Vecākais

IZDZĒSĒJAS

Nākamajā rītā Eragons devās meklēt Arju, lai atvainotos. Viņš vairāk nekā stundu aizvadīja elfas meklējumos, taču veltīgi. Likās, ka viņa būtu izgaisusi kādā no Elesmēras daudzajiem slepenajiem nostūriem. Brīdī, kad jauneklis gaidīja pie Tialdari nama ieejas, viņš tālumā pamanīja Arju un mēģināja pasaukt, taču, pirms Eragons paguva viņu panākt, Arja jau bija izgaisusi. Viņa izvairās no manis, jauneklis beidzot saprata.

Dienām ritot, Eragons ķērās pie Oromisa uzdevumiem ar tādu aizrautību, ka vecais Jātnieks viņu uzslavēja. Jauneklis visus spē­kus veltīja mācībām, lai nebūtu jādomā par Arju.

Dienu un nakti Eragons apguva kaut ko jaunu. Viņš iegau­mēja radīšanas, piesaistes un izsaukšanas buramvārdus, iemā­cījās augu un dzīvnieku patiesos nosaukumus, kā arī pētīja ar pārvēršanos saistītās briesmas, apguva prasmi uzrunāt vēju un jūru, kā arī daudzas citas prasmes, kas palīdzēja saprast pasaulē valdošos spēkus. īpaši labi jauneklim padevās burvestības, kas prasīja milzīgu enerģijas patēriņu un bija saistītas, piemēram, ar gaismu, siltumu un magnētismu, jo viņam piemita spēja ļoti precīzi noteikt, cik tieši spēka būs vajadzīgs, lai paveiktu iecerēto, un vai tas nepārsniegs viņa ķermeņa iespēju robežas.

Ik pa laikam parādījās Oriks. Ne vārda neteikdams, rūķis stāvēja klajuma malā un vēroja, kā Oromiss apmāca Eragonu vai Eragons vienatnē nopūlas, apgūstot kādu īpaši grūtu burves­tību.

Oromiss gādāja, lai Eragonam netrūktu izaicinājumu. Lai jauneklis spētu smalkāk valdīt pār gramāriju, elfs lika viņam izmantojot maģiju uzvārīt ēdienu. Pirmie mēģinājumi beidzās ar piededzinātiem katliem. Tad elfs ierādīja Eragonam, kā noteikt un padarīt nekaitīgas dažādas indes. Pēc tam māceklim nācās ik reizes pārbaudīt ēdienu, jo Oromiss mēdza tiem piejaukt vienu vai otru bīstamu vielu. Ne vienu reizi vien Eragonam bija jāiztiek bez

maltītes, ja viņš nespēja noteikt indi vai nespēja to neitralizēt. Divas reizes jauneklis tā saindējās, ka Oromisam nācās viņu dziedēt. Vēl elfs lika Eragonam izteikt vairākas burvestības vienlaikus tas prasīja milzīgu uzmanību, lai buramvārdi iedarbotos tieši uz paredzētajiem priekšmetiem, nevis juceklīgi mētātos starp tiem.

Oromiss ilgas stundas veltīja prasmei piesātināt matēriju ar enerģiju, lai vajadzīgā brīdī to atbrīvotu vai lai piešķirtu priekšmetam noteiktas īpašības. Elfs paskaidroja: Tieši tā Runona ir nobūrusi Jātnieku zobenus, lai tie nekad nelūztu un nekļūtu neasi; tieši tā mēs apdziedam augus, lai tie augtu tā, kā mēs vēla­mies; tieši tā mēs varam paslēpt kārbiņā lamatas, kas aizkritīs tikai tad, kad kāds to atvērs. Ar šīs burvestības palīdzību elfi un rūķi izgatavo mūsu lukturus, erisdarus, un tā var dziedināt ievai­notos. Turklāt tie ir tikai daži no veidiem, kā izmantot šo paņē­mienu. Šādas burvestības ir neticami varenas, jo tās spēj mierīgi snaust kādā slēptā vietā veselu gadu tūkstoti. Turklāt tās ir grūti gan noteikt, gan novērst. Visa Alagēzija ir pilna ar tām enerģijas burvestības veido šo zemi un nosaka tajā mītošo likteņus.

Eragons jautāja: Šķiet, šo paņēmienu varētu izmantot, lai pārvērstu paša ķermeni, vai ne? Vai varbūt tas ir pārāk bīstami?

