Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

7. NODAĻA VĒTRAS NAKTS * REDZAMA SPĀNIJA UN ĀFRIKA * SASVEICINĀŠANĀS AR MAJESTĀTISKO SVEŠINIEKU * HĒRAKLA STABI * G1BRALTĀRAS KLINTS * APNICĪGA ATKĀRTOŠANĀS * «KARALIENES KRĒSLS» * SLEPENO ALU DĪVAINĪBAS * GIBRALTĀRA APKALPE * PRIVĀTA EKSKURSIJA UZ ĀFRIKU * IZAICINĀM MAURU GARNIZONU (UN PALIEKAM DZĪVI) * RĀJIENS PAR IEDOMĪBU * PIESTĀJAM PIE MAROKAS IMPĒRIJAS KRASTIEM

Vesela nedēļa izmisīgā cīņā ar vētrā sakultu, trakojošu jūru; nedēļa ar nepārtrauktu jūrasslimību, tukšiem saloniem, pamestiem, šļakatu samērcētiem klājiem — tādu šļakatu, ka kuģa skursteņi līdz pašai augšai pārklājušies ar biezu balta sāls kārtu; vesela nedēļa, kad dienā vajadzēja drebināties glābšanas laivu un stūres mājas aizvēnī, bet vakarā smakt līdz griestiem piedūmotā smēķētavā trokšņainā domino spēlē.

Pēdējā no septiņām naktīm vētra plosījās visnegantāk. Pērkona grandoņas nebija, troksnis cēlās no viļņu sišanās pret kuģi, no vēja ārprātīgās gaudošanas takelāžā, no putu šļakstiem pret iluminatoriem. Kuģis cēlās arvien augstāk un augstāk, likās, līdz pašām debesīm, tad apstājās uz mirkli, kas šķita ilgstam mūžību, un pēc tam stāvus gāzās lejup bezdibenī. Šļakatu siena nošķīda pār klājiem kā lietusgāze. Melna tumsa visapkārt. Retumis debesi pāršķēla dreboša, ugunīga zibens svītra, tā atklāja skatienam bezgalīgo, bangojošo okeānu tur, kur nupat vēl nebija nekā, lika tumšajai takelāžai sudrabaini iemirdzē­ties un izgaismoja cilvēku sejas rēgainā bālumā!

Bailes izdzina uz klāja daudzus, kas parasti vairījās no skarba vēja un šļakatām. Daži domāja, ka kuģis šo nakti nepārdzīvos, un viņiem likās mazāk drausmīgi uzturēties ārā, vētrā un draudošās briesmas redzēt, nekā būt ieslodzītiem kapenēm līdzīgajās, vāji apgaismotajās kajītēs un iztēloties šausmas, kas plosās jūrā. Un, reiz iznākuši uz klāja, kur varēja savām acīm skatīt, kā kuģis cīnās ar vētras pārvarīgo spēku, dzirdēt vēja aurus, izjust saltās šļakatas, zibens uzliesmojuma brīžos ieraudzīt neaprakstāmi vareno kopainu, viņi jutās mežonīga, neaprak­stāma pārdzīvojuma sagūstīti un palika uz klāja. Tā bija drausmīga nakts — un ļoti, ļoti gara nakts.

Visi izbira uz klāja pulksten septiņos jaukajā 30. jūnija rītā, jo bija paklīduši vēsts, ka redzama zeme! Tik sen nebija piedzīvots priecīgais brīdis redzēt atkal visu kuģa saimi uz klāja, kaut gan līksme, kas staroja sejās, tikai daļēji spēja noslēpt ilgajās vētras dienās iegrauzušās izciesto pārdzīvojumu pēdas. Taču dzidrais, spirgtais rīts drīz vien iededza prieku vienaldzīgajās acīs, ielēja jaunu sparu jūrasslimības novārdzinātajos augumos. Ai, bija vēl spēcīgāks stimuls: izmocītajiem dzīves pabērniem bija lemts 110 jauna ieraudzīt svētītu zemil Un redzēt zemi nozīmēja gandrīz to pašu kā atgriešanos dzimtajā pusē, ap kuru saistījās visas viņu domas.

