Vecākais

KARA MĀKONI

Pagāja krietna pusstunda, līdz viņiem izdevās atrast Triānas telti, kas acīmredzot kalpoja kā Duvrangragātas neoficiālais štābs. Telts meklēšana bija aizņēmusi daudz laika, jo tikai retais zināja par tādas pastāvēšanu un vēl mazāk satikto ļaužu varēja pateikt, kur tā atrodas, jo telts bija uzcelta aiz klints izciļņa, lai paslēptu vārdenu burvjus no Galbatoriksa magu acīm.

Kad Eragons un Safira tuvojās teltij, tās ieeja pavērās un no tās, uzrotījusi piedurknes un gatava likt lietā maģiju, izme­tās Triāna. Aiz viņas drūzmējās pulciņš apņēmīgu un nobijušos burvju. Daudzus no viņiem Eragons bija manījis kaujas laukā pie Farthenduras. Viņi vai nu cīnījās vārdenu rindās, vai apkopa ievainotos.

Eragons zināja, kas sekos, Triāna un viņas biedri izbrīnīti nopētīja jaunekļa izskatu. Nolaidusi rokas, Triāna sacīja:

- Ēnkāvi, Safira. Jūs varējāt par savu ierašanos paziņot agrāk. Mēs gatavojāmies stāties pretī kādam, ko uzskatījām par drau­dīgu ienaidnieku.

- Mums nebija nodoma jūs lieki satraukt, Eragons atbil­dēja, taču tūlīt pēc nolaišanās mums bija jātiekas ar Nasuadu un karali Orinu.

- Un kāpēc gan jūs esat aplaimojuši mūs ar savu klātbūtni tagad? Nekad iepriekš tu, Eragon, nepagodināji mūs, lai gan mēs līdzināmies tev vairāk par jebkuru citu vārdenu.

- Esmu ieradies, lai pārņemtu Duvrangragātas vadību. Šim paziņojumam sekoja pārsteigta sačukstēšanās, un Triāna saspringa. Eragons juta, ka vairāki burvji pieskaras viņa apziņai, mēģinot nojaust patiesos nodomus. Tā vietā, lai aizsargātu savu prātu tas viņu padarītu aklu pret iespējamiem uzbrukumiem Eragons atbildēja, asi uzcirzdams pa ložņu prātiem, liekot tiem atkāpties aiz pašu aizsardzības vaļņiem. Kad tas bija paveikts,

Eragons ar gandarījumu noskatījās, kā divi vīri un kāda sieviete saraujas un novērš skatienu.

- Kāpēc? Triāna uzstājīgi vaicāja.

- Tā ir Nasuadas pavēle.

- Ak tā, burves sejā uzplauka uzvarošs smaids, tikai Nasu­adai nav tiešas varas pār mums. Mēs palīdzam vārdeniem pēc brīvas gribas.

Triānas iebildumi samulsināja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka Nasuada būtu pārsteigta par šiem vārdiem, jo īpaši pēc tā visa, ko viņa un viņas tēvs ir darījuši Duvrangragātas labā. Tas varētu radīt viņā bažas, ka jums vairs nav vajadzīgs vārdenu atbalsts un aizsardzība. Viņš uz mirkli apklusa, ļaujot klātesošajiem labāk uztvert izskanējušos draudus. Turklāt, cik nu es atceros, pirms kāda laika tu pati piedāvāji man šo lomu. Kas tagad ir mainījies?

Triāna izbrīnīta pacēla uzacis. Tu, Ēnkāvi, atteicies no mana piedāvājuma… vai tu to jau esi aizmirsis? Viņa runāja ļoti paš­pārliecināti, tomēr balsī ieskanējās arī taisnošanās nots. Eragons juta, ka viņa neuzskata savu stāvokli par absolūti drošu. Tagad burve viņam likās vairāk nobriedusi nekā pēdējā tikšanās reizē, bet tas bija saprotami, ja atcerējās visas viņas piedzīvotās grūtī­bas: vārdenu pārcelšanos pāri Alagēzijai uz Surdu, atbildību par Duvrangragātas burvjiem un gatavošanos karam.

- Tolaik mēs nevarējām uzņemties neko tādu. Tam vēl nebija pienācis īstais laiks.

Pēkšņi mainīdama balss toni, viņa jautāja: Kāpēc gan Nasu­ada uzskata, ka tev vajadzētu komandēt mūs? Esmu pārliecināta, ka tu un Safira būtu noderīgāki citviet.

- Nasuada vēlas, lai šajā kaujā Duvrangragātas burvjus vadītu es, tāpēc tā arī būs. Eragonam šķita, ka nebūtu īsti vietā piemi­nēt, ka tā bija viņa paša ideja.

