Vecākais

PĀRLIECĪBA

Rorans paskatījās uz Horstu. Viņi abi atradās Baldora istabā. Rorans bija iekārtots sēdu gultā. Viņš klausījās kalēja vārdos: Kas man, tavupr bija jādara? Mēs nevarējām uzbrukt, kad tu paģībi. Turklāt vi nebija spējīgi doties kaujā. Un es nevaru viņus vainot. Es pa gandrīz nokodu sev mēli, kad ieraudzīju tos briesmoņus. Horst papurināja pinkainās krēpes. Roran, mēs esam iekūlušies kau kādā sendienu pasakā, un man tas nepavisam nepatīk. Roran turpināja klausīties ar akmens cietu sejas izteiksmi. Klausie Ja vēlēsies, varēsi slepkavot kareivjus, tikai tev ir jāatgūst spēki Brīvprātīgo tev netrūks; vīri kaujas laukā tev uzticas, jo īpaši kop pagājušās nakts, kad tu tiki galā ar krietnu bariņu. Rorans nea bildēja, tāpēc Horsts nopūtās, uzsita jauneklim uz veselā pleca un izgājis no istabas, aizvēra aiz sevis durvis.

Rorans pat nepamirkšķināja. Līdz šim viņam dzīvē bija rūpē­jušas tikai trīs lietas: viņa ģimene, viņa māja Palankāra ielejā un Katrīna. Pagājušajā gadā viņa ģimeni iznīcināja. Viņa māju sagrāva un nodedzināja, tiesa, zeme bija palikusi un tas, iespē jams, bija vissvarīgākais.

Bet tagad viņam bija atņemta arī Katrīna.

Kaklā iespraucās aizlauzts šņuksts. Roranu plosīja divas izvē­les: vienīgā iespēja izglābt Katrīnu nozīmēja dzīties pakaļ raza­kiem un atstāt Palankāra ieleju aiz muguras, tomēr tad Kārva­halla būtu jāpamet karavīru varā, un to viņš nedrīkstēja pieļaut. Taču aizmirst Katrīnu jauneklis arī nespēja.

Mana sirds vai manas mājas, viņš ar rūgtumu nodomāja. Šīs lietas likās bezvērtīgas viena bez otras. Ja viņam izdotos apkaut kareivjus, tas, visticamāk, tikai kavētu razaku un, iespējams, arī Katrīnas atgriešanos. Turklāt uzbrukums būtu bezjēdzīgs, ja kaut kur tuvumā izrādītos Impērijas papildspēki to parādīšanās nozīmētu kārvahalliešu sakāvi.

Pārsieto plecu sagrāba jauna sāpju lēkme, Rorans sakoda zobus un aizvēra acis. "Es ceru, ka Slounu apēdis tāpat kā Kvimbiju." Tas nodevējs bija pelnījis visbriesmīgāko nāvi. Rorans nolā­dēja Slounu ar baisākajiem lāstiem, kādus zināja.

"Pat ja es varētu doties projām no Kārvahallas, kā es spētu atrast razakus? Kurš varētu zināt, kur tie mājo? Kurš uzdro­šinātos atklāt Galbatoriksa kalpu atrašanās vietu?" Viņš brīdi lauzīja galvu par šo jautājumu, bet tad viņu pārmāca izmisums. Jauneklis iedomājās, ka nonācis vienā no Impērijas lielpilsētām un starp netīrām mājām un svešinieku pūļiem bezmērķīgi meklē kaut mazāko mājienu, kaut netveramākās pēdas, kaut vissīkāko pavedienu, kas varētu aizvest pie mīļotās.

Tas bija bezcerīgi.

Rorans nolieca galvu, un pāri vaigiem sāka līt asaru straumes. Šausmu un baiļu spēks lika jauneklim ievaidēties. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, neredzēdams itin neko, tikai pasaules postu.

Pagāja krietns laika sprīdis, līdz Rorana šņuksti pierima un pārvērtās vārgās, nelaimīgās elsās. Viņš izslaucīja acis un ar lielu piespiešanos ievilka garu, drebelīgu elpu. Tad jauneklis saviebās. Likās, ka viņa plaušas ir pilnas ar stikla lauskām.

Man ir jādomā, viņš piekodināja pats sev.

