Vecākais

BURVE, ČŪSKA UN PERGAMENTA VĪSTOKLIS

Tovakar, kad Eragons atgriezās pēc mazgāšanās savā miteklī, viņu pārsteidza slaida sieviete, kas gaidīja priekštelpā. Viņai bija tumši mati, neticami zilas acis, bet mute likās paužam nepatiku. Ap sievietes delnu vijās šņācošas čūskas veidolā izlocīta zelta rokassprādze. Eragons cerēja, ka viņa nav ieradusies, lai lūgtu padomu, kā to darīja daudzi vārdeni.

- Argetlam. Sieviete graciozi pakniksēja.

Eragons palocīja galvu. Vai varu jums kā palīdzēt?

- Ceru, ka varat. Es esmu Triāna, Duvrangragātas burve.

- Vai tiešām? Burve? Sievietes teiktais bija ieinteresējis Eragonu.

- Turklāt arī kaujas mags, spiegs es daru visu, kas vārdeniem vajadzīgs. Vārdenu vidū nav pārlieku daudz maģijas pratēju, tāpēc katram no mums ir pusducis pienākumu. Viņa pasmai­dīja, nozibinot līdzenus, baltus zobus. Tas arī ir mana šīsdienas nāciena iemesls. Mēs justos pagodināti, ja tu uzņemtos mūsu kopas vadību. Tu esi vienīgais, kurš spētu aizstāt Dvīņus.

Nemaz īsti neapzinādamies, Eragons atbildēja viņai ar smaidu. Sieviete izturējās tik draudzīgi un apburoši, ka viņš ienīda sevi par to, ka viņam jāatsaka. Diemžēl es nevarēšu uzņemties šo godu. Mēs ar Safiru drīzumā dodamies projām no Troņheimas. Turklāt man vispirms būtu jāapspriežas ar Nasuadu. Un es nevēlos iepīties vēl kādos politiskos samezglojumos… jo īpaši ar cilvēkiem, kurus vēl nesen vadījuši Dvīņi.

Triāna iekoda lūpā. Mani apbēdina šī ziņa. Viņa panācās solīti tuvāk. Iespējams, mēs varētu pirms jūsu došanās ceļā satikties vēl kādu reizi. Es tev parādītu, kā izsaukt un vadīt garus… Tas būtu ļoti izglītojoši mums abiem.

Eragons juta, kā sejā ielīst silts sārtums. Es pateicos par piedāvājumu, taču šobrīd esmu pārāk aizņemts.

Triānas acīs nozibēja dusmu dzirkstele, tomēr tā pagaisa tik ātri, ka Eragons sāka prātot, vai vispār to redzējis. Tad viņa ele­ganti nopūtās. Es saprotu.

Jaunā sieviete izklausījās tik vīlusies un izskatījās tik nosku­musi, ka Eragons jau jutās vainīgs par atteikumu. No tā, ka aprunāšos ar viņu dažas minūtes, taču nevarētu celties nekāds ļaunums, viņš sevi pārliecināja. Man gan būtu viens jautājums kā tu apguvi maģiju?

Triāna atplauka. Mana māte bija dziedniece Surdā. Viņai piemita nelielas dotības, un viņa man iemācīja pirmās seno zinšu iemaņas. Protams, es ne tuvu neesmu tik varena kā Jātnieks. Durzu vienatnē nespētu pieveikt neviens no Duvrangragātas bet tu to paveici. īsts varoņdarbs.

Apmulsušais Eragons sāka zābakiem švīkāt grīdu. Bez Arjas iejaukšanās es nebūtu palicis dzīvs.

- Tu, Argetlam, esi pārāk pieticīgs, viņa glaimoja. Tieši tu devi Ēnai izšķirošo triecienu. Tev vajadzētu lepoties ar šo varoņdarbu. Tā ir paša Vraela cienīga uzvara. Sieviete paliecās uz Eragona pusi. Jauneklis ieelpoja viņas smaržas samtainas un biezas, ar eksotisku garšvielu atblāzmu. Vai esi jau dzirdējis dziesmas, kas sacerētas par tevi? Vārdeni tagad katru vakaru tās dzied pie ugunskuriem. Ļaudis runā, ka tu esot nācis, lai atņemtu troni Galbatoriksam!

- Nē! Eragons strauji iebilda. Tās nu bija baumas, kuras viņš nespēja pieņemt. Lai ko viņi teiktu, es nekāroju kāpt tronī. Lai kāds izrādītos mans liktenis, man nav vēlmes valdīt.

- Viedi vārdi. Kas gan galu galā ir karalis, ja ne paša pienā­kumos ieslodzīts cilvēks? Tas būtu pēdējā Jātnieka un viņa pūķa necienīgi. Nē, tu darīsi tikai to, ko vēlēsies, un tādējādi veidosi Alagēzijas nākotni. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tev Impērijā palika ģimene?

