Vecākais

NARDA

Rorans atbalstījās uz viena ceļgala un, kasīdams ceļojuma laikā izaugušo jauno bārdiņu, paskatījās lejup uz Nardu. Mazā pilsētiņa slējās tumša, eg cieši kopā sabūvētiem namiem, gluži kā rupjmaizes garoziņa, kas iekritusi aizā piejūras krasta. Rietošās saules pēdējos staros mirgoja vīnsarkanā jūra. Ūdens apbūra jaunekli: tas pilnībā atšķīrās no ainavas, kādu viņš bija vērojis visu dzīvi.

Mums tas izdevās.

No skatu laikuma kalna galā Rorans devās atpakaļ uz savu steigā uzslieto telti, dziļi ieelpodams sāļo gaisu. Kārvahallieši bija apmetušies augstu Kores piekalnēs, lai viņus nepamanītu kāds, kurš par bēgļu atrašanās vietu varētu brīdināt Impēriju.

Iedams starp ciematnieku pulciņiem, kas bija satupuši zem kokiem, Rorans vēroja savējos ar skumjām un dusmām. Ceļš no Palankāra ielejas izrādījās ļoti grūts visi bija nomocījušies un pārguruši, daudzi arī slimi; ļaužu sejas bija izkritušās pārtikas trūkuma dēļ; drēbes noplīsušas. Gandrīz visiem ap rokām bija satītas lupatas, lai pasargātu pirkstus no sala dzestrajās kalnu naktīs. Garās, ar smagām nešļavām plecos pavadītās nedēļas bija saliekušas reiz tik lepnos vīrus. Visgrūtāk klājās bērniem: tie visi bija izkāmējuši un nedabiski klusi.

Viņi ir pelnījuši ko labāku, Rorans nodomāja. Es šobrīd būtu razaku nagos, ja viņi nebūtu mani aizstāvējuši.

Vairāki kārvahallieši pienāca pie jaunekļa. Vairumam vajadzēja vien uzsitienu uz pleca vai uzmundrinošu vārdu. Daži piedāvāja kādu ēdiena kumosu, taču no tā viņš atteicās. Ja nu ciematnieks uzstāja, pāi'tika tika kādam citam. Tie, kuri turējās no Rorana pa gabalu, vēroja viņu ar apaļām, izbalējušām acīm. Viņš zināja, ko tie aiz muguras runā, jauneklis esot traks, garu apsēsts, pat razaki nespējot viņu pieveikt kaujas laukā.

Kores šķērsošana izrādījās grūtāka, nekā Rorans bija iedomā­jies. Mežā vienīgie ceļi bija dzīvnieku iemītas takas, kas izrādījās pārāk šauras, stāvas un līkumotas, lai ciematnieki tās varētu izmantot. Tāpēc bēgļiem bieži nācās izcirst jaunus ceļus starp kokiem un krūmiem. Tas bija grūts darbs, ko visi ienīda, turklāt tas atvieglotu pakaļdzīšanos, ja Impērijas kareivji nolemtu viņiem sekot. Vienīgais labums šis darbs Roranam ļāva pamazām ievin­grināt savainoto plecu, līdz tas atguva agrāko spēku; tiesa, viņam vēl arvien bija grūti pacelt roku noteiktā leņķī.

Netrūka arī citu pārbaudījumu. Reiz pēkšņa vētra pārstei­dza kārvahalliešus uz klajas pārejas, tur, kur koki vairs neauga. Sniegā nosala trīs cilvēki Hida, Brenna un Nesbits -, visi jau krietnos gados. Tajā naktī Rorans pirmo reizi pārbijās, ka viss cie­mats var aiziet bojā tikai tāpēc, ka ļaudis viņam sekoja. Drīz pēc tam kāds zēns pakrita un salauza roku, un vēl pēc pāris dienām Sausvels noslīka ledāja straumē. Vilki un lāči pastāvīgi uzglūnēja lopiem, neliekoties zinis par ugunskuriem, kurus ciematnieki iededzināja naktīs, kad viņus no Palankāra ielejas vairs nespēja saskatīt nīstamie Galbatoriksa kareivji. Izsalkums mocīja viņus kā nežēlīgs parazīts, grauzdams lielu un mazu vēderus, aprīdams kārvahalliešu spēkus un izsūkdams gribasspēku doties tālāk.

