Vecākais

DĀVANAS

Eragons piecu minūšu laikā sakārtoja mantas ceļam. Oromisa dotos seglus viņš piesprādzēja Safirai, uzsvieda mugurā savas somas un piestiprināja tās pie segliem.

Safira, iepletusi nāsis, papurināja galvu un noteica: Es gaidīšu tevi divcīņu laukumā. Ierēkusies viņa metās lejup no mitekļa platformas, gaisā savicināja zilos spārnus un aiztraucās, teju skardama koku galotnes.

Strauji kā elfs Eragons aizskrēja uz Tialdari namu, kur samek­lēja Oriku rūķis sēdēja iemīļotajā stūrītī un spēlēja rūnas. Oriks sagaidīja draugu ar sirsnīgu uzsitienu pa plecu. Eragon! Ko tu dari šeit tik agrā rīta stundā? Vai tad tev nevajadzēja cīnīties ar Vaniru?

- Mēs ar Safiru dodamies projām, Eragons paskaidroja.

Oriks sastinga pavērtu muti, tad piemiedza acis un kļuva

nopietns. Vai ir kādi jaunumi?

- Izstāstīšu vēlāk. Vai gribi mums pievienoties?

- Uz Surdu? -Jā.

Orika bārdainajai sejai pārslīdēja plats smaids. Mani vaja­dzētu iekalt važās, lai es paliktu te viens pats. Es taču Elesmērā neko nedaru, tikai kļūstu resnāks un slinkāks. Kāds nieks piedzī­vojumu man noteikti noderētu. Kad mēs dodamies ceļā?

- Jo ātrāk, jo labāk. Savāc mantas, un tiekamies pie divcīņu laukuma. Vai tu varētu sarūpēt pārtiku, lai mums abiem pietiktu vienai nedēļai?

- Vienai nedēļai? Bet ar ko…

- Mēs lidosim ar Safiru.

Orins nobālēja. Eragon, rūķiem augstums diez ko neiet pie sirds. Pat vairāk galīgi neiet. Labāk būtu jāt ar zirgiem, tāpat kā mēs ieradāmies Elesmērā.

Eragons papurināja galvu. Tas aizņemtu pārāk daudz laika. Turklāt lidot Safiras mugurā ir ļoti viegli. Viņa tevi noķertu nagos,

ja tu izveltos no segliem. Oriks kaut ko norūca izskatījās, viņam nav labi ap dūšu un arī Eragona solījums viņu īsti nepārliecina. Izgājis no Tialdari nama, Eragons cauri meža pilsētai aizsteidzās pie Safiras, lai ar pūķi aizlidotu uz Telnēras krauju.

Nolaidušies klajumiņā, viņi ieraudzīja Oromisu, kurš sēdēja, pagriezis Glēdram muguru. Šķita, ka pūķa zvīņu atspīdumi ar tūkstoš zelta gaismas lāsumiņiem izgaismo ainavu. Nedz elfs, nedz Glēdrs pat nepakustējās. Noslīdējis no Safiras muguras, Eragons paklanījās. Skolotāj Glēdr. Skolotāj Oromis.

Ierunājās Glēdrs: Jūs esat nolēmuši atgriezties pie vārdeniem ?

Jā, esam, atbildēja Safira.

Sašutums par nodevību guva virsroku pār Eragona spēju savaldīties. Kāpēc gan jūs slēpāt no mums patiesību? Vai esat tik cieši apņēmušies aizkavēt mūs Elesmērā, ka jāķeras pie šādiem zemiskiem trikiem? Vārdeniem kuru katru mirkli uzbruks, bet jūs par to neesat bilduši ne pušplēsta vārdiņa!

Kā parasti nesatricināms, Oromiss pavaicāja: Vai vēlaties dzirdēt, kāpēc mēs tā rīkojāmies?

Vēlos turklāt loti, skolotāj, pirms Eragona paguva atbildēt Safira. Un, izmantojot viņu īpašo saikni, uzrūca savam Jātnie­kam: Esi pieklājīgāks!