Kas tas par jautājumu? Tikai brālēns.

- Un tu neesi saderināts?

Šis jautājums pārsteidza Eragonu nesagatavotu. Neviens neko tādu viņam nebija vaicājis. Nē, es neesmu saderināts.

- Ir taču jābūt kādam, kas rūpējas par tevi. Viņa pienāca vēl soli tuvāk, un lentēm greznotā piedurkne pārslīdēja pār jaunekļa delmu.

- Kārvahallā man nebija draudzenes, Eragonam nodrebēja balss. Un pēc tam ilgu laiku esmu pavadījis ceļā.

Triāna mazliet atvirzījās un pacēla roku tā, lai čūskas rokas­sprādze būtu acu augstumā. Vai tev tā patīk? viņa vaicāja. Eragons tikai piemiedza acis un pamājat lai gan jutās visai dīvaini. Es to saucu par Lorgu. Viņa ir mans dēmons un sargātājs. Paliekusies uz priekšu, viņa uzpūta rokassprādzei un nomurmi­nāja: Sē orūm thornessa hāvr sharjalvi lifs.

Kaut kas sausi nočaukstēja, un čūska atdzīvojās. Eragons apburts vēroja, kā radījums vijas ap Triānas bālo roku, tad izslējās virs tās un piekaļ zaigojošo rubīnu acis viņam. Ik pa brīdim no čūskas mutes izšāvās metālisks mēles dzelksnis. Likās, ka čūskas acis arvien izplešas, līdz kļūst Eragona dūres lielumā. Viņš jutās ierauts to liesmojošajā dzelmē kā atvarā; lai kā jauneklis censtos, viņš nespēja novērst skatienu.

Tad. atskanēja strupa pavēle, čūska atgriezās iepriekšējā stā­voklī un sastinga. Ar nogurušu nopūtu Triāna atspiedās pret sienu. Vairums ļaužu nesaprot, ko mēs, maģijas pratēji, darām. Taču es gribēju atgādināt, ka starp vārdeniem ir cilvēki, kas līdzi­nās tev, un mēs tev palīdzēsim, kā vien spēsim.

Eragons neviļus uzlika roku uz Triānas plaukstas. Nekad iepriekš viņš pat nebija mēģinājis šādi tuvoties sievietei, taču instinkti dzina viņu uz priekšu, liekot izmēģināt laimi. Tas bija satraucoši un biedējoši. Ja vēlies, mēs varam kopā aiziet ieturē­ties. Tepat netālu ir viena no rūķu virtuvēm.

Triānas roka pārslīdēja pār Eragona plaukstu pirksti likās gludi un vēsi, tik atšķirīgi no raupjajiem tvērieniem, pie kuriem viņš bija pieradis. Labprāt. Vai mēs… Tad Triānai aiz mugu­ras strauji vērās durvis un viņa klupšus krišus paspēra soli uz priekšu. Burve strauji pagriezās un vārgi iekliedzās. Pāris sprīžu attālumā no viņas sejas zvēroja Safiras acis.

Safira stāvēja kā sastingusi, tikai augšlūpa lēnām pacē­lās, atklājot robotu zobu rindu. Tad viņa ierūcās. Rūciens bija pasakains tā bagātajā toņu gammā varēja just gan nicinājumu, gan draudus. Tas vispirms pieņēmās spēkā un tad pamazām noklusa, kopumā aizņemdams kādu minūti. Dzirdēt šo rūcienu nozīmēja noklausīties niknuma pilnu tirādi, kas lika tirpām pār­skriet pār muguru.

Visu šo laiku Eragons neatrāva no Safiras ne acu.

Kad rūciena atbalss bija noklususi, Triāna abās dūrēs dru­džaini žņaudzīja kleitas audumu. Burve izskatījās nobijusies. Viņa žigli pakniksēja Safiras priekšā, tad, šķietami tikko valdīdamās, lai nesāktu skriet, pagriezās un izslīdēja no telpas. Izturēdamās tā, it kā nekas nebūtu noticis, Safira pacēla priekškāju un nolai­zīja vienu no nagiem. Durvis atvērt izrādījās teju neiespējami, viņa teica, paostīdama gaisu.

Eragons vairs nespēja valdīties. Kāpēc tu to darīji?! viņš uzsprāga. Tev nebija nekāda iemesla iejaukties!

Tev bija vajadzīga mana palīdzība, Safira mierīgi atbildēja.

Ja man būtu vajadzīga tava palīdzība, es būtu saucis!