Taču viņi bija izdzīvojuši, parādot to pašu stūrgalvību un apņēmību, kas reiz viņu senčiem ļāva izturēt Palankāra ielejā par spīti badam, kariem un sērgām. Kārvahallas ļaudīm reizēm bija vajadzīga puse mūža, lai pieņemtu lēmumu, taču tad, kad bija nolemts, nekas nespēja novirzīt viņus no izvēlētā ceļa.

Tagad, kad bija sasniegta Narda, nometnē valdīja cerību un izdošanās gaisotne. Neviens nezināja, kas notiks rīt, taču apstāk­lis, ka viņi bija nokļuvuši tik tālu, deva paļāvību uz pašu spēkiem.

Mēs nebūsim, drošībā, kamēr netiksim projām no Impērijas, Rorans nodomāja. Un man ir jāgādā, lai mūs nenoķertu. Tagad es esmu atbildīgs par visiem šiem cilvēkiem… Šo atbildību jau­neklis bija uzņēmies ar vieglu sirdi, jo tā ļāva gan pasargāt ciematniekus no Galbatoriksa nagiem, gan tuvināja viņu otram mērķim izglābt Katrīnu. Pagājis jau tik ilgs laiks kopš viņas sagūstīšanas. Nez vai viņa vēl ir dzīva? Rorans nodrebinājās un aizgainīja nelāgās domas. Viņš zināja, ka sajuks prātā, ja ļausies šaubām par Katrīnas likteni.

Rītausmā Rorans, Horsts, Baldors, Loringa trīs dēli un Ģer­trūde devās uz Nardu. Viņi piesardzīgi, lai neviens viņus nepa­manītu, nokāpa no kalniem līdz lielceļam, kas veda uz pilsētu. Zemienē gaiss Roranam likās biezs un stīgrs; jauneklim bija sajūta, it kā būtu jāelpo zem ūdens.

Kad gājēji tuvojās Nardas vārtiem, Rorans satvēra pie jostas piekārto veseri. Ieeju pilsētā sargāja divi kareivji. Viņi skarbiem skatieniem nopētīja kārvahalliešu pulciņu, īpašu uzmanību pievēr­šot noskrandušajām drānām, tad ar āvām aizšķērsoja viņiem ceļu.

- No kurienes nākdami? vaicāja labajā pusē stāvošais sargs. Vīrs nevarēja būt vecāks par divdesmit pieciem gadiem, taču galva viņam jau bija pilnīgi sirma.

Izriezis krūtis, Horsts sakrustoja rokas un atbildēja: No Teirmas apkaimes, ja jums tā labpatikas.

- Kāpēc esat atnākuši?

- Lai tirgotos. Mūs atsūtīja vietējie veikalnieki, kuri vēlas iegā­dāt preces tieši no Nardas, nevis caur ierastajiem starpniekiem.

- Vai patiesi? Un kas tās par precēm?

Kad Horsts saminstinājās, Ģertrūde pārņēma sarunas pave­dienu: Man ir uzticēts sagādāt dažādas zālītes ārstniecībai. Tās, ko mums piegādāja tirgotāji, izrādījās nekam nederīgas vai nu vecas, vai pat sapelējušas. Gribu iepirkt svaigas.

- Mēs ar brāļiem, piebilda Darmens, gribam salīgt preces no jūsu kurpniekiem. Pēc ziemeļu parauga taisītas kurpes ir modē gan Drasleonā, gan Urubēnā. Viņš saviebās. Vai vismaz bija, kad mēs devāmies ceļā.

Atguvis pārliecību, Horsts apstiprinoši pamāja. Tiesa. Un es esmu ieradies, lai sava saimnieka uzdevumā saņemtu dzelzslietu sūtījumu.

- Tā tu saki. Un kā ar šo te? Ar ko viņš nodarbojas? kareivis vaicāja, norādīdams ar ieroci uz Roranu.

- Ar podniecību, Rorans sacīja.

- Ar podniecību?

- Ar podniecību.

- Tad kam tev āmurs?