Jau pēc stundas mēs ieslīdējām Gibraltāra šaurumā, pa labi no mums pacēlās augstie, netīri dzeltenie Āfrikas kalni, kam pakāje slēpās zilā dūmakā, bet virsotnes ienira mākoņos — gluži kā Svētajos rakstos teikts: «un tumsa bija pār dzi|umiem». Man šķiet, tas būs teikts par šo Āfrikas daļu. Pa kreiso roku slējās senās Spānijas robainās granīta klintis. Šaurākajā vietā Gibraltārs ir tikai trīspadsmit jūdžu plats.

Gar Spānijas krastu nelielās atstarpēs rēgojās seni ērmota izskata akmens torņi; mēs nodomājām, ka tie ir no mauru laikiem, un tikai vēlāk uzzinājām, ka esam aplam domājuši. Senos laikos marokāņu pirāti sirojuši savās laivās gar Spānijas piekrasti, gaidot izdevību izcelties malā, tad iebrukuši spāņu ciemos un nolaupījuši visas daiļās sievietes, ko izdevies atrast. Tajos laikos tā bijusi varen iecienīta un ienesīga nodarbošanās, kurai nodevušies daudzi. Tālab spāņi uzcēluši kalnos sargtorņus, lai stingrāk varētu novērot marokāņu spekulantus.

Āfrikas piekrastes ainava jūras vienmuļībā nogurušajām acīm likās gaužām skaista, un pamazām visa kuģa saime atguva dzīvesprieku un jautrību. Taču, kamēr mēs apbrīnojām kalnu virsotnes zem mākoņu cepurēm, mums pēkšņi atklājās cita, daudz brīnišķīgāka aina, kas pievilka visu skatienus kā magnēts — majestātisks kuģis, kurā cita virs citas pletās daudzas buras, līdz izskatījās, it kā tur būtu tikai viena milzīga, vēja piepūsta bura. Kuģis lidoja pa viļņiem kā liels putns. Āfrika un Spānija bija aizmirstas. Visu uzmanība pievērsās skaistajam, svešajam kuģim. Kamēr mēs visi, acu nenolaiduši, lūkojāmies, kā kuģis lepni traucas mums garām, ieraudzījām mastā plīvojam zvaigžņoto un svītroto karogul Ātrāk par domu gaisā uzlidoja cepures un «urrā!» saucieni. Pirms tam kuģis likās skaists, tagad tas bija kļuvis žilbinošs. Daudzi mūsu vidū pirmoreiz izjuta, cik liela atšķirība ir skatīties uz dzimtenes karogu savās mājās un ieraudzīt to svešā zemē. To ieraudzīt nozīmē redzēt dzimteni ar visu, kas pie tās pieder, un šī izjūta spēj saviļņot veselu upi remdenu asiņu!

Tuvojāmies leģendārajiem Hērakla stabiem, un drīz tālumā kļuva redzams Āfrikas stabs — liels, vecs kalns ar granītšķautņainu virsotni, saukts «Mērkaķu kalns». Otrs stabs — Gibraltāra klints — vēl nerādī­jās. Senās tautas ticēja, ka Hērakla stabi iezīmē navigācijas pēdējo punktu un pasaules galu un malu. Informācija, kas nebija seno tautu rīcībā, bija ļoti plaša. Pat pravieši sarakstīja grāmatu pēc grāmatas, vēstījumu pēc vēstījuma, ne ar rakstu galiņu nenorādot uz to, ka okeāna mūsu pusē atrodas milzīgs kontinents, un to nu praviešiem gan, pēc manām domām, vajadzēja zināt.