Jauneklis atspiedās pret sienu un, likdams lietā visu gribas­spēku, mēģināja citu pēc citas apvaldīt juceklīgās sajūtas, lai sakopotu domas vienīgajā, kas varēja paglābt viņu no sajukšanas prātā. Un šis vienīgais bija saprāts. No milzīgās piepūles Roranam drebēja gan kakls, gan pleci.

Jauneklis savaldījies sakārtoja domas, gluži kā labs amata meistars sakārto rindās savus amata rīkus. Kaut kur manā galvā ir jābūt risinājumam, tikai man ir jāliek lietā visa sava izdoma.

Sekot razakiem pa gaisu viņš nespēja. Tas nu reiz bija skaidrs. Kādam būtu jāatklāj viņam razaku slēptuve, un droši vien vārdeni to zinātu vislabāk. Tiesa, vārdenus atrast nebūtu vieglāk kā apgā­nītājus, un laika, lai meklētu viņus, Roranam, visticamāk, nebūs. Taču… Viņam galvā ieskanējās klusa balss, kas atgādināja no medniekiem un tirgotājiem dzirdētās baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus…

Surda. Šī valsts atradās Impērijas pašā tālākajā nostūrī vai vismaz Roranam tā bija stāstīts, jo jauneklis nekad nebija redzē­jis Alagēzijas karti. Ideālos apstākļos, lai sasniegtu Surdu, zirga mugurā būtu jāpavada vairākas nedēļas vai vēl ilgāk, ja būtu jābē­guļo no kareivjiem. Protams, visātrāk tur varētu nokļūt, burājot uz dienvidiem gar krastu, bet tas nozīmētu došanos līdz Torkas upei un tad līdz Teirmai, lai atrastu piemērotu kuģi. Un tas prasītu pārāk daudz laika. Turklāt arī tur viņu varētu aizturēt kareivji.

-Jā, būtu, spētu, varētu, viņš nomurmināja pie sevis, sažņaugdams dūrē un atkal atlaizdams kreiso roku. Uz zieme­ļiem no Teirmas Rorans zināja tikai vienu ostu Nardu, bet, lai sasniegtu šo pilsētu, viņam nāktos šķērsot Kori visā tās platumā un pat no mednieku mutes tādi varoņdarbi nebija dzirdēti.

Jauneklis klusi nolamājās. Šādi spriedelējumi bija bezjēdzīgi. Man būtu jādomā, kā izglābt Kārvahallu, nevis aizbēgt no šejie­nes. Problēma gan bija tāda, ka, viņaprāt, ciemats un visi cilvēki, kas tur palika, ir lemti postam. Acu kaktiņos atkal sariesās asa­ras. Visi, kas tur palika…

Kā… kā būtu, ja visi kārvahallieši dotos man līdzi vispirms uz Nardu un tad uz Surdu ? Tā viņš spētu sasniegt abus mērķus.

Domas pārdrošums apstulbināja Roranu.

Pieņemt, ka viņš spēs pārliecināt zemniekus pamest laukus un tirgotājus aizmirst par savām bodītēm, likās ķecerīgi, pat zaimojoši… un tomēr… un tomēr kāda gan cita iespēja, izņemot verdzību vai nāvi, viņiem atlika? Vārdeni bija vienīgie, kas dotu patvērumu bēgļiem no Impērijas, un Rorans bija pārliecināts, ka dumpinieki atplestām rokām pieņemtu veselu ciemu savā kara­pulkā, jo īpaši tāpēc, ka šis ciems bija pierādījis sevi arī kaujā. Tur­klāt, atvedot cieminiekus, viņš izpelnītos vārdenu uzticību; tas palīdzētu iegūt ziņas par razaku atrašanās vietu. Un varbūt viņi spēs man izskaidrot, kāpēc Galbatorikss tik loti vēlas sagūstīt mani.

Tiesa, lai šī iecere izdotos, viņiem bija jādodas projām, pirms papildspēki sasniegtu Kārvahallu un tās bija vien dažas dienas vni pat mazāk, lai sagatavotu ceļam savus trīssimt cilvēkus. Un ilnrba te bija tik daudz, ka bail.