- Kā tad, tavuprāt, var panākt plaisiņu rakstu uz pudeles vai krūkas glazūras? Tas, vai zini, nenotiek pats no sevis. Pa to trauku ir jāuzšauj. Rorans ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izturēja sirmā vīrieša neticīgo skatienu, it kā izaicinātu sargu apšaubīt tikko teikto.

Karavīrs norūcās un vēlreiz pārlaida skatienu pulciņam. Pēc tirgotājiem jūs neizskatāties. Vairāk pēc izbadējušamies bezmāju runčiem.

- Ceļš nebija viegls, Ģertrūde sacīja.

- Tam gan es labprāt ticu. Ja ceļojāt no Teirmas, kur ir jūsu zirgi?

- Atstājām nometnē, Hamunds paskaidroja. Viņš norādīja uz dienvidiem, uz pretējo pusi no kalna nogāzes, kur gaidīja pārējie kārvahallieši.

- Nepietiek naudas, lai nakšņotu pilsētā? Ar nicīgu smējienu kareivis pacēla savu āvu un pamāja biedram, lai tas rīkotos tāpat. Labi, ejiet, tikai pielūkojiet lai nebūtu nepatikšanu. Citādi jūsu ciemošanās beigsies siekstā vai kādā vēl nelāgākā vietā.

Tikko viņi bija tikuši cauri vārtiem, Horsts pavilka Roranu ielas malā un ieņurdēja jauneklim ausī: Tā nu gan bija muļķība. Vai nevarēji izdomāt kaut ko ticamāku? Glazūras uzšāvējs! Vai tu gribi kautiņu? Mēs nedrīkstam… Ģertrūde paraustīja kalēja piedurkni, un viņš apklusa.

- Paskaties, nomurmināja dziedniece.

Pa kreisi no pilsētas vārtiem slējās pēdas sešas augsts ziņo­jumu dēlis ar mazu jumtiņu, kam vajadzēja pasargāt dzeltējošās pergamenta loksnes no lietus. Puse no dēļa bija atvēlēta pilsētas tēvu ziņojumiem un pavēlēm. Otru pusi klāja plakāti ar dažādu noziedznieku attēliem. Pašā redzamākajā vietā bija Rorana port­rets, tiesa gan, tajā viņam nebija bārdas.

Rorans satraukti palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens garāmgājējs neatrodas pārāk tuvu, lai salīdzinātu oriģinālu ar zīmējumu, un sāka pats pētīt plakātu. Jauneklis nebija cerējis, ka Impērija tā vienkārši liksies mierā un aizmirsīs par viņu, tomēr vajāšanas apliecinājums satrieca viņu. "Galbatorikss tērē milzī­gas pūles, lai mūs noķertu." Kamēr kārvahallieši atradās Korē, bija viegli aizmirst par apkārtējās pasaules pastāvēšanu. "Varu saderēt, ka mans ģīmis ir sanaglots pie ziņojumu dēļiem visā Impērijā." Viņš pasmīnēja, nopriecādamies, ka pārstājis skūties un ka viņi izlēmuši Nardā saukties izdomātos vārdos.

Atlīdzība bija pierakstīta ar tinti plakāta apakšā. Garovs netika mācījis Roranam un Eragonam lasīt, tomēr ciparos gan bija puikas iedīdījis, jo, kā viņš mēdza teikt: "Tev ir jāzina, kas tev pieder, ko tas ir vērts un par cik tev tas ir jāpārdod, lai tevi nevarētu apšmaukt kāds divkosīgs blēdis." Rorans saprata, ka Impērija par viņu piedāvā desmit tūkstoš kronu pietiekami daudz, lai vairākas desmitgades varētu nodzīvot, cepuri kuldams. Dīvainā kārtā atlīdzības lielums jaunekli iepriecināja tas lieci­nāja, ka viņš ir svarīgs putns.

Tad Rorans pamanīja nākamo plakātu.

Tajā bija attēlots Eragons.

Rorana iekšas savilkās, it kā kāds viņam būtu iesitis. Pāris sekunžu viņš pat nespēja paelpot.

Brālēns ir dzīvs!