Pēc maza brītiņa mūsu acu priekšā majestātiski iznira vientuļa, milzīga klinšu blīva, kas šķita atrodamies pašā šauruma vidū, no visām pusēm jūras viļņu apskalota, un mums nebija nepieciešams pasauli apceļojis papagailis, kas pateiktu, ka redzam Gibraltāru. Vienā karaļ­valstī nevarēja būt divas tādas klintis.

Gibraltāra klints ir apmēram pusotras jūdzes gara, pēc mana acumēra, 1400 līdz 1500 pēdu augsta un pamatnē apmēram ceturtdaļ- jūdzes plata. Viens klints gals un sāns izceļas no jūras gluži kā mājas siena, bet otrs ir tik nelīdzens un kraujš, ka jebkurai armijai būtu gaužām grūti pa to uzrāpties. Šās stāvās sienas pakājē atrodas vaļņa iejoztā Gibraltāras pilsēta, pareizāk sakot, tā aizņem daļu stāvās šķautnes. Visur, kur vien acis rāda, rēgojas ar lielgabaliem sētin nosēti nocietinājumi. Iespaidīga aina — no visiem aspektiem. Klints izstumta jūrā šauras, smilšainas, lēzenas zemes joslas galā un izskatās kā māla pika uz akmens plātnes. Daži simti jardu šā līdzenuma klints pakājē pieder angļiem, tālāk, šķērsām pāri zemes strēlei, no Atlantijas okeāna līdz Vidusjūrai ir «neitrālā zona»— apmēram trīssimt jardu plata josla, kas piederīga abām ieinteresētajām pusēm.

«Vai uz Parīzi brauksiet caur Spāniju?» Pārbraucienā no Feijalas uz Gibraltāru šis jautājums uz kuģa dienu un nakti bija visiem mutē, un man šķita, ka neviens teikums man nekad nav tik ļoti apnicis kā šis vienveidīgais vārdu salikums un arī mana atbilde: «Nezinu.» Pēdējā mirklī sešiem vai septiņiem pasažieriem pietika rakstura stingrības izvēlēties šādu maršrutu, viņi aizceļoja, un es uzreiz jutos atvieglots, jo nu iespēja bija nokavēta uz visiem laikiem un es varēju nesteidzīgi savā prātā izlemt, ka nebraukšu. Man laikam ir milzīgi daudz prāta, jo dažkārt vajadzīga vesela nedēļa, lai es sava prāta apcirkņos varētu sameklēt īsto lēmumu.

Taču no likteņa likstām izbēgt nav iespējams. Vēl Spānijas nedienas nebija beigušās, kad mums uzkrita jauna nelaime — Gibraltāra gidi mums uzbruka ar neskaitāmas reizes atkārtotu teiksmu, kura pat pirmajā reizē nespēja aizskart dziļākās dvēseles stīgas: «Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot prom no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolai­duši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai ari palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.»

Ēzeļu un mūļu mugurā mēs jādelējām pa šaurajām, stāvajām ieliņām un apmeklējām apakšzemes galerijas, ko angļi izspridzinājuši klintī. Šīs galerijas līdzinās plašiem dzelzceļa tuneļiem; uz pilsētu un jūru no piecu sešu simtu pēdu augstuma bargi noraugās nelielās atstarpēs uzstādīti spēcīgi lielgabali. Galerijas ir ap jūdzi garas, un to izveidošana droši vien prasījusi milzu naudu un darbu. Lielgabali kontrolē pussalu un abu jūru ostas, taču īpašas vajadzības pēc tiem nav, jO tikpat neviens karaspēks nespētu uzrāpties pa stāvo klints sienu. Toties pa lielajām šaujamlūkām atklājas brīnišķīgi skati uz jūru. No kādas klintscilnl izdobtas lielas istabas, kur lielgabali aizstāja mēbeles un šaujamlūkas logus, bija redzams kalns, un viens kareivis sacīja:

— Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot projām no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolaiduši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai arī palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.