Nekliedz uz mani, viņa skarbi atteica, sacērtot žokļus. Era­gons nojauta, ka Safirā kūsājošās jūtas nav mazāk trauksmainas par viņējām. Es nepieļaušu, ka tu čubinies ar ložņu, kam vairāk rūp, ka esi Jātnieks, nevis kāds esi tu pats kā cilvēks.

Viņa nebija nekāda ložņa! Eragons kliedza. Viņš dusmās trieca dūri pret sienu. Safira, es jau esmu pieaudzis vīrietis, nevis mūks. Tu taču nedomā, ka nelikšos… nelikšos zinis par sievietēm tikai tāpēc, ka esmu tas, kas esmu. Turklāt nejau tev būtu jāpieņem šie lēmumi. Galu galā varbūt man tīri labi patika parunāties ar viņu pēc visām tām šausmām, ko esam piedzīvojuši beidzamajā laikā. Mūsu saikne ir pietiekami cieša, lai tu zinātu, kā jūtos. Kāpēc tu nevarēji likt mūs mierā ? Kas gan mūsu sarunā bija tik slikts ?

Tu to nesaproti. Viņa novērsa acis, neļaudama Eragonam tajās ieskatīties.

Nesaprotu ?! Vai tu stāsies man ceļā, kad gribēšu apņemt sievu, kad mēs gribēsim bērnus ? Vai man nebūs tiesību uz ģimeni ?

Eragon. Viņa beidzot paskatījās uz jaunekli ar lielu, apaļu aci. Mūsu saikne ir bezgala dziļa.

Protams!

Un, ja tev būs attiecības ar manu svētību vai bez tās, ja tu pieķersies… kādai, šajā savienībā būs iesaistītas ari manas jūtas. Tas tev būtu jāatceras. Tāpēc un es tevi brīdināšu tikai šo vienu reizi esi uzmanīgs ar savu izvēli, jo tā skars mūs abus.

Viņš mirkli apsvēra Safiras teikto. Tiesa, mūsu saikne ir abpu­sēja. Ja tu ienīdīsi kādu, ari mani tas iespaidos līdzīgi… Es saprotu tavas bažas. Tad tā nebija vienkārši greizsirdība ?

Viņa vēlreiz nolaizīja nagu. Ja nu vienīgi mazliet.

Šoreiz ierūcās Eragons. Viņš pabrāzās garām pūķim, paķēra Zaroku un devās projām, pa ceļam sprādzēdams pie jostas zobenu.

Viņš vairākas stundas klīda pa Troņheimu, vairīdamies kādu satikt. Notikušais sāpināja Eragonu, kaut gan viņš nevarēja noliegt Safiras vārdu patiesumu. No visa tā, kas viņus saistīja, šī bija vissavrupākā joma un viņi par to bija runājuši vismazāk. To nakti pirmo kopš sagūstīšanas Gileādā viņš aizvadīja šķirti no Safiras, sameklēdams guļvietu vienā no rūķu barakām.

Eragons atgriezās ierādītajā miteklī nākamajā rītā. Ievēro­jot vārdos neizteiktu vienošanos, ne viņš, ne Safira nepieminēja notikušo. Strīdēties būtu bezjēdzīgi, ja nedz viena, nedz otra puse netaisījās piekāpties ne soli. Turklāt abi jutās atviegloti, ka atkal var būt kopā, tāpēc nevēlējās vēlreiz apdraudēt draudzību.

Kad viņi pusdienoja un Safira plosīja kāda lopiņa asiņainu cisku, atsteidzās Džārša. Kā jau ierasts, viņš platām acīm blenza uz pūķi, vērojot katru Safiras kustību, kamēr viņas asie zobi nošķeļ pamatīgam kaulam galu. Kas noticis? Eragons vaicāja, slaucīdams zodu un prātodams, vai Vecajo padome atkal vēlas tikties ar viņu. Kopš bērēm viņi nebija devuši nekādu ziņu.

Džārša novērsās no Safiras tikai uz mirkli, kas bija vajadzīgs, lai izgrūstu: Kungs, ar jums vēlas runāt Nasuada. Viņa gaidīs tēva kabinetā.

Kungs! Eragons gandrīz iesmējās. Vēl gluži nesen viņš tā uzrunāja cilvēkus, bet ne otrādi. Jātnieks pavērās uz Safiru. Vai esi beigusi pusdienot vai varbūt tev ir vajadzīga vēl kāda minūte?

Pārgriezusi acis, Safira iedabūja atlikušo gaļas kluci mutē un ar skaļu krakšķi pārkoda kaulu. Esmu beigusi.

Labi, pieceldamies sacīja Eragons, tu, Džārša, vari iet. Mēs zinām ceļu.