Rorans zināja, ka ar saprātīgiem padomiem vien cieminiekus pārliecināt nebūs iespējams; viņš zināja, ka būs jāliek lietā mesinniska aizrautība, lai uzjundītu cilvēku emocijas, lai liktu viņiem iiirds dziļumos sajust vajadzību atteikties no savas patības, no līdz Mm dzīvotās dzīves. Bija skaidrs, ka arī ar baiļu iedvešanu vien l>ūs par maz, jo viņš zināja, ka apdraudētais bailēs mēdz pretoties jo spīvāk. Drīzāk Roranam būs jāiedveš cieminiekiem mērķa un misijas apziņa, lai liktu tiem noticēt kā bija noticējis viņš pats -, ka pievienošanās vārdeniem un pretestība Galbatoriksa tirānijai bija cēlākā iespējamā rīcība.

Un tam bija vajadzīga kaisme, kuru nespētu apdraudēt grūtī­bas, aizkavēt ciešanas vai apdzēst nāve.

Rorana gara acu priekšā nostājās Katrīna bāla un spokaina, ar nopietnām dzintarkrāsas acīm. Viņš atcerējās meitenes ādas svelmi, viņas matus, kas smaržoja pēc piparkūkām, un visas tās tūkstoš sajūtas, kas saistījās ar divvientulību zem tumsas segas. Tad garā rindā aiz Katrīnas izkārtojās Rorana radi, draugi un visi, visi kārvahallieši, kurus viņš bija pazinis, gan dzīvie, gan miru­šie. Ja ne Eragons… un ja ne es… razaki nekad nebūtu ieradušies šeit. Man ir jāizglābj ciemats no Impērijas un man ir jāizrauj Katrīna no to apgānītāju nagiem.

Vīzijas spēka pārņemts, Rorans izkāpa no gultas. Savainotajā plecā atkal iedūra nokaitēta sāpe. Viņš sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Vai es vēl kādreiz spēšu izmantot labo roku? Jauneklis cerēja, ka sāpes norims, taču tās nepārgāja, tāpēc viņš sakoda zobus, izslējās un izgāja no istabas.

Gaitenī Elēna locīja dvieļus. Ieraudzījusi puisi, viņa pārstei­gumā iesaucās: Roran! Ko tu…

- Nāc, viņš noņurdēja, paiedams sievietei garām.

Ar bažīgu izteiksmi sejā Baldors panācās pāris soļu uz priekšu.

- Roran, tev nevajadzētu staigāt apkārt. Tu esi zaudējis pārāk daudz asiņu. Es palīdzēšu…

- Nāc.

Kāpdams lejup pa liektajām kāpnēm un dodamies uz māj ārdurvīm, Rorans dzirdēja, ka uzrunātie nāk viņam nopakaļ. Pi izejas runādamies stāvēja Horsts un Albrihs. Viņi izbrīnīti pask tījās uz Roranu.

- Nāciet.

Viņš nelikās ne zinis par jautājumu krusu, atvēra durvis u izgāja vakara puskrēslā. Mākoņu grēdas virs galvas krāsojās sar kani zeltainas.

Rorans nelielā pulciņa priekšgalā turpināja soļot uz Kārvahal las nomali atkārtodams savu strupo aicinājumu ikvienam vīra vai sievai, ko satika ceļā. Tur viņš izrāva no stīgrajiem dubļie kārti, kuras galā bija piestiprināta lāpa, tad pagriezās un devā atpakaļ uz ciema galveno laukumu. Nostājies tā vidū, viņš ietriec kārti zemē, pacēla kreiso roku un ieaurojās: "NĀCIET!"

Varenais sauciens atbalsojās starp ciemata mājām. Rorans atkārtoja šo vienu vārdu atkal un atkal. Cilvēki sāka plūst no mājām un ēnainajām šķērsielām, lai pulcētos ap jaunekli. Daži likās ziņkāres pārņemti, citu sejās varēja nolasīt līdzjūtību, vēl kāds izskatījās apmulsis vai dusmīgs. Ielejā atkal un atkal nodār­dēja Rorana aicinājums. Pienāca Lorings ar dēliem. No pretējās puses parādījās Birgita, Delvins un Fisks ar sievu Izoldi. Morns un Tara iznāca no krodziņa un pievienojās skatītājiem.