Pašā Gibraltāra virsotnē mēs pakavējāmies diezgan ilgi, jo mūļi bija piekusuši. Uz to viņiem bija pilnas tiesības. Armijas ceļš bija labs, tomēr ļoti stāvs un krietni garš. No šaurā ciļņa pavērās lielisks skats; kuģus, kas, no turienes raugoties, izskatījās kā sīksīciņas rotaļu laiviņas, tālskatis pārvērta atkal cēlos jūras kuģos; ar šiem pašiem teleskopiem varēja skaidri saskatīt piecdesmit, pat sešdesmit jūdžu tālus kuģus, kurus ar neapbruņotu aci vispār nebija iespējams ieraudzīt. Lejā vienā pusē no mums atradās milzums lielgabalu bateriju, otrā — tikai jūra.

Kamēr es, uz vaļņa ērti atlaidies, atpūtos, ļaudams brīnum tīkamajai vējpūtai atvēsināt manu pārkarsušo galvu, pie mums pienāca kādas citas tūristu grupas pakalpīgais gids un sacīja:

— Senjor, to augsto kalnu tur dēvē par Karalienes Krēslu …

— Ser, es esmu nabaga bārenis svešā zemē. Pažēlojiet mani! Nemokiet, NEMOKIET mani šodien vairs ar to NOLĀDĒTO veco leģendu!

Tā — biju atkal lietojis spēka vārdus, kaut gan esmu nozvērējies to nekad vairs nedarīt; bet šis izaicinājums bija lielāks, nekā cilvēks spēj izturēt. Ja jums tas uzbruktu brīdī, kad visapkārt plešas Spānijas un Āfrikas brīnišķīgā panorāma, bet pie kājām zilā Vidusjūra, un jūs gribat klusībā skatīties un skurbt šajā skaistumā, jūs varbūt būtu lādējies vēl negantāk nekā es.

Gibraltārs izturējis daudzus smagus aplenkumus, viens no tiem ilga gandrīz četrus gadus (tas beidzās nesekmīgi), un angļiem izdevās cietoksni ieņemt vienīgi ar viltu. Visbrīnumainākais ir tas, ka vispār kādam jel kad varēja ienākt prātā trakā doma ieņemt Gibraltāru triecienā; un tomēr tas vairākkārt ir mēģināts.

Pirms divpadsmit gadsimtiem cietoksni pārvaldīja mauri, un vēl tagad pilsētas vidū stāv drūma, veca pils ar apsūnojušiem aizsargvaļ- ņiem un senaizmirstos aplenkumos un kaujās iedragātām sienām.

Pirms kāda laika klinti aiz pils atklāja slēpni, kurā atrada brīnišķīgi izstrādātu zobenu un senlaicīgas bruņas, ko neviens arheologs nespēja identificēt, kaut gan domā, ka tās piederējušas romiešu karavīram. Romiešu ieroči un citas senlietas atrastas arī kādā alā Gibraltāra dienvidu pusē; vēsture stāsta, ka romieši šo apvidu pārvaldījuši kristīgās ēras sākumā, un šie atradumi šķiet to apliecinām.