Oromisa lūpās pazibēja tik tikko jaušams smaids. Ak vai, tu esi izpratis elfu lielāko vājību mūsu paštīksmināšanos. Mēs mīlam skaistumu visās tā izpausmēs, tāpēc tiecamies atklāt tā ideālu mūsu pašu izskatā. Tieši tāpēc mūs dēvē par Daiļo Cilti. Katrs elfs izskatās tieši tā, kā vēlas izskatīties. Kad mēs apgūstam buramvārdus, kas ļauj audzēt un mainīt visu dzīvo, bieži nolem­jam mainīt izskatu, lai tas labāk atainotu katra iekšējo būtību. Ir daži elfi, kuri ir gājuši vēl tālāk, viņi ir mainījuši ne vien savu izskatu, bet pat anatomiju, lai labāk piemērotos vienai vai otrai videi. Par to tu varēsi pārliecināties pats Asinszvēresta svinību laikā. Bieži viņos ir vairāk no dzīvnieka nekā no elfa.

Tiesa, enerģijas pārnese uz dzīvu būtni, Oromiss turpināja skaidrot, ir citāda nekā enerģijas pārnese uz nedzīvu priekš­metu. Ne visas matērijas ir piemērotas enerģijas uzglabāšanai vairums vai nu ļauj enerģijai izkliedēties, vai arī uzlādējas tik spēcīgi, ka tad, kad kāds pieskaras uzlādētajam priekšmetam, to ķer zibens spēriens. Mēs esam atklājuši, ka vispiemērotākie šim mērķim ir dārgakmeņi. Kvarcs, ahāti un citi zemākas raudzes akmeņi nav tik labi kā, piemēram, dimants, taču noderēs arī citi dārgakmeņi. Tieši tāpēc Jātnieku zobena pogā vienmēr ir iestrā­dāts kāds vērtīgs akmens. Un tāpēc tavai rūķu kaklarotai vienmēr būs jāuzsūc enerģija no ārēja avota tā ir gatavota no metāla un tajā saglabāt enerģiju nav iespējams.

Arī tad, kad Eragons nebija kopā ar Oromisu, viņš papildināja zināšanas, lasot elfa dotos daudzos vīstokļus, un drīz vien šis paradums kļuva par atkarību. Eragona sākotnējā skološanās cik nu par tādu varēja uzskatīt trūcīgās mācības pie Garova bija saistīta tikai ar tām zināšanām, kādas bija nepieciešamas zem­nieka sētas darbos. Jaunais, ko Eragons atklāja, pārskatot papīra jūdzes, iesūcās viņā kā lietus lāses izkaltušā tuksnesī un remdēja nekad iepriekš nepazītas slāpes. Viņš, var teikt, "aprija" vīstok­ļus, kas stāstīja par ģeogrāfiju, bioloģiju, anatomiju, filozofiju un matemātiku, tāpat arī slavenu cilvēku atmiņas, dzīvesstāstus un sacerējumus par vēsturi. Vēl svarīgāk par pašiem faktiem bija tas, ka viņš apguva alternatīvus domāšanas veidus. Tie lika apšaubīt līdzšinējos uzskatus un vēlreiz pārbaudīt pieņēmumus par itin visu no indivīda tiesībām sabiedrībā līdz iemesliem, kāpēc saule kustas debesīs.

Viņš ievēroja, ka viens otrs vīstoklis stāsta arī par urgļiem un to kultūru. Eragons tos gan izlasīja, bet Oromisam neko vairāk nevaicāja, un arī skolotājs par tiem pēc tam neieminējās.

Pētot vīstokļus, jauneklis uzzināja daudz jauna arī par elfiem šai jomai viņš pievērsa īpašu uzmanību, jo cerēja, ka tas ļaus viņam labāk izprast Arju. Sev par lielu pārsteigumu Eragons atklāja, ka elfu sabiedrībā laulāties nav pieņemts, ka viņi vienkārši atrod sev piemērotu pāri uz vēlamo laika sprīdi vai nu tā būtu diena, vai gadsimts. Bērnu elfiem bija maz, un, ja kāds dzima, to uzskatīja par augstāko mīlestības izpausmi.

Tāpat Eragons uzzināja, ka kopš abu rasu sastapšanās ir bijuši tikai daži elfu un cilvēku pāri visbiežāk Jātnieki no cilvēku vidus atrada sev piemērotu otru pusīti starp elfiem. Tiesa, cik nu varēja noprast no mīklainajiem pārstāstiem, vairums šādu attiecību bei­dzās ar traģēdiju vai nu tāpēc, ka mīlnieki nespēja atrast kopīgu valodu, vai tāpēc, ka cilvēki novecoja un mira, bet elfi spēja izbēgt no laika postošās rokas.