Kad sākotnējais atvieglojums norima, Rorans sajuta vecās dusmas par Eragona lomu Garova nāvē un saimniecības nopostī­šanā. Vienlaikus viņam ļoti kārojās uzzināt, kāpēc Impērija medī arī Eragonu. Iespējams, tam ir kāda saistība ar zilo akmeni un razaku pirmo parādīšanos Kārvahallā. Roranam atlika vien atkal lauzīt galvu, kādos velnišķos notikumu līkločos ir sapinies viņš pats kopā ar pārējiem ciematniekiem.

Atlīdzības skaitļa vietā uz Eragona plakāta bija divas rūnu rin­das. Kādā noziegumā viņu apsūdz? Rorans vaicāja Ģertrūdei.

Ģertrūde ņēmās pētīt uzrakstīto, un āda ap viņas acīm savil­kās sīkās krunciņās. Jūs abus apsūdz nodevībā. Te ir rakstīts, ka Galbatorikss Eragona notvērējam kā atlīdzību piešķiršot grā­fisti. Un piebilsts, ka visiem, kas to mēģināšot darīt, jābūt varen piesardzīgiem, jo Eragons esot ļoti bīstams.

Rorans pārsteigumā samiedza acis. Eragons? Tas likās neti­cami, bet tad Rorans atcerējās, kā pats mainījies pēdējo nedēļu laikā. "Mūsu dzīslās rit vienas asinis. Iespējams, Eragons kopš nozušanas ir paveicis tikpat, cik es, vai pat vairāk."

Klusā balsī ierunājās Baldors: Ja Galbatoriksa vīru nonāvē­šana un nepakļaušanās razakiem ir tikai desmit tūkstoš kronu vērta un tā nav maza nauda kas gan ir jāizdara, lai par tavu galvu solītu veselu grāfisti?

- Jāuzkāpj uz varžacīm pašam karalim, Larne ieminējās.

- Nu būs gana, Horsts noskaldīja. Pievaldi mēli, Baldor, citādi mūsu nāciens beigsies važās. Un tu, Roran, mēģini nepie­vērst sev uzmanību. Ieraugot tādu atlīdzību, ne viens vien alka­tīgais droši vien nopēta katru svešinieku, vai nepamanīs kaut ko aizdomīgu. Izlaidis pirkstus caur matiem, Horsts savilka jostu un sacīja: Labi. Mums katram ir savi darbi darāmi. Atgriezīsi­mies šeit pusdienlaikā un izstāstīsim, kā veicies.

Kārvahalliešu pulciņš sadalījās trijās grupās. Darmens, Larne un Hamunds devās iegādāt pārtiku gan lai nodrošinātu ciemi­nieku šībrīža vajadzības, gan lai sagatavotu uzkrājumus turp­mākajam ceļa posmam. Ģertrūde kā jau bija klāstījusi sar­gam vēlējās papildināt dziedniecības augu, smērīšu un uzlievju krājumus. Savukārt Rorans, Horsts un Baldors lejup pa slīpajām ielām soļoja uz piestātni, kur cerēja nolīgt kuģi, kas ciematniekus aizvestu līdz Surdai vai vismaz līdz Teirmai.

Kad vīri nonāca līdz vēju, saules un ūdens izbalinātajai dēļu grīdai, kas klāja pludmali, Rorans apstājās un paskatījās uz oke­ānu. Zemo mākoņu dēļ tas viļņojās pelēks, bet brāzmainais vējš izraibināja viļņu galotnes ar baltām putu cepurēm. Viņš nekad nebūtu spējis iedomāties, ka apvārsnis var būt tik nevainojami taisns. Ūdens dobjie būkšķi, zem kājām sitoties pret pāļiem, radīja sajūtu, it kā viņš stāvētu uz milzīgām bungām. Zivju smārds svaigu, izķidātu un trūdošu pārmāca visas citas smaržas.

Paskatījies uz Baldoru, kurš arī kā apburts vērās bezgalīgajā plašumā, Horsts sacīja: Iespaidīgs skatiņš, ne?

- Tiesa, Rorans atbildēja.

- Liek cilvēkam justies diezgan niecīgam, ko?

- Tiesa, atsaucās Baldors.