Tai pašā alā atrasti arī cilvēku kauli, apauguši ar biezu akmens garozu, un mācīti vīri uzdrošinājušies apgalvot, ka šie cilvēki dzīvojuši ne tikai īsi pirms plūdiem, bet vēl desmit tūkstoš gadus agrāk. Var jau būt, ka tā ir, izskatās diezgan ticami, bet, tā ka minētas personas izteikties vairs nespēj, tad sabiedrība par tām arī sevišķi neinteresējas. Šajā alā atrastas arī pārakmeņojušās tādu dzīvnieku paliekas, kādi vēl šobaltdien dzīvo Āfrikā, bet, cik vien tālu cilvēku atmiņa sniedzas, nekad nav dzīvojuši nevienā Spānijas apvidū, izņemot vientuļo Gibraltāra klinti! Tādēļ pastāv hipotēze, ka jūras šauruma vietā starp Gibraltāru un Āfriku kādreiz bijusi sauszeme, bet neitrālajā zemienē starp Gibraltāru un Spānijas pakalniem viļņojis okeāns un ka uz Gibraltāru atklīdušie Āfrikas dzīvnieki (varbūt salasīt akmeņus — to šeit ir daudz) lielās katastrofas laikā tikuši atgriezti no dzimtajām vietām. Āfrikas pakalni otrpus šauruma čum un mudž no pērtiķiem, un arī uz Gibraltāra klints pastāvīgi dzīvojuši pērtiķi, kuru nav nekur citur Spānijā! Interesanta viela pārdomām.

Gibraltārā stāv angļu garnizons, kurā ir 6000 līdz 7000 vīru, tādēļ ik uz soļa redzami formas tērpi gan koši sarkanā krāsā, gan sarkani ar zilu, mirdzoši balts ikdienas ietērps un ērmīgie, īsie skotu bruncīši, kas nesniedzas ne līdz ceļgaliem; netrūkst melnacainu spāņu meiču un plīvuriem aizsegušos mauru skaistuļu (es pieņemu, ka tās ir skaistules) no Tarifas; platbikšainu tirgoņu no Fesas ar turbāniem notītām galvām; musulmaņu klaidoņu garos paltrakos — noskrandušu, baskājainu — no Tetuānas un Tanžeras — gan brūnu, gan dzeltenu, gan melnu kā melnākā tinte; ebreju no visām pasaules malām — kaftānos, benītēs un šaurpurnu čībās, gluži tādu pašu, kādus redzam gleznās un teātri un kādi tie bija pirms trīstūkstoš gadiem. Tādēļ viegli iedomāties, ka tādai ciltij (nezinu, kādēļ gribas mūsu svētceļniekiem piešķirt šo vārdu, jo tie pa šīm svešajām zemēm drasē nekārtīgā barā ar īsti indiānisku pašapmierinātības un neatkarības izteiksmi sejā) kā mūsējā, kas salasījusies no piecpadsmit vai sešpadsmit štatiem, šodien, noraugoties šajā košajā modes panorāmā, patiesi bija ko redzēt.

Runājot par svētceļniekiem, jāpiebilst, ka mūsu vidū ir daži cilvēki, kas reizēm kļūst nepanesami. Taču šajā sarakstā es neieskaitu Orākulu. Jāpaskaidro, ka Orākuls ir nekaitīgs vecs ēzelis, kas ēd par četriem un izskatās gudrāks, nekā visa Francijas akadēmija kopumā būtu tiesīga izskatīties, un nekad nelieto vienzilbes vārdus, ja spēj iedomāties kādu garāku vārdu, un gandrīz nekad nezina neviena sava garā vārda nozīmi, nedz ari īsto reizi, kad to lietot; tomēr tas viņu nebūt netraucē izteikt savu spriedumu par vissarežģītākajiem tematiem un dziļā pašpārliecībā tos pamatot ar neeksistējošu autoru citātiem, bet, ja beidzot tiek piespiests pie sienas, viņš nekavējoties apmet jautājumu otrādi, apgalvo, ka tieši to viņš visu laiku sacījis un uzbrūk jums ar jūsu pašu argumentiem, tikai pārfrāzē tos sarežģītos, nesakarīgos vārdos un sviež jums tos acis kā savas oriģinālidejas. Viņš izlasa nodaļu ceļvedi, savā vājajā atmiņā sajauc faktus un dodas meklēt upuri, kuram šo jucekli iegalvot kā gudrību, kas viņa smadzenēs pūžņojusi gadu desmitiem un ko viņš ieguvis koledžā no sen mirušiem autoriem, kuru darbus vairs neizdod. Šorīt, brokastis ēdot, viņš pamāja uz logu un teica:

— Vai redzat to kalnu Āfrikas krastā? Tas ir viens no Herkilesa stabiem, tā sakot, un tur blakām ir viņa ultimāts.