Kalnpilsēta bija tik liela, ka viņiem nācās pavadīt ceļā pus­stundu, lai nokļūtu līdz Ažihada kabinetam. Tāpat kā Ažihada laikā durvis tika apsargātas, tikai divu cilvēku vietā te bija sapul­cināta vesela kaujās rūdītu vīru vienība, kas bija gatava novērst vismazākās briesmas. Varēja redzēt, ka viņi bija gatavi upurēt paši sevi, lai aizstāvētu savu jauno vadoni uzbrukuma gadījumā. Lai gan vīri, protams, pazina Eragonu un Safiru, ceļš tika aiz­šķērsots, lai paziņotu Nasuadai par viesiem. Tikai tad abiem ļāva pārkāpt pār slieksni.

Eragons uzreiz pamanīja pārmaiņas: kabinetā bija parādī­jusies vāze ar puķēm. Nelielie, violetie ziedi likās necili, tomēr tie caurstrāvoja gaisu ar siltu smaržu, kas Eragonam atgādināja vasaru tikko lasītas avenes un nopļautus laukus, kas karstajā saulē pamazām sāka līdzināties bronzai. Viņš ieelpoja šo smaržu, novērtēdams, cik prasmīgi Nasuada ir uzspiedusi telpai savas klātbūtnes zīmogu, neaizēnojot atmiņas par tēvu.

Viņa sēdēja aiz platā galda, vēl arvien ģērbusies melnā sēru tērpā. Kad Eragons apsēdās krēslā un Safira nometās viņam līdzās, Nasuada sacīja: Eragon. Tas izskanēja vienkārši kā uzruna nedz draudzīga, nedz naidīga. Viņa uz mirkli pagriezās projām un tad atkal pievērsās Jātniekam jaunās vārdenu vado­nes skatienā jautās tērauds un mērķtiecība. Pāris beidzamās dienas esmu pavadījusi, pārskatot vārdenu lietu stāvokli. Tas izrādījās visai bēdīgs. Mums pietrūkst naudas un roku visam, kas jāpadara, krājumi iet uz beigām, turklāt no Impērijas mums piebiedrojas arvien mazāk dumpinieku. Es gribu mainīt šo situ­āciju.

Rūķi nespēs uzturēt mūs bezgalīgi ilgi šogad ražas bija sliktas, turklāt viņi paši ir cietuši zaudējumus. Ņemot to vērā, esmu nolēmusi kopā ar vārdeniem pārcelties uz Surdu. Tas ir grūts lēmums, tomēr uzskatu, ka nepieciešams lai gādātu par mūsu pašu drošību. Kad būsim Surdā, mums beidzot būs iespēja uzbrukt tieši Impērijai.

Pat Safira pārsteigta sarosījās. Šī iecere prasīs milzīgus saga­tavošanās darbus! bilda Eragons. Būs vajadzīgi vairāki mēneši, līdz vārdeni spēs nogādāt Surdā gan visus cilvēkus, gan iedzīvi. Turklāt, ļoti iespējams, ceļā viņiem mēģinās uzbrukt. Es domāju, ka karalis Orins neuzdrošināsies atklāti nostāties pret Galbatoriksu, viņš iebilda.

Nasuada skumji pasmaidīja. Kopš mēs pieveicām urgļus, viņa nostāja ir mainījusies. Viņš dos vārdeniem pajumti, paba­ros mūs un cīnīsies kopā ar mums. Daudzi vārdeni jau atrodas Surdā galvenokārt sievietes un bērni, kuri nespēja vai nevēlējās doties kaujā. Arī viņi mūs atbalstīs, citādi es liegšu viņiem vār­denu vārdu.

- Kā gan, Eragons vaicāja, tev izdevās tik ātri sazināties ar karali Orinu?

- Rūķi izmanto spoguļu un lukturu sistēmu, lai nodotu ziņas pa pazemes ejām. Viņi var nosūtīt ziņojumu no šejienes līdz Beoru kalnu rietumu piekājei nepilnas dienas laikā. Pēc tam kurjeri to nogādā uz Surdas galvaspilsētu Aberonu. Lai cik ātri tas būtu, šī metode tomēr ir pārāk gausa tad, kad Galbatorikss mūs pārsteidz ar veselu urgļu armiju, neatstājot ne dienu, lai sagatavotos. Es vēlos nodrošināt krietni ātrāku saziņas veidu, saucot talkā Duvrangragātas un Hrotgara magus.

Atvērusi galda atvilktni, Nasuada izņēma no tās pamatīgu pergamenta tīstokli. Vārdeni dosies projām no Farthenduras mēneša laikā. Hrotgars ir apņēmies gādāt par mūsu drošību, kamēr atrodamies pazemes ejās. Turklāt viņš nosūtīja vienības uz Ortiadu, lai sakautu urgļu armijas paliekas un noslēgtu tune­ļus. Tad negaidīti uzbrukumi, izmantojot gaiteņus, vairs nebūtu iespējami. Var gadīties, ka ar šiem pasākumiem nebūs gana, lai nodrošinātu vārdenu izdzīvošanu, tāpēc gribēju ko lūgt īpaši tev.