Piktā grimase lika Triānai izskatīties draudīgai. Viņa norā­dīja uz burvjiem, kas mīņājās viņai aiz muguras. Mēs visu savu dzīvi esam ziedojuši, lai apgūtu šo mākslu. Tu pirmo burvestību izmēģināji pirms nepilniem diviem gadiem. Kāpēc gan tu uzskati, ka esi piemērotāks šim uzdevumam par jebkuru no mums?… Lai gan tam vairs nav lielas nozīmes. Labāk izstāsti, kāda būs tava stratēģija? Kā tu esi iecerējis izmantot mūsu prasmes?

- Mans plāns ir ļoti vienkāršs, Eragons atbildēja. Jūs apvie­nosiet prātus un mēģināsiet atrast ienaidnieka magus. Kad būsiet kādu atraduši, es pieslēgšos jums ar savu spēku un mēs satrieksim šī burvja pretestību. Pēc tam varēsim iznīcināt nogalinātā maga iepriekš aizsargātos kareivjus.

- Un ko tu darīsi pārējā laikā?

- Cīnīšos kopā ar Safiru.

Pēc neveikla klusuma mirkļa viens no vīriem Triānai aiz muguras atzina: Tas ir labs plāns. Triāna uzmeta viņam niknu skatienu, burvis sarāvās.

Tad viņa lēnām atkal pagriezās pret Eragonu. Es vadu Duvrangragātu kopš Dvīņu nāves. Manā vadībā šie burvji ir spē­juši sagādāt zeltu, lai apmaksātu vārdenu gatavošanos karam, iznīcinājuši Melno Roku Galbatoriksa spiegu tīklu, kam bija dots uzdevums nogalināt Nasuadu, kā arī palīdzējuši vārdeniem daudzos citos veidos. Es nelielos, kad uzdrošinos apgalvot tie ir vērā ņemami sasniegumi. Un esmu pārliecināta, ka arī turpmāk spēšu nodrošināt līdzīgus panākumus… Tad kāpēc Nasuada vēlas atcelt mani no amata? Kā es esmu likusi viņai vilties?

Tajā mirklī Eragons visu saprata. Viņa ir pieradusi pie iegūtās varas un nevēlas atteikties no tās. Turklāt un tas Triānai ir vēl svarīgāk viņa uzskata, ka manis iecelšana viņas vietā nozīmē viņas spēju apšaubīšanu.

Tev ir jāatrisina šīs domstarpības turklāt ātri, ierunājās Safira. Laika kļūst arvien mazāk.

Eragons izmisīgi prātoja, kā varētu panākt Duvrangragātas paklausību, vēl vairāk neaizvainojot Triānu. Visbeidzot viņš teica:

- Es neesmu ieradies šeit, lai ķīvētos. Es nācu, lai lūgtu jūsu palīdzību. Viņš vērsās pie visiem burvjiem, taču skatījās tikai un vienīgi uz Triānu. Jā, es esmu spēcīgs. Mēs ar Safiru, visticamāk, spētu sakaut krietnu pulku Galbatoriksa izauklēto magu. Bet mēs nespējam aizsargāt ikvienu vārdenu. Mēs nevaram būt visur. Un, ja Impērijas burvji apvienos savus spēkus, tad pat mums nāktos pacīnīties par izdzīvošanu… Mēs nevaram uzvarēt šajā kaujā divatā. Tev, Triāna, ir pilnīga taisnība tu kopā ar Duvrangragātu esi paveikusi neticami daudz, bet es neesmu ieradies šeit, lai stātos tavā vietā uz visiem laikiem. Skaidras ir divas lietas pirm­kārt, šobrīd kā burvim man ir jāsadarbojas ar Duvrangragātu, un, otrkārt, man kā Jātniekam var nākties dot jums pavēles. Pavēles, par kuru bezierunu izpildi man ir jābūt pilnīgi pārliecinātam. Ir jāvienojas par komandķēdi. Tomēr atcerieties, ka vairumā gadī­jumu jūs darbosieties patstāvīgi. Vairumā gadījumu es būšu pārāk aizņemts, lai veltītu visu uzmanību Duvrangragātai. Turklāt es labprāt uzklausīšu jūsu padomus, jo lieliski apzinos, ka daudzi no jums un īpaši tu, Triāna, esat krietni pieredzējušāki par mani… Tātad es vaicāšu vēlreiz: vai jūs mums palīdzēsiet vārdenu uzva­ras labā?

Triāna mirkli klusēja, tad nolieca galvu. Protams, Ēnkāvi, vārdenu uzvaras labā. Doties kaujā tavā vadībā tas Duvrangra­gātai būs liels gods.

Tad ķersimies pie darba.