Horsts pamāja. Atceros, kad es pirmo reizi redzēju okeānu, mani pārņēma līdzīga bijība.

- Kad tas bija? Rorans vaicāja. Starp kaiju bariem, kas lidinājās virs līča, jauneklis pamanīja uz piestātnes sēžam kādu citu, iepriekš nekad neredzētu putnu. Tam bija šķietami neveikls, sodrēju melns ķermenis, balta galva un kakls, bet svītroto knābi putns turēja, atspiedis pret krūtīm kā vecs, augstprātīgs vīrs. Putns pacēla knābi, un zem tā atklājās ādas maiss.

- Bartrams, kalējs, kurš strādāja Kārvahallā pirms manis, Horsts stāstīja, nomira, kad man bija piecpadsmit, gadu pirms mācību laika beigām. Man nācās meklēt kalēju, kurš būtu ar mieru pabeigt cita vīra iesākto, tāpēc es aizceļoju uz Ceunonu, kas stiepjas gar Ziemeļu jūru. Tur es sastapu Keltonu, negantu vecu vīru, bet labu kalēja amata pratēju. Viņš piekrita izskolot mani līdz galam. Horsts iesmējās. Kad apmācība bija galā, es nevarēju izšķirties pateikties viņam vai nolādēt.

- Manuprāt, tev vajadzētu pateikties, Baldors sacīja. Citādi tu nebūtu apprecējis mammu.

Rorans saviebās un nopētīja piestātnes. Te nav diez cik daudz kuģu, viņš vēroja. Ostas dienvidu galā bija noenkuroti divi kaut cik vērā ņemami kuģi, bet trešais gaidīja pretējā pusē. Pa starpu bija tikai zvejas laivas. Vienam no kuģiem dienvidu pusē bija nolauzts masts. Rorans neko daudz nesaprata no kuģiem, bet, viņaprāt, neviens no tiem neizskatījās gana liels, lai pārvadātu teju trīssimt cilvēku.

Apstaigājuši kuģus, Rorans, Horsts un Baldors uzzināja, ka tie visi jau ir nolīgti vai citu iemeslu dēļ neizmantojami. Jauna masta uzstādīšana nolauztā vietā prasītu mēnesi vai pat ilgāk. Tam līdzās stāvošais kuģis, "Viļņskrējis", bija aprīkots ar ādas burām, lai dotos uz ziemeļiem, uz grūti sasniedzamām salām, kurās bija sastopams seitra augs. Savukārt "Albatross", pēdējais kuģis, tik tikko bija ieradies no tālās Feinsteras un pēc šuvju pārdrīvēšanas posās tālāk ar savu vilnas kravu.

Kāds doka krāvējs tikai pasmējās par Horsta jautājumiem.

- Jūs esat ieradušies gan par vēlu, gan par agru. Vairums pava­sara kuģu te jau piestāja un tad pirms divām trijām nedēļām atkal devās tālāk. Pēc kāda mēneša sāks pūst ziemeļrietumu vēji tad atgriezīsies roņu un jūraslauvu mednieki, tāpat parādīsies kuģi no Teirmas un citām Impērijas ostām, lai iepirktu ādas, gaļu un taukus. Tad varbūt jums būtu iespēja nolīgt kapteini bez kravas. Pārējā laikā kuģu ir tikpat maz kā tagad.

Izmisušais Rorans vaicāja: Vai būtu vēl kāds veids, kā pār­vest preces no šejienes uz Teirmu? Pat ja tas nebūtu īpaši ātri vai ērti.

- Nu, brīdi padomājis, vīrs atbildēja un uzmeta plecos pama­tīgu kasti, ja kuģim nav jābūt ātram un jūs dodaties tikai līdz Teirmai, varat mēģināt aprunāties ar Klovisu. Krāvējs norādīja uz peldošu, laivu glabāšanai paredzētu nojumju rindu starp divām piestātnēm. Viņam pieder vairākas baržas, kas rudenī pārvadā graudus. Pārējo gadu Kloviss iztiek ar zveju tā kā vairums Nardas iedzīvotāju. Vīrs sarauca pieri. Kādas preces jūs taisāties pār­vadāt? Aitas jau ir nocirptas, un labība vēl nav ienākusies.