Eragons pamāja. Viņam jau bija licies, ka gaidāms lūgums vai pavēle. Tas varēja būt vienīgais izsaukuma iemesls. Esmu tavā rīcībā.

- Lai tā būtu. Uz mirkli Nasuada pievērsās Safirai. Tiesa, šī nav pavēle, un es vēlos, lai tu rūpīgi apdomā atbildi, pirms to dod. Lai panāktu lielāku atbalstu vārdeniem, es vēlos Impērijā izplatīt ziņas, ka jaunais Jātnieks Eragons Ēnkāvis kopā ar savu pūķi Safiru ir pievienojies mums un cīnīsies mūsu pusē. Pirms ko tādu darīt, es vēlējos saņemt jūsu piekrišanu.

Tas ir pārāk bīstami, Safira iebilda.

Vēstis par mūsu parādīšanos sasniegs Impēriju šā vai tā, Era­gons sprieda. Vārdeni gribēs palielīties ar savu uzvaru un Durzas nāvi. Tas notiks neatkarīgi no tā, vai piekritīsim tam vai ne, tāpēc, manuprāt, varam šādu atļauju arī dot.

Safira klusi nosprauslājās. Mani uztrauc Galbatorikss. Līdz šim mēs neesam skaļi paziņojuši, kurā pusē būsim.

Mūsu rīcība runā skaidrāk par jebkādiem vārdiem.

Tiesa, bet tad, kad Durza cīnījās Troņheimā, viņš nemēģināja nogalināt tevi. Ja mēs atklāti paudīsim, ka esam nostājušies pret Impēriju, nākamajā reizē Galbatorikss var nebūt tik pielaidīgs. Kas gan zina, kādi spēki vai plāni viņam ir padomā, mēģinot mūs pakļaut savai varai ? Tik ilgi, kamēr mūsu nostāja nebūs skaidra, viņš, iespējams, nezinās, kā rīkoties.

Neskaidrību laiks ir beidzies, Eragons palika pie sava. Mēs kāvāmies pret urgļiem, nogalinājām Durzu, un es devu uzticības zvērestu vārdenu vadonim. Viss ir ļoti skaidri. Nē, es piekristu Nasuadas piedāvājumam, ja arī tu piekriti.

Krietnu brīdi pūķis klusēja, tad nolieca milzu galvu. Dari, kā vēlies.

Eragons uzlika plaukstu uz Safiras sāna un atkal pievērsās Nasuadai: Rīkojies tā, kā uzskati par pareizu. Ja šādi mēs spē­jam palīdzēt vārdeniem, lai tā notiek.

- Paldies. Es saprotu, ka tas bija nopietns lēmums. Tagad, kā jau spriedām pirms bērēm, jūs dosieties uz Elesmēru, lai pabeigtu mācības.

- Kopā ar Arju?

- Protams. Kopš viņu sagūstīja, elfi bija pārtraukuši jebkādu saziņu gan ar cilvēkiem, gan rūķiem. Vienīgi Arja spētu pārlieci­nāt viņus atjaunot sakarus.

- Vai tad viņa nevarēja izmantot maģiju, lai paziņotu par izglābšanos?

- Diemžēl ne. Kad elfi pēc Jātnieku sakāves atkāpās Duveldenvārdenas dziļumos, viņi apkārt šim mūžamežam uzbūra maģiskus slēgus, kas viņu valstībā neļauj iekļūt ne domai, ne priekšmetam, ne dzīvai būtnei, lai kādas burvestības tiktu liktas lietā. Tiesa, ja es pareizi tulkoju Arjas teikto, šie slēgi nedarbojas pretējā vir­zienā. Tāpēc, lai pārliecinātu karalieni Islanzadi, ka Arja ir dzīva, ka tava un Safiras eksistence nav baumas, ka posts un triumfs, ko piedzīvojuši vārdeni pēdējos mēnešos, ir īsts, pašai Arjai ir jādodas uz Duveldenvārdenu. Nasuada pasniedza viņam tīs­tokli. Tas bija apzīmogots ar vaska spiedogu. Tas ir vēstījums karalienei Islanzadi par vārdenu pašreizējo stāvokli un manām nākotnes iecerēm. Sargā to kā paša dzīvību! Tas nodarīs milzu postu, ja nonāks ienaidnieka rokās. Es ceru, ka pēc visa notikušā Islanzadi būs gana labvēlīgi noskaņota, lai atjaunotu diplomātis­kās attiecības ar mums. Viņas palīdzība, iespējams, var izrādīties izšķirošais apstāklis, kas nosver uzvaras kausus mūsu labā. Arja to saprot un ir piekritusi atbalstīt mūs, tomēr es gribēju, lai arī tu zini, kāds ir stāvoklis, un izmantotu katru mazāko iespēju, kāda varētu rasties.