- Mēs noklusējām ziņas par pēdējiem notikumiem divu iemeslu dēļ. Galvenais vēl pirms deviņām dienām paši nezinājām, ka vārdeniem draud uzbrukums. Turklāt arī trīs dienas pēc tam Impērijas karaspēka patiesais lielums, atrašanās vieta, kā arī pār­vietošanās ātrums palika mums slēpti, jo tikai tad lordam Dātedram izdevās uzlauzt burvestības, ko izmantoja Galbatorikss, lai maldinātu mūsu pieredzējumus.

- Tas neizskaidro jūsu klusēšanu. Eragons kļuva pikts. Un man ir vēl viens jautājums kāpēc tad, kad jūs atklājāt, ka vār­deniem draud briesmas, Islanzadi nesauca elfus pie ieročiem? Vai tad mēs neesam sabiedrotie?

- Karaliene, Eragon, ir saukusi elfus pie ieročiem. Visā Duvel­denvārdenā atbalsojas kalēju veseru duna, bruņuzābaku šķinda un šķiršanās vaimanas. Pirmo reizi pēdējā gadsimta laikā mūsu rase izies no Duveldenvārdenas, lai stātos pretī lielākajam ienaid­niekam. Ir pienākusi stunda, kad elfi atkal iznāks Alagēzijas līdzenumos. Tad Oromiss klusi piebilda: Beidzamajā laikā tu, Eragon, biji izklaidīgāks nekā parasti, un es saprotu, kāpēc. Tagad tev ir jāapzinās, kas notiek tev apkārt. Pasaule prasa, lai tu pievērstu tai visu savu uzmanību.

Eragonu pārņēma kauns, un viņš spēja vien atvainoties: Pie­dod, skolotāj. Jauneklis atcerējās Blagdena vārdus un atļāvās rūgti pasmaidīt. Es esmu akls kā kurmis.

- Tā gluži nav, Eragon. Par spīti milzīgajiem pienākumiem, kurus esam uzkrāvuši tavos jaunajos plecos, tu esi turējies godam. Oromiss satraukts pavērās uz mācekli. Tuvākajās dienās mēs gaidām ziņu no Nasuadas, kurā viņa lūdz Islanzadi palīdzību un tavu atgriešanos pie vārdeniem. Es grasījos tev paziņot par vārdenu nelaimi brīdī, kad šis lūgums sasniegtu Elesmēru, jo tev būtu pietiekami daudz laika, lai tiktu līdz Surdai, pirms tiktu cilāti zobeni. Ja es būtu tev kaut ko pateicis agrāk, tad tavs uzticības zvērests liktu tev pamest mācības un steigties palīgā savai pavēlniecei. Šī iemesla dēļ es un Islanzadi turējām mēli aiz zobiem.

- Manām apmācībām nebūs nekādas jēgas, ja vārdenus iznī­cinās.

- Taisnība. Taču tu vari izrādīties vienīgais cilvēks, kurš spēs pasargāt viņus no iznīcības, jo pastāv iespēja ne pārāk liela, tomēr tāpēc ne mazāk briesmīga -, ka kaujas laukā atradīsies arī Galbatorikss. Mūsu karavīri nepagūs ierasties palīgā vārdeniem ir krietni par vēlu, bet tas nozīmē: ja Galbatorikss patiešām ir devies karā, tev nāksies stāties viņam pretī vienatnē, bez mūsu burvju aizsardzības. Šajos apstākļos likās svarīgi, lai tava apmā­cība turpinātos pēc iespējas ilgāk.

Vienā acumirklī Eragona dusmas pagaisa, un to vietā nāca auksta, skarba un brutāli lietišķa apjēgsme par to, kāpēc Oro­misam bija jāklusē. Tik draudīgās situācijās kā šī personiskajām jūtām nebija nekādas nozīmes. Mierīgā balsī jauneklis atzina: Tev ir taisnība. Mans uzticības zvērests liktu man rūpēties par

Nasuadas un vārdenu drošību. Tiesa, es neesmu gatavs stāties pretī Galbatoriksam. Vēl neesmu.