Oromiss bieži deva Eragonam ne tikai zinātniskos vīstokļus, bet arī elfu izcilāko dziesmu, dzejoļu un epu manuskriptus. Tie aizrāva jaunekļa iztēli, jo līdz šim viņš bija saskāries tikai ar Broma skandētajām vārsmām Kārvahallā. Eragons baudīja epus kā labi pagatavotu maltīti, atkal un atkal pārlasīdams Gedas darbus vai Balādi par Umhodanu un atkal un atkal gūdams bezgalīgu prieku no šīm leģendām.

Arī Safiras apmācība virzījās uz priekšu straujiem soļiem. Ņemot vērā prātu saikni, Eragons varēja vērot, ka vingrinājumi, kurus Glēdrs uzdod Safirai, nav ne par kripatiņu vieglāki par Oromisa nodarbībām. Viņa mācījās teju nekustīgi turēties gaisā, vienlaikus paceļot klintsbluķus. Tam sekoja uzrāvieni, pikējumi un citi akrobātiski triki. Lai uzlabotu pūķa izturību, Glēdrs lika stundām ilgi pūst liesmas uz akmens stabu, mēģinot to izkausēt. Sākumā Safira spēja izturēt tikai pāris minūšu, bet pēc kāda lai­ciņa svilinošā liesmu upe no viņas purna vēlās nepārtraukti jau vairāk nekā pusstundu, balti nokaitējot akmens bluķi. Eragons sekoja arī pūķu zintīm, par kurām Glēdrs stāstīja Safirai, stāsti par pūķu dzīvi un vēsturi papildināja viņas instinktīvās apjaus­mas. Daudz ko Eragons nesaprata, turklāt viņam bija aizdomas, ka šo to Safira no viņa slēpj tie bija pūķu rases noslēpumi, kurus tie neatklāja nevienam, izņemot savus ciltsbrāļus un ciltsmāsas. Vienu gan jauneklis uzzināja un tas Safirai bija ļoti svarīgi, proti, ka viņas tēva vārds bija Jormungrs un māti saukuši par Vervadu senvalodā tas nozīmēja "Vētras Asmens". Jormungrs bija saistīts ar Jātnieku, bet Vervada mitinājās savvaļā; viņa savulaik izdējusi neskaitāmas olas, bet tikai vienu uzticēja Jātniekiem proti, Safiru. Abi pūķi gāja bojā Kritiena laikā.

Dažas dienas Eragons un Safira pavadīja kopā ar Oromisu un Glēdru, apgūstot gaisa kaujas prasmes vai dodoties uz senām drupām dziļi Duveldenvārdenas biezokņos. Citās dienās jaunais Jātnieks un viņa pūķis mainījās ar skolotājiem Eragons pavadīja laiku kopā ar Glēdru, bet Safira palika uz Telnēras kraujas kopā ar Oromisu.

Katru rītu Eragons vismaz stundu aizvadīja, cīnoties ar Vaniru. Cīņas ikreiz beidzās ar vienu vai pat vairākām sāpju lēkmēm. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja elfa augstprātīgi visžēlīgā attiek­sme. Viņš atkal un atkal izmeta netiešas nievas, kas ārēji nekad nepārkāpa pieklājības robežas, un neļāvās dusmām, lai kādas dzēlības izteiktu Eragons. Jauneklis neieredzēja elfu, tā saval­dību un labi audzināto izturēšanos, kas bija vien ārēja. Likās, ka Vanirs apvaino Eragonu ar katru savu kustību. Turklāt arī Vanira biedri, spriežot pēc visa, elfu jaunākās paaudzes pārstāvji pret Eragonu izturējās ar līdzīgu slēptu nepatiku, kaut gan attieksme pret Safiru bija cieņas pilna.

Sāncensība sasniedza kulmināciju brīdī, kad Vanirs, pieveicis Eragonu sešas reizes pēc kārtas, nolaida zobenu un sacīja: Atkal miris, Ēnkāvi. Cik garlaicīgi vienmēr viens un tas pats. Vai vēlies turpināt? Elfa balss tonis liecināja, ka, viņaprāt, tas būtu bezjēdzīgi.

- Jā, norūca Eragons. Torīt viņš jau bija pārdzīvojis kārtējo sāpju vilni, tāpēc tagad viņam nebija ne mazākās vēlmes mētāties ar dzēlībām.