Eragons aizbāza pergamentu aiz vestes. Kad mēs dodamies ceļā?

- Rīt no rīta… ja vien tev nav citu plānu. -Nē.

- Lieliski. Viņa saņēma plaukstas kopā. Ak jā, ņem vērā, ka kopā ar jums ceļos vēl kāds. Eragons jautājoši palūkojās uz vārdenu vadoni. Karalis Hrotgars uzstāja, ka būtu tikai godīgi, ja tavu izglītošanu novērotu arī rūķu pārstāvis, jo tas ietekmēs arī viņu rasi. Tāpēc viņš sūta jums līdzi Oriku.

Pirmajā mirklī šī ziņa Eragonu sakaitināja. Viņš bija iedomā­jies, ka Safira spētu pacelties spārnos ar Jātnieku un Arju mugurā un nogādāt abus līdz Duveldenvārdenai, tā aiztaupot lieku ceļo­jumu vairāku nedēļu garumā. Orika klātbūtne spiestu mērot šo ceļu pa zemi.

Tomēr, apsvēris visu mirkli ilgāk, Eragons saprata Hrotgara lūguma tālredzību. Bija svarīgi, lai Eragons un Safira saglabātu pēc iespējas lielāku vienlīdzību attiecībās ar dažādajām rasēm. Jātnieks pasmaidīja. Jā, tas mazliet pagausinās mūs, tomēr, pēc manām domām, mums ir jāuzklausa Hrotgara vēlme. Godīgi sakot, es priecājos, ka Oriks būs kopā ar mums. Ceļot pāri visai Alagēzijai ar Arju vien varētu būt mazliet biedējoši. Viņa…

Arī Nasuada pasmaidīja. Viņa ir citāda.

- Tiesa. Tad viņš atkal kļuva nopietns. Vai tu tiešām gata­vojies uzbrukt Impērijai? Tu pati minēji, ka vārdeni esot vāji. Neliekas, ka tā būtu pareizākā izvēle. Ja mēs nogaidīsim…

- Ja mēs nogaidīsim, Nasuada viņu pārtrauca, Galbatorikss kļūs tikai stiprāks. Šī ir pirmā reize kopš Morzana nogalināšanas, kad mums ir kaut mazākā cerība pārsteigt viņu nesagatavotu. Galbatoriksam nebija ne mazāko iemeslu šaubīties par urgļu uzvaru bet, pateicoties tev, viņš piedzīvoja rūgtu sakāvi, tāpēc karalis nav gatavs iebrukumam Impērijā.

Iebrukums! Safira iesaucās. Un kā gan viņa iedomājas nonāvēt Galbatoriksu, ja tas izlidos pretī vārdenu armijai un ar maģiju vienatnē to iznīcinās ?

Kad Eragons atkārtoja šīs bažas skaļi, Nasuada noliedzoši nogrozīja galvu. Mūsu pieredze liek domāt, ka viņš nedosies cīņā, iekams nebūs apdraudēta Urubaena. Galbatoriksam nerūp, ka mēs varētu iznīcināt pusi Impērijas, lai tikai būtu spiesti lauz­ties pie viņa, ne otrādi. Un kāpēc gan viņam par kaut ko uztrauk­ties? Ja mūsu armija spēs nokļūt līdz Impērijas galvaspilsētai, kareivju rindas būs krietni retākas un atlikušie vīri pārguruši, tāpēc viņam būs krietni vieglāk mūs sakaut.

- Tu tomēr neatbildēji uz Safiras jautājumu, iebilda Era­gons.

- Tāpēc, ka pagaidām es to nespēju. Šis būs ilgs karš. Kad pienāks izšķirošā kauja, iespējams, tu būsi gatavs pieveikt Galba­toriksu vai varbūt mums pievienosies elfi… un viņu burvībieši ir spēcīgākie Alagēzijā. Lai kas notiktu, mēs nevaram atļauties vilcināties. Tagad ir īstais brīdis riskēt un rīkoties tā, kā neviens to negaida. Pārāk ilgi vārdeni ir dzīvojuši ēnā mums ir vai nu jācīnās pret Galbatoriksu, vai jāpadodas un jāizgaist.

Eragonu biedēja Nasuadas ieceres milzu mērogs. Tajā slēpās tik daudz risku un nezināmu briesmu, ka likās teju absurdi pat apsvērt šādu rīcību. Tomēr neba Jātnieka rokās bija šis lēmums, tāpēc viņš to pieņēma. Eragons negrasījās par to strīdēties. Tagad mums ir jāuzticas viņas viedoklim.

