās apjaust viss apkārtējais vienlaikus, nevis ierobežot savu uzmanību, lai pievērstos kaut kam atsevišķam. Tā ir svarīga prasme, un, iekams tu to neapgūsi, tev katru dienu uz tā celma būs stundu jāmeditē.

- Kā es zināšu, ka esmu to apguvis?

- Tas būs tad, kad tu spēsi, raugoties uz vienu, zināt visu.

Oromiss ar mājienu aicināja Eragonu piesēst pie galda, tad

nolika jaunekļa priekšā tīru papīra lapu, spalvu un tintnīcu.

- Līdz šim tu esi izticis ar nepilnīgām senvalodas zināšanām. Neviens no mums nezina visus tās vārdus, taču tev jāapgūst valodas gramatika un uzbūve, lai tu nenogalinātu sevi, izvēloties darbības vārdam nepareizu vietu teikumā vai kā citādi kļūdoties. Es neceru, ka tu runāsi mūsu valodā kā elfs lai to iemācītos, tev būtu vajadzīga visa dzīve, taču es ceru, ka tu apgūsi senvalodu gana labi, lai varētu prasmīgi lietot, par to nedomājot.

Turklāt, elfs turpināja, tev būs jāiemācās lasīt un rakstīt senvalodā. Tas ne vien palīdzēs tev atcerēties vārdus šī prasme ir ļoti svarīga, sacerot garākus buramvārdus, kad nevar paļauties uz atmiņu vien, vai arī tad, kad tu atklāj šādu burvestību jau pie­rakstītu un vēlies to izmantot.

Katrai rasei, Oromiss paskaidroja, ir savs senvalodas pie­raksta paņēmiens. Rūķi izmanto savu rūnu alfabētu, ko no viņiem pārņēmuši arī cilvēki. Tiesa, tas ir pielāgots veids, kas nespēj pil­nībā atklāt valodas dziļākos smalkumus tik labi kā mūsu Liduen Kvaedhi, Dzejiskais Raksts. Liduen Kvaedhi tika izveidots, lai būtu izsmalcināts, skaists un pēc iespējas precīzs. To veido četr­desmit divas atšķirīgas zīmes, kas atspoguļo dažādas skaņas. Šīs zīmes var apvienot dažādos hieroglifos, atveidojot vai nu atse­višķus vārdus, vai veselas frāzes. Viens šāds hieroglifs ir uz tava gredzena redzamais simbols. Cits simbols uz Zaroka… Tad nu sāksim: kāds ir senvalodas pamatpatskanis?

-Kas?

Drīz kļuva skaidrs, ka Eragona zināšanas par senvalodas pašiem pamatiem ir nožēlojamas. Kad viņi ceļoja kopā ar Bromu, vecais stāstnieks Eragonam parasti lika iegaumēt vārdus, kas varēja noderēt, lai izdzīvotu, vai arī slīpēja jaunekļa izrunu. Sajās divās jomās Eragonam veicās ļoti labi, taču viņš nespēja izskaid­rot atšķirību pat starp priedēkli un piedēkli. Pat ja robi jaunekļa zināšanās sagādāja Oromisam vilšanos, viņš neizrādīja to nedz ar vārdiem, nedz rīcību, bet cītīgi gādāja par to aizpildīšanu.

Kādu brīdi pēc nodarbības sākuma Eragons ieminējās: Man burvestībās nekad nav nācies izmantot daudz vārdu; redzot, ko es spēju izdarīt ar vienu pašu brisingr, Broms domāja, ka man esot īpašas spējas. Šķiet, visvairāk vārdu senvalodā es izteicu tad, kad prātā sarunājos ar Arju un kad Farthendurā svētīju bāreni.

- Tu svētīji bērnu senvalodā? pēkšņi uztraucies pārvaicāja Oromiss. Vai tu atceries svētības vārdus?

-Jā.

- Noskaiti tos man. Eragons izpildīja lūgumu, un Oromisa seja savilkās patiesu šausmu izteiksmē. Viņš iesaucās: Tu izman­toji skolir?\ Vai esi pārliecināts? Varbūt tu lietoji skoliro?

Eragons sarauca pieri. Nē, skolir. Kāpēc man nevajadzēja to izteikt? Skolir taču nozīmē "pasargāt" "…un esi pasargāta no nelaimēm". Tā bija laba svētība.