- Šo un to, Horsts atbildēja un pameta vīram sīku vara monētu.

Krāvējs iebāza to kabatā un piemiedza aci. Tiesa, kungs. Šo un to. Es saprotu, ja cilvēks negrib par kaut ko runāt. Taču nebīstieties no vecā Ulrika. Viņš prot turēt mēli aiz zobiem. Līdz vēlākam, kungs. To pateicis, vīrs svilpodams aizgāja.

Kā izrādījās, Klovisa ostā nemaz nebija. Uzzinājuši ceļu līdz viņa namam, kārvahallieši pusstundas laikā tika līdz otram Nar­das galam, kur viņi satika Klovisu stādām īrisus pie celiņa, kas veda uz mājas durvīm. Kloviss izrādījās dūšīgs vīrs ar saules apsvilinātiem vaigiem un sirmumu bārdā. Pagāja vesela stunda, līdz vīriem izdevās pārliecināt kuģotāju, ka viņus patiešām inte­resē iespēja nolīgt viņa baržas, neraugoties uz savādo gadalaiku. Tad viņi visi kopā devās atpakaļ uz nojumēm. Kloviss tās atslēdza, parādot trīs vienādas baržas "Meribellu", "Edelīnu" un "Sar­kano Vepri".

Katra no baržām bija septiņdesmit piecas pēdas gara, div­desmit pēdu plata un nokrāsota rūsas sarkana. Liellaivām bija atklātas kravas tilpnes, kuras varēja pārvilkt ar brezentu, ligzda uzslejamam mastam, kas spēja nest vienu kvadrātveida buru, kā arī vairākas kajītes kuģa pakaļgalā.

- Tām ir dziļāka iegrime nekā plakandibena liellaivām, kas paredzētas piekrastes pārvadājumiem,^ Kloviss paskaidroja, tāpēc nav jābaidās no apgāšanās nemierīgā jūrā, kaut gan lielā vētrā nevajadzētu doties ārā no ostas. Šīs baržas nav paredzētas atklātai jūrai. Krastam vienmēr jābūt saskatāmam. Tāpēc tagad nebūtu lāga laiks posties ceļā. Zvēru pie sava goda nākamo mēnesi vai katru pēcpusdienu gaidāmi pērkona negaisi.

- Vai jums ir apkalpe visām trijām? Rorans vaicāja.

- Tā arī ir problēma. Vairums vīru, kas strādā pie manis, pirms pāris nedēļām devās medīt roņus, kā viņi to dara ik gadu. Tā kā es šos varu izmantot tikai ražas laikā, pārējo gadu viņi iet un nāk, kā uzskata par vajadzīgu… Esmu pārliecināts, ka jūs, kungi, to saprotat. Kloviss mēģināja pasmaidīt, tad pārlaida skatienu Roranam, Horstam un Baldoram, it kā nesaprastu, pie kā īsti viņam jāvēršas.

Rorans izstaigāja "Edelīnu", pētīdams, vai nemanīs kādus bojājumus. Liellaiva izskatījās veca, taču koks bija stiprs un krāsa svaiga. Ja mēs sameklēsim aizstājējus trūkstošajiem vīriem, cik mums izmaksātu brauciens līdz Teirmai ar visām trijām baržām?

- Tad man jāpadomā, Kloviss sacīja. Jūrnieks parasti saņem piecpadsmit vara grašu dienā, kā arī kārtīgu ēdienu, cik lien, un viskija šļuku piedevām. Cik jūs maksājat savējiem, ir jūsu pašu ziņā. Es viņus nerēķināšu. Parasti es salīgstu arī sargus, taču šobrīd…

- Es saprotu arī medībās, Rorans viņu pārtrauca. Mēs sagādāsim arī sargus.

Ādamābols Klovisa nosauļotajā kaklā nolēkāja vīrs norija sie­kalas. Izklausās gana pieņemami. Bez apkalpes algām es prasu vēl divsimt kronu, kā arī atlīdzību par jebkādiem bojājumiem, ko laivām nodarītu jūsu vīri, turklāt kā īpašnieks un kapteinis divpadsmit procentu no kopējās kravas pārdošanas peļņas.