- Vai atklāsi man kādu noslēpumu? Vanirs vaicāja. Es nekādi nesaprotu, kā nonāvēji Durzu, ja reiz esi tik gauss? Es nespēju iedomāties, kā tev tas izdevās.

Eragons neizturēja un nošņāca: Es viņu pārsteidzu nesaga­tavotu.

- Piedod man vajadzēja aizdomāties, ka esi izmantojis kādu netīru paņēmienu.

Eragons savaldījās, lai nesāktu griezt zobus. Ja es būtu elfs vai tu cilvēks, tev nebūtu ne mazāko iespēju sacensties ar mani izveicībā ar zobenu.

- Iespējams, Vanirs atbildēja. Viņš ieņēma divcīņas pozīciju un tad trijās sekundēs ar diviem cirtieniem atbruņoja Eragonu.

Kaut gan es tā nedomāju. Tev nevajadzētu plātīties izcilāka karavīra priekšā, citādi viņš var nolemt, ka tevi jāsoda par pār­drošību.

Tajā mirklī Eragons zaudēja savaldīšanos. Viņš iesniedzās dziļi savā būtībā un pieslēdzās maģijas strāvām. Jātnieks atbrī­voja uzkrāto enerģiju ar vienu no vājākajiem sasaistes vārdiem, izsaukdamies: Malthinae! Tā viņš savažoja Vanira kājas un rokas, kā arī sastindzināja viņa žokļus, lai elfs nespētu izteikt pretburvestību. Vanira acis dusmās teju izsprāga no pieres.

Eragons piebilda: Un tev nevajadzētu plātīties izcilāka maga priekšā.

Vanira tumšās uzacis savilkās pieres vidū.

Bez kāda brīdinājuma, bez mazākās skaņas neredzams spēks triecās pret Eragona krūtīm un atsvieda viņu jardus desmit atpa­kaļ. Viņš nokrita uz sāniem zālē belziens bija aizsitis jauneklim elpu. Trieciens bija pārtraucis Eragona maģijas plūsmu un atbrī­vojis Vaniru.

Kā viņš to spēja?

Pienācis pie pakritušā, Vanirs sacīja: Tava neizglītotība tevi pieviļ, cilvēciņ. Tu nesaproti, par ko runā. Man ir sāpīgi iedomā­ties, ka tu esi izvēlēts, lai stātos Vrēla vietā, ka tu esi iemitināts viņa mājoklī, ka tev ir tas gods kalpot Sērojošajam Zintniekam… Elfs papurināja galvu. Man metas nelaba dūša, ka tādi pagodi­nājumi tiek kādam tik necienīgam. Tu pat nesaproti, kas ir maģija un kā tā darbojas.

Eragona dusmas uzbangoja ar jaunu spēku. Ko gan tādu, viņš sacīja, es esmu izdarījis, lai tu mani ienīstu? Vai tad tu justos labāk, ja nebūtu Jātnieka, kas spētu stāties pretī Galbato­riksam?

- Manam viedoklim nav īpašas nozīmes.

- Tiesa, tomēr es to labprāt uzklausītu.

- Klausīšanās, Nuala rakstīja savā vīstoklī "Sasaukšanās", ir ceļš uz viedumu tikai tad, ja tā izriet no apzināta lēmuma, nevis uztveres spējas trūkuma.

- Vanir, runā skaidru valodu un vienkārši atbildi man!

Vanirs dzestri pasmaidīja. Kā pavēlēsi, Jātniek. Pieliecies tuvāk, lai tikai Eragons dzirdētu viņa kluso balsi, elfs sacīja: Astoņdesmit gadu garumā kopš Jātnieku sakāves mums nebija ne mazāko cerību uz uzvaru. Mēs izdzīvojām, slēpdamies ar viltus un maģijas palīdzību, bet tas ir īslaicīgs glābiņš, jo pienāks brīdis, kad Galbatorikss būs gana spēcīgs, lai dotos karagājienā pret mums un satriektu mūsu aizsardzību. Tad, kad mēs jau bijām samierinājušies ar nenovēršamo likteni, Broms un Džeods izglāba Safiras olu un atkal parādījās cerība pieveikt nešķīsto viltvārdi. Tu vari iedomāties, kāds prieks un gaviles te valdīja! Mēs apzinājā­mies, ka jaunajam Jātniekam, lai stātos pretī Galbatoriksam, būs jābūt varenākam par visiem saviem priekštečiem, varenākam par pašu Vrēlu. Un kā mūsu pacietība tiek atalgota? Ar vēl vienu cil­vēku, tādu pašu kā Galbatorikss. Vēl ļaunāk… ar kropli. Brīdī, kad tu, Eragon, pieskāries Safiras olai, tu pazudināji mūs visus. Tāpēc nebrīnies, ja mēs nepriecājamies par tavu klātbūtni. Vanirs pie­skārās lūpām ar īkšķi un rādītājpirkstu, tad apgāja apkārt Erago­nam un atstāja apmācību lauku, pamezdams Eragonu guļam zemē.