Bet kā ar tevi pašu? Vai tu būsi drošībā, kamēr mēs būsim projām? Es atceros savu zvērestu. Tagad tas ir mans pienā­kums gādāt, lai tuvākajā laikā mums nenāktos domāt par tavām bērēm.

Nasuadas žokļu muskuļi saspringa, un viņa pamāja uz durvju un aiz tām izvietoto kareivju pusi. Par to neuztraucies, esmu droši pasargāta. Tad viņa novērsa skatienu. Es atzīšos… viens no iemesliem, kāpēc dodamies uz Surdu, ir sena pazīšanās ar Orinu, un tā nodrošinās patvērumu. Es nevaru palikt šeit, ja jūs ar Arju dodaties projām. Vecajo padome nav zaudējusi savu varu. Viņi neatzīs mani par vadoni, līdz es pilnīgi un galīgi nepierādīšu, ka vārdenus vadu es, nevis padome.

Tad likās, ka Nasuada sakopo visus iekšējos spēkus, viņa izrieza plecus un pacēla zodu, kļūdama atsvešinātāka un auk­stāka. Tagad ej, Eragon! Gatavo zirgu, parūpējies par provi­antu tiekamies līdz ar saullēktu pie ziemeļu vārtiem!

Eragons zemu paklanījās, pielāgodamies Nasuadas oficiālajai izteiksmei, un tad kopā ar Safiru izgāja no telpas.

Pēc vakariņām Eragons un Safira devās palidot. Viņi pacēlās augstu virs Troņheimas, kur no Farthenduras sienām nokarājās robotas lāstekas, veidojot ap viņiem milzīgu, baltu gredzenu. Lai gan līdz saulrietam bija vēl vairākas stundas, kalna iekšienē jau teju valdīja tumsa.

Eragons atgāza galvu, izbaudīdams gaisa plūsmu, kas sitās sejā. Viņam pietrūka vēja vēja, kas traucas caur zāli un pluina mākoņus, līdz viss ir sabužināts un svaigs. Vēja, kas nes lietu un vētru un purina kokus, liekdams tos pie zemes. Starp citu, arī koku man pietrūkst, viņš nodomāja. Farthendura ir pārsteidzoša vieta, bet tajā nav vairāk augu un dzīvnieku kā Ažihada kapličā.

Safira piekrita. Skiet, rūki uzskata, ka dārgakmeņi var aiz­stāt puķes. Tad pūķis apklusa. Turpināja tumst. Kad kļuva tik naksnīgs, ka Eragons vairs īsti nevarēja saskatīt apkārtni, viņa ierunājās atkal: Ir jau vēls. Mums būtu jādodas atpakaļ.

Tā arī darām.

Safira milzīgos, laiskos lokos sāka lēnām slīdēt uz zemes pusi, pamazām tuvodamās Troņheimai, kas kā bāka zaigoja Farthendu­ras vidū. Viņi vēl atradās krietnu gabalu no pilsētkalna, kad pūķis pagrieza galvu un ieminējās: Skaties!

Eragons pavērās Safiras norādītajā virzienā, tomēr spēja saskatīt vien pelēku, neizteiksmīgu līdzenumu. Kas tur bija?

Tā vietā, lai atbildētu, viņa viegli savicināja spārnus un pagrie­zās pa kreisi, tuvodamās zemei uz viena no četriem ceļiem, kas no Troņheimas veda ārā uz visām četrām debesu pusēm. Kad abi nolaidās, Eragons pamanīja uz viena no tuvējiem pakalniem baltu plankumu. Pustumsā tas savādi zvārojās, gluži kā peldoša svece sīkos vilnīšos, bet, ejot tuvāk, pārvērtās zintniecē Andželā viņa bija tērpusies gaišā vilnas tunikā.

Zintniece nesa milzīgu, teju četras pēdas platu klūgu grozu, pilnu ar dažādām sēnēm vairums no tām Eragonam nelikās pazīstamas. Kad Andžela pienāca tuvāk, viņš pamāja uz groza pusi un jautāja: Tu lasi suņusēnes?

- Sveicināts, Andžela iesmējās, nolikdama nešļavu zemē. Nē, nē, suņusēnes ir pārāk vispārīgs apzīmējums. Turklāt tās drīzāk būtu jāsauc par kaķusēnēm, nevis suņusēnēm. Viņa sāka tās cilāt. Šī ir rūgtā sērsēne, un šī ir pelēkā tintene, te ir silāja iedobīte, te pundura jumtene, nobiru vērdiņsēne, asiņu gredzenkāte un šī plankumainā bērzlapene. Apbrīnojami, vai ne? Beidzamo viņa pacēla sēni, kuras galviņa likās apšļakstīta ar sārtām, gaiši violetām un dzeltenām šļakatām.