- Mums peļņas nebūs.

Tas likās satraucam Klovisu vairāk nekā visa līdzšinējā saruna. Viņš ar kreiso īkšķi paberzēja bedrīti zodā, divreiz sāka kaut ko teikt, atkal aprāvās, līdz beidzot izmocīja: Tādā gadījumā es vēlos vēl četrsimt kronu brauciena beigās. Ko, ja drīkstu vaicāt, jūs taisāties pārvadāt?

Mēs viņu nobiedējām, Rorans nodomāja. Lopus.

- Aitas, govis, zirgus, vēršus?…

- Mūsu ganāmpulkos ir dažādi lopi.

- Un kāpēc jūs taisāties tos vest uz Teirmu?

- Mums ir savi apsvērumi. Redzot Klovisa apjukumu, Rorans gandrīz pasmaidīja. Vai jūs apdomātu braucienu arī tālāk par Teirmu?

- Nē! Tālāk gan ne. Es nepazīstu ūdeņus aiz Teirmas, turklāt nevēlos uz ilgāku laiku šķirties no sievas un meitas.

- Kad varat būt gatavs ceļam?

Kloviss vilcinājās un paspēra divus mazus solīšus. Kādas piecas vai sešas dienas… Nē… nē, labāk lai būtu pilna nedēļa. Man pirms prombraukšanas vēl šis tas jānokārto.

- Mēs piemaksāsim vēl desmit kronu, lai dotos projām parīt.

- Es nezinu…

- Divpadsmit kronu.

- Parīt. Lai būtu, Kloviss piekrita. Lai nu kā, es tikšu galā līdz tam laikam.

Pārlaidis roku liellaivas margapmalei, Rorans pamāja un, nepaskatīdamies uz Klovisu, lūdza: Vai es varu mirkli apspries­ties ar saviem biedriem vienatnē?

- Kā vēlaties, kungs. Kamēr jūs runāsieties, es apmetīšu kādu loku pa ostu. Iedams ārā no nojumes, kapteinis pārvaicāja: Pie­dodiet, kāds bija jūsu vārds? Baidos, ka iepriekš tam nepievērsu uzmanību vai arī aizmirsu atmiņa beidzamajā laikā niķojas.

- Dižveseris. Mani sauc par Dižveseri.

- Ak jā, protams. Labs vārds.

Kad durvis aizvērās, Horsts un Baldors pieliecās tuvāk Rora­nam. Baldors uztraucās: Mēs nevaram atļauties viņu nolīgt.

- Mēs nevaram atļauties nenolīgt, Rorans iebilda. Mums nav zelta, lai nopirktu baržu, turklāt es negribētu pats mācīties ar to kuģot tad, kad no tā ir atkarīgas visa ciema dzīvības. Būs ātrāk un drošāk samaksāt par apkalpi.

- Tas tomēr ir pārāk dārgi, Horsts papurināja galvu.

Rorans pabungoja ar pirkstiem pa margapmali. Mēs varam

samaksāt Klovisa prasītās divsimt kronas. Kad tiksim līdz Teir­mai, mēs vai nu nozagsim baržas, izmantojot apgūtās kuģošanas iemaņas, vai sasiesim Klovisu un viņa vīrus, līdz tiksim projām kā citādi. Tādējādi mums nebūs jāmaksā atlikušās četrsimt kronas un jūrnieku algas.

- Man īsti nepatiktu nokrāpt kādam viņa godīgi nopelnīto naudu, Horsts sacīja. Es nejustos diez cik labi.

- Arī man tas nepatīk, bet vai mums ir kāda cita iespēja?

- Kā mēs visi satilpsim uz baržām?

- Lūgsim, lai Kloviss piestāj kādu līgu tālāk, kur tas no Nardas nebūtu redzams.

Horsts nopūtās. Labi, tā arī darām, kaut gan īsti priecīgs es neesmu. Baldor, pasauc Klovisu atpakaļ līgsim viņu.

Tovakar kārvahallieši sapulcējās ap mazu, zemē ieraktu uguns­kuru, lai dzirdētu par Nardā notikušo. Tupēdams zemē, Rorans raudzījās kvēlojošajās oglēs un klausījās Ģertrūdes un trīs brāļu stāstā par viņu piedzīvojumiem. Ziņas par Rorana un Eragona plakātiem ciematnieki sagaidīja ar tramīgu murdoņu.