Kad ap viņu bija sapulcējies Kārvahallas iedzīvotāju vairā­kums, Rorans apklusa un sažņaudza kreiso dūri, līdz nagi iedūrās plaukstā. Katrīna. Pacēlis roku, viņš iztaisnoja pirkstus un ikvie­nam parādīja tumšsarkanās lāses, kas riesās brūcītēs un plūda lejup pa plaukstu.

- Šīs, viņš sacīja, ir manas sāpes. Ieskatieties tajās rūpīgi, jo jums būs jāpārcieš kas līdzīgs, ja mēs nespēsim pieveikt lāstu, ko nežēlīgais liktenis mums uzsūtījis. Jūsu draugus un tuviniekus sakals ķēdēs un aizdzīs verdzībā uz tālām zemēm vai jūsu acu priekšā tos uzšķērdīs Impērijas algotņu nežēlīgie zobeni. Galba­torikss nobārstīs jūsu laukus ar sāli, lai tie nekad vairs nedotu ražu. Es esmu to piedzīvojis. Es to zinu. Viņš soļoja šurpu turpu kā būrī ieslodzīts vilks, drūmu sejas izteiksmi šūpodams galvu.

Jauneklim bija izdevies pievērst cieminieku uzmanību. Tagad it!lika vien iedegt viņos to pašu kaismi, kas kvēloja viņa krūtīs.

- Manu tēvu nogalināja apgānītāji. Mans brālēns bija spiests liegt. Manu saimniecību nolīdzināja līdz ar zemi. Un manu līgavu nolaupīja viņas pašas tēvs, kurš noslepkavoja Bērdu un nodeva inus visus! Kvimbijs ir apēsts, siena šķūnis nosvilināts līdz ar h'iska un Delvina māju. Pars, Vīglifs, Geds, Bārdriks, Farolds, lleils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs, Olbems un Elmunds visi nokauti. Daudzi nojums ir ievainoti līdzīgi man, un tāpēc jūs vairs nevarat uzturēt ģimeni. Vai tad vēl nepietiek ar to, ka mēs katru dzīves dienu aizvadām smagā darbā, cenzdamies savilkt galus par spīti dabas untumiem? Vai tad vēl nepietiek ar to, ka esam iipiesti dzelžaini maksāt Galbatoriksam nodokļus? Kāpēc mums ir jāpakļaujas šīm bezjēdzīgajām mocībām? Rorans maniakāli iesmējās, iekaucās pret debesīm un saklausīja pats savā balsī neprātu. Cieminieku pulkā neviens pat nepakustējās.

- Es esmu izpratis Impērijas un paša Galbatoriksa patieso būtību; un tā ir ļauna. Galbatorikss ir sērga, kas piemeklējusi šo pasauli. Viņš iznīcināja Jātniekus un dižāko mieru un pārticību, ko cilvēki bija piedzīvojuši. Viņam kalpo kaut kādā aizlaiku bedrē dzimuši ļauni dēmoni. Bet vai Galbatoriksam ir gana ar to, ka viņš visus ir nospiedis zem sava papēža? Nē! Viņš vēlas saindēt visu Alagēziju, nosmacēt mūs ar savu posta apmetni. Mūsu bērniem un bērnu bērniem kā pazemotiem vergiem, tārpiem, kā salašņām būs jādzīvo viņa tumšajā ēnā līdz pat laika galam un jāpacieš viņa prieks par sagādātajām mocībām. Ja vien…

Rorans ieskatījās cieminieku plaši ieplestajās acīs, apzinā­damies, ka tagad visi ir viņa varā. Neviens nekad nebija uzdro­šinājies pateikt to, ko viņš tūlīt pateiks. Viņš ļāva, lai vārdi, kas izlaužas no rīkles, skan griezīgi: Ja vien mums nebūs drosmes stāties pretī ļaunumam.

Mēs esam cīnījušies pret kareivjiem un razakiem, jauneklis turpināja, bet tam nebūs nekādas nozīmes, ja mēs kritīsim šeit vieni un aizmirsti vai arī tad, ja mūs kā lopus aizdzīs no šejienes. Mēs nevaram palikt šeit, un es nepieļaušu, lai Galbatorikss iznī­cinātu visu, kā dēļ ir vērts dzīvot. Es neļaušu viņam uzvarēt, tad

lai man drīzāk izrauj acis un nocērt rokas! Es izvēlos pretoties! E izvēlos celties no man izraktā kapa un darīt visu, lai iedzītu taj savus ienaidniekus! Es izvēlos doties projām no Kārvahallas, viņš noskaldīja.