Viņam ir taisnība, Eragons nodomāja. Es neesmu īpaši piemē­rots šim uzdevumam. Jebkurš no šiem elfiem, pat Vanirs, kļūtu par labāku Jātnieku nekā es.

Safira padarīja saikni starp abiem plašāku. Eragons juta, ka pūķī kūsā dusmas. Vai tu, Eragon, tik zemu vērtē manu spriest­spējui? Tu aizmirsti, ka tad, kad es biju olā, Arja mani parādīja ikvienam no šiem elfiem tāpat kā neskaitāmiem vārdenu bēr­niem bet es noraidīju tos visus. Es neizvēlētos par Jātnieku kādu, kurš nespētu palīdzēt tavai, manai un elfu rasei, jo visām trijām ir kopīgs liktenis. Tu esi īstā persona īstajā vietā un īstajā laikā. Nekad to neaizmirsti.

Ja arī tā bija, jauneklis iebilda, tad pirms Durza mani ievai­noja. Tagad es mūsu nākotnē redzu vien tumsu un ļaunumu. Es nepadošos, bet mani māc bažas, ka mums var neizdoties. Var­būt mūsu uzdevums nav gāzt Galbatoriksu, bet gan sagatavot ceļu nākamajam Jātniekam, kuru izvēlēsies kāda no atlikušajām olām.

Atgriezies pie Telnēras kraujas, Eragons sastapa Oromisu sēžam pie galda namiņā un ar melnu tinti gleznojam ainavu tikko pabeigta vīstokļa apakšmalā.

Eragons paklanījās un nometās uz ceļa. Skolotāj.

Pagāja apmēram stundas ceturksnis, kamēr Oromiss pabeidza izzīmēt skuju pušķīšus greiza kadiķa zaros, nolika tintnīcu sāņus, izskaloja sabuļa spalvas otiņu māla podiņā ar ūdeni un tad vērsās pie Eragona ar vārdiem: Kāpēc tu ieradies tik agri?

- Piedod, ka traucēju tevi, taču Vanirs nodarbības vidū aizgāja no laukuma, un es nezināju, ko citu darīt.

- Kāpēc Vanirs aizgāja, Eragon-vodhrl

Oromiss salika rokas klēpī, un Eragons izstāstīja par sadursmi, pabeigdams atzīšanos ar atvainošanos: Man nevajadzēja zaudēt savaldīšanos, tomēr es to zaudēju, tāpēc izskatījos jo smieklīgāk. Es esmu pievīlis tevi, skolotāj.

- Esi gan, piekrita Oromiss. Pat ja Vanirs tevi apvainoja, tev nebija nekāda iemesla atbildēt ar to pašu. Tev, Eragon, ir jāiemācās labāk valdīt pār savām jūtām. Tu vari zaudēt dzīvību, ja kaujas laikā ļausi dusmām aptumšot veselo saprātu. Turklāt šādas bērnišķības ir kā medusmaize tiem elfiem, kam tu nepatīc. Mūsu rīcībai ir jābūt smalkākai, tajā nedrīkst būt šādas kļūdas.

- Piedod, skolotāj. Tas vairs neatkārtosies.

Likās, ka Oromiss ir noskaņots pagaidīt, līdz pienāks brī­dis, kad viņi kā vienmēr nodarbosies ar Rimgaru, tāpēc Eragons izmantoja iespēju un pajautāja: Kā Vanirs spēja izmantot maģiju bez vārdiem?

- Vai tiešām? Iespējams, kāds cits elfs nolēma izpalīdzēt viņam.

Eragons papurināja galvu. Pirmajā dienā, kad mēs ieradā­mies Elesmērā, es redzēju, kā Islanzadi izsauc puķu lietu, vien­kārši sasitot plaukstas. Un Vanirs teica, ka es nesaprotot, kā darbojas maģija. Ko viņš ar to gribēja teikt?