— Ultimāts nav slikts vārds, bet abi stabi neatrodas vienā pusē šaurumam.— (Sapratu, ka viņu maldinājis kāds neskaidrs teikums ceļvedī.)

— Nu, to jau neizšķirsim mēs — ne jūs, ne es. Daži autori apgalvo, ka tā ir, daži domā citādi. Vecais Gibons neraksta par tiem nekā — vis­pār nepiemin — Gibons allaž tā mēdz darīt, kad nonāk strupceļā, bet ko, piemēram, saka Rolamptons, ko viņš saka? Viņš, reku, saka, ka abi esot vienā pusē blakām, un Trinkuliāns, un Sobasters, un Sirakuss, un Langomarganbls . . .

— Pietiks, pietiks . . . gana būs. Ja jūs tik veikli sākat izgudrot autorus un apliecinājumus, man vairs nav ko teikt. Lai paliek abi vienā pusē.

Mēs nedusmojāmies uz Orākulu. Mums viņš gluži labi patīk, un mēs viņu labprāt paciešam. Bet mums uz kuģa ir viens dzejnieks un viens labdabīgs, ļoti aktīvs idiots, un tie patiesi krietni nomoka visu pārējo sabiedrību. Pirmais dāvā savus dzejoļus konsuliem, garnizonu priekš­niekiem, arābiem, holandiešiem — visiem un katram, kas vien ir ar mieru paciest šo no labas sirds uzspiesto sodību. Nekā ļauna nav, kamēr viņš dzejo, būdams uz kuģa, kaut ari vienā pusstundā uzraksta odu trakojošajam okeānam un nākamajā, negaidot krasi mainīdams tematu, «Veltījumu gailim kuģa viducī», bet par to, ka viņš ar sveicieniem no mūsu kuģa pasažieriem nosūta vienu rīmju kalumu Feijalas gubernatoram un otru Gibraltāras garnizona priekšniekam vai citām augstām amatpersonām, gan pasažieriem maz prieka.

Otrs tips, kuru pieminēju, ir jauns un zaļš, nav ne gudrs, ne izglītots, ne dzīves pieredzes skolots, taču dienās viņš tāds kļūs, ja vien spēs atcerēties atbildes uz visiem jautājumiem, ko tagad uzdod. Uz kuģa viņš iesaukts par «Jautājuma zīmi», bet biežā pielietojuma dēļ iesauka saīsināta vienkārši par «Jautājumu». Viņš jau paguvis divreiz izcelties. Feijalā viņam parādīja kalnu un pastāstīja, ka tas ir 800 pēdu augsts un 1100 pēdu garš, piebilstot, ka cauri kalnam no viena gala līdz otram ved 2000 pēdu garš un 1000 pēdu augsts tunelis. Viņš noticēja. Pārstāstīja visiem un, lasīdams no piezīmēm, diskutēja par šo tematu. Beidzot viņš tomēr it saprātīgā kārtā ņēma vērā kāda veca svētceļnieka piezīmi:

— Jā, interesanti gan — tas nu ir viens dīvains tunelis — pāris simt pēdu augstāks par pašu kalnu un aizved veselas deviņsimt pēdas otrpus kalna!

Šeit Gibraltārā viņš vajā tiešām izglītotus angļu virsniekus un uz nebēdu plātās ar Ameriku un brīnumiem, ko tā spēj paveikt. Vienam viņš centās iestāstīt, ka pietiktu ar divām amerikāņu lielgabali ai vām, lai ietriektu Gibraltāru Vidusjūrā!