- Es ieteiktu rīkoties šādi, Oromiss sacīja, ja Galbatorikss parādīsies kaujas laukā, dari visu iespējamo, lai novērstu viņa uzmanību no vārdeniem, līdz izšķirsies cīņas liktenis, un izvairies no tiešas divcīņas ar karali. Pirms jūs dodaties ceļā, es gribu, lai apsolāt kādu lietu: proti, ka jūs ar Safiru, kad notikumi to ļaus, atgriezīsieties šeit, lai pabeigtu apmācības, jo jums vēl jāapgūst ļoti daudz.

Mēs atgriezīsimies, senvalodā apsolīja Safira, pārvērzdama šos vienkāršos vārdus nepārkāpjamā zvērestā.

- Mēs atgriezīsimies, Eragons atkārtoja, apzīmogojot abu likteni.

Gandarīts par saņemto solījumu, Oromiss pasniedzās pēc sar­kana izšūta maisiņa un atvilka tā auklas. Nojauzdams, ka tev būs jādodas projām, esmu sagatavojis tev, Eragon, trīs dāvanas. Vispirms elfs no maisiņa izvilka sudraba blašķi. Te ir ar manām burvestībām uzlabots fēlnirvs. Šī dzira atjaunos tev spēkus, kad nekas cits vairs nelīdzēs, turklāt var izrādīties, ka dzēriens tev noder arī citos apstākļos. Lieto šo fēlnirvu prātīgi es paguvu pagatavot vien dažus malkus burvju šķidruma.

Pasniedzis blašķi Eragonam, Oromiss izņēma no maisiņa garu, melni zilu zobena jostu. Pasvārstījis to rokās, jauneklis nosprieda, ka josta ir neparasti bieza un smaga. To greznoja liānu vīteņu rakstā izausti pavedieni. Oromisa iedrošināts, Eragons pavilka lentīti jostas galā. Kad jostas vidus paslīdēja sāņus, atklājot div­padsmit dimantus, katru apmēram collu diametrā, Eragonam aizrāvās elpa. Četri dimanti bija caurspīdīgi, četri melni, bet pārējie krāsaini: sarkans, zils, dzeltens un brūns. Pirmajos sau­les staros tie zaigoja auksti un spoži kā ledus, mezdami daudzkrā­sainas atblāzmas uz Eragona plaukstām.

- Skolotāj… Jauneklis papurināja galvu, krietnu brīdi nespē­dams izdvest ne vārda. Vai ir droši ko tādu uzticēt man?

- Sargā to labi, lai nevienam nerastos kārdinājums jostu nozagt. Tā savulaik piederēja Belotam Viedajam tu par viņu lasīji atmiņās par Tumsas gada notikumiem un tiek uzskatīta par vienu no Jātnieku lielākajiem dārgumiem. Šie ir vērtīgākie dārgakmeņi, ko Jātnieki visos savas pastāvēšanas gados spējuši sameklēt. Dažus mēs iemainījām no rūķiem. Citus ieguvām kaujā vai izrakām no zemes paši. Akmeņiem nav maģiska spēka, taču tu vari tos izmantot kā savas enerģijas glabātavu, lai vajadzības gadī­jumā tev būtu iespēja pasmelties no šīs rezerves. Šī josta kopā ar Zaroka spala pogā iestrādāto rubīnu ļaus tev uzkrāt pietiekamu dau­dzumu enerģijas, lai kaujas laikā, izmantojot burvestības vai pat stājoties pretī ienaidnieka burvjiem, tu pārāk nenokausētu sevi.