- Tā nebija nekāda svētība, bet gan lāsts. Tik uztraukušos Eragons elfu vēl nebija redzējis. Izskaņa "o" veido pagātni, ja darbības vārds beidzas ar "r" un "i". Skoliro nozīmē "pasargāt", bet skolir nozīmē "vairogs". Tātad tu pateici: "Lai laime un prieks tev seko un lai tu esi vairogs no nelaimēm." Tā vietā, lai paglābtu šo bērnu no likteņa triecieniem, tu esi licis viņam uzņemties citu nelaimes un ciest, lai apkārtējie varētu dzīvot mierā.

Nē, nē! Tā nevar būt! Notikušā baisums lika Eragonam sarau­ties. Burvestības ietekmi nosaka ne vien vārda nozīme, bet arī tās izteicēja nodoms, un es negribēju nodarīt kādam pāri…

- Tu nevari pārvērst vārda patieso nozīmi uz pretmetu. Jā, ir iespējams vārdu pielāgot, to vadīt. Bet nav iespējams mainīt tā jēgu, lai tas nozīmētu pilnīgi pretējo. Oromiss sakrustoja pirkstus un nolaida skatienu pret galdu, sakniebis lūpas plānā, baltā svītrā. Es ticu, ka tu nevēlēji ļaunu, citādi atteiktos tevi apmācīt. Ja biji godīgs un tava sirds bija tīra, tad šī svētība, iespē­jams, nodarīs mazāk ļauna, nekā varētu nodarīt, taču, vienalga, nozīmēs vairāk sāpju, nekā mēs varētu vēlēties.

Kad Eragons saprata, ko viņš nodarījis nevainīgam bērnam, viņu pārņēma drudžainas trīsas. Iespējams, tas neizlabos manu kļūdu, viņš piebilda, taču varbūt mazinās tās iespaidu; Safira iezīmēja meitenes pieri, tāpat kā viņa iezīmēja manu plaukstu ar gedwēy ignasia.

Pirmo reizi dzīvē Eragons redzēja apstulbušu elfu. Oromisa pelēkās acis iepletās jo plati, mute pavērās, un viņš sažņaudza krēsla paroceņus ar tādu spēku, ka koks spriedzē ievaidējās. Kāds, kas nes Jātnieka zīmi, taču nav Jātnieks, viņš nomur­mināja. Visā savā mūžā es neesmu sastapis tādus kā jūs abi. Ikviens lēmums, ko pieņemat, šķiet, izraisa neiedomājami tālas sekas. Jūs maināt pasauli ar savām iegribām.

- Tas ir labi vai slikti?

- Ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Kur tagad ir meitenīte?

Eragonam vajadzēja kādu brīdi, lai sakopotu domas. Pie

vārdeniem vai nu Farthendurā, vai Surdā. Vai domā, ka Safiras zīme viņai palīdzēs?

- Es nezinu, Oromiss atbildēja. Tas nekad iepriekš nav noticis, lai spriestu pēc pieredzes.

- Ir taču jābūt kādam veidam, lai noņemtu šo svētību, lai aptu­rētu burvestības darbību, Eragons gandrīz lūdzās.

- Tāds ir. Taču, lai palīdzība būtu pēc iespējas iedarbīgāka, šis rituāls būtu jāizpilda tev pašam, taču šobrīd tava vieta ir šeit. Pat labākajā gadījumā tavas maģijas atliekas vajās meiteni līdz pat mūža galam. Tāds ir senvalodas spēks. Elfs apklusa. Es redzu, ka saproti stāvokļa nopietnību, tāpēc teikšu to tikai vienu reizi: uz tavas sirdsapziņas guļas visa atbildība par meitenītes likteni un, ņemot vērā tavu pāridarījumu, tieši tev jāpalīdz viņai, kad vien rodas tāda iespēja. Jātnieku likums uzstāj, ka, nodarot ko tādu, tu esi apkaunojis sevi, līdzīgi tam, it kā tu būtu viņu neprecētu padarījis grūtu, kas starp cilvēkiem skaitās netikums, ja es pareizi atceros.

- Skaidrs, Eragons nočukstēja. Es visu saprotu. "Es saprotu, ka uzspiedu neaizsargātai mazulītei baisu likteni, nedodams viņai ne mazāko izvēli. Bet vai kāds var būt patiesi labs, ja viņam nav iespējas rīkoties slikti? Es padarīju viņujpar verdzeni." Tāpat jau­neklis apzinājās: ja kāds būtu uzlicis šādu lāstu viņam bez viņa ziņas, viņš ienīstu savu pāridarītāju ar katru šūnu.