Dažās nākamajās stundās Eragons izrunājās ar visiem klāt­esošajiem burvjiem. Daudzu burvju šeit nebija, jo viņi pildīja citus vārdenu komandieru dotos uzdevumus. Viņš darīja visu, lai pēc iespējas labāk izprastu katra zināšanas par maģiju. Jauneklis uzzināja, ka vairums Duvrangragātas vīru un sievu ir apguvuši savas prasmes no kāda radinieka turklāt parasti dziļā slepenībā, lai izvairītos no liekas uzmanības; galu galā daudzi ļaudis baidī­jās no maģijas, turklāt vislielākās briesmas, protams, draudēja no paša Galbatoriksa. Tikai saujiņa burvju bija izgājuši kārtīgu apmācību, aizvadot mācekļa gadus pie cienījamiem skolotājiem. Tādējādi vairumam Duvrangragātas burvju bija ļoti vājas senva­lodas zināšanas neviens nespēja tekoši sarunāties tajā, turklāt viņu uzskatus par maģiju bieži izkropļoja reliģiska māņticība. Viņi neko nenojauta par neskaitāmām gramarye izmantošanas iespējām.

Nav brīnums, ka Dvīņi, pārbaudot tevi pēc mūsu ierašanās Fart­hendurā, tik ļoti interesējās par tavu senvalodas vārdu krājumu,

Safira atcerējās. Tie viņiem palīdzētu vēl vairāk nostiprināt varu pār šiem knapajiem burvīšiem.

Taču labāku mūsu rīcībā nebūs.

Tiesa. Ceru, ka tagad tu redzi, ka man bija taisnība: Triāna savas vēlmes stāda augstāk par visu kopīgo labumu.

Tev tiešām bija taisnība, Eragons atzina. Bet es viņu par to nenosodu. Viņa rīkojas tā, kā prot, tāpat kā mēs visi. Jā, es to neatbalstu, tomēr saprotu, un kā teica Oromiss izpratne vairo iejūtību.

Mazliet vairāk par trešdaļu klātesošo burvju galvenokārt nodarbojās ar dziedināšanu. Tos Eragons atlaida pirmos, iemācījis piecus jaunus buramvārdus, kas ļautu viņiem ārstēt arī bīstamā­kus ievainojumus. Darbu ar pārējiem burvjiem Jātnieks uzsāka, ieceļot Triānu par savu vietnieci, kurai vajadzēja rūpēties, lai viņa pavēles tiek izpildītas precīzi. Pēc tam Eragons sāka strādāt, lai apvienotu tik atšķirīgās personības saliedētā kaujas vienībā. Drīz vien viņš saprata, ka mēģinājums pārliecināt burvjus sadarboties līdzinās centieniem piespiest suņus pacienāt citam citu ar gaļīgu kaulu. Nelīdzēja arī acīmredzamā apbrīna, ko Duvrangragāta izjuta pret viņu, jo Eragons nespēja atrast veidu, kā izmantot savu ietekmi, lai izlīdzinātu domstarpības starp kašķīgajiem magiem.

Lai labāk novērtētu burvju prasmes, Eragons lika katram no viņiem izpildīt vairākas burvestības. Vērodams, kā burvji nopūlas ap nobūrumiem, kas viņam pašam tagad likās bērnišķi vienkārši, Eragons aptvēra, cik daudz viņš ir iemācījies pie elfiem. Tad Jāt­nieks ar smaidu atgādināja Safirai: Iedomājies, reiz es ar milzī­gām grūtībām spēju noturēt gaisā oli.

Iedomājies, pūķis atbildēja, Galbatoriksam ir bijis vesels gad­simts, lai izkoptu savas dotības.

Saule rietumu pusē laidās arvien zemāk, padarīdama rūgstoši oranžo gaismu vēl spēcīgāku, līdz vārdenu nometne, līķa bālā Džietas upe un viss Liesmojošais līdzenums kvēloja neprātīgā, svēdrotā atblāzmā, kas atgādināja ainu no vājprātīgā murgiem. Kad debesu spīdeklis atradās vien pirksta platuma tiesu virs apvāršņa, ieradās ziņnesis. Viņš pavēstīja Eragonam, ka Nasuada vēlas viņu nekavējoties redzēt. Un labāk pasteidzieties, ja drīkstu jums to piekodināt.

Izspiedis no Duvrangragātas solījumu, ka viņi visi būs gatavi, kad viņš tos sauks cīņā, Eragons līdzās Safirai starp pelēku telšu rindām skriešus devās uz Nasuadas paviljona pusi. Skaļš, jucek­līgs troksnis virs galvas lika Eragonam uz mirkli atraut acis no nodevīgi sacaurumotās zemes un pamest skatienu augšup.

Tur viņš ieraudzīja milzīgu putnu baru, kas svaidījās starp abām armijām. Viņš pamanīja ērgļus, vanagus un piekūnus, tāpat arī neskaitāmas badīgas vārnas un to lielākos, alkatīgos "brā­lēnus" kraukļus ar dunčiem līdzīgiem knābjiem un zilmelnām mugurām. Putni katrs savā balsī pieprasīja asinis, ar ko izska­lot rīkli, un gana siltas gaļas, ar ko piepildīt vēderu un remdēt izsalkumu. Pieredze un instinkti liecināja, ka armiju parādīšanās Alagēzijā nozīmē akriem plašus līķu laukus varenam mielastam.

Savelkas kara mākoņi, Eragons ieminējās.