Pašu pēdējo Oromiss izvilka ne pārāk resnu vīstoklīti, kas bija paslēpts koksnes futrālī ar reljefu Menojas koka attēlu. Atri­tinājis loksni, Eragons saprata, ka tas ir dzejolis, ko viņš nolasīja Agaeti Blodhren laikā. Tas bija pārrakstīts Oromisa izsmalcināti kaligrāfiskajā rokrakstā un ilustrēts ar elfa izcilajiem tintes glez­nojumiem. Katras četrrindes pirmo zīmi veidoja uzgleznotu augu un dzīvnieku savijums, bet vārdu kolonnas un attēlus ierāmēja smalki spirālveida raksti.

- Man likās, Oromiss noteica, ka tu labprāt paglabātu vienu dzejoļa norakstu pie sevis.

Eragons stāvēja ar divpadsmit neaptverami vērtīgajiem dimantiem vienā rokā un Oromisa vīstokli otrā un saprata, ka dzejolis viņam šķiet krietni dārgāks par jostu. Jauneklis paklanī­jās; pateicības jūtu pārpilnība ļāva Eragonam pateikt vien divus vienkāršus vārdus: Paldies, skolotāj.

Tad Oromiss pārsteidza Eragonu, aizsākdams elfu tradicio­nālo sveicienu un tādējādi izrādīdams īpašu godu savam mācek­lim: Lai veiksme smaida pār tevi!

- Lai zvaigznes sargā tevi.

- Un lai miers iemājo tavā sirdī, pabeidza elfs ar sudrabaina­jiem matiem. Tad viņš atkārtoja šo pašu rituālu ar Safiru. Tagad lidojiet ātri kā ziemeļu vējš un ziniet, ka jūs abi Safira Spožzvīņe un Eragons Ēnkāvis nesat līdzi Oromisa, Trandurina nama pēdējās atvases, pazīstama arī kā Sērojošā Zintnieka un Veselā Kropļa, svētību.

Un arī manējo, piebilda Glēdrs. Pastiepis kaklu, pūķis ar degungalu pieskārās Safiras degungalam. Viņa zelta acis uzmir­dzēja kā gailošu ogļu atvari. Gādā par savu sirdi, Safira. Safira par atbildi dobji iedūcās.

Viņi visi vēlreiz sirsnīgi atvadījās. Safira pacēlās virs Duveldenvārdenas biezokņiem, un Oromiss ar Glēdru uz kraujas malas saruka arvien mazāki. Par spīti Elesmērā piedzīvotajām grūtībām, Eragons zināja, ka viņam pietrūks elfu, jo šeit viņš pirmo reizi kopš bēgšanas no Palankāra ielejas bija atkal juties kā mājās.

"Es dodos projām no šīs meža pilsētas kā gluži cits cilvēks," viņš nodomāja un, ciešāk pieķēries Safirai, aizvēra acis.

Pirms satikt Oriku, viņi piestāja vēl vienā vietā Tialdari namā. Safira uzmanīgi nolaidās iežogotajā dārzā, lai ar asti vai ķetnām nenolauztu kādu retu puķi. Negaidīdams, kad pūķis pietupsies, Eragons nolēca zemē. Vēl pirms neilga laika šāda pārgal­vība būtu beigusies ar savainojumu vai asām sāpēm mugurā.

No nama iznāca kāds elfs, pieskārās lūpām ar īkšķi un rādītāj­pirkstu un apvaicājās, kā var pakalpot. Eragons lūdza audienci pie Islanzadi. Lūdzu, pagaidi šeit, Sidrabroci, elfs sacīja.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad no Tialdari nama dziļumiem parādījās pati karaliene. Viņas sarkanā tunika atgādināja asins lāsi starp balti tērptajiem elfu augstmaņiem un galma dāmām, kas viņu pavadīja. Sasveicinājusies atbilstoši etiķetei, Islanzadi sacīja: Oromiss man pavēstīja par tavu vēlmi doties projām no Elesmēras. Man jūsu aizlidošana liekas pārsteidzīga, tomēr neviens nevar pretoties likteņa gribai.