Es šķērsošu Kori un tad ar kuģi došos no Nardas uz Surdu Tur es pievienošos vārdeniem, kuri jau gadu desmitiem cīnās, lai atbrīvotu mūs no apspiedējiem. Likās, ka cieminiekus šī doma ir satriekusi. Taču es nevēlos turp doties viens pats. Nāciet kopā ar mani un izmantojiet šo iespēju vērst savu dzīvi uz labu! Nometiet važas, kas jūs saista šeit! Rorans ar pirkstu norādīja te uz vienu te nākamo klausītāju. Kādi vārdi pēc simt gadiem skanēs no dziesminieku lūpām? Horsts… Birgita… Kiselts… Teins… Sāgajļ daudzinās mūsu paveikto. Viņi dziedās "Kārvahallas epu", jo mēa būsim vienīgais ciems, kam pietika dūšas nepakļauties Impērijai.

No Rorana acīm sāka plūst lepnuma asaras. Kas gan būtu vēl cēlāk par to, ka mēs iztīrītu Galbatoriksa traipu no Alagēzijas? Mums vairs nenāktos dzīvot bailēs, ka mūsu saimniecības kāds var izpostīt, ka mūs var nogalināt un pat apēst. Mūsu novāktā labība piederētu mums pašiem, un likumīgajam karalim mēs sūtītu tikai to, ko paši vēlētos tam dāvināt. Upes un strauti būtu zelta pilni. Mēs dzīvotu drošībā un laimē un pat pieņemtos miesās no visas 1 tās pārticības. Tāds ir mūsu liktenis, jauneklis pabeidza.

Rorans turēja roku priekšā savai sejai un lēnām salieca pirk­stus pāri asiņojošajām brūcēm. Jauneklis stāvēja, mazliet salie­cies, it kā sargātu ievainoto roku, un, daudzajiem skatieniem duroties viņā kā pīķiem, gaidīja atbildi uz savu runu. Neviens nebilda ne vārda. Pēc krietna klusuma brīža Rorans saprata, ka cieminieki vēlas, lai viņš turpina; tie vēlējās dzirdēt ko vairāk par viņa iztēloto mērķi un nākotni.

Katrīna.

Naktij satumstot ap lāpas mestās gaismas loku, Rorans izslē­jās taisnāk un turpināja. Viņš neko neslēpa, tikai pūlējās, lai cie­minieki saprastu viņa domas un sajūtas, lai arī viņi sajustu mērķa apziņu, kas lika tā rīkoties viņam pašam. Mūsu iepriekšējā dzīve tuvojas galam. Mums ir jāceļas, jāmet kauliņi un jādodas pie vārdeniem, lai mums un mūsu bērniem būtu izredzes dzīvot kā

Iiriviem cilvēkiem. Viņa runā niknums un medus plūda vienādās ■ Ievās, taču visu caurstrāvoja kaismīga pārliecība un tas ļāva noturēt klausītāju uzmanību.

Kad visas tēlu bultas bija izšautas, Rorans ieskatījās draugu un kaimiņu sejās un sacīja: Es došos ceļā pēc divām dienām. Ja vēlaties, varat nākt man līdzi, bet es iešu projām, lai vai kā. Tad viņš nolieca galvu un izgāja no gaismas loka.

Dilstošais mēness virs galvas spīdēja aiz mākoņu stērbelēm. Cauri Kārvahallai izskrēja viegla vēja brāzma. Uz kāda jumta nočīkstēja tērauda vējrādis, pagriezdamies gaisa plūsmas vir­zienā.

Pacēlusi garos svārkus, lai nepakluptu, no pūļa gaismas lokā iznāca Birgita. Ar nomāktu sejas izteiksmi viņa sakārtoja lakatu.