Pašlaik pusducis cilvēku esam sarunājuši nelielu individuālu ekskur­siju uz sava rēķina. Mūsējie sastāda vairāk neka pusi balto pasažieru uz maza tvaikonīša, kas dodas uz godājamo mauru pilsētu Tanžeru Āfrikā. Mēs ne mirkli nešaubāmies, ka ekskursija mums sagādās daudz prieka. Citādi justies nemaz nav iespējams, traucoties pa dzirkstoša­jiem viļņiem un ieelpojot šīs saulainās zemes gaisu. Nekādas rūpes mūs nespēj nomākt. Tām nav tiesību šeit nokļūt.

Bez bažām aizslīdējām garām pat bargajam Malabata cietoksnim (Marokas sultāna citadelei), nejuzdami nekādu baiļu. Mums pretī pilnā bruņojumā un draudīgā izskatā iznāca viss garnizons, un mums tomēr nebija bail. Garnizons mums acu priekšā aizmaršēja turp un atpakaļ pa valni, bet mēs pat nenodrebējām.

Liekas, mēs vispār nepazīstam baiļu. Es apvaicājos, kā sauc Malabatas cietokšņa garnizonu, un man pateica, ka tas esot Muha­meda Ali ben Sankoma garnizons. Es ieminējos, ka nebūtu par ļaunu atsūtīt tam vēl pāris garnizonu palīgā, bet man atbildēja: nē, tā vienīgais uzdevums esot aizsargāt cietoksni, un šo uzdevumu tas veiksmīgi pildot jau divus gadus. Tas bija arguments, ko būtu velti apstrīdēt. Reputācija tomēr ir liela lieta.

Šad tad, gluži negribot, man allaž no jauna uzbrūk atmiņas par to, kā es Gibraltārā pirku cimdus. Kopā ar Denu un kuģa ārstu bijām pilsētas lielajā laukumā noklausījušies lielisku militāro orķestru kon­certu, papriecājušies par angļu un spāņu sieviešu piemīlību un modernajiem tērpiem un pulksten deviņos bijām ceļā uz teātri, kad satikām ģenerāli, tiesnesi, komodoru, pulkvedi un Savienoto Valstu pilnvaroto Amerikā, Eiropā, Āzijā un Āfrikā; viņi nāca no kluba, kur bija iegājuši, lai ar visiem tituliem parakstītos viesu grāmatā un paplicinātu ēdienkarti, un ieteica mums iegriezties mazajā veikaliņā pie Tiesu pils, kur varot nopirkt glazē cimdus. Tie esot moderni un neesot dārgi. Aiziet uz teātri ar glazē cimdiem rokā mums šķita varen eleganti, un mēs padomam paklausījām. Veikalā burvīga jauna dāma man piedāvāja zilu cimdu pāri. Es negribēju zilus cimdus, bet viņa apgalvoja, ka tie izskatīšoties ļoti skaisti tādā rokā kā manējā. Šī piezīme man gaužām gāja pie sirds. Es uzmetu slēpu skatienu savai rokai, un tā man patiesi likās itin glīts loceklis. Pielaikoju cimdu kreisajā rokā un mazliet pietvīku. Cimds man nepārprotami bija par mazu. Tomēr jutos tīkami aizkustināts, kad viņa sacīja:

— O! Pašā laikā.— Skaidri zināju, ka nav laikā.

Ņēmos stīvēt cimdu rokā no visa spēka, taču bez redzamām sekmēm. Viņa sacīja:

— Ai Redzu, ka jūs esat radis valkāt glazē cimdus, bet daži kungi velk tos rokā tik neveikli.

Šādu komplimentu nemūžam nebiju gaidījis. Pa īstam es protu vilkt rokā tikai pamatīgus briežādas cimdus. Pamēģināju vēlreiz un pār­plēsu cimdu no īkšķa gala līdz delnas vidum un — centos vainu noslēpt . .. Viņa nebeidza bārstīt komplimentus, un es biju cieši apņēmies tos nopelnīt vai mirt.