- Tu atkal, Oromiss rezignēti noteica, mēģini izprast to, kam vēl neesi gatavs. Tomēr, ņemot vērā mūsu apstākļus, es nevaru tev liegt izskaidrojumu. Tikai zini vienu: to, ko tu jautā, parasti nemāca Jātniekiem un nemāca arī mūsu magiem, pirms viņi ir apguvuši visus citus maģijas veidus, jo šis ir maģijas un senvalodas patiesās būtības noslēpums. Tie, kuriem šis noslēpums ir atklāts, var iegūt milzu spēku, tas tiesa, tomēr arī risks ir mil­zīgs. Skolotājs uz mirkli apklusa. Kā senvaloda ir saistīta ar maģiju, Eragon-vodhr?

- Senvalodas vārdi spēj atbrīvot ķermenī uzkrāto enerģiju un tādējādi iedarbināt burvestību.

- Tātad tu gribi teikt, ka noteiktas skaņas, noteiktas gaisa vibrācijas kaut kā ierosina šo enerģiju? Skaņas, ko var izraisīt jebkura dzīva radība vai lieta?

- Jā, skolotāj!

- Vai tas neliekas mazliet absurdi?

Eragons apjucis atbildēja: Tam, ka tas varētu likties absurdi, nav nekādas nozīmes, skolotāj! Tas vienkārši tā ir. Vai tad es varu uzskatīt par absurdu Mēness pieaugšanu un dilšanu vai gadalaiku maiņu, vai to, ka putni ziemā dodas uz dienvidiem?

- Protams, ne. Bet kā visnotaļ parasta skaņa spēj paveikt kaut ko tik neaptveramu? Vai īpaši skaņas augstuma un skaļuma sako­pojumi tiešām spēj ierosināt reakcijas, kas ļauj mums izmantot enerģiju tā, kā vēlamies?

- Un tomēr tās spēj.

- Skaņa nevalda pār maģiju. Svarīgi ir nevis izteikt vārdu vai to virkni senvalodā, svarīgi ir nodomāt tos senvalodā. Oromiss pamāja ar plaukstu, un uz tās parādījās zeltaina liesma. Nāka­majā mirklī tā pagaisa. Tiesa, ja vien stāvoklis neliek ķerties pie šī paņēmiena, mēs cenšamies izrunāt buramvārdus skaļi, lai kāda juceklīga doma neizjauktu iecerēto burvestību šāda iespēja apdraud pat vispieredzējušākos maģijas zinātājus.

Šī atklāsme satrieca Eragonu. Viņš atcerējās, kā reiz teju noslīka Kostamernas ezera ūdenskritumā, jo nespēja izmantot maģiju tāpēc, ka visapkārt bija ūdens. Ja es būtu zinājis, ka bur­vestību var izsaukt ar domām, es toreiz būtu spējis izglābties pats, viņš nodomāja. Skolotāj, jauneklis sacīja, ja skaņa neietekmē maģiju, kāpēc to spēj domas?

Oromiss pasmaidīja. Tiešām, kāpēc? Gribu uzsvērt mēs paši neesam maģijas avots. Maģija var pastāvēt pati par sevi neat­karīgi no burvestībām. Tādas, piemēram, ir maldugunis purvos pie Arougsas, sapņu aka Mani alās, kas atrodas Beoru kalnos, vai Eoamas lidojošais kristāls. Šāda mežonīga maģija ir bīstama, neparasta un bieži stiprāka par to, ko spējam izsaukt mēs.

Pirms daudziem jo daudziem gadu tūkstošiem visa maģija bija šāda. Lai to izmantotu, bija nepieciešama vien spēja sajust maģiju ar prātu un bez šādas spējas tu nemaz nevari kļūt par magu -, kā arī vēlēšanās un spēks, lai to izmantotu. Bez sakārtotības, ko maģijai piešķir senvaloda, burvji nespēja savaldīt savu talantu un tādējādi atbrīvoja neskaitāmus lāstus, kas nogalināja tūkstošus. Pamazām viņi atklāja, ka ieceres nosaukšana tālaika valodā ļauj sakārtot domas un izvairīties no bīstamām kļūdām. Taču arī šis paņēmiens nebija drošs. Tad notika briesmīga nelaime, kas teju iznīcināja visas dzīvās būtnes pasaulē. Mēs zinām par šo noti­kumu no vīstokļu atliekām, kas saglabājušās no tiem laikiem, taču nezinām, kas izmantoja liktenīgo burvestību. Manuskripti stāsta, ka pēcāk rase, ko dēvēja par Pelēko Cilti tie nebija elfi, mēs tobrīd bijām pārāk jauni -, sakopoja visas savas zināšanas un radīja, iespējams, diženākos buramvārdus pasaules vēsturē. Pelēkā Cilts kopīgiem spēkiem pārvērta pašu maģijas dabu. Viņi panāca, ka Pelēkās Cilts valoda senvaloda spēj valdīt pār to, ko burvestība paveic… tā spēja ierobežot maģiju tā, ka, piemēram, ja tu pateici "durvis, aizdedzieties", bet nejauši paskatījies uz mani un nodomāji par mani, maģija tomēr aizdedzināja durvis, nevis mani. Un vēl Pelēkā Cilts piešķīra senvalodai divas īpašas iezīmes tas, kurš runā šajā valodā, nespēj melot, un senvaloda spēj aprakstīt lietu patieso būtību. Kā viņi to paveica, ir un paliek noslēpums.