Šodien mēs piedzīvojām… Sieviete aprāvās, sapurināja galvu un iesmējās, it kā būtu nokaunējusies. Man ir grūti runāt pēc Rorana. Man diez ko nepatīk viņa iecere, taču uzskatu, ka tā ir jāīsteno. Man gan ir cits iemesls: es vēlos sadzīt šo razaku pēdas un atriebt vīra nāvi. Es iešu kopā ar Roranu. Un ņemšu līdzi savus bērnus. Birgita izgāja no gaismas apļa.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad, apskāvuši viens otru, uz priekšu panāca Delvins un viņa sieva Lenna. Lenna palūkojās uz Birgitu un ierunājās: Es saprotu tavu nodomu, māsiņ. Arī mēs vēlamies atriebties, tomēr vēl vairāk mēs vēlamies, lai mūsu pārējie bērni būtu drošībā. Un šī iemesla dēļ ceļā dosimies arī mēs. Tad runāja vēl vairākas sievietes, kuru vīri bija nogalināti, un piekrita Lennai.

Cieminieki kādu brīdi klusināti sarunājās savā starpā, tad pieklusa un palika stāvam savās vietās. Likās, neviens cits nevēlas runāt; tā bija pārāk liela izšķiršanās. Rorans saprata cilvēkus. Arī viņš pats vēl mēģināja aptvert iecerētās rīcības iespējamās sekas.

Vēl pēc brīža pie lāpas pienāca Horsts un saspringti paskatī­jās uz liesmu. Runāt vairs nav jēgas… Mums ir vajadzīgs laiks, lai visu apdomātu. Katram ir jāizlemj pašam. Rīt… rīt būs jauna diena. Iespējams, tad viss liksies skaidrāk. Viņš papurināja galvu un paņēma lāpu, tad pavērsa to lejup un izdzēsa pret zemi, likdams saprast, ka visiem jāmeklē mājupceļš, paļaujoties vien uz mēnessgaismu.

Rorans pievienojās Albriham un Baldoram, kuri soļoja gaba­liņu aiz vecāku muguras, lai ļautu tiem netraucēti apspriesties. Neviens no brāļiem pat nepacēla skatienu uz Roranu. Satraukts par brāļa atturību, Rorans vaicāja: Vai domājat, ka vēl kāds cits arī posīsies ceļā? Vai es runāju gana labi?

Albrihs strupi iesmējās. Gana labi!

- Roran, Baldors savādā balsī piebilda, šonakt tu būtu pār­liecinājis urgli ķerties pie arkla un pārtapt par zemnieku.

- Tiešām?

- Kad tu beidzi runāt, es biju gatavs paķert šķēpu un pakaļ tev mesties pāri Korei. Un es nebiju vienīgais, kas tā jutās. Jautājums jau nav par tiem, kuri izlems doties tev līdzi, bet drīzāk par tiem, kuri nolems palikt. Tas, ko tu teici… es nekad iepriekš neko tādu nebiju dzirdējis.

Rorans sarauca pieri. Viņš bija gribējis pārliecināt cilvēkus pieņemt viņa ieceri, nevis sekot viņam pašam. "Bet, ja reiz tāda ir likme," jauneklis nodomāja un paraustīja plecus. Tomēr šāda iespēja pārsteidza viņu negaidot. Vēl pirms kāda laiciņa tāds pavēr­siens būtu uztraucis Roranu, bet tagad viņš jutās pateicīgs par jebko, kas ļautu viņam izglābt Katrīnu un pasargāt cieminiekus.

Baldors paliecās uz brāļa pusi. Tēvam nāksies pamest šeit lielāko daļu darbarīku. Albrihs drūmi pamāja.

Rorans zināja, ka kalēji bieži gatavo palīgierīces kāda noteikta darba paveikšanai, un šie īpašie rīki bija tas mantojums, ko tēvs nodod dēlam vai meistars māceklim. Viena no galvenajām kalēja turības un amata prasmes mērauklām bija tieši darbarīku skaits. Horstam atteikšanās no lielākās daļas instrumentu būtu… "Tas nebūtu neko daudz smagāk par izvēlēm, ko nāktos izdarīt arī citiem kārvahalliešiem," nodomāja Rorans. Varēja vienīgi nožē­lot, ka Horsta izvēle atņems daļu mantojuma gan Albriham, gan Baldoram.

Kad viņi nonāca līdz mājai, Rorans devās uz Baldora istabu un atlaidās gultā. Cauri sienām ilgi varēja dzirdēt Horsta un Elēnas sarunu. Jauneklis aizmiga, prātodams, ka līdzīgas sarunas risinās visā Kārvahallā, tā izšķirot viņa un pārējo cieminieku likteni.