— Ol Jums ir pieredze!— (Cimds stirkšķēdams pārplīsa visā virspu­ses garumā.)— Cimds gu] kā uzliets — jums ir ļoti maza roka. Ja tas plīst, jums par to nav jāmaksā.— (Vēl viens stirkšķis pašā vidū.)— Es uzreiz redzu, ja džentlmenis prot pareizi uzvilkt cimdu. Šajā kustībā ir tāda grācija, kādu var iegūt vienīgi ar ilgu praksi.— Cimds izjuka visās šuvēs, «aizpeldēja», kā teiktu jūrnieki, āda virs pirkstu kauliņiem izšķīda, palika nožēlojamas skrandas.

Biju saklausījies pārāk daudz glaimu, lai pasviestu cimdus eņģelim atpakaļ. Biju nokārsis, apskaities, apjucis, tomēr laimīgs; man tikai briesmīgi nepatika, ka abi pārējie puiši ar tik dziļu interesi sekoja norisei. No visas sirds vēlējos, kaut viņi atrastos, piemēram, Jērikā. Jutos riebīgi, kad bezrūpīgā balsī sacīju:

— Šis der labi, pieguļ eleganti. Man patīk, ja cimds rokai pieguļ cieši. Nē, pateicos, cienītā, pateicos. Otru es uzvilkšu, kad būsim uz ielas. Šeit ir ļoti silts.

Tur patiesi bija silti. Karstākā vieta, kādā jelkad esmu atradies . . . Samaksāju par pirkumu, un, kad galanti paklanījies, slīdēju ārā, man likās, ka redzēju pārdevējas acīs pazibam liegu ironiju; bet, kad no ielas vēlreiz paraudzījos atpakaļ, pamanīju, ka viņa viena pati savā nodabā par kaut ko gardi smejas, un es pats sevi nosvētīju visspīvākajā sarkasmā: «Skaidrs: jūs protat uzvilkt rokā glazē cimdu, vai ne? Iedomīgais ēzeli, kas nojūk no prāta, tikko kāds sievišķis papūlas paglaimot!»

Puišu klusēšana mani tracināja. Pēdīgi Dens domīgi ieminējās:

— Daži kungi galīgi neprot iemaukt roku glazē cimdā, bet daži prot.

Dakteris sacīja (laikam mēnesim):

— Bet uzreiz jau var pateikt, vai džentlmenis prot uzvilkt rokā glazē cimdu vai ne.

Mirkli klusējis, Dens turpināja iesākto monologu:

— O, jā, šajā kustībā ir tāda grācija, kādu var iemantot tikai ar ilgu praksi.

— Zināms, esmu ievērojis: ja cilvēks stīvē rokā glazē cimdu tā, it kā viņš vilktu kaķi aiz astes ārā no karstiem pelniem, tad viņš prot uzmaukt glazē cimdus, tad viņam ir pier …

— Puiši, varbūt beidzot pietiks! Jūs laikam iedomājaties, ka esat traki asprātīgi, bet man tā neliekas. Un, ja jūs šitās tenkas palaidīsiet uz kuģa, es jums to nemūžam nepiedošu. Pagaidām viss.

Viņi likās mierā. Mēs vienmēr laikus liekamies mierā, lai aizvaino­jums nesabojātu labu joku. Taču arī viņi bija nopirkuši cimdus, gluži tāpat kā es. Šorīt mēs visi kopā aizmetām savu pirkumu atkritumos. Cimdi bija cieti, nestipri, no vienas vietas nosēti lieliem, dzelteniem plankumiem, tos nebija iespējams ne valkāt, ne ar tiem ļaudīs rādīties. Mēs nezinot bijām sastapuši eņģeli, bet nepratām ar to apieties. Toties eņģelis ar mums prata.

Tanžera! Vesela muskuļota mauru cilts iebrien ūdenī, lai uz muguras mūs no mazām laiviņām iznestu krastā.