Manuskriptos, elfs turpināja, var atrast divus dažādus viedokļus par to, kas notika ar Pelēko Cilti, kad šis milzu darbs bija pabeigts, taču rodas iespaids, ka šie buramvārdi izsūca visu tās spēku un pārvērta senās varenības blāvos atspulgos. Viņi pamazām izgaisa, izvēlēdamies palikt savās pilsētās, līdz akmeņi sabirza putekļos, vai atrada dzīvesdraugus starp jaunākām rasēm, tā pagaistot mūžības tumsā.

- Vai tas nozīmē, Eragons vaicāja, ka vēl arvien ir iespē­jams izmantot maģiju bez senvalodas?

- Kā tad Safira, tavuprāt, spēj spļaut uguni? Un tu taču pats stāstīji, ka viņa neizmantoja vārdus, lai pārvērstu Broma kapu dimantā vai lai svētītu meitenīti Farthendurā. Pūķu prāts atšķi­ras no mūsējā; tam nav vajadzīga aizsardzība no maģijas. Viņi nespēj to izmantot apzināti, izņemot uguns spļaušanu, bet, ja pūķis ir apveltīts ar maģijas talantu, tā spēks var būt neaptve­rams… Eragon, tu izskaties satraukts. Kas noticis?

Eragons palūkojās lejup uz plaukstām. Ko tas nozīmē man, skolotāj?

- Tas nozīmē, ka tu turpināsi apgūt senvalodu, jo ar tās palī­dzību tu vari paveikt to, kas citādi būtu pārāk sarežģīti vai bīs­tami. Tas nozīmē, ka pat tad, ja esi sasiets un tev ir aizbāzta mute, tu spēsi izmantot maģiju, lai atbrīvotos, kā to izdarīja Vanirs. Tas nozīmē, ka tad, ja tevi sagūstītu un sazāļotu tā, ka tu nespētu atcerēties senvalodu, jā, pat tad tu spētu lietot burvestības, bet tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja. Un tas nozīmē, ka tad, ja tu vēlētos ar burvestību izraisīt darbību, kam nav nosaukuma senvalodā, tu to spētu. Elfs apklusa. Taču piesargies no kārdinājuma likt šīs spējas lietā. Pat viedākie starp mums nevēlas ar tām spēlēties, jo bīstas no nāves vai vēl kā ļaunāka.

Nākamajā rītā un arī visos turpmākajos rītos, kamēr Era­gons uzturējās Elesmērā, viņš cīnījās ar Vaniru, taču vairs nekad nezaudēja savaldīšanos, lai ko elfs teiktu vai darītu.

Turklāt Eragons nolēma netērēt enerģiju šai sāncensībai. Mugura sāpēja arvien biežāk, brīžam likās, ka jauneklis neizturēs. Plosošās lēkmes padarīja ķermeni jutīgāku; darbības, kas iepriekš neradīja nekādas grūtības, tagad reizēm beidzās, sāpēs lokoties uz zemes. Sāpju eksplozijas sāka izraisīt pat Rimgars, jo īpaši tagad, kad vingrinājumi bija kļuvuši grūtāki. Bija reizes, kad vienā dienā viņam nācās pārciest trīs četras lēkmes.