- Nē, Jūsu Augstība… Jūsu Augstība, pirms došanās projām no Elesmēras mēs atnācām jums pateikties. Jūs bijāt ļoti laipna, tāpēc sakām paldies jums un jūsu namam par drānām, mitekli un dienišķo maizi. Mēs esam jūsu parādnieki.

- Par parādiem, Jātniek, nevar būt ne runas. Mēs tikai atmak­sājām niecīgu daļiņu no tā, kas pienācās jums un pūķiem par mūsu nožēlojamo nespēju rīkoties Kritiena laikā. Tomēr esmu ganda­rīta, ka novērtējat mūsu viesmīlību. Karaliene uz brīdi apklusa. Kad nonāksiet Surdā, nododiet manus karaliskos sveicienus lēdijai Nasuadai un karalim Orinam un dariet viņiem zināmu, ka mūsu karaspēks drīzumā uzbruks Impērijas ziemeļiem. Ja mums uzsmaidīs veiksme, pārsteigsim Galbatoriksu nesagatavotu un ar laiku sašķelsim viņa armiju uz pusēm.

- Kā pavēlat!

- Tāpat jums ir jāzina, ka esmu nosūtījusi divpadsmit mūsu labākos zintniekus uz Surdu. Ja tu vēl būsi dzīvs, kad viņi iera­dīsies Aberonā, elfu burvji stāsies tavā pkkļautībā un darīs visu iespējamo, lai dienu un nakti pasargātu tevi no briesmām.

- Paldies, Jūsu Augstība!

Islanzadi pastiepa roku, un viens no elfu augstmaņiem pasnie­dza viņai seklu, vienkāršu koka kasti. Oromiss tev jau pasniedza savas dāvanas, tagad pienākusi mana kārta. Lai tās tev atgādina par laiku, ko pavadīji kopā ar mums zem tumšajām priedēm. Viņa atvēra kasti tajā, guldīts uz samta, atradās garš, tumšs, izliekts loks ar savītiem galiem. Loka rokas balstu un plecus rotāja sudraba plāksnītes ar kizila lapu gravējumu. Līdzās.ierocim atradās bultu maks ar jaunām bultām, ko greznoja baltas gulbja spalvas. Tagad, kad esi ieguvis mūsu spēku, tev pienākas viens no mūsu lokiem. Es pati to izdziedāju no īves. Stiegra nekad nepārtrūks. Un, kamēr vien tu izmantosi šīs bultas, tev būs grūti netrāpīt mērķim pat brāzmainā vējā.

Eragonu kārtējo reizi pārsteidza elfu dāsnums. Jauneklis paklanījās. Ko gan es varu teikt, Jūsu Augstība? Tas, ka jūs uzticat man savu roku darinājumu, man ir milzīgs gods.

Islanzadi pamāja, it kā piekristu viņam, tad pagāja pāris soļu viņam garām un sacīja: Safira, tev es nekādas dāvanas neatnesu, jo nespēju iedomāties, kas tev varētu noderēt, bet, ja Elesmērā ir jel kas, ko tu vēlies, saki un tu to saņemsi.

Pūķiem, Safira atbildēja, nav nepieciešamas mantas, lai viņi justos laimīgi. Kam gan mums dārgumi, ja mūsu āda ir krāšņāka par jebkuru bagātību krātuvi? Nē, man ir gana ar laipnību, ko jūs izrādījāt Eragonam.

Islanzadi novēlēja viņiem laimīgu ceļu. Tad karaliene pagrie­zās un, sarkanajam apmetnim uzplandot, devās projām no dārza. Pie ieejas namā viņa apstājās un sacīja: Ak jā, Eragon?

- Jā, Jūsu Augstība!