- Tad vairs nerunāsim par to.

- Jā, Ebrithil.

Dienas beigās Eragons vēl arvien jutās nomākts, pat satriekts. Viņš tik tikko pacēla skatienu, kad viņi izgāja no namiņa, lai sagaidītu atgriežamies Safiru un Glēdru. Koki nošūpojās abu pūķu spārnu saceltajā vētrā. Likās, Safira lepojas ar sevi; viņa izlieca kaklu un cilpoja uz Eragona pusi, atiezusi zobus plēsonīgā smīnā.

Brīdī, kad Glēdrs pagrozīja galvu un paskatījās uz Eragonu ar savu milzīgo aci tā bija pusdienu šķīvja lielumā -, zem mūžvecā pūķa kājas sabirza akmens. Glēdrs vaicāja: Kāds ir trešais likums, kas nosaka lejup ejošu gaisa strāvu atklāšanas paņēmienus, un piektais likums, kas norāda, kā no tām izvairīties ?

Izrauts no drūmajām pārdomām, Eragons apjucis pamirkšķi­nāja acis. Es to nezinu.

Tad Oromiss pievērsās Safirai un jautāja: Kādus radījumus apkopj skudras, un kā tās iegūst no tiem pārtiku?

Kā lai es to zinu? Safira brīnījās. Viņa izskatījās teju apvaino­jusies.

Oromisa acīs pazibēja dusmīgs spīdums, un viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, tiesa, sejas vaibsti palika miera pilni. Pēc tā, ko abi esat piedzīvojuši kopā, biju iedomājies, ka esat apguvuši galveno Shur'tugal mācību: dalies visā ar savu biedru. Vai tu no brīva prāta nocirstu sev labo roku? Vai tu mēģinātu lidot ar vienu spārnu? Nekad. Tad kāpēc jūs aizmirstat saikni, kas jūs vieno? Tā jūs atstumjat lielāko dāvanu un neizmantojat spēju, kas dod jums pārsvaru pār jebkuru atsevišķu pretinieku. Turklāt nepietiek ar sarunām prātā, jums drīzāk jāsakausē abas apziņas, līdz jūs spējat rīkoties un domāt kā viens vesels. Es ceru, ka turpmāk zināsiet, ko ir apguvis otrs.

- Un kā tad ar mūsu privātumu?

Privātumu? Glēdrs pārvaicāja. Paturiet savas domas pie sevis, kad dosieties projām no šejienes, bet, kamēr mēs apmācām jūs, aizmirstiet par privātumu.

Eragons paskatījās uz Safiru, juzdamies vēl draņķīgāk nekā iepriekš. Pūķis izvairījās no viņa skatiena, tad piecirta kāju un ieskatījās Jātniekam acīs. Ko nu?

Viņiem ir taisnība. Mēs bijām pavirši.

Tā nav mana vaina.

Es jau nevainoju tevi. Taču viņa bija nojautusi Eragona vie­dokli. Jauneklim nepatika uzmanība, ko Safira veltīja Glēdram, vienlaikus attālinoties no sava Jātnieka. Nākamreiz mēs labosi­mies, vai ne?

Protams! Safira atcirta.

Tomēr viņa atteicās atvainoties Oromisam un Glēdram, atstā­dama to Eragona ziņā. Mēs neliksim jums vēlreiz vilties.

- Pielūkojiet, lai tā arī būtu. Rīt mēs jums abiem atkal vai­cāsim, ko otrs ir iemācījies. Ar šiem vārdiem Oromiss pavēra plaukstu uz tās stāvēja apaļš koka nieciņš. Ja neaizmirsīsiet to uzvilkt, šī ierīce ļaus ik rītus ierasties laikā. Atgriezieties šeit, tikko būsiet nomazgājušies un paēduši.

Eragons paņēma priekšmetu tas izrādījās neparasti smags. Ierīce nebija lielāka par valriekstu. Ap portulakas zieda apveidā izgrebto galviņu vijās dziļi iegriezti gredzeni. Jauneklis izmēģi­not pagrieza galviņu un dzirdēja, kā iekšpusē trīs reizes noklikšķ paslēptais sprūdrats.

- Paldies, viņš noteica.