Kad Darmens bija beidzis, viņa vietā stājās Horsts un īsos, strupos teikumos izstāstīja par to, ka kārtīgu kuģu Nardā nav, par krāvēja ieteikto Klovisu un pēcāk noslēgto vienošanos. Taču tajā mirklī, kad no Horsta mutes izskanēja vārds "baržas", klausītāju dusmīgie un neapmierinātie izsaucieni pārmāca kalēja balsi.

Iznācis priekšā, Lorings pacēla rokas, pievērsdams ciematnieku uzmanību. Baržas? iesaucās kurpnieks. Baržas? Mēs nevēlamies nekādas smirdīgas baržas! Viņš nospļāvās pie kājām, skanot atbalsta saucieniem no pūļa.

- Klusāk! Delvins sacīja. Ja tā bļaustīsimies, mūs sadzir­dēs. Kad uguns sprakstēšana atkal bija skaļākais dzirdamais troksnis, viņš lēnā balsī turpināja: Es piekrītu Loringam. Baržas mums neder. Tās ir pārāk lēnas un nedrošas. Turklāt mēs būsim saspiesti kā siļķes vienā mucā, bez mazākās iespējas mirklim vienatnē, bez kāda patvēruma. Un cik ilgi? Horst, Elēne ir sestajā mēnesī. Tu taču negribi, lai viņa un citi, kas nejūtas veseli vai gana stipri, nedēļām ilgi sēdētu svelmainos saules staros.

- Mēs varam pārvilkt pāri tilpnēm brezentu, Horsts atbil­dēja. Nekas labs jau tas nav, bet vismaz pasargātu mūs no saules un lietus.

Kārvahalliešu sačukstēšanos pārtrauca Birgitas balss: Mani uztrauc vēl kas cits. Ļaudis pašķīrās, lai viņa varētu iznākt pie ugunskura. Ja sarēķinām divus simtus Klovisam maksājamo kronu un naudu, ko Darmens ar brāļiem iztērēja šodien, esam palikuši teju tukšiem makiem. Mūsu bagātība atšķirībā no pil­sētnieku bagātības nekad nav slēpusies zeltā, bet mājlopos un saimniecībās. Mūsu saimniecības palika Kārvahallā, un atlicis ir vien pāris lopiņu. Pat ja mēs kļūstam par pirātiem un baržas nozogam, kā mēs nopirksim pārtiku ceļojumam līdz Teirmai un pēc tam tālāk uz dienvidiem?

- Svarīgi, Horsts noducināja, būtu vispirms nokļūt līdz Teirmai. Kad būsim tur, tad domāsim par to, kā rīkoties turp­māk… Iespējams, mums nāksies ķerties pie krasākiem paņēmie­niem.

Loringa kaulainā seja savilkās grumbu mudžeklī. Pie krasā­kiem? Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad līdzšinējais ceļojums nebija gana krass? Lai ko tu teiktu, es nesēdīšos tajās nolāpītajās baržās, vēl jo vairāk pēc tā visa, ko mēs pārcietām Korē. Baržas ir pare­dzētas graudiem un lopiem. Mums ir vajadzīgs kuģis ar kajītēm un nārām, kurās var ērti izgulēties. Kāpēc nepagaidīt vēl nedēļu vai mazliet ilgāk, ja nu ierodas kāds kuģis, kuru varam nolīgt? No tā taču nekļūs ļaunāk, ko? Vai varbūt… Lorings turpināja skaļi prātot krietnu stundas ceturksni, sadomādams veselu iebildumu gūzmu, tad deva vārdu Teinam un Ridlijam, kuri atbalstīja viņa viedokli.

Taču runas aprāvās, kad Rorans izlocīja kājas un izslējās pilnā augumā, ar piecelšanos vien apklusinādams kārvahalliešus. Viņi aizturētu elpu gaidīja vēl vienu aizrautīgu runu.

Vai nu baržas, vai gājiens kājām, jauneklis pateica.

Un tad devās gulēt.