- Un kas ir šī? Eragons norādīja uz sēni ar zibens ziluma kātiņu, kvēlojoši oranžām lapiņām un spoži melnu divkārtainu cepurīti.

Andžela ar mīlestību palūkojās uz to. Elfi to dēvē par Fricai Andlāt. Kātiņš var nogalināt vienā acumirklī, savukārt cepurīte spēj neitralizēt inžu iedarbību. No tās iegūst Tunivora nektāru. Fricai Andlāt aug tikai Duveldenvārdenas un Farthenduras alās, turklāt šeit tā iznīktu, ja rūķi savus ateju izsmeļus sāktu vest kaut kur citur.

Eragons atskatījās uz pakalnu un tikai tad saprata, kā tas bija veidojies.

- Sveika, Safira, bilda zintniece, pasniegdamās garām Jāt­niekam, lai noglāstītu pūķa purnu. Safira piemiedza acis, un astes nošūpošanās liecināja, ka pūķim pieskāriens ļoti gājis pie sirds. Tad parādījās arī Solembums, žokļos cieši satvēris ļenganu žurku. Neparaustījis ne ūsu, kaķacis apgūlās uz zemes un sāka tiesāt grauzēju, nelikdamies zinis par klātesošo trijotni.

- Tātad, Andžela sacīja, pieglauzdama atrisušu šķipsnu mil­zīgajai matu gubai, projām uz Elesmēru? Eragons pamāja. Viņš pat nemēģināja zintniecei vaicāt, kā viņa to zina, jo viņa vienmēr zināja visu, kas notiek. Eragons turpināja klusēt, tāpēc Andžela sarauca pieri. Neizturies nu tik īgni! Nav jau nekāds nāvessods!

- Es zinu.

- Tad pasmaidi, jo, ja tas nav tavs nāvessods, tev vajadzētu justies laimīgam! Bet tu esi sašļucis gluži kā Solembuma žurka. Sašļucis. Brīnišķīgs vārds, vai ne?

Andželas teiktais lika viņam pasmaidīt, un pat dziļi Safiras rīklē noguldza smiekli. Tev šķiet, ka viss ir tik brīnišķīgi, bet, tiesa, es izprotu, ko gribi teikt.

- Priecājos, ka to izproti. Izpratne ir laba lieta. Saraukusi uzacis puslokā, viņa paāķēja pirkstu zem vienas no sēnēm un ar nagu apmeta to otrādi, lai apskatītu lapiņas. Tad zintniece piebilda: Labi gan, ka mēs šovakar satikāmies, jo jūs dodaties projām un es… es kopā ar vārdeniem posīšos uz Surdu. Kā jau reiz teicu, man patīk atrasties notikumu mutulī un šis mutulis pārceļas uz turieni.

Smaids Eragona sejā kļuva platāks. Tad jau mūsu ceļojums būs drošs, citādi tu taču piebiedrotos?

Andžela paraustīja plecus, tad nopietni piebilda: Duveldenvārdenā esi piesardzīgs. Tas, ka elfi neizrāda savas jūtas, nebūt nenozīmē, ka viņos nemājo dusmas un kaislība tāpat kā pārējos mirstīgajos. īpaši bīstamus viņus padara spēja to slēpt, reizēm pat gadiem ilgi.

- Vai esi tur bijusi?

- Reiz, sensenos laikos.

Pēc klusuma brīža Eragons pavaicāja: Un ko tu domā par Nasuadas iecerēm?

- Mmm… viņa piedzīvos savu likteni, tu piedzīvosi savu likteni, viņi visi piedzīvos savu likteni. Tad Andžela iesmējās tik spēji, ka saliecās viduklī, bet pēc mirkļa tikpat strauji iztaisnojās. Ņem vērā, ka es nebildu, kāds šis liktenis būs, tāpēc, lai kas notiktu, varēšu lepoties, ka to paredzēju. Cik viedi no manas puses! Viņa atkal pacēla grozu, atbalstīdama to pret gurnu. Laikam es jūs tagad kādu laiciņu nesatikšu, tāpēc veiksmi, izdošanos visās lietās un izvairieties no ceptiem kāpostiem, neēdiet ausu sēru un vairāk raugieties uz dzīves saulaino pusi! Un, nebēdnīgi pamirk­šķinājusi, zintniece pagriezās un devās projām, pamezdama Era­gonu mulsi blisinām acis.

Pēc krietnas pauzes Solembums pacēla no zemes savas vaka­riņas un varen pašapzinīgi sekoja Andželai.