- Kad tu satiksi Arju, lūdzu, nodod viņai, ka ļoti viņu mīlu un ka Elesmērā viņas ļoti pietrūkst. Vārdi izskanēja stīvi un oficiāli. Nesagaidījusi atbildi, karaliene kopā ar elfu augstmaņiem un galma dāmām izgāja no dārza un pazuda starp ēnainajiem kokiem, kas norobežoja Tialdari nama iekštelpas.

Safirai bija vajadzīga nepilna minūte, lai aiznestu Eragonu līdz divcīņu laukumam, kura malā uz milzīga mantu saiņa sēdēja Oriks pikti sarauktu pieri, mētādams savu kaujas cirvi no rokas rokā. Bija jau laiks, rūķis norūca. Viņš piecēlās un aizslidināja ieroča kātu aiz siksnas. Eragons atvainojās par aizkavēšanos, tad uzsēja Orika nešļavu aiz segliem. Rūķis paskatījās uz Safiras muguru, kas slējās augstu pār viņa galvu. Un kā, pie Morgotala melnās bārdas, es tikšu tur augšā? Tu, Safira, esi gludāka par visgludāko akmeni.

Šādi, pūķis atbildēja, nogūlās uz vēdera un pastiepa pakaļkāju uz priekšu, cik tālu tā sniedzās, izveidodams mezglainu pakā­pienu. Ar skaļu nopūtu uzrausies uz pūķa kājas, Oriks rāpās pa to augstāk. Safira iesprauslojās, un no viņas nāsīm izšāvās sīkas liesmu mēlītes. Pasteidzies man kut!

Uz Safiras gurna veidotās "plakankalnes" Oriks mirkli atvilka elpu, tad pārcēla vienu kāju otrpus pūķa muguras dzelkšņiem un uzmanīgi aizgāja līdz segliem. Viņš paplikšķināja pa vienu no ziloņkaula krāsas dzelkšņiem sev starp kājām un noteica: Šis būtu izcilākais veids, kā zaudēt savu vīrieša mantību.

Eragons pasmaidīja. Tikai nepaslīdi. Kad Oriks apsēdās seglu priekšpusē, Eragons uzkāpa Safirai mugurā un iekārtojās aiz rūķa. Lai Oriks varētu noturēties seglos, kad pūķis pagrieztos vai mestu gaisā kūleni, Eragons izvilka garākas auklas un lika rūķim iemaukt tajās kājas.

Safira piecēlās pilnā augumā, Oriks nozvārojās, tad sagrāba dzelksni, kas slējās viņam priekšā. Brrr! Eragon, neļauj man vērt vaļā acis, kamēr esam gaisā, citādi, baidos, man sametīsies nelāga dūša. Šitā ir viena nedabiska lieta. Rūķi nav paredzēti jāšanai pūķu mugurā. Nekas tāds nekad nav noticis.

Nekad?

Oriks, neizdvesdams ne skaņas, tikai papurināja galvu.

Elfi lielākos un mazākos pulciņos lēni iznāca no Duveldenvārdenas un sastājās gar lauka malu, nopietnām sejām vērodami, kā Safira paceļ caurspīdīgos spārnus, lai paceltos gaisā.

Juzdams, kā zem kājām saspringst pūķa varenie muskuļi, Eragons ciešāk satvēra seglu siksnas. Pēc īsa ieskrējiena Safira uzšāvās zilajās debesīs, strauji un spēcīgi vēzēdama spārnus, lai paceltos virs milzīgo koku galotnēm. Viņa apmeta vairākus lokus, celdamās arvien augšup, līdz sasniedza lidojumam piemērotāko augstumu, tad pagriezās uz dienvidiem, uz Hadaraka tuksneša pusi.

Kaut gan Eragonam ausīs skaļi kauca vējš, viņš saklausīja, kā Elesmērā atskan skaidras sievietes balss dziedāta dziesma, gluži kā toreiz, kad viņi ieradās priežu pilsētā. Viņa dziedāja:

Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām Uz tāltālām zemēm. Projām, projām, tev jālido projām, Lai neatgrieztos pie manis.