Eragona sejā ievilkās asas līnijas. Jauneklis gāja, smagi ceļot kājas, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas, jo viņš mēģi­nāja saglabāt spēkus. Skaidri domāt un sekot Oromisa nodar­bībām kļuva arvien grūtāk, turklāt sāka parādīties pārrāvumi atmiņā, kad viņš neatcerējās, ko darīs. Brīvajā laikā Eragons atsāka darboties ar Orika gredzenu, labprātāk sakopodams visu uzmanību uz mulsinoši savītajiem gredzeniem, nevis domādams par veselības stāvokli. Kad Safira bija kopā ar Jātnieku, pūķis uzstāja, lai jauneklis visur dotos jāšus viņa mugurā. Viņa darīja visu iespējamo, lai Eragons justos ērti un piepūlētos pēc iespējas mazāk.

Kādu rītu, turēdamies pie Safiras kakla dzelkšņa, Eragons ierunājās: Es izdomāju jaunu nosaukumu savām sāpēm,.

Un kāds tas būtu ?

Izdzēsējas. Jo tad, kad uznāk lēkme, viss pārējais beidz pastā­vēt. Nav nedz domu, nedz sajūtu. Tikai alkas paglābties no sāpēm. Ja Izdzēsējas ir gana stipras, tās atņem mums visu, kas mēs esam, līdz padara par radījumiem, kas ir primitīvāki par dzīvniekiem, kam ir tikai viena vienīga vēlme un mērķis paglābties.

Labs vārds.

Safira, es tūlīt sabrukšu. Kā vecs zirgs, kas aparis pārāk daudz lauku. Turi mani ar savu prātu, citādi es aizklīdīšu zūdībā un aizmirsīšu, kas esmu.

Es tevi nekad neatlaidīšu.

Drīz pēc tam Eragonu piemeklēja trīs sāpju lēkmes viena, cīnoties ar Vaniru, un vēl divas, izpildot Rimgaru. Kad viņš atri­tinājās no kamola, kurā bija sāpēs savilcies, Oromiss sacīja: Era­gon, saku vēlreiz: tev ir jāuzlabo līdzsvars.

Eragons papurināja galvu un tik tikko dzirdamā balsī novai­dējās: Nē. Jauneklis sakrustoja rokas, lai nebūtu redzams, kā tās dreb.

- Ko tu teici? -Nē.

- Eragon, piecelies un mēģini vēlreiz.

- Nē! Pildi tos vingrojumus pats! Es neko nedarīšu.

Oromiss notupās līdzās Eragonam un uzlika vēsu plaukstu uz jaunekļa vaiga. Neatraudams roku, viņš paskatījās uz Eragonu ar tādu sirsnību, ka jauneklis saprata, cik dziļa ir elfa līdzjūtība. Ja tas būtu iespējams, Oromiss labprāt uzņemtos Eragona sāpes, lai atvieglotu baisās ciešanas. Nezaudē cerību, Oromiss sacīja. Nekad nezaudē cerību. Likās, ka no elfā plaukstas Eragonā ieplūst jauni spēki. Mēs esam Jātnieki. Mēs stāvam starp gaismu un tumsu un gādājam, lai abas būtu līdzsvarā. Neziņa, bailes, naids tie ir mūsu ienaidnieki. Cīnies pret tiem ar visiem spē­kiem, citādi mēs paliksim zaudētājos. Elfs piecēlās un pastiepa roku Eragonam. Tagad celies, Ēnkāvi, un pierādi, ka spēj būt pārāks par miesas instinktiem!

Eragons dziļi ieelpoja un, saviebdamies no piepūles, atspiedās uz vienas rokas. Viņš spēja notupties, tad, mirkli nogaidījis, pie­slējās stāvus un ieskatījās Oromisam acīs.

Elfs uzmundrinoši pamāja.

Eragons nebilda ne vārda, pirms bija pabeidzis Rimgaru. Tad, dodoties uz upīti, lai nomazgātos, viņš ierunājās: Skolotāj?

- Jā, Eragon?

- Kāpēc man ir jāpacieš šī spīdzināšana? Tu varētu izmantot maģiju, lai dotu man vajadzīgās iemaņas, lai izveidotu manu ķer­meni tāpat, kā jūs veidojat kokus un augus.

- Jā, es to spētu, taču, ja es to izdarītu, tu nesaprastu ne to, kā ieguvi savu ķermeni, ne savas spējas, ne to, kā tās uzturēt. Tajā ceļā, kas tev, Eragon, ejams, nav taisnāko taku.

Eragons ienira strautiņā, un pār viņa ķermeni sāka plūst ledains ūdens. Jauneklis pabāza galvu zem ūdens un pieķērās pie akmens, lai straume viņu neaiznestu. Viņš gulēja izstiepies un jutās kā bulta, kas šķeļ ūdeni.